Zirnis pie sienas

1956. gada 31. oktobrī

Maskavā

Mana mīļā, dārgā Nataša!

Kopš es Tevi iepazinu, līdztekus neprātīgajai mīlestībai pret Tevi es jūtu arī spēcīgu vajadzību atklāt pašu būtību un slēptās iespējas ceļā uz pilnību, kuras neapšaubāmi ir Tavā rīcībā. Es centos Tev par to pastāstīt, taču man neizdevās, jo prāts vienmēr palika manas mīlestības ēnā. Tāpēc es centīšos vēstulē paveikt to, kas neizdevās sarunā. [..]

Visiem zināms, ka cilvēks vēlas dzīvot savu dzīvi, iepazīstot pats sevi un pasauli, iedziļinoties ne tikai savas rīcības tiešajos rezultātos, bet arī tālejošās sekās. Tādējādi vēlme izzināt izriet no cilvēka saprātīgās dabas. Filozofija ir mēģinājums apmierināt tieši šo vēlēšanos meklēt jēgu. Tāpēc filozofija ir nevis vienkārši bauda, bet nepieciešamība. Runājot angļa Huxley vārdiem, iznāk apmēram šādi. Cilvēks dzīvo saskaņā ar savu dzīves filozofiju, savu pasaules izpratni. To var attiecināt pat uz lielāko daļu bezrūpīgo cilvēku. Bez metafizikas dzīvot nav iespējams. Mums ir dots izvēlēties nevis starp kādu metafiziku un atteikšanos no tās, bet gan vienmēr – starp labu un nekam nederīgu metafiziku.

Īpaši svarīgi cilvēkam, kurš nostājies uz pilnveidošanās ceļa, kuram līdz ar to šāda ceļa iespējamība ir arī lielais pienākums un kuram būtiski izkopt sevī tieksmi uz brīvību, tādējādi iekarojot tikumisko brīvību, vispirms ir – iepazīt pašam sevi, atteikties no savas dvēseles sliktajām pusēm un iegūt labās. Tā dēļ nepieciešams zināt, kas ir labi un kas – slikti. To nemaz nav tik viegli zināt. Vairums cilvēku ļauno notur par labo, un tāpēc pasaulē mūžīgi turpinās cīņa. Taču neviens netaisās izskaust vispār jebkādus cēloņus, kas rada ļaunumu, jo tas ir bezjēdzīgi: līdz ar ļaunuma izzušanu izzustu arī labais. Labā jēdziens eksistē tikai tiktāl, ciktāl pastāv tā pretstats – ļaunums. Taču labo sevī vajag audzināt tā, lai man pašam būtu prieks par saviem labajiem darbiem un to darīšana galu galā man kļūtu par dzīves nepieciešamību. Tad: pirmkārt, es apmierināšu savas tikumiskās vajadzības (ar šiem darbiem); otrkārt, ar šiem pašiem labajiem darbiem es palīdzēšu arī citiem, jo labi darbi runā paši par sevi: tie domāti, lai palīdzētu citiem. Bez tā nav pilnības, bet bez pilnības nav joga. Ikvienam, kurš nospraudis sev mērķi nopietni nodoties jogai, jātiek skaidrībā par labo un ļauno; tas pirmkārt. Šim nolūkam jāzina tikumības filozofija.

Ikviens cilvēks, kas tiecas pēc pašizziņas, nosprauž sev mērķi, kura sasniegšanai viņam jāsaglabā brīvība – tas otrkārt. Lai sasniegtu tik augstu un cildenu mērķi kā joga stāvoklis, vēl jo vairāk nepieciešams saglabāt individuālo brīvību no jutekliskas dziņas, no pasaules.

Tikai pēc tam nepieciešams nostiprināt savu ticību – tas treškārt. Ticībai jābūt absolūti nesatricināmai. Turklāt skaidri jāzina, ka kontemplācijas uzdevums ir ļoti grūts: ceļā uz tā sasniegšanu iespējami dažādi negaidīti šķēršļi. Taču jebkurus šķēršļus var pārvarēt, ja ir stipra griba, individuāla brīvība un nesatricināma ticība. Šie trīs nosacījumi ir stūrakmens, lai uzbūvētujogāčāru skolas celtni.¹

Tam, kurš tiecas sasniegt joga stāvokli, jāatrod atbildes uz četriem jautājumiem: 1) par ciešanām, 2) par to cēloņiem, 3) par ciešanu izbeigšanu un 4) par ceļu, kas ved uz ciešanu izbeigšanu. “Tas,” saka jogi, “dod labumu, veicina dzīves svētumu, noved pie novēršanās no visa pasaulīgā, pie kaislību iznīcināšanas, pie ciešanu izbeigšanas, pie augstākās gudrības izzināšanas, pie nirvānas.” Atbildes uz šiem četriem jautājumiem ir joga apgaismības būtība, kurā viņš tiecas dalīties ar saviem tuvākajiem, un tās pazīstamas ar nosaukumu Četras Cildenās Patiesības (sanskritā – čatvāri ārjasatjāni):

I – dzīve pasaulē ir pilna ar ciešanām;

II – šo ciešanu cēlonis;

III – ciešanas var izbeigt;

IV – ir ceļš, kas ved uz ciešanu izbeigšanu.

Lūk, par šīm Četrām Cildenajām Patiesībām mēs tad arī runāsim tālāk. Šajā vēstulē es tās ieskicēju tikai galvenajos vilcienos.

Pirmā Patiesība. Budisti saka, ka cilvēks jau kopš savas dzimšanas brīža nonāk atkarību riņķojumā un zaudē brīvību. Dzimšana, vecums, slimība, nāve, sāpes, bēdas, vēlmes (jutekliskas dziņas, mīlestība), izmisums – viss, ko izraisa pieķeršanās pasaulīgajam, ir ciešanas. Tā kā šīm ciešanām, šai nepilnībai pakļauti visi cilvēki, tad viņi cits pret citu kļūst par vilkiem (ienaidniekiem). Tie, kuri saka, ka dzīvē ir tik daudz skaistā, ka negribas no tās šķirties, maldās; šie pasaulīgie prieki var likties baudījums vienīgi tuvredzīgajiem. Šo baudu īslaicība, pārdzīvojumi, ko sagādā to zaudējums, mūžīgās bailes tās pazaudēt un citas smagas sekas pārvelk svītru visiem dzīves priekiem un pārvērš tos par īstiem baiļu un bēdu avotiem.

Otrā Patiesība: par ciešanu cēloni. Ļaunuma rašanos budisti izskaidro ar dabiskās cēloņsakarības – karmas – koncepciju. Saskaņā ar šo teoriju pasaulē nav nekā nenosacīta; viss atkarīgs no zināmiem nosacījumiem. Tā kā jebkuru notikumu izraisa zināmi nosacījumi, jāpastāv kaut kam tādam, kā esamība izraisa ciešanas.

Budisti saka, ka pasaulīgās ciešanas rodas no piedzimšanas fakta. Ja cilvēks nebūtu piedzimis, viņš nepazītu šos smagos stāvokļus. Savukārt piedzimšanu nosaka tieksme uz tapšanu, spēks, kas ir akla tieksme vai sliecība uz piedzimšanu, dziņa, kas izraisa mūsu piedzimšanu. Mūsu prāta piesaiste (pieķeršanās) pasaulīgām lietām ir priekšnosacījums mūsu vēlmei piedzimt. Šī pieķeršanās savukārt rodas no mūsu slāpēm, kaislīgās dziņas gūt baudījumu no ārējās pasaules priekšmetiem. Bet no kā rodas šī vēlēšanās? Mēs taču nevaram tiekties pēc tā, ko neesam jau nobaudījuši, pēc tā, kā mums nekad nav bijis. Šo slāpju, kaislīgās tieksmes cēlonis ir iepriekšēja jutekliska pieredze, ko krāšņo zināmas patīkamas sajūtas. Taču jutekliska pieredze nav iespējama bez kontakta starp maņu orgāniem un objektiem. Šāds kontakts savukārt nevarētu veidoties, ja nebūtu sešu izziņas orgānu – piecu jutekļu un prāta. Šo sešu ārējās izziņas orgānu esība atkarīga no ķermeniski garīgā organisma, kas veido cilvēka uztverošo būtību. Taču šis organisms nevarētu attīstīties mātes klēpī un tad piedzimt, ja būtu nedzīvs, proti, ja tam nebūtu apziņas. Savukārt apziņa, kas iemājo dīglī vēl mātes miesās, ir vienīgi mūsu iepriekšējās eksistences iespaidu rezultāts. Bet mūsu iepriekšējās dzīves pēdējais pakāpiens – pakāpiens, kas nācis pirms mūsu pašreizējās dzīves, – savukārt koncentrētā veidā satur visus mūsu iespaidus, visas līdzšinējās pagātnes rīcības rezultātus.

Iespaidi, kas noved pie jaunas piedzimšanas, izriet no patiesības nezināšanas. Ja cilvēks būtu visā pilnībā izzinājis nepastāvīgo, ciešanu pilno pasaulīgās eksistences dabu, tad mums nevarētu veidoties karma, kas izraisa jaunu piedzimšanu. Tātad patiesību nezināšana ir pamatcēlonis iespaidiem, t.i., tieksmei uz jaunu piedzimšanu.

Īsumā:

1) dzīves ciešanas nosaka piedzimšana;

2) piedzimšanu – tieksme uz dzīvi (baudu);

3) tieksmi uz esamību – prāta pieķeršanās objektiem;

4) pieķeršanos – slāpes, kāre pēc lietām;

5) slāpes – jutekliskā uztvere;

6) juteklisko pieredzi – jutekliskā saskarsme ar objektiem;

7) juteklisko saskarsmi – seši izziņas orgāni;

8) sešus izziņas orgānus – no saprāta un ķermeņa sastāvoša organisma embrionālais attīstības posms;

9) embrijs nevar attīstīties bez sākotnējas apziņas;

10) sākotnējo apziņu nosaka iepriekšējā dzīvē gūtie iespaidi;

11) šos iespaidus nosaka ķēdes 12. posms – patiesības nezināšana.

Šie ir 12 cēloniskās atkarības ķēdes posmi, citiem vārdiem – 12 ciešanu ķēdes posmi.² Tātad pašreizējā dzīve ir iepriekšējās dzīves sekas un nākamās dzīves cēlonis.

Trešā Cildenā Patiesība – par ciešanu izbeigšanu – izriet no otrās, kura vēsta, ka nelaimi izraisa virkne nosacījumu. Ja atbrīvotos no šiem nosacījumiem, kas rada nelaimi, tad izbeigtos arī ciešanas. Tieši to tiecas panākt budisti. Ciešanu izbeigšana, t.i., nirvāna, kā viņi saka, iespējama jau šajā dzīvē, ja tiks izpildīti zināmi nosacījumi. Kad kontrole pār kaislībām un pastāvīgas pārdomas par patiesību cilvēku izved cauri četrām koncentrēšanās stadijām un aizved pie absolūtās gudrības (par ko mēs runāsim vēlāk), viņš atbrīvojas no pasaulīgo kaislību varas. Viņš sarauj važas, kas viņu saista ar pasauli. Līdz ar to viņš kļūst brīvs, atbrīvots. Šo atbrīvotības stāvokli biežāk sauc par nirvānu – kaislību, bet līdz ar tām ciešanu izdzēšanu. Taču nirvānas stāvoklis nenozīmē atteikšanos no darbības. Par to rakstīšu nākamajā vēstulē. Tajā pastāstīšu arī par Ceturto Cildeno Patiesību, par ceļu uz atbrīvošanos.

Mana Nataša, mana labā! Tava aizbraukšana, kā jau es arī gaidīju, noveda mani pilnīgā gara panīkuma stāvoklī, pilnīgā izmisumā. Esmu iemīlējis Tevi ne tikai ar sirdi, bet arī ar dvēseli. Tu aizvedi sev līdzi visu manu prieku. Esmu sapratis (es to sapratu, kad Tu biji te), ka laime man būs tikai tur, kur būsi Tu. Kā man gribas būt kopā ar Tevi! Kā man gribas, lai Tu saglabā pilnu individuālu brīvību. Esi gudra un nopietna, tiecoties uz saviem augstajiem mērķiem. Mana mīļā, mana labā, centies atbraukt. Mans vienīgais mierinājums ir cerība Tevi no jauna ieraudzīt. Dari visu, lai varētu decembrī atbraukt uz Maskavu. Un vēstulē man ieliec tās divas fotogrāfijas, ko Tu apsolīji. Klausies, sāc mani uzrunāt uz tu, tas ir kaut kā tuvāk sirdij. Šeit Tu mani uzrunāji pārmaiņus uz tu un jūs. Jūs – tas ir tik formāli, auksti un tāli. Pat ja Tu man paliksi tikai labs draugs, tik un tā agri vai vēlu pāriesi uz tu. Es tomēr ceru, ka Tu būsi man kaut kas daudz vairāk nekā pats tuvākais draugs.

Pagaidām paliec sveika, mana mīļotā.

Tūkstošreiz skūpstu Tevi. Skūpstu, skūpstu…

Tavs Bidi.

1956. gada 6. novembrī

Maskava

Vakarā.

Mana dārgā, mīļā Nataša!

Maskavieši, man šķiet, beiguši ielu dekorēšanu svētkiem un jau šodien, patlaban, sāk līksmot. Es līksmoju līdz ar viņiem, tikai cita iemesla dēļ. Nupat pastnieks atnesa man Tavu vēstuli un foto. Pirmkārt, es neprātīgā sajūsmā pateicos Tev un skūpstu daudz, daudz reižu. Tagad Tu, mana mīļotā, mans prieks, no jauna esi manu acu priekšā visā savā ārējā un iekšējā burvībā; otrkārt, mani pārņēmis jaunu, cildenu jūtu vilnis; katrs Tavas vēstules teikums mani iedvesmo un liek justies pārliecinātam par sevi. Īpaši viena frāze – “es sajutu, ka esmu atradusi draugu” – kā ar nazi nocirta visas šaubas, kas manī vēl bija saglabājušās. Es izsaucos: “Citādi mana Nataša nemaz nevarēja justies!”

Lai piepildās visi mani sapņi – lai notiek tā!

Katra cilvēka galamērķis ir pilnīga atbrīvošanās no sansāras atkarības jeb atbrīvošanās no ciešanām, taču man kļuvis skaidrs, ka mana atbrīvošanās nav iedomājama šķirti no Tevis, šķirti no Tavas atbrīvošanās. Tavs prieks ir arī mans prieks. Tavas bēdas ir arī manas bēdas. Cilvēks kā personība ir divu pretstatu – gara un matērijas – savienojums vai, saskaņā ar Platona mācību, divu pasauļu – ideju pasaules un juteklisko uztvērumu pasaules – savienojums. Tas, vai indivīdā pārsvaru gūst gars vai matērija, atkarīgs no katra indivīda. Ja cilvēkā noteicošais ir gars, tad viņa mērķis ir kļūt tikumiski cildenam: laime saistīta ar garīgi tikumisko apmierinājumu. Tāpēc tādi vīrieši nevar atrast sievieti, kura viņus saprastu. Tāpat arī tādas sievietes nevar atrast vīrieti, kura dvēsele būtu harmonijā ar viņējo. Tieši šī iemesla dēļ cilvēki ar cildenu sūtību, ar augstu mērķi var būt patiesi laimīgi vienīgi tad, kad dzīvē atrod draugus, kas viņus apmierina gan garīgi, gan materiāli.

Ja manī pamodīsies miesīga mīlestība pret parastu sievieti, ja es nespēšu kritiski izanalizēt savu mīlestību, bet gļēvi ļaušos jutekliskai dziņai, tad zinu, ka uz visiem laikiem apglabāšu visu cildeno un gaišo, kas manī slēpjas. Es nonākšu fiziskas mīlestības gūstā un materiālā atkarībā no ģimenes, tādējādi zaudējot brīvību, to brīvību, kura mani varēja pacelt līdz lielās, vispārējās brīvības mirdzošajai virsotnei. Tas pats attiecas uz Tevi. Ja es atradīšu (esmu atradis) sievieti, kuras dvēsele ir pilnīgā saskaņā ar manu garīgo pusi, tad radīšu nepieciešamo nosacījumu patiesam priekam, brīvībai un sevis pilnveidošanai. Draugi man teikuši, lai es nesteidzos precēties. “Ja tu neatradīsi īsto sievieti,” viņi teica, “kura tevi sapratīs un tev palīdzēs, tad neprecies vispār. Jo tev patiesam dvēseles priekam un brīvības sasniegšanai vienmēr jābūt augstāk par jebkādu pasaulīgu prieku un mīlestību.” Tagad man gribas viņiem uzrakstīt, ka esmu atradis sievieti, kura spēj mani saprast; viņa spēj dāvāt man brīvību, spēj radīt priekšnoteikumus mūsu pilnveidošanai.

Tagad paklausies, mana krietnā un labā Natalka! Nirvāna nenozīmē atteikšanos no rīcības, kā daudzi kļūdaini iedomājas. Taisnība, protams, ka, lai pilnīgi, skaidri un uzticami izzinātu četršķautņaino patiesību, ir pilnībā jānovēršas no iekšējās un ārējās pasaules, tāpat arī citām idejām un baudām un ar visu savu būtni jākoncentrējas uz nepārtrauktu domu par Četrām Cildenajām Patiesībām visos aspektos. Taču, kad ar koncentrētas domas (apceres) palīdzību sasniegta absolūtā gudrība, atbrīvotajam cilvēkam nav jāpaliek uz mūžīgiem laikiem iegrimušam pārdomās un jāatsakās no aktīvas līdzdalības dzīvē. Tas redzams daudzajos budistu jogu dzīves aprakstos; galu galā, ir zināms, cik darbīgu dzīvi dzīvoja pats Buda (šis visu laiku diženākais jogs) – 45 gadus pēc savas apgaismības viņš klejoja, sludinot un dibinot brālības līdz pat sava mūža pēdējām dienām, jau kā 80 gadus vecs sirmgalvis. Tātad pašam budisma pamatlicējam atbrīvošanās nenozīmēja aktīvas darbošanās Pārtraukšanu.

Buda skaidri norādīja, ka pastāv divu veidu cilvēka rīcība: viena norisinās pieķeršanās, naida un akluma iespaidā, otra – bez šādas ietekmes. Pirmā veida rīcība, pastiprinot mūsu alkas pēc dzīves un pieķeršanos tai, ir karmas sēkla, karma izraisa jaunu piedzimšanu (par to, kas ir karma, es pastāstīšu atsevišķi, bet iespējams, ka Tu jau zini, kas tā ir). Otrā veida rīcība (joga rīcība), kas tiek veikta, saprotot esamības patieso būtību, nerada karmu, jaunu piedzimšanu un tādējādi, kā māca Buda, līdzinās neauglīga grauda iesēšanai. (Par to Tu vari palasīt: H. C. Warren. Buddhism in Translations.)

Tātad, kā Buda parādījis ar personīgo piemēru un savā mācībā, apgaismības gaitā joga mīlestība (līdzcietība) pret visām dzīvajām būtnēm pieņemas spēkā un liek pilnību sasniegušajam cilvēkam dalīties savās zināšanās ar tuvākajiem un strādāt pie viņu garīgās pilnveidošanās. Protams, kļūdaini domāt, ka nirvāna nozīmē pilnīgu eksistences izbeigšanu.

Etimoloģiski vārds nirvāna nozīmē izdzisušais. Tas ir kaut kas līdzīgs izdzēstai gaismai, un atbrīvošanās reizēm tiek salīdzināta ar šo priekšstatu, taču tieši attiecībā uz mīlestību, pieķeršanos pasaulīgiem priekiem utt. 

Turklāt nirvāna saskaņā ar Budas mācību pārtrauc piedzimšanu ķēdi un tātad nozīmē, ka izbeidzas jebkādas ciešanas un nosacījumi, kas rada nākamo dzīvi šajā pasaulē; tomēr tas nenozīmē, ka brīvību ieguvušais jogs pēc nāves neeksistē kādā citā formā. Šis pēdējais punkts ir viens no tiem 10 jautājumiem, par kuriem Buda pastāvīgi atteicās izteikt savu viedokli (par šo klusēšanu acīmredzot vajadzēs runāt atsevišķi, jo tā ir ļoti svarīga).

Īsumā, viņi saka: aiz šīs redzamās pasaules atrodas patiesā realitāte, ko nav iespējams aprakstīt, jo tai nepiemīt nekādas mums uztveramas garīgas vai negarīgas īpašības. Tā kā to nav iespējams aprakstīt vārdos, tad Buda klusēja. Šī patieso realitāšu pasaule budistam atklājas pakāpeniski, līdz ar viņa pilnveidošanos. Tādējādi brīvības stāvokli nav iespējams izskaidrot ar parastās pieredzes jēdzienu palīdzību. (Par to Tu vari izlasīt rakstā: S. Radhakrishnan, “The Teaching of Buddha by speech and silence”, Hibbert Journal, 1934, April.)

No parastā cilvēka viedokļa nirvānas stāvoklis ir divējāds: tam ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse.

Nirvāna ir nepārdzimšanas garantija, jo tās priekšnosacījumi ir iznīcināti. Tātad jogs, kurš sasniedzis nirvānu, ir aizgājis no sansāras, t.i., no bezgalīgajām mokām. Taču viņš var pārdzimt pēc savas vēlēšanās, lai palīdzētu citiem. Pozitīvā izpratnē nirvāna nozīmē, ka šo stāvokli sasniegušais cilvēks izbauda mieru pat šajā dzīvē – tik ilgi, cik nodzīvo pēc savas apgaismības. Normālam cilvēkam nav iespējams šādu stāvokli iztēloties, jo tas ir process, kurā pilnā mērā bauda patiesās realitātes pasauli, t.i., idejas (gara) pasauli. Nirvānas miers sniedzas ārpus pasaulīgo prieku un ciešanu robežām.

Nirvāna nav tas pats, kas nesatrauktība, nesaviļņojamība vai bezkaislīga savaldība (tas tikai ārēji tā var likties); tas ir kaut kas pilnīgi cits, ko nav iespējams izskaidrot ar parastās ikdienas pieredzes jēdzieniem. Mūsu nepilnīgās pieredzes ietvaros vislabāk šo stāvokli iztēloties kā atbrīvošanos no jebkādiem mokošiem pārdzīvojumiem, no kuriem mēs ciešam. (Par to var izlasīt grāmatā: Rhys Davids, Dialogues of the Buddha.)

Turklāt nirvānas priekšrocības iespējams izmantot daļēji vēl līdz tās pilnai sasniegšanai – daļēji izpildot tās nosacījumus. Sarunā par vientuļnieka dzīves priekšrocībām Buda paskaidroja valdniekam Adžātašatru, ka ikviena izskausta neziņas (nezināšanas) daļiņa, ikviena pieveikta pasaulīga kaislība sniedz sajūtamu labumu, piemēram, tīrību, labvēlību, savaldību, vīrišķību, nesatraucamu saprātu, neizjaucamu mieru. Brīvības meklētājam tas palīdz, dod viņam spēku iet tālāk, tuvoties grūtajam mērķim – pilnīgai nirvānas sasniegšanai.

Piemēram, slavenais budisma skolotājs jogs Nāgasena, pamācot savu sekotāju, grieķu valdnieku Menandru, centās viņam pastāstīt par nirvānas svētlaimi, izmantojot veselu virkni metaforu: nirvāna ir dziļa kā okeāns, augsta kā kalna virsotne, salda kā medus utt. Tomēr, kā norāda Nāgasena, diez vai pilnību nesasniegušam cilvēkam visi šie salīdzinājumi var radīt priekšstatu par nirvānu. Apsvērumi un metaforas visai maz palīdz aklajam, kas vēlas saprast krāsu.

Ceturtā Cildenā Patiesība – ceļš uz atbrīvošanos.

(Šī ir pati nopietnākā un svarīgākā daļa. Diemžēl šajā vēstulē es nevarēšu paskaidrot līdz galam, tikai iesākšu.)

Ceļš uz atbrīvošanos sastāv no astoņiem pakāpieniem. Ceļvedis šīs takas gājējiem māca iepazīt svarīgākos nosacījumus, kas izraisa ciešanas. Tā kā šis ceļš sastāv no astoņiem posmiem, tas pazīstams kā Cildenais Astoņposmu Ceļš (sanskritā – āštāngika-mārga) (sk. H. C. Warren, Buddhism in Translations). Tas rada priekšstatu par budisma morāles pamatprincipiem. Lūk, tie:

Pareizi uzskati – četru lielo patiesību iepazīšana.

Pareiza apņēmība – cieša apņēmība pārveidot dzīvi patiesības gaismā.

Pareiza runa – kontrole pār vārdiem.

Pareiza uzvedība – atturēšanās no nepareizas rīcības.

Pareizs dzīvesveids – iztikas līdzekļu iegūšana godīgā ceļā.

Pareizi centieni – pastāvīga tiekšanās morālā ceļā veicināt sliktu ideju izskaušanu un labu ideju ieviešanu.

Pareiza domas virzība – pastāvīgi centieni paturēt atmiņā faktu, ka visas lietas pēc savas dabas ir īslaicīgas un šī dzīve nav mūžīga. Pareiza domas virzība nepieciešama, lai atbrīvotos no pieķeršanās lietām un skumjām par to zaudēšanu.

Pareiza koncentrēšanās – koncentrēšanās pēc četrām stadijām ir pēdējais pakāpiens ceļā uz mērķi – nirvānu.

[..]

Skūpstu un apskauju.

Tevi mīlošais Bidi.

1956. gada 14. novembrī

Maskava

Mana mīļā Nataša!

[..]

Īsi atbildēšu uz Tavu piezīmi par manu nepilnību mīlestībā pret sievieti. Bet tikai īsi, jo tālākā sarakstē vai fundamentāli studējot jogu, Tu pati sapratīsi, cik neapstrīdami jogiem nepieciešamas sievietes, bet joginī – vīrieši. Tam veltīta vesela mācība – mahājogatantra. Bez tās neviens jogs nespēs pārvarēt ceturto koncentrēšanās stadiju un nespēj iegūt divus neparastus sidhi.

Jogam atrast sievieti (jum³jeb burtiski – sievu) mēdz būt tikpat nepieciešams kā atrast pašu Dievu.

Atrast pasaulē šīs sievietes ir ļoti grūti; tas ir tieši tāpat, it kā cilvēks mestu zirņus pret stāvu sienu un pēkšņi viņam trāpītos viens, kas uz tās noturas, t.i., nenoripo. Iespēja, ka atradīsies zirnis, kas noturēsies uz stāvās sienas kā muša, ir tik reta, ka tās varbūtība sasniedz gandrīz nulli.

5. gadsimta jogs skolotājs Midreva saka, ka jogam jum ir tikpat reta kā šāds zirnis. Jogu mācībā ir īpašas sūtras, t.i., grāmatas, kurās aprakstītas visas nepieciešamās jum (sievas) pazīmes, pēc kurām jogam viņa jāatpazīst: viņam jājūtas satriektam pirmajā tikšanās reizē; viņiem jābūt vienotiem daudzu pārdzimšanu saitēm, zvērestu un kopīgas pilnveidošanās saitēm. Tibetiešu jogs Ra Locava saka, ka Dīpankaras alā (Nepālā) skolotāja vietā viņš ieraudzījis savu jum un “asaras no acīm, kas asaras nav pazinušas, lējis” utt. Svarīgākais: jogs savu jum atrodlaikā, kad viņš vēl nav sasniedzis pilnību, un tāpēc viņam tā jāpazīst pēc aprakstītajām pazīmēm. Un absolūtu pilnību viņš sasniedz kopā ar jum un pateicoties viņai. Jo no kā tad jogs atbrīvojas? Viņš atbrīvojas no sansāras (pasaulīgajām) ciešanām, bet ciešanas rodas no piedzimšanas (bezgalīgām pārdzimšanām). Kā saka Buda:

No jauna redzēju es visu, kas šeit dzīvo,

Sešas dzīves riņķa daļas.

No piedzimšanas līdz nāvei nav gala.

Tukšs, nedrošs un mānīgs ir viss

Kā platānas koks, kas ik mirkli vējā trīs,

Kā vēlme, kas uzliesmos un nodzisīs,

Kā sapnis, kas atnāks un projām ies.

Visus, kas dzimuši un piedzimuši no jauna,

Lai jaunajā piedzimšanā atkal mirtu…

Kad jogs sasniedzis pēdējo pilnības stadiju, viņam ne tikai domās, bet arī fiziski jāsarauj piedzimšanas saknes. Piedzimšanas cēlonis ir fizioloģiskā mīlestība. Šeit apziņas varai pakļaujas tādi fiziskās dzīves procesi, kas parasti ir no tās neatkarīgi, to skaitā arī dzimummīlestības emocija. Tā ir pēdējā pilnības stadija, kad jogs līdz galam sarauj piedzimšanas važas, pakļaujot dzimumtieksmes emociju augstākajam garam.

Par to Buda “Bodhičarjāvatārā” saka tā:

...Tā iznīcināsi dīgli,

Savītās saites vairs nebūs,

Ķermeņa darbība izgaisīs.

Dažādām sāpēm būs gals.

Ja mums ir šis, mums

Jāmanto arī tas;

Iznīcināsi šo, un līdzi tam

Izbeigsies arī tas.

Nav ne piedzimšanas, ne nāves,

Kaislības nav, nedz slimības...

Lai to visu panāktu, jogs vairāku gadu gaitā apcer dīgļa iznīcināšanu⁴savienošanās stāvoklī ar savu jum (sievu). (Tas nedrīkst Tevī izsaukt smieklus, pat ne smaidu, jo tā ir ļoti nopietna lieta.) Dzimumakta laikā ar dažādiem paņēmieniem jāizsauc stipra kaisle – līdz afektam, līdz ekstāzei –, un te nepieciešams iemācīties pakļaut kaisli spēcīgam garam. (Sīkāk mēs par to runāsim tikai pēc Tavas iniciācijas.)

Tev, protams, taisnība, es vēl esmu ļoti tālu no pilnības; tas izskaidrojams ar to, ka šajā laikā, kad esmu tiecies sevi pilnveidot, man tam bijuši paši nelabvēlīgākie apstākļi. Tev taisnība, es gribu tiekties un tiekšos uz absolūtu pilnību, taču to es nespēšu bez Tavas palīdzības. Tas man ir pilnīgi skaidrs, un man ir baisi domāt, ka varu Tevi pazaudēt. Es visu mūžu esmu metis zirņus pret sienu, un nu viens ir pie tās pielipis. Es cenšos to noturēt ar roku. Ja zirnis izzudīs, es zinu, ka otru tādu vairs nekur neatradīšu. Tad, protams, dzīvei zūd jebkāda jēga. Tu (ar savu vēstuli) mani esi piespiedusi izstāstīt tantras noslēpumu. Tev, protams, liekas, ka es pārāk nododos pasaulīgām jūtām, meklēju un pārāk augstu vērtēju sievietes mīlestību. Tev taisnība, mana labā, mana nenovērtējamā! Manā mīlestībā vēl ir daudz pasaulīgā, taču daudz ir arī dievišķā; Tu to vēl sapratīsi un novērtēsi. Ar dvēseli un Tavu draudzību vien man ir par maz ne tikai tāpēc, ka esmu pārāk cilvēks; man ar to ir par maz, arī lai turpinātu pilnveidoties. Dīgļa iznīcināšanu nevar vērot ar jebkuru sievieti. Es Tev jau rakstīju, ka Tu aizvedi
sev līdzi manu laimi. Jā, Tev tas liekas pārāk pasaulīgi. Nē! Tici man, līdztekus šim pasaulīgumam, ka vēlos vienmēr būt kopā ar Tevi, bez Tevis es jūtu arī tukšumu dvēselē; es jūtu greizsirdību un baidos, ka neizdosies tas, kas man ir pats svarīgākais, – mana un Tava pilnveidošanās.

[..]

Jā! Jo divus neparastos sidhi (pārdabiskās spējas) – iespēju ieraudzīt smalkāko gara būtību un Dievu, pārvēršanos dievībā – var sasniegt vienīgi dīgļa iznīcināšanas vērojumā. Budismā dīgļa iznīcināšanu saprot citādi nekā mūku miesas mērdēšanu kristietībā. Kristietībā miesu uzskata par visa ļaunuma un grēka vaininieci, un tāpēc mūkiem, cik noprotams, šī mērdēšana ir veids, kā izdarīt lēnu pašnāvību; budistiem tas nozīmē tikai ķermeniskās dabas pakļaušanu garīgajam elementam, citiem vārdiem izsakoties, miesas apgarošanu. Kristietībā (mūkiem) miesa iekonservējas, atrodas bezdarbībā. Budismā tas pats notiek Mazajā Ratā. Es šo ceļu nogāju nometnēs. Turpretim jogi, tieši otrādi, pastiprinātu uzmanību pievērš miesai un piepilda to ar apziņu. Šāda ķermeņa disciplīna, tā pakļaušana apziņai, ir nepieciešama un būtiska gatavošanās tam izšķirošajam solim, kas pamodina visdziļāko garīgo intuīciju, t.i., liek apziņai novērsties no ārējās pasaules un pievērsties iekšējai pasaulei.

Garīgā intuīcija ir cieši saistīta ar pašizziņu, tā izziņu, kas ir cilvēks, kāda ir viņa sūtība un stāvoklis pasaulē. Protams, tikai caur pašizziņu cilvēks izlaužas cauri nosacītā sfērai un sasniedz absolūto. Tieši tāds ir arī platonisma reliģiski tikumiskās koncepcijas pamatprincips – gan tā sākotnējā formā paša Platona mācībā, gan arī tālākajās variācijās Plotīna (2. gs.) un platonisma iespaidoto kristīgo baznīcas tēvu un viduslaiku kristīgo mistiķu tekstos. Bet platonismā pašizziņa ir grieķu filozofu iespaidoto tikumības principu pamatā. Tāpēc arī intuīcija, kurā tverts absolūts, nav nošķirama no tikumīgas dzīves, tikumiskās pilnveidošanās. Dievišķā izzināšana ir arī līdzināšanās tam, dievišķošanās. Zināšanas un esamība te galu galā sakrīt, taču tās prakses kā jogiem nav.

Paskatīsimies, ko šai sakarā saka Plotīns; viņš taču arī vēroja. Filozofs šo jautājumu aplūko gnozeoloģiskā aspektā. Vienais (Absolūts), radot no sevis visu, kas eksistē, atklājas pirmkārt jau saprātā, logosā, un logosa sfērā un līdz ar to sadalās subjektā un objektā (izzinošajā un izzināmajā); tā ir skaidras (tīras) racionālās apziņas joma. No logosa (gaismas) izriet garīgā sfēra, bet tālāk – zemākās esamības sfēras līdz pat materialitātei, turklāt gaisma (saprāts) pakāpeniski samazinās, minimumu sasniedzot materiālajā pasaulē. Dvēsele, kura piesaistīta ķermenim, smok tajā kā cietumā (Platona “Faidona” motīvs) un tiecas atgriezties dzimtenē – Dievišķā pasaulē.

Lai sasniegtu šo mērķi, tai nepieciešams apņēmīgi novērsties no materiālās pasaules un iegremdēties pašai sevī. Pašiedziļināšanās (pašizziņas) ceļā, ko pavada ķermeņa askēze augstāk norādītajā nozīmē (atturēšanās ķermeniski jutekliskajā jomā), dvēsele pavēršas pret augstāko garīgo pirmsākumu un spēj sasniegt logosa sfēru, t.i., nonākt līdz ideju pasaules apcerei, kurā atklājas logoss. Šis pavērsiens vēl nav paša Absolūta (Vienā) vērojums; tā ir tikai tā salaušana subjekta un objekta divējādībā. Un tas aptuveni atbilst jogu trešajai koncentrēšanās stadijai. “Pats Vienais nav sasniedzams racionālajai intuīcijai ar tai raksturīgo apziņu,” saka Plotīns. “Nepieciešams vēl viens pēdējais un izšķirošais solis ārpus logosa robežām, lai pārvarētu tam piemītošo subjekta un objekta divējādību un saplūstu ar Vieno.” (Lūk, šeit jogi, vērojot dīgļa iznīcināšanu, pārvar subjekta – joga – un objekta – jum – divējādību un saplūst ar Vieno.) Tā kā atsevišķa indivīda apziņa nav no šīs divējādības nošķirama, tā savu nošķirtību zaudē saplūšanas aktā ar Vieno un šajā izpratnē tiek apslāpēta. Iestājas svētlaime.

Saplūšana ar Vieno ir mistisks akts, kas nav racionāli aprakstāms; par to var runāt tikai ar mājieniem, tēliem, līdzībām. Tas ir stāvoklis, kas sniedzas tālāk par vērojuma, apceres robežām; to var tikai nepastarpināti pieredzēt un izdzīvot. Apziņa te izšķīst tajā, kas ir par to augstāks. Līdzīgas domas pauž arī kristīgie baznīcas tēvi. Dievizziņa ir nesaraujami saistīta ar mīlestību pret Dievu, un tikai šī iemesla dēļ Dieva izzināšana sakrīt ar cilvēka dievišķošanos. Šajā izpratnē Dieva izzināšana kā gudrība atšķiras no jebkādiem citiem izziņas veidiem. Bet viduslaiku teologi platoniķi, tāpat kā svarīgākie kristīgās mistikas pārstāvji, dažādos veidos variē galvenos Platona mācības motīvus (Dionīsijs Areopagīts u.c.).

Viduslaiku mistiķiem (teiksim, Ekhartam, Kempenes Tomam) īpaši raksturīga saasināta doma par dievizziņas pārracionālo dabu un dievišķošanos, aptverot dievišķā kanāla dabas pretpolus to sakritībā. Tā ir tāda kā īpaša domāšanas metode dievizziņai. Ja mēs meklējam viņu pasaulē ap mums, tad Dievs ir gan Nekas, gan vienlaikus arī Viss.

Sava galīguma dēļ neviena apkārtējās pasaules parādība, neviena lieta pati par sevi, izņemot nepilnību un iznīcīgumu, nesatur itin neko, kas radītu priekšstatu par Dievu. Šajā ziņā Dievs lietu pasaulē ir nekas; no otras puses, ja uzmanīgi papēta tās likumsakarīgās saites, kas aptver parādību ķēdes un virknes, kurām nav ne sākuma, ne gala, un iedziļinās tajā kopīgajā dzīvē, kas caurauž visu dabu, tad mēs savām acīm pārliecināmies, ka Dievs ir visā un viss ir Dievā.

Ekharta un Asīzes Franciska viduslaiku mistika sliecas uz platonismu (precīzāk, uz panteismu). Asīzes Franciskam visi dzīvnieki un vispār jebkādas dzīvas būtnes ir cilvēka brāļi un māsas kā jau Dieva radības un dievišķās dzīvības nesējas, tāpēc no cilvēka pelnījušas tikpat mīlošu attieksmi kā ļaudis. Taču pretstatu sakritība saskaņā ar Ekharta mācību raksturo arī paša cilvēka tikumisko būtību – ne tikai attiecībā uz viņa dabas galīgumu un iznīcīgumu, bet arī viņa nepilnīgumu, kas vienlaikus sevī satur arī pilnveidošanās iespēju. Vērīgi ielūkojoties savā iekšējā dzīvē, cilvēks apzinās savu absolūto niecību: niecīgi ir tie dzinuļi un nolūki, kas viņu vada, niecīgi ir viņa prāta apvāršņi; savas sīkās individualitātes sīkumaino interešu ierobežots, viņš ik uz soļa atduras pret savu atkarību no apkārtējās vides, pret savas uzvedības motīvu tikumisko zemiskumu un grēcīgumu.

Īsi sakot, tikumiskās pašizziņas tiešās sekas ir pašnoniecināšana, savas garīgās nabadzības atzīšana. Taču tieši tad, kad cilvēks pilnā mērā apzinājies savu niecību, savu garīgo tukšumu un bezgalīgo tālumu, kas viņu šķir no dievišķās pilnības, un sācis ar to cīnīties, viņš pēkšņi sajūt, ka Dievs ir turpat viņa tuvumā, ka Viņš ir arī viņā pašā un ka cilvēkā ielikti spēki un spējas līdzināties Dievam, dievišķoties. Un Ekhartam dievišķā pirmsākuma intuīcija saistīta ar cilvēka garīgo (tikumisko) pārveidošanos. Saskaņā ar Akvīnas Toma mācību šis process noslēdzas ar nostāšanos uz Kristus atdarināšanas ceļa. (Ekskursiju pa kristīgo mistiku turpināsim nākamajā vēstulē.)

Nataša! Šo vēstuli nevajag rādīt nevienam, jo es savulaik esmu devis zvērestu neatklāt dandras (tantras) noslēpumu. Kaut arī te par to runāts pavisam maz, tik un tā nevienam nerādi. Tu ļoti bargi tiesā; pažēlo mani kā cilvēku. Neraksti vairs tā. Man likās, ka Tu dusmojies.

Attiecībā uz manu iekārtošanos: pagaidām nekā jauna nav. Tuvākajās dienās viss izšķirsies, tad arī uzrakstīšu.

Atā. Skūpstu un skauju Tevi, mans eņģeli.

Vēlu Tev visu labāko.

Tavs Bidi.

1957. gada 24. aprīlī

Maskava

Mana dārgā, mīļā Natašeņka!

[..]

Pirms divām dienām es redzēju sapni: eju pa meža taku un pēkšņi uz ceļa atrodu zelta monētu ar Maķedonijas Aleksandra portretu. Viņš attēlots profilā; cirtainie mati atķemmēti, bet starp tiem vīd divi mazi radziņi. Portrets pamazām kļūst reljefāks, līdz beidzot atdzīvojas un pavēršas pret mani. Es vēl joprojām monētu turu rokā. Bet nu viņš iznāk no monētas rāmjiem un nostājas manā priekšā visā savā varenībā kā dižens imperators. Un jautā: “Vai tu zini, kas es esmu?” Es atbildu: “Tu taču esi Maķedonijas Aleksandrs.” Viņš: “Tieši tā. Es esmu pasaules valdnieks. No manis atkarīgs cilvēces liktenis. Ko vien sagribēšu izdarīt šai pasaulē, tas arī notiks. Es esmu sansāras saimnieks, bet Buda ir nirvānas saimnieks. Un mēs ar viņu cīnāmies nebeidzamā cīniņā.” Pēc tam viņš apsēžas uz celma, saķer ar rokām galvu un pēkšņi, strauji pagriežoties pret mani, saka: “Ja cilvēku vidū būtu mazāk tādu kā tu, man veiktos daudz labāk.” Es jautāju: “Ar ko tad es tev traucēju?” Viņš pasmaida un saka: “Tu man traucē ar visu. Tu ne tikai pats stāvi uz šīs nolādētās nirvānas ceļa, bet velc uz to arī citus.” Viņš uzliek man uz kreisā pleca savu labo roku – no šīs rokas nāk pretīga smaka, pūstoša līķa smārds – un saka: “Nu, Bidi, vienosimies.” Es jautāju: “Par ko?” Viņš: “Mans draugs, atsakies no nirvānas, tad tev būs viss, ko vien vēlēsies. Atceries taču: vai tu jebkad savā mūžā esi piedzīvojis patiesu laimi? Nē! Bet tagad tev būs viss, ko vien vēlēsies, – vara, slava, sievietes un bagātība.” Es nogrūžu viņa roku no pleca un noraidu viņa piedāvājumu. Viņš no zīda apmetņa apakšas izvelk apaļu spoguli (to pašu, kas stāvēja man uz galda), un tajā es ieraugu Tevi (Natašu). Viņš atiež zobus un saka: “Nataša arī būs tava, bet tikai tad, ja tu atteiksies no nirvānas.” Es saku: “Bez šīs pārliecības es nevaru dzīvot. Nataša man vajadzīga, lai pilnveidotos, nevis pasaulīgai baudai.” Viņš izplūst šaušalīgos smieklos un saka: “Iegaumē, tu sāc apzinātu cīņu ar sātanu, un laimi tu neatradīsi nekur un nekad. Bet Nataša ir mana, viņai vajadzīgas pasaulīgas lietas, viņa neies tev līdzi!” 

Man kļūst nelabi. Pēkšņi viņš metas man pie kājām un pārvēršas par mazu punduri; viņš apķer manas kājas un ar asarām acīs lūdzas: “Bidi, es tevi lūdzu, tu dzīvē neesi pieredzējis nekā laba. Izmēģini laimi tepat uz zemes. Vara tev nav vajadzīga? Bagātība tev nav vajadzīga? Tad izbaudi vismaz mīlestību, pasaulīgu kaislību, ņem viņu, Natašu, kaut vai uz divām nedēļām, pēc tam, ja sapratīsi, ka tas ir slikti, tu vēl paspēsi aiziet.” Viņš man atkal rāda apaļo spoguli, un tajā esi Tu: Tu skaties uz mani, smaidi un ar pirkstu aicini pie sevis. Es izmisumā kliedzu: “Nataša! Tu esi sātana rokās! Vai tu saproti, ka esi dēmona varā? Piesargies, mana mīļā!” Tu atbildi: “Bidi, dārgais, es neko nevaru darīt. Es iešu viņam līdzi un drīz atnākšu. Es arī gribu pieredzēt īstu šīs pasaules svētlaimi. Piedod man, Bidi!”

Punduris turpina vārtīties man pie kājām un lūdzas: “Bidi! Pēdējais un vienīgais lūgums: atlaid Natašu!” Un Tu (Nataša) arī atkārto: “Atlaid mani uz īsu laiciņu!” Es saku: “Es taču, galu galā, viņu nemaz neturu. Katram cilvēkam ir sava griba, kāpēc jūs man lūdzat atļauju? Ceļš uz nirvānu nav vardarbīgs.” Punduris atbild: “Es gribu, lai viņa visa pieder tikai man, bet viņas dvēsele pieder tev.” Es skatos uz Tevi un redzu, ka Tu raudi asins asaras, mani pārņem nevaldāms žēlums pret Tevi, un es taisos atteikties no idejas par Tevis pilnveidošanu. Taču es nepaspēju atvērt muti, kad uz Tevi krīt gaismas strēle, kuras galā jāšus uz milzīga lauvas sēž mans Skolotājs, māj man ar ķīniešu vēdekli un saka: “Mans dēls, vai tik tu neesi vīlies Skolotājā, Dievā, Budas mācībā??? Esi nelokāms, neļaujies sātana kārdinājumam; viņš vienmēr stājas ceļā, ja redz, ka tu kādu ved uz nirvānu.”

Punduris izgaist, un izgaisti arī Tu. Taču tajā vietā paliek runājošs galvaskauss; tas man saka: “Iegaumē, kamēr tu neliksi mierā Natašu, tev nebūs laimes zemes virsū, tevi nepierakstīs ne Maskavā, ne Ļeņingradā; tikai savienībā ar mani tu nodrošināsi savu zemes dzīvi.” Es atbildu: “Esmu gatavs ciest visu mūžu, bet Nataša ies pa pilnveidošanās ceļu, un viņa kļūs par joginī.”

Pēkšņi atskan briesmīgs pērkons, un sāk zibsnīt zibeņi. Un es redzu, kā ugunīgs zibens zigzags trāpa runājošajam galvaskausam, un viss izgaist.

Daba apkārt pārvēršas: izaug neskarts mežs un ziediem pārpilnas pļavas. Es paceļu skatienu un ieraugu Skolotāju. Viņš saka: “Nonākt (kaut vai) uz stundu sātana rokās nozīmē tūkstošiem gadu ciest ellē.” Es jautāju: “Ko tad iesākt ar Natašu?” Viņš norāda pa labi; es paskatos un redzu, ka Tu īsā katūna kleitiņā ar skaistu lelli rokās lasi sēnes. Es pieeju Tev klāt, un Tu saki, ka gatavosi lellei pusdienas. Un rādi man lelli, ko Tev mamma atvedusi it kā no Parīzes, it kā no Lionas; tā prot runāt un mirkšķināt acis. Un man saki: “Es atkal esmu maza, es vairs nevienā neiemīlēšos un iešu Tev līdzi, kurp vien Tu vēlēsies.” Un meties man ap kaklu.

Šo sapni es redzēju ar pārtraukumiem, t.i., divreiz pamodos, no jauna aizmigu un turpināju sapņot to pašu sapni.

Dīvaini, ko tas viss nozīmē?

Tagad kļūst saprotams, kāpēc man tā neveicas un neveicas šajā pasaulē. Pie tā, ka Tev neizdevās iekārtoties darbā Viļņā (arhīvā), arī, iespējams, vainīgs sātans; Austrumos viņu sauc Jakša, Ravana u.tml.

Divas dienas pēc šī sapņa es saņemu Tavas vēstules, kur rakstīts: “Manī nav šķelšanās. Es vienkārši tiecos pēc dzīves visā tās pilnībā… Tu raksti, ka vajag izvēlēties, bet es gribu gan vienu, gan otru. Es mūžam veltīšu savu dzīvi gan vienam, gan otram, t.i., pasaulīgajam un pārpasaulīgajam… Lai viltos kādā lietā, vispirms vajag iepazīt visu. Teiksim, Budam sieva netraucēja, jo viņš no viņas aizgāja.” Arī sapnī Tu līdz ar punduri (Maķedonijas Aleksandru) atkārtoji: “Es neko nevaru darīt. Es iešu viņam līdzi un drīz atnākšu. Es arī gribu pieredzēt īstu šīs pasaules svētlaimi.” Nedusmojies uz mani, mans pienākums ir Tev pateikt, ka mūžam veltīt dzīvi gan vienam, gan otram, t.i., pasaulīgajam un pārpasaulīgajam, nevar. Tā nenotiek. Tu mini kā piemēru Budu. Tas ir neveiksmīgs piemērs: pirmkārt, Buda neveltīja dzīvi gan vienam, gan otram, jo tas nav iespējams; otrkārt, Buda aizgāja no pasaules, tiklīdz uzzināja, ka jebkāda pasaulīga bauda ir mokas, bet mēs ar Tevi par to runājam jau kopš 1956. gada oktobra. Turpretim ar Budu skolotājs Badma Ghoša par to runāja divas dienas un divas naktis; ar to pietika, lai Buda aizietu no mājām. Līdz tam viņš nezināja pilnīgi neko un dzīvoja kā princis.

Vēl spilgtāks piemērs ir stāsts par jogu Sanžeju Žinu, Kašmīras princi: 26 gadu vecumā viņš sarīkoja kāzas, t.i., precējās ar maharadžas meitu, ko ļoti mīlēja. Uz kāzām uzaicinātie jau bija savākušies pilnā skaitā, kad princis savā dārzā satika klejojošu mūku (ubagu); viņi turpat dārzā pavadīja kopā pusi dienas, bet mūks izrādījās slavenais filozofs un jogs Nāgārdžuna. Vakarā viesi un līgava kāzu tērpā sēdās pie galda, taču izrādījās, ka paša prinča zālē nav. Visbeidzot ieradies, viņš paziņoja, ka kāzu nebūs, jo viņš iet kalnos nodoties apcerei. Un uz viņu nekavējoties dažādos veidos sāka iedarboties sātans (dēmons) un nepilnīgi cilvēki. Taču atturēt princi nebija iespējams.

Kā rakstīts viņa biogrāfijā, Nāgārdžuna varēja pie viņa ierasties arī pēc kāzām, taču viņš ieradās tieši pirms tām, lai tās izjauktu, lai princi neievestu kārdināšanā dzimumkaisles čūska. Šajā gadījumā prinča Sanžeja Žina griba bija vājāka nekā Budas griba, jo pie Budas skolotājs Badma Ghoša ieradās krietni pēc apprecēšanās. Tomēr arī Budam nācās pārvarēt bezgalīgi daudz šķēršļu, ko viņa ceļā bija uzcēlis sātans. Bet princis Sanžejs Žins ar savu izredzēto saietas jau pēc vairākiem gadiem, ne vairs uz dzimummīlestības pamata: viņš viņu ņem kā savu jum.

Ņem vērā, ka ne pie katra ierodas paši skolotāji – Nāgārdžuna, Badma Ghoša u.c. Viņi ierodas tikai pie tiem, kam pēc karmas pienākas pilnveidoties. Tavs skolotājs nav ne Nāgārdžuna, ne Badma Ghoša, bet tikai Bidi; tomēr varbūt arī viņš nav ieradies nejauši. Ja Tu kā pareizticīgā jelkādu nozīmi piešķir kristīgajai mācībai, tad atceries, kā sātans kārdināja Kristu, piesolot viņam visus pasaulīgos labumus. Ja Kristus būtu šai kārdināšanai padevies, droši var teikt, ka pasaulē nebūtu kristīgās reliģijas.

Apceres princips ir aiziešana no materiālās pasaules; lauzt šo principu ir tikpat neiespējami kā “divreiz divi vienāds ar četri” pārtaisīt par pieci vai septiņi. Nostāties uz joga ceļa nozīmē apcerēt un pilnveidoties, bet pilnveidoties, “mīlot dzīvi visā tās pilnībā”, nav iespējams, jo “dzīve tās pilnībā” ir grēku perēklis.

Es vēlreiz lūdzu Tevi, nedusmojies uz mani, jo citādi runāt es nevaru un neprotu. Tas Tev man jāpiedod.

Nemulsti par manu mistisko spēku dīvaino tālāknodošanas metodi “ar skūpstu”; sastopami vēl dīvaināki paņēmieni, un tas skaidrojams ar to, ka mistika ir saistīta ar dvēseli vai dvēseles kaislību – tikai citādi ievirzītu nekā parasti. Mistisko spēku tālākai nodošanai gandrīz vienmēr nepieciešams uzbudinājums utt.

[..]

Vēlreiz lūdzu uz mani nedusmoties. Gaidu pie jūras, kāds būs laiks, nezinu, kas sagaidāms.

Skūpstu Tevi, mana jaukā un labā Natašeņka.

Tavs Bidi.

P.S.Nata! Raksti uz veco adresi. Es tik un tā tur iegriežos.