Politika

Andrejs Ostaļskis

Progresori ar turbāniem

Sākšu ar apgalvojumu, kurš daudziem nepatiks: radikālā islāmistu kustība Tālibān, kas šomēnes bez grūtībām sagrāba varu Afganistānā, diemžēl ir objektīvi progresīva, kaut arī šausmīga parādība. “Diemžēl” tāpēc, ka plānajam izglītotas un mūsdienīgi domājošas afgāņu inteliģences slānim notikušais ir eksistenciāla katastrofa. Neapšaubāmi, valstī tiks ar varu atjaunotas viduslaiku paražas un kārtība, izglītotus inteliģentus un labākos cilvēkus slepkavos, sakropļos, par viņiem ņirgāsies. Jebkāda vārda brīvība – un arī atšķirīgi uzskati vien – tiks izdedzināti ar nokaitētu dzelzi. Sievietes atkal tiks pārvērstas par otršķirīgām radībām, viņām liegs tiesības uz izglītību un normālu darbu, uz brīvu pārvietošanos. Tikai vienaldzīgs egoists spēj nejust līdzi afgāņiem, pirmām kārtām jauniešiem, un nešausmināties par traģisko likteni, kas viņus neizbēgami gaida.

Taču iesākumam par to, kā tālibi guva šo triumfējošo uzvaru, gandrīz nesaskaroties ar pretestību. Lielākā daļa novērotāju, šo rindu autoru ieskaitot, sliecās domāt, ka trīs četrus mēnešus – bet, kas zina, varbūt arī pusgadu – afgāņu armija un likumīgi ievēlētā vara noturēsies. Galu galā, Muhammada Nadžībullāha režīms 90. gadu vidū no mudžāhidiem atkāvās veselus trīs gadus. Tomēr situācija tolaik bija cita, un šoreiz ārzemnieku atbalstītā varas struktūra sabruka vienā acumirklī. Kādēļ?

Pirmais cēlonis ir amerikāņu līderu lēmumi. Vispirms Donalds Tramps savam īpašajam pārstāvim Zalmajam Halīlzādam lika uzsākt ar tālibiem sarunas – un pēc tam arī parakstīt ar viņiem detalizētu vienošanos, ko daudzi uztvēra kā apliecinājumu ASV gatavībai ar zināmiem nosacījumiem atdot Afganistānu tālibiem. Tiešās sarunās ar islāmistiem piedalījās arī Valsts sekretārs Maiks Pompeo. Vienošanās tika parakstīta 2020. gada februārī, Tramps apsolījās izvest amerikāņu karaspēku no Afganistānas līdz 2021. gada maijam. Džo Baidens, daudziem par lielu pārsteigumu, Trampa kursu nepārskatīja, pat paturēja Halīlzādu galvenā Afganistānas eksperta amatā, vienīgi atlika karaspēka izvešanu par dažiem mēnešiem. Tādējādi viņš raidīja pasaulei signālu: Vašingtona ir gatava samierināties ar to, ka tālibi atgriezīsies Afganistānā bez jebkādām vēlēšanām un no jauna pakļaus šo valsti savai varai. Katrā ziņā tā to uztvēra Afganistānā.

Cēlonis numur divi ir ārēju spēku, pirmām kārtām Pakistānas un Kataras, loma. Šīs valstis gadu desmitiem ilgi ir atbalstījušas tālibus morāli un materiāli. Tieši Kataras valdība, kam ar Trampa administrāciju bija teicamas attiecības, bija iniciatore un vidutāja Vašingtonas sarunām ar tālibiem, kuri Kataras galvaspilsētā Dohā bija izveidojuši lielu biroju. Faktiski tā bija Kataras finansēta trimdas valdība. Un lūk, ko tviterī ierakstījis Pakistānas premjerministra Imrāna Hāna īpašais palīgs Raūfs Hasans: “Patlaban Afganistānā norisinās gandrīz pavisam gluda varas pāriešana no pērkamās Ganī valdības pie tālibiem.” Sak, jāpriecājas.

Cēlonis numur trīs ir daudz svarīgāks nekā pārējie: pašā Afganistānā pilnīgi visi bija pārliecināti, ka Tālibān neizbēgami uzvarēs. Sabiedrisko domu pamatīgi ietekmē stabilais tālibu – absolūti bezbailīgu, pārdrošu, par nāvi nebēdājošu karotāju – tēls. Liels pretstats, starp citu, regulārās armijas kareivju noskaņojumam: tie nu gan nav diži gatavi mirt. Un kālab gan, ja jau uzvarēt nav ne mazāko izredžu? Re, pat amerikāņi sākuši ar tālibiem vienoties... Tomēr arī amerikāņus tādā situācijā var saprast: kāpēc lai viņi cīnītos uz dzīvību un nāvi, sūtītu uz mājām zārkus, ja reiz tie, par kuriem viņi 20 gadus situšies, paši karot nav gatavi?

Daudziem turklāt bija radusies pārliecība, ka Afganistānai vēsturiski nolemta tālibu vara. No viņiem, lai cik tas arī būtu skumīgi, nav kur sprukt, un šajā domā, manuprāt, ir liela daļa patiesības. Sociālajos tīklos bieži var sastapt viedokli: kā tad tā, ASV iegrūda Afganistānā triljonu dolāru, ieguldīja tik daudz spēka, tomēr 20 gadu laikā tā arī nav tur izveidojušas mūsdienīgāku sabiedrību. Ak vai, diez vai būtu diezgan arī ar 50 vai varbūt pat 100 gadiem un desmitiem triljonu dolāru. Jo nekāda Afganistāna, nekāda afgāņu nācija Rietumu pasaulē pieņemtajā izpratnē neeksistē.

Iztēlojieties planētu Z, kuras iedzīvotāju sociālais statuss ir pakļauts dzimtas goda kodeksam. Kur galvenā, neapstrīdamā autoritāte visos jautājumos, pat caurcaurēm ģimeniskos un personiskos, ir dzimtas vecajie, kuri gandrīz visu izlemj citu vietā. Kur privātīpašums ir gaužām nosacīts, jo būtībā viss pieder klanam. Ja jūsu miesīgs brālis vai pat brālēns izdara noziegumu, jūs var sodīt viņa vietā, jo esat taču radinieki un radinieki vienmēr atbild cits par citu. Un, pats par sevi saprotams, asinsatriebība – tā nereti nosaka jūsu ģimenes dzīvi vairākās paaudzēs.

Šī planēta Z ir Afganistāna. Sacīt, ka tā ir sabiedrība ar spilgti izteiktiem ģints kopienas reliktiem, nozīmē neko nepateikt. Šajos “reliktos” slēpjas turienes sabiedrības attiecību būtība.

Kam jūtas piederīgs tipisks afgānis? Pirmkārt, savai ciltij. Piemēram, nūrzajiem (šādu cilšu ir daudzi desmiti). Otrkārt – un arī tas ir ļoti svarīgi –, cilvēks sevi un savu ģimeni asociē ar pandžpaja cilšu savienību, kurā ietilpst nūrzaju cilts. Taču tāpat viņš zina, ka viņa pandžpajs ir daļa no prāvāka cilšu grupējuma – durrānī. Būs labi, ja viņam būs palicis prātā, ka durrānī ir viens no abiem galvenajiem puštunu tautības komponentiem, savukārt puštuni ir apmēram 40% valsts iedzīvotāju. Taču Afganistānā dzīvo arī tadžiki, uzbeki, hazareji, turktautas un tā tālāk. Valsts konstitūcijā uzskaitītas 14 tautības un etniskas konfederācijas. Paga, kādas valsts? Iespējams, cilvēks zina Afganistānas nosaukumu, taču šis jēdziens viņam šā vai tā ir tikai miglaina abstrakcija.

Tad nu tālibi uzņēmās šo situāciju mainīt. Jau 90. gados radās sajūta, ka afgāņu vai vismaz puštunu sabiedrība ir nobriedusi un gatava pārtapt vienotā nācijā. Ikdienas apziņas līmenī šī vajadzība izpaudās kā vispārējs nogurums no nebeidzamajiem kariem, bandītisma, bruņotām sadursmēm starp konkurējošiem mudžāhidu grupējumiem. Tomēr bija nepieciešams kāds vienojošs, jaudīgs spēks un populārs, katram saprotams sauklis. Šādu saukli tālibi arī izdomāja: “Islāms, nevis kauma (par qawm puštuni sauc tās ģints kopienu grupas, ar kurām viņi tradicionāli identificējas).

Simboliski, ka Tālibān kustības dibinātāji nākuši no dažādiem klaniem, kuri cits citu uzskatīja par svešiem. Pirmās tālibu valsts galva Muhammads (Mulla) Umars bija cēlies no hotaki klana, kas pieder pie gilzaju cilšu konfederācijas, kura lāgā nesapratās ar durrānī klanu, kas ir ievērojamāks un pie kā pieder citi tālibu līderi, arī tagad priekšplānā izgājušais Abdulganī Ahunds, kuram Umars piešķīris vārdu Barādars (“brālis”). Tālibu vēstījums bija šāds: mūsu brāļi nav vis kaut kādi hotaki, gilzaji, popalzaji vai durrānī. Nē, visi mūsu brāļi ir taisnprātīgi musulmaņi, kuri plecu pie pleca ar mums cīnās par islāma emirāta izveidošanu neatkarīgi no viņu izcelsmes un piederības pie šādas vai tādas cilts.

Progress? Protams. Cita runa, ka tas tika panākts ar nežēlīgām metodēm un pēc tam – mākslīgi pārtraukts. Vainīga bija Al Kāida. Šī ekstrēmistiskā teroristu organizācija sludināja, kā varētu likties, kaut ko līdzīgu superkonservatīvajām vērtībām un normām, pie kurām pieturējās Tālibān kustība. Gan vieni, gan otri prasīja nesaudzīgu šariata piemērošanu, laulības pārkāpēju nomētāšanu ar akmeņiem, roku nociršanu zagļiem, mūzikas un izpriecu aizliegšanu, pilnīgu atteikšanos no Rietumu dzīvesveida un minoritāšu tiesībām. Tomēr šis līdzīgums bija virspusīgs. Neiedziļināšos reliģiski dogmatiskās nesaskaņās starp deobandiešiem-maturīdiem, pie kuriem pieder tālibi, un Al Kāidas salafītiem – kaut gan šīs problēmas patiešām nav mazsvarīgas.

Teoloģiskie smalkumi, visticamāk, Tālibān ierindas karotājiem ir par sarežģītu, viņi redz ikdienas dzīves noteikumu sakrišanu, bargos sodus par atkāpšanos no šiem noteikumiem, un ar to viņiem pietiek, lai uzskatītu Al Kāidas locekļus par brāļiem. 90. gadu otrajā pusē pēdējiem tika dota iespēja pārvērst Afganistānu par savu bāzi un placdarmu, no kura izcīnīt terora karu pret Rietumiem. Rietumi nevarēja neatbildēt: tālibi tika sakauti, viņu varai pienāca gals. Tika uzskatīts, ka uz visiem laikiem. Taču tas bija naivums – tā sprieda tie, kuri nesaprata, ar kādu sabiedrību, ar kādu planētu Z viņi sastapušies...

Vēsturiski tālibi un Al Kāida nāk no diviem pilnīgi dažādiem laikmetiem. Pirmie ir īstenu, tīru viduslaiku pārstāvji, viņu ēra ir tā, kurā tik tikko sāk tapt jauna nācija. Turpretī otrie ir mūsdienu izdzimums, slimīga, kropla reakcija uz mēģinājumiem modernizēt arābu sabiedrības. Lidmašīnas uz debesskrāpjiem notēmēja cilvēki ar Rietumu universitāšu diplomiem, viņi brīvi runāja angliski vai vāciski, bija ilgi dzīvojuši un strādājuši Rietumu sabiedrībās. Tālibu vidē tādi nav sastopami. Vēsturiska pārpratuma dēļ afgāņu progress tālibu gaumē uz laiku tika pārtraukts. Taču visam bija jāatgriežas tajās pašās vecajās sliedēs.

Pēdējo dienu laikā Tālibān kustības pārstāvji ir klāstījuši, ka tagad viņi valdīs citādi. Ka visiem pilsoņiem, kuri sadarbojušies ar ārzemniekiem, tiks piedots, ka tiem nekas nedraud. Ka pret sievietēm viņi izturēsies gādīgi un ar cieņu. Ka privātie masu mediji funkcionēs. Un tā tālāk, un tā joprojām. Tam ir grūti noticēt. Vismaz no provincēm pienāk ziņas, ka tiek tvarstīti, arestēti un bez tiesas sodīti “islāmu nodevušie”. Ziņas par sieviešu atlaišanu no avīžu un radiostaciju redakcijām, par “nepareizi ģērbušos meiteņu” piekaušanu, par to, ka tiek slepkavoti afgāņu šiīti, kurus tālibi, būdami radikāli sunnīti, no sākta gala ienīst. Vai tas nozīmē, ka Kabulas preses konferencēs vīri melnos turbānos nekaunīgi melo? Iespējams. Ir gan arī varbūtība, ka viņi ir tādi kā tālibu “baloži”, kas vēlamo uzdod par esošo. Lai nu būtu kā būdams, tālibu kustība acīmredzot nav monolīta, tajā noteikti ir dažādas frakcijas, un, kura no tām gūs virsroku, nevienam nav zināms. Tomēr jāgaida, neapšaubāmi, ļaunākais – vienkārši tāpēc, ka līdzšinējā pieredze liecina: “vanagi” ir vairākumā un sapņo par atriebību.

Viens no noteikumiem, kurus ASV izvirzīja tālibiem tajā pašā 2020. gada februārī noslēgtās vienošanās dokumentā, ir kategorisks solījums vairs nesadarboties ar Al Kāidu, neļaut tai izmantot Afganistānu saviem mērķiem. Kustības pārstāvji diendienā atkārto šo solījumu kā mantru. Tomēr ir zināms, ka vairākas kustības frakcijas (piemēram, Hakānī tīkls) nekad no arābu teroristiem nav atteikušās un visu laiku uzturējušas ar tām sakarus. Raksturīgas arī gaviles, ar kurām Al Kāidas reģionālās organizācijas sveica tālibu uzvaru. Tādēļ lielas cerības nav vērts lolot.

Progress, kuru nodrošina tālibi, ir gaužām relatīvs, tomēr relatīvs taču ir jebkāds progress. Šis ir solis no agrīniem viduslaikiem uz vēlīniem. Turklāt runa varētu būt, visticamāk, tikai par puštunu nācijas veidošanos, jo, lai gan tālibu vidū retumis var sastapt arī uzbekus un tadžikus, viņu ir absolūts mazākums. Savukārt šiītus (šiīti ir, piemēram, diezgan lielā hazareju tauta) tālibi vispār neatzīst par musulmaņiem. Un te slēpjas vēl viena potenciāli asiņaina konflikta aizmetnis. Apdraudēta var būt arī Pakistāna, kas, iespējams, velti priecājas par tālibu uzvaru. Galu galā, lielākā daļa puštunu dzīvo tieši Pakistānas ziemeļrietumos, un sevi apzinājusies jaunā nācija var nolemt šo zemi uzskatīt par savu (kā rāda dažas aplēses, Afganistānā dzīvo ap 11 miljoniem puštunu, Pakistānā – 25 miljoni).

Romānā “Grūti būt dievam” brāļi Strugacki izdomāja terminu “progresors”, šādi nodēvēdami savu varoni donu Rumatu, kuru progresīva Zemes civilizācija bija iesūtījusi pie truliem viduslaiku dižcilšiem un nikniem analfabētiem fanātiķiem ar nolūku veicināt sabiedrības progresu. Vai tālibu vidū ir kāds dons Rumata? Vai viņu vidū vispār ir cilvēki, kuri kaut nedaudz, vismaz kaut cik aptuveni saprot izglītības, zināšanu, zinātnes un tehnikas svarīgumu un nozīmi? Ļoti šaubos. Tālibu medresēs māca tikai un vienīgi teoloģiju, kaļ no galvas Korānu, atzītās sunnas un šariata normas. Taču, pat ja tādi apgaismoti censoņi ir, ne jau viņi kustībā būs noteicēji. Vēl jo vairāk, es viņu vietā censtos savas zināšanas iespējami labāk paslēpt.


svoboda.org,
2021. gada 23. augustā

Raksts no Septembris 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela