Pilvi Takala un neveiklības māksla

Pašā vasaras vidū pie Parīzes Disnejlendas vārtiem ierodas jauna sieviete. Karsts. Šis ir laiks, kad visi nēsā līdzi dzeramā ūdens pudeles. Vairums apmeklētāju staigā pulciņos. Sieviete atnākusi viena. Viņa ģērbusies tērpā ar kukurūzas drīksnu pavedienu krāsas svārkiem, tumši zilu ņieburu, svītrotām kuplām piedurknēm gandrīz kā Vatikāna šveiciešu gvarda uniformai un ābola sarkanuma apmetni. Viņai ir melnas cirtas, kas saņemtas ar atlasa lenti. Tērpam ir pat kaut kas līdzīgs senlaicīgai stāvai apkaklei; tā ir stīva kā veterinārā piltuvveida apkakle. Apkārtējie sievieti notur par Sniegbaltīti, sāk lūgt viņas autogrāfus un pozēt fotogrāfijām.

Tas turpinās nepilnas divarpus minūtes. Piebrāžas apsargs un pavelk Sniegbaltītes līdzinieci malā.

– Šādās drēbēs ienākt nedrīkst, – viņš saka.

– Tiešām? – viņa atjautā.

– Jums vajadzēs pārģērbties, uzvilkt kaut ko citu.

Sniegbaltītes līdziniece ir pieklājīga, pat mazliet bikla, taču tik viegli nepadodas.

– Te taču ir Disnejlenda, vai ne?

Apsargam ir grūtības precīzi norādīt, kādu izpriecu parka noteikumu punktu jaunā sieviete pārkāpusi. Viņš nepārprotami pilda priekšniecības norādījumus, bet viņa apjukumam ir drīzāk ontoloģiska nekā administratīva daba.

– Mums ir bažas, ka jūs varētu izdarīt kaut ko nelāgu, – viņš saka. – Cilvēki jūs var noturēt par īsto pasaku varoni, jūs saprotat?

Apsargs pasaka dažus vārdus savā rācijā. Nav skaidrs, kādu kodēto apzīmējumu viņš varētu lietot, ziņojot par radušos problēmu, – kur novilkta tā neredzamā līnija, kas nelielu, nevainīgu ekstravagantu izlēcienu šķir no draudiem sabiedriskajai drošībai. Ja atļautas Mikipeles ausis, kāpēc ne Sniegbaltītes kleita? Turpat netālu stāv maza meitenīte gandrīz tādā pašā tērpā, taču viņai apsargs nepievērš ne mazāko uzmanību.

Sarunās iesaistījies vēl viens apsargs. Izrādās, problēma ir tāda, ka Sniegbaltītes līdziniece pārāk atgādina “īsto” Sniegbaltīti.

– Man likās, ka īstā Sniegbaltīte ir zīmēta, – atbild Sniegbaltītes līdziniece.

Apkārt pamazām savācas neliels pūlītis. Sniegbaltītes līdziniece nekā neizrāda satraukumu par jezgu, ko sacēlusi viņas parādīšanās; viņa turpina pozēt fotogrāfijām un parakstīties grāmatās. Drīz ierodas kāda augstākstāvoša persona. Viņa stingri paziņo, ka parka teritorijā nav atļauti nekādi kostīmi un Sniegbaltītes līdziniecei jādodas uz labierīcībām pārģērbties, ja viņa vēlas uzkavēties Disnejlendā.

– Tā nav nekāda Sniegbaltīte, – pūlī kāds novelk. – Ejam.

Pārāk reālistiskā viltus Sniegbaltīte slāj uz tualešu pusi; vasaras vējiņš liegi plivina viņas koši sarkano apmetni.

Sieviete Sniegbaltītes tērpā ir Pilvi Takala, kura šo incidentu 2009. gadā izmantoja par pamatu savam videodarbam “Īstā Sniegbaltīte”. Viņa ir somiete. Viņa ir māksliniece. Taču jautājums, tieši kāda somu māksliniece viņa ir, šķiet tikpat diskutabls kā minētā izpriecu parka iekšējās kārtības noteikumi. Kad es pajautāju Vanesai Karlosai, kuras galerija pārstāv Takalu Londonā, kādā kategorijā viņa ietilpinātu savas klientes mākslu, viņa atbildēja:

– Taisnību sakot, domāju, ka Pilvi ir diezgan patiparsevīga.

Pērn Takala, kas dzīvo Helsinkos un Berlīnē, pārstāvēja savu zemi Venēcijas biennālē; kuratores tekstā bija atzīmēts, ka viņas darbs pēta, kā “neoliberālisma veicinātā pilsoniskās telpas un komercijas saplūšana nospraudusi miglainas robežas, kurās patērētājs ir privileģētā stāvoklī attiecībā pret pilsoni”. Londonas Zeltkaļu laikmetīgās mākslas centrs, kur šī gada sākumā notika Takalas darbu izstāde, raksta, ka viņas māksla tiecas “ar slodzes testa paņēmieniem pārbaudīt vispārpieņemtos paradumus un kodeksus, kas regulē mūsu ikdienas saskarsmi”. Pati Takala savu praksi mēdz aprakstīt kā “iejaukšanos”. Varētu arī vienkārši sacīt, ka māksliniece dara lietas, ko viņai it kā nevajadzētu darīt, un dara to vietās, kurās viņai it kā nevajadzētu atrasties.

“Sniegbaltītes” koncepcijas pamatā ir ģeniāli vienkārša ideja. Līdzinieces patiesais pārkāpums ir tajā, ka viņa ņēmusi zināmas sistēmas pieņēmumus, kas tiek uzskatīti par pašsaprotamiem, un novedusi līdz to loģiskajam slēdzienam.

Disneja lozungs “Sapņi piepildās”, protams, jāattiecina tikai un vienīgi uz pašas kompānijas ražotajiem sapņiem,

Takala raksta savā autores komentārā.

Viss, kas kaut vai pavisam nedaudz nepakļaujas šai totālajai kontrolei, nekavējoties izraisa bailes, ka varētu piepildīties arī reāli, iespējams, ļauni un perversi sapņi.

Disnejlendas apmeklētājam, tāpat kā dievlūdzējam baznīcā, ir jātic, taču vienīgi stingros un vienlaikus skaidri nenoformulētos ietvaros. Sarunā Takala man sacīja:

– Mani interesē, kas ir normas – kā tās tiek uzturētas spēkā vai atceltas, mainītas un vienošanās ceļā precizētas.

Takalas māksla ir neparasta nopietnības un humora kombinācija. “Tas atgādina The Yes Men, tikai mazāk agresīvi un dīvaināk,” māksliniece Stīne Marija Jakobsena, kas sadarbojusies ar Takalu, sacīja, salīdzinot Pilvi ar pazīstamo amerikāņu izjokotāju aktīvistu duetu. 2015. gadā tapušā darbā ar nosaukumu “Mazliet dāsnuma” (“Give a Little Bit”) Takala pievēršas maiņas noteikumiem. Fonā skan Supertramp dziesma ar šādu pašu nosaukumu; jauna sieviete klīst pa karjeras gadatirgu, nevērīgi vācot dažādu kompāniju suvenīrus. Vienā stendā viņa klusi pievāc dažas pildspalvas. Citā – aptausta cienastam izliktos ābolus, tad dažus ieslidina savā somā. Drīz vien viņa jau ir apkrāvusies ar šādu laupījumu; par viņu sāk sačukstēties, viņu paslepšus vēro.

Bailes, ka sistēmu kāds varētu izmantot savā labā, un prasība ievērot noteikumus bieži vien ir spēcīgākas par veselo saprātu,

raksta Takala.

Mēs tik bieži pat nemēģinām novērtēt, kāds ir reālais zaudējums vai personīgais ieguvums, ja kāds paņem bezmaksas ābolu vienkārši tāpēc, ka grib to apēst, un daudz labprātāk piedāvājam to cilvēkam, kurš izrāda lojalitāti mūsu patvaļīgi izdomātajai noteikumu sistēmai.

Takalas pieejā ir zināms nekauņu humora elements, tikai viņa neizšauj sevi no lielgabala, bet iespraucas kādā sociālo priekšrakstu atstātā robā, kur aizpilda zemtekstu un tabu negatīvo telpu.

Viņas spēcīgākais ierocis ir neveiklība. Neveiklas pauzes un mokoši samākslotas sarunas kalpo par lupu, caur kuru varam tuvāk papētīt sabiedriskā līguma sīko druku. Šis gluži vai jurista cienīgais talants ieraudzīt institucionālā protokola vājās vietas uzskatāmi redzams darbā “Informatore” (“The Announcer”, 2007). Tā vajadzībām Takala nolīga aktrisi, vecāku sievieti, kuras uzdevums bija piedabūt smalka Helsinku lielveikala darbinieci ar paziņojumu skaļruņa palīdzību izsaukt uz informācijas stendu “interesanta izskata” vīriešus. “Bez kavaliera” (“Wallflower”, 2006) Takala ieradās uz pensijas vecuma atpūtnieku deju vakaru, ģērbusies kruzuļotā rozā balles kleitā, un ar traģisku sejas izteiksmi nosēdēja malā līdz pat pasākuma beigām. “Plašākā izpratnē” (“Broad Sense”, 2011) viņa pa e-pastu izsūtīja visu ES dalībvalstu pārstāvjiem jautājumus par dreskodu Eiropas Parlamentā. Tad viņa ieradās EP ēkā tēkreklā, kas apdrukāts ar visnotaļ atšķirīgajām saņemtajām atbildēm, un klīda pa zālēm, nezaudējot savu fantastiski nesatricināmo un nenolasāmo sejas izteiksmi arī brīžos, kad iejaucās apsardze.

Janvārī es ar Takalu tikos Helsinkos. Mēs ēdām pusdienas mājīgā korejiešu restorāniņā mākslinieku iecienītā Helsinku rajonā, ko sauc Punavuori. “Kad rodas neērta situācija, es nonāku superīgā sajūsmā,” atzina Takala, kam tagad ir 42 gadi. Es jau biju gatava uz untumainām prasībām ēdiena pasūtījumā vai tēlotu šķavu lēkmi, taču viss norisinājās mierīgi. Mēs ēdām veģetāru bibimbapu dolsotā un sildījām rokas, auklējot mazas ingvera tējas bļodiņas. Dzīvē Takala ir atturīga, un ar viņu ir viegli sarunāties. Es jautāju, kā viņa izkopusi tādu spēju paciest publisku izgāšanos un pazemojošas situācijas – vai viņai nācies to uztrenēt kā sportistei muskuļus? “Man laikam ir neveselīga drošības sajūta,” māksliniece sacīja. Tomēr viņa atzīmēja, ka šo bezbailību spēj just tikai profesionālā kontekstā. Parastajā dzīvē viņai trūkst dūšas iejaukties pat iedzērušu draugu ķīviņā. Takala piemetina:

Es jūtos ļoti neērti, ka dzīvoju Berlīnē, bet nemaz nerunāju vāciski, un varbūt, ja tik ļoti nekaunētos runāt nepareizi, tad jau sen būtu šo valodu iemācījusies.

Pazīstamākais Takalas darbs laikam gan ir “Praktikante” (“The Trainee”, 2008). Lai tas varētu tapt, viņa mēnesi pavadīja daudznacionālās konsultāciju kompānijas Deloitte Helsinku birojā. Tikai nedaudzi cilvēki vadošos amatos zināja, kas viņa ir patiesībā. (Deloitte bija Helsinku laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma partneri, un Takala domā, ka augstākā priekšniecība piekrita viņu pieņemt vienkārši tāpēc, ka “gribēja izskatīties stilīgi un jauneklīgi salīdzinājumā ar citām firmām”.) Darbabiedriem viņa bija Johanna Takala, Mārketinga nodaļas stažiere, kam nedaudz pāri divdesmit. Tomēr drīz viņi pamanīja, ka Johanna īpaši nepiedalās kopējā darbā. Nevarēja teikt, ka viņa pārāk bieži ņemtu pīppauzes vai darba laikā klejotu pa feisbuku. Daudz sliktāk: viņa caurām dienām vienkārši sēdēja, veroties tālumā. Jebkādi jautājumi par to, ar ko viņa nodarbojas, tika atbildēti ar biedējošu izvairību: “Kustinu smadzenes.”

Kādu dienu viņa stundām vizinājās augšā un lejā ar liftu. Dažus darbabiedrus tas uzjautrināja (“Tu vismaz te ievies nedaudz jautrības,” teica kāds vīrietis), bet citi šādu dīvainību vienkārši nespēja izturēt. Viens no viņiem e-pastā menedžerim rakstīja:

Sveiciens.

Tagad stažiere iekārtojusies kafetērijai tuvākajā liftā. Viņa stāv kabīnes dziļākajā stūrī un braukā no stāva uz stāvu līdzi pārējiem pasažieriem. Cilvēki pavada bezjēdzīgi daudz laika, spriedelējot par viņas uzvedību. Vai mēs nevarētu dabūt viņu prom no šejienes? Viņai nepārprotami ir kaut kādi garīgi traucējumi.

Es par to informēju arī Y.

Nekā nedarīšana apstākļos, kad tas izprovocē sociālu nosodījumu, var būt nogurdinoša nodarbe. Takala pastāstīja, ka pēc šī darba viņa mēnesi pavadījusi gultā un “piecēlos vienīgi, lai darītu kaut ko jauku kopā ar cilvēkiem, kuriem es patīku un no kuriem saņemu reakciju, kas ir pretēja atraidījumam”.

Pati spēcīgākā Takalas nonkonformistes dabas izpausme, iespējams, ir viņas talants pateikt nē. Sāra Makkrorija, Zeltkaļu centra direktore, atminas, kā viņas kopā piedalījušās televīzijas raidījumā par kādu mākslas festivālu:

Man uztriepa kaut kādu briesmīgu grimu, un tad ieradās Pilvi. Es viņai saku: “Kā tad tā, kāpēc tevi tā neizkrāsoja?” Un viņa atbild: “Es vienkārši atteicos.”

Takala man paskaidroja:

Es neesmu cilvēks, kurš neapzinās, kādas ir pieņemtās normas, vai nejūt sabiedrības spiedienu. Nav tā, ka es to nesaprastu. Es to saprotu, bet visu laiku domās atkārtoju tos norādījumus, ko pati sev esmu devusi.

Viņa zina, ka “varētu gleznot puķes un tas būtu superīgi un lieliski, un visiem manas bildes patiktu”. Taču viņa izvēlas izprovocēt sarunu. Par Takalu var domāt arī kā par vēlīnā kapitālisma ēras Bārtlbiju: māksliniece gandrīz kā Melvila skrīveris labāk vēlas nedarīt zināmu daļu no tā, ko no viņas gaida citi, un savā nodabā vēro, kā apkārtējie cits pēc cita “uzsprāgst”.

Toreizējais Somijas zinātnes un kultūras ministrs Anti Kurvinens stāvēja uz platformas Venēcijas biennāles Somijas paviljona dārzā, prestižākajā no biennāles norises vietām – Biennāles dārzos. Šī mākslas mese, ko mēdz dēvēt par “mākslas olimpiskajām spēlēm”, šķiet, uzkurina sacensības garu ne tikai dalībniekos, bet arī skatītājos. Atklāšanas dienā mākslas cilvēki stumdījās pa 29 dārzu paviljoniem, demonstrējot savus jaunākās sezonas mēteļus un uz līdzenas vietas dzimušos viedokļus. Kāds Frieze kritiķis bija pieminējis Takalas Venēcijas projektu “Novērošana” (“Close Watch”) kā vienu no darbiem, kurus šai biennālē visvairāk vēlas redzēt, uzteicot mākslinieces talantu “rotaļīgi zondēt reizēm vārdos neizteiktas sociālās un ekonomiskās paražas” un viņas “neērto urķēšanos jautājumos, kas saistīti ar piekrišanu un privilēģijām”.

Kurvinens nokremšķinājās un sasveicinājās ar aptuveni 50 cilvēkiem, kuri bija atnākuši uz paviljona atvēršanu.

– Pilvi māksla mūs mudina vaicāt, ko mēs uzskatām par normālu un kāpēc to uzskatām par normālu,

viņš sacīja.

– Savu ikdienas dzīvi mēs ieraugām caur citādu prizmu.

Ministrs turpināja runu vēl dažas minūtes, tad pārlaida skatienu pūlītim, meklējot savus palīgus.

– Mums vajag glāzes ar kaut ko dzirkstošu, – viņš sacīja. – Pāriesim pie manas mīļākās daļas – tostiem. Es gan pārsvarā nāku uzkodu dēļ.

Pēc īsa brīža, apbruņots ar proseko glāzi, ministrs to pacēla un paziņoja:

– Un tagad oficiāli pasludinu “Novērošanu” par atklātu!

Takala no Somijas valdības saņem aptuveni 2000 eiro stipendiju. Todien, stāvot savu sveicēju un laba vēlētāju pulciņā, viņa izskatījās uz mata pēc valsts subsidētas skandināvu performances mākslinieces, kas izkāpusi no kāda republikāņu senatora ļaunākā murga: sarežģīts matu griezums (gandrīz noskūta galva, uz kuras uztupināta īsu matu “cepurīte”), ekscentrisks apģērbs (melni zābaki ar sudraba kricelējumiem, melns kombinezons ar violetiem kricelējumiem, plīša jaka tenisa bumbiņas krāsā). Viņas darbi reizēm prasa vairākus gadus, un viņa bieži metas darbā, īsti pat nezinot, kāds varētu būt konkrētā projekta gala veidols. “Mani kā mākslinieci visai maz uztrauc, kā tas izskatās,” Pilvi atzinās. Venēcijai domāto darbu, daudzkanālu videoinstalāciju, varēja iegādāties par 50 tūkstošiem dolāru, taču māksliniece pati šaubījās, vai biennālē kāds to nopirks.

“Novērošana” radās, senajai Takalas interesei par tirdzniecības centriem un apsardzes darbu saplūstot vienkop – ziņkārībā par to, kā darbojas tirdzniecības centru apsardze.

Mani interesē, kā privātās apsardzes firmas kontrolē publisko telpu un kā tas īsti ir – pašai darīt šo darbu, strādāt apsardzē,

viņa stāstīja Venēcijā sanākušajiem līdzjutējiem.

Alga ir ļoti maza, un apmācība ir ļoti īsa, bet vienlaikus dota liela vara un uzticēta liela atbildība.

Šī darba vajadzībām Takala izgāja 160 stundu apmācības kursu, kas Somijā ir obligāts jebkuras privātās apsardzes darbiniekiem. (Viņa nolēma atteikties no piecām papildu apmācības stundām, kas dotu tiesības nēsāt piparu gāzes baloniņu un izvāžamu steku.) Tad viņa piezvanīja vienai no valstī lielākajām apsardzes firmām, Securitas, un pastāstīja, ka vēlas “veidot mākslas darbu par publiskās drošības sektoru”. Securitas atļāva viņai, neizpaužot savu identitāti, kļūt par apsardzi vienā no lielākajiem Helsinku apkārtnes tirdzniecības centriem.

Securitas strādā Takalas brālēns Oto Tiuri, kurš ir kādas apsardzes komandas vadītājs. Ilgu laiku viņš nebija drošs, vai mākslinieks vispār ir profesija.

Atceros, ka ķircināju Pilvi: “Es uzbliezīšu pa sienu ar kādām olām, uzfilmēšu video un saukšu to par moderno mākslu. Pieci tūkstoši tev, pieci tūkstoši man,

viņš stāstīja. Savukārt Takalai gan bijušas aizdomas, ka brālēna darbs realitātē varētu būt sarežģītāks par stereotipisko priekšstatu no filmām par neveiksminieku Polu Blartu. Viņu interesēja plašā pelēkā zona starp skaidri definētiem noteikumiem un realitāti, teiksim, tirdzniecības centra ēdienu zonā – īpaši jau tāpēc, ka valsts gan Somijā, gan visur citur arvien lielākas pilnvaras nodod privātajām firmām.

Man pašai, darot savu darbu, nācies uz savas ādas izjust apsardzes iejaukšanos. To, kas ir vai nav kārtības traucēšana, nosaka apsargi, tāpēc es gribēju redzēt, kā tas izskatās no otras puses.

Atkal nosaukusies par Johannu (tas ir Pilvi otrais vārds), saviem jaunajiem kolēģiem tirdzniecības centrā viņa pastāstīja, ka studējusi mākslas skolā un piestrādājusi par apsardzi mākslas muzejā; tas ir izplatīts piepelnīšanās veids studentu un mākslinieku vidū.

Es izpaudu cik vien iespējams maz. Un daudz nerunāju par savu personīgo dzīvi: es taču nevarēju teikt, ka dzīvoju Berlīnē. Aprobežojos ar “Kā man gribētos suni!” un tamlīdzīgām lietām.

Kādu dienu, pusdienlaikā aizgājusi paēst kopā ar dažiem kolēģiem, Takala bažījās, ka viņu varētu nodot dzēriena izvēle.

Es kautrīgi prātoju, vai drīkstu pie kafijas liet auzu pienu vai arī tas nav diez cik apsardzīgi. Tikmēr abi mani kolēģi pielej savai kafijai auzu pienu,

Pilvi raksta darba piezīmēs, kuru fragmenti iekļauti izstādi pavadošajā grāmatā.

Metodoloģiski “Novērošana” bija atkāpe no lielākās daļas Takalas iepriekšējo darbu. Šoreiz viņa centās turēties pie noteikumiem, iekļauties normā, nevis kaut kā izcelties uz citu fona. Viņa nevis iejaucās situācijās, lai vienā mirklī izmainītu to dinamiku, bet ļāvās tām. Savās dežūrās tirdzniecības centrā, vismaz 14 stundas nedēļā, Takala bieži juta iekšēju diskomfortu. Reizēm šai neērtības sajūtai bija strukturāla daba. Māksliniece lieliski apzinājās, ka strādā ar cilvēkiem, nevis ar gleznotāja otām, un centās savu intervenci noturēt ētiski pieņemamā gultnē. Taču nekur nebija iespējams aizbēgt no fakta, ka, tāpat kā vairumā citu projektu, viņa izmanto citu cilvēku dzīvi – parasti ne jau nu tās spožākajos brīžos – par materiālu savai māk-slai. Kādu dienu apsargi ievietoja pagaidu aizturēšanas telpā kādu pusaudzi, kurš tirgojis snus, aizliegtu zelējamo tabaku. Takala tik ilgi izvaicāja kolēģi par šo tīni, kurš bija apsardzei jau zināms nelaimes putns, ka darbabiedrs ieteica viņai parunāt ar pašu zēnu.

Man bija pretrunīgas izjūtas; ja es ņemtos “pētīt” šo cilvēku, kamēr viņš ir aizturēts, tā būtu uzbāzīga un augstprātīgi aizbildnieciska rīcība. Es jutu spēcīgu vēlēšanos nepārkāpt viņa privātuma robežas. Taču man kā māksliniecei, kura iefiltrējusies šajā vidē, palīdzētu, ja es iepazītu regulāros pārkāpējus: tas būtu “labs apsardzes darbs” un noderētu manos pētījumos. Beidzās ar to, ka es laikam gan nejutos pietiekami ērti savā apsardzes lomā, lai to darītu.

Citkārt Takalas diskomforta cēloņi bija drīzāk situatīvi. Kādu dienu viņi ar kolēģi videonovērošanas kamerās sekoja “aizdomīgam apmeklētājam”, kurš meta lokus ap kādu auto tirdzniecības centra stāvlaukumā.

Man pamazām “iesita galvā” šī iespēja viņu izsekot, mēģinot uzminēt, kas viņam padomā, – savas varas apziņa,

Takala rakstīja. Izrādījās, ka cilvēks gaida, kad atnāks viņa draugi (kurus bija aizturējusi apsardze) un atslēgs mašīnu. Piecus mēnešus pēc projekta sākuma Takala redzēja, kā veikala apmeklētājs nozog telefonu.

Es pasaku H., un viņš pa rāciju ziņo patruļas apsargiem, kam jādzenas pakaļ zaglim vēl tālu ārpus tirdzniecības centra. Pakaļdzīšanās man uzdzina pamatīgu adrenalīna vilni.

Takala man sacīja, ka viņu satraucis vieglums, ar kādu viņa pārslēgusies uz stingrā sarga mentalitāti:

Reizēm es sevi pieķēru, ka izturos ļoti valdonīgi, un tad man bija sev jājautā: “Kāpēc es tā uzvedos?”

Spriedzi, kas valda “Novērošanā”, daļēji rada sadursme starp vairākiem savstarpēji pretrunīgiem dzinuļiem – kolēģu solidaritāti, personāla intrigām un Takalas vēlēšanos noturēt savu projektu pie dzīvības. Savās piezīmēs viņa stāsta, kā vienudien kolēģis, baltais, novērošanas kamerā pamanījis dažus melnādainus pusaudžus dauzāmies – pa jokam kaujamies. Viņš paziņojis, ka tūlīt tikšot ar jauniešiem galā, un lietojis rasistisku somu žargona vārdu. (Takalas tekstā tas angliski tulkots kā N-word.) Tad viņš mudinājis Takalu pavingrināties incidenta ziņošanā pa rāciju un teicis priekšā ciparu kombināciju, kas ir kodētais apzīmējums melnādainai personai, nevis jaunietim. Takala raksta:

Es gribu viņam jautāt, kāpēc šai situācijā svarīga rase, nevis vecums, jo tāda dauzīšanās tīņiem ir standarta uzvedība. Es vilcinos, jo neesmu droša, vai pratīšu reaģēt uz iespējamo atbildi. Es neesmu droša, vai zināšu, ko viņam atbildēt.

Gribot negribot jāiedomājas, vai šis Takalai nebūtu bijis īstais brīdis likt lietā savu talantu pateikt nē.

Es izdarīju tā, kā viņš lika. Šodienas acīm raugoties, man nevajadzēja paklausīt.

Kādam Takalas kolēģim radās aizdomas, un pagūglējis viņš atklāja, ka Pilvi ir māksliniece. (“Kad tu atnāci pie mums strādāt, tā tava frizūra man likās aizdomīga,” viņai atzinās cits apsargs.) Pēc atmaskošanas Takala no darba tirdzniecības centrā aizgāja. Atgriezusies savā studijā, viņa netika skaidrībā, ko iesākt ar savākto izejmateriālu. “Novērošanas” kuratore Kristīna Li atcerējās:

Pilvi lietoja Google Drive, kur viņa katru dienu pēc darba vienkārši izgāza visu, kas todien noticis, – varētu teikt, atvēma.

Ar savu tēmu loku – tādām problēmām kā policijas vardarbība, rasisms un novērošana – projekts bija krietni ambiciozāks par visu, ko Takala bija mēģinājusi paveikt līdz tam.

Diez vai Pilvi iztēlojas, ka viņas darbs pārveidos visu industriju,

sacīja Li.

Bet tas ir kā ūdenī iemests akmentiņš, un doma ir tāda, ka varbūt šādā veidā tomēr iespējams kaut ko iespaidot.

Takala bija pārsteigta, redzot, kā teorētiskie labās prakses principi reālajā darbā piekāpjas kolēģu spiediena priekšā.

Mani interesēja darbavietas iekšējā politika. Es gribēju zināt – vai tas otrs kolēģis būtu varējis kaut kā mainīt notikumu gaitu?

Pilvi nolēma lūgt bijušos darbabiedrus, vai nevarētu viņus izjautāt par to, kā notikusi lēmumu pieņemšana šajos viņas pašas pieredzētajos incidentos, īpaši gadījumos, kas saistīti ar “nevajadzīgu spēka pielietošanu, rasistisku humoru un toksisku maskulinitāti”. (Fragmenti no septiņām intervijām iekļauti izstādi pavadošajā grāmatā.) Daudzi no apsargiem, kuri pieņēma Takalas uzaicinājumu, atzina, ka arī viņiem kolēģu attieksme mēdz radīt diskomfortu, taču viņi jūt, ka visai maz spēj ietekmēt rīcību, kas gan ir nevēlama, taču ne nelegāla. “Ja kolēģis rīkotos patiešām slikti, es iejauktos, bet tam jābūt kaut kam nopietnam,” viens no viņiem sacīja māksliniecei.

Takala nolēma atgriezties dažās no problemātiskākajām situācijām, pievēršoties foruma teātra tehnikai. Foruma teātris, ko 70. gados attīstīja brazīliešu režisors Augustu Boals, izmanto “simultāndramaturģiju” (aktieri un skatītāji reāllaikā kolektīvi rada lugu), lai pētītu sociālas problēmas. Takala Helsinkos sameklēja piemērotu izrāžu telpu un uzaicināja piecus apsargus (trīs baltos somus, vienu balto somieti un vienu marokāņu izcelsmes somu), foruma teātra koordinatoru un trīs algotus aktierus uz trīs dienas ilgu nodarbību, kas tika filmēta. (Viņa noalgoja arī pretrasisma konsultantu.) Daļa darbnīcā uzfilmētā materiāla ņemta par pamatu videoinstalācijai “Novērošana”, ko Takala biennālē izrādīja askētiskā telpā, kuru uz pusēm sadala vienā virzienā caurredzams policijas spogulis. (Šovasar darbs skatāms Migros Laikmetīgās mākslas muzejā Cīrihē.) Foruma teātra seansi apvienoja grupas terapijas un lomu spēles elementus, un dalībnieki tajos mēģināja atrast šiem nepatīkamajiem incidentiem citādus risinājumus. Vienā no izspēlētajiem scenārijiem apsargs rupji izved no tirdzniecības centra kādu iereibušu sievieti.

– Mani draugi kaut kur aizgāja, un es nezinu, kur viņi ir, – apsargam saka sieviete, kuru šajā gadījumā spēlē aktrise.

– Tas gan ir stulbi, – viņš atbild. – Negribi iznākt ārā un mazliet parunāt?

– Manis pēc, – viņa saka.

– Ejam uzpīpēt.

– Tu pacienāsi?

– Piķis rāvis, lai iet.

Abi, nu jau izlīguši, pazūd aizkulisēs, un pārējie dalībnieki pavada viņus ar aplausiem.

Tomēr šie risinājumi, lai arī patīkami, nešķiet gluži apmierinoši. Nekas īpašs uz spēles te nav likts, ņemot vērā, ka apsargi tikai iejūtas lomā. Arī Takalas bažas par savu sniegumu tirdzniecības centra laikos ir mazliet pārspīlētas, jo viņa jebkurā brīdī varēja no spēles izstāties. Taču šis reālas spriedzes trūkums ir vismaz daļēji tīšs.

Mēs apzināti neizvēlējāmies incidentus no sērijas “vīrietis iekož sunim”, bet meklējām kaut ko komplicētāku un ne tik pašsaprotamu – lai nebūtu skaidrs, tieši kas rada problēmu,

sacīja Stīne Marija Jakobsena.

Mēs ar Pilvi daudz diskutējām, mēģinot tikt skaidrībā, vai gribam parādīt ar pirkstu uz vainīgajiem vai mēģināt cits no cita mācīties, un bez mazākajām šaubām palikām pie otrā varianta.

Tovakar Venēcijā Takala devās vakariņās ar lielu draugu un ģimenes locekļu pulku. Viņa bija uzaicinājusi uz biennāli arī apsargus, kuri piedalījās video, un trīs no viņiem – Tepo Koskinens, Taha Sabane un Jonna Hāpalainena – bija atbraukuši. Viņi bija sajūsmā par iespēju te atrasties un uzjautrināti par šādu negaidītu pavērsienu: kas būtu domājis, ka viņu kolēģe ar dīvaino matu griezumu izrādīsies pasaulslavena māksliniece, kas pēc tam uzaicinās viņus piedalīties savā darbā, kura pirmizrādi viņi visi kopā svinēs Venēcijas restorānā pie šķīvjiem ar baccalà un kalmāra delikatesēm? Es pajautāju Koskinenam, vai viņam kādā brīdī neradās aizdomas, ka lieta ar Takalu nav gluži tīra.

– Pie mums strādā jauni cilvēki, veci cilvēki, visādi cilvēki, tāpēc nekā dīvaina tur nebija, – viņš sacīja. – Vienīgā dīvainība varbūt bija viņas aizraušanās ar zināmām tēmām.

– Piemēram?

– Viņa man teica, ka interesējas par cilvēku psiholoģiju; tas varbūt likās mazliet par dziļu apsardzes darbiniecei – kaut kā tā.

Sarunā iesaistījās Sabane:

– Viņa katrā gribēja saskatīt labo. Viņai neienāca prātā doma, ka darbā kāds viņai var nodarīt pāri.

Kad atklājās Takalas patiesā identitāte, “dažiem bija bažas, kādi varētu būt viņas mērķi”, teica Koskinens. Paskaidrojot, kāpēc pats pieņēmis uzaicinājumu atbildēt uz jautājumiem, viņš piemetināja: “Es klausu tam, ko man par cilvēku saka intuīcija.”

Sākumā apsargi neesot sapratuši, ka parādīsies pašā gatavajā darbā.

– Pilvi teica, ka filma domāta, lai viņa pati atcerētos, kas un kā, un pēc tam aktieri nospēlēšot to, ko dzīvē darījām mēs, – atminējās Sabane.

– Bet pēc tam plāni mainījās! – Takala atsaucās no galda otra gala. – Jūs bijāt tik pārliecinoši!

Ap galdu ceļoja šķīvji ar grilētām sardīnēm, un es pajautāju Hāpalainenai, vai pieredzētais kaut kā mainījis to, kā viņa dara savu darbu.

– Nē, – viņa atbildēja.

Viņas nākamā maiņa bija pirmdien.

Pilvi Kalhama, Espo Modernās mākslas muzeja (EMMA), Somijā lielākā muzeja, izpilddirektore, Takalas “mierā, lakonismā un tiešumā”, viņas spējā neiztraucēt ieilgušus klusuma brīžus saskata tipisku somiskumu. Māksliniece Minna Henriksone, Takalas draudzene, spriež, ka viņas aizrautīgā interese par noteikumu izdomāšanu un pārkāpšanu uzskatāma par somu konformisma kritiku. Runājot par “Informatori”, viņa paskaidroja:

– Tā ir tāda sīkburžuāziska atmosfēra: visi lasa vienu laikrakstu, iet uz vieniem un tiem pašiem lielveikaliem un izstādēm. Tā ir tik izteikta monokultūra.

Takala uzaugusi Helsinkos, ģimenē, ko viņa pati apraksta kā “ļoti stabilu un neproblemātisku”. Viņas māte bija arhitekte, bet tēvs – kriminoloģijas pētnieks. Pilvi ir brālis, kurš Takalu prasmi ne ar vaibstu neizrādīt savus pārdzīvojumus lieti izmanto kapitālistiskos nolūkos – profesionāla pokera spēlētāja karjerā. (Mikrokopienai, ko viņš ar dzīvokļa biedriem, tādiem pašiem emigrējušiem tiešsaistes spēlmaņiem, izveidojis kādā Bangkokas viesnīcā, Pilvi pievērsās darbā “Spēlmaņi” (“Players”).) Pusaudzes gados Pilvi mēdza apturēt satiksmi, kopā ar citiem vides aktīvistiem cenšoties “atgūt ielas”, un izdzīvoja arī “spēcīgu dzīvnieku tiesību aizstāvības stadiju”. Iespējams, ka raksturīgo nopietnības un ironijas sajaukumu viņa sāka izkopt tieši tad. Viņa atceras: “Daži radikālākie aktīvisti atbrīvoja dzīvniekus .., kuri pēc tam gāja bojā.”

Somijas izglītības sistēmas izpratnē māksla ir ne tikai aicinājums, bet arī karjera. Pilvi nolēma, ka tas būtu aizraujoši, un iestājās specializētā mākslas vidusskolā, bet pēc tam saņēma bakalaura un maģistra grādu Helsinku Mākslas akadēmijā. Takalas agrīnie darbi pārstāv visai plašu spektru (reiz viņa izveidoja milzīga melna dobermaņa skulptūru ar gailošām halogēnu spuldzīšu acīm), taču drīz vien, iedvesmojusies no tādiem māksliniekiem kā Brūss Naumans un Eija Līsa Ahtila, viņa sāka eksperimentēt ar video.

Divdesmit gadu vecumā Takala apprecējās ar kurdu konceptuālo mākslinieku Ahmetu Egitu (Ahmet Öğüt). Viņi ir šķīrušies. Man nav atļauts īpaši daudz rakstīt par Takalas personīgo dzīvi. “Man jau daudzus gadus ir izsekotājs,” viņa paskaidroja jau mūsu pirmajā sarunā un lūdza, lai viņas ģimeni rakstā sīkāk nepieminu. Viņai bija bažas par tuvinieku drošību, tāpēc es piekritu.

Izsekotājs uzradās 2015. gada decembrī pēc Takalas intervences, kas saucās “Neredzamais draugs” (“Invisible Friend”); tas bija bezmaksas īsziņu pakalpojums. “Nosūti SMS uz 04573963166,” aicināja plakāti, ko Takala salipināja uz ielu stabiem visos Helsinkos. “Neredzamais draugs tev tūdaļ atbildēs.” Divu mēnešu gaitā vairāk nekā tūkstoš lietotāju uzsāka anonīmas, reizēm dziļi personiskas sarunas ar Takalas sapulcināto rakstītāju komandu. Rakstītājiem bija dots norādījums atturēties no jebkādas nosodošas attieksmes un ļaut lietotājiem pilnībā noteikt sarunas gaitu – kurp tā virzās, kad tai pienāk gals. Takala rakstīja:

“Neredzamais draugs veicina intuitīvu domāšanas formu, kam nav nepieciešams nekāds galamērķis, risināma problēma vai specifiska struktūra.

Izsekotājs bija kāds no “Neredzamā drauga” lietotājiem. Pēc projekta beigām Takala no viņa sāka saņemt ziņojumu lavīnu savā e-pastā un sociālo tīklu platformās. (Ziņojumi bija sūtīti no vairāk nekā 20 dažādiem kontiem, un to kopējais apjoms pārsniedza 175 000 zīmju.) Ziņojumu stils bija ļoti dažāds: tie bija iebiedējoši, agresīvi, noniecinoši, iežēlinoši, ilgpilni. Takala mēnešiem centās tos ignorēt, taču laikā, kad viņa gatavojās savai personālizstādei Helsinku laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma 2018. gadā, tonis kļuva arvien sakāpinātāks. Izsekotājs rakstīja:

Labi, man pietiek, es pastāstīšu muzejam par Tevi, par Tavu sociopātiju. Tas nozīmē, ka Tavu izstādi atcels. Es pagaidām neesmu saticis tādu cilvēku, kuru nespētu pārliecināt – vienalga par ko.

Vīrieši ir sieviešu upuri, visa Edvarda Munka māksla ir tieši par to.

PĒDĒJĀ IESPĒJA. Tu vari mani apsūdzēt par uzmākšanos vai grābstīšanos, vai kā nu to sauca, un es neaizstāvēšos. Mēs satiksimies reālajā dzīvē un iesākumā vienkārši būsim kopā, neko nerunāsim par sevi, tikai par jebko citu, un tas būs ļoti jauki. Un tad beigās Tu man iesitīsi un ziņosi policijai, ka es Tev esmu uzmācies. Tad es to atzīšu. Ja šis piedāvājums Tev nav pietiekami labs, tad nekas cits arī Tevi neapmierinās un Tu varēsi pavadīt mūžu vientulībā.

Sastopoties ar šāda veida draudiem, daudzi ļautu sevi iebiedēt. Taču Takalai šķita, ka šīs vēstules paver iespēju papētīt, kā viņa vēlāk rakstīja, “zināma veida dzimumpiederības iespaidotu tiešsaistes uzvedību ar minimālu risku saņemt par to sodu”. Viņa nolēma to izmantot savā mākslā.

“Pielūdzējs” (“Admirer”, 2018) seko Takalas mēģinājumiem vienoties ar izsekotāju (kas tiek dēvēts par Anonīmu) par juridiski saistošu kontraktu. Māksliniece e-pasta sarakstē viņam skaidro, ka šis dokuments būs pamatā viņas mākslas darbam un vienlaikus kalpos arī kā vienošanās par pilnīgu saziņas pārtraukšanu. Sarakste turpinās vairākas nedēļas. Izsekotājs saka, ka muzejs tīšuprāt par atklāšanas datumu izvēlējies viņa dzimšanas dienu; Takala atbild, ka tā nav taisnība. Viņš grib, lai muzeja personāls iziet draudzīgas izturēšanās apmācību; māksloti smaidi neko nedod, iebilst Takala. Viņa kategoriski atsakās jebkādā veidā piekāpties vienā punktā: kontrolei pār galarezultātu jābūt viņas un tikai viņas rokās. “Kāpēc Tu uzstāj, ka manu identitāti neviens nedrīkst uzzināt?” izsekotājs raksta, lai gan pirms tam pats pieprasījis, lai viņam garantē anonimitāti, bet apmeklētāji rakstiski apņemas nemēģināt noskaidrot viņa identitāti. “Un kāpēc Tu nepiedāvā man reālu palīdzību, teiksim, nelūdz savus skatītājus kļūt par maniem draugiem?”

Takala atbild, ka viņam ir iespēja izpaust par sevi arī personīgu informāciju, ja viņš tā vēlas. “Taču nedomāju, ka mākslas darbs ir labākais veids, kā atrast draugus, vai ka būtu daudz cilvēku, kas gribētu sev anonīmu draugu,” viņa raksta. “Kā jau teicu, tāda attiecību struktūra, kurā otrs cilvēks paliek anonīms, nevairo savstarpēju uzticēšanos un nav labs sākuma punkts draudzībai.” Visbeidzot viņi vienojas, ka pie izstādes ieejas būs izlikti norādījumi, kuros apmeklētājus lūgs necensties Anonīmu identificēt. Tomēr līgumā teikts, ka “Darbs saturēs norādījumus, kur un kā iespējams piekļūt Anonīma kontaktinformācijai, un skatītāji, kas izteiks šādu vēlēšanos, saņems Anonīma izvēlētu e-pasta adresi”.

Pēc divus mēnešus ilgām sarunām Takala un Anonīms parakstīja piecas lappuses garu kontraktu. Tajā bija norādīts, ka pēc 2018. gada 16. septembra “puses vienojas pārtraukt jebkādu saziņu”. Šī klauzula gan netiek gluži ievērota. Pēdējos gados izsekotājs nav bijis tik uzstājīgs kā pirms tam, taču vēl joprojām laiku pa laikam par sevi atgādina. Takala tik un tā ir priecīga, ka izvilkusi šo situāciju dienasgaismā.

Visi saka: ja kāds tevi šādi vajā, labākais risinājums ir nedarīt neko un cerēt, ka viss beigsies pats no sevis. Bet es centos saprast, kā varētu savu situāciju izmantot. Viņam ir anonimitātes vara un līdz ar to – iespēja neuzņemties atbildību par saviem vārdiem. Bet es uz to saku: “Es toties varu pateikt publiski to, kas man sakāms, un kontrolēt naratīvu.”

Pēc Venēcijas “Novērošana” aizceļoja uz Espo muzeju, kas iekārtots kādreizējā tipogrāfijas ēkā industriālā priekšpilsētā ārpus Helsinku robežām. Izstādes atklāšanas vakarā janvāra vidū uz diskusiju ar Takalu savācās krietns interesentu pulciņš; sekoja saviesīga pieņemšana. Bija uzaicināti Securitas vadītāji, taču Takala līdz pēdējam brīdim nezināja, vai kāds atnāks. Viņi tomēr ieradās. Somijas filiāles prezidents Jarmo Mikonens, ģērbies tumšā uzvalkā, ar kaklā pakārtām austiņām, stāvēja līdzās dzērienu galdiņam. Es pajautāju, kāpēc viņš piekrita, ka Takala ar pieņemtu identitāti sāk strādāt tirdzniecības centra apsardzē.

Somijā izvērsusies diezgan plaša diskusija par multikulturālisma jautājumiem. Kad dzirdēju, ka Pilvi interesē šāda veida performance, es teicu: “Labi, lai iet,” – jo mums nepieciešama pēc iespējas lielāka atklātība. Un tāpat mums arī jāveicina… atvainojiet, aizmirsu to vārdu.

Mikonens uz brīdi apklusa.

Diversitāte!

– atradis pazudušo vārdu, viņš centās pārspēt fona troksni.

DIVERSITĀTE!

Mikonens sacīja, ka Takalas darbs kompānijai parādījis zināmas jomas, kurās nepieciešami uzlabojumi, un kopš video pirmizrādes Securitas Finland nomainīti apsardzes rācijas kodi, kas tagad vairs nenorāda uz rasi vai etnisko izcelsmi.

Tobrīd, kad es uzturējos Somijā, multikulturālisms un diversitāte tik tiešām bija nozīmīgas diskusiju tēmas, taču par tām sprieda ļoti konkrētā kontekstā. Pirms dažām nedēļām policija bija arestējusi vairākus apsargus, kompānijas Avarn Security darbiniekus, par it kā notikušu vairāku cilvēku – tajā skaitā pie rasu un etniskām minoritātēm piederošu personu – piekaušanu Helsinku dzelzceļa staciju tuvumā. “Policijas rīcībā esot pierādījumi, ka uzbrucēji ievērojami pārsnieguši apsardzes darbinieku pilnvaras un dažādi pazemojuši savus upurus,” ziņoja Somijas nacionālā raidsabiedrība Yle. “Ir aizdomas, ka apsargi savus upurus aizveduši uz nomaļām vietām, tad spārdījuši un uzbrukuši ar izvāžamiem stekiem, daļu no incidentiem arī filmējot.” (Kompānija Avarn kopš tā laika šos apsargus atlaidusi un paziņojusi: “Mēs nosodām jebkādu neprofesionālu uzvedību, un mūsu kompānijā netiek paciesti nekādi likuma pārkāpumi.” Apsargi noliedz, ka būtu pastrādājuši kaut ko krimināli sodāmu.)

Tad janvāra sākumā tirdzniecības centrā, kur savulaik strādāja Takala, gāja bojā kāda sieviete, kuru Securitas apsargi bija izveduši no veikala. Aculiecinieki sacīja, ka sieviete nav izturējusies agresīvi un ka četri apsargi viņu piespieduši pie zemes un uzlikuši viņai rokudzelžus; viens no apsargiem esot “uzgūlies viņai virsū”. (Mikonens izteica līdzjūtību mirušās piederīgajiem un notikušo nosauca par “ārkārtīgi nelaimīgu incidentu”.) Somijas policija to izmeklē kā iespējamu nolaidības rezultātā pastrādātu slepkavību bez iepriekšēja nodoma.

Kāda pētījuma rezultāti liecina, ka Somijā apsardzes darbinieki bieži veic etnisku profilēšanu. Tā īpaši bieži notiek publiskās telpās, tādās kā tirdzniecības centri; Somijai raksturīgi, ka mazumtirdzniecība tajos bieži pārstāvēta līdzās dažādiem publiskiem pakalpojumiem. (Piemēram, tirdzniecības centrā, kur strādāja Takala, atrodas ne tikai zīmolu Zara un Marimekko veikali, bet arī sociālo pakalpojumu birojs, bērnu poliklīnika un milzīga bibliotēka, kur var spēlēt klavieres, izmantot 3D printeri un piekļūt visdažādākajām lietām – no grāmatām līdz slidām.) Tomēr, kā atzīmē Somijas Mediju uzraudzības grupa, etniskā profilēšana pieminēta reti kurā ziņā vai rakstā par apsardzes skandālu.

Alī Akbars Mehta, Indijā dzimis mākslinieks un kurators, kurš dzīvo un strādā Helsinkos, nosodījis “tendenciozo varas sadalījumu”, ko viņš saskata “Novērošanā”, īpaši Takalas izvēlē darba centrā likt apsardzes darbinieku pieredzējumu, praktiski nedodot vārdu tiem, kuri pakļauti apsardzes īstenotajai kārtības ieviešanai. “Kāpēc šīs balsis neskan “Novērošanas” risinātajā dialogā?” viņš rakstīja žurnālā No Niin.

Takala Mehtas pārmetumus pieklājīgi noraida. Es jautāju, vai viņa nav apsvērusi iespēju iekļaut darbā lielāku balsu dažādību. Viņa atbildēja:

Man tas liekas tik lēti. Tas man atgādina tās nejēdzības televīzijā, kad pie alus glāzes kopā apsēdina rasistu un krāsaino cilvēku. Kad vien mana pieeja nav tīri demogrāfiska, es vienmēr jautāju: “Kāda ir mana nostāja?” Bet attiecībā uz iejūtīgu attieksmi pret apsargiem, viņu cilvēciskošanu – man šķiet, ja mēs necilvēciskosim pilnīgi visus, ne pie kā laba tas mūs nenovedīs.

Vienmēr paliek sauna, ja nu man gadījumā liktos, ka Takalas māksla nepiedāvā pietiekamu liecību par neveiklības sociālo struktūru. Helsinkos Takala ierosināja pavadīt pēcpusdienu peldhallē Yrjönkatu – Somijā vecākajā publiskajā peldbaseinā. Helsinku tīmekļa vietne to nosauc par “īstu šīs pilsētas pērli” un kā unikālu īpatnību atzīmē faktu, ka “peldkostīmi nav obligāti”.

Mēs katra samaksājām aptuveni 15 eiro par ieeju un atsevišķas pārģērbšanās kabīnes izmantošanu. Mūsu pirmā pietura bija šaušalīgi karsta malkas sauna, kur grūdām iekuru šņācošā krāsns mutē. Mēs peldējām šurpu turpu pa art deco stila baseinu zālē, kas viscaur bija vienās arkās un papardēs, un tad galerijā ar skatu uz baseinu ēdām pankūkas ar kapātiem pipargurķīšiem, skābu krējumu un medu. Visapkārt – dupši un ciči.

Takalu satrauca kāds mūsu apmeklējuma aspekts. Peldbaseina noteikumos, kas izlikti pie ieejas pirtīs, viņa pamanīja vājo vietu – kaut ko noklusētu, kas prasās izrunājams balsī. Otrdienas, ceturtdienas un sestdienas rezervētas vīriešiem, tur bija sacīts. Trešdienas, piektdienas un svētdienas paredzētas sievietēm. Bērniem, kas vecāki par septiņiem gadiem, “halle jāizmanto laikos, kas paredzēti viņu dzimumam”.

Dažas nedēļas vēlāk Takala man atsūtīja somu preses rakstu, kurā ziņots, ka Yrjönkatu drīz pēc mūsu apmeklējuma ieviesti jauni “drošās telpas” noteikumi. Tajos bija aizliegums lietot rasistiskus vai diskriminējošus izteicienus, kā arī fotografēt, taču dzimtes identitātes jautājums bija palicis nerisināts. “Redzēsim, ko viņi tālāk darīs nebināru ļaužu un transpersonu iekļautības labā,” Pilvi rakstīja. Es sāku prātot, vai tikai viņa neatradīs veidu, kā šajā lietā paurķēties.

The New Yorker, 2023. gada 12. jūnijā