Superīgā Britānija

Timotijs Gārtons Ašs Piektdienā, 2012. gada 27. jūlijā, aptuveni miljards cilvēku visā pasaulē vēroja krāšņu, humoristisku, poētisku un sirsnīgu mūsdienu Lielbritānijas slavinājumu. Šo brīdi es varu izdzīvot vēlreiz, pateicoties tam, ka YouTube ir pieejams Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas video. Uzmetot īsu skatienu skaistajai Temzas ielejas dabai, mēs pārejam pie Kalibana burvju vārdiem no Šekspīra “Vētras”: “Jel nebaidieties, sala pilna trokšņu/ Un skaņu, dziesmu maigu, kas gan prieku dod,/ Bet pāri nedara.” No stadiona grīdas iznirst milzīgi fabriku skursteņi, kas simbolizē kapitālisma pirmās rūpnieciskās revolūcijas neapvaldīto un nežēlīgo enerģiju. To atsver labklājības valsts sociālais un demokrātiskais gars, kas atainots kā cieņas parādīšana Nacionālajam veselības dienestam – ar bērniem, kas lēkā pa sniegbaltām gultiņām, kamēr ārsti un māsas no bērnu slimnīcas Lielajā Ormondstrītā līksmi dejo viņiem apkārt.

Ekrānā redzam Džeimsu Bondu – aktieri Danjelu Kreigu – melnā taksometrā ierodamies pie Bakingemas pils. Viens no Viņas Majestātes korgijiem valstās uz sarkana paklāja. Tad karaliene – nevis aktrise, bet īstā karaliene, kas spēlē pati sevi –, tērpusies brīnišķīgā persiku krāsas kleitā, visa vienā zīdā, mežģīnēs, pērlēs un spalvās, pagriežas prom no sava rakstāmgalda un saka: “Labvakar, mister Bond!” Videoierakstā var dzirdēt, ka stadionā saceļas aplausu vētra.

Valdniece un aģents kopā iziet pils dārzā, iekāpj mirdzoši baltā helikopterā un aizlido pāri Londonai, līdz sasniedz Olimpisko stadionu un paliek lidinoties virs tā. Bonds atver helikoptera durvis. Vai viņš lēks laukā? Ilgu laiku valda neziņa, tumšajās nakts debesīs izgaismota tikai helikoptera baltā pavēdere. Tad izlec viņa; izpletņa kupols ir britu karoga krāsās, un, laižoties lejup, persiku krāsas kleita plandās viņai virs ceļiem. Miljardam cilvēku visā pasaulē aizraujas elpa. Viņai seko Bonds, Viņas Majestātes Ne-tik-slepenā dienesta aģents nr. 007, ar tiesībām izklaidēt. Kad Viņas Majestāte – kaskadieris Gērijs (ne Šons) Konerijs – piezemējas, mēs dzirdam slaveno pulsējošo tam-ta-da-dam mūzikas tēmu no Bonda filmām. Un pilnīgi visi simt dažādās valodās atzīmē der berühmte britische Humor, le célèbre humour britannique, el famoso humor británico – izslavēto britu humoru.

Tad no stadiona skaļruņiem atskan balss, kas franču valodā – olimpiskajās spēlēs paziņojumi joprojām ir divās valodās – aicina visus piecelties par godu Sa Majesté la Reine (Viņas Majestātei karalienei), un tur jau karaliene nāk, vienīgā un neatkārtojamā, tajā pašā persiku krāsas kleitā. Savas valdīšanas sešdesmitajā – “dimanta jubilejas” – gadā viņa joprojām ir, iespējams, pati slavenākā sieviete pasaulē.

Lietainā, vējainā 2021. gada rītā, vēlreiz noskatoties 2012. gada atklāšanas ceremoniju, man acīs sariešas asaras. Aiz mīlestības pret šo aizkustinošo, iekļaujošo mūsdienu Lielbritānijas versiju un arī aiz skumjām par to, kā mēs to pazaudējām – paša breksita un ar to saistītās un tam sekojošās šķelšanās dēļ. Tolaik tik daudzi no mums ticēja šai vīzijai par valsti, kas ir mierā ar sevi un savu vietu pasaulē, lepojas ar savas salas vēsturi, kas ir tik daudzveidīga, pateicoties imigrācijai, kas ir atvērta gan Eiropai, gan angliski runājošajai pasaules daļai, kas ir radoša, iekļaujoša, ekonomiskajā ziņā dinamiska un sociālajā ziņā gādīga, ar dikensisku sirds siltumu un humoru – varbūt pat pašu izcilāko Lielbritānijas dabas bagātību – no smalkas ironijas līdz plānprātīgajiem Montija Paitona jokiem. Vai tā bija tikai izrāde, pasaka, mīts? Bet mīts, kuram tic pietiekami liels skaits cilvēku, reizē ir arī realitāte. Tas ir kaut kas tāds, uz kā pamata veidojas nācija.

Boila izrādē redzamo nācijas paštēlu bija radījušas daudzas rokas, to vidū noteikti bija arī tās, kas piederēja Vinstonam Čērčilam un Mārgaritai Tečerei. To turpināja spodrināt konservatīvo un liberāļu koalīcijas valdība Deivida Kamerona un Nika Klega vadībā, kura pie varas nāca 2010. gadā un kuras laikā notika olimpiāde. Taču labāk par visu šis mēģinājums savienot daudzās atšķirīgās Britānijas atbilda tās valdības garam, kas bija izcīnījusi, ka olimpiāde notiek Londonā. Tā bija Tonija Blēra valdība, kas pie varas bija no 1997. līdz 2007. gadam. Blēra valdības pirmajos gados mērķtiecīgo vecā un jaunā saplūdināšanu nosauca par “superīgo Britāniju” (Cool Britannia¹).

Dinamiska ekonomika, elastīgs darbaspēka tirgus un neparasti liela atvērtība imigrācijai piesaistīja Lielbritānijai miljoniem eiropiešu. To pašu paveica arī kultūras maigā vara. Tā patiešām bija superīga vieta. Ap 300 tūkstošiem franču un aptuveni tikpat daudz vāciešu pārcēlās uz dzīvi Apvienotajā Karalistē. Ziedu laikos tur bija, iespējams, gandrīz miljons poļu un krietni pāri miljonam pārējo centrāleiropiešu un austrumeiropiešu. (Mums ar sievu nācās atvadīties no slepenās valodas, kurā varējām aprunāt cilvēkus alus bārā vai restorānā, jo tagad, lai kur mēs ietu, vienmēr atradās kāds, kurš prot poļu valodu.)

Gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā blērisms centās savienot abus Atlantijas okeāna krastus un paņemt labāko no Amerikas un Eiropas pieredzes. Lielā mērā ietekmējoties no Billa Klintona piemēra Savienotajās Valstīs, blērisms tiecās savienot tečerisma tirgus ekonomikas dinamismu ar labklājības valsts sociālo aizsardzību, kuru pēc Otrā pasaules kara bija ieviesusi leiboristu valdība. Kreisajiem bija jāsamierinās ne tikai ar kapitālismu, bet arī ar globalizēto finanšu kapitālismu, kuru Londonas Sitijā simbolizēja tādi debesskrāpji kā “Gurķis” un “Lauska”. Leiboristi mainīja zīmolu un kļuva par t. s. jaunajiem leiboristiem.

Kontinentālajā Eiropā daudzus centriski kreisi noskaņotos pievilka šis jauno leiboristu īstenotais maisījums. Itāļi ar apbrīnu runāja par Blairismo. Vācijas sociāldemokrātu līderis Gerhards Šrēders savā kampaņā izvirzīja ideju par “jauno centru” un kopā ar Blēru publicēja rakstu “Eiropas sociāldemokrātijas turpmākais ceļš”. Runājot par taisnīgumu un vienlīdzību, savas partijas ikgadējā konferencē 1999. gadā viņš teica:

Tas tiešām ir tā, kā raksta Tonijs Blērs. Mēs neesam par vienādu atalgojumu. Mēs esam par patiesu vienlīdzību – vienādām iespējām gūt piepildījumu, vienādām izglītošanās iespējām, vienādām iespējām darboties.

Partijas kreisais spārns sākotnēji pārvilka krustu šādām nesociālistiskām ķecerībām. Taču, kad Vācijas ekonomika mūsu gadsimta pašā sākumā nonāca grūtībās, Vācijas kanclers dabūja cauri savu “Rīcības plānu 2010”, kurā labklājības un darbaspēka tirgus reformas balstījās idejās, kas bija izklāstītas Šrēdera un Blēra kopīgajā rakstā.

Ja kādreiz ir bijis laiks, kad Lielbritānija šķita samērā apmierināta būt par Eiropas Savienības dalībvalsti, tad tas bija 21. gadsimta sākumā. Taisnība, Blēram piemita postimperiālistiskā britu apsēstība ar “līderību”, kas brīžiem jau sāka atstāt diezgan komisku iespaidu. Bijušais Rietumvācijas kanclers Villijs Brants atceras, ka 1967. gadā kādreizējais leiboristu politiķis Džordžs Brauns bija lūdzis, lai viņš palīdz Lielbritānijai pievienoties Eiropas Kopienai, sakot: “Villij, tev mūs jādabū iekšā, lai mēs varam uzņemties vadību!” Tagad, vienā no pirmajām starptautiskajām sanāksmēm, kurā Blērs piedalījās, jauno leiboristu līderis diviem saviem tuvākajiem padomniekiem teica: “Lielbritānijai jābūt lielākai!”

Taču Francija un Vācija nemaz negrasījās atteikties no savām dievišķajām tiesībām būt vadībā, ar kurām tās 
vēsturiski bija apveltījis Kārlis Lielais. Desmit gadu laikā Šarls de Golls divreiz nebija ļāvis “anglosakšiem” pievienoties klubam, 1963. un 1967. gadā sakot “Non” Lielbritānijas dalībai. Tai pašā laikā viņš 1963. gadā parakstīja vēsturisko Elizejas līgumu un uz tā pamata izvērsa sadarbību ar Rietumvāciju, tāpēc franču–vācu “pāris” bija pieradis būt par Eiropas integrācijas dzinējspēku. Blēram stājoties amatā, Francija un tagad jau apvienotā Vācija gatavojās spert vēl vienu apņēmīgu soli uz priekšu un ieviest monetāro savienību, kas 90. gados bija Eiropas galvenais politiskais projekts. Līdz ar to pievienošanās eiro tika uzskatīta par lakmusa testu jauno leiboristu apņēmībai īstenot projektu, ko sauc “Eiropa”, bet Blēra paša finanšu ministrs Gordons Brauns, kurš bija uz vienu roku ar eiroskeptiskajiem medijiem, nodrošināja, lai tuvākajā laikā tas nenotiktu.

Tad nāca lielie Eiropas strīdi par Irāku, pēc kuriem Blērs savu reputāciju Eiropā vairs nekad tā arī neatguva. Tomēr Lielbritānija tolaik bija viens no lielākajiem spēlētājiem Eiropā, palīdzot virzīt uz priekšu paplašināšanos austrumu virzienā, kandidātvalsts statusa piešķiršanu Turcijai 1999. gadā, militārās sadarbības projektus ar Franciju un teorētiski brīnišķīgo “Lisabonas rīcības plānu” ekonomisko reformu īstenošanai.

Kādā vējainā 2021. gada vasaras dienā es par šo laiku runāju ar Toniju Blēru viņa privātmājā, kas atrodas dārza dziļumā. Viņš apgalvo, ka, lai gan Irākas dēļ viņa attiecības ar Šrēderu un Žaku Širaku sabojājās, tās vēl bija iespējams glābt. Taču viņam bija dota vēl viena iespēja ar Angelu Merkeli un Nikolā Sarkozī. Turklāt Irāka viņam neko nemaksāja – drīzāk otrādi – attiecībās ar pārējām nozīmīgajām dalībvalstīm. Ar savu proamerikānisko nostāju un Lielbritānijas lielo atbalstu paplašināšanās procesam austrumu virzienā viņš ieguva draugus Polijā un visā pārējā Centrāleiropā. Tas pats attiecās uz viņa tuvākajiem sabiedrotajiem – Hosē Mariju Asnaru Spānijā un Silvio Berluskoni Itālijā. Šeit gan jāpiezīmē, ka neviens no viņiem nebija gluži kreiss. Tad viņš man stāsta, kā izcīnījis 2012. gada olimpiskās spēles Londonai. 2004. gadā likās, ka sacensībā par Starptautiskās Olimpiskās komitejas balsīm Parīze un Madride apsteidz Londonu. Tāpēc viņš esot nolēmis pieņemt ielūgumu apmeklēt Berluskoni – miljardiera izklaidēm paredzētajā palaco Sardīnijā. “Es biju vienīgais, kurš tur jebkad ieradies kopā ar sievu,” Blērs smejas.

Berluskoni parādījās, galvu apsējis ar baltu lakatu, acīmredzot nesen bija veicis matu pārstādīšanas operāciju. Abu līderu biroji bija vienojušies, ka tikšanās būs bez publicitātes, bet rosīgais itālis teica: “Nāc, izbrauksim mazliet ar manu jahtu,” – un, paskat tik, piestātnē bija sapulcējusies vesela paparaci delegācija. Viņi aizgūtnēm fotografēja iedegušo, braši smaidošo Toniju un Silvio viņa dīvainajā galvassegā. Šie attēli aplidoja visu pasauli, un tos atceras vēl šodien, it sevišķi baltā lakata dēļ.

Tonijam tomēr izdevās uzdot savu jautājumu: vai Itālija, lūdzu, atbalstīs Londonu sacensībā par olimpiādes rīkošanu? Silvio atbildēja: “Tu esi mans draugs. Es neko neapsolu, bet es skatīšos, vai varēšu palīdzēt.”

Protams, ka četri Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekļi no Itālijas bija pilnīgi neatkarīgi, – un neviens nešaubās, ka viņi bija pats godīguma iemiesojums. Taču viens no viņiem, Mario Peskante, bija arī jaunākais ministrs Berluskoni valdībā, un beigās viņi visi kaut kā nobalsoja par Londonu, kas apsteidza Parīzi par četrām balsīm. Itāļu balsīm. Arī šajā ziņā Londonas olimpiskās spēles var uzskatīt par pēdējo un labāko Blairismo stiķi.