Svešinieks mežā: 27 vientulības gadi

Kristoferam Naitam bija tikai 20 gadu, kad viņš pameta sabiedrību. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu par viņu nebija nekādu ziņu. Mazāk nekā gadu viņš bija nostrādājis Bostonā Masačūsetsā – ierīkojis signalizācijas sistēmas mājās un automašīnās. Taču tad pēkšņi viņš pameta darbu, nepaziņojot priekšniekam. Viņš pat neatdeva darba instrumentus. Viņš samainīja pēdējo algas čeku skaidrā naudā un pameta pilsētu.

Naits nevienam neteica, kurp dosies. “Man nebija neviena, kam teikt,” viņš atzīst. “Man nebija draugu. Nebija tuvu attiecību ar kolēģiem.” Viņš brauca gar Amerikas austrumkrastu, pusdienoja ātrās ēdināšanas ēstuvēs un nakšņoja lētos moteļos – “lētākajos, kādus varēju atrast”. Naits ceļoja dienām ilgi, līdz nonāca Floridas vidienē. Viņš brauca pa galvenajiem ceļiem un vēroja, kā garām slīd pasaule.

Pēc tam Naits griezās apkārt un devās atpakaļ uz ziemeļiem. Viņš klausījās radio. Prezidents bija Ronalds Reigans, tikko bija notikusi Čornobiļas kodolkatastrofa. Jaunības bravūrības un braukšanas prieka pārņemts, Naits traucās cauri Džordžijai, abām Karolīnām un Virdžīnijai. Viņam prātā ienāca doma, kas pamazām ieguva konkrētu apveidu un pārtapa ciešā apņēmībā.

Naitam visu mūžu bija paticis būt vienam. Saziņa ar citiem bieži radīja trauksmi. Katra tikšanās ar cilvēkiem viņam šķita kā sadursme.

Naits brauca ziemeļu virzienā uz Meinu, kur bija uzaudzis. Šīs pavalsts centrā nav daudz ceļu, un viņš izvēlējās to, kurš veda tieši gar viņa ģimenes māju. “Laikam tā darīju, lai vēl uzmestu pēdējo skatu, lai atvadītos,” viņš atzina. Viņš neapstājās. Ģimenes māju viņš pēdējoreiz redzēja caur mašīnas vējstiklu.

Naits turpināja braukt aizvien “uz augšu un augšu”. Drīz vien viņš sasniedza Mūsheda ezeru, kas ir lielākais ezers Meinā. Tālāk pavalsts kļūst aizvien neapdzīvotāka. “Es braucu, līdz man gandrīz izbeidzās degviela. Es braucu pa šauru ceļu. Tad pa šī šaurā ceļa atzaru. Tad pa taku.” Viņš iebrauca tik dziļi savvaļā, cik vien ar mašīnu bija iespējams.

Naits apturēja mašīnu un uzmeta atslēgu uz paneļa. Viņam bija telts un mugursoma, bet nebija kompasa un kartes. Nezinot, kurp dodas, viņš iespraucās biezoknī un devās uz priekšu.

Kāpēc lai 20 gadus vecs puisis pēkšņi pamestu pasauli? Šajā rīcībā jautās kaut kas pašnāvniecisks, tikai viņš sevi nenogalināja.

– Pārējai pasaulei es beidzu pastāvēt, – atzina Naits. Naita ģimene viņa pazušanu noteikti pārdzīvoja. Viņiem nebija ne jausmas, kas ar viņu noticis, un viņi nespēja pieņemt domu, ka viņš varētu būt miris.

Viņa pēdējais žests – atslēgas atstāšana mašīnā – bija īpaši savāds. Naitam jau bērnībā tika iemācīts, cik liela vērtība ir naudai, un mašīna bija dārgākā lieta, ko viņš jebkad bija pircis. Kāpēc viņš nepaturēja atslēgu – katram gadījumam? Ja nu viņam nebūtu paticis dzīvot brīvā dabā?

– No mašīnas nebija jēgas. Tai praktiski vairs nebija degvielas, un es biju jūdzēm tālu no tuvākās degvielas uzpildes stacijas, – atbildēja Naits. – Cik zinu, mašīna vēl ir turpat, pa pusei meža aprīta.

Naits teica, ka īsti nezinot, kāpēc devies prom. Viņš par to esot daudz domājis, bet pie konkrētas atbildes neesot nonācis.

– Tā ir mistērija, – viņš paziņoja.

Visos laikos un visās kultūrās ir bijuši vientuļnieki – eremīti, mūki, mizantropi, askēti, anahorēti, svāmī. Bet ir tikai trīs vispārīgi iemesli, kāpēc cilvēki pamet pasauli.

Vairums to dara reliģisku iemeslu dēļ, lai izveidotu ciešāku saikni ar augstākiem spēkiem. Gan Jēzus, gan Muhameds, gan Buda ievērojamu laiku pavadīja vientulībā, pirms ienesa pasaulē jaunu reliģiju. Hinduisma filozofijā ideālais dzīvesveids ir būt vientuļniekam, un mūsdienās vismaz četri miljoni cilvēku Indijā dzīvo kā klaiņojoši svētie, pārtiekot no svešinieku ziedojumiem un atsakoties no jebkādām ģimeniskajām un materiālajām saitēm.

Citi vientuļnieki pamet civilizāciju tāpēc, ka ienīst pasauli, kāda tā ir kļuvusi: pārāk daudz karu vai izpostīta vide, vai noziedzība, vai patēriņa kults. Pirmo dižo darbu par vientulību 6. gadsimtā pirms mūsu ēras sarakstīja Laodzi, reaģējot uz sabiedrības samaitātību. Viņa apcerējumā “Daodedzin” teikts, ka ceļš uz gudrību ved caur lietu atmešanu, nevis iegūšanu, caur nerīkošanos, nevis rīkošanos.

Pēdējā kategorijā ietilpst tie, kuri vēlas būt vieni mākslinieciskās brīvības, zinātniskās izpratnes vai dziļākas pašizziņas dēļ. Henrijs Deivids Toro apmetās pie Voldenas dīķa Masačūsetsā, lai veiktu iekšēju ceļojumu – izpētītu “pašam savu jūru, savas dvēseles Atlantijas un Kluso okeānu”. Angļu vēsturnieks Edvards Gibons teicis, ka “vientulība ir ģēnija skola”.

Naits neietilpa nevienā no šīm kategorijām: viņš nepieslējās nevienai reliģijai, neprotestēja pret mūsdienu sabiedrību, neradīja ne mākslas darbus, ne filozofijas traktātus. Viņš nefotografēja un neko nerakstīja. Nevienam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas. Viņš bija pilnīgi pagriezis muguru pasaulei. Taču Naita rīcībai nebija skaidra iemesla. Kaut kas, ko viņš nevarēja izskaidrot, viņu ar gravitācijas spēka neatlaidību izrāva no civilizācijas. Viņš bija viens no visilgāk no sabiedrības prom bijušajiem cilvēkiem vēsturē, kā arī viens no dedzīgākajiem. Kristofers Naits bija visīstākais vientuļnieks.

– Es nevaru izskaidrot savu rīcību, – viņš atzina. – Kad devos prom, man nebija plāna. Es ne par ko nedomāju, vienkārši devos prom.

Naita mērķis bija pazust. Pazust ne tikai pārējai pasaulei, bet vispār pazust, apmaldīties mežā. Viņš paņēma līdzi tikai vienkāršāko tūrisma aprīkojumu, mazliet drēbju un ēdiena.

– Man bija tas, kas bija, – viņš sacīja, – un nekā vairāk.

Pa īstam pazust nav viegli. Visi, kuriem ir pamatzināšanas par dabu, zina, kur viņi atrodas. Saule virzās uz rietumiem, un līdz ar to var noteikt pārējos virzienus. Naits zināja, ka dodas uz dienvidiem. Viņš apgalvo, ka tas nebija apzināts lēmums. Viņš sajutis, ka šis virziens viņu piesaista tāpat kā balodi, kas lido uz mājām.

– Šai domai nebija noteikta iemesla. Tas bija instinkta līmenī. Dzīvniekiem ir instinkts atgriezties mājās, un manas mājas, kur biju dzimis un audzis, bija uz to pusi.

Meinu sadala daudzas garas ielejas, kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem. Šīs ielejas ir ģeoloģiskas zīmes, ko atstājuši turp un atpakaļ slīdoši ledāji. Starp ielejām atrodas kalnu grēdas, kas nu ir laika zoba saēstas un kailām galvām kā sirmgalvji. Ieleju dibens tajā gada laikā, kad tur ieradās Naits, bija pilns ar dīķiem, mitrainēm un purviem.

– Es gāju gar kalnu grēdām, – teica Naits, – un reizēm, pārejot no vienas grēdas uz otru, šķērsoju purvus.

Viņš devās gar sadrupušām nogāzēm un dubļainām mitrainēm.

– Drīz vien vairs nezināju, kur atrodos. Man bija vienalga.

Parasti viņš kādā vietā nodzīvoja apmēram nedēļu, tad atkal gāja tālāk uz dienvidiem.

– Es turpināju iet, – viņš teica. – Es biju apmierināts ar savu izvēli.

Apmierināts, izņemot vienu – pārtiku. Naitu mocīja izsalkums, un viņš nezināja, kā tikt pie ēdiena. Ierastās pasaules pamešana bija lēmums, kurā neticama apņēmība savienojās ar pilnīgu tālredzības trūkumu. 20 gadu vecumā tas nav nekas neparasts. Tas bija tā, it kā viņš uz nedēļas nogali būtu aizbraucis pārgājienā ar nakšņošanu teltī un pēc tam ceturtdaļgadsimtu neatgrieztos mājās. Viņš bija prasmīgs mednieks un makšķernieks, bet nebija paņēmis līdzi ne šauteni, ne makšķeri. Tomēr viņš negribēja mirt, vismaz ne tad. Naita doma bija pārtikt no dabas veltēm. Meinas savvaļas daļa ir ārkārtīgi plaša, bet skopa. Tur nav augļu koku. Ogu sezona reizēm ilgst tikai pāris dienas. Bez medīšanas, lamatu izlikšanas vai makšķerēšanas cilvēks nomirtu badā.

Naits devās uz dienvidiem, ēdot ļoti maz, līdz ieraudzīja asfaltētus ceļus. Viņš atrada nobrauktu irbi, bet viņam nebija gāzes plītiņas, pat ne sērkociņu vai šķiltavu, lai iekurtu uguni, tāpēc viņš to apēda jēlu. Maltīte nebija ne garšīga, ne arī sātīga, turklāt varēja beigties ar saindēšanos. Naits gāja garām mājām ar sakņu dārziem, bet viņš bija audzināts stingras morāles un pašlepnuma garā. Jebkuros apstākļos tiec galā paša spēkiem. Negaidi dāvanas vai valdības palīdzību. Tu zini, kas ir labi un kas slikti, un robeža, kas to nodala, parasti ir skaidra.

Bet pamēģiniet badoties 10 dienas – visi jūsu principi sairs. Badu ir grūti ignorēt.

– Pēc kāda laika sirdsapziņas pārmetumi pazuda, – atzina Naits, un, tiklīdz viņa principi sāka irt, viņš vienā dārzā nozaga pāris kukurūzas vālītes, citā izraka pāris kartupeļus un apēda pāris lapu dārzeņus.

Reiz pirmo prombūtnes nedēļu laikā viņš pavadīja nakti tukšā būdā. Tas bija nožēlojams pieredzējums.

– Stress, bezmiegs, bailes, ka tevi pieķers, – tā visa dēļ nolēmu to vairs neatkārtot.

Pēc tam Naits vairs ne reizi netika gulējis telpās neatkarīgi no tā, cik auksta vai lietaina bija nakts.

Viņš turpināja virzīties uz dienvidiem, čiepdams ēdienu no dārziem, un visbeidzot sasniedza apvidu ar pazīstamām koku audzēm, daudzveidīgām putnu dziesmām un ierasto temperatūras amplitūdu. Ziemeļos bija aukstāk. Naits precīzi nezināja, kur atrodas, bet bija drošs, ka šī ir viņa dzimtā puse. Izrādījās, ka viņš atrodas mazāk nekā 50 kilometrus no bērnības mājām.

Jau no agras bērnības Naits gandrīz visu bija iemācījies mēģinājumu un kļūdu ceļā. Viņam bija talants izdomāt labus risinājumus sarežģītām problēmām. Visas viņa iemaņas, no brezenta pajumtes ierīkošanas līdz dzeramā ūdens uzglabāšanai un iešanai pa mežu, neatstājot pēdas, arvien tika pilnveidotas un nekad netika atzītas par ideālām. Prasmju pilnveidošana bija viens no Naita hobijiem.

Nākamo mēnešu laikā Naits mēģināja dzīvot dažādās šī apvidus vietās, ieskaitot mitru alu upes stāvkrastā, bet neviena no tām viņu neapmierināja. Visbeidzot viņš nonāca akmeņiem piebārstītā mežā, kur neredzēja pat dzīvnieku takas. Pārgājienu mīļotājiem šī vieta bija par skarbu, taču viņam tā iepatikās uzreiz. Tad viņš atklāja laukakmeņu grēdu. Tajā bija šaura eja, kas veda uz nelielu, brīnišķīgu laukumiņu.

– Es uzreiz sapratu, ka tā ir ideālā vieta, tāpēc tur apmetos.

Taču izsalkums turpināja vajāt. Naits sāka apjaust, ka visu laiku dzīvot vienam ir gandrīz neiespējami. Cilvēkam vajadzīga palīdzība. Dažādos vēstures laikos vientuļnieki bieži apmetās tuksnesī, kalnos vai mežā – vietās, kur bija ļoti grūti atrast vai sagādāt barību. Lai iztiktu, daži tuksneša tēvi – 3. gadsimta kristiešu eremīti no Ēģiptes – pina un pārdeva niedru grozus. Senajā Ķīnā vientuļnieki bija šamaņi, ārstniecības augu vācēji un rīkstnieki. Vēlāk vientuļnieku mode izplatījās arī 18. gadsimta Anglijā. Pastāvēja uzskats, ka vientuļnieki izstaro laipnību un dziļdomību; avīzēs parādījās sludinājumi, ka tiek meklēti “dekoratīvi vientuļnieki” – cilvēki, kuri neuztraucas par savu izskatu un piekrīt gulēt alās aristokrātu lauku īpašumos. Par šo darbu labi maksāja, un tika nolīgti simtiem cilvēku, parasti uz septiņiem gadiem. Daži vientuļnieki pat uzradās viesībās un sveica sanākušos.

Taču Naitam šķita, ka palīdzība no malas apkauno visu pasākumu. Viņš vēlējās būt viens bez nosacījumiem – savrupa, ar ārpasauli nekontaktējoša cilts viena cilvēka sastāvā.

Naits pamanīja, ka vasaras mājas ap Meinas vidienes ezeriem bija minimāli aizsargātas. Logi bieži tika atstāti vaļā pat tad, kad īpašnieki bija prom. Mežs bija lieliska slēptuve, un, tā kā pastāvīgo iedzīvotāju te bija maz, nesezonas laikā šī vieta vienmēr bija tukša. Tā bija kā vasaras nometne ar lielu pieliekamo. Labāku vietu, kur kļūt par mednieku-vācēju, nemaz nevarēja iedomāties.

Un tā Naits nolēma zagt.

Veikt tūkstoti ielaušanos, līdz tevi pieķer, ir pasaules līmeņa sasniegums, un tam ir nepieciešama precizitāte un pacietība, drosme un veiksme. Tam vajadzīga arī laba cilvēku pazīšana.

– Es centos izdibināt paradumus, – atzina Naits. – Paradumi ir visiem.

Viņš sēdēja mežmalā un rūpīgi vēroja ap dīķiem celtajās būdās dzīvojošo ģimeņu paradumus. Naits vēroja viņu klusās brokastis un viesības, viņu viesus, viesu aizbraukšanu, mašīnas, kuras brauca vienā vai otrā virzienā. Nekas no tā, ko Naits redzēja, viņu neiekārdināja atgriezties pie agrākās dzīves. Viņš novēroja bezkaislīgi, informatīvi, matemātiski. Viņš necentās atcerēties neviena cilvēka vārdu. Viņš tikai centās saprast viņu kustības paradumus – kad cilvēki brauca iepirkties, kad būda bija tukša. Viņš teica, ka pēc tam viss viņa dzīvē kļuvis atkarīgs no pareizā brīža. Labākais laiks zādzībai bija dziļa nakts nedēļas vidū, vēlams – mākoņaina, vēl labāk, ja lietaina. Stipra lietusgāze bija visizcilākā. Slapjā laikā cilvēki turējās no meža pa gabalu.

Tomēr drošības pēc Naits nestaigāja pa ceļiem un takām un nekad nedevās zagt piektdien vai sestdien. Viņš pēc trokšņa ezera apkārtnē zināja, ka pienākusi nedēļas nogale.

Kādu laiku Naits mēdza pamest mežu, kad spīdēja spožs mēness. Vēlākajos gados, nojautis, ka policija viņu intensīvi meklē, viņš savos sirojumos devās bezmēness naktīs. Naitam patika dažādot metodes. Viņš negribēja, lai pašam rastos paradumi, lai gan viņam bija paradums iet zagt tikai tad, kad bija noskuvies vai ar sakoptu bārdu un tīrām drēbēm, lai mazinātu aizdomas, ja nu gadījumā tiktu pamanīts.

Naita zādzību objekti bija vismaz simt būdu. Ideālas bija būdas ar lieliem pārtikas krājumiem, kurās ģimenes dzīvoja tikai nedēļas nogalēs. Viņš lielākoties zināja precīzu soļu skaitu līdz noteiktai būdai. Reizēm, ja viņš devās tālu vai ja vajadzēja gāzes balonu vai jaunu matraci, ērtāk bija izmantot kanoe. Šīs laivas ir grūti noslēpt, un, ja to nozodz, īpašnieks izsauks policiju. Gudrāk bija aizņemties, un izvēle pie ezera bija liela. Dažas gulēja krastā uz steķiem un tika reti izmantotas.

Naits varēja sasniegt jebkuru māju, kas atradās pie lielākā ezera netālu no viņa slepenās apmetnes. Ja ezerā bija viļņi, laivas priekšpusē viņš ielika pāris akmeņu, lai tā turētos stabili. Parasti viņš airēja tuvu pie krasta, koku piesegā, saplūdis ar apkārtējo ainavu, tomēr negaisa naktīs devās ezeram pāri pa vidu, tumsas ieskauts un lietus kapāts.

Kad Naits sasniedza izraudzīto namu, viņš pārliecinājās, ka nav mašīnu uz piebraucamā ceļa vai citu pazīmju, ka iekšā kāds ir. Ielaušanās ir riskanta padarīšana, kļūdīties nedrīkst. Viens kļūmīgs solis, un viņš atkal nonāktu cilvēku pasaulē. Tāpēc viņš tumsā pieplaka pie kāda koka un gaidīja, reizēm stundām ilgi.

– Man patīk būt tumsā, – viņš teica.

Viņš nekad neriskēja ielauzties mājā, kurā visu gadu kāds dzīvoja, un viņam vienmēr bija pulkstenis, lai kontrolētu laiku.

Dažas mājas nebija aizslēgtas. Tādās iekļūt bija visvieglāk, taču drīz vien arī pārējās nesagādāja viņam nekādas grūtības. Naitam bija māju atslēgas, ko viņš bija atradis iepriekšējās ielaušanās reizēs. Atslēgas viņš glabāja attiecīgajos īpašumos, parasti zem kāda necila akmens. Viņš izveidoja vairākus dučus šādu slēptuvju un nekad neaizmirsa, kur tās ir.

Viņš pamanīja, ka vairākās mājās saimnieki viņam pie ārdurvīm bija atstājuši pildspalvu un papīru, lai viņš uzrakstītu savu vajadzību sarakstu; citās uz durvju rokturiem bija pakārti maisiņi ar pārtiku. Bet viņš baidījās no lamatām un viltībām, negribēja uzsākt nekādu saraksti, pat ne pirkumu saraksta veidā. Viņš visu atstāja neskartu, un cilvēki pārtrauca to darīt.

Ielaušanos Naits parasti veica, atmūķējot loga vai durvju slēdzeni. Viņam pleca somā vienmēr bija līdzi kramplauža komplekts – skrūvgrieži, stienīši un vīles –, kas viss bija zagts. Ar pareizo instrumentu un veiklu roku kustību viņš spēja pieveikt gandrīz jebkuru aizbīdni. Pirms aiziešanas viņš aizbultēja attaisīto logu un izgāja pa durvīm, pielūkojot, lai durvju slēdzene būtu tādā pozīcijā, ka durvis pēc viņa iziešanas aizcirstos. Atstāt tās vaļā citiem zagļiem nebija nekādas vajadzības.

Kad māju īpašnieki paaugstināja drošības līmeni, Naits pielāgojās. Viņš pārzināja signalizācijas sistēmas kopš sava vienīgā darba laikiem un izmantoja šīs zināšanas, lai turpinātu zagt, – reizēm deaktivizēja sistēmas vai izņēma no videonovērošanas kamerām atmiņas kartes. Visi policistu un privātpersonu mēģinājumi viņu notvert beidzās bez panākumiem. Pat varas pārstāvji neslēpa apbrīnu par to, cik tīru viņš aiz sevis atstāja nozieguma vietu.

– Ielaušanās laikā viņš saglabāja tādu pašdisciplīnu, – stāstīja viens no policistiem, – kādu mums ir grūti pat iztēloties: es runāju par viņa rūpīgo iepriekšējās izlūkošanas darbu, slēdzeņu uzlaušanas talantu, viņa spēju iekļūt mājā un izkļūt no tās nepamanītam.

Cita policista ziņojumā bija minēts, ka noziegums ir “neparasti tīri pastrādāts”. Daudziem policistiem šķita, ka vientuļnieks ir īsts zagšanas meistars. Radās iespaids, ka viņš izrādās – uzlauž slēdzenes, bet maz ko nozog, spēlē kādu dīvainu spēli.

Naits atzinās, ka brīdī, kad viņš uzlauza slēdzeni un iegāja mājā, viņu vienmēr pārņēma karsts kauna vilnis.

– Ikreiz labi apzinājos, ka daru sliktu. Tas viss man nesagādāja ne mazāko prieku.

Iekļuvis mājā, viņš rīkojās ļoti mērķtiecīgi: vispirms devās uz virtuvi, pēc tam ātri apstaigāja visu māju, meklējot noderīgus priekšmetus vai baterijas, ko viņam vienmēr vajadzēja. Viņš nekad neieslēdza gaismu. Viņš izmantoja tikai nelielu lukturīti, kas metāla ķēdē viņam karājās kaklā.

Zādzības laikā nebija atelpas brīžu.

– Adrenalīns saskrēja asinīs, sirds dauzījās. Asinsspiediens bija augsts. Zagšanas laikā vienmēr jutu bailes. Vienmēr. Gribēju, lai tas pēc iespējas ātrāk beigtos.

Kad Naits bija paņēmis visu vajadzīgo, viņš parasti pārbaudīja gāzes grilu. Ja propāna balons bija pilns un turpat blakus bija tukšs balons, viņš pilno aizstāja ar tukšo, lai izskatītos, ka grils ir neskarts.

Tad Naits visu iekrāva kanoe laivā un peldēja uz savai apmetnei tuvāko vietu, kur guvumu izkrāva krastā. Vispirms viņš aizairēja laivu atpakaļ uz vietu, kur bija to paņēmis, un uzkaisīja tai pāris saujas priežu skuju, lai izskatītos, ka tā nav aiztikta. Tad viņš atgriezās pie sava laupījuma un pārstiepa to cauri meža biezoknim uz savām mājām. Katrs sirojums Naitam nodrošināja krājumus apmēram divām nedēļām. Atgriezies savā meža apmetnē – “veiksmīgi atpakaļ drošībā” – viņš juta dziļu mieru.

Naita galvenā izklaide bija lasīšana. Pēdējos brīžos pirms nozieguma vietas atstāšanas viņš parasti pārskatīja grāmatplauktus un naktsskapīšus. Grāmatu pasaule Naitam bijusi tuva vienmēr. Tur viņam netika izvirzītas prasības atšķirībā no cilvēku attiecību pasaules, kas bija tik sarežģīta. Cilvēku sarunas ir kā teniss, kustības tajās mēdz būt straujas un neparedzamas. Tajās pastāvīgi uzglūn dažādi zemūdens akmeņi – neuzkrītošas vizuālas un verbālas norādes, mājieni, sarkasms, ķermeņa valoda, balss tonis. Tā ir daļa no cilvēka.

Vasaras māju piedāvātais grāmatu klāsts bieži vien bija nomācošs. Naitam patika Šekspīrs, īpaši “Jūlijs Cēzars” – šī nodevības un vardarbības litānija. Viņš apbrīnoja Emīliju Dikinsoni, kurā sajuta radniecīgu garu. Savas dzīves pēdējos 17 gadus Dikinsone reti pameta mājas Masačūsetsā un runāja ar apmeklētājiem tikai caur pusaizvērtām durvīm. “Klusēšana,” viņa rakstīja, “reizēm izsaka visvairāk.”

Ja viņam būtu jāizvēlas mīļākā grāmata, tā varētu būt Viljama Šairera “Trešā reiha sākums un gals”. 

– Tā ir īsa, – Naits teica, – nieka 1200 lappušu, bet tikpat iespaidīga kā romāni.

Viņš zaga visas grāmatas par militāro vēsturi, kādas vien gadījās priekšā.

Viņš nočiepa “Ulisu”, bet tā laikam bija vienīgā grāmata, kuru viņš neizlasīja līdz galam.

– Kāda ir tās jēga? Pieļauju, ka no Džoisa puses tas bija tikai tāds joks. Viņš vienkārši klusēja, kad lasītāji teicās saskatām šajā darbā kaut ko vairāk, nekā tajā bija. Pseidointelektuāļiem patīk piesaukt “Ulisu” un apgalvot, ka tā ir viņu mīļākā grāmata. Es atteicos no intelektuālā spiediena to izlasīt līdz galam.

Naita nicinājums pret Toro bija bezgalīgs (“viņš bija slikts dabas pazinējs”), bet Ralfs Voldo Emersons bija pieņemams. “Cilvēki jāuzņem ļoti mazās devās,” Emersons rakstīja. “Mieru cilvēks var gūt tikai vientulībā.” Naits izlasīja “Daodedzin” un sajuta dziļu saikni ar tā vārsmām. Šajā grāmatā rakstīts: “Labs ceļotājs pēdas neatstāj.”

Roberts Frosts saņēma sliktu vērtējumu (“es priecājos, ka viņa slava sākusi rukt”), un Naits teica, ka, palicis bez tualetes papīra, viņš tā vietā esot izmantojis lapas no Džona Grišama romāniem. Viņš apgalvoja, ka viņam nepatīkot arī Džeks Keruaks, bet tā īsti nebija taisnība.

– Man nepatīk cilvēki, kuriem patīk Džeks Keruaks, – viņš paskaidroja.

Naits zaga pārnēsājamos tranzistorus un austiņas un klausījās radio. Kādu brīdi viņu fascinēja sarunu raidījumi. Pēc tam viņam iepatikās klasiskā mūzika – Brāmss un Čaikovskis, bet ne Bahs. “Bahs ir pārāk skaidrs,” viņš atzina. Augstākā svētlaime viņam bija Čaikovska “Pīķa dāma”. Taču Naita īstā kaislība bija klasiskais roks – The Who, AC/DC, Judas Priest, Led Zeppelin, Deep Purple un pāri visam Lynyrd Skynyrd. Neko visā pasaulē Naits nevērtēja augstāk par Lynyrd Skynyrd.

– Lynyrd Skynyrd dziesmas spēlēs vēl pēc tūkstoš gadiem, – viņš paziņoja.

Nevienā brīdī viņš nedomāja rakstīt dienasgrāmatu. Viņš nekad mūžā neļautu nevienam lasīt viņa privātās domas, tāpēc neriskēja tās pierakstīt.

– Es labāk tās paņemšu līdzi kapā, – viņš noteica.

Un kura dienasgrāmata vispār ir patiesa?

– Tajās ir vai nu daudzas patiesības, lai noslēptu vienus melus, – viņš teica, – vai daudz melu, lai noslēptu vienu patiesību.

Naits izjuta riebumu pret lielpilsētām, kur ir daudz bezpalīdzīgu intelektuāļu – cilvēku ar vairākiem zinātniskajiem grādiem, bet kuri nemāk ne mašīnai eļļu nomainīt. Bet viņš piebilda, ka arī lauki nav nekāda paradīze.

– Nevajag cildināt laukus, – viņš teica, tad citēja vārdus no “Komunistiskās partijas manifesta” pirmās nodaļas par izraušanos no “lauku dzīves idiotisma”.

Viņš atklāti atzina, ka dažas mājas viņu vilinājušas ar to, ka to saimnieki abonēja žurnālu Playboy. Viņu māca ziņkāre. Pazušanas brīdī viņam bija tikai 20 gadu, un viņam nekad nebija bijusi meitene. Viņš iedomājās, ka mīlestības atrašana līdzinās makšķerēšanai.

– Mežā jau cilvēku nav. Man nebija ēsmas, uz kuras uzķerties. Esmu liela nenomakšķerēta zivs.

Taču bija viena grāmata, kas bija pārāka par citām, – grāmata, kas viņā pamodināja to reto un neomulīgo sajūtu, ka autors pāri laikam uzrunā tieši viņu: Dostojevska “Piezīmēs no pagrīdes”.

– Galvenajā varonī es atpazīstu sevi, – viņš teica, atsaucoties uz nīgro, mizantropisko stāstnieku, kurš 20 gadus dzīvojis šķirti no pārējiem. Grāmata sākas ar vārdiem: “Es esmu slims cilvēks. Esmu ļauns cilvēks. Nepatīkams cilvēks es esmu.”

Stāstot par sevi, Naits neskopojās ar pašpārmetumiem, bet to kompensēja lepnums un pa reizei arī tāda kā pārākuma apziņa. Tāpat jutās arī bezvārda stāstnieks “Piezīmes no pagrīdes”. Stāsta pēdējā lappusē viņš atmet savu pazemību un pastāsta, ko jūt: “Es savā dzīvē esmu tikai novedis līdz galam to, ko jūs neuzdrīkstējāties novest pat līdz pusei, turklāt vēl savu gļēvumu uzskatījāt par prātīgumu un ar to samierinājāties, paši sevi apmānīdami. Tā ka iznāk varbūt, ka es esmu vēl “dzīvāks” par jums.”

Lielāko daļu Naita brīvā laika neaizņēma lasīšana vai radio klausīšanās. Lielākoties viņš nedarīja neko. Viņš klusā apcerē sēdēja uz sava spaiņa vai saliekamajā krēslā. Nebija nekādas psalmu dziedāšanas, nekādu mantru vai lotosa pozas. Viņš to sauca par “sapņošanu atvērtām acīm”.

– Meditācija. Domāšana par visu ko. Domāšana par to, par ko tajā brīdī gribējās domāt.

Naitu ne reizi nemāca garlaicība. Viņš teica, ka pat nav drošs, ka saprot garlaicības jēdzienu. Tā attiecoties tikai uz tiem, kuriem šķiet, ka viņiem visu laiku kaut kas jādara, un, pēc viņa novērojumiem, tā jūtas vairums cilvēku. Senās Ķīnas vientuļnieki saprata, ka wu wei jeb “nekā nedarīšana” ir būtiska dzīves daļa, un Naits uzskata, ka pasaulē tā gandrīz jau ir izzudusi.

Naita nekā nedarīšanai bija vēl kāda sastāvdaļa. Viņš to sauca par “dabas vērošanu”, bet nebija apmierināts ar šo apzīmējumu. Viņam tas izklausījās pārāk disnejisks. Naits paskaidroja, ka daba ir nežēlīga. Vājie neizdzīvo, un stiprie arī ne. Dzīve ir pastāvīga, nežēlīga cīņa, kurā visi zaudē.

No sava meža laukumiņa Naits dzirdēja daudz vairāk nekā redzēja, un gadu gaitā viņa dzirde kļuva neparasti asa. Viņa dzīvi mežā pavadīja attiecīgā gadalaika skaņu celiņš. Pavasarī bija dzirdami savvaļas tītari – mātīšu smilkstēšana un tēviņu buldurēšana –, kā arī kurkstošas vardes. Vasara nāca ar dziedātājputnu kori rītos un vakaros, bet no ezera atlidoja motorlaivu rūkoņa, kas Naitam nepārprotami saistījās ar cilvēkiem.

Rudenī atskanēja mežirbju rībināšana, putniem sitot spārnus, lai pievilinātu pārošanās partnerus, bet brieži pārvietojās pa sausajām lapām, it kā “staigātu pa brokastu pārslām”. Ziemā dārdoņa, ko sacēla ledus plaisāšana kādā no ezeriem, skanēja kā pa boulinga celiņu ripojoša bumba.

Stipra vētra nomāca citas skaņas. Pēc trim vai četrām dienām Naits pie vēja auriem jau bija pieradis. Kad vētra norima, dīvaini bija atkal aprast ar klusumu. Reizēm lietus gāza kā ar spaiņiem, debesīs nikni plaiksnīja zibens, un pavisam tuvi zibens spērieni viņā iedvesa šausmas.

– Man patīk slapjš laiks, bet manī vēl dzīvo mazs puika, kuru biedē pērkona negaiss.

Dažos gados Naits redzēja daudz briežu, citos nevienu. Reizēm pa kādam alnim. Reiz kalnu lauvas dibenu. Viņš nekad neredzēja lāci. Zaķu bija vai nu daudz, vai neviena. Peles bija drosminieces: kad Naits gulēja, tās iespraucās viņa teltī un rāpās pa zābakiem.

Naita tuvākais biedrs, šķiet, bija sēne. Naita mežā bija daudz sēņu, bet šī sēne – piepe – auga ceļa augstumā uz Naita nometnes lielākā hemloka. Viņš sāka novērot sēni, kad tās cepurīte nebija lielāka par rokas pulksteņa ciparnīcu. Tā auga nesteidzīgi, ziemās valkāja sniega mici un pēc 20 gadiem bija izpletusies pusdienu šķīvja izmērā.

Sēne Naitam kaut ko nozīmēja. Pēc apcietināšanas viņš baidījās, ka policisti, staigājot pa nometni, to noraus no koka. Uzzinājis, ka sēne vēl ir vietā, viņš bija priecīgs.

Visa Naita izdzīvošanas stratēģija bija koncentrēta uz ziemu. Ik gadu, kad saimnieki sāka savas vasaras mājas ieziemot, Naits devās intensīvos nakts sirojumos.

– Tas man bija darbīgākais laiks. Ražas laiks.

Viņa galvenais mērķis bija uzkrāt taukus. Katram zīdītājam mežā, no peles līdz alnim, bija tāds pats plāns. Viņš lutināja sevi ar cukuru un alkoholu: tas bija ātrākais veids, kā pieņemties svarā, un viņam patika reibuma sajūta. Pudeles, kuras viņš zaga, liecināja par tāda cilvēka gaumi, kurš, kā viņš atzinās, ne reizi nav bijis bārā.

Viņš piepildīja plastmasas kastes ar ilgi uzglabājamu pārtiku. Viņš ņēma siltas drēbes un guļammaisus. Viņš arī nodrošinājās ar propānu, zogot baltos, lielvēderainos gāzes balonus no griliem ap Norta un Litlnorta ezeru. Šie baloni bija vitāli svarīgi – nevis ēst gatavošanai (auksts ēdiens arī ir barojošs) vai siltumam (degoša gāze teltī var radīt pietiekami daudz oglekļa monoksīda, lai cilvēku nogalinātu), bet gan lai kausētu sniegu dzeramajam ūdenim. Tam vajadzēja daudz degvielas. Naitam uz ziemu bija nepieciešami 10 gāzes baloni.

Līdz ar pirmo lielo sniegu, kas parasti atnāca novembrī, visas darbības apstājās. Nav iespējams iet pa sniegu, neatstājot pēdas, un Naits ļoti baidījās tās atstāt. Nākamajos sešos mēnešos līdz pavasara atkusnim aprīlī viņš reti pameta savu meža laukumiņu. Ideālā variantā viņš savu nometni nepameta visu ziemu.

Lai cīnītos ar aukstumu, Naits uzaudzēja bārdu un uzturēja to pāris centimetru garumā, pietiekami biezu, lai pasargātu seju, bet ne tik biezu, lai tajā veidotos ledus. Lielāko vasaras daļu viņš skuvās, izmantojot zagtas skūšanās putas, izņemot knišļu sezonas pilnbriedu, kad bārda kalpoja par dabisku aizsardzību pret kukaiņiem. Knišļi Meinas centrālajā daļā lido tik blīvos spietos, ka nav iespējams paelpot, neieelpojot dažus no tiem.

Kad knišļi norima, Naits bārdu nodzina un atsāka skūties līdz pat vētrainajam rudenim – bārda labi aizsargā arī pret vēju. Ar matiem bija vienkārši: vairākas reizes gadā viņš noskuva galvu uz nulli, izmantojot šķēres un vienreiz lietojamo skuvekli.

Būtu dabiski pieņemt, ka Naits visu ziemu vienkārši nogulēja, bet tā nav tiesa.

– Ziemā pārāk ilgi gulēt ir bīstami, – viņš teica.

Viņam bija svarīgi zināt, tieši kāda ir gaisa temperatūra, viņa smadzenes to pieprasīja, tāpēc viņam nometnē vienmēr bija trīs termometri – dzīvsudraba, digitālais un atsperes. Viņš neuzticējās tikai vienam no tiem un deva priekšroku vienprātībai.

Kad iestājās sals, Naits devās pie miera pusastoņos vakarā. Viņš ietuntuļojās vairākās guļammaisu kārtās un ap kājām apsēja siksnu, lai tie miegā nenoslīdētu. Kad sagribējās čurāt, rāpties laukā no migas bija pārāk apgrūtinoši, tāpēc viņš izmantoja krūku ar platu kaklu un kārtīgu vāku. Lai ko viņš izmēģinātu, kājas vienmēr bija aukstas. Tomēr viņam izdevās apsaldējuma dēļ nezaudēt nevienu rokas vai kājas pirkstu. Ietinies guļammaisos, viņš nogulēja sešarpus stundas un cēlās divos naktī.

Tādējādi diennakts visaukstākajā laikā viņš bija nomodā. Kad temperatūra bija sevišķi zema, nebija nozīmes, cik ļoti viņš bija satinies: ja viņš ilgi paliktu gultā, kondensāts no viņa ķermeņa varētu sasaldēt guļammaisu. Viņa ķermeņa temperatūra kristos, un viņu pārņemtu paralizējoša letarģija, sākot ar rokām un kājām un beidzot ar sirdi.

– Ja tādā aukstumā mēģina gulēt, var arī nepamosties.

Kad Naits divos naktī piecēlās, viņš ieslēdza gāzes plītiņu un sāka kausēt sniegu. Lai atjaunotu asins cirkulāciju, viņš apmeta vairākus riņķus ap savu nometni. “Ārā no telts. Pagriezties pa kreisi. 15 soļi. Pagriezties pa kreisi. Astoņi soļi. Uz ziemas tualeti. Nokārtoties. 20 soļi atpakaļ. Liels trīsstūris. Atkal apkārt. Un atkal. Man patīk soļot.” Viņš izvēdināja guļammaisus, lai tie nebūtu mitri. Viņš to darīja veselu ceturtdaļgadsimtu katrā spelgoņa naktī. Ja bija snidzis, viņš šķūrēja sniegu uz nometnes ārējo malu, kur tas krājās lielos, sasalušos uzbērumos, ieskaudams viņu kā siena.

Naita kājas tā arī pilnībā neatsila, bet, kamēr viņam bija kāds svaigs zeķu pāris, tā nebija problēma. Sausums ir svarīgāks par siltumu. Rītausmā Naitam bija dienai nepieciešamais ūdens. Lai cik liela bija vēlme ierāpties atpakaļ guļammaisos, viņš to apspieda. Viņam piemita liela paškontrole.

Reizēm ziemā Naits jutās neomulīgi atsegts svešām acīm. Cilvēku apkārt bija maz, bet kailo koku dēļ bija lielāka iespēja, ka viņa nometni kāds varētu pamanīt. Viņam bija sava signalizācijas sistēma, neviens nevarēja klusi staigāt Naita mežā, izņemot Naitu pašu. Viņam bija arī bēgšanas plāns. Ja tuvotos kāds cilvēks, Naits izvairītos no konfrontācijas un pārceltos dziļāk mežā.

Netālu no nometnes Naits bija ierīkojis slēptuvi. Tā bija ierakta zemē un tik labi nomaskēta ar zariem un lapām, ka neviens gājējs to nepamanītu, pat ja uzkāptu tai virsū. Tajā bija divas metāla atkritumu tvertnes un plastmasas kaste, kur glabājās kempinga piederumi un ziemas drēbes. Ar to pietiktu, lai gadījumā, ja kāds atklātu Naita nometni, viņš varētu to uzreiz pamest un sākt no sākuma. Viņa apņēmība dzīvot nošķirtībā bija absolūta.

Naits teica, ka nevarot precīzi aprakstīt, kāda ir sajūta, kad tik ilgu laiku pavada viens. Klusumu nevar izteikt vārdos.

– Tas ir sarežģīti, – viņš atzina. – Vientulība sniedz kaut ko vērtīgu. Es nespēju atmest šo domu. Vientulība saasināja manu uztveri. Bet interesanti, ka, vēršot šo saasināto uztveri pret sevi, es zaudēju identitāti. Nebija publikas, nebija neviena, kam izrādīties. Nebija vajadzības sevi definēt. Es kļuvu nenozīmīgs.

Robeža starp viņu un mežu šķita izzūdam. Viņa nošķirtība vairāk likās kā saplūsme ar apkārtējo pasauli.

– Manas vēlmes pagaisa. Es ne pēc kā nealku. Man pat nebija vārda. Romantiski izsakoties, biju pilnīgi brīvs.

Gandrīz visi, kuri centušies aprakstīt dziļu vientulību, ir teikuši kaut ko līdzīgu. “Es esmu nekas; es redzu visu,” rakstīja Ralfs Voldo Emersons. Lords Bairons to sauca par “bezgalības sajūtu”. Amerikāņu mistiķis Tomass Mērtons apgalvoja, ka “īsts vientuļnieks sevi nevis meklē, bet pazaudē”.

Tiem, kuri ir vieni ne pēc savas izvēles, piemēram, cietumniekiem un ķīlniekiem, sociālās identitātes zaudēšana var šķist šausminoša un likt jukt prātā. Psihologi šādu stāvokli, kad cilvēks zaudē apjausmu par to, kas viņš ir, sauc par “ontoloģisko nedrošību”. Edvards Abijs romānā “Tuksneša pasjanss” apraksta savu divi reiz sešus mēnešus ilgo reindžera darba pieredzi Ārčīsa nacionālajā parkā Jūtā. Viņš raksta, ka būt vienam ilgu laiku nozīmē “riskēt ar visu cilvēcisko”. Savukārt Naits nometnē pat neglabāja spoguli. Viņš koncentrējās uz savas klātesamības pilnīgumu, nevis uz citu prombūtni. Viņš secināja:

– Ja tev patīk vientulība, tu nekad neesi viens.

Pēc 27 gadu pilnīgas vienatnes Naitu arestēja brīdī, kad viņš zaga pārtiku vasaras nometnē pie ezera. Viņu notiesāja par ielaušanos un zādzību un nogādāja vietējā cietumā. Viņa arests izraisīja lielu ažiotāžu: uz cietumu plūda vēstules un apmeklētāji, un apmēram 500 žurnālistu lūdza interviju. Ieradās dokumentālā kino veidotāju grupa. Kāda sieviete piedāvāja viņam laulību.

Visi gribēja zināt, kas vientuļniekam ir sakāms. Pie kādām atskārsmēm viņš nonācis, tik ilgi būdams viens? Kādu padomu viņš gribētu dot pārējai pasaulei? Tūkstošiem gadus cilvēki ir vērsušies pie vientuļniekiem ar līdzīgiem lūgumiem, alkdami parunāt ar kādu, kura dzīve tik radikāli atšķiras no viņu dzīves.

Dziļas patiesības vai vismaz tādas, kas izskaidro šķietamā dzīves haosa jēgu, ir grūti atrodamas. Toro rakstīja, ka viņš savu eksistenci reducēja līdz pamatvajadzībām, lai varētu “dzīvot ar pilnu krūti un izsūkt no dzīves visu tās sulu”.

Galu galā Naits ļāva vienam žurnālistam ar viņu tikties, un deviņās vienu stundu ilgās tikšanās reizēs cietumā vientuļnieks izstāstīja savu dzīvesstāstu – kā viņš bija izdzīvojis un kāda bijusi sajūta tik ilgi būt vienam.

Reiz, kad Naits bija īpaši apcerīgā noskaņojumā, viņš, par spīti savai ierastajai nepatikai pret gudrību klāstīšanu, šķita gatavs atklāt vientuļnieka dzīves laikā apjausto. Žurnālists vaicāja, vai savvaļā viņš nonācis pie kādas dziļākas atziņas.

Naits ilgi klusēja, bet visbeidzot sniedza atbildi.

– Ir labi jāizguļas, – viņš teica.

Viņa sejas grimase pauda, ka neko vairāk viņš neteiks. Tas bija tas, ko viņš bija sapratis. Tā neapšaubāmi bija patiesība.

Adaptēts fragments no Maikla Finkela romāna “Svešinieks mežā”, ko 2017. gadā publicējusi izdevniecība Alfred A. Knopf.