Pamežs

Palaikam – ja paveicas, reizi vai divas mūžā – gadās sastapties ar ideju, kas ir tik varena, ka satricina pamatu zem kājām.
Pirmo reizi, kad (nu jau vairāk nekā pirms 10 gadiem) dzirdēju kādu pieminam citu WWW – wood wide web, globālo meža tīmekli –, es pūlējos noturēties neraudājis. Mira kāds man ļoti dārgs draugs – pārāk jauns, pārāk strauji. Biju aizbraucis viņu apciemot, pieņēmu, ka pēdējo reizi. Viņš bija noguris, sāpju un medikamentu nokausēts. Mēs sēdējām un runājām. Mans draugs bija mežinieks. Kokiem piederēja viņa mūžs un domas. Viņa vectēva uzvārds bija Vuds; viņš dzīvoja paša būvētā koka karkasa mājā un savā mūžā bija paša rokām iestādījis tūkstošiem koku. “Manās dzīslās rit koku sula,” viņš reiz rakstīja.
Todien es nolasīju viņam priekšā dzejoli, kas daudz nozīmēja mums abiem, – Roberta Frosta “Bērzus”. Tajā kāpšana pa sniegbaltajiem bērzu stumbriem vienlaikus ir gatavošanās nāvei un dzīves apliecinājums. Tad viņš man pastāstīja par nesen lasītu jaunu pētījumu, kas veltīts koku savstarpējām attiecībām – par to, kā gadījumos, kad viens no tiem nīkuļo vai cīnās ar stresu, pārējie, izmantojot pazemes sistēmu, kas augsnē savieno koku saknes, sūta tam uzturvielas, tādā veidā reizēm palīdzot vājiniekam izveseļoties. Tas ļauj spriest par mana drauga gara dāsnumu: pats stāvot tik tuvu nāves slieksnim, viņš spēja bez mazākās skaudības runāt par šo savstarpējās dziedēšanas fenomenu. Viņam nebija tik daudz spēka, lai sīkāk pastāstītu, kā notiek šī pazemes dalīšanās – kā viens koks var caur augsni neredzami nosūtīt palīdzību otram. Taču es nespēju aizmirst ainu, ko manā iztēlē uzbūra viņa stāsts, – noslēpumaino zemē paslēpto tīklu, kas atsevišķus kokus apvieno meža kopienās. Šī doma, reiz iedēstīta manā prātā, tur iesakņojās. Turpmāko gadu gaitā es sastapos ar citām atsaucēm uz šo neparasto ideju, un pamazām vien atsevišķie fragmentiņi sāka savienoties, veidojot kaut ko līdzīgu sapratnei.

Jauna kanādiešu meža ekoloģe, vārdā Suzana Simārda, 90. gadu sākumā pētot izcirstu mērenā klimata pamežu Britu Kolumbijas ziemeļrietumos, novēroja interesantu sakarību. Kad pēc kailcirtes iestādīja jaunaudzi un mazliet vēlāk no tās izravēja mazos papīrbērza dzinumus, to pazušana sakrita ar apkārt sadēstīto jauno Daglasa eglīšu nīkuļošanu un pēc tam arī pāragru bojāeju.
Mežkopji ilgus gadus uzskatījuši, ka šāda ravēšana ir nepieciešama, lai jaunie bērziņi (“nezāles”) neatņemtu jaunajām eglītēm (“kultūraugiem”) vērtīgos augsnes resursus. Taču Simārda sāka šaubīties, vai šis vienkāršais konkurences modelis atbilst patiesībai. Viņai likās pilnīgi iespējams, ka papīrbērzi nevis traucējuši eglēm, bet gan kaut kādā veidā tām pat palīdzējuši: kad bērziņus izcirta, cieta egļu veselība. Taču, ja tāda sugu savstarpējā palīdzība koku attiecībās patiešām notiek, kāda ir tās daba – un kā individuālie koki spēj palīdzēt cits citam pāri meža plašumiem?
Simārda nolēma iedziļināties šajā mīklā. Viņas pirmais uzdevums bija atrast kaut kādu strukturālu pamatu varbūtējai koku saziņai. Ar mikroskopisku un ģenētisku instrumentu palīdzību viņa un viņas kolēģi nolobīja zemsegas slāni un ielūkojās tajā, kas slēpjas zem pameža, – augsnes “melnajā kastē”, kas biologu aprindās pazīstama kā visai sarežģīts pētījumu lauks. Un tur viņi ieraudzīja bālos, ārkārtīgi smalkos pavedienus jeb hifas, ko uz visām pusēm izsūta sēnes. Šīs savā starpā savienotās hifas bija noaudušas pārsteidzoši sarežģītu un plašu tīklu. Atklājās, ka viena tējkarote augsnes var saturēt līdz 11 kilometriem hifu.
Gadsimtiem ilgi valdīja uzskats, ka augiem sēnes ir kaitīgas – ka tās ir parazīti, kas var izraisīt slimības un bojājumus. Taču laikā, kad Simārda sāka savu pētījumu, arvien plašāk izplatījās uzskats, ka bieži sastopamu sēņu paveidi eksistē niansētās savstarpēji izdevīgās attiecībās ar augiem. Tātad šo tā saukto mikorizas sēņu hifas ne tikai caurauž augsni, bet arī šūnu līmenī ievijas augu sakņu galos, šādi uzbūvējot saskari, ar kuras palīdzību varētu nosūtīt molekulas. Un ar šī tīkla palīdzību arī atsevišķo augu vai koku saknes ir saaustas vienotā brīnišķīgi smalkā pazemes sistēmā.
Simārdas pētījumi apstiprināja, ka zem zemsegas patiešām pastāv, kā viņa to nosaukusi, “pazemes sociālais tīkls”, “rosīga mikorizas sēņu sugu kopiena”, kas savieno vienu jauno kociņu ar citiem. Viņa atklāja arī, ka hifas savieno dažādas sugas – ne tikai papīrbērzu ar papīrbērzu un Daglasa egli ar Daglasa egli, bet arī egli ar bērzu un daudzām citām sugām, vienotā nehierarhiskā tīklā ieaužot visdažādākos augus.
Simārdai bija izdevies atrast struktūru, kas vieno jaunos kociņus. Taču hifas ir tikai līdzeklis, ar kuru mutuālisms tiek realizēts. Tīkla eksistence neizskaidroja, kāpēc egļu stādi pēc bērziņu izciršanas sāk nīkuļot, un nesniedza sīkāku informāciju par to, ko – ja vispār – varētu nosūtīt, izmantojot šo sadarbības sistēmu. Tāpēc Simārda un viņas komanda izplānoja eksperimentu, kas ļautu izsekot iespējamām bioķīmiskām kustībām pa šo neredzamo pazemes režģi. Zinātnieki nolēma injicēt eglēs radioaktīvus oglekļa izotopus. Tad, izmantojot masas spektrometrus un scintilāciju skaitītājus, viņi varētu izsekot oglekļa izotopu plūsmai no koka uz koku.
Šie novērojumi ļāva izdarīt satriecošu atklājumu. Izrādījās, ka oglekļa izotopi nepaliek konkrētajos kokos, kuros tie injicēti. Pa koku dzīslu sistēmu tie plūst lejup un nonāk sēņu hifās, kas saaudušās ar sakņu galiem. Pa hifu tīklu izotopi ceļo tālāk, līdz sasniedz cita koka sakņu galus un ieplūst šī jaunā koka dzīslās. Pa ceļam sēnes uzsūca un metabolizēja daļu fotosintezēto resursu, kas plūda pa to hifām, – šāds ir izdevīgums, ko tās gūst no mutuālisma attiecībām ar augiem.
Tas pierādīja, ka koki spēj nosūtīt cits citam resursus ar mikorizas tīkla starpniecību. Izotopu izsekošana uzskatāmi parādīja arī, cik negaidīti sarežģītas ir šīs savstarpējās attiecības. Katrs 30 kvadrātmetrus lielajā pētījumu zonā augošais koks bija savienots ar sēņu hifu sistēmu jeb micēliju, un daži – vecākie – šādi bija saistīti ar līdz pat 47 citiem. Rezultāti ļāva atrisināt arī egļu un bērzu mutuālisma mīklu: Daglasa egles no papīrbērziem saņēma vairāk fotosintēzes oglekļa nekā nosūtīja. Kad papīrbērzus izcirta, jaunajām eglītēm pieejamais uzturvielu daudzums, pretēji gaidītajam, nevis pieauga, bet samazinājās, tāpēc kociņi sanīka un gāja bojā.
Sēnes un koki “saliedējušies vienotā veselumā, šādi izveidojot mežu,” Simārda rakstīja drosmīgajā sava pētījuma secinājumu kopsavilkumā. Viņa neaplūkoja kokus kā individuālus organismus, kas sacenšas par resursiem, bet piedāvāja jaunu skatījumu – pievērsties mežam kā “kooperatīvai sistēmai”, kurā koki savā starpā “sarunājas”, sadarbības ceļā veidojot kolektīvu saprātu, ko zinātniece nosauca par “meža gudrību”. Daži vecākie koki pat “rūpējas” par mazākajiem kokiem, kurus atzīst par saviem “tuviniekiem”, pildot “mātes” lomu. Raugoties caur Simārdas pētījuma prizmu, viss līdzšinējais meža ekoloģijas skatījums atklājas gluži citā gaismā, no nežēlīga brīvā tirgus pārvēršoties par kaut ko stipri līdzīgu kopienai, kurā valda sociālismam raksturīga resursu sadales sistēma.
Simārdas pirmais lielākais darbs par šo tēmu tika publicēts žurnālā Nature 1997. gadā, un tieši tā iespaidā koku un sēņu simbiotiskais pazemes tīkls tika pie iesaukas Wood wide web, kas izrādījusies visai noturīga. Tā bija novatoriska publikācija, un no tās izrietošie secinājumi bija tik nozīmīgi, ka to tālākai pētīšanai izveidojās vesela zinātniskās izpētes joma. Rakstam sekoja īsts pazemes ekoloģijai veltītu pētījumu sprādziens. Jaunas meklēšanas un kartēšanas tehnoloģijas atklājušas svaigu informāciju par šo augu sociālo tīklu. “Globālais mežu tīmeklis ticis kartēts, izsekots, novērots un “pierunāts” atklāt meža tīkla skaistās struktūras un niansēti pielāgotās valodas,” raksta Simārda.
Šo jaunās paaudzes mežu lingvistu un kartogrāfu vidū ir arī kāds jauns botāniķis, kuru sauc Merlins Šeldreiks – “Purva Piekūns Dižpīle”. Tas patiešām ir viņa īstais vārds.

Stāvu līdzās Merlinam dižskābaržu atvasājā – lielākajā, kādu jebkad esmu redzējis, nemaz nerunājot par ienākšanu. Vecā koka stumbeņa apkārtmērs ir 9 metri; tam ir 400 vai 500 gadu.
– Domājams, ka atvases te nav cirstas vismaz pusgadsimtu, – es saku Merlinam.
Neviena neaiztiktas, atvases izaugušas par taisniem stumbriem, kas līdzīgi stariem tiecas uz visām pusēm, viducī atstājot pietiekami lielu tukšumu, lai tajā pietiktu vietas mums abiem. Mēs brīdi tur uzkavējamies, izbaudot iespēju stāvēt šajā senajā kokā un vērot Epingas mežu caur sava krātiņa pelēku mizu klātajām restēm.
Divi dižskābarža zemākie zari saauguši vienā – miza kļuvusi par vienlaidu ādu, abas kapilāru sistēmas aug un savijas arvien ciešāk. Dzīva koksne, ja to pietiekami ilgi netraucē, izturas kā lēni plūstošs šķidrums. Kā šļūdoņa ledus – kā halīts, ko es redzēju Bolbijā, kā kalcīts, ko redzēju Mendipa kalnos, kā viduslaiku baznīcu vitrāžu stikli, kas, gadsimtiem ritot, pamazām sabiezē rūts apakšmalā. Dzīva koksne plūst, ja tai dod pietiekami daudz laika.
– Esmu dzirdējis, ka to sauc par dzīvo pinumu, – es Merlinam saku, papliķējot pa saaugušajiem koku zariem. – Mākslinieks Deivids Našs kādā Ziemeļvelsas izcirtumā sastādīja aplī ošus un tad salieca un savija kokus tā, ka tie tālāk auga ne tikai līdzās cits citam, bet arī cits citā. Tāds dejojošs ošu kupols, kas būvēts no kopā saaugušiem dzīviem koku zariem un pazarēm.
– Vispār botāniķi lieto tehnisku terminu, – saka Merlins. – Mēs to saucam par bučošanos; pilnais termins ir “koku bučošanās”. – Viņš pasmaida. – Nu labi, ne gluži tā. Tehniskais termins patiesībā ir “inoskulācija”, no latīņu vārda osculare, kas nozīmē “skūpstīties”. Tātad inoskulācija nozīmē “ie-skūpstīšanās”. Tas var notikt starp vairākiem kokiem un arī vairāku sugu kokiem.
Lai gan vārds “inoskulācija” man ir pazīstams, es neko nezināju par tā izcelsmi. Tagad šis, kā man likās, aukstais speciālistu termins iegūst saviļņojošu siltumu un liekas ļoti trāpīgi aprakstām šo koku “ie-skūpstīšanos”, kad grūti pateikt, kur beidzas viena būtne un sākas otra. Prātā nāk Ovidija atstāstītais mīts par Baukidu un Filēmonu – stāsts par to, kā padzīvojis pāris pārvēršas par ozolu un liepu, kas, kopā savijušies, palīdz viens otram gan ar balstu, gan uzturu; tie smeļas spēku viens otra vajadzībām no zemes, caur saknēm, un maigi dalās ar to, ie-skūpstoties viens otrā.
– Šāda saplūšana notiek arī pazemē, – Merlins saka, – turklāt starp saknēm tā droši vien ir intensīvāka nekā starp zariem, jo pazemē telpas ir mazāk un pinumi ir blīvāki. Un vēl daudz bagātīgāk tas notiek sēņu hifu tīklos, bieži vien starp pilnīgi atšķirīgām sugām.
Viņš izseko abu saplūdušo zaru vijumiem, velkot pa tiem ar pirkstu.
– Divas sēnes, kas līdz tam bijušas divi atsevišķi hifu pavedieni, pēkšņi kļūst par vienu, un starp tām var sākties apmaiņa – ar visdažādākajām lietām, tajā skaitā ģenētisko materiālu un šūnu kodoliem. Tāpēc, runājot par sēnēm, tik grūti uz tām attiecināt tādus jēdzienus kā suga vai pat uzdot jautājumu, kas vispār ir organisms. Sēnes gan piekopj visu to seksa būšanu, bet vienlaikus arī šķiežas ar savu ģenētisko materiālu pa labi un pa kreisi; tas ir neprognozējams un vēl joprojām slikti izpētīts process.

Merlins Šeldreiks, kā tai mūžsenajā jociņā, ko mīl atkārtot sēņu (fungi) pētnieki, ir jauks puisis – fun guy. Tajās nedaudzajās dienās, ko viņš pavada, kā ar burvju spēku atverot man Epingas meža pazemes valstību, es viņam uzdodu vairāk jautājumu nekā jebkuram citam cilvēkam pēdējo gadu laikā – vismaz tāda ir sajūta. Tas, ko viņš man pastāsta un parāda šajā pieticīgajā piepilsētas mežā, pārvērš manu pasaules izjūtu – kā tieši, es vēl joprojām neesmu līdz galam apzinājies.
Merlins piedzima trīs dienas pēc 1987. gada 15. oktobra lielās vētras, kurā orkāna stipruma vēji, kas brāzmās sasniedza 190 km/h, svaidīja kravas mašīnas, piespieda prāmjus atgriezties krastā un nogāza aptuveni 15 miljonus koku, saplosot mežu zemsegu Anglijas dienvidos un Francijas ziemeļos un pavēršot pret debesīm kailus sakņu vijumus. Pirmā pilnā diena Merlina mūžā bija Melnā pirmdiena, kad Dow Jones indeksi piedzīvoja rekordlielu kritienu, aizslaukot triljoniem globālā kapitāla dolāru un izraisot biržu krahu visā pasaulē.
Nē, zīmes, kas pavadīja Merlina Šeldreika ienākšanu šajā pasaulē, nebija labvēlīgas. Sengrieķu mītā viņam noteikti būtu lemts kļūt par posta un iznīcības spēku. Taču vecāki viņam deva maģisku vārdu, un viņš izauga par maģisku cilvēku. Viņš ir garš un slaids, un viņam ir ļoti stalta stāja. Viņam ir stingras tumšu matu sprogas, izteiksmīgas acis ar pilnībā saskatāmu acu baltuma apli ap varavīksneni un plats, sirsnīgs smaids. Viņš ir arī visu cienīts zinātnieks ar Kembridžā aizstāvētu doktora grādu botānikā. Merlinā ir kaut kas no senlietu kolekcionāra – pilnīgs intereses trūkums par zinātnes disciplīnu robežām, neizsmeļama zinātkāre un kaut kas no senā varoņu laikmeta augu vācēja. Viņš man atgādina kaut ko vidēju starp seru Tomasu Braunu un Franku Kingdonu-Vordu, botāniķi, kurš uz Rietumiem atveda Meconopsis betonicifolia, leģendāro zilo Himalaju magoni.
Sev tipiskā kārtā Merlins jau bērnībā aizrāvās nevis ar valdzinošo pasaules megafaunu, bet gan ar tiem biotas iemītniekiem, kas tik maz apdziedāti un tik maz ieraudzīti, – ķērpjiem, sūnām un sēnēm. Viņš tos pētīja kā pusaugu amatierzinātnieks, skaitot ķērpju sugas uz kapakmeņiem un granīta bluķiem un pūloties izprast sēņu dzīves pazemes arhitektūru un sēņu virszemes augļķermeņus, kas nav nekas vairāk par gaistošām norādēm uz milzīgajām pazemes struktūrām.
– Mani bērnības supervaroņi nebija Marvel filmu tēli, – Merlins man reiz teica, – tie bija ķērpji un sēnes. Sēnes un ķērpji pārvelk svītru mūsu dzimumu kategorijām. Tie liek mums pārskatīt to, kā mēs domājam par sabiedrību un sadarbību. Tie sagrauj mūsu evolucionārās izcelšanās modeli, kam pamatā likta iedzimtības ideja. Tie pilnīgi iznīcina mūsu priekšstatus par laiku. Ķērpji ar savām šaušalīgajām skābēm var sadrupināt akmeņus. Sēnes var izplatīt ārpus saviem ķermeņiem ārkārtīgi spēcīgus enzīmus, kas izšķīdina augsni. Tās ir lielākie organismi pasaulē un vieni no vecākajiem. Tās rada pasaules un iznīcina pasaules. Kas tad vēl vajadzīgs, lai sauktos par supervaroni?

Kādu rītu mēs ar Merlinu devāmies pārgājienā pa Epingas mežu. Mēs sākām ceļu no kāda izcirtuma un devāmies aptuveni ziemeļu virzienā, turoties tā, lai saule vienmēr būtu pa labi no mums.
Epinga plešas uz ziemeļaustrumiem no Londonas un ne tuvu nav neskarts mežs. 12. gadsimtā Henrijs II to pasludināja par karaļa medību mežu; par neatļautu medīšanu draudēja sods, tajā skaitā – cietums un sakropļošana. Mūsdienās to pārvalda Londonas Sitijas korporācija; uzvedību mežā regulē vairāk nekā 50 dažādu pašvaldības likumu. Tiesa gan, par to pārkāpšanu mūsdienās piespriež naudas, ne miesas sodus. Mežs pilnībā iekļaujas M25 apļa robežās; tā ir maģistrāle, kas ieskauj Londonu ar visām tās priekšpilsētām. Neraugoties uz nelielajiem izmēriem, Epingā ir viegli apmaldīties; uz šo mežu ar daudzajām sazarotajām takām Londonas un tās apkaimes iedzīvotāji jau tūkstoš gadu dodas meklēt patvērumu, seksu, glābiņu un sena meža maģisko noskaņu.
Ceļu rēkoņa. Zemu lidojošas kamenes dūkoņa; tās spārnu saceltajā vēsmā notrīsuļo zemē sabirušās lapas. Virs galvas lido klijāns; tas pagriežas un ņaudoši nokliedzas. Veci atvasāja koki, kas atstāti nenozāģēti – apcirsti stumbeņi ar hidras galvām. Ar sūnu noaudzis nokrituša koka stumbrs; no mitrajām plaisām tā koksnē spraucas sīkas oranžas sēnes. Vietās, kur koki aug retāk un iespīd vairāk gaismas, cauri lapu pakaišiem laužas simtiem zaļu dižskābarža stādiņu; neviens no tiem nav garāks par diviem trim centimetriem. Starp akmeņozoliem mūsu priekšā iznirst pieci dambrieži; lapotnes gaismēnu ņirba nozib uz dzīvnieku balti raibumainajiem sāniem, un tie turpina ceļu cauri pamežam.
Mežkopības un meža ekoloģijas valodā “pamežs” ir vārds, ar kuru apzīmē visu to dzīvību, kas sastopama starp meža zemsegu un lapotni, – sēnes, sūnas, ķērpjus, krūmus un jaunos kociņus, kas zeļ un sacenšas šajā vidusjoslā. Taču, metaforiski runājot, pamežs – understory – ir arī visu to savā starpā saaudušos un mūžam augošo stāstu, vēsturu, ideju un vārdu kopums, kas ļauj mežam dzīvot savu daudzveidīgo dzīvi kultūrā.
– Visvairāk mani interesē pameža pamežs, – saka Merlins. Viņš norāda sev visapkārt – uz dižskābardi, skābardi, kastaņu. – Visus šos kokus un krūmus pazemē vieno kaut kas, ko mēs nespējam saskatīt un ko nupat esam sākuši saprast, – viņš turpina.
Savu dabaszinātņu studiju laikā Kembridžā Merlins izlasīja Simārdas revolucionāro pētījumu par globālo mežu tīmekli. Viņš izlasīja arī 1988. gadā publicēto E. Ņūmana klasisko darbu “Mikorizālās saiknes starp augiem: to funkcionēšana un ekoloģiskā nozīme” (E. I. Newman, Mycorrhizal Links between Plants: Their Functioning and Ecological Significance). Tajā Ņūmans iebilda pret pieņēmumu, ka “augi ir fizioloģiski šķirti cits no cita”, tā vietā piedāvājot teoriju, ka eksistē zināms “micēlija tīkls”, kas varētu augus savā starpā savienot. “Ja šāds fenomens ir plaši izplatīts,” Ņūmans rakstīja, “no tā varētu izrietēt tālejoši secinājumi attiecībā uz ekosistēmu funkcionēšanu.”
“Secinājumi” tik tiešām bija tālejoši, un Merlinam tie likās fascinējoši. Viņš jau bija iemīlējis svešādo sēņu valsti. Viņš zināja, ka sēnes var pārvērst akmeņus sīkās drumslās, ka tās var strauji pārvietoties gan virs, gan zem zemes un ar metaboliski atjautīgām pašu izdalītām skābēm sagremot uzturu ārpus sava ķermeņa. Viņš zināja, ka to toksīni var mūs nogalināt un to psihoaktīvās vielas var izraisīt halucinogēnus stāvokļus. Taču Simārdas un Ņūmana darbi viņam atklāja, ka sēnes var arī palīdzēt augiem sazināties savā starpā.
Bakalaura studiju laikā Merlins mācījās pie Olivera Rakema, leģendārā botāniķa, kura pētījumi pārvērta mūsu priekšstatus par Anglijas ainavas kultūras un botānikas vēsturi. Studējot pie Rakema, Merlins saprata, ka intelektuāli viņu šajā jomā visvairāk vilina vietas, kur ortodoksālā evolūcijas teorija pārliecina vismazāk, un viņa izpratnē šādas vietas bija tās, kur vērojams mutuālisms. Mutuālisms ir tāds simbiozes paveids, kurā starp organismiem pastāv ilgstošas savstarpējas atkarības attiecības, kas ir abpusēji izdevīgas.
– Mutuālismā mani valdzina tas, ka, vadoties no elementārās evolūcijas teorijas, šādām attiecībām vajadzētu būt ļoti nenoturīgām un strauji degradēties par parazītismu. Taču izrādās, ka pastāv ārkārtīgi seni mutuālisma gadījumi, kas palikuši noturīgi mulsinoši ilgu laiku, – piemēram, starp jukas augu un jukas naktstauriņu vai, protams, starp baktērijām, kas liek spīdēt kalmāra Sepiolida bioluminiscējošajam lukturītim, un pašu kalmāru.
– Nu protams, – es viņam atbildu, – sensenais luminiscējošā kalmāra un baktēriju mutuālisms.
– Un tomēr pats nepārspējamākais mutuālisms ir attiecības starp augiem un mikorizas sēnēm, – saka Merlins.

Termins “mikoriza” veidots no grieķu vārdiem, kas nozīmē “sēne” un “sakne”. Tas jau pats par sevi ir sadarbība vai samezglojums un kā tāds arī atgādina, ka valodai pašai ir sava no skatieniem paslēpta sakņu un hifu sistēma, caur kuru notiek apmaiņa ar nozīmēm un tirgošanās ar tām.
Attiecības starp mikorizas sēnēm un augiem, ko tās savieno, ir senas, ap 450 miljonus gadu vecas; pārsvarā to pamatā ir mutuālisms. Koku un sēņu mutuālisma gadījumā sēnes nosūc oglekli, ko koki fotosintēzes procesā saražojuši glikozes formā, izmantojot hlorofilu, kura sēnēm nav. Koki savukārt tiek pie uzturvielām, tādām kā fosfors un slāpeklis, ko sēnes uzņēmušas no augsnes, izmantojot enzīmus, kuru kokiem nav.
Tomēr globālā meža tīmekļa iespējas tālu pārsniedz šo elementāro preču apmaiņu starp augu un sēnēm. Proti, sēņu tīkls augiem ļauj arī izplatīt resursus pašiem savā starpā. Meža koki var nodot cits citam cukurus, slāpekli un fosforu; teiksim, mirstošs koks var nodot tīklam savus uzturvielu krājumus, atbalstot visu pārējo kopienu, vai arī nīkuļojoša koka kaimiņi to var atbalstīt ar papildu resursiem.
Vēl vairāk ievērības pelnījis fakts, ka tīkls augam ļauj arī nosūtīt pārējiem imūnsignalizējošus savienojumus. Augs, kuram uzbrukušas laputis, var ar tīkla starpniecību brīdināt apkārtējos, ka vajag pastiprināt aizsargreakciju, pirms ieradušies parazīti. Jau krietnu laiku zināms, ka augi līdzīgā veidā, izmantojot gaisā izkliedējamus hormonus, sazinās virs zemes. Taču šādi pa gaisu izplatīti brīdinājumi ir neprecīzi galamērķa ziņā. Kad savienojumi ceļo pa sēņu tīklu, var precīzi norādīt gan avotu, gan adresātu. Augot mūsu izpratnei, kā darbojas meža tīkls, kļūst aktuāli visai dziļi jautājumi, teiksim, kur sākas un kur beidzas sugas, varbūt mežu labāk uzskatīt par superorganismu, un ko “apmaiņa”, “dalīšanās” vai pat “draudzība” var nozīmēt augu un pat cilvēku sabiedrībā.
Antropoloģe Anna Cinga meža pazemes līmeni salīdzina ar “rosīgu sabiedrisko telpu”, kurā mijiedarbība starp miljoniem organismu “veido veselu starpsugu (cross-species) pasauli”. “Nākamreiz, kad staigāsiet pa mežu, palūkojieties lejup. Zem jūsu kājām guļ pilsēta,” viņa neaizmirstami raksta savā esejā “Iekļaušanas māksla jeb Kā mīlēt sēni” (Anna Tsing, Arts of Inclusion, or How to Love a Mushroom).

Mēs ar Merlinu bijām soļojuši pa mežu kādas pāris stundas, kad nonācām pie vienas no lielajām Epingas polardēto dižskābaržu birzīm. Polardēšana – koka augstāko zaru apzāģēšana, veicinot blīvāka vainaga veidošanos, – palīdz kokiem dzīvot garāku mūžu, reizēm ļaujot sasniegt pat gandrīz neierobežotu ilgmūžību, gluži kā pasakās. Šeit, dižskābaržu birzī, gari, kūkumoti stumbri tiecas pretim saulei. Cauri lapām laužas zaļa jūras dzīļu gaisma. Sajūta ir tāda, it kā mēs peldētu cauri brūnaļģu mežam.
Mēs apstājamies un uz brīdi apguļamies uz muguras; nesarunājoties guļam uz meža zemsegas un vērojam koku liegās kustības vieglajā vējā un to, kā apmēram 15 metrus virs mums gaisma veido ņirbošus mežģīņu rakstus. Es aptveru, ka augstumā, kur apzāģētie dižskābarži izplešas vainagā, varu izšķirt katra koka lapotnes robežas. Šo skaisto parādību sauc par “kroņa kautrību” – mežā atsevišķie koki respektē cits cita telpu, atstājot šauras atstarpes starp savu lapu vainagu un otra koka lapotni.
Tā guļot starp kokiem, par spīti pieredzes ceļā iegūtajai piesardzīgajai attieksmei pret antropomorfismu, man grūti neiztēloties koku pasaules attiecības kā maigumu, dāsnumu un pat mīlestību – šo cieņas pilno attālumu starp kautrīgajiem vainagiem, šos skūpstā saplūdušos zarus, šīs sakņu un hifu noaustās saiknes starp šķietami tāliem kokiem. Es atceros vārdus, ko Lūiss de Bernjērs rakstījis par attiecībām, kuras saglabājušās dzīvas līdz vecumdienām: “Mums bija saknes, kas pazemē tiecās cita citai pretim, un, kad visi skaistie ziedi bija nobiruši no mūsu zariem, mēs atklājām, ka esam viens koks – ne vairs divi.” Es, cilvēks, kam laimējies dzīvot garā mīlestībā, saprotu šo pakāpenisko tiekšanos tuvāk otram un sakņu savīšanos – lietas, kas mums nav otram jāsaka, bezvārdu sazināšanos, kas reizēm biedējoši tuvojas klusēšanai, un dalīšanos priekos un sāpēs. Es guļu un domāju par laimīgu mīlestību, kas ar gadiem dzen dziļākas saknes, nevis sāk trūdēt, un par hifām, kas cauraudušas zemi tur apakšā, zem manis, tiecoties saplūst ar citām. Un tad man šķiet, ka arī tas ir tāds pats mīlestības darbs.
Merlins pieceļas un dodas uz birzs vidu, it kā kaut ko meklējot, tad noliecas un notrauc lapu pakaišus un dižskābarža riekstus, atbrīvojot apakštases lieluma zemes pleķīti. Es uzraušos kājās un sekoju viņam. Viņš paņem šķipsniņu zemes un saberzē starp pirkstiem. Tā drīzāk izsmērējas nekā sabirst – bagātīgs, tumšs humuss, ko veidojušas satrūdējušas lapas.
– Lūk, mūsu problēma sēņu tīkla pētniecībā, – viņš saka. – Augsne ir fantastiski neizdibināma eksperimentiem, un sēņu hifas lielākoties ir pārāk smalkas, lai tās saskatītu ar neapbruņotu aci. Tas ir galvenais cēlonis, kāpēc mums vajadzēja tik daudz laika, lai vispār izsecinātu globālā meža tīmekļa eksistenci un saprastu, ko tas dara.
Kokos, kas aug mums visapkārt, plūst sulu straumes. Ja mēs tagad pieliktu stetoskopu pie bērza vai dižskābarža mizas, tad dzirdētu, kā sula burbuļo un sprēgā, virzoties pa koka stumbru.
– Var zemē iegremdēt rizotronus, lai vērotu, kā aug saknes, – saka Merlins, – taču tie neļauj pētīt sēnes, jo hifas ir pārāk smalkas. Var izmantot pazemes lāzerskeneri, bet arī tas ir pārāk brutāls rīks sēņu tīkliem.
Man atkal jādomā par to, cik veiksmīgi pazemes valstība pretojas mūsu parastajiem apskatīšanas paņēmieniem – cik daudz tā vēl joprojām no mums slēpj pat šajā hiperredzamības un ultraizpētes laikmetā. Nieka augsnes sprīdis sargā satriecošus noslēpumus un glabā pārsteidzošu kravu: astoto daļu pasaules kopējās biomasas veido baktērijas, kas dzīvo zem zemes, un vēl ceturtdaļai ir sēņu valsts izcelsme.
– Mēs zinām, ka šis tīkls pastāv, – saka Merlins, – taču tā pētīšana prasa milzīgas pūles. Un tāpēc mums jāmeklē pavedieni, kas ļautu spriest par šo labirintu, – jāatrod atjautīgi paņēmieni, kā izsekot tā ceļiem.
Es notupstos viņam līdzās. Pat šajā nelielajā laukumiņā es redzu desmitiem insektu un nezinu, kā sauc lielāko daļu no tiem: mirdzoši zirnekļi un sarkanrūsganas vaboles cīkstas par lapām; mitrene saritinājusies sīkā lodītē; cauri trūdiem aizlokās nematode.
– Te čum un mudž dzīvība, – es saku Merlinam.
– Tā jau tikai redzamā dzīvība, – atbild Merlins. – Šo pussapuvušo lapu veidotajā trūdvielā, šajos trūdošajos bluķos un trūdošajos zaros augs hifas, un tad nāks mikorizas sēnes, kuru hifas saaugs, veidojot aktīvos punktus, un tas viss kūsās un mezglosies, un saaudīsies, būvējot tīklu, kas savienos akmeņozolu ar citu akmeņozolu, bet arī ar šo dižskābardi un vēl kāda cita koka jauno dzinumu kaut kur tur tālāk – un tā kārtu pēc kārtas, līdz smadzenes, kas cenšas to visu izskaitļot, vienkārši eksplodē.
Klausoties Merlinā, mani pārņem acumirklīga spokaina sajūta, ka pasaule man visapkārt neatgriezeniski pārvēršas. Zeme dreb zem pēdām, ceļiem, ādas. “Ja vien tavs prāts būtu kaut mazliet zaļāks, mēs to applūdinātu ar jēgu…” Es paskatos uz leju, pūlos nonākt kaut kādā transā, kas ļautu redzēt augsnei cauri un saskatīt tās apslēpto infrastruktūru: miljoniem sēņu pavedienu šķetinās starp koku saknēm, un to bagātīgie samezglojumi veido smalkam tīmeklim līdzīgu tīklu, kas ir vismaz tikpat sarežģīti būvēts kā kabeļu un šķiedru pinumi zem mūsu pilsētām. Kāda bija tā neaizmirstamā frāze, ko esmu dzirdējis sarunās par sēņu valsti? Pelēkā karaļvalsts. Tā runā par sēņu absolūto citādumu – par izaicinājumu, ko tās met mūsu pierastajiem laika, telpas un sugu modeļiem.
– Tu raugies uz šo tīklu, – saka Merlins, – un tad tas sāk raudzīties tevī.

Zem Oregonas Zilo kalnu cieto lapkoku mežiem aug kāda celmene, Armillaria solidipes, kas savā platākajā punktā sasniedz četrus kilometrus un aizņem gandrīz tūkstoš hektārus lielu platību. Salīdzinājumā ar šo celmeni zilais valis ir tas pats, kas mums skudra. Tas ir ārkārtīgi noslēpumains organisms – lielākais no mums zināmajiem un viens no vecākajiem pasaulē. Precīzākais minējums, ko ASV Mežu dienesta zinātnieki spējuši izteikt par šīs celmenes vecumu, ir no 1900 līdz 8650 gadiem. Virszemē sēne izpaužas augļķermeņos ar balti lāsumainiem kātiņiem un dzeltenbrūnām zvīņotām cepurītēm. Pazemē, kur atrodas tās galvenā masa, Armillaria solidipes izplešas ar melnām kurpju auklām līdzīgu rizomorfu palīdzību; tās sazarojušās micēlija hifu pirkstos, kas snaikstās, meklējot gan jaunu saimniekorganismu, ko varētu nogalināt, gan citu kolonijas daļu micēliju, ar ko varētu saplūst.
Agri vai vēlu sabrūk jebkura taksonomija, taču sēnes satriekušas drupās daudzas no mūsu pamatkategorijām. Sēnes izjaukušas mūsu ierastos priekšstatus par to, kas ir veselums un kas – indivīds, kā definēt organismu un ko nozīmē izcelšanās vai iedzimtība. Sēnes izstrādā dīvainas lietas ar laika dimensiju, jo nav viegli pateikt, kur sēne sākas vai beidzas, kad tā piedzimst un kad mirst. Mūsu gaismas un gaisa pasaule sēnēm ir pazeme, kurā tās piesardzīgi uzkāpj – šur tur, šad tad.
Sēnes bija vieni no pirmajiem organismiem, kas atgriezās Hirosimas atomsprādziena zonā ap pašu epicentru – punktu, no kura pacēlās sēņveida mākonis. Un pēc Hirosimas šī sēņveida mākoņa attēli sāka parādīties ik uz soļa gan medijos, gan kultūrā – kā jauna globālā nemiera augļķermeņi. Zinātnieki, kas pēc kodolkatastrofas strādāja Černobiļā, ar pārsteigumu ieraudzīja, ka nomelnējušu sēņu smalkie pavedieni apvijušies ap paša reaktora saplaisājušo betonu – vietā, kur radiācijas līmenis ir vairāk nekā 500 reižu augstāks nekā normālā vidē. Vēl lielāks bija izbrīns, kad atklājās, ka, pateicoties augstajam jonizējošās radiācijas līmenim, sēnes šajā vietā jūtas īpaši labi – ka no šīs parasti nāvējošās vētras tās gūst labumu un palielina savu biomasu, kaut kādā veidā pārstrādājot tās produktus. ASV zinātnieki, kuri cenšas noskaidrot, kā koki reaģēs uz klimata maiņas sagādāto stresu, sākuši pievērst nopietnu uzmanību augsnes sēņu klātbūtnei kā būtiskam mežu izturības rādītājam nākotnē. Neseni pētījumi vedina domāt, ka labi attīstīti sēņu tīkli mežiem ļaus ātrāk un plašākā mērogā pielāgoties mainīgajiem antropocēna apstākļiem. “Mācoties saredzēt sūnas, saproti, ka tas vairāk atgādina klausīšanos nekā skatīšanos,” raksta etnobotāniķe Robina Vola Kimerere. “Sūnas .. uzaicina kādu brīdi padzīvot tuvu pašām cilvēka normālās uztveres robežām.” Iemācīties saredzēt sēnes šķiet vēl grūtāk; tas prasa maņas un tehnoloģijas, kuras mums vēl tikai jāizstrādā. Tomēr pat jebkurš mēģinājums domāt līdzi sēnēm vai domāt kā sēnēm ir vērtīga pieredze un ved mūs tuvāk dzīvības ceļiem, kuru informācija ir ārpus mūsu apvāršņiem.
Ortodoksālie “Rietumu” priekšstati par dabu visādā ziņā šķiet pilnīgi neatbilstoši tam jaunu pasauļu būvēšanas darbam, ko veic sēnes. Laikā, kad sākam apšaubīt savus vēsturiskos progresa naratīvus, pārveidojies pats vēstures jēdziens. Vēsture vairs nešķiet kā bulta, kas traucas uz priekšu, vai spirāle, kas šķērso pati savus lokus. Varbūt būtu labāk uz to paraudzīties kā uz tīklu, kas sazarojas un savienojas visdažādākajos virzienos. Arī dabu, šķiet, arvien labāk izprotam, par to domājot sēniskās kategorijās – ne kā par vientuļu sniegotu virsotni vai mutuļojošu upi, kurā varam meklēt glābiņu no ļaunuma, un arī ne kā par diorāmu, ko iztālēm apraudam vai apjūsmojam, bet drīzāk kā par visdažādāko samezglojumu kopumu, kurā visai juceklīgā veidā esam iepīti arī mēs paši. Mēs pamazām sākam savu ķermeni saprast kā vietu, kurā mājo simtiem sugu (Homo sapiens ir tikai viena no tām), savu zarnu traktu – kā baktēriju floras džungļus, savu ādu – kā fantastiski plaukstošu sēņu lauku.
Jā, mēs sākam paši sevi ieraudzīt (un tas ne vienmēr ir ērti vai patīkami) kā daudzsugu būtnes, jau iesaistītas laika skalās, kas ir neiedomājami sarežģītākas nekā tā taisnvirziena vēsture, par kuras iemītniekiem daudzi no mums sevi vēl joprojām iztēlojas.
Radikālās bioloģes Linnas Mārgulisas un citu zinātnieku pētījumi parādījuši, ka cilvēki nav izolētas būtnes, bet, izmantojot Mārgulisas iespaidīgo apzīmējumu, “holobionti” – kolaboratīvi salikti organismi, ekoloģiskas vienības, kas “sastāv no triljoniem baktēriju, vīrusu un sēņu, kas koordinē šo kopdzīves uzdevumu”, kā rakstījis filozofs Glenns Albrehts.
Raugoties no pirmiedzīvotāju tautu animisma tradīciju viedokļa, šajā domāšanas veidā ir visai maz jauna. Sēņu mežs, ko zinātne atklājusi Merlinam un Merlins tagad atklājis man, – mežs kā starpkoku sakaru un dzīvas saziņas vieta – šķiet, vienīgi piedāvājis taustāmu pierādījumu bāzi tam, ko mežos dzīvojošo tautu kultūras zinājušas jau gadu tūkstošiem. Šādās sabiedrībās džungļi vai meži atkal un atkal tiek piesaukti kā apveltīti ar apziņu, kā kaut kas vienots un spējīgs risināt sarunu. “Meža iemītnieka uztverē gandrīz katrai koku sugai ir sava balss un savi vaibsti,” Tomass Hārdijs rakstīja romānā “Zem zaļoksnā koka”. Antropologs Ričards Nelsons apraksta, kā kojukoni, tauta, kas apdzīvo Aļaskas mežaino vidieni, “dzīvo pasaulē, kura vēro, – acu mežā. Cilvēks, kurš kaut kur dodas, lai cik mežonīgā un nomaļā vietā tas būtu, .. nekad nepaliek gluži viens. Visam, kas viņam apkārt, ir apziņa un maņas, viss ir personificēts. Viss jūt”. Tik dzīvi pulsējošā vidē vientulība ieslodzīta vieninieka kamerā.
Tur, birzī, kopā ar Merlinu, es atcerējos Kimereri, Hārdiju un Nelsonu un sajutu, kā manī uzvilnī pēkšņa un nikna neiecietība pret moderno zinātni – par to, ka tā kā lielu atklājumu pasniedz lietas, kas pirmiedzīvotāju sabiedrībās ir pašsaprotamas. Atceros Ursulas Le Gvinas nikni politisko romānu, kura darbība norit uz kādas mežainas planētas. Mežu iemītnieki, kurus sauc par atšiešiem, spēj pārraidīt cits citam informāciju, izmantojot koku signālus. Līdz brīdim, kad uz šīs planētas – Atšes – ierodas kolonisti, kuru nolūks ir izmantot savā labā vietējos resursus, prāta valstība ir integrēta koku kopienā, un “vārds, kurā sauc pasauli, ir “mežs””.
Pagājušas četras stundas kopš mūsu pārgājiena sākuma, un Epinga izspēlē parasto mežu triku – dezorientāciju, atbalsis un atteikšanos atkārtoties. Bieži vien man liekas, ka mēs dodamies atpakaļ pa jau noietu taku, taču pēc brīža esam nonākuši jaunā virsājā, nepazīstamā birzī vai brikšņos. Mēs uzjundām neredzamas pērnā rudens sēņu sporas un ieelpojam tās savās plaušās. Mēs aizklīstam tik tālu uz ziemeļiem, ka iznākam no meža, atduramies pret šoseju M25, pārlecam dzeloņstiepļu žogam un apstājamies laukā, kas izskatās pēc privātīpašuma. Nevar teikt, ka mēs būtu gluži apmaldījušies, taču gribētos zināt, kur mežs atkal turpināsies.
Tāpēc es izmantoju telefonu, lai izsauktu satelīttīklu, un izvilinu no tā meža hibrīdkarti. Manā ierīcē savā starpā sadarbojas 63 dažādi ķīmiskie elementi, tajā skaitā retzemju metāli un minerāli, kas iegūti lielākoties Ķīnā. Zils pulsējošs punkts norāda mūsu atrašanās vietu. Es saspiežu un atkal izplešu ekrāna attēlu, lai atrastu pareizo mērogu. Karte rāda, ka mežs zaļo dienvidrietumu virzienā, tāpēc tieši turp arī dodamies, šķērsojot dzīvu šoseju un tad ienirstot dziļāk starp kokiem, līdz mašīnu rūkoņa kļūst tik tikko dzirdama.
Mēs apstājamies paēst un padzerties sausā meža apvidū, pakalnā ar vecām priedēm, dižskābaržiem un akmeņozolu pamežu un apsēžamies starp ložņājošām priežu saknēm. Es stāstu Merlinam par Bolbijas raktuvēm, par tumšās matērijas laboratoriju, halīta tuneļiem, vīriem pie cirtnes, ģeologiem, kuri sūta zemes dziļumos savas zondes, par krišanu no cirtnes, par taustīšanos tumsā.
– Tas ir tik līdzīgi tam, kā strādā sēnes, – saka Merlins. – Tās arī vienmēr meklē pašus resursiem bagātākos vai labvēlīgākos apvidus, par varītēm laužoties turp, kur sajūt izdevīgumu. Sēnes vispirms izplešas plašumā, bet, ja izdodas atrast pieklājīgu slāni vienā vietā, tās pamazām atkāpjas no trūcīgākajiem rajoniem un koncentrē visus spēkus citur.
Merlins paņem manu piezīmju grāmatiņu un pildspalvu un uzzīmē klasiskas hifu struktūras diagrammu – sazarotu vēdekli, kurā grūti runāt par sākotnējo celmu, tikai par atvasēm un atvašu atvasēm.
Otrajā doktorantūras studiju gadā Merlins devās ekspedīcijā uz Centrālamerikas džungļiem – uz Barrokolorado salu, kas atrodas Panamas kanāla mākslīgajā Gatunas ezerā.
– Es biju nobriedis pamest laboratoriju un pārcelties uz džungļiem, – viņš saka. – Molekulārās bioloģijas laboratorijā var gandrīz pilnībā kontrolēt šīs mazās pasaulītes. Tur esmu tāds kā milzīgs marionešu pavēlnieks, kas liek raustāmajiem ķipariem dancot pēc sava meldiņa. Bet ekspedīcijā jāatrodas starp sava pētījuma objektiem un varas attiecības ir jau pavisam citas.
Uz salas Merlins pievienojās veselai biologu kopienai, un viņi visi dancoja pēc džungļu meldiņa. Viņa darbu vērīgi uzmanīja sirms evolūcijas biologs, vārdā Egberts Džailss Lī Jaunākais, kurš dzīvoja bāzē un jaunpienācējus sagaidīja savā grāmatplauktiem piekrautajā kabinetā, kur uz gramofona spēlēja Bēthovenu un dzēra nešķaidītu viskiju bez ledus. Salas arhivārs un uzraugs bija labsirdīgais Kērcs.
Daļa zinātnisko pētījumu uz salas bija metodoloģiski riskanti. Viena no zinātniecēm bija jauna amerikāniete, kuras darbs bija veltīts, kā Merlins saka, “piedzērušos pērtiķu hipotēzei”. Viņas plāns bija savākt pērtiķu urīnu, kad dzīvnieki mielojušies ar ierūgušiem augļiem, un pārbaudīt to, lai noskaidrotu dzīrotāju intoksikācijas pakāpi. Nelaime tikai tāda, ka pērtiķi mēdza čurāt, uzkāpuši augstu kokā. Tāpēc zinātniece izgatavoja platu piltuvi, ar kuru savākt no gaisa tekošā šķidruma strūklu.
– Es tikai gribu būt drošs, ka esmu pareizi sapratis, – es teicu. – Viņa mēģināja piedabūt pērtiķus no koka čurāt piltuvē?
– Tieši tā, un tas bija ļoti smags darbs. Un varētu teikt, ka viņa arī nelikās tipiska kandidāte šāda tipa pētnieciskam darbam.
Vēl tur bijis kāds zinātnieks ar iesauku Kameņu Čalis, kurš ķēris kamenes un lipinājis tām pie vēdera radio raidītājus, lai izsekotu insektu barošanās un apputeksnēšanas trajektorijas.
– Tikai raidītāji īsti labi nelipa, jo kamenes ir matainas, bet gaiss bija mitrs, – Merlins stāsta, – tāpēc viņam vajadzēja kukaiņus ķert un izskūt tiem uz vēdera nelielu laukumiņu, pie kā noturīgāk pielipināt raidītājus.
Vēl bijis arī Zibeņzellis, kurš pētījis zibens spērienu ietekmi uz pazemes ekoloģiju un mēģinājis tos izprovocēt konkrētās vietās, no stopa šaujot uz negaisa mākoņiem bultas ar piesietām vara stieples astēm.
– Izklausās, ka jums tur gājis vaļā īsts karnevāls, – es bilstu.
– Būtībā tur ātri kļūst skaidrs viens, – saka Merlins. – Ja tavs eksperiments nav pietiekami labs, džungļi parūpēsies, lai viss saiet dēlī.
Otrajā sezonā, ko Merlins pavadīja uz salas, viņš ieinteresējās par augu tipu, ko sauc par mikoheterotrofiem jeb, īsāk sakot, “mikohetiem”. Mikoheti ir augi, kuriem nav hlorofila un tātad arī fotosintēzes funkcijas. Tādēļ tie pilnībā atkarīgi no sēņu tīkla, kas nodrošina vajadzīgos oglekļa resursus. Daži no šiem augiem ir balti, citi viegli iekrāsoti ceriņkrāsā vai violeti.
– Šie mazie rēgi pieslēdzas sēņu tīklam, – skaidro Merlins, – un kaut kādā veidā paņem no tā visu vajadzīgo, nedodot neko pretim, vismaz ne pierastajā valūtā. Tie nespēlē pēc parastajiem simbiozes noteikumiem – bet mēs nevaram arī pierādīt, ka tie būtu parazīti. Šos augus var iztēloties kā globālā meža tīmekļa hakerus.

Merlins pievērsās mikohetu ģintij, ko sauc Voyria; tā ir genciānu grupa, ko mēdz dēvēt par rēgaugiem. Barrokolorado džungļu zemsega bija nokaisīta ar šo augu ziediem kā ar violetām zvaigznēm. Sadarbojoties ar vietējiem iedzīvotājiem, Merlins veica pedantiski rūpīgu “tautas skaitīšanu” vairāku zemes gabalu augsnē, sekvencējot DNS no simtiem sakņu paraugu, ko paņēma gan no zaļajiem augiem, gan no Voyria. Uzskaitīšana ļāva konstatēt, kuras sēņu sugas uztur sakarus ar kuriem augiem, un tādējādi arī izstrādāt līdz šim neredzēti sīku džungļu sociālo tīklu karti.
– Domai par Voyria nozīmīgumu es uzdūros gluži nejauši, – viņš saka. – Kādu dienu, klaiņojot un meklējot kaut ko pavisam citu, es aptvēru, ka šie augi gandrīz pilnībā pazuduši no zemes gabala, kurā bijām paaugstinājuši fosfora līmeni. Tā man pavērās ceļš uz satriecošiem atklājumiem. Zinātne vispār ir pilna ar tamlīdzīgām lietām – ar nejaušībām, ar gadījuma atklājumiem, ar situācijām, kad ekspedīcijā vai laboratorijā pārguruši izstrādā kaut ko neprātīgu. Man liekas savādi, ka zinātne vienmēr savus atklājumus pasniedz kā kaut ko tīru.
Kaut kur tālumā iebrēcas zaļā dzilna.
– Man ir plāns, – Merlins saka. – Pēc katra oficiālā zinātniskā darba, ko publicēšu, man gribētos tam sarakstīt arī “ļauno dvīni”, tādu pagrīdes spoguļrakstu – patieso stāstu par to, kā īstenībā iegūti dati šim elegantajam, kārtīgajam darbam, kas precīzi iekļaujas tradicionālajos rāmjos: hipotēze, liecības, pierādījums. Es gribu rakstīt par nejaušībām un skūtām kamenēm, čurājošiem pērtiķiem un dzēruma diskusijām, un plānu izgāšanos, kas patiesībā ir tas, kāpēc zinātne vispār ir reāla. Tas ir tas kūsājošais, neprātīgais tīkls, kas ir jebkādu zinātnisku zināšanu galvenais un vienojošais elements – bet mēs to tik reti pieminam.

Vēlāk pēcpusdienā mēs nonākam pie meža ezera vietā, kur pie seklā ūdens ved nolaidens dubļains krasts.
Ēnainajā ūdenī iestiprinās zivis. Kaut kur rājas irbes. Ezera dibens laiž skaļas gaisa burbuļu atraugas. Mēs ar Merlinu sēžam, pavērsuši seju pret sauli, un baudām tās siltumu.
Mums cerīgā gaitā tuvojas divi suņu staidzinātāji:
– Vai jūs zināt, kur te atrodas apmeklētāju centrs? Mēs esam apmaldījušies.
– Nē, mēs arī esam apmaldījušies, – es līksmi atbildu.
Mēs pārmijam laba vēlējumus, apmaināmies ar to informāciju, kāda nu ir mūsu rīcībā, un viņi dodas tālāk.
Tā rāmi sēžot saulē, ezera malā, es prātoju par to, kā mēs mēģinām skaidrot globālo meža tīmekli. Abi galvenie interpretācijas modeļi, par kuriem Merlins man pastāstījis, tas ir, “sociālistiskais” un “brīvā tirgus” modelis, šajā vairāk nekā tikai cilvēku pasaules zinātnē neatļauti ievazā cilvēku pasaules politiku. “Brīvā tirgus” modelis apgalvo, ka iekšējo saikņu cauraustais mežs jāsaprot kā konkurences sistēma, kurā visi dalībnieki, vadīdamies katrs no savām interesēm, rīkojas izmaksu un ieguvumu principa diktētos ietvaros, regulējot cits citu ar “sankciju un atalgojuma” sistēmu palīdzību. “Sociālistiskais” modelis, tieši otrādi, uzskata, ka koki uzņemas cits cita aprūpētāju lomu, izmanto sēņu tīklu, lai dalītos ar resursiem, un pārtikušie šajā sistēmā palīdz trūcīgajiem.
Es pajautāju par to Merlinam – par to, kā reprezentācijas politika izdara īpaši spēcīgu spiedienu uz mikorizas pētījumiem. Man liekas, ka te uz spēles liktas ne tikai dabas attiecības, bet arī attiecību daba.
– Jums pilnīga taisnība. Manā jomā diskursa izvēle spēcīgi iespaido pētījuma virzienu. Teiksim, “sankcijas un atalgojums” mikorizas izpētē ir nevis vienkārši tēlaina frāze, bet gan viens no galvenajiem tehniskajiem jēdzieniem. Metafora kļuvusi par akadēmisku, zinātnisku pētījumu virzītājspēku. Es regulāri lasu darbus ar tādiem nosaukumiem kā “Dalīšanās ar nevienlīdzīgiem labumiem pēc kopēja tirdzniecības cenu indeksa”.
– Izklausās kā Ainas Rendas ideju laboratorijas pasūtījums, – es saku.
– Nudien. Briesmīgi. Politiski es pret šo bioloģiskā brīvā tirgus valodu, dabiski, jūtu lielāku nepatiku nekā pret sociālistisko versiju, – Merlins turpina. – Kāpēc mums jācer, ka sēnes un augi izturēsies tā, kā cilvēki ekonomiskā ziņā sāka izturēties 18. gadsimtā, kad parādījās korporācijas ar ierobežotu atbildību? Tas man liekas tik dīvaini. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es mīlu Voyria. Šie augi uzreiz pieprasa, lai, domājot par to dzīvi, ejam tālāk par izmaksu un ieguvumu analīzi. Taču es skeptiski raugos arī uz sociālistu sapni par sēnēm, kas dalās un rūpējas, uz šo skatu caur rožainām brillēm, visu to stāstu par kokiem kā slimnieku kopējiem, katru koku kā pārējo aprūpētāju, “mātes kokiem”, kas pazīst un sarunājas ar saviem tuviniekiem, un “ievainotajiem kokiem”, kas pirms nāves pašaizliedzīgi nodod savu mantojumu kaimiņiem.
Kad dodamies prom no ezera, Merlins saka:
– Man apnikušas abas versijas. Mežs vienmēr izrādās sarežģītāks, nekā mēs jebkad spējam iedomāties. Koki ražo ne tikai skābekli, bet arī nozīmi. Kad eju pa mežu, es jūtos, kā spēlējot mazu lomiņu mistērijā, kas norisinās uzreiz vairākās laika skalās.
– Varbūt tādā gadījumā, lai saprastu meža pazemes valstību, mums vajag pilnīgi jaunu valodu, – es saku. – Tādu, kas to automātiski nemēģina izteikt mūsu pašu utilitārajās vērtībās. Mūsu pašreizējā gramatika nostājas pret dzīvumu. Mūsu metaforas, paklausot paradumam un refleksam, pakārto un antropomorfizē šo vairāk nekā cilvēku pasauli. Varbūt mums vajadzīga pilnīgi jauna valoda, lai runātu par sēnēm… Mums jārunā sporās.
– Jā, – Merlins, triecot dūri pret plaukstu, iesaucas ar kaismi, kas mani pārsteidz. – Tieši to mums vajadzētu darīt, un tas ir jūsu darbs, – viņš saka. – Tas ir jūsu – rakstnieku, mākslinieku, dzejnieku un visu pārējo – darbs.

Potavatomi, Lielo līdzenumu apvidus pirmiedzīvotāju valodā, ir vārds puhpowee, ko varētu tulkot kā “spēks, kas liek sēnēm izspraukties no zemes vienas nakts laikā”. “Rietumu zinātnei, kuras rīcībā ir tik plašs tehnisko terminu krājums, nav vārda, kas izteiktu šo noslēpumu,” rakstījusi Robina Vola Kimerere.
Kimerere pati pieder pie potavatomi tautas. Būdama profesionāle, kas, pēc pašas vārdiem, “tekoši runā botāniķu valodā”, viņa ļoti piesardzīgi nošķir divas dažādas lietas – “augu valodu”, kā viņa to sauc, tas ir, valodu, kurā runā augi, un valodu, ko izmanto, lai runātu par augiem. Kimerere nenoniecina botānikas leksikas precizitāti, kas “spodrina ieraudzīšanas mākslu”, taču vienlaikus uzskata arī, ka tā, nepieciešamības spiesta, ir objektivācijas un distancēšanās leksika un zem šīs smalki noslīpētās virsmas tai kaut kā pietrūkst. Šis trūkstošais “kaut kas” lielā mērā ir apliecinājums, ka mēs dzīvojam pasaulē, kas ir vairāk nekā tikai cilvēku pasaule; šāda vienaldzība ir iestrādāta valodā ne tikai atsevišķu vārdu, bet arī daudz dziļākajos gramatikas un sintakses līmeņos.
Potavatomi valodā, tieši pretēji, gandrīz katrs vārds uzreiz paziņo, vai tā apzīmētais objekts ir dzīvs vai nedzīvs. Šī valoda ir disponēta saskatīt dzīvību citādumā un arī paplašināt šīs “dzīvības” kategorijas robežas tālu aiz Rietumu domāšanā pazīstamajām. Potavatomi valodā dzīvi ir ne tikai cilvēki, dzīvnieki un koki, bet arī kalni, akmeņi, vēji un uguns. Stāsti, dziesmas un ritmi arī ir dzīvi – tie ir, tie dzīvo. Potavatomi valoda ir pārpilna ar darbības vārdiem: 70% tās vārdu krājuma ir darbības vārdi (angļu valodā tikai 30%). Teiksim, wiikwegamaa nozīmē “būt līcim”. “Līcis ir lietvārds tikai tad, ja ūdens ir miris,” Kimerere raksta, “ieslodzīts krastos un iesprostots vārdā. Taču darbības vārds .. atbrīvo ūdeni no šiem žņaugiem un ļauj tam dzīvot. “Būt līcim” pauž pārsteigumu, ka dzīvais ūdens konkrētajā mirklī nolēmis patverties starp šiem krastiem un sarunāties ar ciedru saknēm un gauru mazuļu pulku.” Es, tāpat kā Kimerere, ilgojos pēc valodas, kas saredz un paceļ jaunā pakāpē pasaules dzīvumu, “dzīvību, kas pulsē priedēs, dzilnīšos un sēnēs .., kas mutuļo visapkārt.” Tāpat kā Kimererei, man sagādā prieku tie diskursa aspekti, kas ar cieņu un domas elastību attiecina esamību un apziņu uz objektiem, kuri atrodas ārpus pierastā šo īpašību nesēju loka. Tāpat kā Kimerere, uzskatu, ka mums vajag “dzīvības gramatiku”, un tūlīt pat. Mūsdienīga tendence uzlūkot dzīvumu kā kaut kādu anomāliju caurauž fenomenu, ko dzejnieks Džeremijs Prinns reiz nosauca par “zīdītāju valodu”, ar to saprotot valodu, kurā tās lietotāji, cilvēki, dziļi iekodējuši intenci, rīcībspēju un muskuļu spēku. Valodas patiesā pazeme ir nevis atsevišķu vārdu saknes, bet gan gramatikas un sintakses augsne, kurā apmetas un ilgstoši mijiedarbojas runas un tātad arī domāšanas paradumi. Gramatika un sintakse spēcīgi iespaido valodas norises un tās lietotāju uzvedību. Tās ietekmē un ievirza to, kā mēs attiecamies cits pret citu un pret dzīvo pasauli. Vārdi veido pasauli, un valoda ir viens no antropocēna lielajiem ģeoloģiskajiem spēkiem.
Pēdējā laikā visā pasaulē aizsākušies projekti, kuru mērķis ir tikt pie kaut vai pašas elementārākās leksikas, kas aprakstītu dzīves un nāves pieredzi antropocēna laikmetā. Šie stostīgie mēģinājumi nosaukt to, ko mēs darām, radījuši neglītus jaunus terminus neglītai ērai: “ģeotraumatika”, “planetāra disforija”, “virsotnes vainas apziņa”. Tādi vārdi šķiet bezjēdzīga nominālisma paraugs, bezcerīgi hiperaktīva bakstīšana ar pirkstu un vārdu došana. Tie sprūst rīklē divējādi – tie ir grūti izrunājami un grūti norijami.
Mani uzrunā tikai viens no šiem jaundarinājumiem – “sugas vientulība”. Tas apzīmē skaudro vienatni, ko mēs paši sev veidojam, pamazām iznīdējot no savas planētas visas citas dzīvības formas, ar kurām tā mums kopīga. Ja nu no globālā meža tīmekļa iespējams izvilkt kādu cilvēcisku jēgu, tad tā ir atziņa, ka, sagaidot bīstamos un nemierīgos gadsimtus, kas mums vēl priekšā, glābt mūs var vienīgi sadarbība – mutuālisms, simbioze, cilvēku kolektīvās lēmumu pieņemšanas robežu paplašināšana, iesaistot tajā vairāk nekā tikai cilvēciskas kopienas. Rakstot par mikorizas sēnēm, Albrehts ierosina antropocēnu pārdēvēt, dodot tam vārdu “simbiocēns” – laikmets, ko sabiedrības struktūras ziņā raksturo “cilvēka intelekts, kas kopē simbiotiskās un savstarpēji balstošās dzīvības formas un procesus, kuri sastopami dzīvās sistēmās .., tādās kā globālais meža tīmeklis.”

Tovakar mēs ar Merlinu iekārtojamies pārnakšņot dziļi mežā, tālu no ceļa – netālu no dzelzs laikmeta uzbēruma un senas polardētu dižskābaržu birzs, nogāzē uz pakalna, kas iesaukts par Draudzības kalniņu. Mēs izkašājam seklu ugunsbedri, savelkam ap to kritušu bērzu stumbrus sēdēšanai un, zem deguna nomurminājuši atvainošanos Londonas administrācijai, iekuram mazu ugunskuru, pārkāpjot Epingas meža noteikumus; par iekuru ņemam vispirms sausās lapas, tad žagarus.
Merlins atver mugursomu un izņem nelielu pudelīti ar tumšu sūnzaļu šķidrumu. Viņš to saskalina.
– Kokas lapu ekstrakts. Paštaisīts. Ideāls uzmundrinošs līdzeklis pēc dienas, kas pavadīta starp lapām.
Merlins vēlreiz iebāž roku somā un izvelk vēl vienu pudeli.
– Pašbrūvēts medalus, – viņš saka.
Viņš pasniedzas vēlreiz un izņem trešo pudeli.
– Pašbrūvēts sidrs, – viņš saka.
Uz pudeles brūnā stikla uzlīmēta balta etiķete, un uz tās rakstīts: “Gravitācija”.
– Sulu es izspiedu no āboliem, kas krituši no Ņūtona ābeles Kembridžā. Tam kokam diezgan grūti piekļūt. Tas atrodas Trīsvienības koledžā. Apsardze ir diezgan pamatīga. Ābolus vajadzēja čiept naktī. Žēl, ka nevarēju paņemt līdzi pudeli no pirmās sidra partijas. Tā bija no āboliem, kas čiepti Darvina augļu dārzā Daunas mājā. Jūs jau droši vien varat iedomāties, kas bija rakstīts uz tām pudelēm.
– Evolūcija.
– Trāpīts.

Tad pa vienam, pa diviem no koku ēnām sāk parādīties cilvēki – mani draugi, Merlina draugi, mūsu draugu draugi, saaicināti pa sociālajiem tīkliem, ar īsziņām, pa telefonu, uzmeklējuši mūsu atrašanās vietu ar GPS. Kāds atnesis mutes harmonikas, divi – ģitāras, bet Merlina brālis paņēmis līdzi divus kaulu klabekļu komplektus un mazas bundziņas.
Ap liesmām danco naktstauriņi. Virs mums mirkšķina satelīti. Lidmašīnu sarkanās nolaišanās gaismas, saskatāmas spraugās starp “kautrīgajiem” vainagiem. Es spēcīgi sajūtu meža tumšās aprises ap mums, virs mums un zem mums.
Iedzeru Merlina kokas brūvējumu un strauji sajūtu, kā man saasinās prāts. Ugunskurs nostrādā savu parasto burvestību, raisot stāstus un jautru noskaņojumu. Cilvēki sarunājas, atjauno agrākās pazīšanās, dibina jaunas, izveido šajā uguns stiprinātajā meža telpā īslaicīgu kopienu. Es parādu savu vaļa kaula pūci un bronzas šķirstiņu un paskaidroju, kā tie man iedoti un kādus pienākumus nes līdzi. Mēs ar Merlinu pastāstām dažus no saviem šodienas pameža stāstiem. Merlins, tāpat, kā Cinga, runā par augsni kā pilsētu, par pilsētu zem mūsu kājām, kurā savā starpā rosīgi sazinās neskaitāmas sugas un matērijas paveidi. Kāds jauns vīrietis ar iesauku Rokas Pūce tikai ar kailu plaukstu palīdzību, ūjinot un brēkājot, spēlē bluegrass mūziku. Mēs dziedam tautas dziesmas – “Deviņmārciņu veseri”, “Septiņas dzēruma naktis”, “Taimiņa blūzu” –, un cilvēki nodod piedziedājumus un pantiņus no rokas rokā un atkal atpakaļ. Merlins spēlē kaulu klabekļus, sitot ritmu katrai jaunai dziesmai. Nakts mūs dzesē, un uguns mūs silda.
Bungas, dziesmas, stāsti. Koki kustas, sarunājas, rosīgi nodod cits citam ziņas, kas man paliek nedzirdamas. Bērzu bluķos, augsnē knosās sēnes. Es sēžu, atspiedis muguru pret bērza bluķi, izstiepis kājas uz uguns pusi, līdzās Tarai. Tara ir gara, ar liegu balsi, grieķiete. Viņa ir dziedātāja, uzaugusi uz mazas salas Vidusjūrā. Dziedāt viņa mācījusies no krievu emigrantes, kuru salas krastos izskalojuši vēstures ūdeņi. Tara man stāsta par bēgļu krīzes sekām uz viņas salas – par atbalsta tīkliem, kas izveidojušies, lai palīdzētu bēgļiem, bet arī par to salinieku pretestību, kuriem licies, ka krīze apdraud viņu ierasto dzīvesveidu.
– Pienāk tāds brīdis, kad tu redzi, kā cilvēki slīkst vai kā viņus izskalo krastā bez nekā, – saka Tara, – un kad nav citas iespējas kā vien no visas sirds palīdzēt. Tā nav gluži labsirdība, jo brīva izvēle te spēlē mazāku lomu, nekā cilvēki mēdz domāt, un tādēļ šāda palīdzība ir mazāk cildena.
Vēlāk Tara dzied skumju dziesmu no savas salas, un mana sirds mazliet salūst. Liesmas palēnām izdziest, pārvēršas par klusi ņurdošām oglēm. Esmu pārāk noguris, lai sagaidītu, kad ugunskurs izdegs līdz galam, tāpēc aizklīstu nostāk mežā, lai atrastu guļas vietu. Atskatoties es redzu tikai oranžu blāzmu un ēnas uz koku bluķiem ap to; tad ugunskura gaisma sarūk, līdz pilnīgi izzūd meža tumsā. Es nonāku dižskābaržu birzī uz aizvēsturiska uzbēruma. Zem kāda no tiem bērni uzcēluši būdiņu no zariem un žagariem, atbalstot tos pret zemu augošu zaru. Tā izveidojusies sašķiebta koka telts, kas ir pietiekami gara, lai es tajā varētu apgulties. Tas ir uzaicinājums, ko nespēju atraidīt, tāpēc ierāpoju šajā migā un apguļos, pa spraugām veroties uz koku zariem, zvaigznēm, satelītiem. Mani pārņem pēkšņa un stipra sajūta, ka visapkārt ir būtnes, kuru attiecības un saziņu es uztveru neskaidri, taču spēcīgi, it kā vērojot caur biezu plīvuru. Šī sajūta ir mierinoša, taču reizē uzjunda arī vientulību. Pūces ūjināšana. Suņa rējiens. Gabalu tālāk, izcirtumā, uguns lēni apdziest, dziesmas apklust. Virs manis plešas dižskābaržu lapotne, kas kaut ko čukst nakts vējā. Tev kaut kas jādzird… Mans prāts miega meklējumos seko, no lapas uz zaru, no zara uz stumbru, no stumbra uz saknēm un no turienes – tālāk pa hifām, kas saaudušas savus tīklus tur lejā, zem zemes.


Fragments no Roberta Makfārleina grāmatas “Underland: A Deep Time Journey”, 2019