Smaržas no Eiropas

Mans tētis bija jūrnieks tālajos reisos pie Āfrikas kontinenta kreisā krasta. Vi­ņam tas nozīmēja iespēju vienmēr būt tālu prom no visa, kas skar cilvēkus uz zemes. Man tas nozīmēja citādu bērnību nekā citiem 80. gadu sākuma mazpilsētas pagalmu bērniem. Videospēles, kasešu pleijeris ar austiņām, videomagnetofons, kafijas automāts, tālvadības pults, rācijas – rets bērns Padomju Latvijā lietoja šādus vārdus. Mums ar māsu tā bija ikdiena. Tētis bija radists – atbildēja par sakariem uz kuģa; mamma strādāja par kadru daļas priekšnieci Talsu slimnīcā. Mūsu trīsistabu dzīvoklī bāriņā aiz importa pudelēm un padomju porcelānā paslēptiem dolāriem atradās garena kastīte zelta krāsā ar pili un karavīriem gravīrā un Francijas karogu. Šajā kastītē bija 12 mazas smaržu pudelītes. Tās smaržoja katra citādi un, ļoti iespējams, atbilda gada 12 mēnešiem. Bet varbūt es kļūdos.

Reiz, kad biju aktieru studists, nejauši noklausījos režisora Pētera Krilova teikto kādam topošam māksliniekam: pirmais, ko cilvēka prāts atminas, ir ķermeniskās sajūtas, bet pēc tam smaržas. Man tas palika atmiņā. Atceros, ka stāvēju Zirgu pastā pie smēķētavas durvīm. Runātāji bija iekšā. Visticamāk, arī es pēc šiem vārdiem iegāju smēķētavā. Telpā, kuras vairs sen jau nav, atradās arī kafijas automāts.

Lai notvertu sajūtas, ko pārvērst lugā par pasaulē nepaklausīgāko pilsoni Džakomo Kazanovu, 2015. gada pavasarī es devos uz Eiropu. Latvijā tobrīd mani nekas nesaistīja – ne darba, ne attiecību, nekā no visa tā, kas varētu mani atturēt doties nezināmā virzienā. Nepaņēmu līdzi ne telti, ne guļammaisu – man nebija nekā, ar ko parasti nodrošinās ceļotājs. Es sevi par tādu arī neuzskatīju, devu priekšroku nejaušībai. Pieraksti, apģērbs, vecs klēpjdators un garš, melns plašķis – tas arī viss, kas bija manā mugursomā, kura tik un tā likās pārāk smaga vieglajam solim, ar kādu uzsāku savu klejojumu pa Eiropu.

No Latvijas uz Briseli izlidoju mammas vārdadienā. Domāju, ka tētis franču smaržas mammai šajā dienā nedāvināja. Diena, kad viņš pēc astoņu mēnešu prombūtnes atgriezās mājās, nebija nekāda oficiāla svinamā diena. Taču mūsu ģimenē tie vienmēr bija gada lielākie svētki. Vārdadienas man jau toreiz nešķita svarīgas uz brīnumainā ikdienas fona.

Manu tēti sauca Juris, bet mammu – Anita. Viņi mācījās vienā klasē skolā, kuru vēlāk absolvēja arī mana māsa un pēc tam es. Kad tētis jau bija miris, mamma mēdza atcerēties gadījumu, kad, atnākusi uz skolu un ieraudzījusi klasē Juri Kalnozolu, demonstratīvi atvēra logu, lai izvēdinātu telpu. Mamma bija pilsētniece, priekšnieka meita. Tētis bija no laukiem. Viņa mamma bija govju slaukšanas čempione kolhozā. Domāju, ka īstenībā tētis nesmirdēja vairāk par citiem zēniem klasē.

Briselē es pāris dienas uzturējos pie draudzenes, kas strādāja Eiropas Padomē, kaut kur saistībā ar presi. Varbūt tas arī nemaz nebija Eiropas Padomē, bet kādā citā birokrātijas struktūrā. Par darbu nerunājām, sevišķi tāpēc, ka viņa pēc darba no tā visa bija nogurusi. Dienu Briselē es vadīju četrkantīgajā piemājas dārziņā – smēķēju lētas cigarellas, dzēru karstu Dienvidamerikas šokolādi, lasīju nejaušas grāmatas un rakstus, šo to pats atzīmēju pierakstu kladē vai datorā, kas mēdza kaitinoši izslēgties. Tad es aizgāju līdz vecpilsētai un paskatījos uz māju, kur 1873. gadā Verlēns sašāva Rembo. Bieži vien vazājos pa izstādēm, kur varēja tikt bez maksas. Sekoju hašiša smaržai arābu rajonos un kādu laiku nebraucu prom, lai gan Brisele bija tikai izejas punkts. Vienubrīd nodomāju caur Lamanšu tikt Lielbritānijā, tā bija tikai viena no iespējām, bet es vēlējos saglabāt nejaušības brīvību. Un šī nejaušība atceļoja jaunas, toreiz vēl maz pazīstamas komponistes personā. Viņai līdzi bija milzīgs čemodāns. Šo čemodānu mans ķermenis atcerēsies vēl ilgi pēc nāves.

Jaunā māksliniece bija ieradusies Briselē, lai dotos tālāk uz Parīzi, bet pēc tam Barselonu, kur viņai bija jāsatiek kāda slavena latviešu aktrise un viņas vīrs, kas diriģēja kaut kādā Eiropas orķestrī. Mūs ar jauno komponisti saistīja kopīga aizraušanās ar laikmetīgo operu: tieši viņa mani toreiz Briselē iepazīstināja ar sicīliešu laikmetīgās mūzikas savdabi – komponistu Salvatori Šarrīno. Šī komponista uzburtā gaisotne man atgādināja ļoti ievainota, noslēpumaina cilvēka lavīšanos siltā pilnmēness naktī dziļos, sausos Sicīlijas laukos. Klusas, nedaudz uztrauktas vijoles kā cikādes tālāk un tuvāk; kāds asāks, lielāks augs, no kura klusajam, noslēpumainajam cilvēkam ar ievainoto augumu negaidīti jāizvairās kā veiklai klarnetei, lai neievainotos vēl vairāk.

Nolēmu pavadīt komponisti no Briseles līdz Parīzei, kur varēja sarunāt naktsmājas pie kādas latviešu horeogrāfes, kas jau vairākus gadus strādā dažādus varietē un kustību režijas darbus pagātnes modernās dejas metropolē Parīzē. Ar komponisti un čemodānu pastaigājām pa Parīzes centru, bet tad devāmies ar metro līdz Sendenī. Patlaban dažādu arābu tautību blīvi apdzīvoto Parīzes priekšpilsētu bija pieminējis arī Džakomo Kazanova saistībā ar kādas zupas recepti; arī viņa pirmais Francijas loterijas direktora birojs esot bijis mājā Sendenī ielā Parīzē. Vēlas pēcpusdienas karstā saule sildīja izbalējušos pilsētiņas mūrus, un tumsnējo augumu ņirbēšana visapkārt manī raisīja romantiskas atmiņas par man neaizsniedzamo, bet tētim tik tuvo Āfriku.

Vēl pēc dienas, kad komponiste jau aizlidojusi, jūtu, kā horeogrāfes laipnais piedāvājums palikt uz dejošanas paklājiņa mazā dzīvoklīša virtuvē, kamēr izlemju, kur doties tālāk, manī raisa zināmu neērtību. Bet tas ir vairāk psiholoģisks diskomforts, kas rodas vēlmē lieki neapgrūtināt otru ar savu klātbūtni, ieslīdēšanu viņa ikdienā, rēķināšanos. Kaut gan man nav daudz naudas, saku, ka pastaigāšu un apdomāšu, kamēr viņa būs darbos: ja būšu nolēmis palikt, ieradīšos, tomēr mantas katram gadījumam paņemšu līdzi jau tagad. Tobrīd abi vēl nezinām, ka turpmākās dienas un gadus vairs tiešām nesatiksimies. Un es pat lēnām aizmirsīšu viņas vārdu.

Bet tagad joprojām esmu Sendenī. Kamēr dejotāja ir pirmdienas gaitās Parīzē, es klīstu pa nesteidzīgās priekšpilsētas saules bālajām ieliņām. Atvēsinos pāris dažādu ticību namos, kā esmu radis darīt lielās, senās pilsētās. Un tad es ievēroju dīvainu piecstāvu namiņu, kas iespiests starp divām lielākām celtnēm: durvis ir šauras, un, domājams, tādēļ tās ir vaļā. Ejot garām durvju ailei, pamanu pensijas vecuma kungu ar brillēm ķēdītē: viņš kaut ko pieraksta kladē, kas izskatās pēc reģistrēšanās tabulas. Viesnīca, es paspēju nodomāt, un pēdējā logā aiz restēm ieraugu zilu uzrakstu “Les cinq silences”. Es neprotu franču valodu, tādēļ pat nesāku prātot, ko tas varētu nozīmēt, bet mani sāk uztraukt kāda pēkšņa ideja: ja nu šīs bezzvaigžņu viesnīcas istabiņa izrādītos saprātīgā cenā, es varētu atļauties luksusu, ko turpmākajos mēnešos, visticamāk, atļauties nevarēšu. Šīs domas urdīts, pāreju ielu neatļautā vietā, lai, apmetis līkumu un šķērsojis ielu vēlreiz, nu jau pie luksofora, atkal ietu garām šaurajām durvīm. Viesnīckungs mani ir jau atpazinis kā nesenu garāmgājēju ar lielu mugursomu un franciski jautā, vai var kā palīdzēt. Es atbildu angliski, ka mani drīzāk interesē, cik šāda palīdzība varētu maksāt. Esmu ieinteresēts palikt vienu diennakti, piemēram. Vismaz, es vēl beigās piebilstu. Viņš saka: trīsdesmit un līdz rītdienas divpadsmitiem. Es saku, ka 30 par vienu nakti nevaru atļauties, un es nemeloju. Viņš prasa, cik tad es varot, un es nosaucu savu sapņu viesnīcas numuriņa cenu. Divdesmit eiro. Viņš saka trīsdesmit, bet es varot palikt divas naktis, turklāt viņš tā nekad nedarot, bet varot redzēt, ka es esmu rakstnieks. Tā viņš man saka, un izskatās, ka pirmdienas ir viņa mīļākās dienas. Atbildu, ka tā tiešām varētu teikt, bet es nezinu, vai vēlos palikt ilgāk, un nezinu arī, kurp vispār došos. Viņš nopriecājas un saka, ka tad jau tieši noderēšot numuriņš, kur padomāt. Ja palieku, tad 30 par divām naktīm, bet 20, ja atstāju Sendenī rīt līdz 12. Es saku, ka padomāšu, bet tūlīt pat piebilstu, ka esmu izdomājis un palieku. Man reizēm sanāk būt veiklākam par sevi. Un iegaumēju, ka franciski esmu écrivain. Bet “Les cinq silences” nozīmē “pieci klusumi”.

Viesnīcas īpašnieks man iedod atslēgu vislētākajai istabai jumta stāvā. Esmu ļoti pacilātā garastāvoklī un, lai gan tā nemēdzu darīt, pirmo reizi mūžā ieslēdzu telefonā videokameru, kāpju augšā uz savu jumta istabiņu Sendenī viesnīcā “5 klusumi” un dziedu “o šanzelizē”. Filmēju savas pa trepēm kāpjošās kājas un dziedu tikai piedziedājuma pirmo daļu, tad trombona partiju diezgan precīzi, tad seko tā daļa, kur es dziedu franciski, bet neviens uz pasaules mani nesaprot, un beidzu es ar visiem skaidri saprotamo aux Champs-Élysées. Tā līdz bēniņiem. Roka atslēdz durvis. Roka nospiež durvju kliņķi. Tad kļūst redzams pelēks, diezgan pleķains paklājs. Tālāk durvju šķirbā pavīd galda kāja un daļa no kaut kā nokrituša apakšā: tas izrādās prusaku slazds, un tāds vēl ir zem gultas un skapī. Vairāk istabā mēbeļu nav.

Joprojām nespēju saprast, kāpēc šai Sendenī nodzīvoju veselu nedēļu. Šajā viesnīcā mani iedvesmoja viss, sākot ar nosaukumu un laipno viesnīcnieku, kas mani dienu no dienas lika citās istabiņās – te labākās, te sliktākās, jo mana iepriekšējā istaba bija vajadzīga pēkšņam remontam, kaitēkļu indēšanai vai parīzietim ar prostitūtu, – beidzot ar skatiem, ko man piedāvāja ielas puses logi un dzīve aiz tiem.

Tā kā es biju écrivain, tad sāku rakstīt stāstu “5 klusumi”. Varbūt tiešām man visvairāk patika tas, ka tēloju rakstnieku. Un man bija savs skatītājs – viesnīcnieks, kuru es saucu par Pillowman. Visdrīzāk tāpēc, ka man nemitīgi nācās pārcelties uz citu istabiņu un šo jaunumu viņš ieradās paziņot, vienmēr turot rokās manu jauno spilvenu. Atceros, ka man patika rakstīt. Manam ķermenim patika sajūta, kas rodas, kad sēžu pie galda un atbrīvojos gaidāmajam piedzīvojumam.

Tā es sapņoju un vēroju, kā Parīzē satumst ātrāk nekā Rīgā. KFC ēstuvē mani uzrunāja oficiante Ažē: vakarā, pastaigājoties pa Sendenī, uzzinu, ka viņa te strādā un studē akmeņus, lai gan es tā arī nesaprotu, ko tas īsti nozīmē. Mēs aizejam līdz milzīgajai Sendenī futbola arēnai, bet vēlāk sēžam šosejas malā uz soliņa, un pāris metrus no mums plūst nemitīga auto straume. Un mēs abi nezinām, ka pēc pusotra gada te atskanēs sprādziens, aizsākot Parīzes slaktiņu. Un tieši pašreiz šī mazā priekšpilsēta ir Parīzes teroraktu plānošanas štābs. Bet mēs vienkārši skatāmies uz mašīnām, kas brauc mums garām, un runājam par akmeņiem.

Tā arī nevaru saprast, kāpēc es pēkšņi nolēmu doties uz Marseļu. No vēstulēm draugiem secinu, ka viņiem par savu izvēli esmu rakstījis šādi: “Marseļas ostā stipras rokas būs vajadzīgas vienmēr.” Un vienmēr piebildis, ka neatceros, kur šādu teikumu esmu lasījis, “taču man ir tieši tādas rokas”.

Marseļas vecpilsētas vidū ir milzīgs kalna kūkums. Marseļā un vispār Francijas dienvidos esmu pirmo reizi, un, ja pilsētas centrā ir kalns, tajā jāuzkāpj. Ne vien saulrieta dēļ, bet arī palūkoties uz pilsētu. Jūsmoju par pēkšņu futbola laukumu daudzstāvu māju pagalmā pa ceļam kalnā, apsēžos un kādu laiku skatos uz to. Sarkanā rieta gaisma atsitas pret klints sānu un daudzstāvu māju sienām, tad skar vārtu rāmi jau kā ēna spēlei bez futbolistiem un līdzjutējiem. Vienīgi es esmu.

Mirkli atpūties, turpinu ceļu līdz pašam kalna galam. Te paveras skats uz visu Marseļu. Jūras sāns mani pagaidām neinteresē. To vēlāk, kad ostā vajadzēs manas stiprās rokas. Tagad mani interesē jaunceltnes un grausti. Graustus no tādas tālienes grūti noteikt, tāpēc koncentrējos uz jaunceltnēm, kuras atrodu uz ziemeļiem no vecpilsētas – vairākas daudzstāvu mājas bez apdares un logiem, kas manu iekļūšanu un nak­šņošanu varētu padarīt krietni vieglāku. Iegaumēju maršrutu un kāpju lejā. Jau krietni krēslo.

Tikai vienreiz īsi kļūdījies, nonāku pie milzīgiem veselu kvartālu apskaujošiem metāla žogiem – spīdīgiem, bez spraugām, ieskatīties iekšpusē var tikai pa savienojumu vietām. Būvlaukums un celtņu giganti ir spilgti izgaismoti kā apskatei izstādīti skeleti. Es tur varētu pazust, ja vien ap celtnēm nebūtu tik plašs laukums, kur spilgtā gaismā uzmanību saistītu pat veikla kaķa mēmais skrējiens. Tālāk teritorijā atrodas sarga būdiņa: logi tumši, tikai zila gaisma no kāda ekrāna un ļoti aptuvena sēdoša cilvēka aprise. Pārāk perfekts sargs.

Sāku klaiņot pa mazajām ieliņām. Šķērsielas vienmēr spēj piedāvāt vairāk nejaušību nekā lielās, maģistrālās ielas. Uz lielām ielām cilvēki un mašīnas skaidri zina, kur jānokļūst. Man tas neder. Man vajag, lai notiek. Un vislabāk ar mani un kaut kas labs. Piemēram – miegs kādā skvotā vai nejauši sastapta labvēļa pajumtē. Visbeidzot rue Malaval atrodu ilgi meklēto – draņķīga paskata māju vienos uzrakstos. Otrajā stāvā izkārts Jamaikas karogs. Klauvēju pie durvīm, taču neviens neatver. Metu ar akmentiņiem pa jamaikieša rūti otrajā stāvā – nekā. Bet dažos logos vēl ir gaisma. Izmēģinu visus – nekā. Apsēžos uz kāpnītēm nedaudz nostāk, atspiežos pret mugursomu un jūtu, kā mani pārņem neatliekams nogurums: galu galā, šodien esmu šķērsojis visu Franciju, ēdis maz, bet staigājis pārāk daudz. Bet tad pie durvīm pienāk pinkains cilvēks, pataustās pie kreisās durvju ailes, un pēc brīža viņu ielaiž. Es vēl saucu nopakaļ, skrienu tuvāk, bet nepaspēju – miegs un mugursoma mani pārāk aizkavē. Taču meklēju slepeno zvana pogu, un tur tā ir, pavisam niecīga, un es to piespiežu. Cilvēks, kas atver, kādu laiku nevar saprast, uz ko viņš skatās, kamēr es viņam stāstu, ka klaiņoju pa Eiropu, lai atrastu iespaidus un liecības par Džakomo Kazanovu. Bet, kad, jau pilnībā zaudējis pavedienu cīņā ar angliski nerunājošo pasaules daļu, saku écrivain, es tieku ielaists.

Tā ir Marseļas vecā pasta ēka, ko jau gadu noskvotojuši anarhisti un franču komunisti. Saku, ka neesmu ne viens, ne otrs; man tas beidzās bērnībā. Es vienkārši meklēju materiālu lugai, klaiņoju, nevienam ļauna nevēlu. Un man ierāda atsevišķu istabu pirmajā stāvā. Es noklāju savu plašķi uz grīdas un saldi iemiegu.

Nākamajās dienā jau bez mugursomas un plašķa priecīgā noskaņojumā cilpoju pa krāpnieku un zagļu pilsētu – kā to apzīmēja Kazanova kādā vēstulē. Apmeklēju bibliotēku un Marseļas Nacionālo arhīvu. Jā, Francijā ir ļoti skaisti valsts arhīvi – perfekti restaurētās mājās, plašām, tukšām telpām. Marseļas daudzstāvu arhīvā uz trepju lenterēm Braila rakstā taustāms kaut kas man nepieejams. Atceros, reiz kāds akls slovēņu dejotājs man stāstīja par zaudēto redzi. Viņš bija to zaudējis pusaudža gados auto avārijā, kad braucis kopā ar mammu. Mamma pēc šīs avārijas tā arī neesot atguvusies – nosirmojusi viņa turpmāko mūžu vadījusi dažādās nervu klīnikās, jo vainojusi sevi dēla nelaimē. Taču dēls nepavisam nebija nelaimīgs. Mēs toreiz sēdējām Ļubļanas bārā. Viņš bija kļuvis par dejotāju – jau pēc avārijas. Viņš teica, ka ķermenis atceras katru skatuves dēli, robu vai iznākušu naglas galu. Uz skatuves viņš kustējās veikli kā gepards. Spieķīša palīdzība bija nepieciešama tikai uz ielas, kur ir citi. Kamēr viņš ir viens un dejo, neesot nekā tāda, ko varētu palaist garām vai neredzēt. Atceros, ka jautāju, vai viņš redz sapņus. Un viņš atbildēja, ka sapņos redz mammu, mūžam jaunu... Uz Marseļas Nacionālā arhīva sāna kāds uzšņāpis uzrakstu: “Here comes the sun, tu lu lu lu...”

Pie kādas ielas stūra, gaidot zaļo gaismu, pēkšņi sajūtu smaržu, ko atceros no bērnības, – mana tēta odekolons (ārzemju, protams). Un precīzi tas pats. Esmu par to pārliecināts. Kādu laiku sekoju smaržai, bet es zinu, ka tas nevar vilkties mūžīgi. Tāpēc ieeju tuvējā veikaliņā, nopērku cigarellu par 50 centiem, aizeju līdz jahtām un skatos, kā šūpojas to dažādie masti.

Marseļas Centrālajā bibliotēkā, ko apmeklēju ik dienas, ir ļoti daudz apmeklētāju. Pārsvarā arābu studentes, ļoti maz vīriešu. Vīrieši pārsvarā dirn pie sporta totalizatoru kantoriem. Džakomo Kazanova bija pirmais Parīzes valsts loterijas direktors.

Labvēlim Venēcijā, kur viņam bija liegts iebraukt, Kazanova rakstīja: loterijā laimestu var savākt tikai viens cilvēks, un tas ir loterijas īpašnieks. To der paturēt prātā.

Bibliotēkā jau vairākas dienas vēroju kādu ļoti skaistu meiteni. Viņa sēž man pretī. Bibliotēku regulārie apmeklētāji vienmēr cenšas sēdēt vienuviet. Arī es. Arī viņa. Mēs šad tad saskatāmies un uzsmaidām viens otram. Esmu uzrakstījis zīmīti, ko kautrējos viņai nodot. Esmu diezgan bikls, ja man kāds tiešām patīk. Man tā ir kopš bērnības. Taču šoreiz es domāju, ka agri vai vēlu tomēr šo zīmīti viņai nodošu. Vai drīzāk atstāšu uz galda un tad, cik vien ātri iespējams, skriešu prom. Tomēr viņa nedod man šādu iespēju. Viņa nekur neiet. Un, kad lasītavā ir palicis vairs tikai pāris cilvēku, es un viņa, meitene pieceļas un, stipri gāzelēdamās gurnos, paiet man garām. Klibodama, vēl pieturoties pie galda stūra un tad pie mana krēsla atzveltnes, viņa it kā atvainodamās man uzsmaida. Un es aizveru acis, lai neredzētu pats savu kaunu.

Ar mani skvotā runā maz, jo es neesmu komunists. Saku, ka mans vecvectētiņš apsargāja Ļeņina kabinetu Ziemas pilī, kad tur fīrējās latviešu strēlnieku Tukuma 2. pulks, bet viņi netic. Taču man vienalga. Es tāpat drīkstu ēst viņu ēdienu, ko viņi lielā vairumā ņem no lielveikalu izgāztuvēm. Pārsvarā – trīsstūrmaizes. Tā viņi pauž savu protestu pret kapitālismu un patērētājsabiedrību. Vairāk ar mani runā vienīgi Kamilla, itāliete no Boloņas, ļoti labā angļu mēlē. Tas ir jauki, bet es jūtu, ka varbūt šī interese ir pārāk uzkrītoša. Turklāt tas redzami nepatīk skvota saimniecei, kas pēc pāris dienām jau to izsaka diezgan skarbā garā. Franciski zinu dažus vārdus – “pieci klusumi”, “rakstnieks” un vēl pāris frāzes, ko varētu prast pat zīdaiņi Sibīrijā. Saprotu, ka mans laiks Marseļas skvotā tuvojas le grand final. Un tagad es gribu tikt uz Sicīliju. Tas man ienāca prātā, lūkojoties uz jahtu mastiem. Kamilla man ir paspējusi izstāstīt par ecovillaggio Sicīlijas laukos.

Nopērku biļeti no Dženovas uz Palermo par 60 eiro, kas ir jau pārāk liela izšķērdība. Taču man rodas labs plāns, kā nopelnīt. Pie Marseļas dzelzceļa stacijas esmu pamanījis vietējos puišeļus, kas tirgo hašišu. Ja man sanāktu tikpat izdevīgi kā Sendenī, es varētu to tālāk notirgot skvotā un tad pazust ar nelielu uzviju.

Pie stacijas nedaudz pamīņājos, un nav ilgi jāgaida, līdz pie manis pienāk tāds pusaugu sīkaļa. Mēs saprotamies bez vārdiem. Viņš norāda uz novērošanas kamerām, un mēs paejam gabaliņu nostāk. Pa ceļam es viņam parādu 50 eiro un viņš man parāda hašiša gabalu kartupeļa lielumā. Tas ir iesaiņots caurspīdīgā celofānā. Izskatās ļoti labs guvums. Taču turpat netālu iznirst tirgotāja kolēģi – Marseļas tīņu puikas, kādi septiņi gabali. Saprotu, ka var nebūt labi, sāku grozīties, lai tiktu ātrāk prom, taču pēdējā brīdī, man par lielu pārsteigumu, darījums notiek bez sāpēm. Es ātri paņemu hašišu, iedodu norunāto summu un pazūdu. Savā pasta istabā atsaiņoju guvumu un beidzot pasmaržoju. Un tad uzreiz iemetu miskastē. Salipināto īrisa konfekti pat nepagaršoju. Mans aizvainojums ir tik milzīgs, ka nekavējoties ķeros pie sava vecā laptopa un pēc pāris minūtēm jau esmu sarakstījis poēmu “Marseļa nav tas, kas ir Pitrags”. Spītējot aizliegumam apmeklēt Kamillu viņas istabā, es ieeju atvadīties. Man nav citu interešu kā pateikt paldies par sarunām, palūgt e-pasta adresi un pazust no šejienes uz neatgriešanos. Orevuār – vai kā nu to saka.

Dusmu karstumā ir viegli apjukt. Man ir izstrādāts stopēšanas maršruts, bet es pāris reižu sajaucu apvedceļus. Un brīdī, kad mans prāmis Dženovā saka tutū, es esmu Montekarlo. Naudas nu jau man ir pavisam maz. Bet es esmu Montekarlo – bagātnieku metropolē. Te nav nekādu cerību uz skvotiem vai pinkainu panku labvēlību. Pagrozījies centrā, kur norit F1 trases uzstādīšana drīz gaidāmajam posmam, es uzkāpju tribīnēs un aptuveni 5 km pa kreisi redzu klintis. Tur varētu nekā cita nebūt, un tieši to es vēlos. Pa ceļam uz klintīm ir tenisa korti. Tur atrodu tenisa bumbiņu. Tad pa garām kāpnēm, mētājot bumbiņu, tieku akmeņainā līcītī. Nedaudz pa labi redzu milzīgu sprunguļu krāvumu un turpat blakus – plakanu akmeni. Man nav citu domu kā – nolikt tur savu stulbo galvu un nekad vairs neatvērt acis.

Bet, kad ir uzausis rīts, acis neatvērt vairs nav nekādu cerību. Debesis ir skaidras. Augstu virs manis lido kaijas, albatrosi vai kaut kas uz to pusi. Man joprojām ir pilnīgi vienalga, kā to visu sauc. Es gribēju uz Sicīliju, bet esmu uz plakana akmens teju bez naudas vienā no dārgākajām pilsētām pasaulē. Un tad es dzirdu, ka tomēr neesmu viens. Tuvojas soļi, taču tad atkal attālinās, un tā ilgāku laiku. Pieceļos sēdus un ieraugu vecu onkulīti. Viņš met sprunguli lielajā krāvumā, tad atkal atgriežas akmeņainajā līcīti, meklē nākamo, atrod, paceļ, nāk atkal un iemet lielajā krāvumā. Tad viņš pienāk pie manas plakanās dzīvesvietas un sveicinās franciski. Es neatbildu, vienkārši pamāju ar galvu. Tad vēl pāris reižu viņš iet pēc sprungulīšiem, atgriežas un visbeidzot saka: “Dobrij utro.” To es nebiju gaidījis, tāpēc atbildu: “Dobrij utro.” Sākam runāties. Viņa krievu valoda nav diez ko laba, viņš to savulaik iemācījies, lai strādātu ar tūristiem no Padomju Savienības. Tagad viņš ir vecs un jau vairākus gadus šai vientuļajā līcītī krāmē lielu ugunskuru, ko tad visbeidzot aizdedzina. Tas notiek vienreiz mēnesī vai mazliet retāk – atkarīgs no tā, cik veiksmīgi no jūras izskalojas mazie kociņi. Un tad viņš man jautā: “Kak spal?” – “Horošo,” atbildu, “spasibo.” – “A kto ti?” viņš man jautā. Es nevaru izdomāt, kādu brīdi pamētāju vakar atrasto tenisa bumbiņu un tad atbildu: “Ja pridurok.” Un viņš pasmaida. Viņš pat sāk smieties, un man uz mirkli paliek labāk. “Do svidaņije, pridurok,” viņš smejoties saka, pagriežas un lēnām aiziet. Viņa darbadiena ir galā. Man ir kļuvis labāk.

Aiz kādas viesnīcas – citu māju te nav – apsēžos lēzena krasta smiltīs. Un tad es ievēroju kaut ko šai pilsētai neloģisku. Zem kokiem paēnā teju pašā jūras krastā uzslieta veca, netīra telts. Tā te nevajadzētu būt. Pēc mirkļa no tās izrāpjas tumšādaina meitene. Viņa paskatās uz mani, bet uzreiz arī zaudē interesi un sāk krāmēties ap apģērba gabaliem, kas žūst uz virves starp koku zariem. Kad viņa ielien atpakaļ teltī, es pārvācos sēdēt pavisam tuvu. Pēc mirkļa viņa pabāž galvu un saka, lai es eju prom. Viņa to saka angliski un atkal pazūd teltī. Es nekur neeju. Man šai pilsētā beidzot kļūst interesanti. Vēl pāris reižu no telts atskan go away, bet es nekur neeju. Tad viņa atkal izrāpo ārā. Viņa varētu būt mana vienaudze. Varbūt nedaudz vecāka. Slaida, patīkamiem sejas vaibstiem, bet dusmīgām acīm. Citādi – ļoti patīkams cilvēks. Es pat teiktu, ka pirmo reizi redzu bomžu modeli. Tad viņa, nogurusi no manas stūrgalvības, apsēžas gandrīz līdzās un aizsmēķē. Es laipni palūdzu, lai uzcienā, un viņa tiešām man iedod cigareti. Tad es viņai jautāju, kā viņu sauc, bet viņa saka, ka tā nav mana darīšana. Vēl pēc mirkļa es jautāju, ko viņa te dara, un uzzinu, ka arī tā nav mana darīšana. Mana darīšana nav vēl šis tas. Bet, kad es jautāju, no kurienes viņa ir, kaut kas viņā sakustas, viņa nopūšas un saka, ka ir no Ekvatoriālās Gvinejas. Es vēlreiz pārjautāju un neesmu kļūdījies: viņa ir no Āfrikas kreisā sāna valsts. Tur daudzus gadus strādāja mans tētis. Tieši Ekvatoriālajā Gvinejā. Zinu to precīzi, jo kopš bērnības esmu apsēsts ar kartēm. Vienmēr sekoju līdzi tēta reisiem. Es to uztraukumā stāstu, bet viņai ir vienalga. “Nu un,” viņa saka un nodzēš izsmēķi. “Tu varētu būt mana māsa,” es saku, un man tiešām gribētos, lai tā būtu. Viņa paskatās manī diezgan vienaldzīgi, bet vismaz dusmas ir prom. “Tu varētu būt idiots,” viņa nopūšas un ielien teltī. Es vēl mirkli sēžu, pārdomādams, cik pasaule ir apaļa. Bet, kad manas māsas balsī no telts atskan lūgums please, go away, es tam paklausu.

Manas dienas Montekarlo tā arī paiet. Vienīgā izmaiņa, ka es pārvācos alā blakus akmenim. Ēst eju uz Makdonaldu, jo secinu, ka happy meal bērniem vienreiz dienā vēl varu atļauties. Krāju rotaļlietas un tenisa bumbiņas, ko atrodu pie netālajiem kortiem virs klintīm. Un vēl es katru rītu pārmiju pāris vārdus ar veco vīriņu. Un viņš mani vienmēr sveicina ar “dobrij utro, pridurok”. Pa šīm piecām dienām ar vecīti un happy meal mana apātija ir teju galā. Mēs sarunājam, ka piektdien arī es piedalīšos svinīgajā ugunskura dedzināšanā, ko noskatīsies apmeklētāji no kafejnīcas pie kortiem. Un tad es došos tālāk.

Bet tad notiek kas negaidīts. Ceturtdienas vakarā pēc ciemošanās pie māsas un kārtējā lūguma iet meklēt radniecību citur atgriežos mājās, bet jau pie kortiem pamanu dūmus. Skrienu lejā uz līcīti pa kāpnēm klintīs un pamanu, ka sprungulīšu krāvums ir milzu liesmās. Uz plakanā akmens jaunieši ir iekārtojuši atpūtas vietu. Alā ir manas mantas, bet iet lejā es neriskēju. Milzīgās dusmās varu dabūt pa muti. Pāris stundas pavadu netālā parciņā pie skolas. Kad no milzu mazo sprungulīšu krāvuma palikusi tikai niecīga dūmu strūkliņa, es dodos atpakaļ. Jaunieši ir prom. Manas mantas ir vietā. Man gandrīz nav naudas, un viss, kas man te bija dārgs, šonakt izkūpēja pavisam. Un tagad to daru arī es.

Hipiju komūna atrodas ielejā starp Lentīni un Sortīno pilsētiņu. Tur kursē autobuss, bet es esmu kājāmgājējs. Karstums ir saplēsis visus termometrus, un sniegotā Etna, kas pazūd mākoņos, ir kā milzīgs antonīms. Eju garām aitām un govīm, kas savā vaļā kuplos baros ēd asi dzelteno Sicīlijas zāli. Man garām pa vientuļo ceļu brauc retas, mazas mašīnītes, pārsvarā Fiat Punto. Eju es savā gaitā un ļauju saulei mani sildīt. Versme mani var nogurdināt, bet vienmēr esmu to karsti mīlējis. Mans tētis strādāja Āfrikā.

Kad tuvojos krustojumam, redzu, ka ceļu, kas griežas pa kreisi, aizšķērsojis govju ganāmpulks. Ir arī gans. Kādu mirkli domāju pajautāt viņam, kur man jādodas, bet viņš ir ļoti aizņemts, skraidot pa putekļiem, ko saceļ nepaklausīgais pulks. Un es aizeju taisni.

Tuvojas mašīna. Visu ceļu esmu nolēmis iet kājām, tāpēc neliekos par to ne zinis, taču Fiat Punto, ticis līdz manam nogurušajam augumam, samazina ātrumu, un tumšās mašīnas logu atver sirms opaps. Viņš man jautā, kurp dodos, un es atsaku: ecovillaggio Ciumara Ranni. Viņš par tādu neko nav dzirdējis, un tas mani mazliet mulsina. Te izskatās pēc dziļiem laukiem, un dziļos laukos visi visus pazīst un zina, ja uzrodas kas jauns. Es viņam rādu karti un paskaidroju, ka tas ir pa ceļam uz Sortīno. Tad viņš iesmejas un saka, ka man pirms kādiem 5 km vajadzēja nogriezties pa kreisi. Un tad viņš aizbrauc.

Kādu brītiņu atpūšos koka ēnā. Tad uzmetu plaš­ķi uz mugursomas un smagiem soļiem sāku iet atpakaļ. Stulbais gans ar visiem saviem teļiem, ganīt vajag normālāk, tad nebūs jāskraida pa karstiem putekļiem. Tā kādu brīdi noskaities soļoju un tad jūtu, ka man tuvojas mašīna. Opaps ieteica stopēt. Domāju: ja esmu kļūdījies, tā staigāšana varbūt jāizbeidz. Pagriežos, paceļu roku, un mašīna tiešām sāk palēnināt gaitu. Tas ir Fiat Punto, protams. Un iekšā ir tas pats opis, kas mani pirmīt sarūgtināja. Es atveru aizmugurējās durvis, un viņš uzreiz saka, ka aizvedīs mani līdz vajadzīgajam ceļam. Un vēl viņš saka, lai mantas iemetu aizmugurē, bet pats sēžos priekšā, jo viņš grib iepazīties.

Īsajā braucienā līdz pagriezienam, kur kļūdījos, daudz izrunāt nepaspējam. Pastāstu, ka esmu scrittore un vācu materiālus lugai par Džakomo Kazanovu. Esmu jau pabijis Briselē, Parīzē, Sendenī, Marseļā, Montekarlo, Ligūrijas Andorā, Florencē, Neapolē. Un tagad esmu te, lai atpūstos un uzkrātu spēkus atpakaļceļam. Nezinu, cik daudz vecais opis saprot, bet pilsētu nosaukumiem nevajadzētu sagādāt grūtības.

Tad viņš apstājas pie pagrieziena. Gans un ganāmpulks ir prom. Ceļš ir tīrs, un es viņam saku grazie. Un viņš man sniedz roku un saka, ka viņu sauc Džovanni. Un es saspiežu viņa plaukstu un saku, ka esmu Andris. Pamanu, ka vecajam vīram ir ilgi negriezti nagi. Ļoti uzkrītoši gari. Es izkāpju pa priekšējām durvīm un tai pašā brīdī sajūtu, ka mirkli iepriekš esmu atvadījies no visa labā, kas ar mani var notikt. Esmu atvadījies arī no savām mantām, kas atrodas uz aizmugurējā sēdekļa. Tā ir sekunde, kas pārvēršas garā cīņā, kuru jau iepriekš man ir lemts zaudēt. Bet, pat lai zaudētu, ir jācīnās. Arī to es jūtu. Un vēl es jūtu, ka esmu no Ziemeļkurzemes. Un mēs te tik viegli savas mantiņas neatdodam. Opaps liek ātrumā, punto īsi nospolē, bet tas ir pietiekami, lai, apcirties riņķī, es paspētu atraut aizmugurējās durvis. Ar kreiso roku iekrampējos zemās mašīnas jumtā, ar labo turu durvis. Opis ir uzsācis pamatīgu ralliju, un es skrienu, cik jaudas. Saprotu, ka man ir nepieciešams labs atspēriens, lai ielēktu mašīnā, un tālāk jau rīkošos, kā liktenis būs lēmis. Pēdējais, ko redzu, ir divas ļaunas acis. Tās skatās uz mani no priekšējā sēdekļa. Tajās es redzu divas emocijas – bailes un ļaunas uzvaras prieku. Es jau vairs nejaudāju paskriet tik ātri. Man kājas metas, un tas necilvēks vēl pagriež stūri tā, lai es nepārprotami kristu. Kristu lejā, atsistos pret asfaltu, uzmestu pāris kūleņus un nolidotu ceļmalā. Bet ceļmalas zāle ir asa un sausa. To es vēl sajūtu.

Un vēl es sajūtu, ka esmu dzīvs. Neesmu zaudējis samaņu un pat dzirdu mašīnas rūkoņu, kas kļūst klusāka un tālāka. Un tad es sāku just šausmīgas sāpes. Tās nāk no kreisā elkoņa un gūžas. Pieslejos kājās un uzvelkos atpakaļ uz ceļa. Un tad es pamanu ko negaidītu: man tuvojas vēl viena mašīna, vēl viens Fiat Punto. Es esmu uz ceļa, un mašīnai vienkārši nākas apstāties. Mašīnā sēž vīrietis un sieviete, es ielecu aizmugurē un kliedzu: “Follow that car!” Un rādu virzienu, kurp nupat aizbrauca manas mantas. Un vēl es kliedzu: “Mafia, I was robbed!”

Bet viņi nesaprot. Ne vien nesaprot, bet vīrietis ir pamatīgi nikns. Un arī viņi kliedz, kliedz uz mani. Un tad es saprotu, kāpēc. Uz aizmugurējā sēdekļa man līdzās sēž gadus desmit vecs puisēns, visdrīzāk – viņu dēls. Un es saprotu, ka viņš ir slims, viņam ir trieka vai kas tamlīdzīgs. Katrā ziņā viņš sēž nedaudz slīpi un teiksmainām acīm skatās uz mani. Pār viņa vaidziņu tek siekala, bet rokās viņam ir balts mutautiņš, ar ko to noslaucīt. Un tad šis slimais puisēns izdara kustību, kas vienmēr paliks trāpīta manas sirds pašā centrā. Viņš man sniedz savu mutautiņu. Viņš ir pamanījis, ka mans elkonis pamatīgi asiņo. Patiesībā tas ir atvēries, un var redzēt netīru elkoņa kaulu. Un viņš man sniedz savu kabatlakatiņu. Un tad es sāku raudāt. Šim mazajam zēnam, kas visdrīzāk savu mūžu pavadīs vecāku gādībā, nekad neaudzinās savus bērnus, neies uz darbu vai nebēdnīgi neklaiņos pa Eiropu, neskūpstīsies, nemīlēsies, nepiedzersies, ir siekalains mutautiņš un visbaltākā dvēsele pasaulē. Tā ir neaptraipīta un mūžam paliks tāda manā sirdī.

Lentīni policijas iecirknī neviens nerunā angliski, tomēr galvenais izmeklētājs izrādās apķērīgs vīrs un piezvana sievai, kas jaunībā apmeklējusi angļu valodas kursus. Ar viņas palīdzību tiek sastādīts mans iesniegums par aplaupīšanu. Izklāstu visus apstākļus. Nolaupīti ir mani no ASV atvestie tēkrekli, vecs Acer firmas laptops, pierakstu klade ar dzejoļiem, stāstiem un uzmetumu lugai par Džakomo Kazanovu, pase, maks ar diviem eiro, bērnu rotaļlietas no happy meal (5 gab.) un aptuveni 10 tenisa bumbiņas. Vēl piebilstu, ka laupītājs pārvietojās ar tumšzilu Fiat Punto. Un iecirkņa policisti atzīstas, ka puse no viņiem pārvietojas ar tādas pašas krāsas un markas mašīnu. Uz šīs jautrās nots es tieku pavadīts līdz ātrās palīdzības mašīnai.

Slimnīcā, kas ir milzīgākais un modernākais komplekss visā apkārtnē, apjukums ap mani turpinās. Taču mani ievainojumi ir acīmredzami, un uz tiem skatās profesionāli. Kad māsiņa pēc rezultātu paziņošanas ierauga manas izmisušās acis, viņa pasmaida un parāda pozitīvo īkšķi: gūžas kauls nav lauzts, elkoņa kauls arī neskarts. Kaut gan operācija ir nepieciešama, lai aizšūtu visus audus. Operāciju zālē iesaistītie joprojām cenšas noskaidrot, kas ar mani īsti noticis un kas es, galu galā, esmu. Man tas ir ļoti apnicis, bet prātā uzpeld bērnības mīļākais seriāls “Astoņkājis” un tā galvenais varonis komisārs Katāni, kas cīnījās ar Itālijas mafiju. Un es pat atceros, ka itāliski tas saucās “La Piovra”. Un tad es galvenajam ārstam, kas ir sirms un smalks kungs pamatīgi gados, saku: La Piovra, mi Karado Katani, mafia, i fight. Operāciju zālē, kur bez manis atrodas vēl trīs cilvēki, atskan neviltoti gaiši un skaļi smiekli. Šie gaišie smiekli mani mazliet nomierina. Redzu, kā man tuvojas brīnumvecais dakteris, māsiņa viņam pienes adatu komplektu. Es gaidu arī šļirces parādīšanos, bet, kad tas nenotiek, vecajam ārstam prasu: “Anasteiža?” Vecais ārsts pasmaida, un viņa zilās acis izstaro ārkārtīgu labvēlību: “Anasteiža ju – no, ju – Korrādo Katāni, strong.”

Palātā uz mani noskatās neticami vecas sicīliešu sieviņas. Nevienā vīriešu palātā vietu nav. Man šķiet, ka es pārkāpju visus iespējamos reglamentus šajā man tik labvēlīgajā valstī. Atnes labu ēdienu, bet ļoti maz. Esmu tomēr Ziemeļkurzemes vikingu pēctecis. Man vajadzētu apēst tādu pieklājīgu vistu bariņu. Bet te ir jauks sacepums un saldajā – cepts ābols ar pūdercukuru. Viss ļoti garšīgi, bet man nepietiek. Taču brīnumvecajām sieviņām manā palātā vispār nav apetītes. Un viņu radinieki, kas nemitīgi atrodas pie savām mirstošajām vecvecmāmiņām, man pienes viņu porcijas. Un viņas skatās uz mani ar savām smaidīgajām actiņām.

Neviens mani te nesaprot. Nerunā angliski ne bū, ne bē. Bet es varu slimnīcas apsargam ar žestiem palūgt cigareti un ik pa brīdim iziet ārā uzsmēķēt. Kreisajam elkonim uzliktas 7 šuves, gūža – apbindēta. Viss ļoti vārīgs, bet, ja kustas uzmanīgi, var iztikt. Smēķēju aiz slimnīcas. Sēžu uz karsta akmens un skatos uz ķirzakām. Ir arī dažas bites, bet ķirzaku ir krietni vairāk. Tās šaudās pa manu akmeni. Kad sakustos, tas liek viņām kaut kā reaģēt. Dažas paskatās man tieši acīs un neko nesaprot. Citas pazūd zem akmens, lai pēc tam atkal parādītos. Bet varbūt tās jau ir pavisam citas ķirzakas. Tās visas ir diezgan līdzīgas. Ar bitēm ir citādi. Bites mierīgi dara savu medus darbu. Man šķiet, ka ķirzakām nav darba, tāpēc viņas tā šaudās.

Man savukārt nav identitātes. Visi dokumenti, kas kaut cik apliecinātu manu piederību pie kādas valsts un norādītu, kā mani galu galā sauc, ir prom. Aizslaucīti ar tumšzilu Fiat Punto. Korrādo Katāni. Tas es te esmu. Mani tā sauc sanitāri un māsiņas un smejas. Un es arī smaidu. Tas joks man izdevies.

Ar busiņu ierodas Frančeska. Viņa ir sicīliete, dzīvo Sortīno, bet pievienojusies hipiju komūnai un tagad dzīvo tur. Viņa ir ļoti jauka. To es redzu. Melniem, gariem matiem, bēšā kleitā virs ceļiem. Un viņa mani aizved uz hipiju vietu ārpus Lentīni, kur man iedod vecu telti, un to man palīdz uzsliet Marko, jo man pašam pieliekšanās rada sāpes. Marko ir no Milānas apkārtnes. Viņš ir ļoti izskatīgs un jauks, un šķiet, ka viņš nemāk nesmaidīt. Un tas nav nekāds koučinga smaids, bet patiess, atklāts prieks par šo brīdi. Marko man uzreiz kļūst par mīļu biedru šai komūnā. Vēl ir Čiko. Es nezinu, vai ir tāds vārds, bet viņam piestāv būt par Čiko. Maza auguma, melnām ačtelēm, un viņa balss šķiet iesprūdusi kaut kur starp nāsīm un papēžiem.

Un tad ir komūnas vadītājs, ap kuru viss rosās. Jo viņš ir ratiņkrēslā. Viņam kopš dzimšanas nav muskuļu. Bet viņš lieliski tiek galā. Viņu sauc T, un viņš ir no Kanādas frančiem – atbraucis te pirms diviem gadiem pilnīgi tukšā vietā. Sākumā ar kādu pavadoni, kas palīdzējis iekārtoties vecajā mājā, kura ir viena no trijām apdzīvojamām akmens ēkām šai īpašumā. Īpašums bija pamests, un T to noskvotoja. Bet tagad viņš kārto saistības ar īpašnieku, kas dzīvo kaut kur Itālijā, lai varētu te dzīvot oficiāli. Viņam ir uzmanīgs prāts, un es viņam jau no paša sākuma nepatīku. Bet es esmu nabadziņš, un hipiju filozofija nepieļauj paiešanu garām uz viņu zemes gulošam rakstniekam. Komūnā ir kādi 10 vai 15 cilvēki, un es nemitīgi jaucu vārdus. Ir vēl dredainis Mateo, kam ļoti garšo paēst. Un nereti atbrauc Bruno, kas dzīvo Katānijā, bet patiesībā ir sicīliešu urla, kurš kaut kādā veidā sadraudzējies ar hipijiem. Viņam patīk ciemoties un smieties. Un vispār – te ļoti daudz jāsmaida. Tāpēc, ka acīs spīd saule, es pieļauju.

Pirmās divas dienas neko nedaru. Iepazīstos ar apkārtni. Gar māju, kur dzīvo T, tek auksta kalnu upīte. Tur visi mazgājas ar pelniem vai kafijas biezumiem. Te neatrast nekādu ķīmiju. Arī papīrs netiek cienīts. Ja vajag nokārtot dabiskās vajadzības, ņem cirtni, aukstajā upē piepilda vīna pudeli, tad iet patālāk cietajā dabā, izrušina bedri, nodarās un ar ūdeni noskalo vajadzīgās vietas. Tad bedri aizdara.

Trešajā dienā man apnīk staigāt apbindētam. Ievainojumi izsūt un ir vēl vārīgāki. Noņemu bindes, un karstā Sicīlijas saule pus dienas laikā izdara savu: jēlās vietas aprep, savelkas. Es kļūstu kustīgāks un apjautājos pēc darba, jo man apnīk būt liekēdim. Un gatavo te izcili. Tāpēc esmu gatavs piedalīties kopējā darbā. Man iedod mačeti un norāda uz veca olīvkoku dārza terasi. Olīvkoku vairs nav, jo mafija iepriekšējam saimniekam tos nodedzinājusi, bet akmens terase palikusi. Tikai aizaug ar dzelkšņiem un katru vasaru jāattīra. Un man kopš bērnības patīk zobeni un vikingu darīšanas, tādēļ atspēries ķeros klāt. Vicinos kā negudrs. Dzelkšņi pie manām kājām krīt nesaudzīgā kaudzē. Esmu ievainots, bet par spīti tam iekaroju terasi ar vēl neredzētu izveicību un spēku. Pa laikam atelpojos, noslauku sviedrus un atkal dodos uzbrukumā. Saule, garšīgais ēdiens un sabiedrība, kas saprot angļu valodu, mani šais dienās ir tā spēcinājusi, ka visai drīz ceturtā daļa terases ir attīrīta.

Man slāpst, un es pagriežos, lai ietu pie aukstās upītes. Ieraugu, ka jau kādu laiku mani ir vērojuši daži hipiji. Čiko savā papēžu tembrā, iepletis melnās ačeles, jautā: ko es daru? Skaļi elpojot, spēju izdvest, ka attīru terasi. To viņš saprot, bet kāpēc tādā tempā. Dredainis Mateo smaidot piebilst, ka darbs neesot kaujas lauks. Tas jāveic apzināti, strādājot ar sevi. Tā terase man esot dota uz visu šo laiku. Viss neesot jāizdara uzreiz un neatliekami. “Piano,” saka skaistulis Marko un pasmaida savu Bārbijas smaidu. Lēnām, apzināti, kad tas ir pašam nepieciešams. Dārzs bez tevis var iztikt. Tev tas ir daudz vairāk vajadzīgs. Tā viņi man saka. Un jokojoties nosauc par Viking The Jimi Andrix. Bet vēlāk no tā pāri paliek vienkārši Andrix.

Tuvākajā laika jāsazinās ar Latvijas vēstniecību Itālijā, bet komūnā nav interneta. Nav arī elektrības. Bet ir ļoti labs ēdiens un svaigs gaiss. Tādēļ aizņemos laptopu no T un dodos uz 7 kilometrus attālo Sortīno pilsētiņu. Eju kājām. Garām pabrauc dažas mašīnas. Pārsvarā tumšzili Fiat Punto. Kafejnīcas La īpašnieks komūnas iemītniekiem ļauj izmantot savu interneta pieslēgumu arī tad, ja neko kafejnīcā nepasūta. Man arī nav naudas. Necik. Nav nekādu dokumentu, un es staigāju palienētās drēbēs.

Latvijas vēstniecības darbiniece mani saprot. Par laimi, Katānijā, kas atrodas 40 kilometru attālumā no Sortīno, ir Latvijas goda konsuls Sicīlijā. Viņš esot sicīlietis. Man tas liekas mazliet nesaprotami, bet es priecājos, ka vajadzīgo atgriešanās atļauju varēšu nokārtot tepat un man nebūs jābrauc uz Romu. Aizrakstu draugiem Latvijā, pastāstu par saviem piedzīvojumiem. Lai neuztraucas: esmu aplaupīts, gulēju slimnīcā, tagad kakāju zemē kopā ar teļiem un hipijiem.

Ceturtdienās komūnā ir picu vakari. Mateo un Marko jau divas dienas iepriekš gatavo mīklu. Tas ir pats svarīgākais. Tas, ko liek virsū, ir otršķirīgi. Picu cep ļoti augstā temperatūrā krāsnī, kas mūrēta no Etnas vulkāna iežiem. Vienai picai pietiek ar 3 minūtēm. Tāds karstums. Picas ir neiedomājami garšīgas. Virsū kāds vientuļš tomāts, rukola – patiešām izrādās, ka tas nav tik svarīgi. Visa lieta ir mīklā.

Pamostos, kad pa telts jumtu dauzās lietus. Tas nu reiz ir noticis. Pēdējo reizi lietus lija Marseļā pirms vairāk nekā mēneša. Izlienu ārā no telts. Viss ir apmācies. Parasti pamostos pats pirmais, tad izdzeru stipru espreso un ņemu cirtni. Šorīt esmu aizgulējies. Bariņš hipiju jau sēž zem jumtiņa, kas pagarināts no galvenās mājas jumta slīpuma, veidojot tādu kā lapenīti un āra virtuvi. Sēž un kūko. Ar lietu te neviens nerēķinās un nezina, ko tādos gadījumos iesākt. Čiko mani gribēja šodien vest līdzi kalnos lasīt kaperus. Tagad tas atkrīt.

Garlaikoti hipiji izskatās ārkārtīgi skumji. Marko cenšas smaidīt, bet šī cenšanās viņam nepiestāv. Es saku, ka vismaz nebūs jālaista dārzs; viņi uz mani vienkārši paskatās un klusē. Tepat ir upīte, ūdens te nav problēma, lai gan Sicīlijā ūdeni kontrolē mafija. Ja kaut kas nepatīk, nogalina lopus vai aizdedzina fermu. Iesākumā.

Čiko man piedāvā uzspēlēt šahu. Es nezinu, kāds esmu šahists. Vectētiņš bija aizrautīgs spēlētājs. Iemācīja man un nomira. Kopš tā laika šahu esmu spēlējis tikai, kad strādāju Vācijas atrakciju parkā. Spēlēju ar kompjūteru, tiku līdz gandrīz vidējam līmenim. Saku, ka esmu lēns spēlētājs, domātājs. Turklāt varu arī apvainoties. Čiko atbild, ka laiks esot kaut kā jānovelk, un es piekrītu. Pēc pāris gājieniem mazais man noceļ dāmu. Sāku spēlēt divreiz uzmanīgāk, un ļoti dīvainā kārtā pēc divu stundu mača es viņam piesaku šahu un matu. “Bella partita,” viņš apmulsis nosaka un aiziet lasīt kaperus. Jo lietus pa šo laiku ir beidzies. Viņš man piedāvā doties līdzi, bet es jūtos dīvaini. Es nemēdzu spēlēt ne galda spēles, ne azartspēles. Es tiešām varu sadusmoties un sarunāt muļķības. Neeju viņam līdzi, jo domāju, ka tas varētu viņu nomākt. Bet, visticamāk, viņš to visu uztver daudz vieglāk. Ja es būtu zaudējis, es aizdedzinātu govis un uzspridzinātu Sortīno. Piekritu spēlēt tikai tāpēc, ka nekas nav garlaicīgāks par hipijiem lietus laikā.

Čiko aiziet kalnos. Es eju uz telti lasīt vienīgo grāmatu angliski, kas te atradās starp dažām itāliski un franciski. Tā ir Edvarda Evereta Heila “The Man Without a Country”. Nu tā.

Atkal karsta saule. Es braucu autobusā uz Katāniju satikt Latvijas goda konsulu Sicīlijā. Radio skan “Eye in the Sky”. Atceros, ka šī dziesma bieži skanēja mūsu importa kasešniekā to reto reizi gadā, kad tētis bija mājās no Āfrikas. Mēs atvadījāmies tās dienas rītā, kuras vakarā viņš pēkšņi nomira. Mamma teica, ka viņa pēdējie vārdi esot bijuši: es tev tūlīt pastāstīšu anekdoti, ko šorīt izlasīju, būs baigi smieklīgi. Un tad viņš nokritis. Es vēlāk mēģināju atrast to anekdoti, bet nekā neatradu. Viņš vispār nestāstīja anekdotes. Varbūt torīt viņš jau jutās slikti un gribēja kaut kā sevi uzmundrināt. Viņš bija noslēgts, kluss jūrnieks krastā. Vēlāk vajadzēja kaut kur likt viņa mantas. Pēc radista darba uz kuģa viņš, savācis visādus instrumentus un ierīces, gadiem ilgi kaut ko taisīja. Es mēdzu jokot, ka tā ir laika mašīna. Bet viņš neko neteica. Viņš pie tā visa strādāja neatlaidīgi. Klusi, mierīgi un pacietīgi.

Katānija ir Sicīlijas otrā lielākā pilsēta aiz Palermo. Nekā īpaša, izņemot Etnu, te nav. Bet vulkāns ir pietiekami iespaidīgs. Augsts un aktīvs. Ja viņš tagad apvemsies, es te izkusīšu bez jebkādiem dokumentiem. Un neviens manis nesazīmēs. Pazudis bez vēsts. Man ienāk prātā, ka šis būtu īstais brīdis mainīt identitāti. Es taču tam konsulam varu Dieva zīmes sastāstīt, kļūt pavisam par citu cilvēku. Tikai nevaru saprast, kas es gribētu būt. Tā es domāju, sēdēdams uzgaidāmajā telpā. Tā ir ļoti grezna telpa. Visapkārt plaukti ar glaunām grāmatu muguriņām, parketa grīda, ādas krēsli. Uz šī fona es izskatos samērā nabadzīgs. Vispār jau esmu arī. Naudu autobusam aizņēmos no Frančeskas.

Es ilgi gaidu starp grāmatām. Un, kad ienāk konsuls un stādās priekšā, es atbildu: Andris Kalnozols. Viņš ir ģērbies kā dressman un pie žaketes atloka piespraudis Latvijas karodziņu. Es savās palienētajās ganu drēbēs izskatos pēc sīpolu mizu tirgotāja pirms Lieldienām. Jūtos muļķīgi. Taču tad konsuls mani atbrīvo no šīs sajūtas, pajautājot, vai Latvija ir Eiropas Savienībā. Uzreiz sāku justies labāk. Atbildu, ka ir gan.

Atceļā jau pie pagrieziena uz Ciumara Ranni pamanu blondu vīrieti. Tas te nav parasti. Te visi izskatās pēc manis. Tumšiem matiem, brūnām acīm. Viņš nāk pie manis un saka, ka ir Tims. Es saku, ka esmu Andris, bet viņš to jau zina. Viņš saka, ka manu stāstu jau te apkārtnē tagad zina visi. Un tad viņš apjautājas, kā es jūtos un vai man nav vajadzīga palīdzība. Es saku, ka lieliski tieku galā, vienīgi daudz jāraksta meili uz visām pusēm un tas man nedaudz traucē. Un viņš grib zināt, ko tas traucē. Un tad es viņam saku, ka rakstu lugu.

– Par Kazanovu, – viņš man saka, – to es arī zinu.

Un tad es viņam atklāju, ko citiem vēl neesmu teicis. Es vairs nerakstu lugu par Kazanovu. Mani pieraksti ir pazuduši, un tos es atjaunošu vēlāk. Man tagad galvā ir pavisam cita iecere. Un tad es viņam to trīs vārdos izstāstu. Nezinu, kāpēc, bet man šis jaunais vīrietis no Anglijas, kas dzīvo alā un visu prot un saprot, ļoti iepatīkas. Es gribu viņam izstāstīt.

Manās lugās darbība nekad nenotiek Latvijā. Pirmajā lugā tā bija Igaunija, bet šajā tā būs Sicīlija un Lietuva. Lietuviešu žurnālists dodas klejojumā pa Eiropu, lai uzrakstītu savu pirmo romānu, bet tiek aplaupīts. Viņš nonāk pie Marijas Terēzes un viņas brāļa un, kamēr gaida atgriešanās atļauju, sarunājas skaipā ar savu sliktāko draugu, kas ir Lietuvas mafijas miljonārs. Marijas Terēzes un galvenā varoņa starpā rodas spēcīgas simpātijas, kam tomēr nav lemts pāraugt mīlestībā, jo visu apēd Etna. Vēl tur ir Teļš, ar ko vientuļais žurnālists ik pa laikam runā. Tas arī viss.

– Runājošs teļš? – jautā Tims.

– Jā, – es saku, – es ar viņiem te šad tad aprunājos latviski, lai neaizmirstu valodu. Tims padomā un saka, ka tas izklausās prātīgi. Teļiem taču nav nekādu barjeru. Viņi nesaprot nevienu valodu. Tas rada absolūti līdzīgus noteikumus visām. Tāpēc ar viņiem var runāt jebkurā. Tims tiešām ir ļoti apķērīgs, un es apsolu viņu apciemot vēlāk alā. Bet tagad viņš aiziet pēc māliem uz 10 kilometrus attālu raktuvi.

Man te sāk apnikt. Varbūt tāpēc, ka neesmu hipijs un man ir ambīcijas. Es gribu sarakstīt lugu, ko saukšu “Aizvakar vienmēr”. Bet man vairs nav papīra. Marko bija trīs baltas burtnīcu lapas. Tās es sīkā rokrakstā saspiesti kā cietumā esmu iztērējis. Nevienam citam papīra nav. Nākamreiz, kad būšu Sortīno, jādabū papīrs. Bet man nav naudas.

Pēdējās dienas vadu ar Timu. Viņš ir ļoti patīkams. Ar viņu ir viegli nerunāt. Pārvietojamies garus gabalus klusējot un saprotamies vislabāk. Ar viņu es varētu kopā ceļot. Tas ir gandrīz kā būt vienam. Tādi cilvēki man patīk. Tas ir retums. Es apskatu viņa alu. Tā ir apsildāma. Ārpus alas ir maza akmens krāsniņa, no tās ar māliem aplikta truba sniedzas alā, kur pazūd akmens virsmā, kas ir Tima guļvieta. Tad tā atkal turpinās vertikāli, pametot alu un pārvēršoties par skursteni. Es saku, ka nemūžam neko tādu nevarētu ne iedomāties, ne izdarīt. Tims neko nesaka. Mēs dzeram karstu tēju. Viņš uzskata, ka karstā laikā tā jādara. Un ir karsts laiks. Un mēs tā darām.

Pēdējais vakars čigānu pirtī. Te to sauc citādi, bet princips tāds pats. Ugunskurā sakarsē akmeņus, pāri pārvelk tentu un tup karstā tumsā. Mateo un Marko, kas rūpējas gan par picas vakaru, gan par pirti, ir pārcentušies. Pirtī iegāju kā ziemeļnieks, kas pie tādām fīrēm ir pieradis, bet jau diezgan ātri sapratu, ka pirts no vulkāniskajiem iežiem ir stipri karsta. Katrs uzmestais gars man liek domāt par auksto upīti, ko var dzirdēt, kad pieplok zemei telts attālākajā galā tā, lai neviens neredz manu kaunu. Es gaidu tikai vienu, kad kāds izspruks ārā, lai es nebūtu pirmais. Tas būtu kauns un negods visai dzimtai, un mani mazbērni sarktu un svīstu no pazemojuma, dzirdot šo stāstu. Nezinu, kurš no hipijiem nāk klajā ar spožo ideju (tumsā grūti saprast), bet mani aicina nodziedāt kādu dziesmu latviski. Lai gan man šķiet, ka tūlīt izlaidīšu garu, es tomēr nevaru visu savu gļēvuļa karmu uzkraut nākamajām paaudzēm. Tāpēc es dziedu. Es dziedu dziesmu no Maranas repertuāra. Tā ir pietiekami gausa, lai es paspētu ievilkt elpu spraugā, ko esmu slepeni izracis pie pirts apakšas. Un tā Sicīlijas nekurienē sāk skanēt dziesma ar Aivara Neibarta vārdiem: “Mātesbrālim Albertam, kurš sadega ugunsgrēkā.” Un pēc dziesmas vairāk nekā aplausus es gaidu, ka kāds pametīs koncertu pirms manis. Manas vēlmes piepildās. Un jau mirkli pēc pēdējiem vārdiem es ielecu ledusaukstajā kalnu upītē un gandrīz zaudēju samaņu.

Pamostos pēdējā rītā. Man nav nekādu mantu, ko vajadzētu savākt. Esmu dabūjis niecīgu mugursomiņu, kur salikt savas gana drēbes. Tās pa šīm nedēļām ir krietni apvalkātas. Hipiji man ir uzdāvinājuši katrs pa drēbju gabalam, ko paši vairs nevalkā. Es neizskatos labi. To es jūtu. Bet, par laimi, te nav spoguļa, kur par to pārliecināties. Neesmu skuvies kopš Florences, un tas ir kādi trīs mēneši vai pat vairāk. Arī ožu es pabriesmīgi. To gan diemžēl varu just. Ar pelniem un kafiju tik karstā laikā nevar apturēt sviedru smaku. Vismaz vakardienas pirts šo to izspieda no manis ar atpakaļejošu datumu. Ļoti ceru, ka mani ielaidīs lidmašīnā. Man reiz bija draudzene, kas strādāja par stjuarti airBaltic, un viņa teica, ka ir gadījumi, kad smirdīgos neielaiž.

Man nekad nav grūti atvadīties. Projām mēdzu doties tieši tad, kad jūtu vajadzību, un ceļa jūtīs jau esmu kādu laiku. No Tima gribētu atvadīties, bet viņš ir kaut kur aizgājis. Mūsos ir kaut kas līdzīgs. Tikai viņš ir krietni rāmāks, mierīgāks. Varbūt viņš kaut kādā dīvainā veidā man atgādina tēti. Nezinu. Uz Katāniju mani vedīs jautrais Bruno. Gribu tur būt jau kādu stundiņu iepriekš, lai pie konsula ierastos tieši laikā. Man pašam un citiem par lielu pārsteigumu, esmu ļoti punktuāls cilvēks.

Taču goda konsuls tāds nav. Es jau pie hipijiem pamanīju, ka viens no itāļu mīļākajiem vārdiem ir piano. Nevis klavieres, bet lēnām. Turklāt viņi to mīl teikt divreiz. Lēnām, lēnām.

Biju domājis dabūt atgriešanās atļauju laikus, tad aiziet paēst par pēdējo naudu, ko atkal esmu aizņēmies no Frančeskas, kamēr neesmu dabūjis savu Kazanovas stipendiju. Bet tagad izskatās, ka pusdienas man nespīd. Labi, ka draugs mani ir iečekojis. Es drīkstu ierasties pēdējā brīdī, kas man, protams, nepatīk. Tā es sēžu un dusmīgi domāju. Ik pa laikam pieceļos, lai pastaigātu gar glītajām grāmatu mugurām. Tad atkal apsēžos. Kad ienāk sekretāre, es lūdzu, lai atgādina konsulam par manu esamību. Tā es izdaru divreiz, un abas reizes paliek bez redzama rezultāta. Nepacietīgi skatos glaunā pendeļpulkstenī. Tas ik pa pusstundai nepielūdzami dauza manu atgriešanos Latvijā. Esmu te jau divas ar pusi stundas. Tāda dokumenta izsniegšanai nevajadzētu aizņemt vairāk par 20 minūtēm. Tas ir mazs papīrītis, kur ierakstīt reisa numuru un varbūt vēl kādu novēlējumu. Kāpēc viņš ir tik stulbs? Nomierinies. Tevi aplaupīja 80 gadus vecs opaps, un tu par 50 eiro Marseļā pirki īrisenes. Kurš te ir stulbs?

Visbeidzot, kad līdz reisam ir palikusi stunda, visā savā godībā, nesen paēdis launagu, ierodas konsuls. Arī šoreiz viņam pie žaketes atloka ir Latvijas karodziņš. Viņš smaida, pasniedz man atgriešanās atļauju un novēl drošu atgriešanos mājās. Es pats vēl paspēju par sevi pabrīnīties, ka atrodu laiku smaidam, pāris pieklājības un pateicības frāzēm un pat vēl cienīgai gaitai līdz uzgaidāmās telpas durvīm.

Tālāk gan sākas neprātīga skriešana. Man jāpaspēj uz tuvāko autobusu. Ja nepaspēju uz tuvāko, tad nākamajā kāpt jau ir bezjēdzīgi. Bet es esmu izpētījis pilsētas karti, un autobusa pietura ir pavisam netālu – uz paralēlās ielas. Es skrienu, cik jaudas. Pārskrienu krustojumu pie nepareizās gaismas, kas man izdodas neticami veikli, jo satiksme ir bieza. Un tad es reizē ar autobusu iegriežos vajadzīgajā ielā. Līdz pieturai vēl ir labs gabaliņš. Un es skrienu līdzās autobusam, uz kuru man jāpaspēj. Tas neglābjami no manis atraujas, bet es vēl pielieku pēdējos spēkus. Pieturā redzu palielu cilvēku pūli. Autobusam nākas uzkavēties, kamēr durvis apēd pašu pēdējo. Kas laimīgā kārtā un nosvīdis kā teļš esmu es.

Kamēr atelpojos, esmu laimīgs. Bet, kad esmu atguvis spēku un saprašanu, man sāk likties, ka autobuss brauc pārāk piano. Rodas sajūta, ka varētu vai nu iekaustīt šoferi, vai izlēkt un mazliet pastumt. Vai tiešām jāapstājas katrā pieturā? Vai tiešām tās pieturas ir jāliek tik tuvu cita citai? Var taču pastaigāties līdz nākamajai. Gabals nenokritīs. Ja es būtu plānojis Katānijas satiksmes līnijas, pieturu būtu daudz mazāk. Cilvēkiem vairāk jāstaigā. Tas ir veselīgi un atbrīvojoši. Tas noņem stresu. Kurpretī braukšana ar autobusu stresu tikai vairo. Paskatieties kaut vai uz mani. Vai es esmu mierīgs? Kad visbeidzot autobuss apstājas lidostas pieturā, es esmu pirmais, kas no tā izlec un skrien pie ielaišanas galdiņa. Tur ir rinda, bet es atvainojoties pielienu priekšā. Saku, ka mana lidmašīna tūlīt pacelsies, man tikai jāuzrāda atgriešanās atļauja.

Neapmierināts vīrietis otrpus galdiņam pēta manu atļauju, tad iesit pāris taustiņus klaviatūrā un paziņo, ka viss būtu kārtībā, ja vien es būtu iečekots. Saku, ka esmu, bet viņš saka, ka neesmu. Ok, es saku, varbūt neesmu, nezinu, pats to nedarīju. Bet tad iečekojiet mani tagad. Lidmašīna taču vēl ir uz zemes. Viņš atbild, ka ir gan uz zemes un var iečekot arī tagad. Un es atviegloti nopūšos.

– Tas maksās 70 eiro, – viņš saka. Atbildu, ka man nav. Un viņš mierīgi un, kā man liekas, pašapmierināti atteic, ka tad neko. Es viņu vēlreiz lūdzu to izdarīt un apsolu, ka samaksāšu vēlāk. Es tā arī tiešām domāju un esmu gatavs pat samaksāt vairāk. To es viņam saku un neslēpju savu izmisumu.

– Please, – es viņam saku un izmantoju visas savas skumjās acis. Bet tas viņu neuzpērk.

– Nē, – viņš noteikti atbild.

Un tad es viņu pasūtu dirst.

– Fuck you! – es viņam saku, – bļaģ, ja te nebūtu apsargu, es tevi izslēgtu, pideras!

Tā es viņam vēl saku mēlē, kuru viņš nesaprot. Valodā, kurā es turpmāko laiku varēšu runāt tikai ar teļiem.

Es eju. Nekāpju vairs nekādā autobusā. Es eju gar šosejas malu, un, ja kāds man pīpina, es rādu fuck you. Man ir pilnīgi vienalga, vai kāds apstāsies un nāks mani piekaut. Bet laikam arī pīkstinātāji redz manu niknumu un pat nemēģina ko iesākt. Es iegriežos benzīntankā un par pusdienām domāto naudu nopērku alu. Neesmu dzēris visu klaiņojuma laiku, un tas man pat ir zināmā mērā bīstami. Es varu aizrauties un kaut kur pazust savā nodabā. Bet es jau tagad esmu diezgan pazudis, tāpēc alus man pat liekas loģisks dzēriens šādām situācijām. Izdzeru to vienā piegājienā un paņemu vēl vienu ceļam. Es iešu visus 40 kilometrus. Nekāpšu nevienā autobusā vai mašīnā. Mana lidmašīna ir gaisā, bet es esmu uz zemes. Un man pa to ir jāiet. Braukt būtu gļēvulība. Ierasties Lentīni vai Sortīno ar autobusu būtu pasaulē gļēvākā atgriešanās. Es tur nonākšu kājām, un varbūt manas dusmas būs rimušās. Kā var neiečekot? Nu jā, viņam slikti iet ar internetiem. Var taču pajautāt sievai. Viņa tur strādā. Internetā. Regulāri raksta visādus dokumentus, izstrādā stratēģijas. Viņa mani būtu iečekojusi viens divi.

Ir nakts, es turpinu iet. Esmu Lentīni un jau sen izdzēris otro alu. Pie pilsētas robežas ir picērija, kur par pēdējo naudu nopērku trešo alu. Man pamatīgi slāpst, esmu nogājis kādus 30 kilometrus. Līdz ekociematam vēl atlikuši kādi padsmit kilometri. Es nezinu, ko darīšu rīt, tas ir, šodien, bet tagad man jānonāk galā un jāatpūšas. Dusmas ir nomainījusi neziņa un skumjas. Eju garām vietai, kur mani aplaupīja. Pagriežos, kur gans toreiz nemācēja valdīt savu pulku. Eju augšā un pēc tam lejā pa serpentīnu. Kad esmu pāris kilometrus no Ciumara Ranni, pamanu, ka pa serpentīnu tālumā man tuvojas mašīna. Redzu tikai divas gaismiņas, kas tuvojas. Esmu pārguris, un man ir vienalga. Kas būs, tas būs – tā es domāju un jau laicīgi paceļu roku. Skan cikādes, ir mēness, bet es neatceros, kāds. Debesis katrā ziņā ir skaidras, un nakts ir ļoti silta. Un mašīna apstājas kādus 100 metrus no manis. Es sāku iet tai pretī, un, kad esmu nogājis pārdesmit metrus, tā atpakaļgaitā sāk slīdēt prom. Abas gaismiņas attālinās. Es nevaru saskatīt ne mašīnas krāsu, ne marku. Pieļauju, ka tas ir Fiat Punto. Tas slīd prom, un es apstājos. Bet mašīna neapstājas. Un es redzu, kā tā atpakaļgaitā uzslīd kalnā. Šī dīvainā rīcība velkas vairākas minūtes un kilometrus. Un tad abas gaismiņas apēd serpentīna līkums kalna galā. Šī parādība ir mani neticami nomierinājusi. Turpmākos pāris kilometrus esmu pavisam mierīgs, varētu pat teikt – tukšs un skumji laimīgs. Pamalē aug rīts, un es aizeju gulēt vienā no alām, jo mana telts ir novākta. It kā manis te nebūtu. It kā es atpakaļgaitā būtu pazudis augstu kalnos.

– No way, Andrix!!! – ieraugot mani nākam no alas, acis ar plaukstu aizsedz Marko. Redzami tikai baltie, smaidam domātie zobi. Zinu, ka tagad nāksies visiem stāstīt savu kārtējo neveiksmes stāstu. Es ilgi vārtījos alā, lai nebūtu tas jāpiedzīvo. Bet vakardienas trīs aliņi un ilgais ceļš kājām mani piespiež iznākt rīta saulītē. Jūtos nožēlojami, bet hipiju vieglā uzjautrināšanās par manām neveiksmēm liek uz to visu paskatīties nedaudz gaišāk. Es neesmu aplaupīts, neesmu savainots, jūtos noguris, bet tas pāries. Man pagatavo garšīgas brokastis un izsniedz telti.

Mana aizbraukšana sakrīt ar elektrības ievilkšanu ciematā. Nu, gandrīz sakrīt. Pēdējais vakars Ciumara Ranni, un visi rosās ap diviem saules bateriju paneļiem. T ir ļoti apķērīgs fizikas lietās un precīzi zina, kas kuram jādara. Arī es palīdzu, kaut gan fizikā neesmu svaidīts. Tētis gan bija ļoti talantīgs visādās tehnikās. Skolas laikā fizikas laboratorijas darbam pat uztaisīja radioaparātu, kas tvēra Amerikas balsi. Viņu gandrīz izslēdza no skolas. Bet viņš tikai gribēja klausīties bītlus.

Viss ir saslēgts elektriskajā ķēdē. Progress šai ciematā ir neizbēgams. Arī mana došanās prom. Esmu nolēmis neatgriezties, pat ja netikšu ielaists lidmašīnā. Atgriezties trešo reizi jau būtu pārāk komiski. Mēs visi stāvam pie saules baterijām. T saka, ka šis ir īpašs brīdis, jo tūdaļ vajadzēs atskaņot pirmo dziesmu ekociematā Ciumara Ranni, kur ieviesta elektrība. Un viņš grib, lai kāds pasaka priekšā. Izskan dažādas versijas, bet man tas liekas vienkāršāk par vienkāršu.

– Here Comes the Sun, –es saku.

Un, lai gan saule kā reiz gatavojas rietēt, T paskatās uz mani, pasmaida, un jau pēc mirkļa niecīgajos datora skaļruņos atskan knapi dzirdama mana tēta mīļākā dziesma.

Vispār, ja tā paošņā, es smirdu. To sajūtu Bruno mašīnā, kas mani atkal ved uz Katāniju. Bet šoreiz pa taisno uz lidostu. Es atveru mašīnas logu un ieelpoju garām skrienošo gaisu. Cilvēkam nepietiek mazgāties ar pelniem un kafijas biezumiem. Kaut kā tā smaka ir pielāgojusies 21. gadsimtam un ir krietni toksiskāka. Bruno, piemēram, ir Katānijas urļiks un lieto odekolonu. Es tagad to izbaudu. Bet es smirdu. Ne tā baigi traki, bet man jau sāk apnikt. Ceru, ka mani ielaidīs lidmašīnā. Visstulbāk būtu, ja mani ielaistu, bet pēc tam izsēdinātu par neatbilstošu apģērbu un smaku. Es tiešām neizskatos labāk par to neprofesionālo ganu uz 9. šosejas.

Es atvados no Bruno. Mēs viens otram novēlam mani vairs nesatikt. Es ieeju lidostā. Manā sasvīdušajā plaukstā jau mazliet nobružāta atgriešanās atļauja. Es vēlreiz paskatos uz uzrak­stu Ryanair un ļoti labi salasāmu reisa numuru ar aizaizvakardienas datumu. Pie galda stāv omulīga izskata jauns vīrietis – izskatās labvēlīgāks nekā tas aizaizvakardienas čuvirla. Īsti neesmu gatavojies situācijai, ka mani varētu neielaist. Neesmu sagatavojis neveiksmes gadījuma tekstu. Es pasmaidu, sasveicinos un īsi paskaidroju, ka mani aplaupīja un šī ir mana atgriešanās atļauja. Var redzēt, ka puisim šī ir pirmā pieredze ar šāda veida dokumentu. Viņš to pavirpina pirkstos, paskatās iekšā, kur mans foto. Tad uz mani. Un tad viņš saka, ka viņam jāpiezvana. Viņš kādu laiku runā pa telefonu, un tur viņam paskaidro, ka šādi gadījumi mēdz būt. Tad viņš noliek klausuli un saka, ka viss kārtībā. Es atviegloti māju ar galvu un slēpju daudz milzīgāko sajūsmu. Viņš sāk rakstīt informāciju datorā, lai izprintētu man biļeti, un tad pēkšņi sastingst. Tikai ne to, draudziņ... Printē, printē! Viņš paskatās uz mani un tad saka:

– Bet te ir rakstīts, ka jums jālido ar konkrētu reisu, kas bija aizaizvakar, un jums jālido uz Rīgu, nevis uz Briseli.

Un tad, pašam par lielu pārsteigumu, es pēkšņi skaidri zinu, kā rīkoties un ko teikt. Es mazliet vainīgi pasmaidu un saku, ka goda konsuls, izsniedzot dokumentu, mazliet aizkavējās, jo viņam ir ļoti daudz pienākumu. Uz konkrēto reisu nepaspēju, bet goda konsuls mani nomierināja un teica, ka ar šo dokumentu varu lidot uz Briseli, kas ir Eiropas Savienības galvaspilsēta. Un, tā kā gan Latvija, gan Itālija ir Eiropas Savienībā un Brisele ir tās galvaspilsēta, es varu savus dokumentus nokārtot tur.

Un tad es apklustu un gaidu. Jaunais vīrietis skatās manī un tad saka:

– Sounds logical, I wish you a pleasant flight.

Kad tieku garām galdam, izeju drošības kontroli un nokļūstu tax-free zonā, aiz prieka nezinu, kur likties. Es staigāju šurpu turpu, un mani sejas muskuļi nogurst no nemitīgās smaidīšanas. Es pat īsti neapjaušu, ka aiz priekiem par moderno pasauli, kas mani atgriezusi 21. gadsimtā, ieeju parfimērijas veikalā un uzpūšu sev piecas dažādas smaržas un odekolonus. Un tad, reizē iemiesodams neveiksmīga paskata Sicīlijas ganu un Džordžo Armāni mammas asistentu, iekāpju lidmašīnā. Un mani neinteresē, kas notiek aiz manis. Un man nav žēl tās personas, kas man sēdēs blakus. Esmu pelnījis atgriezties mājās.

Nu, ne jau vēl gluži mājās. Esmu atgriezies Eiropas galvaspilsētā. Palikšu pie draudzenes, kas strādā ar Eiropas Savienībā garlaicīgākajiem cilvēkiem. Joprojām nevaru atcerēties, kas ir viņas darbs, un arī īsti neesmu pārliecināts, ka Brisele skaitās Eiropas Savienības galvaspilsēta. Man nav ne jausmas, kādi nodokļi man jāmaksā un kāda ir likme. Kāds ir mans pensijas līmenis, es nezinu. Cik liels ir uzkrājums un kā tas notiek, un vai bankas darbinieki mani jau sen nekrāpj – man nav ne jausmas. Es mēdzu dzīvot vieglprātīgu dzīvi. To man bieži pārmeta mamma. Kā apdullusi bite – tā viņa teica. Man gan liekas, ka teiciens vairāk domāts par mušām, bet mammai bija bail no bitēm, tāpēc viss negatīvais tika tām.

Bet tagad es klimstu pa plašo Briseles lidostu. Lidot man šķiet garlaicīgi, bet lidostas man patīk. Man patīk arī dzelzceļa stacijas, autoostas, tirgus plači, baznīcas, pļavas, meži, ezeri un dīķīši. Bet jūra man nepatīk. Es tur neko neredzu. Ūdens pamatīgā vairumā, un vairāk nekā. Fanot par slapju tuksnesi nav manā stilā. Es pat piejūras ciematiņos un pilsētās jūtos neomulīgi. Jau kādu 10 kilometru attālumā no jūras es sāku justies nedaudz skumīgi. Nezinu, kā tētis varēja izturēt to skatu. Mēnešiem, gadiem. Un, kad viņa kuģi pārdeva un komanda bija spiesta atgriezties krastā, viņš nekad vairs nepārnāca. Jā, viņš atradās mājās, bet tā īsti nekam vairs neticēja. Skatījās televizoru, strādāja kādus gadījuma darbus, meistaroja savu laika mašīnu un pārsvarā klusēja. It kā joprojām būtu tur. Jūrā. Varbūt tāpēc es to neciešu. Tā paņēma tēti un izsvieda krastā tikai tukšu čaulu. Jūra ir nežēlīga. Vienīgi saule tur var nogrimt un atkal iznirt. Pārējais – tikai nogrimt. Pļavas tādā ziņā ir krietni saudzīgākas. Un lidostas arī. Tās ļauj atgriezties.

Pie Briseles draudzenes ir ieradušies viesi no Latvijas deju kolektīva. Briselē notiek kaut kādas dienas par godu mūsu valstij, un ir atsaukti cilvēki tautastērpos, kas dejo diplomātiem. Aptuveni tā es to saprotu. Tad vēl notiek literatūras lasījumi un uzstājas DAGAMBA. Bet es esmu atgriezies ar savu apliecību, sašūto elkoni un Armāni ganu drēbēs. Vismaz smaržoju es nepārprotami. To novērtē arī viesi piemīlīgajā Briseles dzīvoklītī. Es aizgūtnēm stāstu savus piedzīvojumus. Esmu noilgojies runāt latviski ar īstiem cilvēkiem. Turklāt – viņi ir tautastērpos. Tas ir fantastiski. Es vāros kādu pusotru stundu un tad pavisam piekusis un laimīgs palūdzu skuvekli. Man jau sen nav bijusi iespēja noskūties un ieiet dušā, kur ir siltais ūdens, šampūni, krēmi un želejas. To visu es gribu.

Turpmākās dienas Briselē vadu mierīgi. Kamēr draudzene ir darbā, es vāru karstu Ekvadoras šokolādi un lasu. Mazliet izeju pastaigāties, sazinos ar draugiem internetā. Es jūtu, ka ir pienācis laiks atgriezties mājās, taču joprojām minstinos. Nezinu, kas tur mani sagaida. It kā neviens. Man joprojām nav nekādu attiecību. Ne darba, ne mīlas. Man ir viena pazaudēta luga un viena luga, kas man nebija jāraksta. Varētu teikt, ka tās lugas, kas man bija jāraksta, man nav, bet tā luga, kas man nebija jāraksta, man ir. Ko lai ar to visu tagad iesāk? Tur, kur man bija jābrauc, es neaizbraucu, bet tur, kur man nebija jābrauc, es esmu. Ko lai dara ar sevi?

Šādā starpstāvoklī Briselē pavadu vēl veselu nedēļu. Es mēdzu sevī iegrimt. Bet tad es visbeidzot arī iznirstu. Saku draudzenei, ka došos prom. Došos mājās. Ar lidmašīnu neriskēšu, jo šoreiz var nesanākt apvārdot. Nav vairs tik izmisīgas vajadzības, bet bez vajadzības man nesanāks notēlot. Es to zinu. Es esmu aktieris. Gluži kā Kazanova. Un esmu vēl daudz kas cits. Gluži tāpat kā viņš. Vienīgi mīlnieks es neesmu. Vismaz ne tik neapturams. Bet varbūt arī viņš nemaz tāds nebija. To mums uzspiedušas filmas, kas pārdod seksu. Ir grūti pārdot astronomiju, kabalu, kalendāra zināšanas, loterijas shēmas – to visu Kazanova brīnišķīgi pārvaldīja. Bet citiem tas nešķita svarīgi. Toties sekss ir pieejams visiem. Tas ir dziņās. Tāpēc to ir viegli iesmērēt kā štampu. Un tas ir okei. Nekā nosodāma. Nekā slavējama. Nulles meridiāns. Jūra kā spogulis.

Es atgriezīšos pa zemi. Mājās braukšu ar mašīnu. Ir tāda interneta vietne – blablacar. Tur satiekas cilvēki, kam jābrauc vienā virzienā. Bet tikai vienam ir mašīna. Tad pārējie sametas benzīnam un brauc. Un pa ceļam sarunājas, lai šoferis neaizmieg. Bet var arī nerunāt. Galvenais, lai šoferis tik un tā neaizmieg.

Sazinos ar L., kas ir jauns flāms: viņš brauks no Antverpenes uz Maskavu studēt IT. Un brauks caur Daugavpili, jo negrib šķērsot Baltkrieviju. Viņš šo ceļu jau ir veicis vairākkārt. Bet es nekad neesmu bijis Daugavpilī. Un tā es atgriezīšos mājās. Es atgriezīšos vietā, kur nekad neesmu bijis.

Gandrīz nokavēju, un L. mani jau nepacietīgi gaida, pusotru stundu. Parasti es nemēdzu kavēt, bet šoreiz izkāpu nepareizajā pieturā un kādu mirkli maldījos. Galu galā, esmu te pirmo reizi. Ir ļoti agrs rīts. Mums vēl jāaizbrauc uz Amsterdamu, tur jāpaņem kāda meitene, kas jāaizved uz Berlīni. Tad mēs brauksim uz Poliju, kur pavadīsim nakti L. teltī, un tad nākamajā dienā turpināsim ceļu uz Daugavpili, kur nonāksim vēlu vakarā. Man nepatīk, ka kaut kur vēl jānakšņo, – gribas, lai šis pēdējais brauciens ir vienā elpas vilcienā. Bet es nevaru neko ietekmēt. Man nav nekādu tiesību. Galvenais ir šoferis. Un viņš nedrīkst iemigt.

Meitene, kas brauc uz Berlīni, sēž priekšā un flāmu mēlē runā ar L. Līdz pat Berlīnei, kur nonākam vēlā pēcpusdienā, es nepasaku ne vārda. Tikai skatos uz garām skrienošām ainavām. Pļavas, lauki, daži meži, bet pārsvarā citas mašīnas un benzīntanki. Kad meitene izkāpj, es apsēžos priekšējā sēdeklī, jo mašīnīte ir maza un man sāp ceļi, ja nevaru tos izstaipīt. Tā man ir trauma no klasiskās dejas aktieru studiju laikā. Ķermenim tiešām piemīt sūra atmiņa. L. pamana rētu uz mana kreisā elkoņa, un es viņam izstāstu par piedzīvoto Sicīlijā. Viņš sāk interesēties par manu klaiņojumu, bet es esmu noguris to stāstīt un iztieku ar saīsināto versiju. Tad atkal iestājas klusums.

Polijā iebraucam jau novakarē. L. saka, ka parasti paliek pļavā pie viena benzīntanka. Tur nekas slikts nenotiekot, tā viņš man saka. Es domāju, kas gan slikts var notikt pļavā pie benzīntanka? L. jautā, vai es arī dzeršu alu, bet es atbildu, ka nedzeršu. Atgriežoties mājās, es jūtu visa ceļojuma smagumu. Kaut ko līdzīgu varētu just kosmonauti, kas atgriežas uz Zemes. Man liekas, ka viņi negrib aliņu. Tas ir smags dzēriens tādos brīžos un padara mani līdzīgu kamenei. Bet es esmu bite, kas atgriežas stropā.

Atkal jau telts, tikai šoreiz tuvāk mājām. L. ir nopircis trīs aliņus. Mēs sēžam pie telts, un viņš runā aizvien vairāk. Par savu draudzeni, par studijām, par vecākiem, par dzīvi Antverpenē un dzīvi Maskavā. Un es zinu, ka neko no tā visa nekad neatcerēšos. Esmu iemācījies laist gar ausīm. Vienkārši sēžu un māju ar galvu vai rādu stāstījuma sižetam attiecīgu seju: jā? Oho! Nevar būt... Tādā garā. Tad man apnīk izlikties, un es ielienu teltī gulēt. Ir jau vēls. L. paliek ārā un turpina runāt. Viņš zina, ka es vēl neguļu, un interneta vietne, galu galā, saucas blablacar. Bet pēc pāris minūtēm pēdējais aliņš ir beidzies, un L., kam nav izstrādājusies tolerance pret alkoholu, ielien teltī. Viņam ir guļammaiss, bet es esmu apsedzies ar L. dvieli, jo mans plašķis ir pie opapa Sicīlijā.

Es pamostos no tā, ka kāds lien teltī. Tas ir L. Man likās, ka viņš jau to vienreiz darīja, bet esmu stipri samiegojies. Aizmiegu, bet jau pēc mirkļa pamostos no tā, ka kāds vemj. L. teltī nav, bet pēc mirkļa atkal ir. Viņš nemierīgi grozās, tad atvainojas un atkal lien ārā vemt. Viņš izdzēra trīs aliņus. Tur taču nekam tādam nevajadzētu būt. Bet varbūt tas ir no garā ceļa, braukt tomēr ir liela slodze. Un viņš arī nepārtraukti runāja. Tur ir notikusi saindēšanās. Es viņam saku, lai viņš padzeras, bet viņš to nedara, jo vairs negrib vemt. Bet pēc mirkļa jau viņš atkal ir pļavā un dara tikai to. Es dzirdu, kā viņš rīstās. Visbeidzot, pavisam jau pārguris un vārgs, viņš atkal ielien teltī. Pirms aizmiegu, es jūtu, kā L. dreb. Viņš ir pavisam atūdeņojies, un viņam ir auksti. Es viņam uzsedzu savu dvieli, kas patiesībā pieder viņam, un viņš man vārgā balsī saka paldies. Turklāt viņš to saka latviski. Laikam iemācījās internetā pa ceļam, jo es viņam neko tādu neteicu. Taču tas nelīdz, un viņš turpina drebēt. Es tur neko nevaru darīt. Pagriežos uz otriem sāniem. Es esmu ļoti noguris no šī cilvēka. Mirkli pirms aizmiegu, jūtu, kā viņš lēnām tiecas man tuvāk. Viņš meklē siltumu. Tas ir automātiski, ja tā var runāt par cilvēku. Ķermeniska nepieciešamība. Visbeidzot viņš piekļaujas man pavisam cieši klāt, un es jūtu, kā viņa drebuļi lēnām mitējas. Tā ir vienkārša nepieciešamība būt siltumā. Būt dzīvam. Būt saprastam un pieņemtam. Un tas ir mans uzdevums – būt saprotošam un pieņemošam, atvērtam un dodošam. Un, mani apskāvis, L. aizmieg. Viņa elpa kļūst pavisam mierīga. Tā ir labāk. Daudz labāk. Mierīgāk. Un drīz aizmiegu arī es.

Turpmāko ceļu mēs uzturam raitu dialogu. L. jūtas nedaudz slikti, un mums pat bija jāpagaida līdz pusdienlaikam, lai viņš varētu braukt. Toties es jūtos ļoti labi. Es labprāt stāstu savam pāriniekam visus klaiņojuma piedzīvojumus. Dažkārt pats esmu pārsteigts, cik precīzi atceros dažas detaļas. Varbūt jau pavisam drīz, bet pēc dažiem gadiem jau pavisam noteikti tas viss kaut kur pazudīs. Vai arī iegūs pavisam citu skanējumu, ritmu un nozīmi. Es daudz ko neatcerēšos, kaut ko sajaukšu. Tas būs pavisam cits ceļojums nekā tas, no kura tagad atgriežos.

Mēs iebraucam Lietuvā. Braucam caur Kauņu. Man ienāk prātā, ka es varētu turpināt ceļu ar autobusu Kauņa–Rīga, bet mēs to nokavējam. Turpinām braukt. Ir jau novakare. Lietuvā drīz rietēs saule. Tas nekas – Latvijā tā atkal ausīs. L. jautā par manu ģimeni, bet man nav daudz, ko stāstīt. Jo nekā daudz tur nav palicis pāri.

Vecākiem patika risināt krustvārdu mīklas. Mamma pat bija uzlabojusi vecā izdevuma svešvārdu vārdnīcu. Pierakstījusi klāt, labojusi kļūdas, papildinājusi. Kad vārdnīca bija pilna, viņa sāka rakstīt uz lapiņām. Kad kārtoju vecās grāmatas, es tur vienu tādu lapiņu atradu. Tur bija rakstīts: “Afrodīzija – katram cilvēkam īpaši piemītoša smarža.”