Spokainā radiostacija, kura it kā nevienam nepieder

Krievijas purvos netālu no Sanktpēterburgas stāv kantaini metāla vārti. Aiz to norūsējušajiem stieņiem rēgojas vairāki radiotorņi, pamestas ēkas un elektrolīnijas, ko iejož mūra siena. Ar šo draudīgo vietu saistās kāds noslēpums, kura aizsākumi meklējami Aukstā kara apogeja laikā.

Uzskata, ka no šīs vietas raida radiostacija MDZhB, kas šķietami nevienam nepieder. Pēdējos 35 gadus šī radiostacija katru dienu 24 stundas no vietas pārraida trulu, monotonu skaņu. Ik pēc pāris sekundēm tai pievienojas otra skaņa, kas izklausās kā spokaina kuģa miglas taure. Tad atsākas garā dūkoņa.

Vienu vai divas reizes nedēļā sieviete vai vīrietis pasaka dažus vārdus krievu valodā, piemēram, “laiva” vai “zemkopis”. Un tas arī viss. Šo staciju var klausīties ikviens jebkurā pasaules malā, vienkārši noregulējot radio uz frekvenci 4625 kHz.

Šī radiostacija ir tik noslēpumaina, it kā būtu radīta tieši sazvērestības teoriju entuziastiem. Mūsdienās stacijai ir desmitiem tūkstošu sekotāju, kas to mīļi dēvē par “Dūcēju”. Ir vēl divas līdzīgas noslēpumainas stacijas – “Pips” un “Čīkstošaisritenis”. Šo raidstaciju fani atzīst, ka viņiem nav ne jausmas, ko viņi klausās.

Patiesībā to nezina neviens.

– Signālā nav absolūti nekādas informācijas, – saka Deivids Staplzs, Londonas Pilsētas universitātes signālu izlūkošanas eksperts.

Uzskata, ka frekvence pieder Krievijas militārajām struktūrām, lai gan tās nekad to nav atzinušas. Stacija sāka raidīt Aukstā kara beigās, kad komunistiskā iekārta sāka brukt. Pašlaik tā raida no divām vietām – Sanktpēterburgas un Maskavas piepilsētas. Dīvainā kārtā pēc Padomju Savienības sabrukuma šī raidstacija netika likvidēta, bet, tieši otrādi, tās aktivitāte strauji pieauga.

Ir daudz teoriju par to, kādam nolūkam “Dūcējs” varētu kalpot – sākot no saziņas ar zemūdenēm līdz komunikācijai ar citplanētiešiem. Ir versija, ka šis signāls darbojas kā “miroņa roka”: ja Krievija saņemtu kodoltriecienu, dūkoņa apklustu un automātiski aktivizētu prettriecienu. Bez jebkādiem jautājumiem, vienkārši pilnīga kodoliznīcība abās pusēs.

Iespējams, ka tas nav nemaz tik nejēdzīgi kā izklausās. Šāda sistēma tika izveidota jau padomju laikā: datorsistēma skenēja radioviļņus, meklējot dzīvības vai radioaktīvo nokrišņu pazīmes. Satraucošākais ir tas, ka daudzi eksperti uzskata: šī sistēma joprojām varētu būt aktīva. Kā šī gada sākumā norādīja Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kodolkarā starp Krieviju un Amerikas Savienotajām Valstīm “neizdzīvotu neviens”. Vai “Dūcējs” varētu to novērst?

Izrādās, ka zināmas norādes ir pašā signālā. Tāpat kā visas starptautiskās radiostacijas, arī “Dūcējs” raida samērā zemā frekvencē, proti, īsviļņu frekvencē. Tas nozīmē, ka salīdzinājumā ar vietējo radiostaciju, mobilo tālruņu vai televīzijas signāliem katru sekundi caur vienu punktu iziet mazāk viļņu. Tas nozīmē arī, ka viļņi var aizkļūt daudz tālāk.

Piemēram, BBC Radio London būtu ļoti grūti uztvert pat kaimiņu grāfistē, savukārt īsviļņu staciju BBC World Service var klausīties no Senegālas līdz Singapūrai, lai gan abas stacijas raida no vienas un tās pašas ēkas.

Un tas viss, pateicoties radioviļņiem, kas atstarojas no jonosfēras. Augstākas frekvences radiosignāli pārvietojas tikai taisnā līnijā un pamazām izplēn, saduroties ar šķēršļiem vai sasniedzot horizontu. Savukārt īsviļņu frekvencēm ir kāda brīnumaina īpašība: tās var atstaroties no uzlādētajām daļiņām augšējos atmosfēras slāņos un zigzagā pārvietoties starp zemi un debesīm, mērojot tūkstošiem, nevis desmitiem kilometru.

Tādēļ atgriežamies pie “miroņa rokas” teorijas. Nav nekāds brīnums, ka īsviļņu signāli izrādījušies ārkārtīgi populāri. Mūsdienās tos izmanto kuģi, lidmašīnas un militārie dienesti, lai sūtītu ziņojumus uz citiem kontinentiem, okeāniem un kalnu grēdām. Taču ir viens “bet”.

Augšējais atmosfēras slānis nav gluds kā spogulis, bet viļņojas līdzīgi kā okeāna virsma. Dienas laikā tas ceļas uz augšu, bet naktī pietuvojas Zemei. Ja vēlaties būt drošs, ka jūsu staciju varēs dzirdēt planētas otrā pusē, – bet, ja izmantojat to kodolkara mērķiem, tad visdrīzāk to vēlaties –, ir svarīgi mainīt frekvenci atkarībā no diennakts laika. BBC World Service jau to dara. “Dūcējs” to nedara.

Vēl viena versija, ka radiostacija darbojas, lai ar skaņas palīdzību noteiktu, cik tālu atrodas uzlādēto daļiņu slānis.

– Lai iegūtu labus rezultātus no radaru sistēmām, kuras krievi izmanto raķešu pamanīšanai, tā ir svarīga informācija, – saka Staplzs.

Jo ilgāks laiks signālam vajadzīgs, lai sasniegtu šo slāni un atgrieztos, jo augstāk tas atrodas. Bet šī radiostacija diemžēl nevar būt paredzēta šim nolūkam. Lai analizētu slāņa augstumu, kā signālu parasti izmanto noteiktu skaņu, kas līdzinās automobiļa signalizācijai: tā rodas, pielāgojot viļņus, lai atrastu īstos.

– Šī skaņa galīgi nelīdzinās “Dūcējam”, – atzīst Staplzs.

Interesanti, ka ir kāda radiostacija, kura ir pārsteidzoši līdzīga. “Linkolnšīras malumednieks” darbojās no 70. gadu vidus līdz 2008. gadam. Tāpat kā “Dūcēju”, to varēja uztvert visā pasaulē. Tāpat kā “Dūcējs”, tas raidīja no nezināmas vietas, bet pastāvēja uzskats, ka kaut kur no Kipras. Un, tāpat kā “Dūcējs”, tas pārraidīja signālus, kas bija vienkārši dīvaini.

Katras stundas sākumā stacija atskaņoja divas pirmās taktis no angļu tautasdziesmas “Linkolnšīras malumednieks”.

“Ak, bija man prieks zvaigžņotās naktīs

tai laikā,

kad biju māceklis izslavētajā Linkolnšīrā,

kur kalpoju savam meistaram gandrīz septiņus gadus…”

Šīs taktis atkārtojās 12 reizes, un tad bezpersoniska sievietes balss ar angļu vidusšķiras akcentu sāka lasīt ziņojumus, ko veidoja piecu ciparu grupas: “1-2-0-3-6.”

Lai saprastu, kādam nolūkam šāda raidstacija kalpo, mums jāatgriežas 20. gadsimta 20. gados. Viskrievijas kooperatīvā sabiedrība (All-Russian Co-operative Society jeb Arcos) bija ietekmīga tirdzniecības organizācija, atbildīga par darījumiem starp Apvienoto Karalisti un Padomju Savienību. Vismaz tā viņi paši apgalvoja.

1927. gada maijā, vairākus gadus pēc tam, kad kāds britu slepenais aģents bija pieķēris šīs organizācijas darbinieku ieejam komunistu ziņu aģentūrā Londonā, policijas darbinieki ieradās Arcos ēkā. Ēkas pagrabstāvs bija aprīkots ar pretielaušanās ierīcēm, un policisti uzgāja slepenu telpu bez durvju roktura, kurā darbinieki steidzīgi dedzināja dokumentus.

Tas izklausās dramatiski, tomēr briti neatklāja neko tādu, ko jau iepriekš nebūtu zinājuši. Šis reids drīzāk bija trauksmes zvans Padomju Savienībai, kura uzzināja, ka slepenais dienests MI5 jau gadiem ir viņus noklausījies.

– Tas viņiem bija liels trieciens, – saka Antonijs Glīzs, kas vada Bakingemas Universitātes Drošības un izlūkošanas studiju centru. Lai attaisnotu reidu, premjerministrs dažas no iegūtajām šifrētajām telegrammām pat nolasīja Parlamenta apakšnamam.

Rezultātā krievi izgudroja pilnīgi jaunus veidus, kā šifrēt ziņojumus. Viņi strauji pārgāja uz “vienreizējiem blokiem”. Šajā sistēmā persona, kas sūta ziņojumu, ģenerē nejaušu šifra atslēgu, kuru atklāj tikai ziņojuma saņēmējam. Ja atslēga patiešām ir pilnīgi nejauša, kodu uzlauzt nevar. Vairs nebija jāuztraucas, ka ziņojumus kāds varētu noklausīties.

Un tādēļ bija vajadzīgas “ciparu stacijas” – radiostacijas, kuras pārraida kodētus ziņojumus spiegiem visā pasaulē. Drīz vien to darīja arī paši briti: kā saka, “ja nevari viņus sakaut, tad pievienojies viņiem”. Ir diezgan sarežģīti ģenerēt pilnīgi nejaušu skaitli, jo šāda sistēma jau pēc būtības ir paredzama – un tieši no tā būtu jāizvairās. Bet dienesti Londonā atklāja ģeniālu risinājumu.

Viņi izlika mikrofonu ārā pa logu Oksfordstrītā un ierakstīja satiksmes troksni.

– Tur varēja dzirdēt, piemēram, autobusa signāltauri vienlaicīgi ar policista kliedzienu. Skaņa bija unikāla un nekad neatkārtojās, – stāsta Staplzs. Šo skaņu viņi pārvērta par nejaušu kodu.

Tas, protams, neliedza citiem mēģināt šo kodu uzlauzt. Otrā pasaules kara laikā briti saprata, ka varētu ziņojumus atšifrēt, tikai jāiegūst vienreizējais bloks, kas izmantots šifrēšanai.

– Mēs atklājām, ka krievi vecās “vienreizējo bloku” lapas izmanto par tualetes papīru krievu armijas hospitāļos Austrumvācijā, – stāsta Glīzs. Lieki piebilst, ka britu izlūki drīz vien jau rakņājās pa padomju armijas tualetēm.

Šis jaunais saziņas kanāls izrādījās tik noderīgs, ka drīz vien ciparu stacijas saradās visā pasaulē. Nosaukumi tām bija visai krāsaini: “Nansija Adama Sūzana”, “Krievu skaitītājs”, “Nobriedušais ķirsītis” – “Linkolnšīras malumednieka” māsas stacija, kurā arī pārraidīja taktis no angļu tautasdziesmas. Vismaz nosaukuma ziņā “Dūcējs” šajā kompānijā labi iederas.

Tas arī sasaucas ar vairākiem arestiem Amerikas Savienotajās Valstīs 2010. gadā. FBI paziņoja, ka ir atklājis “ilggadēju un slepenu” krievu aģentu tīklu, kas saņēmis instrukcijas caur kodētiem ziņojumiem radio īsviļņos – konkrēti 7887 kHz frekvencē.

Tagad spēlē ir iesaistījusies arī Ziemeļkoreja. 2017. gada 14. aprīlī Phenjanas radio pārraide sākās ar paziņojumu: “Es nosaukšu mājasdarbus tālmācības universitātes informācijas tehnoloģiju 27. grupas studentiem.” Šim vāji slēptajam militārajam paziņojumam sekoja vairāki lappušu numuri – nr. 69 823. lappusē, 957. lappusē –, kas ļoti izklausās pēc koda.

Varētu likties pārsteidzoši, ka ciparu stacijas joprojām izmanto, tomēr tām ir viena būtiska priekšrocība. Lai gan var uzminēt, kurš veic pārraidi, šos ziņojumus dzirdēt var ikviens, tādēļ nav iespējams uzzināt, kam tie paredzēti. Mobilie tālruņi un internets var būt ātrāki saziņas veidi, bet atliek tikai atvērt īsziņu vai e-pasta vēstuli no zināmas izlūkošanas aģentūras, un jūs var atklāt.

Tā ir intriģējoša doma: “Dūcējs” ir slēpies visu acu priekšā, informējot krievu spiegu tīklu visā pasaulē. Ir tikai viena problēma. “Dūcējs” nekad nepārraida ciparu ziņojumus.

Būtībā tam nav lielas nozīmes, jo vienreizējos blokus var izmantot, lai pārveidotu jebko – no koda vārdiem līdz nesakarīgiem tekstiem.

– Ja šis tālruņa zvans būtu šifrēts, jūs dzirdētu “…enejekdhejenw…”, bet otrā galā tas izklausītos kā normāla runa, – saka Staplzs. Tomēr signālā tas atstātu pēdas.

Lai nosūtītu informāciju pa radio, būtībā tiek vienkārši mainīts pārraidīto viļņu garums vai atstatums starp tiem. Piemēram, divi zemi viļņi pēc kārtas nozīmē “x” vai trīs viļņi tuvāk kopā nozīmē “y”. Ja signāls ietver informāciju, nevis viļņus ar vienādu atstatumu kā vilnīšus okeānā, tad iegūstam vilni, kas izskatās pēc robainā elektrokardiogrammas silueta.

“Dūcējs” tāds nav. Tomēr daudzi uzskata, ka šī stacija ir divu lietu hibrīds. Konstantā dūkoņa ir tikai marķieris, kas saka: “Šī frekvence ir mana, šī frekvence ir mana...”, lai citi to neizmantotu.

Tā kļūst par ciparu staciju tikai krīzes brīžos, piemēram, ja Krievijā kāds iebruktu. Tad tā darbotos, lai nodotu instrukcijas krievu spiegu tīklam visā pasaulē un bruņotajiem spēkiem attālākajos reģionos. Galu galā, Krievija ir vismaz 70 reižu lielāka par Apvienoto Karalisti.

Šķiet, ka viņi jau ir sākuši trenēties.

– 2013. gadā krievi pārraidīja īpašu ziņojumu “DOTA KOMANDA 135”, kas varētu būt testa ziņojums pilnai kaujas gatavībai, – saka Māris Goldmanis, radio entuziasts, kurš klausās šo staciju no savām mājām Baltijas valstīs.

Krievu radiostacijas noslēpums, iespējams, ir atklāts. Bet, ja tās faniem patiešām ir taisnība, cerēsim, ka šīs stacijas dūkoņa nekad nepārtrūks.

BBC, 2020. gada 15. jūlijā