Uvā: skaņa neizsakāmām izjūtām

Tās nedaudzās reizes, kad angliski izlasāmā rakstā esmu redzējusi pieminētu onomatopoēzi japāņu valodā, gandrīz vienmēr runa ir bijusi par skaņu, kas apzīmē klusumu: šin – jeb šīīīn. Mani allaž pārsteidz neslēptā godbijība un romantiskums, ar kādu britu žurnālisti izturas pret šo vārdu kā svešādu un nedaudz mulsinošu jēdzienu, jo diez vai jēdzieniski tas būtu pārāk tāls no tādiem angļu vārdiem kā hush (negaidīts, rāms klusums; arī kuš!) vai schtum (kluss). No otras puses, nevilcinoties piekritīšu, ka šīn tiek daudz vairāk lietots kā skaņas efekts, jo sevišķi tādā kontekstā kā manga, kur lielformāta tekstos ㅇーㆃ vidējā svītra nereti ir izstiepta garum gara un kalpo par tiltu pār neveiklo tukšumu starp diviem varoņiem vai pāršvīko visu istabu, šādi parādot, cik ietilpīgs ir klusums. Vispār mangas specefektu vārdnīcā, kurai esmu konsultante, kuš! pat nav iekļauts tulkojuma variantu sarakstā, toties ir uzrādītas nozīmes: a) ilgs skatiens, b) klusums un c) sastindzis. Šādi ir mazāka iespēja šīn noturēt par pavēles formu, un šajā ziņā visi šie tulkojumi tiešām nav slikti, lai gan manā uztverē tik un tā ir nedaudz samāksloti. Var, protams, apgalvot, ka tulkojumu neveiklība tieši norāda, ka šīn savā ziņā ir netulkojams, tādējādi apliecinot, ka tas ir īpašs vārds, tomēr man šis traktējums neliekas pārliecinošs, man šķiet, ka tikpat neveikli ir ļoti daudzi mangas specefektu tulkojumi: omulīgs, draudi, sastresojies, vemt utt. Šāda neveiklība patiesībā ir zināmā mērā neizbēgama, jo ir daudz situāciju, kurās japāņu ideofoni tiek likti lietā tā, kā mēs, runājot angliski, skaņas efektu vienkārši nelietotu.

Par šīn es tagad vairs nerunāšu, toties vēlos parunāt par saistītu fenomenu – vārdiem, kuri piešķir skaņu neskanošajam, vārdiem, kuri uzrāda skaņas problemātiskumu. Un precīzāk – es vēlos pastāstīt par to, kā atradu pakārušos cilvēku.

Par to stāstīt nav viegli, un es daudzas reizes esmu gudrojusi, vai man to vispār vajadzētu stāstīt paziņām vai šeit, uz papīra; reizi no reizes esmu sev jautājusi, vai tas maz ir mans stāsts. Kopš notikušā ir pagājuši gadi, un, varat man ticēt, šajā laikā esmu daudz domājusi par postošo klusēšanas spēku, kas bezgalīgi paildzina kaunu, izolāciju un atsvešināšanos. Tā esmu nonākusi līdz pārliecībai, ka pastāstīt tālāk savu subjektīvo notikušā versiju ir daudzējādā ziņā visgoddevīgākais un atbildīgākais veids, kā cilvēkam būt šajā pasaulē. Tomēr jāteic arī, ka, atsaucot atmiņā to dienu un visu, kas norisinājās pēc tam, man ir sajūta, ka man pāri kā plīvurs plešas klusēšana – klusēšana, kas ir tik organiska un visaptveroša kā mežs, un man ir kārdinājums domāt, ka tā man uzlikta par pienākumu, ka no manis tiek prasīts tieši klusēt. Lai cik tas būtu paradoksāli, šis tumšais vilinājums klusēt tad arī pamudinājis mani mēģināt par to runāt.

Pēc ilgiem prombūtnes gadiem biju atgriezusies Japānā un mācīju angļu valodu skraji apdzīvotā mazpilsētā kaut kur starp Tokiju un Osaku. Šo pilsētu, Macusaku, visā Japānā zināja tās liellopu gaļas dēļ. Macusaka-gjū, līdzīgi lielākajai daļai slaveno Japānas liellopu gaļas veidu, bija dāsnu taukuma dzīsliņu sasvēdrota, lāsumaina gaļa, ko dēvē par šimofuri – “apsarmojumu”. Šo fenomenu, kas izklausās tik gleznains, ieguva, liellopus barojot ar kalorijām ārkārtīgi bagātu barību, kā stāsta, arī ēstgribas veicināšanai dzirdinot ar alu un masējot ar šōčū, lai miesa būtu maigāka. Gadu nodzīvojusi šajā apvidū, es tikai reizi dabūju redzēt vienu no šīm alu padzērušajām govīm, pašās manas uzturēšanās beigās, kad kāda mana audzēkne aizveda mani ekskursijā uz savu dzimto ciemu. Mēs piebraucām pie diezgan sagrabējuša būceņa, kura blāvi apgaismotajā tālākajā galā salmos kvernēja ducīga, resna, melna govs. Ieraudzījusi mūs, tā, baltajām acīm satraukti zalgojot, kāpās atpakaļ un vēl vairāk nozuda tumsā. Kā nu gadījies, kā ne, man pirms tam nebija ienācis prātā, ka govis tiek turētas vienatnē, un, kaut arī dažs labs, to redzot, varbūt uzreiz noskārstu, ka lopiņš bauda cītīgu kopšanu un lielu uzmanību, man tas šķita pārāk neizsakāmi skumji; es nespēju noskatīties. Aina vienkāršajā, necilajā kūtiņā šķita pārlaicīga, es varēju to iztēloties kāda 17. gadsimta holandiešu vecmeistara gleznā.

Macusakai bija rīsa lauki, veci, greizi namiņi, neskaitāmi gaišzilos, koši sarkanos vai oranžos toņos krāsoti tilti un upe, virs kuras Bērnu dienā 5. maijā rindu rindām karājās plīvojošas auduma karpas ar ieplestām mutēm. Man šī pilsēta šķita piemīlīga, jo īpaši sākumā, tomēr diez vai viesos atbraukušos tajā gaidītu milzum aizraujoši iespaidi, ja nu vienīgi viesim patīk stundām ilgi klejot tāpat vien, bez noteikta mērķa. Un tāpēc, kad reiz nedēļas nogalē pie manis atbrauca D. – japāņu draudzene, ar kuru bijām iepazinušās Edinburgā un kura tagad atkal dzīvoja Tokijā –, mēs nolēmām kāpt vilcienā un aizbraukt uz Tobu, ostas pilsētu tajā pašā prefektūrā. Tobai bija laba slava – zvejniecība un skaisti skati, turklāt Tobas līcī bija Mikimoto Pērļu sala, kurā viscaur baltā tērpušās sievietes nira pēc pērlēm, kas pēc tam pārtapa rotaslietās un greznoja bagātas dāmas. Tobā bija akvārijs, kura interneta lapa solīja ne tikai parastos jūraslauvas un delfīnus, bet arī jūrasgovis un retus milzu vienādkājvēžus. Uz akvāriju nolēmām aiziet vēlāk, jo vispirms vēlējāmies – tagad man liekas, ka to ierosināju es, – sākt ar uzkāpšanu kalnā, par kuru biju lasījusi ceļvedī.

Kalns bija apaudzis ar biezu mežu, un augšup veda visādas takas, taču man kā anglietei, kam vārds “kalns” vēl aizvien nozīmēja ekspedīciju uz visu dienu, fakts, ka tajā varēja uzkāpt nieka 20 minūšu laikā, lika domāt, ka tas uzskatāms par pauguru un diez vai pelnījis dižāku nosaukumu. Mēs gājām pa galveno taku un iznācām noriņā, no kuras pavērās skats uz jūru. Bija tukšs un kluss, taču īsti piemērotā brīdī pienāca vēl divi cilvēki, kas izskatījās pēc tādiem pašiem tūristiem, un mēs palūdzām, lai viņi mūs nofotografē. Gluži vilšanās tā nebija, jo neviena no mums nebija lolojusi sevišķi lielas cerības, tomēr kaut kas tajā visā šķita mazjaudīgs – tas rāmums un omulība, ko var baudīt, ciemojoties nomaļā ciemā un ļaujoties tā ierobežotajiem priekiem, grābjot visu pēc kārtas un izbaudot līdz pēdējam: pavisam cits prāta stāvoklis salīdzinājumā ar pabūšanu Kioto vai Tokijā, kur apskatāmā šķiet tik bezgalīgi un nomācoši daudz. Nolēmušas doties iekšā pilsētā un izpētīt ostu, uz kuru tikko bijām raudzījušās pāri meža galotnēm, mēs griezāmies atpakaļ un, iedamas lejup no kalna, ieraudzījām koka ceļarādītāju, kas solīja “skatu platformu”. Ar ko tā atšķīrās no vietas, no kuras patlaban nācām? Mums abām nebija ne jausmas, taču laika un spara bija pietiekami, tāpēc nolēmām doties izpētīt arī to. Sākām iet pa taku, kas vijās ap kalnu, un, nonākusi takas galā, es ieraudzīju koka zarā karājamies cilvēku. Es viņu ieraudzīju no aizmugures: galvas melnā bumba, krekla baltais klajs, dzelteni melni svītrotā virve.

Domājot par reizēm, kad cilvēki nespēj reaģēt uz ārkārtējām situācijām, kas norisinās viņu acu priekšā, es iztēlojos, ka viņus paralizē situācijas straujums, taču šoreiz bija otrādi. Es redzēju plakanu, šablonisku attēlu, kas karājās man acu priekšā, izrauts no laika un telpas konteksta, kurā biju tam uzdūrusies. Kadrs bija tik nekustīgs, ka es vienkārši nespēju uz tā absolūto nemainību reaģēt ar rīcību. Es apstājos un raudzījos; tad pagriezos atpakaļ un saskatījos ar D. Viņas reakcija bija tūlītēja, un viņa noņēma šo sastinguma lāstu.

“Jadajadajadajadajadajada,” viņa sāka skandēt kā buramvārdus, nē, nē, nē, nē, nē, kratot galvu, darot visu iespējamo, lai aizburtu prom to, kas bija parādījies viņai acu priekšā. Šī viņas reakcija, spraigums, ko es tajā nomanīju, mani ķēra spēcīgāk nekā ieraudzītais. Rīta saulē krāsas bija tik košas, ka šo skatu es spēju uztvert tikai kā īpatnu muzeja eksponātu, kā filmēšanas dekorācijas. Atvēru muti un, pamazām mostoties panikai, sacīju:

– Tad tas nav joks, jā?

Tagad es saprotu – kaut gan varbūt sapratu uzreiz, kolīdz biju to pateikusi, – cik dīvaini un pagalam bērnišķīgi bija mani vārdi, taču tobrīd tie šķita vienīgā man pieejamā laipiņa, pa kuru izkļūt no tā izjūtu atvara, kurā biju iegrimusi, un nonākt kopīgajā valodas pasaulē, kurā atradās arī D.

– Nē, tas nav joks, – draudzene atbildēja un, aizgriezusies no šī skata, atkal sāka skandēt:

– Nē, nē, nē.

Jau pēc īsa brīža viņa pa telefonu runāja ar policiju. Es apzinājos, ka vispār jau man vajadzēja zvanīt policijai, D. nebija gluži tādā stāvoklī, lai spētu runāt, taču šī bija Japāna, kur īstais cilvēks jebkā paveikšanai vienmēr ir japānis. Kaut kādā ziņā tas tobrīd droši vien bija saprātīgi: es vēl nekad nebiju zvanījusi neatliekamās palīdzības dienestiem un nemaz nepratu pareizi, pieklājīgi, oficiāli paziņot, ka te kāds ir pakāries.

Tā nu es stāvēju un klausījos, un tieši tad D., kas jau bija sākusi runāt tā kā mierīgāk, iekliedzās.

– Nē! – viņa, gandrīz aizrīdamās, teica telefonā. – Nē, mēs nevaram viņu noņemt, mēs nevaram viņu noņemt!

Viņu noņemt, viņu noņemt; šis japāņu vārds viņas mutē – orosenai, orosenai – izklausījās gandrīz kā murgā. Tas ar joni ielauzās manā apstulbumā un iedēstīja tur vienu vienīgu domu: ja nu viņš vēl ir dzīvs? Vīrieša seju nebiju redzējusi, tāpēc tā patiešām varēja būt. Ja nu es savā gļēvulībā un cimperlīgumā tagad lemju šo vīrieti nāvei? Man pirmo reizi iešāvās prātā, ka šis skats, lai cik nekustīgs varētu likties, īstenībā varbūt prasa tūlītēju rīcību. Kamēr es ļaujos, lai laiks plūst man pāri kā ūdens, viņš varbūt izlaiž garu – un tāpēc, kamēr mana D. palika pie telefona, es izgāju uz līdzenās zemes virsmas kalna galā un devos uz to pusi, kur karājās nedzīvais ķermenis. Sirds man krūtīs bija kļuvusi par sitamo instrumentu. Kalna virsotne formas ziņā atgādināja šauru konusu, taka vijās ap to līdz pašai augšai tā, kā varētu iztēloties cilvēks, kurš kalnus redzējis tikai pasaku grāmatās, un virve bija prasmīgi apsieta ap zaru, kas sniedzās pāri kraujas malai. Virve no cilvēka smaguma bija nospriegota kā metāla stienis. Es sapratu, ka bez naža viņu izvilkt no cilpas būs burtiski neiespējami.

Tieši tajā brīdī man aiz muguras atskanēja D. balss, kurā līdzīgi spožam pavedienam audās histērija. Es pagriezos atpakaļ.

– Gribēju paskatīties, – es viņai teicu, – vai nevaram viņu noņemt.

– Nē, – D. papurināja galvu, papurināja tā, it kā vēlētos aizpurināt prom realitāti, un es pilnīgi skaidri atskārtu, ka orosenai telefona sarunā bija domāts nevis fiziskā nozīmē, bet kaut kā citādi. D. bija teikusi: viņa noņemšana šajā brīdī neietilpst manu iespēju robežās. Man joprojām bezmērķīgi jādomā, ko es būtu iesākusi, ja tik tiešām būtu spējusi viņu noņemt. Vai man būtu pieticis dūšas. Vai es tajā brīdī būtu jutusi, ka tā jādara.

Mēs pagājām mazliet lejup pa taku gaidīt neatliekamo palīdzību un atbalstījāmies pret lielu koku, kas auga takas malā. Pēc ne pārāk ilga laika atskanēja sirēnas, pēc tam dziļi kalna plēšās kaut kas sakustējās. Nokāpušas vēl mazliet zemāk, mēs jau redzējām starp kokiem pazibam cilvēkus tumšos kombinezonos ar atstarojošām joslām; viņiem līdzi bija milzīgas nestuves. Mēs sākām viņus saukt un galu galā nokāpām līdz pusceļam, lai varētu uzvest viņus augšā. Kad jau bijām gandrīz sastapušies, es pacēlu galvu, cenzdamās aplēst, cik tālu līdz virsotnei, un viņš pēkšņi bija tieši man acu priekšā, un es pirmoreiz ieraudzīju viņa seju – pelēcīgi brūnganu.

Es pirmo reizi redzēju mirušu cilvēku. Man gan ir aizdomas, ka arī tad, ja reize nebūtu pirmā, ieraugot viņu, man būtu tāda sajūta. Kalna galā viņu biju redzējusi no aizmugures un domājusi kā par eksponātu, kā par manekenu, cilvēku pasaules piepešu ielaušanos šajā dabas nostūrī, taču no šī redzes leņķa viņa citpasaulīgums atklājās atšķirīgā aspektā: viņa nekustīgais pelēkums dīvaini saskanēja ar kalnu blāvi zaļajiem un brūnajiem toņiem, it kā daba jau būtu viņu iezīmējusi kā savējo. Tomēr viņa seja, viņa nošļukusī galva nāca taisnā ceļā no šausmu filmas. Lēnām, lēnām – un tad ātri – manās neveiklajās, pārbīļa nomocītajās smadzenēs atausa atskārta, ka šī ir tieši tāda realitāte, kāda tiek likta šausmu filmu pamatā.

Iespējams, standarta instinktīvā reakcija šādas krīzes mirklī būtu iebrēkties, vismaz kaut kādā veidā darīt zināmu, ko esmu ieraudzījusi, taču instinkts man lika turēt muti ciet. Visa mana garīgā asinsrite bija novadīta notikušā iekšējai aptveršanai: es atkal biju tas klusējošais bērns, kuram draudzenes mājās bija iedzēlusi lapsene un kurš bija tik apstulbis un nokaunējies, ka nejaudāja nevienam to pateikt. Un, ja reiz biju atgriezusies bērnībā, nevarēju nepamanīt arī to, ka D., tikai ar pūlēm apvaldot šausminošu emociju izvirdumu, te spēlēja manas mātes lomu; tā tikai vēl trūka, lai es pievērstu viņas uzmanību miroņa sejai, vienā mirklī novedot viņu līdz histērijai, ar kuru man pēc tam nāksies kaut kā tikt galā.

Vīrieši, kuru jakas vēstīja, ka viņi ir ugunsdzēsēji, ķērās pie darba, norādot mums, lai gaidām tepat: mēs bijām atradušas līķi, tāpēc vajadzēs sniegt liecību policijai, kad tā būs ieradusies. Mēs vēlreiz kāpām lejup un nostājāmies ar muguru pret lielo koku, kas auga takas līkumā. Nu es D. pateicu: “Es redzēju viņa seju, un nekas.” Man pašai nebija skaidrs, ko šajā kontekstā nozīmēja “nekas”, taču es zināju, ko ar šo teikumu daru. Es sniedzu roku, aicinot norimt. Te vairs nav nekā šaušalīga, es sacīju mums abām – vienībai, kas tagad bija saliedētāka nekā, ja atmiņa mani neviļ, pirms tam.

Pēc neilga laika no kalna gala atnāca vīrietis, šoreiz policists – viņš acīmredzot pa šo laiku bija piebiedrojies ugunsdzēsējiem.

– Tas cilvēks ir miris, – viņš mums sacīja.

Līķis jau bija sācis sastingt, un pēc tā viņi bija noteikuši, ka pakāries viņš agri no rīta. Kopš brīža, kad ieraudzīju viņa seju, biju zinājusi, ka viņš ir miris; tagad jutos kaut kādā mērā atvieglota, apzinoties, ka arī tad, ja man nez kādā brīnumainā kārtā būtu izdevies viņu noņemt, izglābt viņu es nebūtu varējusi. Cita manas apziņas daļa cieši pieķērās vārdam “agri no rīta” – sōčō. Tagad tam manā prātā bija jauna definīcija, kas līdzšinējo, ierastāko bija uzreiz nobīdījusi zemāk. Sōčō: laiks, kad viņš bija pakāries. Arī tad, kad jau bija pagājuši vairāki mēneši un gadi, ja man kāds teica: “Es agri no rīta piecēlos paskriet,” – es tūlīt iedomājos par viņu, vīrieti, kura vārdu mēs tā arī neuzzinājām, un man kaklā spiedās kamols. Es iztēlojos, kā viņš kāpa tajā kalnā. Vai saule jau bija uzlēkusi vai vēl ne gluži? Virve kabatā? Somas viņam nebija.

– Šādās skaistās vietās, – sacīja policists, – vietās ar plašu skatu, tieši tādās cilvēki vēlas to darīt.

Viņš nepavisam neizskatījās satriekts, un gan jau pēc daudziem nostrādātiem gadiem tāds kļūtu katrs – vai būtu spiests kļūt. Plecīgs, laipns maza auguma vīrietis ar mundru un raitu valodu. Visiem zināms, cik daudz Japānā ir pašnāvnieku, cik izplatīta ir lēkšana priekšā vilcieniem, “zilās pirmdienas” fenomens, kad, pēc nedēļas nogales atgriežoties darbā, spēji palielinās izdarīto pašnāvību skaits. Kad pirmo reizi biju atgriezusies no Japānas, mēģināju uzrakstīt romānu, kura darbības centrā bija pašnāvība; tagad sapratu, cik maz es vispār jēdzu. Mani pārņēma ne gluži kauns – precīzāk būtu to nosaukt par piepešu viscaur vārīga pazemīguma izjūtu.

– Vai jūs vēlētos viņu redzēt? – policists vaicāja. Mēs saskatījāmies, neko neatbildējām, un viņš turpināja: – Mēs iesakām tā darīt, cilvēki stāsta, ka tas palīdzot.

Un, man par pārsteigumu, D. piekrītoši pamāja, sacīdama, ka viņa vēlētos, un mēs kāpām augšā uz tā saucamo “skatu platformu”, kas nebija nekāda platforma, bet tikai līdzena vieta. Viņš bija noguldīts zemē, virve pārgriezta un noņemta, un tagad izskatījās citādi nekā mirklī, kad biju viņu ieraudzījusi no apakšas: viņš izskatījās pēc cilvēka. Izskatījās pēc vīrieša, kuru gadās redzēt vilcienā, kuram ir darbs, kurš nesmaida, kurš vēl tikai labu, kuram nav viegli runāt par savām izjūtām. Metra attālumā bija aparāts, kuru viņi bija paņēmuši līdzi, lai censtos viņu atdzīvināt, ja tas būtu bijis iespējams.

Policists paaicināja mūs maliņā un sāka iztaujāt. D. pirms kādām desmit minūtēm, stāvot pie lielā koka stumbra, man bija sacījusi:

– Man liekas, man no šī visa būs trauma.

Un kā gan es atbildēju? Es atsaucos:

– Tiešām?

Tik ļoti trula biju kļuvusi, iespējams arī, ka biju šoka stāvoklī, taču reizē arī jutu gandrīz absolūtu ūdensšķirtni, kuras vienā pusē bija tas, kas norisinājās iekšējā pasaulē, bet otrā – ārpasaule, tā, kurā notiek valoda. Tagad, kad biju pastāvējusi viņam, noguldītam zemē, līdzās, ieraudzījusi viņu kā cilvēku vēstures ietvarā, notrulinājums sāka atvilgt. Runājot centos saglabāt mieru, tomēr japāniski aprakstīt pirms stundas notikušo šķita Hērakla varoņdarbs. Es runāju, bet mana balss aizlūza, un es pati vairs nesapratu, kura detaļa ir svarīga un kura nav. Visbeidzot laikam biju pastāstījusi visu, un policists man uzsmaidīja.

– Labi, – viņš, turēdams zīmuli uz papīra, sacīja, – tātad jūs, ejot loku lokiem, kāpāt kalnā un tad paskatījāties uz augšu un iekliedzāties: “Uvā!”

Es gandrīz sajutu, kā man iekšā viss nobālē. Apzinājos, ka šis cilvēks – vai nu apzināti, vai ne – pūlas to, ko biju pieredzējusi, padarīt man panesamu. Viņš noteikti sajuta baiļu dūmaku, kas ieskāva mūs abas ar D., un izturējās laipni un draudzīgi, līdzīgi slimnīcas darbiniekam vai bērnudārza audzinātājam drošu roku vezdams mūs atpakaļ pasaulē, kurā nevar uzdurties nekam traumatiskam. Viņš sniedza mums normalitātes stuti, pret kuru atbalstoties izteikt to, ko bijām pieredzējušas; viņš jau nu gan ar šādām lietām, nodomāju, saskārās gandrīz ik dienas.

Tomēr nav bijis daudz tādu reižu, kad, dzirdot manis sacīto atstāstītu citiem vārdiem, es būtu jutusies tik ļoti nelāgi. Man ar mokām, ar lielām pūlēm bija izdevies ietērpt vārdos notikušo – un tajā pašā brīdī mans stāsts bija adaptēts animei, tam bija radīta mangas versija. Uvā – skaņa, ko izdveš, kad notiek kaut kas šokējošs. Ierakstījusi to japāņu-angļu vārdnīcas interneta versijā, es iegūstu šādus iespējamos tulkojumus:

aaaagh

yikes

oops

eep

wow!

ew

oh my God

whoof

wow-ees

man

whoah

gee

gosh

goodness

zowie¹

Es klusēju. Neteicu ne jā, ne nē, tikai lūkojos policistā, jau atkal mēma, palikusi viena ar to, kas notika iekšpusē. Nebija manos spēkos to iznest pasaulē, kurā bija arī viņš.

Mācoties japāņu valodu, mani reizi no reizes apbūra tās ekspresīvās iespējas; tajā brīdī es skaudri kā vēl nekad izjutu tās banalitāti, tās spēju normalizēt – un cik tas ir nomācoši. Galvenais vairs nebija līksmais prieks, ko rada domu un izjūtu ietērpšana jaunās drānās; man šķita ļoti svarīgi turēties pie savas sajūtas, un es nevēlējos, lai man to nolaupa valoda nogludinātāja, valoda līdzskrējēja, valoda, kas daudz ko padara viegli sagremojamu un aptveramu. To, ko tajā brīdī izjutu, līdz tam biju pieredzējusi tikai angļu valodas vidē: es jutu, ka, ja reiz verbālā izteiksme ar visām tās iespējām atspoguļo mani tik sagrozītā veidā, ja tā mani padara par karikatūru, tad man to nevajag.

Ir aizritējis gana daudz gadu, esmu vecāka, gudrāka un valodu zinu labāk, mani vairs nesmacē šoks un tāda kā lingvistiska nepietiekamība, kas to rada, un es saprotu, ka šajā kontekstā valoda vienkārši tā strādā, un viss. Policists nemēģināja izteikt vārdos to, ko es izjutu, manu sajūtu un izjūtu murdoņu un asociācijas, kas man radās; viņš rekonstruēja situāciju kadru pa kadram. To viņš darīja nevis tāpēc, lai aizstātu manu versiju ar savējo, bet lai precīzāk sastādītu protokolu. Un tā vienkārši ir, ka Japānā, zīmējot kadru plānu, tajā ar daudz lielāku varbūtību tiks iekļauti skaņu efekti.

Tomēr man joprojām šķiet nepanesami domāt par savām tābrīža sajūtām caur uvā prizmu. Visu, ko es torīt pārdzīvoju, parādīt ar vienu vārdu, turklāt ar tieši šo – man bija sajūta, ka tā būtu nodevība ne tikai pret mani pašu, bet arī pret cilvēku, kurš man bija licis šādi justies, un pret pasauli, kas bija to visu izraisījusi. Ja reiz tā, es labāk ikreiz izvēlētos klusēt.

granta.com, 2021. gada 13. aprīlī