Ukrainas jaunā normalitāte

Kijivas Medūzu muzeju es apmeklēju 8. augustā. Manu iepriekšējo pilsētas apmeklējumu laikā tas bija slēgts kara dēļ. Tagad muzejs no jauna atvērts. Fantastiskie radījumi lēni slīdēja pa akvārijiem; pustumsā, priecīgi vērojot medūzas, klīda pārīši, draugu pulciņi un ģimenes. Tāpat Harkivā – Austrumukrainā, netālu no Krievijas robežas – nesen no jauna atvērusies kafejnīca Half an Hour, kur es pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma 2022. gada 24. februārī pavadīju pāris dienas rakstot.

20. augustā man piezvanīja kāds ārzemju televīzijas ziņu kanāls, lai parunātu par iepriekšējā dienā notikušo krievu raķešu uzbrukumu Čerņihivai, kurā bojā gāja septiņi cilvēki, ieskaitot sešgadīgu bērnu. Tobrīd es biju Užhorodā, Rietumukrainā, un vakarā aizgāju uz festivāla “Kaimiņu kino” seansu. Īsfilmā ar nosaukumu “Harkivas mūzikas festivāls notika” (scenārija autors un režisors ir 25 gadus vecais Vjačeslavs Turjanicja, un darbība notiek Užhorodā) māte saka savam dēlam Serjožam: “Tu šodien dzirdēji sirēnu?” Viņš atbild: “Mammu, neviens vairs uz sirēnām neklausās.” Pastaigājoties skaistajā koku apēnotajā Užhorodas krastmalā, es redzēju vīriešus, kuri bija zaudējuši roku vai kāju vai, dažādā mērā sadziedējuši savus ievainojumus, vēl sēdēja ratiņkrēslos. Daži mazi bērni ubagoja, bet citi, izgājuši pastaigā ar ģimeni, baroja ar maizi pīles vai gulbjus. Indiešu studenti, kuri pēc iebrukuma sākuma aizbrauca mājās, bija atgriezušies un staigāja gar upes krastu.

Par kara sākuma laiku bija viegli rakstīt. Kad ik uz soļa ir tik daudz notikumu, kad miljoni bēg no savām mājām, kad sākas pirmie raķešu uzbrukumi, reportāža uzrakstās pati, kā mīl teikt žurnālisti. Taču tagad ir citādi. Šai kara stadijā pašsaprotami stāsti vairs neeksplodē acu priekšā, izgaismojot visu žilbinošā skaidrībā.

Jūnija sākumā ukraiņu spēki sāka pretuzbrukumu krievu karaspēkam valsts austrumos un dienvidos. Pagājuši gandrīz trīs mēneši, un dienvidos tie lēni pavirzījušies uz priekšu, savukārt austrumos krievi mēģina atgūt zaudēto teritoriju. Tikmēr es prātoju, kurš – neskaitot cilvēkus, kuri par to tiešām nopietni interesējas, – vispār vēl seko šiem notikumiem vai pievērš uzmanību, kad analītiķi jeb “dīvāna eksperti”, kā nicinoši mēdz teikt Ukrainā, atzīmē, ka viena vai otra puse pēdējo 24 stundu laikā tādā un tādā ciematā, “iespējams”, ieguvusi “taktisku pārsvaru”. Un tad vēl ir arī tādi, kas notikumiem seko iztālēm un zvana man, lai pateiktu, ka lasījuši par cilvēkiem, kuri Kijivā rīko ballītes; viņi man jautā: “Kāpēc šie vīrieši neatrodas frontē?” Nemaz nerunājot par faktu, ka armija vienkārši nespēj uzņemt miljoniem cilvēku, 17 mēnešus pēc iebrukuma sākuma ikviens ukrainis un ikviena vieta Ukrainā pielāgojusies pilnīgi jaunai normalitātei, kura visur, izņemot tuvāko frontes apkārtni, var vismaz virspusīgi izskatīties ļoti līdzīga vecajai. Tas ir mānīgi.

Petro Jacenko ir rakstnieks, kuram izdotas 10 grāmatas. Mēs iepazināmies, kad viņš man izrādīja krievu karagūstekņu nometni. Viņa karalaika pienākums ir pārstāvēt Ukrainas valdības aģentūru, kura risina jautājumus, kas saistīti ar krievu karagūstekņiem Ukrainā un ukraiņu karagūstekņiem Krievijā. Vēlāk Petro man pastāstīja, kā karš pārvērtis viņa dzīvi, taču runa nebija par darbu. Tas ir stāsts, kas kļuvis samērā slavens Ukrainas inteliģences aprindās. Jacenko jau krietnu laiku nebija vienaldzīgs pret Anastasiju Levkovu, arī rakstnieci, viņa un sievas kopīgo draudzeni. Kad sākās iebrukums, Petro sieva, pazīstama bērnu grāmatu autore, aizbrauca uz Poliju. Laulātā pāra attiecības tobrīd jau bija diezgan saspīlētas. Viņi ar Levkovu apsēdās parkā uz soliņa; “Mēs vēl nebijām pat skūpstījušies,” viņa sacīja. Viņi tolaik bijuši “garīgā ziņā kopā”, bet reālu attiecību viņiem vēl nebija bijis. Viņi runāja par iespējamu kopīgu nākotni. Jacenko tad jau bija ieminējies, ka gribētu bērnu. Viņš sacīja, ka droši vien tiks iesaukts armijā un kas zina, vai no kara izdosies atgriezties. Tādā gadījumā, atbildēja viņa, “mums jāieņem bērns!” Bija skaidrs, ka “tagad vai nekad”, Petro stāstīja. Viņu meitai tagad ir seši mēneši.

Un tad Levkovas dzīvē notika vēl viens liels pavērsiens. Viņa jau daudzus gadus rakstīja romānu par dzīvi Krimā pirms aneksijas 2014. gadā, trīs gadu desmitu garumā. Sākoties iebrukumam, grāmatu izdošana – kā viss pārējais – Ukrainā pilnīgi apstājās, taču, tāpat kā viss cits, arī šī nozare sākusi atdzīvoties. Un nav īpaši jābrīnās, ka ukraiņi vēlas lasīt visu, kas varētu kaut kā palīdzēt saprast, kā viņi nonākuši šādā situācijā. Pārdoti jau 8500 romāna “Aiz Perekopa ir zeme” (“За Перекопом є земля”) cieto vāku izdevuma eksemplāri; tas būtu iespaidīgi pat Savienotajās Valstīs, kur nu vēl zemē, kurā notiek karš. (Ārzemju izdevēji, lieciet aiz auss!)

Jacenko un Levkova apmetušies jaunā dzīvoklī Kijivas priekšpilsētā. Vēl pirms dažiem gadiem šī apkaime bija vienkāršs ciems. “Tā ir pēdējā govs,” Petro man rādīja, kad bijām izgājuši pastaigā. Pēdējos gados pirms iebrukuma šejienes dzīvokļos citā pēc cita ievācās jauni pāri. Pēc tam vairums sieviešu un bērnu aizbēga (kad krievi tuvojās Kijivai, viņus apturēja tikai dažus kilometrus no šejienes), taču daudzi – nekādā ziņā ne visi – atgriezušies. Lielākajai daļai vīriešu vecumā no 18 līdz 60 nav atļauts izbraukt no valsts. Nav iespējams uzzināt, cik parasts ir Jacenko un Levkovas mīlas stāsts (par tādām lietām datus neviens neapkopo), bet ir pilnīgi skaidrs, ka vārdi “tagad vai nekad” atbalsojas miljonu dzīvēs. To nav iespējams izmērīt, bet tas ir tas, par ko cilvēki runā.

Kamēr es sēdēju un rakstīju Užhorodas krastmalas kafejnīcā, tā pildījās ar ģimenēm. Man bija diezgan skaidrs, kāpēc. Kā vēsta ANO Bēgļu aģentūras dati, ārzemēs patvērumu atraduši vairāk nekā seši miljoni ukraiņu bēgļu, no kuriem 4,5 miljoni atrodas Eiropā, bet 1,2 miljoni – Krievijā. Kijivas Ptuhas Demogrāfijas un sociālo pētījumu institūta direktore Ella Ļibanova saka, ka aptuveni puse no šiem cilvēkiem ir sievietes vecumā no 20 līdz 64 gadiem un trešdaļa – bērni un pusaudži. Bēgļu statuss patvēruma vietās (vairumā gadījumu – ES valstīs un Lielbritānijā) ir garantēts, un sievietes ar bērniem var brīvi doties atpakaļ uz Ukrainu, lai tiktos ar vīriem, draugiem un tēviem, kuriem pašiem liegta iespēja aizbraukt ciemos. Tāpēc Užhoroda, pilsēta, kas atrodas pie pašas robežas ar Slovākiju, tuvu Polijai un Ungārijai, ir pilna ar cilvēkiem, un tāpēc te bija tik grūti atrast viesnīcas numuru, kur nu vēl nopirkt vilciena biļeti. Daudziem, varbūt lielākajai daļai, tā ir laimīga atkalredzēšanās, taču nav šaubu, ka dažu pāru mīlestībai šāda varbūt pat 16 mēnešus ilgusi atšķirtība ir nopietns pārbaudījums.

Interneta forumos ārpus Ukrainas dzīvojošās sievietes raizējas, ka vīri viņas aizmirsīs un atradīs sev draudzenes. Vīrieši frontē ir nobažījušies, ka viņu sievās un draudzenēs mājās, ārzemēs vai kādā drošākā Ukrainas daļā varētu ieskatīties kāds cits. Dažas sievietes, neklausot saprāta balsij, atgriežas mājās, lai glābtu savas attiecības un ģimeni, kas daudzos gadījumos sākusi irt. Mans draugs Kirilo Kijivā saka, ka viņa bērnu māte pārcēlusies ar viņiem uz Barselonu. “Man liekas, viņai tur bija draugs, un tāpēc viņa nolēma braukt tieši uz turieni,” viņš sacīja. Viņa pateikusi, ka vairs netaisās atgriezties. Taču Kirilo pārdzīvo ne jau par viņu. Abu vēl pavisam mazie bērni, kurus Kirilo kopš iebrukuma redzējis tikai datora ekrānā, intensīvi mācās katalāņu un spāņu valodu. Viņi uzaugs tālumā no tēva, uzaugs par jauniem katalāņiem.

Katram ir ko pastāstīt. Oleksijs, mākslinieks, kuru es satiku Užhorodā, nupat atgriezies no brauciena uz kalniem. Tur viņš nejauši sastapa sievieti, kura agrāk bija viņa kaimiņiene, bet pēc kara sākuma ar meitām aizbrauca. Tagad viņa bijusi brīvdienās ar kādu austrieti, kurš neapšaubāmi bijis viņas draugs. Nelaime tikai tāda, teica Oleksijs, ka viņas vīrs, kurš vēl joprojām dzīvo kaimiņos, neko par to nezina. “Un viņa zina, ka es viņam neko par to neteikšu,” Oleksijs sacīja.

Kijivā es iepazinos ar Irinu Ševerevu, kura sniedz tiešsaistes konsultācijas kara izšķirtām ģimenēm. Viņa stāsta, ka pirms iebrukuma vienmēr teikusi: ja pāris, kurš kopā nodzīvojis vairāk nekā gadu, 6–8 mēnešus pavadījis “bez fiziska kontakta, bez intimitātes”, tas ir kritiskais punkts, pēc kura cilvēki “sāk aizmirst viens otru”. Kara dzīves intensitāte šo procesu var pasteidzināt. Vīrieši, kuri karojuši, un tie, kas ar karu saskārušies mājās, sāk mainīties. Cilvēkiem, kurus vieno emocionāli saspringta pieredze, teiksim, kopā pavadīts ilgāks laiks patvertnē, pamazām rodas vairāk kopīga nekā ar kaut kur tālumā esošo partneri. No frontes daudzi atgriežas ar posttraumatiskā stresa sindromu un visām problēmām, kas ar to saistītas. Uzbūvēt attiecības no jauna var būt grūti, bet reizēm – neiespējami.

Kara apstākļos ir normāli, ka vīrieši un sievietes ilgstoši ir šķirti. Taču ukraiņu gadījumā šajā situācijā ir zināmi elementi, kam varētu būt pagātnes kariem neraksturīgas tālejošas sekas. Ukraiņu bēgļiem Eiropā piešķirts nevis parastais oficiālais bēgļa statuss, bet kaut kas daudz labāks: viņiem nodrošināta nekavējoša piekļuve sociālajam nodrošinājumam vai iekārtošanās pabalstam un apmaksātam mājoklim, ja viņi paši to nevar atļauties; viņi var strādāt, viņu bērni var iet skolā, un ģimenēm bieži pieejamas bezmaksas valodas stundas. Taču daudzām vidusšķiras sievietēm no lielām pilsētām, tādām kā Kijiva, dzīve mazā Drēzdenes vai Aberdīnas priekšpilsētas dzīvoklītī ir ievērojams solis uz slikto pusi. Kāds vīrietis man stāstīja, cik aizkaitināta bijusi viņa brāļasieva, kad viņai ierādīts dzīvoklis kādas Vācijas pilsētas imigrantu rajonā un viņa nav varējusi sūtīt bērnus pašas izvēlētā labā skolā. Šīs sievietes uztverē viņa piespiesta dzīvot “imigrantu geto”, kur mājo ģimenes no tādām valstīm kā Sīrija. Kad 2022. gada marta beigās Ukrainas armija atbrīvoja Irpiņu, priekšpilsētu, kurā ukraiņi apturēja krievu uzbrukumu Kijivai, viņa atgriezās tur, pie sava vīra, savā lielajā mājā. Ārpus Ukrainas viņa bija pavadījusi četrus mēnešus.

Bēgļi bieži ar izbrīnu atklāj, ka ukraiņu skolas ir labākas par tām, kurās tagad jāmācās viņu bērniem; otra bieži dzirdama sūdzība ir par to, ka tādās valstīs kā Lielbritānija daudz sliktāk pieejami veselības aprūpes pakalpojumi. Tāpēc atkarībā no tā, no kurienes viņas nākušas, arvien vairāk vidusšķiras sieviešu atgriežas mājās. Daudzām citām savukārt dzīve emigrācijā ir pilnīgi citāda. Viņas var būt no nelielām, noplukušām mazpilsētiņām, viņu laulība varbūt nav īpaši laimīga, un viņu vīri varbūt mazliet par daudz mīlējuši iedzert. Šīm sievietēm doma, ka iespējams sākt jaunu dzīvi Vācijā vai Spānijā, saņemot visdažādāko atbalstu no valdības, šķiet kā skaista sapņa piepildīšanās, saka Ševereva. Viņas pārsteigtas atklāj, ka te piešķirtā finansiālā palīdzība ir lielāka nekā alga, ko varēja nopelnīt mājās. Rakstniece un izdevēja Oksana Forostina saka, ka šo sieviešu jaunā dzīve “ir solis uz augšu sociālās mobilitātes izpratnē”.

Lai gan īpaši neapspriests, tomēr acīmredzams ir fakts, ka diez vai kāda no valstīm, kurās šīs sievietes nonākušas, lai vai tas būtu uz rietumiem no Ukrainas vai Krievijā, pēc kara beigām pieprasīs, lai viņas un viņu bērni atgriežas mājās. Viņas pārsvarā ir labi izglītotas, visnotaļ apsveicams vietējā iedzīvotāju kopuma papildinājums, kas palīdzētu atvieglot hronisko darbaspēka trūkumu. Viņām ir diezgan maz problēmu integrēties ES valstīs un Lielbritānijā – atšķirībā no daudziem jaunajiem vāji izglītotajiem arābu, afgāņu vai afrikāņu vīriešiem, kuri izkāpj no laivām Vidusjūras vai Lamanša krastos. Turklāt tādās valstīs kā Polija un Čehija viņām nav grūti ātri apgūt jauno valodu. Oktobrī Polijā notiks referendums ar mērķi noraidīt ES plānu proporcionāli sadalīt savu dalībvalstu vidū tūkstošiem neeiropiešu migrantu. Taču nav šaubu, ka šāds referendums netiks rīkots attiecībā uz gandrīz miljonu ukraiņu, kuri ieradušies Polijā kopš Krievijas iebrukuma sākuma, palielinot diasporas kopējo skaitu līdz apmēram diviem miljoniem un labprāt aizpildot tukšās darbvietas, ko aiz sevis atstājuši poļi, kuri devušies peļņā uz Lielbritāniju un citur.

Patlaban Ukrainas valdības prioritāte ir uzvara karā, taču visiem ir skaidrs, ka pēc tam vajadzēs ķerties pie valsts smago demogrāfisko problēmu risināšanas. Ukrainas iedzīvotāju skaits arvien mazinājies jau vairākus gadu desmitus emigrācijas un viena no zemākajiem dzimstības līmeņiem Eiropā dēļ. Ļibanova lēš, ka no tiem, kas aizbrauca no valsts pašā iebrukuma sākumā, kādi 20% jau atgriezušies, taču – atkarībā no kara iznākuma, protams – no tiem, kuri dzīvo ārzemēs patlaban, mājās atgriezīsies tikai puse. No otras puses, pēc viņas domām, pēc kara līdz pat pusotram miljonam vīriešu varētu pievienoties savām dzīvesbiedrēm un bērniem, kuri iekārtojušies uz dzīvi ārpus Ukrainas. Vadims Denisenko, Ukrainas Nākotnes institūta vadītājs, Facebook ierakstā izteica pārliecību, ka pēc kara vajadzēs atstāt spēkā aizliegumu vīriešiem izbraukt no valsts – “vismaz vēl uz trim gadiem. Citādi mēs vienkārši neizdzīvosim kā nācija”. Tas izraisīja sašutuma vētru. Ukrainas Valsts bankas galva Andrijs Pišnijs izteicies, ka, neraugoties uz līdzekļiem, ko citas valstis tērē, lai palīdzētu ukraiņu bēgļiem, šis process nav vienpusējs. Ukraiņi ārzemēs dibina savus uzņēmumus, viņi ir izglītoti, un viņu darbaspēks un pirktspēja attiecīgajai patvēruma valstij nāk tikai par labu. “Tādā vai citādā veidā mums tagad nāksies sacensties par šiem cilvēkiem,” viņš sacīja. “Un šī sacensība nebūs viegla.”

Viegli aizmirst, cik liela patiesībā ir Ukraina. Gluži saprotami, ja cilvēks, kurš seko ziņām, domā, ka karš plosās visā valsts teritorijā. Tas ir ļoti tālu no patiesības, lai gan simtprocentīgi droši nav nekur. Raķešu un dronu uzbrukumi notiek ik dienu, taču iespēja kādā no tiem iet bojā ir statistiski neliela, un vairums cilvēku tagad ignorē sirēnas un aicinājumus doties uz patvertni. Protams, šī jaunā normalitāte var būt ļoti dažāda – atkarībā no tā, kur tu dzīvo. Kijivā krievu uzbrukumu periodos sprādzieni un trauksmes sirēnas traucē cilvēku miegu, taču vismaz pēdējā laikā ja ne visus, tad lielāko daļu sprādzienu rada pilsētas pretgaisa aizsardzības sistēmas, notriecot krievu raķetes un dronus. Tomēr arī tie nokrītot var nogalināt cilvēkus un nodarīt postījumus. Piemēram, tieši tā 30. augusta rītā pēdējo mēnešu nopietnākajā uzbrukumā galvaspilsētai gāja bojā divi cilvēki.

Kupjanska, atšķirībā no Kijivas, atrodas apmēram sešarpus kilometrus no frontes – vismaz tāda bija situācija jūlija beigās, kad es tur biju. Lai nokļūtu pilsētas austrumu daļā, kas ir tuvāk frontes līnijai un tātad neaizsargātāka pret krievu artilēriju, nākas šķērsot Oskilas upi pa ļodzīgu uz ātru roku uzbūvētu tiltu; tas ierīkots paralēli vecajam, kuru ukraiņu spēki pērn pēc iebrukuma sākuma uzspridzināja neveiksmīgā mēģinājumā palēnināt krievu spēku virzību. Krievu okupācija te turpinājās līdz 2022. gada septembrim. Tagad krievi atkal pārgājuši uzbrukumā, un Kupjanskā daudzi baidās, ka pilsēta vēlreiz varētu nonākt viņu rokās.

Kāda sieviete, vārdā Natālija, smēķējot uz sava veikaliņa lieveņa, man sacīja: “Apšaudes dēļ mums nav lielas atšķirības starp okupāciju un to, kas ir tagad. Mēs esam jau pieraduši pie šādas dzīves.” 10. augustā Ukrainas varasiestādes pavēlēja civiliedzīvotājiem evakuēties; iemesls bija krievu uzbrukumi, tajā skaitā – neveiksmīgs mēģinājums iznīcināt ļodzīgo tiltu. Daudzi atteicās aizbraukt, spriežot, ka mājās viņiem klāsies vieglāk nekā patvertnēs un kopmītnēs. Manas uzturēšanās laikā internets darbojās saraustīti, un tas nozīmē, ka tikpat saraustītas bija tiešsaistes skolas nodarbības palikušajiem bērniem. Reti kuram te ir nauda, nabadzība ir liela, un daudzi pārtiek no humanitārās palīdzības. Tie, kuriem ir dārzi, audzē dārzeņus.

Tas ir tipiski lielākajai daļai mazpilsētu un ciemu, kas atrodas tuvu gandrīz 1000 kilometrus garajai frontei un ziemeļu robežai, kurai pāri tāpat ik dienu lido krievu artilērijas šāviņi. Veselības aprūpe šādās vietās ir nevienmērīga, jo daudzas vietējās klīnikas ir sagrautas. Alice Mirovska, čehiete, ar kuru kopā es ceļoju kādā iepriekšējā braucienā, strādā kopā ar brīvprātīgo grupu Pjatihatki Bam; viņi ved palīdzības kravas uz Siversku, kur palikuši vairs tikai kādi 10% no 11 000 pirmskara iedzīvotāju. “Viņi lūdza atvest ieliktņus cilvēkiem ar urīna nesaturēšanu,” viņa stāstīja. Uroloģiskie ieliktņi vajadzīgi ne tikai veciem cilvēkiem: pēc mēnešiem ilgušas biežas sēdēšanas aukstos un mitros pagrabos ļoti daudzi cieš no hroniskas urīnceļu infekcijas.

Ziemeļos no šī kara nomocītā un nelaimīgā piefrontes teritorijas līkuma atrodas Harkiva, un te valda atkal cita jaunā normalitāte. Politikas analītiķe Natālija Zubara lēš, ka viņas pilsētā tagad palikuši ap 1,2 no pirmskara 1,5 miljoniem iedzīvotāju. Līdz pērnajam septembrim, kad krievu spēki tika padzīti no pilsētas robežām, Harkivu apšaudīja katru dienu, un iedzīvotāju skaits saruka līdz nepilnam pusmiljonam. Daudzi atgriezušies, bet Zubara domā, ka arī kādi 200 tūkstoši no nelielām, pirms tam okupētām šī reģiona mazpilsētām un ciemiem tagad iekārtojušies uz dzīvi pilsētā un, visticamāk, mājās vairs neatgriezīsies – kaut vai tāpēc, ka daudzviet mīnu un nesprāgušu šāviņu dēļ lauksaimniecība kļuvusi par dzīvībai bīstamu nodarbošanos. Šī iemesla dēļ daudzās Harkivas nomalēs, šķiet, atsākusies rosīga dzīve. Tomēr, kad satumst, pilsētas centra vidusšķiras dzīvojamo kvartālu logos tikpat kā neredz gaismas, un pie mājām ir maz automašīnu. Daudzi vēl joprojām domā, ka Harkiva ir pārāk tuvu Krievijai, pārāk aizsniedzama raķešu un dronu uzbrukumiem, lai te varētu mierīgi dzīvot. Tāpēc šeit atgriezies mazāk vidusšķiras sieviešu un viņu ģimeņu nekā citur Ukrainā.

Pērnā gada martā, pašos skarbākajos laikos, Harkivas Pavlovepoles rajonā es redzēju piecstāvu dzīvojamo māju, kurai pēc raķetes trieciena bija pilnībā “nolobījusies” visa fasāde. Ēka atgādināja dabiska izmēra leļļu namiņu: skatienam pavērās katra dzīvokļa mēbeles, drēbes, grāmatas un citas mantas. Pilsēta tagad atjaunojusi mājas fasādi, no jauna pieslēgusi gāzi, elektrību un ūdeni, taču neviens pagaidām nav atgriezies. Kāds vīrietis, kurš remontēja vienu no tukšajiem dzīvokļiem, sacīja, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki neatgriežas, ir nauda. Jā, pilsēta samaksājusi par ēkas ārpuses atjaunošanu, taču, lai saņemtu kompensāciju par visu, kas atrodas iekšpusē, teiksim, vannas istabu vai virtuvi, jāiesniedz oficiāls pieprasījums, un tad, iespējams, pēc kara izdosies kaut ko saņemt. Visi baidās, ka gadījumā, ja tu samaksāsi par kaut ko pats, to pēc tam neviens neatlīdzinās.

Larisa Kremina, 76 gadus veca pensionēta arhitekte, kura dzīvo blakus namā, sacīja, ka katrā no šīm ēkām ir 15 dzīvokļu. Kad te klājies pavisam slikti, pa kādam cilvēkam palicis tikai divos vai trīs no tiem, viņa stāstīja, taču tagad apdzīvoti jau seši – vismaz viņas mājā. Protams, cilvēki baidās, ka uzbrukumi var atkārtoties, Larisa saka. Tad viņa man atstāsta atgadījumu, par kuru dzirdējusi. Okupētā rajonā krievu karavīrs jautājis kādai sievietei: “Kā jūs dzīvojāt, pirms ieradāmies mēs?”, uz ko viņa atbildējusi: “Man bija viss, un tad atnācāt jūs.”

Ģimenēm, kurās ir bērni, pie jaunās normalitātes pieder lēmumi par skolām. Daudzi harkivieši, kuri tagad apmetušies citur Ukrainā vai ārzemēs, atgrieztos, ja skolas atsāktu klātienes mācības. Kad sākās iebrukums, visā Ukrainā skolas, kas pēc pandēmijas tikai nesen bija atsākušas normālu darbu, atgriezās pie tiešsaistes stundām. Tagad katrā reģionā var būt citādi. Užhorodā, kas paglābusies no uzbrukumiem, skolas darbojas. Tādās vietās kā Kupjanskā gandrīz visas ir sagrautas. Harkivā šovasar izcēlās strīds par to, vai atļaut skolām strādāt klātienes režīmā, ja tām ir tikai pagrabs, nevis īsta patvertne. Es apmeklēju internātskolu šī reģiona bērniem. Jūlijā tā bija vienīgā skola ar īstu, mūsdienīgu patvertni, kura, kā man pastāstīja direktors Valerijs Polivannijs, izmaksājusi 400 000 dolāru. Polivannijs sacīja, ka 70 no viņa skolas 300 audzēkņiem neatgriezīsies, jo vai nu dzīvo ārzemēs, vai pieteikušies skolās citur Ukrainā; pārējie dalās divās daļās: tie, kuri gatavojas septembrī atgriezties, un tie, kuri turpinās te mācīties, taču tiešsaistē.

Ārzemēs daudzi skolēni cenšas apvienot mācības jaunā valodā un jaunā skolā ar atsevišķiem kontroldarbiem un attālinātām nodarbībām vecajās skolās, lai varētu atgriezties, ja tas kļūs iespējams. Es runāju ar mātēm, kuras sacīja: lai cik daudz problēmu būtu ar tādām tiešsaistes mācībām, viņas tomēr pagaidām neuzskata, ka bērniem būtu droši atgriezties skolās. Kad krievi šauj raķetes pāri robežai, no tuvējās Belgorodas līdz trāpījuma brīdim ir nepilna minūte, tāpēc sirēnas bieži sāk skanēt jau pēc raķetes sprādziena. Turpretim Kijivā raķetes, kas palaistas no Melnās jūras, ceļā pavada 15 minūtes vai vēl ilgāk un ir vairāk laika nogādāt bērnus patvertnēs.

Arī frontē valda jauna normalitāte. Pirms sešiem mēnešiem es jautāju satiktajiem karavīriem, vai viņi armijā iesaukti vai pieteikušies brīvprātīgi. Visi atbildēja, ka iesaukti, taču pirms tam ziņojuši mobilizācijas centram, ka vēlas cīnīties. Tagad tā vairs nav. Tie, kuri vēlējās cīnīties, jau sen devušies karā, un daudzi jauni vīrieši, kuriem šogad aprit 18 gadu, atrodas ārpus Ukrainas. Vēl nav zināms, cik no viņiem atgriezīsies. Jūlijā es pavadīju kādu laiku kopā ar karavīriem no 128. Kalnu triecienbrigādes; tās bāze ir Aizkarpatos, taču vienība cīnās dienvidu frontē, netālu no Zaporižjas. Jūnija vidū viņi atbrīvoja no krievu kontroles ciematu, ko sauc Pjatihatki. Kritušo nebija daudz, taču ievainoto skaits bija ļoti liels. Tie karavīri, kas patlaban tiek apmācīti, lai stātos viņu vietā, armijā ir iesaukti.

Fakts, ka pretuzbrukums virzās uz priekšu daudz lēnāk, nekā bija cerēts, nozīmē, ka visiem pamazām kļūst skaidrs: karš tik drīz nebeigsies. Limanā, austrumu frontē, es satiku Andreju, Kijivas mūziķi, kurš tagad dienē armijā. Viņš sacīja, ka noskaņojums ir nesatricināms, taču, kad es pajautāju, vai viņš to aprakstītu kā “drūmu apņēmību” pretstatā skurbinošajai eiforijai pēc veiksmīgajām Harkivas un Hersonas ofensīvām pērnā gada beigās, viņš zobgalīgi atteica: “Nē, par līksmu apņēmību to tiešām nosaukt nevar.” Uzreiz pēc Krievijas iebrukuma pie iesaukšanas centriem stāvēja rindas. Tagad armija aktīvi meklē jaunus karavīrus, un arvien biežāk gadās dzirdēt stāstus, kā vīrieši apturēti kontrolpunktos vai uzmeklēti darbavietās un uz līdzenas vietas iesaukti karadienestā.

Jaunā Užhorodas režisora Vjačeslava Turjanicjas filmā ir kāda daiļrunīga aina. Serjoža, kuram ir 24 gadi, mātei saka: “Mammu, es gribu doties uz fronti.” Māte atbild, ka viņš jau tāpat daudz dara savas zemes labā, bet viņš iebilst: “Es taču nevaru visu mūžu pīt tīklus,” – ar to domājot kamuflāžas tīklus, ko brīvprātīgie darina militārā transporta maskēšanai. “Kāpēc tad visu mūžu?” saka māte. “Karš drīz beigsies.” Tad viņa strupi izmet: “Pietiek runāt… Es tevi nelaidīšu, un viss,” – un piemetina, lai dēls pat nedomā ieminēties par to tēvam.

Turjanicja man teica, ka filma ir lielā mērā autobiogrāfiska. Kad sākās iebrukums, viņš dzīvoja Kijivā, taču sagadīšanās dēļ tobrīd atradās Užhorodā un tur arī palika, jo tas bija drošāk. Viņš par to juties vainīgs, jo draugi palikuši Kijivā. Turjanicja man sacīja arī, ka Serjožas un viņa mātes dialogs būtībā ir kopsavilkums vairākām viņa paša sarunām ar māti: “Es daudz runāju ar savu mammu par to, kā es jūtos vainīgs un gribu doties uz fronti, taču, kad es viņai to sacīju, man šķiet, tie bija tikai vārdi. Tāpēc Serjoža ir tik neizlēmīgs un svārstīgs. Viņš jūtas vainīgs, un viņa māte viņu tik ļoti mīl, ka absolūti nespēj pieļaut domu, ka dēls varētu doties karot un viņa varētu viņu zaudēt.”

Šī aina, ko Turjanicja parāda savā filmā, dzīvē izspēlēta neskaitāmās mājās visā Ukrainā.

Miljoniem vīriešu, kuri nav iesaukti armijā, atraduši dažādus ceļus, kā palīdzēt armijai. Visbiežāk viņi ziedo naudu dronu vai cita inventāra iegādei. Bet daži vienkārši pieņēmuši lēmumu nekarot. Užhorodā es tikos ar Viorelu, kuram ir 25 gadi. Viņš sacīja, ka viņam vienmēr bijusi alerģija pret jebko militāru un viņam neciešama liekas doma, ka vajadzēs pildīt kāda pavēles: “Es vienkārši negribu tai visā piedalīties.” Vai tas nevarētu būt tāpēc, ka viņš ir no Ukrainas rumāņu minoritātes un tādēļ varbūt līdz galam neidentificējas ar šīs zemes cīņu? Nebūt ne, atbildēja Viorels. Ja viņš būtu uzaudzis Rumānijā un tur būtu sācies karš, viņš tik un tā atteiktos dienēt armijā. Mēs to apspriedām gari un plaši. No apmēram 10 Viorela draugiem seši aizbraukuši no Ukrainas. Neraugoties uz savu nelokāmo nostāju, viņš atzina, ka, ja nebūtu to citu, kuri šobrīd ir frontē, “mēs droši vien šobrīd te nesēdētu pie savām dzēriena glāzēm”. Kad mēs piecēlāmies, lai ietu projām, Viorels, man par lielu pārsteigumu, pateica paldies. “Tas bija kā psihoterapijas seanss,” viņš sacīja. “Es šeit ne ar vienu nevaru par to runāt, jo nekad nevar zināt, kā cilvēks reaģēs.”

Pavaicāju, kādas ir politologa Jevhena Hlibovicka domas par maniem novērojumiem, un viņš piekrita, ka no virspuses tiešām “varētu likties, ka viss ir normāli – vai varbūt drīzāk ierasti”. Tomēr lai nu kā, pagaidām tā ir vienīgā dzīve, kas cilvēkiem iespējama, un “ziniet, nav iespējams uz laiku atslēgt karu, atpūsties un tad atgriezties”.

© The New York Review of Books, 2023. gada 6. septembrī