Tēmu Meki kaķis

Šeit publicēti fragmenti no Tēmu Meki teksta, kas rakstīts no 2004. gada 17. aprīļa līdz 18. decembrim, atjaunināts 2005. gada 2. septembrī. Publicēts Tēmu Meki rakstu krājumā “Redzamā tumsa: esejas par mākslu, filozofiju un politiku” (Like/Kuva, 2005). Sk.: www.teemumaki.com.

1988. gadā vienam no saviem videodarbiem es nogalināju kaķi.

Somijas Filmu inspekcija aizliedza publiski izrādīt video ar kaķa nogalināšanas ainu. Inspekcija kaķa nogalināšanas dēļ darbu atzina par “nepieklājīgu un brutālu”.

1994. gadā Valsts mākslas muzejs iegādājās šo pretrunīgi vērtēto darbu ar nosaukumu “Mans ceļš, nepabeigts darbs” savai kolekcijai. Tomēr Filmu inspekcijas lēmuma dēļ muzejs nevarēja šo darbu izstādīt. 2004. gadā muzejs darbu pārcēla no Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas uz Centrālo arhīvu.

Kaķa nogalināšana

Tātad: es nogalināju kaķi, taču ne tāpēc, lai to apēstu, bet gan videodarbam. Pie kaķa es biju ticis ar viltu, paņemot to kā mājdzīvnieku no Dzīvnieku aizsardzības biedrības, kas glābj klaiņojošus kaķus. Kad darbu pēc gada izrādīja videomākslas festivālos Nīderlandē un Francijā, Dzīvnieku aizsardzības biedrība uzzināja par manā aprūpē nodotā kaķa likteni un iesūdzēja mani tiesā.

Tiesa man piesprieda naudas sodu 1400 marku (230 eiro) apmērā par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Kaķi es centos nogalināt pēc iespējas ātrāk, taču mana neprasmīguma dēļ kaķis nenomira uzreiz, tā nogalināšana prasīja sešas sekundes un trīs cirtienus. Tomēr tiesa nolēma, ka neesmu tīši paildzinājis kaķa ciešanas un ka tā filmēšana un izmantojums mākslinieciskam lietojumam nav noziegums. Nogalināšanas motīvs tiesai nebija svarīgs, un es tiku sodīts par pārāk lēnu tā nogalināšanu.

Mans ceļš, nepabeigts darbs

Lai gan mans nodoms bija cits, kaķa nogalināšanas aina turpina dzīvot savu neatkarīgu dzīvi. Es nebiju plānojis, ka kaķa nogalināšanas akts kļūs par neatkarīgu darbu, tomēr tas par tādu ir kļuvis – pat ja gandrīz neviens nav to redzējis. Tas atšķiras no darba “Mans ceļš, nepabeigts darbs”, tomēr tas ir darbs, jo tas ir daudzkārt komentēts tieši atsevišķi un ir daudz runāts par tā emocionālo iedarbību un simboliskajām un metaforiskajām nozīmēm, gluži tāpat kā jebkura cita mākslas darba interpretācijā, tādējādi tas gribot negribot atbilst mākslas darba kritērijiem.

Darbā “Mans ceļš, nepabeigts darbs” bez kaķa ir arī klipi ar manām performancēm kameras priekšā, manis filmēti pilsētas un dabas skati, manu draugu un ģimenes attēli, kā arī daudz “runājošo galvu” (lielākoties manis) runāta teksta. Darbā ir arī dokumentālo filmu, spēlfilmu, ziņu pārraižu un reklāmu fragmenti no televīzijas. Video pamatprincips bija tāds, ka manis veidotajos materiālos nebija aktierspēles un, kas attiecas uz aizgūtajiem materiāliem, piemēram, izklaides raidījumiem un televīzijas reklāmām, es tos rādīju pēc iespējas atsvešinātāk.

Neraugoties uz megalomaniakālo un pašironisko nosaukumu, darbs nav autobiogrāfisks un nebūt neaptver visu. Es gribēju, lai mans darbs skartu gan sabiedrības problēmas – “Kā dzīvot?” –, gan indivīda eksistences problēmu “Kāpēc dzīvot?”. Darba pamattēma ir vardarbība, kuras dažādās formas es cenšos iztirzāt. Darbā redzami kari, sadomazohisma ainas, sprostos turētas vistas, bads Āfrikā, kadri no lopkautuvēm, ekoloģiskām katastrofām un izgāztuvēm. Es centos iekļaut arī strukturālās un emocionālās vardarbības formas.

Tā kā es galu galā esmu vērtību relatīvists, mans darbs nav kategoriski vērsts pret vardarbību. Tomēr relatīvisms nav nihilisms. Savos darbos es cenšos ne tikai nodalīt un salīdzināt dažādas vardarbības formas, bet arī sakārtot tās pēc lietderīguma, kaitīguma un baudas, raugoties no dažādām perspektīvām. Mani interesē arī vardarbības formu lokalizēšana, es godīgi cenšos parādīt, kuras vardarbības formas pastāv manī, kuras ir kaut kur ārpusē un kurās es varbūt piedalos neapzināti, negribot, vienkārši dzīvojot šajā kultūrā un šādā veidā. Ar savām relatīvisma pārdomām es cenšos atbrīvoties no morālas pašapmierinātības un fantāzijām par absolūtām vērtībām, vienlaikus saglabājot spēju izjust gan personiski, gan sociāli vērtīgu morālu kaislību.

Mana darba pamatdoma ir aizgūta no marķīza de Sada: vardarbība zaudē savu auglīgo potenciālu, dzīvinošo spēju, kad tā kļūst par aprēķinātas ekspluatācijas instrumentu, maskējas par kaut ko citu un šādas vīzijas aizsegā izaug līdz kolosāliem apmēriem. Galarezultāts ir pasaule, kurā visdestruktīvākā vardarbība ir apslēpta un cilvēki, kuri sevi uzskata par nevardarbīgiem, parastiem un likumpaklausīgiem, ir vainīgi tās īstenošanā. Tikai nedaudzi mirst ielu kautiņos vai kļūst par pedofilu upuriem salīdzinājumā ar to, cik daudzi mirst tāpēc, ka mēs gribam lētus sporta apavus, banānus un benzīnu, bet negribam zināt, ar kuru cilvēku paverdzināšanu un slepkavībām par to ir samaksāts.

Brutāls sekss – kādam nolūkam?

Īpaši dusmīgi cilvēki bija par seksu, ko es sasaistīju ar kaķa nogalināšanu. Pēc kaķa nogalināšanas es masturbēju un izšļācu spermu uz nocirstās kaķa galvas. Biju iecerējis, ka šī aina atgādinās tā dēvēto money shot pornofilmās.

Manā videodarbā bija arī citi, līdzīgi punkti, bet tajos vardarbības un spermas “testa” objekts biju vai nu es pats, vai nauda. Es situ galvu pret sienu, liku roku ugunī, graizīju delmus un ejakulēju uz savām brūcēm. Es arī iegriezu sev pirkstu galos, aptraipīju ar tiem simtmarku banknoti un tad ejakulēju uz tās, pēc tam sadedzināju naudaszīmi un beigās arī Somijas karogu.

Tas viss bija piespiedu sekss, upurēšanās. Mani neinteresē sadomazohistisks sekss, tāpēc ņemšanās ar kaķiem un asinīm man bija smags darbs, un man nekad nav bijis tik grūti panākt erekciju un ejakulēt kā šajās pretīgajās situācijās. Protams, robeža ir izplūdusi, jo daudziem SM entuziastiem šī kultūra ir teātris, dažkārt darbietilpīgs: parasti SM cienītāja iekāre apraujas, tiklīdz viņš jūt patiesas sāpes vai bailes. Lai nu kā, daudzi uzskata, ka kaķa nogalināšana manā darbā ir “slepkavība prieka pēc”. Es tomēr domāju, ka neviens no šiem apsūdzētājiem manu darbu nav redzējis. Nezinu, vai mākslinieciski šī aina ir pilnībā izdevusies, taču bez šīs ainas, bez neizskaidrojama un satraucoša vardarbības uzplaiksnījuma manā darbā nevar iztikt.

Kaķa nogalināšana un video veidošana man neradīja seksuālu uzbudinājumu, un arī šī darba skatīšanās nav tam domāta. Cik man zināms, neviens no darba SKATĪTĀJIEM nav apgalvojis, ka darbs ir seksuāli uzbudinošs vai kūda uz vardarbību, drīzāk gluži pretēji. Un tāds arī bija mans nodoms.

Runājot par maniem mākslas darbiem, tam, vai man patīk nogalināt kaķus un masturbēt uz līķiem vai ne, nav izšķirošas nozīmes. Tāpēc gadu gaitā man nav bijis vēlēšanās sūdzēties un uzsvērt, ka tas man nav sagādājis baudu. Jebkurā gadījumā šī aina manā videodarbā reprezentē vardarbību pret sevi, vardarbību, kas nav izdzīvošanas vai peļņas gūšanas līdzeklis. Video beigās šo pašmērķīgo vardarbību iemieso karatē – pozitīvā veidā un nozīmē. Kaķa nogalināšanas aina reprezentē pašmērķīgu vardarbību mums nesaprotamā un pretīgā veidā.

Tāpēc es ceru, ka mana videodarba skatītājs kaķa nogalināšanas ainas beigās būs šokēts vismaz četras reizes. Pirmkārt, skatītāju šokēs kaķa nogalināšanas aina kā tāda: “Kāpēc šis kaķis tiek nogalināts? Kāpēc man to rāda? Tas ir pretīgi!” Pēc tam viņš būs šokēts, apzinoties, cik viegli viņam bija vēsi noskatīties garu totālas ekspluatācijas un masveida cilvēku un dabas slepkavošanas kavalkādi pirms kaķa nogalināšanas ainas. Tas mulsina vēl jo vairāk, ja apzinās, ka kaķa nogalināšanā esmu vainojams tikai es, darba autors, bet sistemātiskā cilvēku un dabas ekspluatācijā un nogalināšanā ir vainīgi arī mana darba skatītāji. Tālāk skatītāju šokē masturbēšana uz beigta kaķa: “Jēziņ, tas slimais joprojām izbauda šo slepkavību!” Tad skatītājam būtu jāatklāj, ka viņš pats ir atbildīgs par neskaitāmu dzīvnieku un cilvēku nāvi un ciešanām, kaut arī viņš nav sadists.

Tātad parasts cilvēks var strikti un pamatoti nosodīt sadistisku uzvedību, taču viņam nevajadzētu domāt, ka viņš ir labāks par viņa ienīstajiem sadistiem, pedofiliem un dzīvnieku mocītājiem. Vai arī, kā to varbūt šodien formulētu marķīzs de Sads: sadists izraisa ciešanas un nāvi tāpēc, ka jūt pret to patiesu kaislību. Mēs, pārējie, izraisām ciešanas un nāvi tikai tāpēc, ka esam slinki un nodarbojamies ar pašapmānu. Tātad mēs esam sliktāki nekā perversi sadisti un pedofili.

Vai drīkst nogalināt dzīvnieku mākslai vai vakariņām?

Dzīvnieku nogalināšanas motīvus var aptuveni iedalīt divos: nogalināšana vajadzības dēļ un nogalināšana izklaides nolūkā. Šādi definējot, nogalināt vajag tikai plēsēju, kas uzbrūk cilvēkam, – piemēram, lāci. Protams, ar nosacījumu, ka mēs uzskatām, ka cilvēkiem ir svarīgi izdzīvot – vismaz pašu cilvēku labā. Es pat negribu skaldīt matus par faktu, ka principā pat jums uzbrūkošu lāci varētu vienkārši iemidzināt, nevis nogalināt. Jebkurā gadījumā viss cits ir nogalināšana prieka pēc.

Mēs varam iztikt arī bez gaļas. Patiesībā, raugoties no ekoloģijas un sabiedrības veselības viedokļa, no gaļas ēšanas būtu labi atteikties. Mēs nevaram apgalvot, ka tas nav iespējams, ar aizbildinājumu, ka ir alerģiski cilvēki, kuriem grūti organizēt olbaltumvielu, vitamīnu un mikroelementu uzņemšanu, nenomaitājot dzīvniekus. Ja mūsu mērķis būtu atteikties no zīdītāju nogalināšanas, mēs iesākumā mierīgi varētu samazināt ikdienā nogalināmo dzīvnieku skaitu no miljoniem līdz tūkstošiem un nogalināt tikai tādu zīdītāju skaitu, kāds nepieciešams alerģisko cilvēku barības ķēdei.

Uzsvērt mākslas un gaļēšanas vienlīdzīgo, absolūto nevajadzību mūsu fiziskajai izdzīvošanai nav ne sentimentāli, ne pārspīlēti. Sentimentalitāti diktē spontānas, sociāli iemācītas un stereotipiskas emocionālas reakcijas. Uzskats, ka gaļas ēšana ir kaut kādā veidā intuitīvi nepieciešama un mazāk bezjēdzīga nekā māksla un ādas apavi, ir tieši šāda sentimentāla tradīcija no laikiem, kad cilvēku kopiena nekad nevarēja būt droša, ka ēdamā pietiks.

Tomēr, ja mēs neatsakāmies no gaļas ēšanas, mums jāatzīst, ka nogalinām dzīvniekus prieka pēc, tai skaitā kulinārai baudai. Tāpēc man grūti uztvert nopietni tos gaļēdājus, kuri šausminās par kaķu nogalināšanu mākslas vārdā. Paskatieties spogulī, aizejiet uz sporta zāli un tad nošaujiet briedi tikai izklaides pēc.

Baudīt gaļu pie vakariņu galda nav svarīgāk vai vajadzīgāk kā radīt mākslu. Tā kā esmu mākslinieks, nevis pavārs un tā kā mākslu uzskatu par filozofijas praksi, par svarīgāko jautājumu arēnu, nevis laika kavēkli un izklaidi, es, protams, uzskatu, ka māksla ir vēl svarīgāka un vērtīgāka nekā kulinārija.

Ļaujam nogalināt, aizliedzam mocīt?

Kā attaisnot dzīvnieku nogalināšanu, ja izrādās, ka arī cilvēki ir tikai viena dzīvnieku suga starp citām?

Es atzīstu, ka starp govi un mani nav būtiskas bioloģiskas atšķirības. Lai gan salīdzinājumā ar cilvēkiem lopiem nav izteiktas emocionālās dzīves un domāšanas spēju, tomēr no iedomāta dabas un evolūcijas skatpunkta mēs tādi paši zīdītāji vien esam. No tā gan automātiski neizriet, ka man pret govi un savu meitu būtu jāizturas vienādi, jo no cilvēka viedokļa tās ir atšķirīgas. Tāpēc es esmu humānists, orientēts uz cilvēkiem.

Lielākā daļa no mums piekrīt Imanuela Kanta formulētajam principam, ka pret katru cilvēku jāizturas kā pret mērķi, nevis līdzekli. Daži šo principu atbalsta tāpēc, ka uzskata: dzīvība visās tās formās pati par sevi ir svēta. Savukārt daži šo principu atbalsta morāli pragmatiski tikai tāpēc, ka praksē cilvēku kopienas un indivīdu dzīve ir baudāmāka, ja katrs tās loceklis primāri tiek uzskatīts par patstāvīgu vērtību, nevis ieguldījumu vai līdzekli: tātad tas ir cilvēku kopīgo interešu jautājums. Šāda domāšana, protams, Kanta skatījumā būtu viņa morāles principu izkropļošana, tomēr tā darbojas. Tas nebūt nenozīmē, ka morāle tiek reducēta līdz parastam lietderības principam: var izdomāt neskaitāmus iemeslus, kuru dēļ cienīt citus cilvēkus kā līdzvērtīgas un neatkarīgas vērtības, taču tāpēc nav jāpadara par svētu pati dzīvības eksistence. Citiem vārdiem, dažās filozofijās dzīvas būtnes bioloģiskā eksistence tiek uzskatīta par absolūtu vērtību pat neatkarīgi no dzīvnieka sugas.

Mēs varētu sākt pret dzīvniekiem izturēties citādi, ja iekļautu vismaz zīdītājus. Lūk, būtiskākie jautājumi: vai mūsu dzīve būtu labāka, ja mēs pret delfīniem izturētos kā pret brāļiem un teļus cienītu kā kaimiņus? Vai pasaule kļūtu labāka, ja mēs tā rīkotos? Ja mēs atturētos no vardarbības pret citām dzīvnieku sugām, vai mēs kļūtu mazāk vardarbīgi pret cilvēkiem? Šķiet, ka ne, jo nežēlība pret līdzcilvēkiem ir tikpat izplatīta arī veģetāriešu un dzīvnieku mīļotāju vidū. Ādolfs Hitlers nebija vienīgais asinskārais dzīvnieku mīļotājs.

Cilvēki mums ir pašsaprotama vērtība, citi dzīvnieki ir objekti, jo citu dzīvnieku padarīšana par objektiem šķietami nepasliktina cilvēku kopienas dzīves kvalitāti. Neraugoties uz šo vispārīgo dalījumu, mūsu attieksmē ir nianses. Piemēram, mums nav pieņemama sugu iznīcināšana līdz to pilnīgai izzušanai. Mēs nezinām, vai kāda reta putnu suga mums kādreiz var būt noderīga vai interesanta, bet atvēlam šim putnam kā sugai neatkarīgu vērtību, pat ja nepiešķiram tādu pašu statusu atsevišķam putnam. Mēs sakām: esi te un bagātini dabas daudzveidību. Līdzīgi arī ikdienā mēs bieži vien pret cilvēkiem izturamies kā pret priekšmetiem un instrumentiem: kad izsaucam uz mājām santehniķi salabot bojātu cauruli, mēs nevēlamies sastapties ar viņu kā ar cilvēku. Mēs parasti nevēlamies neko zināt par viņa dzīvi un jūtām. Mēs tikai gribam, lai viņš par atlīdzību salabo cauruli.

Ja es varu aukstasinīgi doties pie lielveikala gaļas plaukta, lai nopirktu liellopa ribu, vai pastāv risks, ka kādu dienu es samalšu kotletēs kaimiņu meiteni, to pat nepamanot vai tikai tāpēc, ka, man par pārsteigumu, tirgus svētdienās ir slēgts? Nē. Mēs spējam sajust šo atšķirību, neraugoties uz to, ka tā savā ziņā ir patvaļīga: pret lopiem mēs izturamies citādi nekā pret cilvēkiem tāpēc, ka mēs to varam, un tāpēc, ka mums tas ir izdevīgi un interesanti.

Mūsu augstākais vadmotīvs nav automātiski cieņa pret dzīvību. Mēs neaizliedzam smēķēšanu, neveselīgu pārtiku un privātās automašīnas. Somijā aborts, t.i., embrija vai augļa izņemšana no dzemdes, ja tā vecums ir mazāks par 22 nedēļām vai svars mazāks par 500 gramiem, ir likumīgs, lai gan mēs labi zinām, ka 22 nedēļu termiņš ir pilnīgi patvaļīgs. Ja cieņu pret dzīvību mēs padarītu par absolūtu principu, dzīvību mēs padarītu par fetišu. Dzīvība nav absolūta, svēta vērtība, bet gan resurss, no kura mēs cenšamies izveidot labu dzīvi.

Ja pasaule kādreiz mainīsies tā, ka mēs visus zīdītājus uzskatīsim par brāļiem, tad tas, ka mēs labi izturējāmies pret cūku, pirms nokāvām to Ziemassvētku cepetim, būs tikai neliels vainu mīkstinošs faktors mūsu, gaļēdāju, nosodīšanā.

Ja nogalinām dzīvniekus prieka pēc, t.i., ēdam gaļu, valkājam ādas apavus un gleznojam ar otām no caunas spalvām, tad kāds pamats ir prasībai izturēties saudzīgi pret dzīvniekiem to dzīves laikā? Viņi saka: lai mazinātu ciešanas.

Pastāv uzskats, ka lielākā daļa dzīvnieku nevar zināt, kas viņus sagaida kautuvē. Protams, gaļas lopi kūtī vai ganībās to nevar zināt. Taču, kad tos ved uz kautuvi, dzīvnieki ar lielākām smadzenēm, piemēram, govis, cūkas vai aitas, kādā brīdī izjūt šausmas. No asiņu smaržas, biedru kliedzieniem un daudzām citām pazīmēm dzīvnieks intuitīvi “saprot” savu turpmāko likteni un krīt paniskās bailēs no nāves. Gaļas rūpniecība to kopumā atzīst, bet uzsver, ka baiļu mirklis ir īss un ka viņi cenšas to vēl vairāk saīsināt. Tāpēc dzīvnieku drīkst nogalināt, ja pret to līdz nonāvēšanas brīdim ir izturējušies labi un ja nonāvē tik ātri, ka dzīvniekam nav laika ciest vai saprast, kas ar to notiek. Ja tā notiek, tad nākotnē droši vien būs iespējams attīstīt tādu gaļas rūpniecību, kas neizraisītu dzīvniekiem ne kripatas ciešanu.

Vai būsim apmierināti, ja samazināsim līdz minimumam kaušanai paredzēto dzīvnieku ciešanas? Kāds tam ir pamatojums? Ja pamatojums ir tas, ka mēs vēlamies pret delfīniem izturēties kā pret brāļiem, tad šis pamatojums ir vājš, jo, arī lai nogalinātu cilvēkus, nepietiek ar faktu, ka upurim nebija laika just ciešanas. Mēs stingri nosodām cilvēka nogalināšanu neatkarīgi no tā, vai upurim pirms nāves bija laiks apzināties, ciest un just bailes vai ne. Mēs arī neuzsveram atšķirību starp vesela bērna un slima sirmgalvja slepkavību, kaut arī pirmajā gadījumā varbūt paliktu neizdzīvoti 80 “pilnvērtīgas dzīves” gadi, bet otrajā – vienīgi daži gadi mokošas hospisa aprūpes. Kā humānisti mēs piešķiram vienādu vērtību visu cilvēku dzīvībai.

Šī pretruna, ka var nogalināt dzīvnieku, bet ne cilvēku, taču nevar spīdzināt nevienu no tiem, izgaismo to, ka mēs pret citām dzīvnieku sugām neizturamies tāpat kā pret līdzcilvēkiem.

Tad kādēļ gan šāds pusjēls risinājums? Kāpēc mēs neļaujam pret dzīvniekiem izturēties, kā vien vēlamies, ja atsakāmies piešķirt tiem kaimiņu statusu? Iemesls ir tāds, ka maltās gaļas ēšana nepadara mūs par potenciāliem kanibāliem, bet zirga pātagošana līdz asinīm varētu būt norāde, ka sitējs ieper arī savus bērnus.

Nogalināšana ir tik skaidrs un ekstrēms akts, ka ir viegli nodalīt tā veikšanu un neveikšanu. Turpretī pātagošana ir daudz atvērtāka interpretācijai. Agrāk bērnus varēja pērt un piesiet, tagad tas mūsu kultūrā ir noziegums, taču jātnieka pātaga joprojām ir atļauta, pat ja to nedrīkst izmantot. Tā mēs atrodam patieso iemeslu, kāpēc cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem uzskatām par aizdomīgu vai pat nosodāmu: mēs baidāmies, ka cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem var pāriet tādā pašā uzvedībā pret cilvēkiem.

Lai ievainotu visdziļākās jūtas

Manis izraisītais skandāls nav nekas unikāls Somijas mākslas vēsturē, tam ir vismaz divi acīmredzami un labi zināmi priekšteči.

Mākslinieka Harro Koskinena (Harro Koskinen, 1945–) skulptūrās, reljefos un instalācijās karikatūriski stilizēta cūkas figūra ieņēma parastā cilvēka, valsts ģerboņa lauvas un krustā sistā Jēzus vietu. Par šiem darbiem 1969. gadā tika ierosināta tiesas prāva, kurā pats mākslinieks un Somijas Mākslinieku savienības Jauniešu izstādes žūrija tika apsūdzēti zaimošanā un Somijas Karalistes ģerboņa apkaunošanā. Apsūdzību iesniedza laju sludinātājs Kiesti Lāri. Viņš bija dzirdējis, ka 1906. gadā Maurīcijas salas vietējie iedzīvotāji veikuši rituālu, nesot krustā sistu cūku, un pēc tam salu piemeklējusi zemestrīce un vulkāna izvirdums, kurā gājuši bojā visi salas iedzīvotāji. Lāri, kurš bija redzējis izstādi, baidījās, ka tas pats varētu notikt ar Helsinkiem. Izstādes žūrijai un pašam māksliniekam par noziedzīgo rīcību tika piespriests naudas sods. Tomēr izstādē eksponētos darbus valsts nekonfiscēja. Tos nopirka mākslas muzejiem.

Arī rakstnieks Hannu Salama (1936–) reiz izraisīja līdzīgu ažiotāžu. 1968. gadā Salamam par zaimošanu piesprieda trīs mēnešu cietumsodu nosacīti. Viņa romānā “Vasaras vidus dejas” (1964) lasāms:

Un patiesi, es jums saku: kad pienāks tā diena, jūs sauksiet: te ir tas Kungs, un tur ir tas Kungs un ogle, – bet jūs vairs neatcerēsieties, ka Jēzus satiekas ar mūžīgi grūsnu ēzeļmāti, jo Jēzus nav pelnu ola.

Prezidents Urho Kekonens (1900–1986) rakstnieku apžēloja.

Harro Koskinena “Cūku mesijas”, Hannu Salamas “Vasaras vidus deju” un mana videodarba “Mans ceļš, nepabeigts darbs” likteņi ir līdzīgi. Šo darbu izraisītās dusmas un vēlme cenzēt ir rezultāts simboliskam apvainojumam, uz kuru gribas atbildēt ar likumu un vardarbību. Daži uzskatīja, ka Koskinena un Salamas darbi aizskar viņu svētās vērtības – tēvzemi un reliģiju. Arī mani videodarbi ir aizskāruši vērtības, kuras daudzi uzskata par svētām.

Personiskās sekas

Kā šie “kaķu cīniņi” ir ietekmējuši mani?

Par savu mākslu es saņemu daudz atsauksmju – publiskas kritiķu rakstītas kritikas, tēzes un citus rakstus, kā arī vēstules un e-vēstules. Pārsvarā atsauksmes ir atzinīgas. Tomēr neliela daļa atsauksmju ir bijusi par “kaķa nogalināšanas video”, un šīs atsauksmes bieži vien ir dusmīgas. Draudi nogalināt mani vai manu bērnu nav bieži, bet 2004. gadā, 15 gadus pēc kaķa nogalināšanas, tie joprojām ir regulāri. Tomēr naida vēstules pienāk ne tikai no kaķu mīļotājiem.

Tas, kas naida vēstulēs glaimo, ir to emocionālais saviļņojums, pierādījums tam, ka esmu viņus sasniedzis. Bieži vien šie formulējumi ir neapzināti komiski, piemēram, šis citāts no 2001. gada vēstules:

Vai domājat, ka varat kaut ko mainīt? Jūsu māksla nav māksla, tas ir noziegums, un tai nav jēgas. Vismaz uz mani Jūsu smieklīgā un slimā māksla nevar atstāt nekādu iespaidu! Es ceru, ka kāds Jūs drīz nogalinās, tāpat kā Jūs nogalinājāt nevainīgu kaķi! Varbūt tas būšu es.

Garlaicīgākais šajās atsauksmēs, šajās naida vēstulēs ir domas trūkums. Tās nemēģina diskutēt vai pamatot savu viedokli. Skumjākais šajās atsauksmēs, šajās naida vēstulēs ir arī tas, ka, iespējams, mana darba ietekme uz šiem nīdējiem patiešām ir bijusi pretēja tai, uz kādu es cerēju. Tas nav iedvesmojis mūs domāt citādi, bet licis aizspiest ausis un pāriet eža aizsardzībā. Tomēr tas nedod pamatu domāt, ka mans darbs ir bijis pilnīgi neveiksmīgs, jo naida vēstuļu sūtītāji nepārstāv ne tautas, ne auditorijas vairākumu.

Te ir divas vēstules, ko saņēmu:

No:

Datums: 24.04.2004. 15:46:14 GMT+03:00

Kam:

Es devos uz Tavu vietni apskatīt “mākslu”.

Ir smieklīgi, kad cilvēki par sevi sadomājas pārāk daudz.

Un nožēlojami.

Mirsti, Tēmu Meki.

Mīlestībā Tavs fans

No:

Tēma: Cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem nav māksla

Datums: 24.04.2004. 23:42:18 GMT+03:00

Kam:

Cienījamais Meki kungs!

Savā un daudzu citu cilvēku vārdā, kuri jūtas līdzīgi, vēlos paust savu izbrīnu un patiesu nicinājumu par Jūsu apšaubāmo “mākslu”. Ir pagājis laiks kopš Jūsu satriecošā kaķa mākslas darba, bet mēs, normāli domājošie cilvēki, to nevaram aizmirst. Jūs saņēmāt sodu, bet tas tiešām nebija pietiekams. Jūs esat pastrādājis brutālu slepkavību, par ko Jums būtu jāsēž cietumā. Vai esat kādreiz padomājis par tā kaķa ciešanām? Vai dzirdat kaķa sāpes kaut vai sapņos? Es ceru, ka Jūs pat nožēlojat to, ko izdarījāt. Esmu droša, ka neesmu vienīgā.

Ar sveicieniem

Heli Havukainena

Šīs vēstules liecina, ka arī kaķu mīļotājiem esmu sagādājis lielu prieku, dodot viņiem iespēju izbaudīt morālā pārākuma sajūtu un izjust kolektīvu drebuli par fenomenu, kas viņiem nav tīkams. Es viņiem esmu šausmu izklaide. Internetā ir forumi, kuros kaķu mīļotāji vai vienkārši manas mākslas un manis nīdēji ir iesūtījuši tūkstošiem kaislīgu vēstījumu. Kad saku, ka esmu sagādājis daudz prieka arī kaķu mīļotājiem, es to nedomāju kā sarkasmu vai joku. Es to saku tikai relatīvisma un godīguma dēļ.

Tie, kuri sūta naida vēstules, pēc viņu pašu domām, ir labi cilvēki, vismaz salīdzinājumā ar mani. No otras puses, es neesmu labs cilvēks – pat pēc savām domām –, tāpēc mūsu attiecības savā ziņā ir simbioze. Nīstot mani, viņi cenšas mīlēt paši sevi. Tas ne vienmēr izdodas, kā jūs varat spriest no šīs ziņas:

No:

Tēma: Šokējoši

Datums: 04.05.2004. 22:24:42 GMT+03:00

Kam:

Kā tu vari būt tāds idiots, ka spīdzini un nogalini kaķi ar cirvi? Es ceru, ka kāds izvaros tavu bērnu un nomocīs viņu līdz nāvei. Bērni ir sabojāti, viņi izaug par tādiem pašiem idiotiem.

S.E.

Saņemot viņu dusmas, es, no vienas puses, nostiprinu savu priekšstatu par sevi kā necienīgu cilvēku, bet, no otras puses, jūtos pārāks, jo esmu godīgs. Tas ir sava veida divpusējs pašapmāns. Tie, kuri mani ienīst, izmanto mani par grēkāzi, lai viņiem nebūtu jādomā par tiem cilvēkiem, kuri mirst badā. Savukārt es absorbēju viņu dusmas kā lepns sērotājs.

Visbeidzot

Es nenožēloju, ka nogalināju kaķi. Video veidošana man nesagādāja prieku, un mana darba mērķis nebija mudināt uz vardarbību, gluži pretēji, tas liek skatītājam pamanīt pašam savu vardarbību un to, cik viegli to var liekulīgi aizmirst.

Ja dzīvnieku tiesību aktīvisti, kultūras ministrs, Kiasma, Kiasma sponsori un tie, kas man sūta naida vēstules un mīl dzīvniekus, censtos palīdzēt trūcīgiem un nelaimē nonākušiem cilvēkiem, es tajā saskatītu labo, pat ja iemesli būtu neloģiski un pašapmānā balstīti. Tomēr realitātē, šķiet, bieži vien runa ir par mīlestību pret dzīvniekiem, nevis pret cilvēkiem. Vieglāk ir radīt lielu ažiotāžu par to, cik nepieņemami ir izmēģinājumi ar dzīvniekiem un vistu turēšana sprostos, nekā atteikties no privātajām automašīnām un negodīgas tirdzniecības precēm un pieprasīt lielāku attīstības palīdzību.

Cilvēku var apmācīt būt ārēji nevardarbīgam, tāpat kā seksualitāti var sublimēt, ja atrodies klosterī, bet vai mūki ir laimīgāki par mums? Vai cilvēkam, kurš nekad nav karojis vai ēdis gaļu, ir vairāk maiguma, mīlestības un draudzības nekā tam, kurš ir karojis un ēdis gaļu?

Daži cer, ka, ja mēs izbeigsim vardarbību pret lopiem, mēs kļūsim arvien empātiskāki un pamazām kļūsim nespējīgi uz asinsizliešanu un ļaunprātību. Taču tā nav, cilvēkam piemīt spēja gan lolot, gan sakropļot, un šīs spējas nav apgriezti proporcionālā saistībā viena ar otru.

Es nesaku, ka mums jāpieņem jebkāda veida nogalināšana, tāpat kā ir pieņemama visu veidu lološana. Es tikai gribu teikt, ka parādības nevar iedalīt melnbaltās kategorijās – “par” un “pret” dzīvību.

Daži cilvēki kategoriski uzskata: jo dzīve ir ilgāka un jo mazāk tajā ciešanu, jo tā ir labāka. Tomēr tā nav taisnība. Pretošanās mirstīgumam ir bailes no dzīves.