Seržants Bobiševs un tumsa
Getty Images
Dzīves ziņa

Svens Kuzmins

Seržants Bobiševs un tumsa

Tas vienmēr notika ziemā. Lai arī kāds būtu iemesls šķērsot Krievijas robežu, mums allaž gadījās to darīt niknos mīnusos. Terehovas robežpunkts manā iztēlē ir mūžīgā sasaluma zona. Varu iedomāties klimata izmaiņu scenāriju, kurā pēdējais ledājs ir izkusis, Latgales laukos rapšu vietā aug kaktusi, tomēr zilās kontroles būdiņas joprojām stāv starp kupenām. Un rindas, protams. Bezgalīgās automašīnu rindas. Bieži vien tās sniedzas līdz apvārsnim un tālāk. Stāvēšana rindā uz Terehovas robežpunktu ir gandrīz vai sporta veids. Ja divi cilvēki noskaidro, ka abi ir tur bijuši, starp tiem nekavējoties uzplaukst frontinieku cienīga solidaritāte; tie apskaujas un saka: “Es tevi saprotu!” Lai gan ir arī sacensības gars. Arī mani, nonākot pierobežas veterānu sabiedrībā, pārņem vajadzība padižoties ar rindā stāvēšanas rekordiem. Un rekordi, objektīvi ņemot, nav no zemākajiem. Septiņas stundas, divpadsmit stundas, septiņpadsmit stundas (!) virzības uz priekšu pa metram vien, kamēr maskavieši ceļā uz vai no Jūrmalas cenšas iespraukties starp mašīnām ar saviem milzīgajiem džipiem.

Turpat blakus atsevišķā joslā stāv kravinieki. Mūsu sastrēgums viņiem tāds štrunts vien ir: viņi tur pavada dienas un nakšņo. Bet pasažieri tikmēr virina durvis, iepazīstas, sarunājas. Īsina laiku ar vārdu minēšanas spēlēm. Ēd. Dzer. Starp ekipāžām veidojas draudzības un, iespējams, romāni. Reiz, kamēr tā sēdējām, gar mūsu logiem pa šosejas malu pagāja kāds večuks. Katrā plecā viņš bija iesējis pa riepai, trešo riepu uzkāris kaklā kā glābšanas riņķi, bet pēdējo, ceturto nesteidzīgi ripināja sev pa priekšu. Atceros, mums tā kļuva par izklaidi (pēc dažām stundām tur viss kļūst par izklaidi) – nokļūt robežpunktā pirms riepu vīra. Ļoti spraiga sacensība. Ik pēc dažām stundām pabraucām viņam garām, bet tad atkal iestrēgām, un viņš klusi, gandrīz pazemīgi aizvēla mums garām savu riepu. Beigās rinda tomēr sakustējās, un mēs iebraucām robežpunktā. Tad, protams, sākās neizbēgamie sarežģījumi. Varbūt tā bija tā reize, kad mūs vienīgos okšķerēja ar narkosuņiem. Varbūt tā cita, kad saputrojāmies ar jaunajām, uzlabotajām veidlapām, kas bija vēl nesaprotamākas nekā iepriekšējās. Bet varbūt mēs vienkārši iebraucām nepareizajā joslā, par ko dabūjām brāzienu no kundzes pufaikā un ausainē. Es neatceros. Katrā ziņā pagāja vēl dažas stundas, līdz izdarījām, kas bija darāms. Bet riepu vīrs jau sen bija izgājis pārbaudes un lēni ripinājās uz priekšu gar pamestām pieturām un ceļmalas benzīntankiem.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela