Šanhaja karā pret vīrusu

Kad 2020. gada marta sākumā devos no Latvijas atpakaļ uz savu pašreizējo dzīvesvietu Šanhajā, radi un draugi līdzjūtīgi skubināja uzmanīties ar “to vīrusu”. Tas, ka vīruss varētu pamatīgi izmainīt dzīvi Latvijā, nevienam tobrīd nelikās ticami. Tad sekoja divi mokoši gadi, kuru laikā pasaule cīnījās ar pandēmiju, un man pašam šķita, ka esmu izvilcis laimīgo lozi, jo no ārpasaules noslēgtajā Ķīnā kovidnulles politika strādāja nevainojami. Āzijas valstīm bija pieredze ar SARS vīrusu ierobežošanu, un ar agrīnajām kovidmutācijām tās tika galā diezgan labi.

Bet tad parādījās omikrons. Kaut arī saudzīgāks pret saviem upuriem, tas bija daudz lipīgāks. Pēkšņi inficēšanās gadījumu skaits Šanhajā sāka eksponenciāli pieaugt, draudot aptraipīt Ķīnas kovidapturēšanas teicamnieka reputāciju, ar kuru ķīnieši tik ļoti lepojās. Tā sākās Šanhajas lokdauns.

Lokdauns

Marta beigās sāka slēgt atsevišķus dzīvokļu kompleksus. Tad ziņoja, ka uz nedēļu slēgs vienu pusi pilsētas, bet uz nākamo nedēļu – otru pusi. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka inficēšanās vilnis ar vienkāršiem līdzekļiem vairs nav apturams, un Šanhajas pašvaldība nolēma slēgt pilnīgi visu 25 miljonu pilsētu uz nenoteiktu laiku.

Mūsu daudzdzīvokļu augstceltnē vispirms slēdza liftu. Tad dzīvokļu kompleksa pagalmu apjoza ar dzeloņdrātīm, lai kādam neienāktu prātā rāpties pāri. Mājas, kuras neietilpst tipiskos, ar pagalmu apjoztos dzīvokļu kompleksos, tika īpaši iežogotas. Ielās patrulēja policija un armijas vienību puiši civilā, kuri agresīvi aizturēja un ievietoja piespiedu izolācijā katru, ko pieķēra uz ielas bez komunālo komandantu atļaujas.

Pārtiku piegādāja centralizēti, pārsvarā rīsus, dārzeņus un olas. Par sadali bija atbildīgas tā dēvētās ielu padomes, kas gādāja, lai brīvprātīgie un namu komandanti produktus nogādātu līdz katra dzīvokļa durvīm. Darbojās arī interneta pārtikas veikali, bet tie nespēja apkalpot visus pasūtījumus un izvēles kārtībā piegādāja tikai lielākos. Tāpēc iedzīvotāji apvienojās un veidoja lielus pasūtījumus kopīgi visai daudzdzīvokļu mājai. Tas ļāva iegādāties ne tikai valdības izsniegtās, bet arī citas pārtikas preces, kuru cenas šajos apstākļos bija vismaz dubultojušās. Mūsu nama 120 dzīvokļu iedzīvotāji izrādījās īpaši kāri uz kūkām, un tā nu tās netipiski bieži nonāca arī uz mūsu ģimenes galda. Tomēr tika konstatēti arvien jauni inficēšanās gadījumi, un aizdomas krita uz piegādātajiem produktiem. Tāpēc apzinīgākie dzīvokļu kompleksi rīkoja “klusās dienas”, kurās nebija atļautas pilnīgi nekādas piegādes.

Katru otro dienu nama iedzīvotājiem bija jāiziet pagalmā uz obligāto testu un katru rītu mājās jāveic paštests, par kuru bija laikus jāatskaitās komandantam. Ja tests izrādījās pozitīvs, bija jādodas uz karantīnas centru, kuri bija steigā ierīkoti milzīgās konferenču vai sporta celtnēs un kuros higiēniskie apstākļi bija visai apšaubāmi.

Uz ielām iestājās klusums, kādu man šajā lielpilsētā vēl nebija nācies pieredzēt. Ārā drīkstēja atrasties tikai ar speciālām atļaujām un tikai speciālie dienesti, kā arī ierobežots daudzums produktu piegādātāju, kurus testēja divreiz dienā. Dzīvokļu kompleksos saimniekoja tā dēvētie “lielie baltie” jeb baltos aizsargtērpos ģērbti darbinieki un brīvprātīgie, kurus vienādo ietērpu dēļ atšķirt bija grūti. Birojos un uzņēmumos, kuru darbību apturēt nevarēja, darbinieki vairākas nedēļas nakšņoja turpat darba vietā, kas radīja satraucošu higiēnisko situāciju.

Aprīļa pirmās nedēļas beigās jau ziņoja par vairāk nekā 130 000 pozitīvu testu. Karantīnas centri pēkšņi bija tā pārslogoti, ka brīvu vietu dažkārt vajadzēja gaidīt vairākas dienas, kas šo sistēmu pārvērta par joku, jo bieži vien, kamēr atbrīvojās vieta, saslimušais jau bija paspējis izveseļoties. Tomēr uz karantīnas centru bija jādodas tik un tā. Oficiālie informācijas avoti ziņoja, ka 90% gadījumu bijuši bez simptomiem un ka no minētajiem 130 000 tikai viens inficētais bijis smagā stāvoklī. Vēlāk smagi saslimušo skaits pieauga līdz dažiem desmitiem; ziņoja pat par nāves gadījumiem, kuri visi gan bija saistīti ar citām hroniskām slimībām, piemēram, cukura diabētu, turklāt visi mirušie bija vecumā no 60 līdz 101 gadam.

Daudzus šie skaitļi mudināja uzdot jautājumu: vai bija tā vērts? Tomēr sociālās saziņas interneta rīkos šādam viedoklim izplatīties neļāva. Jebkurš negatīvs ieraksts vai video tika dzēsts dažu minūšu vai, vēlākais, stundas laikā. Mans iemīļotākais ķīniešu rakstnieks Mo Jaņs mikroblogošanas vietnē Weibo ierakstīja, ka 2019. gadā viņa konts populārajā WeChat platformā bloķēts uz septiņām dienām par to, ka viņš rakstījis, ka vīruss ir briesmīgs, bet 2022. gadā konts bloķēts uz nenoteiktu laiku tādēļ, ka viņš rakstījis, ka vīruss nav briesmīgs. Ieraksts vēlāk tika dzēsts.

Oficiālajos medijos skanēja uzmundrinoša retorika, kurā lokdauns tika pasludināts par karu pret ārzemju vīrusu. Tomēr grūtības propagandai radīja tas, ka ienaidnieks šajā karā bija neredzams, turklāt ne pārāk bīstams. Tāpēc propagandisti koncentrējās uz “lielo balto” varonības un pašaizliedzības slavināšanu, vēršot uzmanību, cik grūti ir ilgstoši staigāt aizsargtērpā un elpot caur ciešu masku bez šķidruma uzņemšanas un tualetes apmeklējuma. Nacionālistiski noskaņotais ilustrators Ju Fu ar pseidonīmu Wuheqilin 30. aprīlī savā mikroblogā publicēja ilustrāciju, kurā lempīgie “lielo balto” aizsargtērpi pārtapuši piekļāvīgos un seksīgos spaidermena stila tērpos, bet vīruss attēlots kā melnas čūskas, kas laužas ārā no transporta konteinera, ar kādiem pārvadā kravas no ārzemēm.

Savukārt “lielie baltie” burtiskā nozīmē turpināja karot ar tukšu gaisu, smidzinot sev visapkārt dezinfekcijas šķidrumu. Kādā spilgtā videoliecībā vientuļš lidostas darbinieks iet pa plašo un iztukšoto Pudunas lidostu un dezinficē betona plašumus; kādā citā ielu laistāmās mašīnas tvertne piepildīta ar dezinfekcijas šķidrumu un sprauslas pavērstas uz augšu, lai varētu plašākos apmēros dezinficēt pilsētas gaisu.

Tikmēr daudzos dzīvokļu kompleksos vietējie partijas kadri aicināja vienoties patriotisku dziesmu dziedāšanā pie atvērtiem dzīvokļu logiem, un karantīnas centros rīkoja pacilājošus pasākumus ar papīra karodziņu vēcināšanu. Dažviet gan ar šiem pasākumiem tik labi neveicās, jo aizkaitinātie iedzīvotāji organizētājus sūtīja pie velna.

Tomēr omikrons spītīgi neatkāpās, un cerētos augļus lokdauns sāka nest tikai aprīļa beigās, kad jaunu saslimšanas gadījumu skaits sāka būtiski samazināties. Ap to laiku jau bija izlaistītas neskaitāmas tonnas dezinfekcijas šķidruma, izputināti neskaitāmi uzņēmumi, sagrauti miljoniem cilvēku plāni un tukšajās Šanhajas ielās starp bruģakmeņiem bija sazēlusi ļaužu nenomīdīta zālīte.

Karantīnas centri un dzīvokļu dezinficēšana

Šanhajiešu nofilmētajās liecībās redzams, kā inficētos cilvēkus no mājām izved ar varu, nepakļaušanās gadījumā atlaužot durvis. Aprīļa beigās, kad inficēšanās skaitļi vēl bija augsti, vīrusa apkarotāju centība vietām robežojās ar izmisumu, dažos gadījumos uz karantīnas centru pārvietoja pilnīgi visus daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājus uzreiz. Runa ir par vairākiem tūkstošiem cilvēku un pamatīgu transporta operāciju, kas latviešiem varētu atsaukt atmiņā boļševiku veiktās deportācijas. Līdzi drīkstēja ņemt tikai pašas nepieciešamākās lietas, bet dzīvokļa atslēgas bija jāatstāj komandantam dzīvojamās platības dezinfekcijas nolūkos.

Uz karantīnas centriem izvesto dzīvokļos ieradās dezinficēšanas komandas, kas visu burtiski pārplūdināja ar dezinfekcijas šķidrumu. Lepodamies ar savu rūpību, šo komandu locekļi izplatīja pašfilmētas liecības, kā viņi bagātīgi apšļāc ikkatru lietu grāmatplauktos, skapjos un atvilktnēs, neapšaubāmi vairumu no tām sabojājot. Tikmēr iedzīvotāji izplatīja ieteikumus, kā paglābt mēbeles un citas mantas no dezinfekcijas šķidruma izraisītiem bojājumiem, ja jādodas uz karantīnas centru.

Lokdauna pirmajās nedēļās inficētie bērni bija jānodod bērnu karantīnas centros, kur vecākiem ieeja bija liegta. Apstākļi šajos centros bija miglā tīti, jo ielūkoties tajos nevienam neļāva. Kādā videoliecībā redzami vairāki brēcoši, šķietami neapkopti bērni vienā gultiņā ar aizmigušu mazuli. Pēc vairāku vēstniecību protestiem pret vecāku piespiedu nošķiršanu no bērniem arī ārvalstu pilsoņu vidū tika paziņots par īpašu karantīnas centru atvēršanu, kur vecāki varētu uzturēties kopā ar inficētajiem bērniem.

Tomēr vissmagāk no lokdauna cieta mājdzīvnieki, ko uz karantīnas centriem līdzi ņemt nebija ļauts. Dezinfekcijas komandas tos visus bez izņēmuma un žēlastības likvidēja – dažkārt pat saimnieku acu priekšā. Kādā video redzams, kā dezinfektori nosit suni, kas izskrējis uz ielas pakaļ uz karantīnas centru aizbraucošajam saimniekam. Kādā citā video redzami vairāki caurspīdīgi maisi, piepildīti ar vēl dzīviem kaķiem, un kravas motocikli ar, domājams, iznīcināšanai nolemtiem suņiem. Atjautīgākie saimnieki pirms došanās uz karantīnas centru savus mīluļus atstāja likteņa varā pārnēsājamā būrī uz ielas, lai kāds līdzjūtīgs cilvēks tos paņemtu pie sevis. Arī mūsu pagalma baltā kaķenīte, kura mēdza dežurēt pie žurku alām, pēc lokdauna vairs nav manīta.

Lokdauna beigas

Lokdauna beigu datumu izziņoja maija vidū. Tas bija pirmais jūnijs. Šajā dienā šanhajieši beidzot drīkstēja iziet no mājām, un miljoniem ļaužu to izmantoja, kaut vai lai izbaudītu vienkāršu pastaigu, kas pēc divu mēnešu piespiedu gavēņa sniedza sen nepieredzētas sajūtas. Šanhajas centrālajos rajonos valdīja spontānu svētku atmosfēra. Daudzi sēdēja ielas malā, malkojot dzērienus, vai lēnām braukāja ar velosipēdiem un elpoja automobiļu izplūdes gāzēm nepiesārņoto lielpilsētas gaisu. Dažs pat vilka laukā uguņošanas rīkus un petardes, lai gan Šanhajā tās aizliegtas jau vairākus gadus. Frizieriem un manikīriem bija darba pilnas rokas, īsinot klientu neparasti garos matus un sen neapkoptos nagus.

Šāda ļaužu pulcēšanās, protams, veicināja jaunus omikrona uzplaiksnījumus, un drīz vien vairāki dzīvokļu kompleksi bija jāslēdz atkal. Pēc dažām dienām parādījās bažas, ka lokdauns būs jāatkārto, jo citādi kovidnulli noturēt nebūs iespējams. Tiesa, runa vairs nav par visas pilsētas, bet tikai atsevišķu rajonu slēgšanu.

Omikrons bija mainījis pilsētas dzīvi. Kopš 1. jūnija brīvlaišanas katram, kas vēlas piedalīties sabiedriskajā dzīvē vai tikai spert kāju sabiedriskā vietā, jāuzrāda ne senāk kā pirms 48 stundām veikta kovidtesta negatīvs rezultāts. Šādai kārtībai varas nesēji bija gatavojušies un pa lokdauna laiku uzprojektējuši, saražojuši un izvietojuši lielu daudzumu analīžu vākšanai paredzētu kiosku. Jau pirmajās dienās pie tiem veidojās garas rindas. Turpmāk lielai daļai 25 miljonu pilsētas iedzīvotāju stāvēšana rindā, lai paberzētu vates kociņu gar smaganām, būs daļa no ikdienas rutīnas.

Kādēļ?

Par notiekošā patiesajiem cēloņiem diez vai kāds sniegs izsmeļošu atbildi. Skaidrojumi ir dažādi.

Pirmais būtu jāuzklausa pats biedrs Sji, kurš maija pirmajā pusē uzstājās ar īsti marksistiskā garā ieturētu runu: vēsture pierādīs, ka taisnība ir partijas pusē, pret visiem kovidnulles politikas apšaubītājiem jāvēršas ar atbilstošu bardzību, un Ķīnas tautai neder Rietumu modelis jeb sadzīvošana ar kovidu. Partija šajā karā pret vīrusu cīnīsies par to dzīvībām, kas ir visneaizsargātākie – bērni un sirmgalvji.

Opozicionāri gan iebilst: ja valdībai tik ļoti rūp veco ļaužu veselība, tad kādēļ pagalam lēni veicas ar viņu vakcināciju un kādēļ valdība vilcinās apstiprināt Rietumos izstrādātās modernās mRNA vakcīnas, ko jau vairāk nekā gadu ražo Ķīnas uzņēmums Fosun Pharmaceutical sadarbībā ar Rietumu partneriem un ir gatavs jebkurā brīdī palielināt jaudas, lai vakcīnas piegādātu kontinentālajai Ķīnai? Kāpēc īpaši jāsargā bērni, ja viņi no šī vīrusa necieš gandrīz nemaz? Vai lokdauns sirmgalvjiem un citiem pacientiem ar dažādām kaitēm (piemēram, onkoloģiskām) nenodarīja lielāku ļaunumu nekā pats vīruss, jo ierobežojumu dēļ viņi nespēja saņemt medicīnisko aprūpi un zāles?

Jāņem vērā, ka biedram Sji šis ir ļoti nozīmīgs gads, jo oktobrī viņš acīmredzot ir iecerējis uzsākt trešo termiņu valsts vadītāja amatā, bet spilgtu uzvaru, kas pamatotu šādu ieceri, viņa krājumā faktiski nav. Daudzi uzskata, ka viņš vienkārši nevar – jo īpaši šobrīd – atļauties atzīt jebkādas savas kļūdas.

Propagandas mašīna, kas ataino Ķīnu kā drošības salu vētrainajā pasaulē, ir ļoti iedarbīga. Lielākā daļa iedzīvotāju principā atbalsta stingros ierobežojumus un uzskata, ka tie ir neizbēgami. Ja pieņemam, ka Ķīnas Komunistiskās partijas galvenais mērķis ir nosargāt savu leģitimitāti un varu, tad kovidnulles politika tam kalpo gluži labi. Kas gan vēl labāk mobilizē un saliedē sabiedrību nekā cīņa pret (īstu vai iedomātu) kopīgu ienaidnieku? Arī vairums “lielo balto”, šķiet, bija izgājuši ideoloģisko kursu par šo situāciju: iedzīvotāju uzņemtajās konfliktsituāciju videoliecībās ar “lielajiem baltajiem” dzirdami tādi izteikumi, ka tikai partija spēs izglābt Ķīnu no šī posta, ka pilsoņiem ir jāpakļaujas, jo šeit ir Ķīna, nevis Amerika, un, ja jūs pretojaties tagad, ko gan jūs darīsiet, kad Ķīna karos ar Ameriku?

Pastāv arī raizes par ekonomisko situāciju. Komunistiskās partijas leģitimitāte lielā mērā balstās Ķīnas ekonomiskajā augšupejā, bet valsts finanšu galvaspilsētas un ekonomikas dzinējspēka bloķēšana uz gandrīz veselu finanšu gada ceturksni noteikti to neveicina. Maija beigās premjers Li Kecjans pašvaldību vadītāju konferencē izteica bažas par ekonomikas stāvokli, aicinādams pašvaldību vadītājus rīkoties, lai sasniegtu šim gadam nosprausto IKP pieauguma mērķi 5,5% apmērā. Daudziem tas šķita pretrunā ar Sji Dzjiņpina nostāju, jo kļūst aizvien skaidrāk, ka šo mērķi sasniegt diez vai izdosies, un Ķīnas ekonomikas pieaugums pirmo reizi kopš 80. gadu sākuma varētu nepārsniegt ASV ekonomikas pieauguma līmeni.

Citi spriež, ka kovidnulles politika ir tikai aizsegs pašreizējam smagajam ekonomikas stāvoklim ar draudošiem nekustamā īpašuma kompāniju bankrotiem un milzīgiem pašvaldību parādiem. Ja tā, tad Šanhajas lokdauns šo situāciju tikai saasina.

Daži ārvalstu novērotāji uzskata, ka Sji Dzjiņpins atšķirībā no priekšgājējiem gan retorikā, gan ģērbšanās stilā aizvien vairāk cenšas līdzināties Mao un ved valsti militāras diktatūras virzienā. Ja tā, tad kovidnulles politika tiešām spēlē viņam par labu. Bez zaļā kvadrātkoda viedtālrunī pilnvērtīga dzīve Ķīnā pašlaik nav iedomājama, bet atbildīgās iestādes jebkurā brīdī bez kāda paskaidrojuma un bez apelācijas iespējām var mainīt šo kodu uz inficētas personas sarkano, tādā veidā izolējot jebkuru uz nenoteiktu laiku. Tā kā šis kods ikdienā jāuzrāda ik uz soļa, tas ļauj viegli izsekot ļaužu gaitām un būtībā jebkurš ir pa tvērienam jebkurā brīdī. 16. jūnijā ziņu aģentūra Reuters rakstīja, ka šādā veidā apturēts kāds banku noguldītāju protests Henaņas provincē. Simtiem noguldītāju bija paredzējuši ierasties Henaņā un protestēt pret iesaldētajiem banku kontiem, bet viņu kvadrātkodu krāsa nomainīta uz sarkano, kas padara ceļošanu neiespējamu. Šāds paaugstinātas gatavības režīms varētu būt izdevīgs Sji pirms nākamā prezidentūras termiņa nodrošināšanas šī gada oktobra partijas kongresā, bet brīvas ceļošanas iespējas tam tikai kaitētu. Tāpēc prognozētāji ir vienisprātis, ka pakāpeniski atvieglojumi gaidāmi tikai gada beigās.

Vēl citi ievērojuši Ķīnas milzīgo politisko un birokrātisko inerci un to, ka tai ir grūti apstāties vai mainīt politiku, ja kaut kas ir nopietni uzsākts. Ja kurss reiz ir nosprausts, tad tas gandrīz nekad netiek koriģēts. Bet vīruss divu gadu laikā ir mainījies, taču Ķīnas attieksme pret to nav mainījusies ne par mata tiesu. 2020. gada Uhaņas lokdaunu varētu uzskatīt par triumfu, bet 2022. gada Šanhajas lokdauns ieies vēsturē kā bezjēdzīgs farss.