Svešinieku valdzināšana vāciski

Katru gadu mana darbavieta Frankfurtē organizēja iekšējo mākslas izstādi “Apslēptie talanti”. Daudzu tūkstošu darbinieku vidū allaž atradās tādi, kuri brīvajā laikā fotografēja, zīmēja, gleznoja, pat veidoja instalācijas. Arī es vienu gadu sasparojos un uzgleznoju diptihu – “Mr and Ms Cc”. Vīrietis ar cigāru rokās un sieviete plandošā kleitiņā. Vienkārši figurāla kompozīcija, kas sasaucās ar tāgada izstādes tēmu “Sea/See”¹.

Liels bija mans prieks un pārsteigums, kad izstādes atklāšanā uzzināju: kamēr biju skraidījusi apkārt un fotografējusi citu mākslas darbus, mani esot ilgi meklējis kāds kungs. Ne kolēģis vai paziņa, vai draugu draugs, nē, visnotaļ cienījams un nopietns svešinieks no “ārpuses”. Ilgi un rūpīgi esot pētījis manu vīrieti ar cigāru un pēc tam ļoti aktīvi taujājis, kur tad pati māksliniece. Tāds sirms, zolīds, ar bārdu – ā, reku stāvot malā ar glāzi šardonē.

Ko nu liegties, mākslinieka ego tikai to vien gaida. Es arī apbruņojos ar baltvīnu un piegāju pie savas mākslas cienītāja.

– Godājamais Herr, jūs tātad gribējāt mani satikt?

– O jā! Tā ir jūsu glezna?

– Ir gan, – es teicu, ļaujot savam iekšējam māksliniekam lepni izriezt krūtis.

Kunga visnotaļ draudzīgā izteiksme negaidot pārvērtās, un tajā parādījās patiesas dusmas.

– Kādēļ tam vīrietim nav sejas?

– Tādēļ, ka… eee…

Jāsaka, biju šokā. Tobrīd, pirmoreiz dzīvē tiekoties ar savas mākslas vērtētāju, sapratu, ka ir darīšana ar noliedzēju. Bārdainais apmeklētājs nemeklēja mani, lai paustu sajūsmu. Viņš gribēja izteikt kritiku, tas bija “iedodiet sūdzību grāmatu” sauciens.

– Viņam vajag seju! Kādēļ nav?

Lai uzsvērtu nostāju, kungs bargi zibināja acis un kratīja rokas. Vācieši savās izpausmēs mēdz būt ļoti tieši. Ne velti pastāv tik pamatīga kultūrplaisa starp vācu un angļu small talk tradīcijām. Kad angļi saka “ļoti labprāt”, tas bieži vien nozīmē “nē”. Vāciešiem turpretī “nē” ir tikai “nē”. Vācijā pirmo reizi dabūju dzirdēt, kā operā skatītāji izrādes laikā skaļi sauc: “Fui!” Tāpat, starp citu, ir gadījies dzirdēt arī viena vienīga cilvēka izkliegtu “Bravo!”. Un tā nav nekāda masu burkšķēšana, kad nevar zināt, kurš ir viedokļa izteicējs. Katrs var būt tik drosmīgs un pārliecinātā balsī izrādes vidū skaļi nokliegties.

Šis tad nu bija tieši tas gadījums. Kungs izteica man savu “fui!”, vēlreiz piebilzdams:

– Nu kā tā var! Kāpēc?

Jutos bezgala satriekta no tik dzīvas reakcijas un atbildēju tā, kā nevienam mākslas darba autoram nekad nevajadzētu darīt. Teicu:

– Es nezinu.

Tas, protams, bija godīgi sacīts, jo neviens jau nezina, kāpēc mākslā ir tā vai citādi, īstenībā visa māksla grozās ap šo “es nezinu”. Taču atklāt to skatītājam nozīmē pārkāpt mākslinieka kodeksu. Tātad – domās skatītājs – tu esi tik bezspēcīgs, ka pat nevari jēdzīgi pamatot savu domu. Nē, nu tādi dižgari kā, piemēram, Oskars Vailds vai Marks Tvens, kurus vietā un nevietā citē, būtu varējuši tā teikt, pat atbildot uz Lielo jautājumu – kāpēc jūs rakstāt –, bet ne jau nu tāds ierindas mākslinieciņš kā es.

Daudzus gadus vēlāk – pēc vairākām recenzijām, apskatiem, tikšanās reizēm ar lasītājiem, prezentācijām Latvijā – pēc tā visa es atkal nokļuvu Vācijā, Vormsā, brīnišķīgajā Nībelungu leģendu, burgundu cilšu un ebreju “ķiploku”² pilsētā. Tur kopā ar lietuviešu kolēģi Jaroslavu Meļņiku abi prezentējām grāmatas Baltijas valstu literatūras festivālā. Es – savu tikko vāciski iztulkoto un Berlīnes izdevniecībā KLAK izdoto “Melu meistaru”, viņš – fantastikas distopiju “Tālā telpa”, kurā jau toreiz vīdēja bīstami pravietiskas vīzijas par Krievijas režīma rīcību.

Tā bija mana pirmā prezentācija ārzemju lasītājiem. Protams, biju pamatīgi nobijusies un uztraukusies. Latvijā visas uzstāšanās rit pēc aptuveni vienādas programmas. Arī lasītāji ir tikai cilvēki, mākslas uzslāņojuma kārtiņa, kas mūs šķir, ir pavisam plāna, un visbiežāk galvenais intereses objekts ir mana mamma. Ko saka mamma, ka es rakstu? Vai mamma palīdz rakstīt? Vai mammai patīk tas, ko rakstu? Nu, un tālāk seko iztaujāšana par iedvesmas ceļiem, bērnību, to, kā sāku rakstīt. Visi literārajos procesos daudz maz ieinteresētie saprot, kas ir literārā nometne Aicinājums un Literārā akadēmija. Un beigās pēc uzstāšanās kāds pienāk un iečukst ausī: “Vai jums bērniņi arī ir?” – “Jums tur Vācijā savs dzīvoklis, vai īrējat?” – “Vai jūsu vīrs ir vācietis?”

Vormsā neviens manu mammu nezināja. Nevienam nebija daļas gar Aicinājumu vai to, kā mammai patīk vai nepatīk mani darbi, nevienu neinteresēja, vai esmu nopirkusi dzīvokli un vai man ir “bērniņi”. Cilvēku bija maz, pats kovidaaizliegumu apogejs. Par laimi, viena tikšanās notika skolā, tad nu atveda gandrīz veselu klasi, un viens drosmīgais skolnieks uzreiz lūdza, lai parunāju latviski: viņš gribot dzirdēt, kā skan mūsu valoda. Malacis, nākotnē būs no tiem, kuri operās skaļi izkliedz “bravo”. Bija viens skolotājs – būtu ļoti interesanti zināt, kādu priekšmetu viņš māca –, kurš, noklausījies manu un Jaroslava prezentāciju, uzdeva ārkārtīgi intelektuālu un kopainu precīzi raksturojošu jautājumu par vilšanos autoritātēs postpadomju valstīs. Te nu es, pieradusi čivināt par mammu, apjuku. Kā kaujiniekam nāve, tā publiskam runātājam es nezinu vienmēr ir rokas stiepiena attālumā. Satrauktas pensionāres uzreiz sāka interesēties, ko mēs domājam par Putina tankiem, kas toreiz jau pulcējās pie Ukrainas robežas. Sabira daudz jautājumu par mūsu atmodu. Un pēc Jaroslava distopijas fragmenta lasījuma kļuva tikai nopietnāk. Viņa izdomātās nākotnes sabiedrības problēmas burtiski uzspridzināja publiku. Par manu grāmatu skaidrs: ļaudis interesēja, kā tad tā atmoda notika, vai mēs tiešām visu laiku dziedājām, vai es savos piecpadsmit gados biju politiski aktīva. Vēsture allaž piesaista klausītāju interesi. Taču distopija izrādījās vēl lielāks literārais magnēts. Abās mūsu prezentācijās divdienu festivāla laikā publika uzvedās vienādi – pēc Jaroslava lasījuma publika vārījās interesē par fantastikas sižetu: “Aha, tātad tur bija īpaša noslēgta telpa?” – “Un tad daži tur tika iekšā?” – “Un citi bija akli?” – “Un, ja viņi nevarēja runāt, kā viņi sazinājās?” – “Kādā veidā viņi izglābās?” – “Un ko teica varonis N.?” Ir brīnišķīgi, ka cilvēki tā interesējas par literatūru, tomēr runa bija par izdomātu nākotni grāmatā, kuru neviens no klātesošajiem piedevām nebija lasījis. Sajūta bija tāda, it kā viņiem skolā uzdots rakstīt sacerējumu par šo grāmatu un nodošanas termiņš ir šodien. Beigu beigās skolotājs, kurš bija uzdevis sarežģīto, būtisko jautājumu, sasparojās arī uz “kādēļ jūs abi rakstāt?”.

Abi! Abi vīlušies postpadomju autoritātēs, un abi raksta. Mans kolēģis vēl mēģināja kaut kā atgaiņāties ar distopijas sižeta palīdzību, sak, rakstīšana ir tā īpašā telpa, kurā var paslēpties, kamēr es nolēmu, ka vajag uzbrucējam ieskatīties tieši acīs. Un es to izdarīju:

– Es nezinu.

Un pasaulē nekas no tā nemainījās. Neatskanēja ne “fui”, ne “bravo”. Nekas. Pilnīgi nekas nesakustējās, pat nerakstītais mākslinieku kodekss nesabruka. Tikai tur, Frankfurtes izstādes telpā, kur kādreiz ar šardonē glāzi rokā bija stāvējis sirmais kungs, gaisā pacēlās maza, balta nezināma putna spalviņa.