Svešinieks ziemā

Rakstā aplūkota grāmata

Ian Bostridge. Schubert’s Winter Journey: Anatomy of an Obsession

New York: Alfred A. Knopf, 2015

Viena no pirmajām reizēm, kad dzirdēju Šūberta mūziku dzīvā atskaņojumā, bija vecāsmātes bērēs Matīsa kapu kapličā. Oktobra diena bija saulaina, kapliča noplukusi, ceremonija ritēja kā daždien šādas ceremonijas, un tad (pēc tuvinieku lūguma) skanēja Šūberta “Ave Maria”. Citkārt bēru mūziķi nav redzami, bet toreiz bija – dziedāja tenors, augumā diezgan apjomīgs, balsī ne tik ļoti, bet varēja noticēt, ka viņš savulaik uzstājies operā un pat dziedājis Antiņu. Mana vecāmāte dzīves laikā bija eleganta, aristokrātisku stāju, smalku saprašanu. Padzīvojušā tenorbalsī izplūdušais Šūberts visam šim pagalam nepiestāvēja.

Liekas dīvaini, ka mūzikā līdz ausīm iemīlējies cilvēks var nodzīvot līdz 17 gadu vecumam, dzīvā veidā nedzirdējis Šūbertu. Tomēr tā bija. Ne mūzikas skolas programma, ne personiskā interese nebija tiekusies Šūberta virzienā. Mīlēju Mocartu. Saviļņojumu ņēmu no Riharda Štrausa (protams, “Nāve un apskaidrība”!). Manus muzikālos ieskatus nule bija apvērsis Debisī ar savu pārģeniālo operu “Peleass un Melizande”. Pats spēru pirmos soļus metālroka pasaulē. Kam man Šūberts?!

Apmēram 30 gadu vecumā dziļdomīgi sacīju pats sev: “Šūberta mūzikas laiks cilvēkam pienāk līdz ar 40 gadu vecumu,” – tā pats savā priekšā skaidrojot (attaisnojot) faktu, ka joprojām zinu tikai “Muzikālo momentu faminorā”, kādas solodziesmas (dažām varu nospēlēt klavierpavadījumu), no galvas spēju sekot līdzi “Nepabeigtās simfonijas” ritējumam un esmu sajūsmā par to, cik vēderdejiski Šūberta Devītās Finale Lielajā ģildē diriģē Džansugs Kahidze.

Cilvēks, kurš nemainās, ir nožēlojams. Es mainījos. Vienubrīd apjēdzu, ka nešūberta noskaņojums ir pagaisis. Līdz manām ausīm bija nonākusi Džanetas Beikeres balss (labākā versija Šūberta visskaistākajai dziesmai “Du bist die Ruh”). Biju metodiski noklausījies visas simfonijas (Arnonkūra versija ar Berlīnes filharmoniķiem, kur simfoniju daļas beidzas ar pakāpeniski klusinātu akordu).

Un vēl viens opuss – pāri visiem citiem. Dažbrīd liekas, ka tajā stundas ceturksnī ietverta kaut kāda universāla informācija un vairāk mūzikā nav iespējams pateikt. Skaidrs, ka tas ir nejēdzīgs pārspīlējums, kam patīkami ļauties, kad liekas, ka jāmaina profesija, jāvelk mugurā sivēnveste un jākļūst par jūrnieku. Kur tad citi uzticamie mierinātāji, piemēram, Mocarta “Adagio” no “Gran partita”, Ravela Solmažora klavierkoncerta otrā daļa, Kurtāga “Stele”? Un tomēr man bija jāiekļūst Šūberta draugu lokā, un, lai tas notiktu, jāiemīl Stīgu kvinteta “Adagio”, kas komponēts tajā pašā gadā, kad “Ziemas ceļojums”.

Šūberta mūzikai tiku mazliet tuvāk. Pašam Šūbertam – it nemaz.

Ziemas vidū dzimušais Francis Pēters Šūberts (1797–1828) bērnībā bija parasts, neizskatīgs zēns, kura vienīgais dotums – skaista balss. Gandrīz vai liekas, ka viņš jau piedzima ar raksturīgajām apaļajām metālrāmju brillēm, ko nereti aizmirsa noņemt pirms miega. Reiz koši zilā, bet pusaudža gados līdz blāvam nodilumam novalkātā uzvalka dēļ skolasbiedri Šūbertu iesauca par dzirnavnieku. Visi Ķeizariskā konvikta zēni bija gatavi iet karā ar frančiem un mirt varoņnāvē, bet Šūberts gribēja tikai komponēt.

15 gadu vecumā salūza viņa skaistā soprānbalss. 17 gadu vecumā viņš gribēja precēt Terēzi Grobu, taču neviens viņiem neļāva precēties, jo tolaik Vīnē bija noteikts tā – Šūberta kārtas ļaudīm jāuzrāda apliecinājums, ka jaunais vīrs spēs nodrošināt meitenes dzīvi pēc kāzām. 1820. gadā Terēze izgāja pie maiznieka, un Šūberts nosūtīja viņas brālim septiņpadsmit mazākzināmas dziesmas.

Savas dzīves pēdējo desmit gadu laikā Šūberts sešpadsmit reižu mainīja dzīvesvietu, apmetoties gan pie draugiem, gan paša īrētās istabās. Sociālais instinkts Šūbertam attīstīts: pēc dabas būdams vientuļnieks, viņš nespēja būt viens, un tā tapa slavenās šūbertiādes – vakarēšanas ar vīnu, dziesmām, valšiem, dzejas un lugu lasījumiem un vēl sazin ko. Šūberta tuvāko draugu lokā pazīstamākie bija dzejnieks un aktieris Francis Šobers (Šūberta alter ego), hipohondriķis un hellēnists Johans Mairhofers, gleznotāji Morics fon Švinds un Leopolds Kupelvīzers, augstmanis Jozefs fon Špauns un komponists Anzelms Hitenbrenners, kura atmiņu albumā Šūberts 20 gadu vecumā raksta Cicerona izteiku no runas Rabīrija aizstāvībai (Pro Rabirio) “Exiguum nobis vitae curriculum natura circumscripsit immensum gloriae”, ko komponists Ingmars Zemzaris latviskojis šādi: “Niecīgu daba mums sprauž dzīves ceļu, bet slavas ceļu – bezgalīgu.”

Francis Šūberts bija daudzkomponētājs: viņa atstāto darbu saraksts ir prātam neaptverams, un tas nav tā, kā, piemēram, melsa par Vivaldi, ka viņš nevis komponējis 500 instrumentālo koncertu, bet 500 reižu uzrakstījis vienu un to pašu koncertu, kas, protams, neatbilst patiesībai, tomēr drusku arī kaut ko pasaka par baroka laikmeta mūziku. Jā, pēc Šūberta nāves, iespējams, ne vienam vien no viņa draugu loka šķita, ka “nabaga” Francis izkaisījis savu dzīvi sīkumos – šūbertiāžu dziesmiņās un valšos. Un tikai tie, kas nodzīvoja vēl dažus gadu desmitus, varēja aptuveni nojaust, kādu apjomu mūzikas Šūberts paspējis uzrakstīt dzīves laikā.

Šajā ziņā Francis Šūberts bija klasisks “svešinieks”. Svešinieka tēls caurvij arī dziesmu ciklu dziesmu ciklu “Ziemas ceļojums” (jau pašā pirmajā dziesmā satiekamies ar galveno tēlu, kurš saka: “Nācu kā svešinieks un aiziešu kā svešinieks”). Var labi iztēloties, ka, kaut ko gan zinot, bet daudz ko pat nenojaušot, Šūberta tuvākie draugi “Ziemas ceļojuma” pirmlasījumu autora ne sevišķi izteiksmīgajā balsī (pazems tenors, paaugsts baritons) klausījās ar šermuļiem pār kauliem. Kas tas bija, ko dzirdējām? Šobers ieminas, ka “Liepa” patikusi. Jā, tā ir viena no gaišākajām cikla dziesmām. Bet citas – drūmās, baisās? Nē, saka Šūberts, man šīs dziesmas patīk vairāk nekā pārējās, un arī jums tās agri vai vēlu iepatiksies.

Savu grāmatu par Šūberta dziesmuciklu “Ziemas ceļojums” Īans Bostridžs sāk ar to, ka briļļainais, kautrīgais, labprāt uzdzīvojošais, brīnumapdāvinātais jauneklis, kurš saskaņā ar joprojām populāru leģendu dzīvoja nemitīgā badā, īstenībā spēja pelnīt iztiku ar mūziku, viņu atskaņoja salonos, un vienubrīd viņš pat bijis aiz Rosīni otrais populārākais komponists Vīnes koncertprogrammās. Faktiski – viens no pirmajiem īstajiem radītājiem brīvmāksliniekiem.

Grāmatas rakstītājs ir viens no slavenākajiem un kritiķu atzītākajiem mūslaiku kamertenoriem Īans Bostridžs (Bostridge, 1964) – gotiska paskata slaiks, bāls vīrs, kura sejs labi iederētos 20. gadu šausmu filmā. Viņš guvis teicamu vokālo skolu, un viņa uzvārds vislielākajiem burtiem iekļaujas Apvienotās Karalistes lielisko tenoru sarakstā, no kura še nosauksim kaut vai tikai nelaiķus Antoniju Rolfu Džonsonu, Filipu Langridžu, Pīteru Pīrsu, Robertu Tīru un dzīvajo Marku Padmoru. Visi, kas dzirdējuši, piekritīs, ka laikā, kad gandrīz zudušas nacionālās skolas instrumentu spēlē (tik vien, ka Amerikas orķestrus vēl dažbrīd var pēc skaņas atšķirt no Eiropas orķestriem), jūs joprojām gandrīz nekļūdīgi atšķirsiet britu tenoru no citu zemju tenoriem, un šis labums galvenokārt balstās aizvien spēcīgajā un skanējuma ziņā īpatnajā britu zēnu koru tradīcijā, bet tā ir cita tēma.

Bostridžs par dziedātāju kļūst samērā vēlos gados. Vispirms viņš studē zinātnes filozofiju un vēsturi, 1990. gadā iegūst filozofijas doktora grādu, un viņa doktordarbu ar nosaukumu “Buršanās un tās pārveidošanās” izdod Oxford University Press. Grāmata publicēta tajā pašā 1997. gadā, kad uzņemta Oldena filma “Winterreise”. Savukārt 2011. gadā nāk klajā Bostridža grāmata “Dziedātāja piezīmes”.

Sākot rakstīt grāmatu par Šūberta ciklu, Bostridžam ir 30 gadus ilga “Ziemas ceļojuma” atskaņošanas pieredze. Pirmoreiz viņš to dzied 21 gada vecumā 1985. gadā nelielam klausītāju lokam, un Bostridžs apgalvo, ka esot apsēsts ar šo ciklu, iespējams, vairāk nekā ar jebkuru citu opusu, kas ir viņa repertuārā. Ne velti mūsu aplūkojamās grāmatas apakšvirsraksts ir “Apsēstības anatomija”. Skatuves partneri Bostridžam laika gaitā bijuši labākie – Džūljuss Dreiks (abu veiktais ieskaņojums likts Deivida Oldena noskanīgajā 2000. gada filmā “Winterreise”, kas uzņemta 1997. gadā ar pavisam jaunu Bostridžu, kurš bija tikko sācis karjeru), Greiams Džonsons, Leifs Ūve Annsnēss (2004. gadā ieskaņojums tvartā), Micuko Učida, komponists Tomass Adess.

Par grāmatas tapšanas iemeslu Īans Bostridžs izsakās visai patētiski: ciklam “Ziemas ceļojums” jākļūst par tādu pašu kopīgas kultūras pieredzes objektu kā Šekspīrs un Dante, van Gogs un Pikaso, māsas Brontes un Prusts. Jautājums – kas vispār mūslaikos ir kopīga kultūras pieredze, kad cilvēku kopīgo zināšanu tīklājs ir sapluinīts un nav ne mazākās nojausmas, kurā sabiedrībā kādu izteicienu lietot vai kādus jokus teikt.

Bostridža grāmatas struktūra ir vienkārša. Vispirms ievads, pēc tam – katrai no 24 cikla dziesmām veltīta nodaļa. Ik nodaļas ievadā – dziesmas teksts oriģinālā un angliski paša Bostridža tulkojumā. (“Rakstot grāmatu, auga mana apbrīna par Milleru kā prasmīgu un apdāvinātu dzejnieku; adekvāti pārtulkot viņa dzejas sarežģītību un skaistumu ir grūti.”) Grāmatas saistošākais aspekts ir nevis mūzikas analīze (kā netrūkst citos izdevumos), bet, kā viņš pats raksta ievadā, literārais, vizuālais, psiholoģiskais, zinātniskais, politiskais konteksts, kādu autors dod ikkatrai dziesmai gan tiešā saistībā ar tās tapšanu un saturu, gan tīri asociatīvi, tā nereti aizbrienot no “Ziemas ceļojuma” patālos novados.

Tā, piemēram, Bostridžs stāsta, ka reiz ieradies Berlīnē, lai pilsētas slavenajā filharmonijā dziedātu “Ziemas ceļojumu”. Viņš izstāsta to taksometra vadītājam, un tas sāk dungot “Liepu” – cikla piekto dziesmu. Skaidrs, ka liepa pati par sevi ir spēcīgs mitoloģisks tēls: gan Verters lūdza, lai viņu apglabā pie divām liepām, gan Manna “Burvju kalnā” ir Šūberta “Liepa”, gan seriālā “Simpsoni” tā arī ir. Tomēr tā ir Berlīne, un “Liepa” vāciski runājošās zemēs ir folklorizējusies. Grūti iztēloties, ka Rīgā būtu kāds taksometra vadītājs, kurš sāk dungot “Liepu”, kad pasažieris viņam paziņo, ka rīt Lielajā ģildē dziedās “Ziemas ceļojumu”.

Tepat pie epizodes ar “Liepu” jāpasaka paldies Bostridžam par norādi uz Gustava Mālera “Klejojošā puisieša dziesmām”, kur cikla pēdējā daļā “Manas sirdspuķītes zilās acis” (“Die zwei blauen Augen”), tās mažorīgajā noslēgumposmā, apcerīgi piesaukta liepa, kas patiesībā ir patvērums no pasaules traģiskās burzmas. Gan Šūbertam, gan Māleram liriskais varonis – par iedomātu mīlestību sasapņojies jauneklis klejotājs – tiecas pēc liepas hipnotiskā miera. Mālers sola mierinājumu; Šūberts ar visu savu tautasdziesmai līdzīgo rāmo meldiju nedod ne mazāko cerību, un uz šo daudzu pētnieku aprakstīto Šūberta paradoksu norāda arī Bostridžs, atgādinādams, ka Šūberta mažors palaikam skan skumjāk nekā viņa minors.

Piebildīšu, ka 24 dziesmu cikls “Ziemas ceļojums” tapis Franča Šūberta dzīves priekšpēdējā gadā. Komponists ņēmis dzeju, ko radījis Vilhelms Millers – Prūsijas armijas leitnants karā pret Napoleonu, vēlāk Desavas hercoga bibliotekārs, tas pats, kura panti iedvesmoja Šūberta cikla “Skaistā dzirnavniece” tapšanu. Stāsta, ka Milleram neesot gadījies dzirdēt ne dzirnavnieci, ne ceļojumu. Tas ticams, jo Millers dodas aizsaulē tajā pašā gadā, kad Šūberts sacer Bostridža aprakstīto ciklu.

Grāmatas noslēgumu Īans Bostridžs velta pārdomām par mūzikas autora un interpreta attiecībām. Mēdz teikt: izturies ar cieņu pret autora tekstu, bet pats atkāpies šī teksta priekšā, tā sakot, godini altāri, ne sevi. No otras puses – kā gan interprets, kas ir cilvēciska būtne, var atdalīties no sevis autora godināšanas brīdī?! Atgādinot, ka “klasiskās mūzikas atskaņošanas disciplīna – partitūra un tās prasības – rada objektīvu telpu, no kuras ļaušanās savām personiskajām iegribām būtu jātur pa gabalu”, Bostridžs tomēr vēlas dekonstruēt mītu par kalpošanu mūzikai un tās radītājam, jo visa māksla ir līdzsvarā. Interpreta iziešana ārpus savas apziņas lauka sasniedzama, pilnībā iedziļinoties atskaņojamajā opusā un vienlaikus šim opusam sakūstot ar interpreta personību. “Pašizdzēšanās mūzikā un caur to – subjektivitātes projekcija. Sublimācija.” Gan komponists, gan interprets mākslā pārveido savas dzīves privāto daļu (te protestējot, iespējams, gribētu iebrēkties Stravinskis, bet viņš 1971. gadā nomira).  

Un otra grāmatas noslēguma atziņa. Zināms, ka bēdīga mūzika obligāti nenozīmē to, ka komponists šīs bēdīgās mūzikas sacerēšanas laikā atradies bēdīgā dzīves posmā. No otras puses, būtu jocīgi neņemt vērā komponista biogrāfijas faktus un viņa iespējamos dzīves uzskatus. Te svarīgi apjaust, ka jāvērtē nevis nogrieznis, bet lauks; nevis viens konkrēts komponista dzīves posms, bet visa viņa dzīve kā sēņotne. Tu nekad nevarēsi būt īsti drošs par to, tieši kurš tīklojuma posms nodrebējis, kad dzimusi tā vai cita takts, bet, kaut kā saslēdzoties ar visu šo sēņotnes lauku, tu jutīsi to ietrīsēšanos, uz brīdi it kā identificējoties ar mūzikas autoru. “Mākslu veido dzīves un formas sadursme, māksla neeksistē kaut kādā idealizētā vakuumā,” saka Bostridžs.

Un te mēs nonākam pie paša Īana Bostridža interpretācijām. Nodaļā par dziesmu “Leijerkastnieks” Bostridžs saka prātīgu domu: šī dziesma nav dziedama tradicionālā akadēmiskā veidā – tā jāatskaņo ārpus klasiskās dziedāšanas normām. Bostridžs gaida, ka to darīs, piemēram, Bobs Dilans. Uzlieku ierakstu, lai atcerētos, kā to dara Stings. Lūk, tas ir tieši tas, par ko runā Bostridžs, – Stings dzied raksturīgajā piesmakušajā tembrā, taisnām, nevibrētām skaņām, raupji, vienkārši, trāpoši.

Klausos Bostridžu. Viņš dzied “Leijerkastnieku” tāpat kā visu citu: neparedzami, šķietami impulsīvi mijas taisnie toņi un vibrētie, viņa vokālā tehnika ir filigrāna, bet sniegums kaitina. Tas ir smalks, niansēts, tekstu respektējošs, no teksta smeļošs, viss tuvu ideālam, bet – kaitina, jo viņa paņēmienu kopumu var ātri atšifrēt. Šī neirastēniskā dziedāšanas maniere labi piederas, kad Bostridžs dzied Britena operās, bet kā refleksija par Šūbertu nav sajūsminoša. Agrākajā ierakstā ar Dreiku šīs neirastēnijas mazāk, vēlākajā ierakstā ar Annsnēsu – vairāk. Un ir mazliet smieklīgi, vairāk mulsinoši, kad liriskais tenors pēkšņi kļūst draudošs. Gribas nevis sporādiskas konvulsijas, bet dziesmu, kurai nezūd noapaļotība.

Šūberta gadījumā drāma ir nevis intensitātē, bet vienkāršībā. Varbūt Bostridžs vairs nespēj neko izdarīt vienkārši? Viens no cēloņiem – pārmērīga iedziļināšanās Šūberta mūzikā. Intelekts atsakās būt vienkāršs.

Paklausīsimies citus akadēmiski skoloto balsu īpašniekus. Šūberta dziesmas man parasti daudz labāk patīk dāmu balsīs (virsotnē Džaneta Beikere, Džesija Normana, Brigite Fasbendere), bet ar “Ziemas ceļojumu” ir citādi, te gribas kungu balsu. Kaut cikls oriģinālā rakstīts tenoram, tas labi piestāv augstiem, mierīgiem baritoniem, un te pirmajā vietā liktu Kristianu Gerhāeru, kurš dzied brīnumrāmi, taču ne bez temperamenta. Viņam arī pirmklasīgs pianists Gerolds Hūbers, kura sniegumā ik skaņa nekļūdīgi trāpa Šūberta mūzikas kristāliskajā būvē.

Ja skatāmies uz tenoriem, atsauces ieraksts droši vien ir Pētera Šreiera un Andrāša Šifa 1991. gada ieskaņojums. Šreiers varbūt nav pasaules gudrākais dziedātājs, taču vokālajā kamermūzikā viņa instinkts ir gandrīz nekļūdīgs.

Skaidrs, ka “Ziemas ceļojums” nevarēja nebūt leģendārā mākslas un dzīves tandēma – tenora Pītera Pīrsa un pianista Bendžamina Britena – uzmanības lokā, un iespaids ir dīvains: Britens pie klavierēm ir stingrumstingrs, un līdzās viņam Pīrss izklausās paguris.

Balsi nesen atguvušais Jonass Kaufmanis ierakstā ir kopā ar pianistu Helmūtu Deiču – skan pavēsi, ieturēti, informatīvi.

Īana Bostridža sniegumam zināma līdzība ar Marka Padmora ierakstu. Arī Padmors ne viscaur ir gaumīgs vibrato lietojumā, toties viņam pianists (Pols Lūiss) smalkāks, un galu galā – jo vairāk klausās šo ierakstu, jo pārliecinošāks tas liekas.

Protams, te pieskaramies tikai nelielai daļai ierakstu, un lasītājs gan zinās atrast pats savējo, ja viņu kaut nedaudz būs ieinteresējušas šūbertiskā svešinieka gaitas.

Franča Šūberta beidzamajā dzīvesvietā 1828. gada 19. novembrī paliek visa viņa iedzīve – trīs mēteļi, trīs redingoti, cepure, četri krekli, deviņas vestes, desmit bikses, deviņi kabatas vai kakla lakati, pieci pāri kurpju, divi zābakpāri, trīspadsmit zeķu pāru, lina šalle, matracis, dūnu sega un divi palagi.

Morāvijas zemniekos un Silēzijas kalējos sakņotais Vīnes skolmeistara dēls Francis Šūberts ir miris.

Viņš bija nācis pasaulē ziemas vidū – 1797. gada 31. janvārī. Viņa māte bija devusies citā saulē, kad Francim bija 15, tēvs bija apprecējies otrreiz, un Šūberts visu savu neilgo mūžu bija juties tēva atstumts, un ir pat viens teksts, ko piedēvē Šūbertam un ko patiesi ir liels kārdinājums uzskatīt par Šūberta rakstītu, un tas ir rakstījums ar nosaukumu “Mans sapnis”, un vēstījums īsumā šāds: jauneklis mīl vecākus, brāļus un māsas, un reiz tēvs aizved jaunekli uz dzīrēm un liek ēst dzīru gardumus, un jauneklis negrib tos ēst, un tēvs padzen jaunekli, un jauneklis iet uz tālām zemēm, un viņa sirds sāpju un mīlas pilna, un tad nāk ziņa par mātes nāvi, un jauneklis steidzas mājup, un tēvs saņem jaunekli atplestām rokām, un nu liekas, ka viss lieliski, bet tad tēvs ieved jaunekli dārzā un jautā, kā jauneklim patīk dārzs, un jauneklis trīsēdams atzīst, ka netīk nemaz, un tad viņam atkal jābēg no mājām uz tālām zemēm, un viņš iet un dzied dziesmas, un mīla viņa dziesmās pārvēršas sāpēs, un tad nāk ziņa par kādu jumpravu, kas jau sen ir mirusi, un ap viņas kapavietu uzplaucis maģisks loks, un tur jaunekļi, sirmgalvji staigā mūžīgā svētlaimē un sarunājas klusu, lai jumprava nemostas, un jauneklis dodas turp un iesoļo lokā ar bijīgu lūgsnu, ticību ciešu un nodurtām acīm, un lokā šajā mirdz brīnišķas skaņas, un arī jauneklis sajūt mūžīgo svētlaimi un ierauga tēvu samierā un mīlestībā, un tēvs apskauj jaunekli un raud, un pats jauneklis raud vēl diktāk.

Šis ir laikmetam piestāvīgs teksts, pat ja tas būtu viltojums, un mūziķim, kas vēlas tikt tuvāk Šūberta darbiem, noderīgs. Jautājums – vai arī mēs, klausītāji, vēlamies šādā ceļā iet tik tuvu klāt autoram. Šūberts bija ārēji neievērojams cilvēks, un viņu nepadarīja slavenu ne sifiliss, ar ko viņš slimoja, ne radošo moku lēkmes, kas viņam nepiemita, faktiski nav gandrīz nekā tāda, ko var pateikt par Šūbertu; viņš ir vienkāršs Vīnes iedzīvotājs, kas interesējas par mūziku un kam samērā plašs draugu loks. Šajā kontekstā varbūt pat labāk nezināt, ka ir tāds “Mans sapnis”, un tad Šūberta kā personības ir vēl mazāk. Nevajag mums ne viņa fizisko dzīvi, ne viņa literāros pārdzīvojumus. Lai viņš paliek svešinieks.

Autoru vaļsirdīgums var būt visāds. Piemēram, no Imanta Kalniņa atklātības viņa Ceturtās simfonijas oriģinālversijas ceturtajā daļā (ar Kelijas Čerijas dzeju un dziedošu sievietes balsi) ir neērtības sajūta, jo kaut kas pārlieku intīms ir tajā teksta sniegumā (bet ne jau mūzikā, un tāpēc – labāk klausīties simfonisko versiju, ko ImKas cienītāji pazīst pirms oriģinālversijas pirmatskaņojuma Detroitā 1997. gadā).

Kalniņš un Čerija ieliek sevi mākslā un pašeksponējas mākslas izteiksmes līdzekļiem. Šūberts savu personisko pārdzīvojumu pārvērš mākslā un pats kā autors pakāpjas malā. No Šūberta vaļsirdības metas nevis sāji, bet baisi. Un šūbertiskajā baisumā ir magnēts, kas atkal un atkal liek atgriezties saltajā ziemas ceļojuma dienā, kur valda nevis sals un saule kā Puškinam (vai Sviridovam), bet ēnas, sasalušas asaras un mūžīga vienatne.

Kāds brīnums, ka Šūberts ar savu “Ziemas ceļojumu” nobiedēja draugus. Kāds brīnums, ka šo vokālās kamermūzikas ģeniālo šausmufilmu vēlamies izdzīvot vēl un vēl.