Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Šeit ir pārāk maz palmu,” nodomāja padomju ģenerālis.
Bija 1962. gada jūlijs, un Igors Stacenko – 43 gadus vecs Ukrainā dzimis Padomju armijas raķešu divīzijas komandieris – helikopterā lidoja pāri Kubas centrālajai un rietumu daļai. Zem viņa pletās skarba ainava ar dažiem ceļiem un nīkulīgiem mežiem. Pirms septiņām nedēļām viņa priekšnieks Sergejs Birjuzovs – padomju stratēģisko raķešu spēku komandieris – bija devies uz Kubu, uzdodoties par lauksaimniecības speciālistu. Birjuzovs bija ticies ar valsts premjerministru Fidelu Kastro, lai izklāstītu viņam neparastu Padomju Savienības līdera Ņikitas Hruščova piedāvājumu – izvietot Kubas teritorijā ballistiskās kodolraķetes. Birjuzovs, pēc izglītības artilērists, kurš maz ko saprata no raķetēm, atgriezās Padomju Savienībā, lai paziņotu Hruščovam, ka Kubā raķetes var droši paslēpt zem kuplajām palmu lapotnēm.
Bet, kad Stacenko, rūdīts profesionālis, Kubas teritoriju apsekoja no gaisa, viņš saprata, ka tās ir pilnīgas muļķības. Viņš un pārējie padomju militārās izlūkošanas misijas dalībnieki tūdaļ par šo problēmu ziņoja savai vadībai. Viņi norādīja, ka vietās, kur paredzēts izvietot raķešu bāzes, palmas atradās vismaz 15 metru attālumā cita no citas un klāja labi ja sešpadsmito daļu zemes. Zem tām nekādi nevarēja paslēpt ieročus, lai tos nepamanītu lielvalsts, kas atradās 150 km uz ziemeļiem.
Tomēr šīs ziņas acīmredzot nesasniedza Hruščovu, kurš joprojām uzskatīja, ka raķetes nonāks galapunktā un par operāciju neviens neuzzinās. Tie bija liktenīgi maldi. Oktobrī amerikāņu izlūkošanas lidmašīna U-2 pamanīja raķešu palaišanas laukumus, un sākās tas, ko dēvējam par Kubas raķešu krīzi. ASV prezidents Dž. F. Kenedijs un viņa padomnieki nedēļu slepenībā apspriedās, kā reaģēt uz krievu raķešu izvietošanu Kubā. Beigu beigās Kenedijs nolēma neveikt apsteidzošu triecienu, lai iznīcinātu padomju raķešu bāzes, bet sākt Kubas jūras blokādi, lai dotu Maskavai iespēju atkāpties. Trīspadsmit baisas dienas pasaule bija uz kodolkara sliekšņa, Kenedijam un Hruščovam sastopoties “aci pret aci”, kā to nodēvēja ASV valsts sekretārs Dīns Rasks. Krīze beidzās, kad Hruščovs padevās un izveda raķetes no Kubas – apmaiņā pret publisku Kenedija solījumu neieņemt Kubu un slepenu vienošanos izvest amerikāņu kodolraķetes no Turcijas.
Informācija par izgāšanos ar palmām ir tikai neliela daļa no atklājumiem, kas atrodami simtiem lappuses garajos nesen publiskotajos īpaši slepenajos dokumentos par padomju varas lēmumiem un militāro plānošanu. Daļa dokumentu glabājās padomju komunistiskās partijas arhīvos un tika atslepenoti pirms kara Ukrainā; citus, īpaši neafišējot, atslepenoja Krievijas Aizsardzības ministrija 2022. gada maijā – tieši Kubas raķešu krīzes 60. gadskārtas priekšvakarā. Lēmums publiskot šos nerediģētos dokumentus ir viens no Putina Krievijas paradoksiem, kur valsts arhīvi turpina publiskot dokumentus par padomju pagātni, lai gan pats režīms apkaro brīvu piekļuvi informācijai un izplata vēsturiski nepatiesu propagandu. Mums laimējās, ka ieguvām šos dokumentus tieši tagad; skrūvju pievilkšana Krievijā, visticamāk, apturēs šo dokumentu atslepenošanas vilni.
Dokumenti atklāja jaunus faktus, kuri apgāž pieņēmumus, kas motivēja Padomju Savienību īstenot milzīgo operāciju Kubā un kādēļ tā tik briesmīgi izgāzās. Laikā, kad cita nekaunīga Kremļa vadītāja dēļ spriedze pasaulē atkal ir pieaugusi, Kubas raķešu krīzes stāsts sniedz stindzinošu ieskatu avantūristiskas politiskās darbības radītajos riskos. Turklāt tas lieliski parāda, cik ļoti robeža starp mieru un katastrofu reizēm var būt atkarīga nevis no smalki izstrādātas stratēģijas, bet pilnīgas nejaušības.
Publiskotie dokumenti apliecina, ka Hruščova ideja nosūtīt raķetes uz Kubu bija pārsteidzoši vāji izplānota avantūra, kuras panākumi būtu atkarīgi no neticamas veiksmes. Tas ne tuvu nebija drosmīgs šaha gājiens, ko motivēja aukstasinīga reālpolitika; padomju operācija bija sekas Hruščova naidam pret ASV uzstājību Eiropā un bailēm, ka Kenedijs varētu dot pavēli iebrukt Kubā un gāzt Kastro, tādējādi pazemojot Maskavu. Šī operācija nebūt nebija iespaidīgs padomju viltības un spēka apliecinājums, tā bija nolemta neveiksmei pilnīga izpratnes trūkuma dēļ par reālajiem apstākļiem Kubā. Izgāšanās ar palmām bija tikai viena no daudzām muļķībām, ko padomju vadība pieļāva 1962. gada vasarā un rudenī.
Kubas raķešu krīzes atklājumi īpaši zīmīgi šķiet tagad, kad Kremļa līderis atkal ir iesaistījies riskantā starpvalstu gambītā ar Rietumiem, fonā briestot kodolkara draudiem. Tagad, tāpat kā toreiz, krievu lēmumus pamato lepnība un pazemojuma sajūta. Tagad, tāpat kā toreiz, militāristi Maskavā klusē par milzīgo plaisu starp vadoņa iecerēto operāciju un reālo situāciju.
Putina sarīkotajā preses konferencē oktobrī viņam uzdeva jautājumu par paralēlēm starp pašreizējo krīzi un to, pirms 60 gadiem Kubā. “Es nespēju iedomāties sevi Hruščova vietā,” viņš atbildēja. “Nekādi.” Bet, ja Putins patiešām nesaskata līdzības starp nepatīkamo situāciju, kurā atradās Hruščovs, un to, kurā šobrīd atrodas viņš pats, tad viņš tiešām ir gaužām vājš vēsturnieks. Šķiet, ka Krievija joprojām nav apguvusi Kubas raķešu krīzes sniegtās mācības, ka autoritāra valdnieka iegribas var ievest valsti ģeopolitiskā strupceļā un novest pasauli uz katastrofas sliekšņa.
1962. gadā Hruščovs mainīja kursu un atrada izeju. Putinam tas vēl ir priekšā.
Pieticīgais piedāvājums
“Mūsu operācijas mērķis bija atturēt ASV, lai tās neuzbruktu Kubai,” Hruščovs teica padomju politiskajiem un militārajiem vadītājiem 1962. gada 22. oktobrī, kad bija uzzinājis no Padomju Savienības vēstniecības Vašingtonā, ka Kenedijs grasās uzrunāt amerikāņu tautu. Hruščova vārdi ir fiksēti sanāksmes protokolos, kas nesen atslepenoti padomju komunistiskās partijas arhīvos. ASV bija kodolraķetes Turcijā un Itālijā. Kādēļ Padomju Savienībai nevarētu tādas būt Kubā? Viņš turpināja: “Savā laikā ASV rīkojās tāpat, ielencot mūsu valsti ar savām raķešu bāzēm. Mūs tas atturēja.” Hruščovs cerēja, ka ASV vienkārši samierināsies ar padomju atturēšanas taktiku, tāpat kā viņš samierinājās ar ASV taktiku.
Ideja nosūtīt raķetes uz Kubu Hruščovam radās jau maijā, kad viņš secināja, ka neveiksmīgais CIP uzbrukums Cūku līcim 1961. gada aprīlī bijis tikai izmēģinājums. Viņš uzskatīja: ja amerikāņi ieņems Kubu, tas būtiski iedragās ticību padomju līderim pašā Maskavā un liks vainot viņu neizdarībā.
Tomēr 22. oktobra sanāksmes protokoli atklāj, ka Hruščova lēmumus iespaidoja ne tikai bažas par Kubas ieņemšanu. Hruščovs ļoti pārdzīvoja to, ko uzskatīja par pazemojumu no ASV puses. Un, pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, viņš tāpat arī bažījās, ka Ķīna varētu izmantot sakāvi Kubā, lai apšaubītu viņa kā globālās komunistiskās kustības līdera statusu.
Savas pārgalvīgās idejas īstenošanu Hruščovs uzticēja trim augstākajiem militāristiem – maršalam Sergejam Birjuzovam, aizsardzības ministram Rodionam Malinovskim un ģenerālštāba priekšniekam Matvejam Zaharovam –, un visu operāciju plānoja tikai daži ģenerālštāba virsnieki, kuri darbojās dziļā slepenībā. Viens no svarīgākajiem nesen atslepenotajiem dokumentiem ir militāristu sagatavotais operācijas plāns, ko parakstījuši Malinovskis un Zaharovs. Tas apstiprināts 1962. gada 24. maijā, tikai trīs dienas pēc tam, kad Hruščovs priekšlikumu izvietot raķetes Kubā bija izteicis Aizsardzības padomei – augstākajai padomju militāri politiskajai struktūrai, kuras priekšsēdētājs bija viņš pats.
Saskaņā ar plānu uz Kubu tiktu nosūtīta 51. raķešu divīzija, kas sastāvēja no pieciem pulkiem; visi grupas virsnieki un karavīri – ap 8000 vīru no bāzes Ukrainas rietumos – tiktu pastāvīgi izvietoti Kubā. Viņi līdzi vestu 60 ballistiskās raķetes: 36 vidējas sniedzamības R-12 un 24 raķetes R-14. Ar raķetēm R-14 bija īpaši sarežģīti, jo tās bija 25 m garas un svēra 86 tonnas katra, tādēļ vajadzēja veselu armādu inženieru un tehniķu, kā arī desmitiem kravas mašīnu, krānu, buldozeru, ekskavatoru un cementa maisītāju, lai tās uzstādītu palaišanos laukumos Kubā.
Raķešu divīzijai Kubā pievienotos daudzi citi karavīri un iekārtas: divas pretgaisa aizsardzības divīzijas, viens iznīcinātāju Il-28 pulks, viens iznīcinātāju MiG gaisa spēku eskadrons, trīs pulki ar helikopteriem un spārnotajām raķetēm, četri kājnieku pulki ar tankiem, kā arī atbalsta un loģistikas militārpersonas. Šo vienību saraksts 24. maija priekšlikumā aizpildīja piecas lappuses: 44 000 vīru formas tērpos plus 1800 būvnieku un inženieru.
Padomju ģenerāļi nekad agrāk nebija pārvietojuši veselu raķešu divīziju un tik daudz militārpersonu pa jūru, bet tagad viņiem tas viss bija jānosūta uz otru pasaules malu. Lai jauktu galvu amerikāņu slepenajiem dienestiem, operācijai deva ģeogrāfiski maldinošo nosaukumu Anadira – tā sauc upi, kas ietek Beringa jūrā iepretim Aļaskai.
Plāna augšpusē Hruščovs uzrakstīja vārdu “piekrītu” un parakstījās. Nedaudz zemāk parakstījušies 15 citi valsts vadītāji. Hruščovs gribēja nodrošināties, ka operācijas neveiksmes gadījumā neviens no pārējiem nevarētu no tās distancēties. Viņš bija sekmīgi piespiedis savus kolēģus atbalstīt viņa plānprātīgo ideju. Pārsteidzoši līdzīga aina atkārtojās pēc 60 gadiem, kad dažas dienas pirms iebrukuma Ukrainā Putins piespieda visus Drošības padomes locekļus izteikties un atbalstīt viņa “īpašo militāro operāciju”; sanāksmi rādīja televīzijā.
Operācija Anadira
1962. gada 29. maijā Birjuzovs ar padomju delegāciju ieradās Kubā, uzdodamies par lauksaimniecības inženieri Petrovu. Kad viņš Fidelam Kastro nodeva Hruščova priekšlikumu, Kubas līderim iemirdzējās acis. Kastro uztvēra padomju raķetes kā atbalstu visai sociālisma nometnei un apliecinājumu Kubas ieguldījumam cīņā pret amerikāņu imperiālismu. Tieši šī ceļojuma laikā Birjuzovs izdarīja savu radikālo secinājumu, ka raķetes varēs nomaskēt zem palmām.
Jūnijā, kad Hruščovs vēlreiz tikās ar militāristiem, Aleksejs Dementjevs – PSRS militārais padomdevējs Kubā, kurš tika izsaukts uz Maskavu, – bija vienīgā piesardzīgā balss. Kad viņš sāka iebilst, ka raķetes nevar paslēpt no amerikāņu U-2, Malinovskis zem galda iespēra savam padotajam, lai viņu apklusinātu. Lēmums par operāciju jau bija pieņemts, tādēļ to vairs nedrīkstēja kritizēt, turklāt vēl Hruščova klātbūtnē. Apturēt operāciju Anadira vairs nebija iespējams. Jūnija beigās Kastro aizsūtīja uz Maskavu savu brāli – Kubas aizsardzības ministru Raulu Kastro – apspriest savstarpējās aizsardzības līgumu, kas leģitimētu padomju militāro spēku izvietošanu Kubā. Hruščovs svinīgi apsolīja Raulam nosūtīt uz Kubu padomju floti, apliecinot padomju nelokāmību ASV pievārtē. Hruščovs dižojās, ka Kenedijs neko nevarēšot padarīt. Tomēr aiz dižošanās, kā parasti, slēpās bailes. Hruščovs vēlējās saglabāt Anadiru slepenībā pēc iespējas ilgāk, lai ASV neizjauktu viņa ambiciozos plānus. Tādēļ Padomju Savienības un Kubas militārais līgums netika publicēts.
Padomju ģenerāļi gribēja slēpt operācijas Anadira patiesos mērķus pat no lielākās daļas padomju militārpersonu. Oficiālajos dokumentos, kas ir daļa no nesen atslepenotās dārgumu lādes, operācija tika dēvēta par “mācībām”. Vislielākā avantūra kodolieroču vēsturē tika dēvēta par parastām mācībām. Arī neveiksmīgo Putina avantūru Ukrainā sākumā dēvēja par “mācībām”, un vienību komandieri par uzbrukumu nezināja līdz pat pēdējam brīdim.
Operācija Anadira faktiski sākās jūlijā. 7. jūlijā Malinovskis ziņoja Hruščovam, ka visas raķetes un personāls ir gatavībā, lai dotos uz Kubu. Ekspedīcijas sastāvs tika nosaukts par “Padomju spēku grupu Kubā”, un tās komandieris bija Isa Plijevs – sirms, 58 gadus vecs kavalērijas ģenerālis, Krievijas Pilsoņu kara un Otrā pasaules kara veterāns. Tajā pašā dienā ar viņu, Stacenko un 60 citiem ģenerāļiem, augstākā ranga virsniekiem un vienību komandieriem, kuri gatavojās doties ceļā, tikās Hruščovs. Viņiem tika uzdots izlidot uz Kubu, lai sagatavotos raķešu un armijas uzņemšanai pēc vairākiem mēnešiem. 12. jūlijā grupa ieradās Kubā ar Aeroflot pasažieru lidmašīnu. Pēc nedēļas ar diviem lidojumiem ieradās vēl 100 militāristu.
Sasteigtais ceļojums bija pilns negadījumu. Padomju birokrāti sabojāja izlūkošanas grupas maskēšanās stāstu, avīzēs Aeroflot lidmašīnu pasažierus nosaucot par “civilās aviācijas speciālistiem”, lai gan Kubā viņus sagaidīja kā “lauksaimniecības speciālistus”. Vienu no lidmašīnām Havanā neviens nesagaidīja, un virsniekiem nācās nīkt lidostā trīs stundas, līdz beidzot viņi tika savākti. Vēl viena lidmašīna iekļuva vētrā, un reiss bija jānovirza uz Naso Bahamu salās, kur ziņkārīgi amerikāņu tūristi safotografēja gan padomju lidmašīnu, gan tās pasažierus.
Stacenko ieradās Kubā 12. jūlijā. No 21. līdz 25. jūlijam viņš un citi padomju virsnieki, maskējušies Kubas armijas formas tērpos un Kastro personīgo miesassargu pavadībā krustu šķērsu izbraukāja visu salu. Viņš pārbaudīja vietas, kas bija izraudzītas piecu raķešu pulku izvietošanai; tās visas atradās Kubas rietumu un centrālajā daļā – saskaņā ar Birjuzova optimistisko ziņojumu. Stacenko satrieca ne tikai tas, ka tur gandrīz nebija palmu. Viņš sūdzējās arī, ka padomju komandai nebija pat pamatzināšanu par apstākļiem Kubā. Neviens nebija sniedzis viņiem informāciju par šīs tropu salas ģeogrāfiju, klimatu un ekonomiskajiem apstākļiem. Viņiem nebija pat karšu; tām bija jāpienāk vēlāk ar kuģi. Komandu bija nomocījis karstums un mitrums. Kastro norīkoja dažus savus virsniekus krieviem palīdzēt, taču nebija tulku, tādēļ izlūkošanas komandai nācās zibenīgi iemācīties spāņu valodas pamatus. Tās elementārās spāņu valodas zināšanas, ko viņi spēja apgūt pāris dienās, īpašu labumu nedeva.
Tā kā sākotnējās raķešu bāzu vietas bija bezcerīgi atklātas, Plijevs, kurš tobrīd bija tur galvenais, pavēlēja izlūkošanas komandām atrast labākas vietas attālos Kubas rajonos, kur raķetes aizsargātu kalni un meži. (Saskaņā ar Kastro instrukcijām tām bija jābūt vietām, no kurām nevajadzētu masveidīgi pārvietot zemniekus.) Plijevs divreiz vaicāja ģenerālštābam Maskavā, vai viņš drīkst dažas raķešu bāzes pārvietot uz piemērotākām vietām. Abas reizes Maskava viņa ierosinājumu noraidīja. Dažas jaunās vietas uzskatīja par nepiemērotām tādēļ, ka tās atradās “starptautisko lidojumu zonās”: tā bija saprātīga piesardzība, lai izvairītos no iespējas, ka padomju raķetes “zeme–gaiss” nejauši notriec kādu civilo lidmašīnu. Tomēr no citām vietām atteicās tādēļ, ka tās “neatbilstot ģenerālštāba norādījumiem”, citiem vārdiem sakot, plānotāji Maskavā nevēlējās mainīt to, ko vadītāji jau bija apstiprinājuši. Beigu beigās raķetes izvietoja atklātās vietās.
Papildus negaidītajām grūtībām raķešu izvietošanā padomju spēkus Kubā gaidīja vēl arī citi pārsteigumi. Plijevs un citi ģenerāļi plānoja ierīkot pazemes patvertnes militārpersonām, taču Kubas zeme izrādījās pārāk klinšaina. Padomju elektroiekārtas nebija saderīgas ar Kubas elektroapgādes sistēmu, kas darbojās atbilstoši Ziemeļamerikas standartam: 120 volti un 60 herci. Turklāt padomju plānotāji aizmirsa ņemt vērā laikapstākļus: viesuļvētru sezona Kubā ilgst no jūnija līdz novembrim, tieši tad, kad bija jāizvieto raķetes un militārie spēki, tādēļ nepārtrauktās lietusgāzes kavēja transporta pārvietošanos un būvniecību. Padomju elektronika un dzinēji, kas bija piemēroti aukstajam un mērenajam Eiropas klimatam, neciešamajā mitrumā ātri bojājās. Tikai septembrī, ilgi pēc operācijas sākuma, ģenerālštābs atsūtīja instrukcijas par ieroču izmantošanu un uzturēšanu tropu apstākļos.
“Tam visam vajadzēja būt zināmam pirms izlūkošanas darbu sākuma,” Stacenko teica saviem vadītājiem divus mēnešus pēc krīzes beigām, un viņa atskaitē bija manāms aizkaitinājums. Viņš atklāti kritizēja plānotājus, ka tie pārāk maz zinājuši par Kubu. “Pirms operācijas sākšanas atbildīgajiem par plānošanu vajadzēja vismaz minimāli izpētīt informāciju par Kubas ekonomiskajām spējām, vietējiem ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kā arī militāro un politisko situāciju.” Viņš neiedrošinājās nosaukt vārdā Birjuzovu, bet visiem vienalga bija skaidrs, ka īstais vaininieks ir Hruščovs, kurš nebija devis saviem militāristiem laiku sagatavoties.
Dārgā krava
Neraugoties uz visām neveiksmēm, Anadira bija vērā ņemams loģistikas sasniegums. Kā to atklāj nesen atslepenotie dokumenti, sūtījumu apmēri bija gigantiski. Simtiem vilcienu nogādāja militārpersonas un raķetes uz astoņām Padomju Savienības ostām: Sevastopoli Krimā, Baltijsku Kaļiņingradas apgabalā, Liepāju Latvijā u.c. Nikolajeva – mūsdienu Ukrainas pilsēta Mikolajiva – pie Melnās jūras kalpoja par galveno raķešu iekraušanas centru milzīgo ostas iekārtu un dzelzceļa savienojumu dēļ. Tomēr ostas krāni bija par mazu lielāko raķešu iekraušanai, un tika atvests peldošs 100 tonnu ceļamkrāns. Darbus veica naktī, un parasti vienas raķetes iekraušana aizņēma divas vai trīs dienas. Viss tika darīts pirmo reizi, un padomju inženieriem bija jāatrisina neskaitāmas problēmas. Viņi izdomāja, kā nostiprināt raķetes kuģos, kuros parasti pārvadāja labību vai cementu, un kā droši glabāt šķidro raķešu degvielu. 256 dzelzceļa vagonos tika piegādātas 3810 tonnas munīcijas. Tika nosūtītas 8000 kravas mašīnas, 500 piekabes un 100 traktori, kā arī 31 000 t degvielas automobiļiem, lidmašīnām, kuģiem un, protams, raķetēm. Militāristi nosūtīja 24 500 t pārtikas. Padomju Savienība plānoja palikt Kubā ilgu laiku.
No jūlija līdz oktobrim 85 kuģu armāda pārveda cilvēkus un kravu no Melnās jūras caur Vidusjūru un pāri Atlantijas okeānam. Kuģu apkalpe redzēja, ka viņu kuģi nepaliek nepamanīti. Kā atklāj atslepenotie kapteiņu, militāro virsnieku un VDK aģentu ziņojumi, lidmašīnas – dažas no NATO valstīm, citas neidentificētas – pārlidojušas kuģiem vairāk nekā 50 reizes, viena lidmašīna pat iekritusi jūrā. Dažus kuģus izsekoja ASV kara flote. Katrs padomju kuģis bija apbruņots ar diviem smagajiem automātiskajiem ieročiem. Slepenas instrukcijas no Maskavas ļāva militāristiem atklāt uguni, ja uz kuģa klāja kāds grasītos uzkāpt; ja to grasītos pārņemt, visi cilvēki jāpārvieto uz glābšanas plostiem, jāiznīcina visi dokumenti un kuģis ar visu kravu jānogremdē. Tomēr potenciālā ārkārtas situācija bija tikai viens no daudzajiem sarežģījumiem. Daži militāristi ceļoja ar pasažieru kuģi, visai komfortablos apstākļos, bet lielākā daļa tika vesti ar preču kuģiem. Šīm militārpersonām gāja smagi: viņus izmitināja šaurās kravas telpās kopā ar iekārtām, metāla detaļām un kokmateriāliem. Nereti viņi saslima. Daži ceļā nomira un tika apglabāti jūrā.
Tomēr kuģiem paveicās, un tie visi sasniedza Kubu. 9. septembrī Kubas dienvidu piekrastes ostas pilsētā Kasildā ar kuģi Omsk ieradās pirmās raķetes R-12. Pārējās ieradās vēlāk Marielā, uz rietumiem no Havanas. Raķetes izkrāva slepeni pa nakti, laikā no pusnakts līdz pieciem rītā. Celtnieki, kam bija jāizbūvē palaišanas platformas smagākajām raķetēm R-14, vēl nebija ieradušies, tādēļ karavīriem nācās darīt visu pašiem. Padomju laivas un nirēji apsargāja jūras zonu. Visi bija ģērbušies Kubas formastērpos. Sarunāties krieviski saskaņā ar ģenerālštāba norādījumiem bija “kategoriski aizliegts”.
Trīs simtus Kubas karavīru un pat dažus “īpaši pārbaudītus un atlasītus zvejniekus” norīkoja apsargāt ostas, kurās bija paredzēts ievest raķetes. Kubas armija un policija apsargāja ceļus no ostas līdz raķešu palaišanas vietām, lai vietējie iedzīvotāji neko nepamanītu. Raķešu bāzi uz rietumiem no Havanas, kas bija paredzēta raķešu R-14 palaišanai, nebija iespējams nomaskēt, tādēļ Kubas sabiedrībai apgalvoja, ka tā esot “būvlaukums Kubas armijas apmācības centram”. Par raķetēm zināja tikai ļoti nedaudzi kubieši. Patiesībā tikai 14 Kubas amatpersonas pilnībā pārzināja operāciju: Fidels, Rauls, argentīniešu revolucionārs Če Gevara (tobrīd viens no galvenajiem Fidela padomdevējiem), Pedro Luiss Rodrigess (Kubas militārās izlūkošanas vadītājs) un 10 citi augstākā līmeņa militārie virsnieki.
Kubā atradās 42 000 padomju militārpersonu. Stacenko raķešu divīzija koncentrējās uz raķešu R-12 palaišanas platformu būvniecību. Citi apkalpoja bumbvedējus, raķetes “zeme–gaiss”, iznīcinātājus un citus ieročus, kurus Maskava bija nosūtījusi uz salu. Tomēr tropiskie apstākļi palēnināja operācijas gaitu. Iebraucējus mocīja lietus, mitrums un moskīti. Karavīri gulēja piemirkušās teltīs. Temperatūra sasniedza 38 grādus pēc Celsija. Maskēšanās tā arī palika neatrisināta problēma: starp retajām palmām nevarēja noslēpt nedz teltis, nedz raķetes. Atslepenotie dokumenti atklāj, ka komandieri gan ietina iekārtas maskēšanas tīklos, tomēr tīklu krāsa atbilda Krievijas zaļumam un krasi atšķīrās no saules izdedzinātās Kubas ainavas.
Padomju Savienības ģenerāļi gribēja, lai R-12 palaišanas platformas būtu pabeigtas līdz 1. novembrim. No septembra līdz oktobra pirmajai pusei komandas strādāja virsstundas, lai sasniegtu šo termiņu, taču viņus kavēja nepilnības plānošanā. Piemēram, būvnieku brigādes, kurām bija jāuzstāda raķetes R-14, veselu mēnesi Kubā gaidīja, līdz ieradīsies viņu aprīkojums. Dažas R-12 palaišanas iekārtu detaļas kavējās nedēļām ilgi. Oktobra vidū nebija gatava vēl neviena raķešu platforma. Ar visgatavāko raķešu R-12 bāzi pie Kalabasaras de Saguas Kubas vidienē bija grūti sazināties, jo tai nebija uzticamu radiosakaru ar vadības centru Havanā. Pienāca 14. oktobris.
Pieķerti nozieguma vietā
Tajā rītā amerikāņu izlūkošanas lidmašīna U-2, kas bija aprīkota ar lielizmēra kameru, 22 km augstumā lidoja pāri dažiem būvlaukumiem. Pēc divām dienām fotoattēli bija Kenedijam uz galda.
No šodienas pozīcijām raugoties un ņemot vērā PSRS darbības apjomus, pārsteidzoši, ka amerikāņi atklāja raķetes tik vēlu. Liela loma bija veiksmei. Vētras, kas kavēja padomju raķešu izvietošanu, vienlaikus pasargāja arī no amerikāņu okšķeriem, biezie mākoņi neļāva veikt aerofotografēšanu. Turklāt arī CIP pieļāva kļūdu. Lai gan aģentūra bija atklājusi padomju pretgaisa aizsardzības ieroču atvešanu augusta beigās, tā neizdarīja loģisku secinājumu, ko tad Padomju Savienības spēki tik ļoti aizsargā. Neraugoties uz CIP direktora Džona Makkouna aizdomām, CIP nosprieda, ka tie ir parastā tipa ieroči Kubas aizsardzībai.
Vairākas dienas Kenedijs ar saviem padomniekiem domāja, kā reaģēt uz šo, viņaprāt, atklāto provokāciju. Šajā grupā, ko sauca par EXCOMM, daudzi atbalstīja pilna mēroga uzbrukumu Kubai, lai iznīcinātu padomju raķešu bāzes. Tomēr Kenedijs izvēlējās daudz piesardzīgāku rīcību – Kubas jūras blokādi jeb “karantīnu”. Viņa piesardzībai bija pamats, jo neviens nevarēja garantēt, ka visas raķetes tiktu iznīcinātas.
Šī piesardzība daļēji bija saistīta ar citu nezināmo: nebija skaidrs, vai kāda no raķetēm jau ir gatava palaišanai. Patiesībā, kā to apliecina nesen atslepenotie dokumenti, pirmā bāze ar astoņām R-12 palaišanas iekārtām kļuva darbspējīga tikai 20. oktobrī. 25. oktobrī bija gatavas vēl divas bāzes, lai gan arī ne ideālākajos apstākļos: raķešu uzpildes iekārtām un apkalpei bija jāizmanto personāls no pulkiem, kas sākotnēji bija paredzēti raķetēm R-14. 27. oktobra naktī bija gatavas visas 24 R-12 palaišanas vietas – astoņas katram pulkam.
Vai drīzāk – gandrīz gatavas. R-12 kodolgalviņu noliktava atradās diezgan tālu no raķešu bāzēm: 100 km no viena pulka, 150 km no otra un 500 km no trešā. Ja Maskava dotu pavēli izšaut raķetes uz mērķiem ASV, padomju komandieriem Kubā vajadzētu 14–24 stundas, lai pārvestu kodolgalviņas uz ļoti attālajām un grūti sasniedzamajām teritorijām. Atzīstot, ka tas ir pārāk ilgi, Stacenko 27. oktobrī pavēlēja dažas kodolgalviņas pārvietot tuvāk tālākajam pulkam, saīsinot iespējamo palaišanas laiku līdz 10 stundām. Kenedijs par šīm loģistikas grūtībām neko nezināja. Tomēr tas tikai vēlreiz apliecina veiksmes nozīmi: ja EXCOMM par tām uzzinātu, ASV būtu spēcīgāki argumenti par labu pilna mēroga uzbrukumam Kubai, kas gan iznīcinātu raķetes, bet varētu izraisīt karu ar Padomju Savienību Kubā vai Eiropā.
Tagad ir skaidrs, ka padomju militāristiem Kubā nebija piešķirtas pilnvaras palaist kodolraķetes uz ASV; šādai pavēlei būtu bijis jānāk no Maskavas. Turklāt apšaubāmi, vai Padomju Savienības militāristiem Kubā bija pilnvaras izmantot tuvas sniedzamības taktiskos kodolieročus ASV iebrukuma gadījumā. Runa ir par ieročiem, kas aprīkoti ar kodolgalviņām, – piekrastes spārnotajām raķetēm un tuvas sniedzamības raķetēm, kas bija nogādātas Kubā ar Stacenko divīziju. Ilgā sanāksmē Kremlī, kas sākās 22. oktobrī un ilga līdz 23. oktobra rītam, PSRS līderi apspriedās, vai amerikāņi varētu iebrukt Kubā un, ja iebruktu, vai padomju spēkiem būtu jāizmanto taktiskie kodolieroči, lai tos atvairītu. Hruščovs neatzina, ka visa šī operācija bijusi viena liela avantūra, bet pieminēja smagas kļūdas. Šīs sanāksmes rezultāts, kas sakrita ar Kenedija runu, kurā viņš pasludināja jūras blokādi, bija pavēle Plijevam atturēties gan no stratēģisko, gan taktisko kodolieroču izmantošanas, izņemot gadījumu, ja tāda pavēle nāktu no Maskavas.
Amerikāņi neiebruka, un pavēle palaist raķetes netika dota. Tomēr, ja tā tiktu dota, šāda pavēle neapšaubāmi tiktu izpildīta burts burtā. Stacenko ziņojumā minēts, ka viņš un viņa padotie “bija gatavi atdot dzīvību un godam izpildīt jebkuru Komunistiskās partijas un Padomju Savienības vadības pavēli”. Viņa vārdi apgāž maldīgo priekšstatu, ka militārie vadītāji varētu darboties kā drošības barjera tiem politiskajiem līderiem, kuri vēlas sākt kodolkaru; militārpersonas Kubā negrasījās apstrīdēt politisko vadību Maskavā.
Smadzeņu trūkums
Lai gan pirmās divas dienas pēc Kenedija paziņojuma par jūras blokādi Hruščovs ārdījās, apsūdzēja ASV divkosībā un “atklātā pirātismā”, 25. oktobrī viņš savu nostāju mainīja. Todien viņš nodiktēja vēstuli Kenedijam, kurā apsolīja izvest raķetes apmaiņā pret amerikāņu solījumu neiebrukt Kubā. Pēc divām dienām viņš pievienoja prasību izvest ASV raķetes Jupiter no Turcijas. Kenedijam nācās tikt galā ar šīm krievu prasībām; krīze ievilkās. Beigu beigās Kenedijs nolēma Hruščova piedāvājumu pieņemt. Viņš lika savam brālim Robertam – ASV ģenerālprokuroram – tikties ar Anatoliju Dobriņinu, Padomju Savienības vēstnieku Vašingtonā.
27. oktobra vakarā Roberts Kenedijs oficiāli apsolīja izvest raķetes Jupiter no Turcijas, bet uzstāja, ka šo piekāpšanos nedrīkst publiskot. Atslepenotā saziņa starp Maskavu un Dobriņinu liecina, cik svarīgs Hruščovam bija šis solījums. Vēstnieks saņēma konkrētas norādes izvilkt no Kenedija vārdu “vienošanās”, iespējams, lai Hruščovs savam iekšējam lokam varētu šo darījumu pasniegt kā amerikāņu kapitulāciju. Vārdam “vienošanās” vajadzēja radīt iespaidu, ka Kenedijs piekāpjas, un tas palīdzētu padošanos pārvērst par uzvaru – Kubas apmaiņu pret Turciju.
Tajā brīdī Hruščovs gan jau ļoti vēlējās vienošanos panākt: viņu bija nobiedējuši vairāki satraucoši notikumi. Pēc Kubā izvietoto padomju augstākā līmeņa virsnieku pavēles 27. oktobra rītā virs Kubas ar Padomju Savienības piegādātu raķeti “zeme–gaiss” tika notriekta amerikāņu izlūkošanas lidmašīna U-2. Padomju spēki Kubā vienmēr vadījās pēc pieņēmuma, ka ASV uzbruks Kubai, un viņi vainoja kubiešus, ka tie nav ziņojuši par amerikāņu veiktajiem izlūkošanas lidojumiem vēl pirms krīzes. Līdz ar to, kā atklāj atslepenotie dokumenti, Malinovskis apgalvoja Hruščovam, ka U-2 notriekšana esot bijusi nepieciešama, lai novērstu amerikāņu iespēju uzņemt vēl citas fotogrāfijas ar padomju raķešu bāzēm. Viņa ziņojums Hruščovam liecina, ka viņš nav sapratis: šī notriekšana varēja kļūt par Trešā pasaules kara sākumu. To neapzinājās arī Stacenko, kad vēlāk ziņoja par lidmašīnas notriekšanu kā pašu par sevi saprotamu, kā reakciju, kas atbilst padomju militārajai apmācībai.
Tajā pašā 27. oktobrī dienas vidū bija vēl kāds incidents saistībā ar amerikāņu U-2. Lidmašīna, kas tika nosūtīta uz Arktiku, lai ņemtu atmosfēras paraugus radiācijas noteikšanai, apmaldījās un nejauši pārlidoja pāri Padomju Savienības gaisa telpai. Nesen atslepenotās kartēs redzams, ka Padomju Savienības militāristi pienācīgi atzīmējuši tās kursu, turpat norādīts arī laiks stundās, kāds ASV lidmašīnām būtu nepieciešams, lai sasniegtu mērķus Padomju Savienības teritorijā.
Tomēr vissatraucošākais notikums bija lūgums, ko Kastro nosūtīja 27. oktobra agrā rītā pēc Havanas laika. Viņš lūdza Hruščovu veikt preventīvu kodoltriecienu pa ASV, ja amerikāņi iedrošinātos iebrukt Kubā. Vēsturnieki par šo lūgumu jau sen zināja, bet, pateicoties jaunajiem dokumentiem, tagad mēs labāk zinām, ko par to domāja Hruščovs. “Kas tas ir – īslaicīgs prāta aptumsums vai smadzeņu trūkums?” viņš esot eksplodējis 30. oktobrī, kā liecina viņa sekretāres veikts pieraksts.
Hruščovs bija emocionāls cilvēks, bet vislielāko briesmu brīdī viņš no kraujas malas atkāpās. Kā viņš pats stāstīja viesim no Indijas 26. oktobrī: “No savas dzīves pieredzes es zinu, ka karš ir kā kāršu spēle, lai gan es pats kārtis nekad neesmu spēlējis un nespēlēju.” Šis pēdējais apgalvojums gan nebija pilnīgi patiess: Hruščovam visa Kubas operācija bija viens liels pokera mačs, kuru viņš plānoja uzvarēt blefojot. Bet vismaz viņš zināja, kad atkāpties. 28. oktobrī Hruščovs paziņoja, ka raķetes Kubā tiks demontētas.
Iemācīties un aizmirst
Kopš 1962. gada vēsturnieki, politikas pētnieki un spēļu teorētiķi ir bezgalīgi analizējuši Kubas raķešu krīzi. Publicēti neskaitāmi dokumentu sējumi, un rīkotas bezgalīgi daudzas konferences un kara spēles. Izcilais šīs krīzes apraksts, Greiema Alisona darbs “Lēmuma būtība”, tika publicēts 1971. gadā, un 1999. gadā to papildināja Filips Zelikovs. Viens no sākotnējās grāmatas secinājumiem, kas iekļauts arī papildinātajā izdevumā, ir izturējis laika pārbaudi: krīze bija “svarīgākais kodollaikmeta notikums un visbīstamākais brīdis cilvēces vēsturē”.
Tomēr atslepenotie padomju dokumenti šajā vispārpieņemtajā priekšstatā ievieš būtiskas korekcijas, izceļot Kremļa lēmumu pieņemšanas procesa vājo vietu, kas tikpat izteikti vērojama arī šobrīd: runa ir par bojātu atgriezeniskās saites mehānismu. Padomju Savienības militārajiem līderiem par Kubu bija minimālas zināšanas, viņi paši sevi bija maldinājuši par spējām paturēt šo operāciju slepenībā; viņi nebija ņēmuši vērā ASV gaisa izlūkošanas radīto apdraudējumu un bija ignorējuši speciālistu brīdinājumus. Neliels bariņš augstu amatpersonu, kas neko nezināja par Kubu, bija pilnīgā slepenībā izstrādājuši nekam nederīgu plānu operācijai, kura bija lemta neveiksmei un kurā nebija paredzēta iespēja nevienam citam apšaubīt plāna izstrādē izmantotos pieņēmumus.
Krīzes tiešo cēloni – nepietiekami paslēptās raķetes – izraisīja tieši kļūdas atgriezeniskajā saitē. Alisons un Zelikovs secinājuši, ka šīs kļūdas izraisījusi nevis nekompetence, bet gan nekritiska padomju militāristu sekošana standarta darbības procedūrām, kas bija “izstrādātas apstākļiem, kuros maskēšanās nekad nav bijusi vajadzīga”. Padomju bruņotie spēki nespēja pienācīgi nomaskēt raķetes vienkārši tādēļ, ka nekad agrāk nebija to darījuši.
Jauni pierādījumi sniedz citu atbildi. Padomju Savienība pilnībā apzinājās raķešu paslēpšanas nozīmi, un visa Hruščova stratēģija patiesībā bija balstīta uz maldīgu priekšstatu, ka tieši to viņi arī spēs izdarīt. Arī padomju virsnieki Kubā apzinājās raķešu nomaskēšanas nozīmi. Viņi apzinājās risku, kas bija saistīts ar ASV gaisa izlūkošanu, mēģināja to novērst, piedāvājot labākas raķešu izvietošanas vietas, bet vienalga izgāzās. Problēmas sakne bija Birjuzova paviršība un nekompetence. Viņa sākotnējais secinājums, ka raķetes varēs paslēpt zem palmām, tika nodots tālāk kā neapgāžama patiesība. Militārie eksperti, kas rangā atradās daudz zemāk par viņu, gan uztraucās, ka raķetes varēs redzēt pāri lidojošie U-2, un atbilstoši ziņoja par šo problēmu augšup pa subordinācijas ķēdi. Tomēr plānotāji ģenerālštābā neko nelaboja, nevēloties traucēt savus priekšniekus vai apšaubīt operāciju kā tādu. Operācija Anadira izgāzās nevis tādēļ, ka padomju raķešu spēki pārāk akli būtu sekojuši savām standarta procedūrām, bet gan tādēļ, ka militārā hipercentralizācija neļāva pienācīgi darboties atgriezeniskās saites mehānismiem.
Pirmajos ziņojumos par krīzes analīzi, kas ir daļa no atslepenotajiem dokumentiem, padomju militārie vadītāji meklēja vainīgos. Ignorējot pats savu vainu, Birjuzovs norādīja uz operācijas “vadības pārmērīgo centralizāciju ģenerālštāba rokās visos tās posmos, kas apslāpēja zemāka ranga militārpersonu iniciatīvu un samazināja konkrētu jautājumu izlemšanas kvalitāti” uz vietas Kubā. Viņš neatzina, ka maskēšanās būtu bijis galvenais operācijas Anadira trūkums, lai gan viņa politiskie vadītāji nekavējoties uz to norādīja.
Anastass Mikojans, prezidija loceklis, kuru Hruščovs nosūtīja uz Havanu noorganizēt raķešu izvešanu, novembrī runāja ar padomju virsniekiem Kubā. Viņš mēģināja slikto maskēšanos pārvērst par joku. “Padomju raķetes izcēlās tāpat kā parādē Sarkanajā laukumā, tikai paceltas stāvus,” viņš teica Plijevam un viņa biedriem. “Mūsu raķešu spēki acīmredzot bija nolēmuši šādā veidā parādīt amerikāņiem vidējo pirkstu.” Mikojans pat mazināja viņu dusmas par raķešu atklāšanu, sakot, ka padomju raķetes atklājuši Rietumvācijas izlūki, nevis U-2. (Patiesībā rietumvācieši bija gan ieguvuši zināmus pierādījumus, bet ne tuvu ne tik spēcīgus kā lidmašīnas U-2.) Un viņš apgalvoja, ka, tiklīdz padomju raķetes tika pamanītas, tās vairs nekalpoja atturēšanas mērķim – absurds apgalvojums, ņemot vērā, ka amerikāņus nevarētu atturēt raķetes, par kurām tie neko nezina. Neraugoties uz Mikojana centieniem, Padomju armijas komandieri un virsnieki pavēli pamest Kubu uzskatīja par pazemojošu atkāpšanos. Daudziem nācās ārstēties no nervu sabrukuma un atkopties Melnās jūras kūrortos, kas atradās ne pārāk tālu no ostām, no kurām viņi bija devušies ceļā uz Kubu.
Hruščovs ļoti gribēja piesegt savu atkāpšanos. Viņš apzināti vairījās kritizēt padomju militāristu darbību Kubā. Lai gan plānošanas kļūdas bija acīmredzamas, Padomju Savienības vadītāju vairāk interesēja, kā sakāvi pārvērst par uzvaru, nevis meklēt vainīgos. Šajā ziņā viņa intereses sakrita ar padomju augstāko militārpersonu interesēm, kuras vēlējās izvairīties no atbildības, tādēļ operācijas Anadira slepenās nedienas paslaucīja zem tepiķa. Dokumentus par operāciju iepakoja un nosūtīja krāt putekļus arhīvos, kur tie arī palika līdz pagājušajam gadam. Birjuzovu paaugstināja par ģenerālštāba priekšnieku, un viņa karjera palika neaptraipīta līdz pat nāvei 1964. gadā, kad viņš gāja bojā lidmašīnas avārijā piecas dienas pēc tam, kad Hruščovu gāza viņa paša prezidija kolēģi.
Padomju militāristi operāciju Anadira uzskatīja nevis par kolosālu izgāšanos, bet par viltīgu manevru, kurš gandrīz vai izdevies. Apgūtā mācība bija vienkārša: ja Padomju Savienība būtu labāk atrisinājusi milzīgās loģistikas grūtības, ja būtu vairāk centusies paslēpt raķetes vai būtu notriekusi ASV izlūkošanas lidmašīnas agrāk, nelielas veiksmes gadījumā operācija Anadira patiešām būtu varējusi izdoties. Stacenko visvairāk ieciklējās uz U-2 un savā ziņojumā ieteica Padomju Savienībai steidzami izstrādāt tehnoloģiju – “neredzamus starus” –, kas ļautu “izkropļot” attēlus, kurus uzņem izlūkošanas lidmašīnas, vai varbūt izgaismotu to filmiņas. Viņam acīmredzot nemaz neienāca prātā, ka šī operācija bija lemta neveiksmei jau no paša sākuma. Patiesībā visa viņa atskaites jēga bija aicinājums meklēt veidus, kā palaist stratēģiskās raķetes “jebkādā attālumā un izvietot tās ātrāk”, proti, darīt to pašu, bet darīt labāk. Iespējams, Stacenko uzskatīja, ka viņa līmenim nepienākas apšaubīt no augšas nolaistu “spožo ideju”.
Tikai 80. gados, Mihaila Gorbačova “perestroikas” laikā, Padomju Savienībā uz šo krīzi sāka skatīties citādi. Ietekmējoties galvenokārt no amerikāņu rakstītā par šo notikumu, Maskava šo krīzi sāka uzskatīt par nepieņemami bīstamu manevru. Tomēr līdz ar Padomju Savienības sabrukumu bailes par kodolkonfliktu Krievijā noplaka, un Kubas raķešu krīze zaudēja savu tiešo politisko aktualitāti, kļūdama vienkārši par vēsturi.
Krīzes veterāni savus “varoņdarbus” pārvērta par varoņteikām. Anatolijs Gribkovs – ģenerālis, kurš palīdzēja plānot operāciju Anadira, – savā krīzes vērtējumā, kuru sarakstīja šī gadsimta pirmajā desmitgadē, pasludināja, ka padomju militārpersonu veikums bijis “visaugstākās raudzes militārās mākslas paraugs”. Apkaunojošās neveiksmes lielākoties aizmirsa. Kastro, kurš bija pārbiedējis Hruščovu ar ieteikumu uzlaist kodolraķeti ASV, vēlāk dedzīgi noliedza, ka būtu to darījis. Tomēr visi piekrita, ka Kubas raķešu krīzi nekad nedrīkst atkārtot.
Atpakaļ uz kraujas malas
Līdz pat šim brīdim. Lai gan teorētiski Krievija apliecina apņēmību izvairīties no kodolkara, Putins tomēr raisa bailes tieši no šāda konflikta. Tāpat kā savulaik Hruščovs, Putins žvadzina kodolraķetes, lai visiem – un varbūt galvenokārt sev – pierādītu, ka Maskava netiks sakauta. Tāpat kā Hruščovs, Putins ir avantūrists, un viņa neveiksmes Ukrainā saistītas ar tām pašām kļūdām atgriezeniskajās saitēs, pārmērīgu slepenību un hipercentralizāciju, no kā cieta Hruščovs Kubā. Tāpat kā Hruščova leitnanti neapšaubīja viņa apgalvojumus par palīdzības nepieciešamību Kubai, tāpat arī Putina ministri un padomdevēji nepretojās viņa apgalvojumam, ka ukraiņi un krievi ir viena tauta un tādēļ Ukraina ir “jāatjauno” Krievijas sastāvā – ja vajag, ar spēku.
Nesastapis pretestību, Putins vērsās pie aizsardzības ministra Sergeja Šoigu un ģenerālštāba priekšnieka Valerija Gerasimova, pieprasot, lai tie izpilda viņa gribu. Viņi izgāzās vēl trakāk nekā viņu priekšgājēji 1962. gadā un neņēma vērā tos pašus strukturālos šķēršļus, kuri izjauca operāciju Anadira. Ir acīmredzams, ka Krievijas ģenerālštābs nekad nav pievērsis uzmanību Hruščova neveiksmes stāsta dīvainajām detaļām, neraugoties pat uz visu šo dokumentu atslepenošanu.
Hruščovs, ar bailēm raugoties pāri kodolkara apokalipses kraujas malai, atrada laiku darboties kā starpniekam mēnesi garajā Ķīnas un Indijas karā, kas izcēlās Kubas raķešu krīzes laikā. “Vēsture liecina: lai apturētu konfliktu, nav jāmeklē tā iemesli, bet jācenšas panākt pamieru,” viņš skaidroja jau minētajam viesim no Indijas 26. oktobrī. Un piebilda: “Svarīgi ir nevis apraudāt mirušos un mēģināt tos atriebt, bet izglābt tos, kuri varētu iet bojā, ja konflikts turpinātos.” Ļoti iespējams, ka viņš izteica pats savas bailes par notikumiem, kas tajā dienā risinājās Karību jūrā.
Šo notikumu izbiedēts, Hruščovs beidzot saprata, ka viņa bezatbildīgā avantūra ir izgāzusies, un pavēlēja atkāpties. Arī Kenedijs izvēlējās kompromisu. Neviens no līderiem necentās pārbaudīt otra sarkanās līnijas, varbūt tādēļ, ka nezināja, tieši kur šīs līnijas ir. Hruščovs lepnības un naida dēļ bija paveicis savas politiskās karjeras lielāko neveiksmīgo avantūru. Tomēr viņa – un arī Kenedija – piesardzība palīdzēja panākt risinājumu.
Abu līderu piesardzība ir mācība šodienai, kad tik daudzi komentētāji Krievijā un Rietumos aicina uz pārliecinošu vienas vai otras puses uzvaru Ukrainā. Daži amerikāņi un eiropieši pieņem, ka kodolieroču izmantošana šajā krīzē ir pilnīgi izslēgta, tādēļ Rietumi var droši spiest Kremli stūrī, izcīnot pilnīgu uzvaru Ukrainā. Tomēr daudzi Krievijā, it īpaši Putina tuvumā un viņa propagandistu vidū, joprojām apgalvo, ka “pasaules bez Krievijas nebūs”, bet tas nozīmē, ka Maskava varētu drīzāk izvēlēties kodolkara armagedonu nekā sakāvi.
Ja šādas balsis būtu guvušas pārsvaru 1962. gadā, mēs visi jau būtu beigti.
© Foreign Affairs, 3. aprīlī