Viduvējība kā sociāls drauds

“Viduvējība” – tas nebūt nav “parastais cilvēks” vai “ierindas cilvēks”, kā viņu vēl mēdz saukt, proti, tas, kurš neizceļas ar kādu neatkārtojamību. Paradums domāt tieši šādi daudziem liek mocīties un šaubīties: vai tikai es neesmu viduvējība? Mēs aizskaram vienu no visvārīgākajiem “mūsdienu cilvēka” sāpju punktiem. Es pazīstu daudz tādu, kuri drīzāk būtu ar mieru, ka viņus uzskata par sliktiem, nevis viduvējiem. Visu mūžu daudziem turpinās šis nelaimīgais romāns ar sevi: tad es esmu vai neesmu pelēcība, Napoleons vai trīcošs radījums?

Ar prieku izlasīju Borisa Pasternaka pārdomas par šo tēmu: “Ar viduvējībām parasti saprot ierindas cilvēkus un parastus cilvēkus. Tomēr parastums ir dzīva īpašība, kas nāk no iekšienes... Visparastākie ir ģeniāli cilvēki... Neparasta ir tikai viduvējība.” Viduvējība parazitē uz ģenialitātes rēķina, samaitājot to un reducējot līdz neparastībai; neparastības “interesantuma” kults ir tās radīts. Viena no viduvējības raksturīgajām iezīmēm, raksta Pasternaks, ir “riebums pret parastu darbu”.

Krievu vārdu “viduvējība” (посредственность) var traktēt dažādi: tā ir “kaut kas vidējs starp sliktu un labu; ne šis, ne tas”. Tomēr interesantāk, manuprāt, ir to salīdzināt ar vārdu “vaļsirdība” (непосредственность), tādējādi ieraugot tajā kaut ko “pastarpinātu”, ne tiešu, ne vienkāršu, ne “pirmo”, ne gluži “īsto”. Vaļsirdība un attiecību vienkāršība – kaut kas tāds viduvējībai nav pazīstams. Te tad nu mēs arī notversim Pasternaka domu, ka parasts cilvēks – tāpat kā ģeniāls cilvēks – nevar būt “viduvējība”, tāpat kā “viduvēja” nevar būt daba. Nekādu “viduvējību”, teiksim, mājas kaķī vai kokā jūs nekad neatradīsit. Neatradīsit neko no “viduvējības” bērnā, jebkurā pirmsskolas vecuma bērnā. Bet arī neko “neparastu” jūs tur neatradīsit! Viduvējība cilvēkam nav iedzimta īpašība, tā ir viņa izvēle.¹

Manas pārdomas par viduvējību pirmām kārtām saistās ar mākslu – jo visvairāk es domāju par mākslu un, vēl konkrētāk, par to mācību, ko māksla satur. Kā zināms, morāle un māksla ir šķietami pretstati. Katrā ziņā tā pieņemts uzskatīt jaunajos laikos. Jaunākajos – vēl jo vairāk. Pietiek atvērt slaveno Žorža Bataija grāmatu “Literatūra un ļaunums”. Franču domātājs tajā izklāsta savu hipotēzi: māksla savā būtībā nav nekas cits kā pieredze no saskarsmes ar ļaunumu, ar to ļaunumu, kuru sabiedrības morāle un ikdienas dzīve kategoriski aizliedz. Un tik tiešām, jauno laiku literatūrā mēs parasti nesastapsim – kā viduslaiku svēto dzīves aprakstu literatūrā – “ideālos” varoņus, “pozitīvos” piemērus, priekšzīmes. Būtu dīvaini šādi izlasīt, piemēram, klasiskos romānus: uzvedieties kā Anna Kareņina – vai kā Raskoļņikovs! Vai kā Hamlets! Prozas un dramaturģijas varoņi nepavisam nav paraugs atdarināšanai. Dzejnieks vai viņa liriskais varonis arī nebūt nav svētie, un “līdzināties” Blokam vai Bodlēram kā svētiem varoņiem diezin vai būtu prātīgi. Tomēr kaut kādā ziņā – mēs to tieši jūtam – arī “nolādētais dzejnieks” ir pārāks par “krietno mietpilsoni”. Un, lai cik dīvaini tas skan, es to izprotu kā morālu pārākumu – lai gan ne mazākajā mērā nesolidarizējos ar romantisko shēmu.

Mākslinieks pievērš uzmanību tam neredzamajam ļaunumam, par kuru ikdienas morāle aizmirst vai pat būtībā veicina to, lai šis nezināmais netikums – viduvējības netikums – attīstītos un justos kā situācijas saimnieks. Es atšķirībā no Bataija domāju, ka mākslas uzdevums nebūt nav ielūkošanās ļaunuma bezdibeņos tāpat vien, šīs avantūras pēc, nav “pieļaujamā robežu pārkāpšana”: mākslas uzdevums ir cenšanās paplašināt pasauli, cenšanās izlauzties no “dotā” noslēgtās telpas kā no mucas Puškina pasakā:

Dibenu izsita un ārā izgāja.

To, ar ko nodarbojas māksla, var nosaukt par sirds paplašināšanu. Savas objektīvās realitātes pārvarēšanu. Dantem otrajā daļā, “Šķīstītavā”, ir lieliska trīsrinde:

Vai nemanāt, ka esam tikai tārpi,

kam tauriņu būs veidot nemirstīgo,

lai lido tas, kur patiesības vārti?

(Purg. X, 124–126)²

Burtiskā tulkojumā tauriņš lido “uz ne ar ko neaizsegtu taisnīguma uguni”. Šī aina – tauriņš, kas lido uz uguni, “svētlaimīgas ilgas pēc ugunīgas nāves” kā cilvēka patiesās esamības tēls – ir arī Gētem un beidzas ar slavenajām vārsmām:

Und so lang du das nicht hast,

Dieses: Stirb und werde!

Bist du nur ein trüber Gast

Auf der dunklen Erde.³

Lūk, ko māksla atceras un atgādina, un šī ir mākslas ētiskā mācība. Imperatīvs “nomirt un tapt” ir tieši tas, ko nepieļauj viduvējība. Galvenais nav tas, vai kādam piemīt izcils talants vai ne, nav “savdabība” vai līdzīgums visiem, nav romantisms un reālisms. Mākslu, jaunradi es redzu nevis kā kaut kādu ārkārtēju pieredzi, bet gluži pretēji: ar to tiek atjaunota cilvēciskā norma, kuru izkropļojis tas, ko dēvē par “ikdienību”.

Tādēļ, nebūdama ne socioloģe, ne politoloģe, ne ekonomiste, es gribu runāt par viduvējību kā par politisku realitāti, vadoties pēc tā iekšējās dzīves aspekta, kas nodarbina mākslu.

Tas, ko sauc par iekšējo dzīvi, it kā taču ar politiku nav pārāk saistīts – ja vispār, kā daudzi domā, tas nav kaut kas politikai gluži pretējs. Jo, tieši novēršoties no visas šīs kņadas, no visas šīs ņemšanās un sīkajām intrigām (tāds šķiet politikas lauciņš), cilvēks nonāk iekšējās dzīves jomā.

Jā, iekšējai dzīvei raksturīga liela neatkarība no ārējiem apstākļiem, un dažkārt šī neatkarība kļūst absolūta. Šos mirkļus, kad dvēsele ir pilnīgi brīva no notiekošā, prot notvert mākslinieki. Ļevs Tolstojs jo īpaši. “Karā un mierā” ir epizode, kad Pjērs Bezuhovs nokļuvis franču gūstā. Viņa stāvoklis ir bezcerīgs, viņu ved uz nošaušanu – un šajā brīdī viņam pēkšņi rodas sajūta, ka viņš ir pilnīgi brīvs no visa notiekošā, viņam paveras kaut kādas neatspēkojamas zināšanas, pat ne zināšanas, bet pieredzē dots pārdzīvojums: viņam ir nemirstīga dvēsele. Un viņš smejas. Visa situācija viņam šķiet jocīga. “Mani grib nogalināt? Manu nemirstīgo dvēseli?” Pjērs domā.

Varētu nospriest, ka tādas situācijas kā šis atgadījums ar Pjēru Bezuhovu netiek iepriekš izmēģinātas, netiek sagatavotas, tās notiek visam par spīti – itin kā nokrīt no debesīm. Taču īstenībā no debesīm krīt daudz vairāk, nekā mēs spējam pieņemt. Iekšējā pasaulē vēl vajadzēs atrast vietu šim stāvoklim. Jābūt kaut kādai gatavībai – kura, iespējams, pašam cilvēkam šimbrīžam vēl nav zināma – gatavībai piekrist šai senajai patiesībai. Mūsu turēšanās pretī šai patiesībai ir neparasta.

Man pazīstama vācu laikmetīgā māksliniece stāstīja, ka līdz kaut kādam brīdim viņa ienīdusi patiesību. Saprotams, savu noskaņojumu tā nodēvēt viņa spēja tikai tad, kad bija pieredzējusi radikālu dvēseles apvērsumu. Pirms tam viņa šādi savas antipātijas nebūtu pratusi nosaukt. Taču viņa bija ievērojusi, ka īsta glezniecība, gan laikmetīgā, gan klasiskā, viņā izraisa spīvu personisku naidu, ka viņa ienīst, teiksim, Rembrantu. Savukārt viduvējus darbus viņa mīļuprāt bija gatava atzīt. Viss, kas bija pretrunā ar šo vidusmēru, viņā izraisīja pašai neizprotamu naidu. Tā nedrīkst būt, tas visu izjauc, tas izposta manu pasauli! Tikai pēc iekšēja apvērsuma viņa apjauta, cik ļoti viņu bija savažojusi īpatnēja savienība ar puspatiesību. Tie nebija kaut kādi klaji meli, nē: tā bija puspatiesība. Un viss, kas bija lielāks par šo puspatiesību, viņai bija absolūti nepieņemams. Viņai vajadzēja šo stāvokli – “drūms viesis uz blāvās zemes” – attaisnot kā vienīgo iespējamo.⁴

Droši vien ļoti daudzi brīnīsies, kāpēc ceļā uz iekšējo pasauli, uz “seno patiesību”, mēs, kā sacīju, sastopam politiku. Vai tad mums nevajag vienkārši bēgt no politikas, no visas tās kņadas un meliem, no tās caurcaurēm tēlotās, caurcaurēm scenāriskās realitātes, kā mēs tagad jo īpaši skaidri saprotam, ar visām šīm PR kampaņām, ko aprakstījis Peļevins? Ļoti bieži bēgšana no tā visa – un arī no visa “ārišķīgā”, bet par visārišķīgāko uzskata politiku – tiek godāta kā garīga. Mana pārliecība ir tāda: ja tas ir garīguma ceļš, tad šis garīgums ir gnostisks, garīgums, kurš vispār neatzīst nedz šīs pasaules realitāti, nedz tās vērtību.

Taču pavisam kas cits ir attiecības ar politiku tās sākotnējā nozīmē (atgādinu, ka politika ir Aristoteļa vārds, tas ir klasiskās antīkās domāšanas vārds), ar politiku kā sadzīvošanas likumiem, pilsonības likumiem. To, ka šāda pilsonības ideja kristīgajai pareizticīgajai domai nav sveša, mēs redzam tādos liturģisku tekstu formulējumos kā “debesu mājoklis” (небесное жительство), “paradīzes iemītnieks” (рая житель) – par tādiem tiek saukti svētie – u.tml. Ar vārdu жительствоbaznīcslāvu valodā tulkota grieķu politeia, pilsonība, piedalīšanās polisas dzīvē. Savukārt жительslāviski ir nevis vienkārši iemītnieks, bet pilsonis, proti, tas, kurš ir atbildīgs par politeia, par pilsētu, par savu sabiedrību. Un tāpēc, ja izvēlamies to ceļu, kurā novēršamies no pilsonības, no iemītnieka pozīcijas un uz visu raugāmies no daudzinātā mūžības skatpunkta, sub specie aeternitatis, tas būs ļoti aplams, greizs ceļš.

Paraudzīties uz visu “no mūžības skatpunkta” mietpilsonim nezin kāpēc šķiet kaut kas ārkārtīgi vienkāršs. Tomēr šis “mūžības skatpunkts” aizdomīgi atgādina visparastāko nospļaušanos par visu.

Te būs piemērs šādam skatījumam “ar mūžības acīm”. Mani itāļu paziņas bija devušies svētceļojumā uz Solovkiem: viņi vēlējās godināt vietu, kur cilvēki cietuši mokas, arī tādi cilvēki, kas bija kristīgās ticības apliecinātāji. Viņus izvadāja ekskursijā pa salu un klosteri, parādīja visu ko, bet to ne. Kad viņi vaicāja, kāpēc Solovkos tik maz piemin lēģerus, bojāgājušos, to, kas tur notika pavisam nesen, pavadonis viņiem atbildēja: “Bet tas taču bija tik īss laiks salīdzinājumā ar mūžību!” Lūk, šis ir tas pats mūžības skatpunkts, kuru, manuprāt, var nosaukt par cūcības skatpunktu: “Tas ilga nieka 10, 15 gadus.” Mani itāļu paziņas, ticīgi cilvēki, nebīdamies iebilda, ka 33 tā Kunga zemes dzīves gadi no tādas mūžības skatpunkta arī ir pavisam īss laiciņš!

Kas tad galu galā ir šī pilsonība, šī politika? Man šķiet, no vienas puses, tā ir eksistences pieredze, kurā ņem vērā ļaunumu un, no otras puses, ņem vērā ciešanas, citu ciešanas. Lūk, kas man prātā pirmām kārtām, kad runāju par politiku. Te katrs cilvēks kļūst par liecinieku. Liecinieku tam, ka notiek ļaunums un varmācība, liecinieku tam, ka to nākas just nevainīgiem cilvēkiem. Viņš nevar pateikt, ka no mūžības skatpunkta tas gandrīz neko nenozīmē. (Kur, starp citu, visi tik tuvu sapazinušies ar mūžību?) Tā nu katrs cilvēks kļūst vai nu vēstures dalībnieks – vai tās upuris. Dalībnieks tad, ja viņš notiekošo uztver nopietni un kaut kā uz to atbild. Turpretī tas, kurš vienkāršības labad nolemj uz visu raudzīties no tā nelaimīgā mūžības skatpunkta, galu galā kļūst par vēstures upuri: viņš ir nevis tas, kurš tiek nonāvēts, bet tas, kurš bijis līdzdalīgs ļaunumā kā kādā nepieciešamībā, vienīgajā iespējā (“ko tad es varēju iesākt?”, “mēs bijām tā mācīti” u.tml.). Tie, kuri “neko nezināja” vai “neko nesaprata”.

Tad lūk, kad ļaunums – kā tajos laikos, par kuriem mēs runājām, – iegūst klaji infernālas aprises un ciešanas pārsniedz jebkādu mēru (Hitlera laikos Vācijā, Staļina laikos pie mums), tad savienība ar ļaunumu vai pat miermīlīga līdzāspastāvēšana ar to pavisam noteikti padara cilvēkam neiespējamu sastapšanos ar savu iekšējo pasauli, ar viņa “seno patiesību”. Pieeja tai ir bloķēta. Mēs to zinām tāpēc, ka zinām, kāds liktenis piemeklēja tos daudzos māksliniekus un domātājus, kuri izvēlējās konformisma pozīciju, un tās auglis uzreiz bija acīmredzams: viņi zaudēja radošo talantu, neko visiem nozīmīgu viņi jau vairs nespēja paust. Izvēle tādās situācijās ir grūta cilvēciski (žēl sevis, bail par tuviniekiem u.tml.), taču heiristiski tā nav grūta. Te tomēr ir vairāk nekā skaidrs, kur ir ļaunums un kur – labais. Vismaz domājošam un jūtošam cilvēkam tas nenoliedzami ir skaidrs.

Mūsu pašreizējā situācija ir daudz sarežģītāka. Tā ir raiba un neskaidra. Klaja, infernāla ļaunuma laiki it kā būtu pagājuši. Tie laiki, kuri bez kauna apliecināja jebkura mēroga ļaunuma lietderību, vadoties tikai un vienīgi pēc tā, kam šis ļaunums “kalpo”: ja kaut kas kalpo “vācu uzticībai” vai “komunisma uzvarai”, tad tas ir ne tikai nepieciešams, bet vēl arī brīnišķīgs.

Mūsu laiki it kā neko tik kliedzošu neapgalvo. Tad jau drīzāk tie apgalvo, ka pati labā un ļaunā nošķiršana ir novecojusi, ka nekas nav nedz labs, nedz ļauns, bet ir kaut kas tāds vidējs, jaukts, nenosakāms, daļēji labs, daļēji nelāgs – kā mēs visi, kā visa šī grēcīgā pasaule. Nav ļaunuma bez labuma. Tomēr līdz kam gan izaugusi pasaule, kura vēl nesen nezināja, ka nav ļaunuma bez labuma, ka vispār nevajag pārāk apņēmīgi atšķirt ļaunu no laba? Tā ir izaugusi līdz cinismam, jo šāda neatšķiršana nav nekas cits kā cinisms. Nekā īpaši jauna, varu piebilst, šajā cinismā nav. To lieliski pārzināja sofisti, Sokrata pretinieki. Par lieliem gudriniekiem gan sofistus uzskatīja tikai profāni. Turpretī tagad ar šo gudrību solidarizējas ietekmīgi filozofi! Neba nu mums esot lemt, kas ļauns, kas labs, un jebkādi mēģinājumi pārāk asi novilkt šo robežu draudot ar fundamentālismu. Savukārt fundamentālisms mūslaikiem, bez šaubām, ir vislielākais ļaunums, galvenais ļaunuma paveids, no kā baidās apgaismotā liberālā pasaule. Lai paglābtos no fundamentālisma, tā ir gatava samierināties ar daudz ko, gandrīz ar visu. Šādā situācijā vardarbība (ja tāda vispār ir, un daudzi tam nepiekritīs) kļūst pilnīgi neievērojama, tās nesēji kļūst anonīmi. Un kas tad īsti ir tirāns, liberālās sabiedrības represīvā instance? Toties upuri it kā vispār nav manāmi. Kur gan šeit ir vieta “politikai”, politiskai atbildībai – tai nozīmē, kuru es pieminēju?

Reiz Helsinkos, universitātē, mani palūdza īsi, iekļaujoties vienā lekcijā, vienā akadēmiskajā stundā, izklāstīt padomju kultūras un mākslas vēsturi. Un, tā kā stundas laikā daudz pastāstīt nav iespējams, es šo vēsturi reducēju līdz ļoti īsai shēmai. Tās galvenais varonis man bija tā saucamais “vienkāršais cilvēks”. (Vēlreiz lūdzu nenospriest, ka esmu augstprātīga: pati sevi vienmēr esmu uzskatījusi par tieši tādu vienkāršu cilvēku; tā arī atbildēju redaktoriem, kuri apgalvoja, ka “vienkāršs cilvēks” to nesapratīs: “Bet es pati esmu vienkāršs cilvēks!”) “Vienkāršais cilvēks” pēdiņās. Tas pats “vienkāršais cilvēks”, ar kuru visu laiku ir operējusi propaganda. Tika pieprasīts, lai mākslinieki glezno tā, ka to saprastu “vienkāršais cilvēks”. Mūziķiem tika prasīts sacerēt tādas melodijas, lai “vienkāršais cilvēks” (proti, tāds, kurš nav baudījis muzikālo izglītību un kuru, visticamāk, neapgrūtina nedz muzikālā dzirde, nedz pieķeršanās mūzikai, citādi viņš jau vairs nebūtu “vienkāršs” šai nozīmē) varētu iegaumēt ar pirmo reizi un nodziedāt. Ždanovs mācīja Šostakoviču un Prokofjevu, kādām jābūt melodijām: lai tās uzreiz varētu iegaumēt un nodziedāt. Filozofs nedrīkstēja runāt neko “pārgudru”, “murgainu”, “nesaprotamu” – kā bija darījuši Hērakleits, Hēgelis un citi neapzinīgi un buržuāziski domātāji, “vienkāršā cilvēka” šķiriskie ienaidnieki. Utt., u.t.jpr.

Manuprāt, sākotnēji “vienkāršais cilvēks” bija konstrukcija, projekts. Sākumā tika izgudrots viņš, šis “jaunais cilvēks”, kurš tad arī uzreiz tika audzināts: visiem iedvesa, ka viņiem ir tiesības prasīt, lai izpatīk viņu tumsonībai un slinkumam. “Māksla pieder tautai.” Un varas pārstāvji sāka vēzēt šo “tautu”, šo “vienkāršo cilvēku”, uz visām pusēm kā tāds Iļja Muromietis savu vāli un šķaidīt galvas tiem, kuri nav “vienkārši”. Pamazām šī oficiālā sagatave tika aizpildīta ar saturu. Un pasaulē radās “vienkāršais cilvēks”. Viņš skaidri zināja, kā jāglezno māksliniekam, kā mūziķim jāsacer melodijas un jāizvēlas harmonijas, skrīvēja redakcijām, izteica savu sašutumu par jebkādu žurnālā publicētu netriviālu tekstu. Kāpēc kaut ko tādu publicē? Tādas peršas publicēt nedrīkst. Tautai tādas lietas nav vajadzīgas. Agrāk bijis audzināmais, nu pats bija kļuvis par audzinātāju un sāka audzināt citus. Kaut kādā brīdī “vienkāršais cilvēks” jau veidoja mūsu sabiedrības statistisko vairākumu. Iestāties “vienkāršajos” bija izdevīgi un ērti.

Runājot par “reālo sociālismu”, parasti neviens nesāk prātot, ar ko tas vilināja cilvēku toreiz – un ar ko turpina vilināt, no kurienes rodas nostalģija pēc tā? Kāda labuma pēc cilvēks piekrīt bezizejas cietumam un mūžīgai uzraudzībai? No kā šis cietums viņu atbrīvojis? No metafiziskas personiskās vainas izjūtas – savā totalitārisma analīzē raksta Pauls Tillihs. Un šī izjūta nav joks, tā ir viens no grūtākajiem cilvēka dzīves apstākļiem. Režīms katram savam dalībniekam piedāvāja ērtības, kuras cilvēks līdzšinējā vēsturē vēl nepazina – vai nepazina tādā mērā. Tas piedāvāja iespēju kļūt par “vienkāršo cilvēku”, kurš no sevis neko nevar prasīt, kuru neuzrauga sirdsapziņa “kā zvērs ar asiem nagiem”. Citiem vārdiem, tas piedāvāja iespēju būt brīvam no personiskas vainas, brīvam no “nepilnvērtības kompleksa”. Kāpēc, piemēram, sev jautāt: kas es vispār esmu, lai varētu spriest par glezniecību, vai esmu redzējis vēl, nu, desmit gleznu vai šo redzu pirmo, bet jau zinu, kas tajā nav pareizi? Kāpēc “mocīties kompleksos” tā priekšā, kas pārsniedz tavu izpratni un pieredzi? Bez šī “viduvējā” cilvēka, vidusmēra cilvēka, piekrišanas režīmam, bez tā, ka zināmā mērā šis režīms viņam ir izdevīgs – un nevis materiālās vai sociālās apgādības dēļ, bet šajā metafiziskajā jeb, var teikt arī, garīgajā aspektā –, mēs to, kas pie mums norisinājās, necik daudz nespēsim saprast. Kā arī to, kas atkal stāv uz sliekšņa, kurp ļaudis atkal nosliecas: noņemiet no mums atbildību, mēs negribam būt vainīgi, lai viss atkal ir “vienkārši” un “saprotami”.

Tad nu es Helsinkos stāstu par to, kā tiek projektēts, izaudzināts un par galveno visa notiekošā soģi kļūst šis tā saucamais “vienkāršais cilvēks”, un saku: uz daudzu mūsu nonāvēto vai līdz nāvei novesto mākslinieku kapa varētu rakstīt: “Viņu nogalināja “vienkāršais cilvēks”.” Partija neteica, ka ar viņiem izrēķinās. Tā apgalvoja, ka tikai pilda tautas gribu, ka “vienkāršā cilvēka” labad izrēķinās ar Šostakoviču vai vēl kādu citu. To visu stāstīdama, es redzu, ka studenti lielā universitātes auditorijā kaut kā sašļūk, samulst, redzu, ka viņi nejūtas lāgā. Pēc tam pie manis pienāca pasniedzēji un sāka pateikties: “Paldies jums! Nu viņi ir uzzinājuši, ko viņi dara.” “Viņi” – proti, studenti. Kā noskaidrojās, Helsinku studenti iet pie saviem profesoriem ar tādām pašām prasībām. Viņi saka: “Nedodiet mums pārmērīgi grūtus uzdevumus. Neprasiet no mums pārāk daudz. Nestāstiet mums neko pārāk sarežģītu un pārgudru. Mēs esam vienkārši cilvēki. Neprasiet no mums neiespējamo. Visam jābūt paredzētam vienkāršiem cilvēkiem.”

Esmu sastapusi jau itin daudzus Eiropas redaktorus, izdevējus, dzejas festivālu rīkotājus, kuri stāstīja to, ko mēs agrākajos laikos dzirdējām bez mitēšanās un cerējām, ka tas uz visiem laikiem izzudīs reizē ar mūsu īpatnējo režīmu: “Mūsu lasītājs to nesapratīs. Mēs nedrīkstam apspiest lasītāju, represēt viņu ar pārmērīgi augstu erudīciju, sarežģītību utt.”

Bieži tādā sarunā man gadījies dzirdēt arī mūsu pašu labi pazīstamo runātāja sašķelšanos, ko jaunākā paaudze, man liekas, jau vairs nav sastapusi. Katra cilvēka sašķelšanos par “es” un “mēs”. Redaktors mierīgi teica: “Man personīgi tas nepatīk, tomēr mums tas ir vajadzīgs.” Vai pretēji: “Man tas patīk, tomēr mēs nevaram to pieņemt.” Cilvēkam, kuram itin kā būtu dota vara un tiesības pieņemt lēmumus, iekšā bija divas būtnes: “es” un “mēs”. Šo šizofrēnisko situāciju viņš uzskatīja par pilnīgi dabisku. Un kas ir noticis? Tagad mēs to pašu sastopam brīvajos Rietumos, to pašu gaumes un pārliecības sašķelšanos “personīgajā” un “publiskajā”. Tas, protams, notiek pilnīgi citu iemeslu pēc. Tomēr nav grūti ieraudzīt, kas galu galā rodas – tas pats “mazais cilvēks”, “vienkāršais cilvēks” ar savām raksturīgajām īpašībām: viņu kaut kā ir dikti viegli aizvainot un aizskart, šo “mazo cilvēku”. Ja viņš sastaps kaut ko tādu, kas būs augstāks par viņu, tad briesmīgi apvainosies, jutīsies represēts, uz visiem laikiem zaudēs pārliecību par sevi. “Nedrīkst graut pārliecību par sevi,” tāds ir viens no politkorektuma likumiem. Tāpēc nekādi nedrīkst viņu aizskart un nostādīt grūtā situācijā. (Nez kāpēc netiek runāts par citu, arī gluži iespējamu reakciju: no sastapšanās ar augsto mākslu cilvēks var gūt prieku un pat just lepnumu – ja ne par sevi, tad par “mums”, par cilvēku cilti; viņš var gribēt pievienoties tam, kas ir par viņu augstāks...)

Tagad “vienkāršais cilvēks” nepārprotami kļūst par civilizācijas galveno varoni. Viņa labā strādā varenā izklaides industrija, viņu vajag pasargāt no “nevienkāršajiem”. Tāpēc arī esmu tās briesmas un to tirānisko spēku, kas apdraud mūsdienas, nosaukusi par viduvējību. Runa ir par cilvēku, kurš nešaubās par savām tiesībām spriest no pazeminātu kritēriju skatpunkta, pieprasīt šo pazemināto kritēriju legalizāciju un ne tikai to: panākt, lai šiem kritērijiem būtu piespiedu statuss visiem.

Ierosinu atsaukt atmiņā, kā tika izprasts mūsu radikālais pavērsiens no totalitārā paveida sabiedrības uz kaut ko citu. Visu šo atbrīvošanās gadu gaitā no mutes mutē ceļoja vairāki lozungi, vairākas idejas, kas tika atkārtotas visur un visbeidzot no atkārtošanas ieguva neapstrīdamas patiesības statusu. Viena no šādām patiesībām bija visizplatītākā. Tā bija Brodska rindiņa: “Bet zaglis man ir mīļāks nekā asinssūcējs.” Šis salīdzinājums ļāva samierināties ar šķietami neizbēgamo noziedzības uzplaukumu kā pirmo soli uz brīvību: zaglis tak tomēr labāks nekā asinssūcējs, nekā dzelzs Felikss! Nezin kāpēc priekšstats par totalitārismu bija saistīts ar kaut kādu “šķīstību” un “nesavtību” un asinssūcējs šķita kristāltīrs – vismaz no zagšanas (jāteic gan, ka tas it nemaz neatbilda vēsturiskajiem faktiem; asinssūcēji arī zagšanu nebrāķēja). Otra tālaika ideja, ne mazāk izplatīta, bija ņemta no Maksa Vēbera, kurš lielākoties nebija lasīts, taču pazīstams no pārstāstiem, – kapitālisma protestantiskās izcelsmes ideja. No šīs vēsturiskās hipotēzes tika izdarīts kaut kāds dīvains secinājums: iedzīvošanās tika padarīta par kaut ko neaizskaramu, un nauda attaisnoja visu.

Trešā izplatītā ideja – inteliģences nāve un krievu literatūras un krievu domātāju vaina visā notikušajā. Kurš vainīgs? Protams, Ļevs Tolstojs, Čehovs, Bloks: tieši viņi krievu lasītājiem ieaudzinājuši neapmierinātību ar pašreizējo situāciju, revolucionārās tieksmes, ideāla meklējumus, un tas tad arī noveda līdz totalitārismam.

Ceturtā ideja, kas arī šķita neapstrīdama: “Vai nu laba dzīve, vai laba māksla.” Lai tiktu uzrakstīts, teiksim, vēl kāds ģeniāls romāns, “Meistars un Margarita”, vajadzīgi lēģeri. Un, kad jautājums tika uzdots šādi: “Vai jūs esat ar mieru, lai izvairītos no lēģeriem, dzīvot bez dostojevskiem?” – atbilde šķita pašsaprotama: “Nevajag mums vairāk dostojevsku, galvenais, lai nebūtu lēģeru.”

Pievērsīsimies tikai pirmajai no šīm dziļdomīgajām tēzēm. Brodska vārsmas dzejisko jēgu apspriest nav nepieciešams. Tā ir rinda no “Vēstulēm romiešu draugam”, tiek raksturots zaglis – provinces vietvaldis (lasi: Brežņeva laiku nomenklatūras darbinieks); savā ironiskajā kontekstā tā ir pilnīgi jēdzīga un attaisnota. Taču, ja šo vārsmu izprot šaurā nozīmē – kā instrukciju darbībai –, tā izrādās diezgan baisa. Baidos, ka tās bieža un iecietīga citēšana arī ietekmēja to, kā viss pie mums galu galā notika. Kāpēc tad “zaglis” pēkšņi izrādījās mīļš? Veco laiku totalitārisms, kuru Eiropa pazina vācu fašisma un, nosacīti runājot, mūsu staļinisma veidolā, pēc sevis atstāja mīnu ar laika degli. Tas atstāja iespēju – un paradumu – visu salīdzināt ar to, un secinājums pēc šādas salīdzināšanas bija skaidrs kā diena: “Jebkas ir labāks par to.” Tās tomēr nav koncentrācijas nometnes, nav gāzes kameras. Nacismu uztver kā absolūta ļaunuma atskaites punktu, un salīdzinājumā ar to jebkāds cits ļaunums izskatās paciešams un pat attaisnojams. Vēl vairāk: cita paveida ļaunums tiek izprasts kā pretsvars nacismam un totalitārismam. Ieskaitot morālu neizvēlību. “Tas toties nav fašisms!” Taču, kā sacījis franču filozofs Fransuā Fedjē, jebkurš ļaunums ir absolūts. Salīdzinot ļaunumu ar ļaunumu, neko jēdzīgu nevar iegūt.

Nav grūti pamanīt, ka jau šo abu ļaunumu pretnostatīšana ir aplama. Zagšana pilnīgi noteikti kaut kad nākotnē beidzas arī ar asinīm, kā to parādījis Ļevs Tolstojs “Viltotajā kuponā”. Sākas ar kupona viltošanu, bet beidzas ar slepkavību. Un mums jau arī pašiem bijusi iespēja daudzkārt par to pārliecināties, skatoties uz to, kā uz ielas villojas mūsu “mīļie zagļi”, kuri toties nav asinssūcēji. Tikmēr bezrūpīgs bezidejisks amorālums tika sirsnīgi sveikts kā alternatīva kristāltīrajiem ideologiem asinssūcējiem.

Un ko mēs galu galā ieguvām? Ne jau nu reālu, funkcionējošu tirgu – tāda, kā visi zina, mums joprojām nav. Mēs ieguvām jaunu mītu un jaunu ideoloģiju – tirgus ideoloģiju. Un pat ne tikai, arī tirgus dzeju, tirgus romantiku. Jāteic, ka Rietumu pasaulē nekā līdzīga nav. Tirgus darbojas, bet tā ir prozaiska sadzīves realitāte, neviens to neapdzied, neviens nemāca tirgu kā ideoloģiju, neviens neuzstājas ar tirgus morāli vai dzeju. Jebkuram bērnam Amerikā saka: “Be nice!”, palīdzi tuvākajam, esi pret visiem labs. “Can I help you?”, ko jūs tur dzirdēsit uz katra stūra, ir šīs audzināšanas rezultāts. Neviens nemāca “pagrāb savu un laidies”, “domā par sevi, pārējais nav tava problēma” – proti, visu to, kam pievērsusies mūsu jaunā pedagoģija: tā audzina vēl vienu “jaunu cilvēku” no tā vecā, kurš ieguvis pretīgo apzīmējumu sovok. “Sovoku”, šo homo sovieticus – piebildīšu, ar veco nicinājumu pret to – apmācīja visā, kā tam trūka. To darīja reklāma, televīzija.

Trūka tam, kā izrādījās, pirmām kārtām huligāniska individuālisma, ko pasludināja par tādu kā normu – mītiskā “kolektīvisma” vietā. Agrāk bija kolektīvisms, tagad attīstīsim individuālismu, individuālismu bez krastiem, tāda cilvēka individuālismu, kurš dzīvo nevis starp sev līdzīgiem, nevis starp citiem cilvēkiem, kam ir ar viņu kopīgas intereses, bet pret visiem kā vilks starp vilkiem, – kas tad tas ir, ja ne kriminālnoziedznieku morāle? To nosauca par apgaismoto individuālismu. Kaut ko citu saukāja par “sovoku” – sovjetu ideālisms, sovjetu askētisms, sovjetu kolektīvisms utt. No tā visa vajadzēja bēgt. Vajadzēja apgūt citus, apgaismotus dzīves likumus – utilitārismu un nospļaušanos par visu.

“Civilizētajā pasaulē” vēl joprojām ir pieņemts mācīt labo. Un pat šādas tādas jaunas labas lietas, piemēram, ekoloģisko apziņu, ar ko sākas pirmās skolas mācību grāmatas. Var, protams, nolemt, ka tā ir ierastā realitātes (kurā valda utilitāri un ciniski motīvi) nesakrišana ar izglītības (humānistisko vērtību garā) sistēmu, ka tas nav nekas cits kā sīkburžuāziska liekulība, labi pazīstamā svētulība, kas piemīt Rietumu sabiedrībai, kuru nemitēdamies atmasko vietējie dumpinieki, kreisie, neomarksisti, kas nodarbojas ar nemitīgu atmaskošanu. Redz, jūs mācāt bērnus “mīli tuvāko, palīdzi nabadzīgajiem, nenicini citas rases cilvēkus, bet īstenībā...”, “redz, jūs runājat par muzejiem, ģēnijiem un iedvesmu, bet īstenībā māksla ir tirgus. Veiksmīgi mākslinieki ir tie, kuri labi pārzina tirgu, izvēlas pareizu stratēģiju un tiek labi pārdoti, viņi tad arī paliek uz mūžiem”. Šādām frāzēm ir izaicinājuma, provokācijas tonis. Tas, kurš Rietumos šādi runā, neapšaubāmi zina, ka tas ir spēcīgs žests. Taču pie mums šādi apgalvojumi tagad ir jau pirmais vārds par lietām, dzīves mācība kārtējā “jaunā cilvēka” audzināšanai. Šoreiz tiek uzskatīts, ka jaunais jaunais cilvēks ir mūsdienīgs, progresīvs un rietumniecisks, cilvēks, kuram par visu nospļauties, kurš zina, ka nekā patiesīga pasaulē nav un Puškins nevis tērzēja ar mūzām, bet attīstīja veiksmes stratēģiju. Ka Saljēri savā drāmā ir interesantāks un svarīgāks par Mocartu.

Jaunā audzināšana ir balstīta pagātnes analīzē. Tīši vai netīši vēstures pārskatīšana pie mums būtībā sakrita ar to, kura tika veikta Vācijā pēc nacistiskās katastrofas. Galu galā izrādījās, ka šajā katastrofā vainīgs viss labākais vācu kultūrā, viss mīļākais. Gēte, Hēgelis, vācu tautasdziesmas – lūk, kas vainīgs, lūk, kas sagatavoja hitlerismu. Savukārt pie mums, kā visi atceras, notikušā vaininiece izrādījās “svētā krievu literatūra”, kā to nodēvējis Tomass Manns. Protams, Tolstojs, Dostojevskis, Aleksandrs Bloks – viņi visi tad to arī sagatavojuši. Un tāpēc pāraudzināšanai bija jāsākas, kategoriski izrēķinoties ar jebkādu romantismu, humānismu un ideālismu, ar ko it kā esot bijis pārslogots iepriekšējais režīms. Jaunais cilvēks, veiksmīgais cilvēks ir mierīgs ciniķis, agnostiķis, kurš smeļas komfortu tajā, ka neko nav iespējams atrisināt, ka “viss ir sarežģīti”. “Viss ir sarežģīti” – uz to tiek reducēti visi mēģinājumi jebko izdibināt. Lai kļūtu par jaunu cilvēku, jākļūst par mietpilsoni, kurā vairs nav atlicis nekas pasionārs. Viņam vajadzīgas vienīgi garantijas, lai nebūtu riska, vajadzīgs komforts un drošība. Ja tāds cilvēka tips galu galā gūs virsroku, mēs dzīvosim civilizētā, paredzamā sabiedrībā. Vēsture beigsies, jo vēsture ir karu, katastrofu, revolūciju virkne. Mierīgajam mietpilsonim kari nepatīk. Kam viņam kaut kas tāds vajadzīgs? Viņam jau vairs nav kompleksu, no kuriem rodas agresija, viņš ir izārstējies psihoanalīzes seansos, vairs nav neirotiķis – atšķirībā no varoņiem un ģēnijiem.

Visa šī liberālisma ābece tiek pieņemta bez mazākās pretestības. Šī hiperkritiskā ideoloģija neļauj sevi kritizēt. Ikviens, kurš izteiksies pret kādu no tās dogmām, riskē ar reputāciju. Viņš tiks ātri pieskaitīts pie reakcionāru, elitistu, klerikāļu – sazin kā vēl – nometnes. Jums nepatīk viendzimuma partneru laulāšana? Nu, jūs esat fašists! Jā, mēs savā veidā centāmies atkārtot eiropeisko ceļu, virzoties ārā no totalitārisma šoka, taču bija viena nozīmīga atšķirība: tur izeja tika meklēta pēc pašu vainas izjūtas. Pie mums, runājot par neseno pagātni, savas vainas tēma neparādījās. Neviens nekad, izsmejot, izzobojot, ar pretīgumu atstumjot visu padomisko, neieminējās par savu kaunu un vainu. Neesmu dzirdējusi, ka visos šajos atmaskojumos būtu ieskanējusies kaut atbalss no kaut kā cita, izņemot vienīgi nepiedienīgu augstprātību. Taču kopējā izvēle, kas tika izdarīta tajos relatīvi brīvajos 15 gados, – atteikties no cildenā, romantiskā, labā, un uz priekšu – būtībā sakrita ar eiropeisko. Tomēr mūsu apstākļos tā izraisīja daudz spēcīgāku pretestību – un ilgošanos pēc “vecajām dziesmām par galveno”.

Zīmīga ir ļoti ievērojamā franču filozofa Andrē Gliksmana grāmata “Vienpadsmitais bauslis”. Kā apgalvo Gliksmans, 11. bauslis ir šāds: “Cilvēkam vienmēr jāatceras, ka viņam ir tā pati daba, kas ļaunumam, un tāpēc nekad nav vērts uzsākt neko labu. Visā labajā viņš ienesīs savu ļaunumu. Jebkura krietna iniciatīva beigsies ar kārtējo utopiju, jebkura cilvēku apvienošanās – ar kārtējo totalitārismu.” Kad man bija izdevība ar Gliksmanu parunāt, es viņam jautāju: “Vai jums nešķiet, ka šis vienpadsmitais bauslis ir lieks?” Viņš bija izbrīnīts. “Ja līdz jums nebūtu bijis zināms, ka cilvēkam piemīt ļaunums, tad taču nebūtu vajadzības viņam dot visus pārējos baušļus: tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt utt. Nav taču jēgas cilvēkam, kuram iekšā nav ļaunuma, kaut ko tādu aizliegt. Viņš jau arī pats negribēs.” Gliksmans sāka smieties un atteica, ka mana kritika esot visai delikāta: kāds rabīns viņam skaidri un gaiši pateicis, ka viņš sevi uzskatot par Dievu to Kungu, kurš dod jaunus baušļus. Bet tā tad arī ir galvenā mācība, kuru pēdējos gadu desmitos spējuši izsecināt Rietumu domātāji, pūlēdamies saprast, kas notika 20. gadsimtā: viņi ir atzinuši, ka cilvēkam piemīt kaut kāda fundamentāla nelabdabība, ka pasaule ir kritusi. Tas nez kāpēc šķiet tik neparasts atklājums. Taču īstenībā, ja paturēsim prātā, ka viss 19. gadsimts un 20. gadsimta pirmā puse bija apgaismības filozofijas turpinājums, tad sapratīsim, cik tas ir nopietni. Tā sabrūk apgaismotāju priekšstats par cilvēku, kurš šajā koncepcijā ir sākotnēji laba būtne, ko tikai ārēji apstākļi pamudina uz ļaunu. Apgaismība atcēla iedzimto grēku. Tā neuztvēra nopietni pasaules izsmeļamību. Ja pasaule ir neizsmeļama, tad taču mēs varam no tās ņemt enerģiju un visu, kas mums vajadzīgs, līdz bezgalībai, varam to “apgūt”, nepārdzīvojot par sekām. Par atbildi uz šādu kosmisku cilvēka uzvedību kļuva ekoloģiskās katastrofas. Ir sabrucis vispārējais priekšstats par cilvēku un pasauli – priekšstats, kurš iedvesmoja Eiropu no apgaismības laikiem un kurš bija likts par pamatu optimistiskajai bezgalīga progresa idejai. 20. gadsimta pieredze izrādījās neiedomājams šoks visai Eiropas civilizācijai.

Un tātad, šīs ir tās beigu beigās iegūtās zināšanas – zināšanas par cilvēka iekšējo samaitātību un nemitīgs atgādinājums: neaizmirsti, ka mēs dzīvojam kritušā pasaulē, ka tu esi kritis radījums. Tiek uzskatīts, ka šīm zināšanām jāattur cilvēks no jebkādiem globāliem projektiem, no utopiskām cerībām, kas draud ar Aušvicu vai gulagu. Jā, tie romantiķi, dzejnieki, ideālisti, askēti, fanātiķi – viņi visi ir vainīgi revolūcijā, viņi visus iedzina kapā, un mēs izstrebjam viņu dzejiskās ieceres.

Īstenībā pastāv arī citi veidi, kā apjēgt notikušo, citi mēģinājumi atrast tā pirmsākumus, un tie man šķiet daudz ticamāki. Tomēr līdz šim tie nav piesaistījuši politologu vai sociologu uzmanību. Es tagad runāju par tādiem tekstiem kā, piemēram, Bulgakova “Suņa sirds” ar ievērības cienīgo varoni Poligrafu Poligrafoviču, zemcilvēku. Man gadījās reiz redzēt šo izrādi Edinburgas teātrī, un es biju satriekta par to, kā tika spēlēts Šarikovs: kā skotu aktierim izdevies tik dziļi iekļūt mūsu lumpenī – un parādīt tā triumfu, tā absolūto triumfu pār visiem pārējiem personāžiem? Vienā brīdī – kosmisku triumfu. Zāle smējās, visi bezmaz pa zemi vārtījās, bet es gandrīz raudāju. Man acu priekšā tik tiešām bija mūsu vēsture, mūsu valsts uzvarētāji un valdītāji. Es pirmo reizi tik skaidri sajutu, ka stihija, kurā tas viss norisinājās, bija huligānisms – huligānisms kā vēsturisks fenomens.

Huligāns, kā zināms, ir vēsturisks personāžs, nevis psiholoģisks tips. Šis vārds ir nācis no angļu valodas. Ir bijusi dokeru ģimene, uzvārdā Huligāni. Šī ģimenīte izcēlusies ar tik neredzētu rupjību un tik drausmīgu uzvedību, ka viņu uzvārds iegājis laikam visās pasaules valodās – apzīmējot itin skaidri definētu parādību.

Huligāna fenomens, kā stāsta vēsturnieki, parādās ik reizi, kad beidzas agrārā civilizācija un ļaudis no laukiem ierodas pilsētā. Kad notiek tādas pārgrozības, milzīgas cilvēku masas izraujas no vienas kultūras un nepaspēj iekļauties jaunajā, pilsētas kultūrā. Te tad arī dzimst lumpenproletariāts, kam nav ko zaudēt, kam nekā nav žēl, jo apkārt viss ir svešs, viss ir svešatnīgs, viss ir nīstams. Te dzimst huligānisms kā liktenīga vēsturiska bīstamība. Manuprāt, jūs saprotat, ka es neesmu šo cilvēku apsūdzētāja, taču viņu situācija ir bīstama ne tikai viņiem vien. Viņi ir nokļuvuši nekurienē – izrāvušies no savas tradicionālās kultūras un to nicina: tā tiem šķiet arhaiska un savu laiku nodzīvojusi, taču jaunajā viņi nespēj iekļauties. Un savā nekurienē viņi ir gatavi ievilkt visu pasauli. Viegli uzliesmojošs, sprādzienbīstams materiāls.

Tagad, kā liecināja nesenie Parīzes notikumi, šādas civilizācijas pārgrozības norisinās jaunā, planētas līmenī. Un šī jaunā pārceļošana, iespējams, ir vēl baigāka. Vecais huligāns vismaz piederēja pie tās pašas valsts, runāja tajā pašā valodā. Tagad tie ir cilvēki, kas ieradušies no bezgala tālas civilizācijas: no tās viņi ir atrāvušies un jaunajā nav iekļāvušies – viņiem tā ir pārāk jauna. Tā ir neiedomājami sprādzienbīstama vide. Lielam sprādzienam trūkst tikai ideoloģijas. Šo atsvešināto jūru neviens nav apbruņojis ar ideju, neviens nav organizējis. Tāpēc pagaidām viss aprobežojas ar lokāliem uzliesmojumiem un bezmērķīgiem postījumiem.

Šai bīstamajai joslai iziet cauri visas valstis, kurās notiek tādi civilizācijas apvērsumi. Taču Krievijā šis brīdis sakrita ar pasaules karu un ar vēl daudziem citiem pastiprinošiem apstākļiem. Bija pa rokai varas sagrābšanas teorija (parasti huligāniem teoriju nav un partijas neveidojas). Tāpēc sekas te bija ļaunākas nekā Anglijā, šā tipa – vai tā nosaukuma – dzimtenē. Arī nacisma kustība neapšaubāmi ir sākusies šajā pašā vidē. Tad kāds tam sakars ar Gēti? Kāds tam sakars ar Puškinu un Dostojevski? Tas ir ļoti svarīgi, jo no diagnozes izriet arī ceļš uz izārstēšanos. No kā jāizārstējas: no dzejnieka, romantiķa, ideālista – vai varbūt no lumpeņa, huligāna, bezkauņas? Ja totalitārisma varonis ir lumpenis, huligāns, tad tas ir pavisam cits stāsts, no tā izriet citi secinājumi. Ar tādu varoni jādara kas cits nekā ar romantiķi, un ar sevi jādara kaut kas cits, ja sevī saskati kaut ko līdzīgu.

Taču vēl interesantāka, man šķiet, ir analīze, kuru tīši vai netīši veikuši divi rakstnieki, kas ir tāli no Bulgakova un ne mazāk tāli viens no otra: Nabokovs un Pasternaks. Nevienā citā ziņā nelīdzinādamies, te viņi izrādās apbrīnojami līdzīgi. Revolūcijas darboni, to, kurš dibināja šo iekārtu, viņi attēlojuši nevis kā huligānu, bet drīzāk kā viduvējību. Ar ko šie cilvēki izceļas? Ar vajadzību pēc shēmas, ar nespēju iziet ārpus šīs shēmas robežām, nespēju sastapties ar plašo pasauli – visviens, vai tā ir mākslas pasaule, morāles pasaule: jebkāda pasaule. Viņiem vajag, lai viss būtu sakārtots reizi par visām reizēm, izlemts un slēgts.

Daudz mērķtiecīgāku un plašāku – ne tikai māk-sliniecisku, bet arī vēsturisku – Krievijas sabrukuma pētījumu “Sarkanajā ritenī” uzņēmās Solžeņicins. Un, vismaz man tā liekas, viņa pētījums beidzas ar to pašu diagnozi: patiesība neatrada talantīgu aizstāvi. Ja tādi atradās (pirmām kārtām jau Stolipins, frontes ģenerāļi), apkārtējā viduvējība viņus ar pārsteidzošu nežēlību nogremdēja. Tā nogremdēja ne tikai cilvēkus, kam bija dots līdzcietības, prāta un gādības talants, bet arī jebkuru talantīgu risinājumu. Šajā vidē nekas negāja cauri. Atšķirībā no Pasternaka un Nabokova, kuru darbos mēs visvairāk redzam viduvējības mentāli garīgo pusi, Solžeņicins fokusējas uz morālo viduvējību, uz sirds nabadzību.

Žoržs Nivā to, ko apraksta Solžeņicina vēsturiskais eposs, ir nodēvējis par “klasiskā tikuma bojāeju”. Un te mēs vēlreiz varam pārliecināties, ka klasiskais tikums un viduvējība nav savienojami. Klasiskā tikuma cilvēks nepavisam nav “mazais cilvēks”. Jau saruna par tikumu uzreiz kļūst neiespējama, ja sabiedrība piekrīt būt atsvešināta no patiesības, proti, no morālās intuīcijas avota, ja, kā mēs runājām, “viss ir sarežģīti, viss ir pārāk sarežģīti”, ja “kur nu mums par to spriest”, ja “cik cilvēku, tik viedokļu”... “Mazais cilvēks” ir patiesības ienaidnieks. Patiesība viņu biedē ar savu milzenumu un atvērtību.

“Mazais cilvēks”, krievu literatūras pastāvīgais varonis, mūsos izraisa skaudru žēlumu. Viņš šķietami tik tikko turas uz dzīves virsmas, tāpēc viņam jau vairs nevar mest ar akmeni, “pakritušajam nesit”. “Mazajam cilvēkam” nedrīkst darīt pāri, tāds ir Krievijas 19. gadsimta patoss.

Vēlreiz atkārtošu: par “viduvējību”, par “mazo cilvēku”, kurš apdraud sabiedrību, es nesaucu tādu cilvēku, kuram nav doti kaut kādi talanti vai kuru liktenis nolicis sociālo kāpņu lejasgalā. Tā es saucu pirmām kārtām panikas cilvēku – panisku cilvēku, kuram dominējošā attieksme pret realitāti ir bailes, neuzticēšanās un vēlēšanās visur uzcelt cietokšņus “pret dzīvi” (shēmas, “principi”, “idejas”, visas gatavās, pastarpinātās formas ir šādu cietokšņu paveidi). Es runāju par to, ka man interesantāk ir par viduvējību domāt pretstatā “vaļsirdībai” – kā par nevēlēšanos un nespēju veidot tiešas, nepastarpinātas, “pašam savas” attiecības ar pasauli.

Tad kādas īsti briesmas rada cilvēks, kurš nespēj atklāti sastapties ar realitāti, nespēj uz to paraudzīties bez dažnedažādām klapēm uz acīm, bez priekšrakstiem utt.? Kurš nemūžam nepiekritīs, ka patiesība nav “pārāk sarežģīta”? Kurš nepazīst imperatīvu “nomirsti un topi”?

Pirmkārt, šāds cilvēks ir bezgalīgi manipulējams, proti, tāds, kuru var viegli piespiest izdarīt jebko, viegli izmantot jebkādai vajadzībai. Turpretī to, kurš tik ļoti nebaidās, kurš redz lietas tādas, kādas tās ir, piespiest kaut ko izdarīt ir grūtāk.

Otrkārt, šis viduvējais cilvēks par varītēm pieprasa arvien lielāku un lielāku pasaules hermetizēšanu, noslēgšanos no visa, kas ir citāds nekā viņš, jo visur citur – tur, kur ir atklātība, neparedzamība, noslēpums, – ir liels risks.

Un treškārt, visbeidzot, tāda civilizācija paliks ne tikai “bez Dostojevska”, ko tai nebūs grūti upurēt, – citiem vārdiem, bez humanitārās jaunrades –, bet arī bez tā, kas visos laikos ir dēvēts par dzīvi: cilvēka dzīvi.

Vienā no Jāņa Pāvila II pastorālajām vēstulēm es izlasīju atbildi uz jautājumu: “Kā Jūs domājat, kurš vainīgs pie tā, ka kristīgās baznīcas ir sašķēlušās?” Un pāvests atbildēja: “Viduvējība. Viduvējība katrā no sašķeltajām kustībām.”

Dīvainā kārtā viduvējība, kas tiek pieņemta kā masa, kaut kāda vidēja, līdz nepazīšanai sakulta masa, nav apveltīta ar solidaritātes izjūtu. Tā neviļus rada šķelšanos. Tai ir vajadzīga tāda vienkāršošana, kuru nav iespējams panākt, neatšķeļot elementus citu pēc cita, neaizejot no daudzveidības un sarežģītības, kurā katram jāorientējas pēc saviem ieskatiem. Tā arī veidojas arvien jaunas un jaunas atšķeltas – “aplamas” – daļas.

Mēģināsim iztēloties civilizāciju, kura panākusi pilnīgu viduvējības triumfu: ko tā nes sev līdzi? Neapšaubāmi, tā atver durvis galējam riskam. Tā atver durvis fanātismam, jo fanātisms ir cits veids, kādā tiek izdzīvota tā pati nedrošība un tās pašas bailes. To tad arī mēs pēdējos gados redzam. Pasaule ar bezidejiskuma ideoloģiju, pasaule, kas zaudējusi spēju pretoties ļaunumam (jo nav ļaunuma bez labuma), zaudējusi spēju uzupurēties (jo tās pēdējā vērtība ir eksistences turpināšana par katru cenu), ir sadūrusies ar citu, attiecībā pret to ārēju pasauli – cilvēkiem, kuri ļoti skaidri zina, kas vienmēr un jebkur jādara, un, gari nedomājot, tā dēļ upurēs gan citus, gan paši sevi.