Svešinieku valdzināšana vāciski

Katru gadu mana darbavieta Frankfurtē organizēja iekšējo mākslas izstādi “Apslēptie talanti”. Daudzu tūkstošu darbinieku vidū allaž atradās tādi, kuri brīvajā laikā fotografēja, zīmēja, gleznoja, pat veidoja instalācijas. Arī es vienu gadu sasparojos un uzgleznoju diptihu – “Mr and Ms Cc”. Vīrietis ar cigāru rokās un sieviete plandošā kleitiņā. Vienkārši figurāla kompozīcija, kas sasaucās ar tāgada izstādes tēmu “Sea/See”¹.

Liels bija mans prieks un pārsteigums, kad izstādes atklāšanā uzzināju: kamēr biju skraidījusi apkārt un fotografējusi citu mākslas darbus, mani esot ilgi meklējis kāds kungs. Ne kolēģis vai paziņa, vai draugu draugs, nē, visnotaļ cienījams un nopietns svešinieks no “ārpuses”. Ilgi un rūpīgi esot pētījis manu vīrieti ar cigāru un pēc tam ļoti aktīvi taujājis, kur tad pati māksliniece. Tāds sirms, zolīds, ar bārdu – ā, reku stāvot malā ar glāzi šardonē.

Ko nu liegties, mākslinieka ego tikai to vien gaida. Es arī apbruņojos ar baltvīnu un piegāju pie savas mākslas cienītāja.

– Godājamais Herr, jūs tātad gribējāt mani satikt?

– O jā! Tā ir jūsu glezna?

– Ir gan, – es teicu, ļaujot savam iekšējam māksliniekam lepni izriezt krūtis.

Kunga visnotaļ draudzīgā izteiksme negaidot pārvērtās, un tajā parādījās patiesas dusmas.

– Kādēļ tam vīrietim nav sejas?

– Tādēļ, ka… eee…

Jāsaka, biju šokā. Tobrīd, pirmoreiz dzīvē tiekoties ar savas mākslas vērtētāju, sapratu, ka ir darīšana ar noliedzēju. Bārdainais apmeklētājs nemeklēja mani, lai paustu sajūsmu. Viņš gribēja izteikt kritiku, tas bija “iedodiet sūdzību grāmatu” sauciens.

– Viņam vajag seju! Kādēļ nav?