Pasaules dižākā mākslas zagļa noslēpumi

“Neraizējieties, kur atstāt auto,” saka mākslas zaglis. “Pietiks, ja tas būs kaut kur muzeja tuvumā.” Muzeju apzagšanā Stefanam Breitvīzeram līdzās nestāv tikpat kā neviens. Viņš ir viens no rosīgākajiem un veiksmīgākajiem mākslas darbu zagļiem cilvēces vēsturē. Ja viss izdarīts pareizi, viņa metode – muzejs tiek aptīrīts gaišā dienas laikā, bez vardarbības, veikli kā burvju trikā, reizēm pat sarga klātbūtnē – neparedz vajadzību diebt uz mašīnu, cik ātri kājas nes. Savukārt, ja kaut kas izdarīts nepareizi, automašīnas stāvvieta nav gluži tas, par ko jāuztraucas visvairāk.

Svarīgi ierasties ap pusdienlaiku, Breitvīzers uzsver. Apmeklētāju tad ir maz un telpu uzraugi pēc kārtas dodas paēst. Apģērbam jābūt elegantam no kurpēm līdz kreklam; žaketi ieteicams izvēlēties kādu izmēru par lielu, bet kabatā jānoglabā Šveices armijas nazis.

Pie kases izturieties draudzīgi. Nopērciet biļeti, sasveicinieties. Tiklīdz esat ienācis muzejā, ārkārtīgi svarīgi ir koncentrēties, Breitvīzers piemetina. Ievērojiet, kā virzās apmeklētāju plūsma, un iegaumējiet izejas. Saskaitiet sargus. Vai viņi sēž uz vietas vai apstaigā telpas? Sameklējiet novērošanas kameras un paskatieties, vai visām ir vadi: reizēm tās nav īstas.

Runājot par muzeja grīdu, ideālais segums ir čīkstošs vecs koks: tad Breitvīzers dzird soļus divas telpas tālāk, pat ja ir pagriezis muguru. Pats sliktākais variants ir paklājs. Šeit, Antverpenes Rūbensa muzejā, ir kaut kas pa vidu – marmors. Uz šo zādzību Breitvīzers ieradies kopā ar draudzeni un biežo ceļabiedreni Anni Katerīni Kleinklausu, kura ieņem vietu netālu no vienīgajām durvīm uz pirmā stāva izstāžu telpu un klusi nokāsējas, tiklīdz kāds tuvojas.

Muzejs ir māja, kurā dzīvojis dižais 17. gadsimta flāmu gleznotājs Pēters Pauls Rūbenss. Breitvīzeru neinteresē iespēja nozagt kādu Rūbensu; viņa gleznas mēdz būt pārāk lielas vai Breitvīzera gaumei pārāk klaji reliģiozas. No gandrīz visiem citiem mākslas zagļiem Breitvīzers atšķiras ar kādu īpatnību, kas, pēc paša domām, palīdz viņam būt tik izmanīgam: viņš zog tikai tos darbus, kas viņu emocionāli saviļņo. Un viņš apgalvo, ka tos nekad nepārdodot. Zagt mākslu naudas dēļ ir stulbums, saka Breitvīzers. Naudu var pelnīt, riskējot daudz mazāk. Taču zādzība mīlestības vārdā ir svētlaime – Breitvīzers to zina.

Un priekšmets, kas šobrīd atrodas viņa priekšā, ir īsts brīnums. Viņš to atklāja pirms divām nedēļām, atnācis apskatīt muzeju. Toreiz šo dārgumu neizdevās paņemt, taču tas uzzaigoja acu priekšā ik reizi, kad viņš mēģināja iemigt. Tāpēc viņš tagad atgriezies; viņam agrāk tā jau gadījies. Kārtīgi atpūsties neizdosies, kamēr šī manta nepiederēs viņam.

Tā ir Ādama un Ievas skulptūra, ko 1627. gadā ziloņkaulā izgrebis Rūbensa draugs Georgs Pētels; Breitvīzers saka, ka tā bijusi dāvana gleznotājam piecdesmitajā dzimšanas dienā. Tikai 25 centimetrus augstā, taču satriecoši smalki izstrādātā statuja ir īsts šedevrs. Abi pirmie cilvēki veras viens otrā pirms apskāviena brīža. Ievas mati vijīgi krīt pāri pleciem; čūska aptinusies ap koka stumbru abiem aiz muguras, bet vēl neaizkostais ābols mazliet ķecerīgā kārtā šoreiz ir Ādama rokā, tādā veidā pretēji Vecās Derības aprakstam norādot, ka cilvēka grēkā krišanā līdzvainīgs arī viņš. “Tas ir skaistākais, ko jebkad esmu redzējis,” saka Breitvīzers.

Ziloņkaula skulptūru sargā organiskā stikla kupols, kas piestiprināts pie biezas pamatnes uz antīka tualetes galdiņa. Breitvīzera pirmais uzdevums ir izvilkt abas skrūves, kas kupolu savieno ar pamatni. Kameru šajā telpā nav, un vienīgā eksponātu uzraudze klīst apkārt, pabāžot galvu tikai ik pēc dažām minūtēm.

Problēma, kā parasti, ir tūristi: viņu ir pārāk daudz, un viņi uzkavējas. Telpa ir pilna ar mākslas darbiem, ko Rūbenss sakrājis mūža laikā, tajā skaitā romiešu filozofu marmora bistes, terakotas Hērakla statuja un vesela rinda 17. gadsimta eļļas gleznu.

Te vajadzīga pacietība, taču drīz vien pienāk mirklis, kad Kleinklausa un Breitvīzers paliek vieni; viņš acumirklī atvāž sava Šveices armijas naža skrūvgriezi un ķeras klāt organiskā stikla kupolam. Breitvīzers ir neliela auguma vīrietis ar izspūrušu matu ērkuli un caururbjošām zilām acīm, kas, par spīti neuzkrītošajai uzvedībai, bieži izteiksmīgi uzdzirkstas. Viņš ir lokans un veikls un bieži savā darbā izmanto atlētismu un teatralitāti. Paiet kādas piecas sekundes, un Kleinklausa ieklepojas; viņš atsprāgst no ziloņkaula, acumirklī pārvēršoties par paviršu mākslas aplūkotāju.

Tas ir sākums. Viņš paspējis divas reizes pagriezt pirmo skrūvi. Katra situācija ir citāda; būtisku lomu spēlē improvizācija. Šādās dienas vidus zādzībās, kad nezināmo lielumu ir pārāk daudz, lai visu izlemtu jau iepriekš, stingri izstrādāts plāns vienkārši neder. Muzeja iepriekšējā apmeklējumā Breitvīzers izpētījis, kā Ādamu un Ievu apsargā, un pamanījis arī kādas ļoti parocīgas durvis; tās domātas sargiem, ved uz iekšpagalmu un, cik var spriest, nav pieslēgtas signalizācijai.

Turpmāko 10 minūšu laikā, strādājot ar pārtraukumiem, Breitvīzers izvelk pirmo skrūvi un noglabā to kabatā. Viņš nelieto cimdus, riskē atstāt pirkstu nospiedumus, toties nemazinās pirkstu veiklība. Otrā skrūve prasa tikpat daudz laika.

Tagad viņš ir gatavs. Sardze parādījusies jau trīs reizes, un katru reizi, kad viņa ielūkojas telpā, Breitvīzers un Kleinklausa atrodas citā vietā. Tomēr laiks, ko pieļaujams pavadīt šajā istabā, izsmelts. Tepat atrodas pulciņš citu apmeklētāju; visi izmanto audiogidus un cītīgi pēta kādu gleznu; Breitvīzers viņus atzīst par pietiekami nodarbinātiem.

Breitvīzers ar galvas mājienu dod zīmi draudzenei, un viņa izslīd no telpas; tad viņš noceļ organiskā stikla kupolu un uzmanīgi noliek to malā. Viņš paķer ziloņkaula figūru un aizbāž aiz bikšu jostas mugurpusē, sakārtojot plato žaketi tā, ka skulptūra ir pilnībā nosegta. Viņam tagad uz krustiem izveidojies neliels uzkumpums, taču jābūt ļoti acīgam, lai to vispār ievērotu.

Tad Breitvīzers dodas projām; viņa kustības ir pārdomātas, taču neliecina par acīmredzamu steigu. Viņš zina, ka zādzību pamanīs ļoti drīz. Organiskā stikla kupols palicis nocelts – nav nekādas vajadzības tērēt dārgās sekundes, noliekot to atpakaļ, – un sardze noteikti tūlīt izsludinās trauksmi. Viņš rēķinās ar to, ka tas tomēr nenotiks pietiekami strauji.

Muzejs iekārtots tā, ka no telpas ar ziloņkaula figūru apmeklētāji tiek vedināti doties uz otro stāvu, taču Breitvīzers iziet pa iepriekš nolūkotajām durvīm, šķērso iekšpagalmu, atgriežas pie galvenās ieejas un, pagājis garām kasei, iziet Antverpenes ielās. Pēc brīža ceļā uz auto, mazu Opel Tigra, viņam pievienojas Kleinklausa. Breitvīzers noglabā ziloņkaula statuju mašīnas bagāžniekā, un viņi lēni aizbrauc, apzinīgi apstājoties pie katras sarkanās gaismas uz ceļa, kas ved ārā no pilsētas.

Valstu robežu šķērsošana sagādā zināmus pārdzīvojumus, taču nav īpaši riskanta. No Beļģijas viņi dodas uz Luksemburgu, tad uz Vāciju un tālāk uz savām mājām Francijā; brauciens norit bez starpgadījumiem; viņi ir parasts jauns un stilīgs pāris, kas devies nelielā izpriecu braucienā. Ir 1997. gada februāra pirmā nedēļas nogale, un viņiem abiem ir tikai 25 gadi, taču Breitvīzers ar mākslas darbu zagšanu nodarbojies jau krietnu laiku.

Ceļojuma galapunkts ir pieticīga māja ar stāvu jumtu Austrumfrancijas industriālās pilsētas Miluzas plašumos. Ziloņkaula griezums gan ir miljons dolāru vērts, taču Breitvīzers ir tukšinieks. Viņam nav pastāvīga darba; kad viņš strādā, tad parasti par viesmīli. Viņa draudzene strādā slimnīcā par medmāsas palīdzi, un pāris dzīvo pie Breitvīzera mātes. Abiem ierādītā mājas daļa ir augšstāvā; tā ir jumta guļamistaba un neliela dzīvojamā telpa, ko Breitvīzers vienmēr tur aizslēgtu.

Tagad viņi atver durvis, saudzīgi turot rokās ziloņkaula figūru; šķiet, ka pāri viņu galvām aizbrāžas krāsu virpuļviesulis, un abi ienirst savā fantāziju pasaulē. Sienas nokārtas ar renesanses gleznām – portretiem, ainavām, klusajām dabām, alegorijām. Tur ir rosīgas zemnieku dzīves aina, ko gleznojis holandiešu meistars Adriāns van Ostade, idilliska pastorāle franču spīdekļa Fransuā Bušē izpildījumā, vācu ģēnija Albrehta Dīrera sikspārnis ar izplestiem spārniem. Krāšņais Lūkasa Krānaha Jaunākā gleznotais 16. gadsimta kāzu portrets ar līgavu pērlēm izšūtā tērpā varētu maksāt divreiz vairāk nekā visas Breitvīzera kvartāla ēkas, kopā ņemtas.

Guļamistabas centrā novietota grandioza gulta ar baldahīnu, zeltaina velūra un sarkana atlasa drapērijām; tai visapkārt mēbeles, nokrautas ar dažādiem dārgumiem. Sudraba kausi, sudraba paplātes, sudraba vāzes, sudraba bļodas. Zelta šņaucamās tabakas doze, kas reiz piederējusi Napoleonam. Bagātīgi ilustrēta lūgšanu grāmata no 15. gadsimta. Grezni rotāti kaujas ieroči un reti mūzikas instrumenti. Bronzas miniatūras un apzeltītas tējas tases. Emaljas, marmora, vara un misiņa šedevri. Pāra slepenais mājoklis zaigo zagto dārgumu mirdzumā. Breitvīzers to sauc par savu “Alibabas alu”.

Katru reizi, šeit ienākot, viņam aiz prieka noreibst galva. Šo stāvokli viņš pats apraksta kā sava veida estētisku ekstāzi. Breitvīzers izstiepjas gultā un pēta savas kolekcijas jauno eksponātu. Ziloņkaula Ādams un Ieva, ieradušies viņa alā pēc četru gadsimtu ceļojuma, šķiet tik satriecoši skaisti kā nekad. Viņu vieta tagad ir uz stūra galdiņa; tas ir pirmais, ko Breitvīzers ierauga, no rīta atvēris acis.

Turpmāko nedēļu, kamēr draudzene ir darbā, Breitvīzers pavada, staigājot pa vietējām bibliotēkām. Viņš izlasa visu, ko atrod par šo ziloņkaula darbu, tā autoru, viņa skolotājiem, viņa skolniekiem. Viņš rūpīgi visu pieraksta. Breitvīzers tā dara ar gandrīz visiem nozagtajiem mākslas darbiem – viņš tiem pieķeras. Atgriezies mājās, viņš rūpīgi tīra skulptūru ar ziepjūdeni un citronu; viņa īkšķis slīd pāri katram sīkākajam izcilnim, katrai rieviņai.

Taču ar to Breitvīzeram nepietiek. Nebūtu taisnīgi teikt, ka viņa jūtas pret ziloņkaula skulptūru būtu apdzisušas. Viņa sirdī gluži vienkārši pietiek vietas vēl kādai mīlestībai. Tāpēc viņš pēta mākslas žurnālus un izsoļu katalogus. Pavisam drīz sāksies Cīrihes mākslas mese. Ceļu uz Šveici Breitvīzers izplāno tā, lai taupības nolūkos izvairītos no maksas maģistrālēm, un nākamās sestdienas rītā viņi jau atkal ir ceļā.

Visu mūžu viņu spējuši savaldzināt nedzīvi priekšmeti. “Es tajos līdz ausīm iemīlos,” saka Breitvīzers. Pirms mākslas darbiem tās bija pastmarkas, monētas un vecas pastkartes, ko viņš pirka par savu kabatas naudu. Vēlāk – viduslaiku keramikas lauskas, ko varēja atrast arheoloģisko izrakumu tuvumā un dabūt par brīvu.

Breitvīzers saka: kad viņš iekāro kādu priekšmetu, tad sajūt tādu kā emocionālu spērienu, coup de coeur, burtiski – bliezienu pa sirdi. Ir lietas, kas viņam liek jūtu uzplūdā teju vai ģībt. “Kad es skatos uz kaut ko skaistu, tad vienkārši nespēju neapraudāties. Daudzi to nevar saprast, bet es birdinu asaras par nedzīvu objektu.”

Breitvīzera attiecības ar dzīvo pasauli sniegušas viņam krietni mazāk apmierinājuma. Bērnībā viņš tā īsti nespēja saprast savus vienaudžus, patiesībā jau vispār nevienu. Populāri vaļasprieki, teiksim, sports un videospēles, viņam likās mulsinoši. Viņam nekad nav bijis intereses par alkoholu vai narkotikām. Zēns ar lielāko prieku pavadīja dienu viens pats, klīstot pa muzejiem (vecāki viņu bieži tur aizveda un atstāja) vai apstaigājot arheoloģiskos izrakumus (viņa dzimtajā pusē tādu ir desmitiem), bet citu sabiedrībā viņš reizēm bija pārāk nesavaldīgs un viegli aizkaitināms.

Breitvīzers dzimis 1971. gadā Elzasā, Francijas ziemeļaustrumos, kur viņa ģimenei ir dziļas saknes. Viņš runā franciski un vāciski, nedaudz arī angliski. Viņa tēvs bija kādas firmas pārdošanas vadītājs Šveicē, turpat pie robežas, bet māte – medmāsa. Viņš ir vienīgais bērns. Lielāko daļu viņa jaunības ģimene bija pārtikusi un dzīvoja iespaidīgā mājā, kas pilna ar elegantām mēbelēm – Luija XV atzveltnes krēsliem no 18. gadsimta, ampīra galdiņiem no 19. gadsimta sākuma. Vecāki cerēja, ka dēls kļūs par juristu, taču pēc pāris gadiem universitātē viņš studijas pameta.

Pirmo reizi Breitvīzers muzeju apzaga drīz pēc ģimenes krīzes. Kad viņam bija 22 gadi (viņš vēl joprojām dzīvoja kopā ar māti un tēvu), ar pamatīgu skandālu pēkšņi izjuka vecāku laulība. Tēvs aizbrauca, paņemot līdzi visu, kas viņam piederēja, un Breitvīzers ar māti noslīdēja pa sociālajām kāpnēm krietni zemāk; viņi bija spiesti iekārtoties daudz mazākā mājā, bet antīko mēbeļu vietā iztikt ar IKEA.

Triecienu mīkstināja sieviete, ar kuru Breitvīzeru iepazīstināja kāds paziņa, tāds pats arheoloģijas mīļotājs kā viņš. Anne Katerīne Kleinklausa bija Breitvīzera gados un tikpat introverta, apveltīta ar radniecīgu zinātkāri un piedzīvojumu mīlestību. Viņai bija blēdīgs smaids un neatvairāms zēniski īss matu cirpums. Viņi vienlīdz kaismīgi mīlēja muzejus, ar sajūsmu izbaudot iespēju gremdēties skaistumā. Breitvīzers beidzot piedzīvoja coup de coeur, sastopot reālu dzīvu cilvēku. “Es viņu mīlēju no pirmās dienas,” viņš saka. Drīz pēc Breitvīzera tēva aizbraukšanas Kleinklausa ievācās viņu mājā.

Pagāja daži mēneši, un kādu dienu, pārim aplūkojot Tanas ciema vietējo muzeju, Breitvīzers pēkšņi pamanīja senu pistoli. Viņš atceras: pirmā doma bijusi, ka kaut kam tādam jau sen vajadzējis viņam piederēt. Breitvīzera tēvs krāja senus ieročus, taču, aizejot no ģimenes, kolekciju paņēma līdzi, nepapūloties atstāt dēlam kaut vienu šauteni. Muzeja otrajā stāvā stikla vitrīnā izstādītais ierocis bija roku darbs, darināts ap 1730. gadu. Tas bija daudz skaistāks par jebko no viņa tēva kolekcijas.

Breitvīzers sajuta dedzīgu vēlēšanos iegūt to savā īpašumā. Muzejs bija mazs, bez apsardzes vai signalizācijas; tikai pie ieejas sēdēja brīvprātīgais dežurants. Breitvīzers ievēroja, ka pati vitrīna ir daļēji atvērta. Viņam plecos bija mugursoma, kurā pistoli pavisam viegli varētu paslēpt.

Breitvīzers zināja, ka nedrīkst ļauties kārdinājumam. Tā taču teikts pat Bībelē; tiesa gan, viņš nav īpaši ticīgs. Mums bieži jāatsakās no tā, ko ļoti kāro sirds. Varbūt tieši tāpēc tik daudzi cilvēki liekas pretrunu mocīti un nelaimīgi: mums māca pastāvīgi karot pašiem ar sevi. It kā tas būtu kaut kāds tikums.

Bet kas notiktu, ja viņš ļautos kārdinājumam, Breitvīzers prātoja. Ja nu viņš, tieši otrādi, šo kārdinājumu iedrošinātu un izrautos no sabiedrības uzspiesto ierobežojumu žņaugiem? Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās kādam fiziski nodarīt pāri vai kādu kaut vai tikai nobiedēt. Breitvīzers pētīja kramenīcu un čukstus izklāstīja draudzenei daļu no šīm pārdomām.

Anne Katerīne Kleinklausa medijiem nav stāstījusi par attiecībām ar Breitvīzeru vai lomu, ko viņa, iespējams, spēlējusi šajos noziegumos; par to nav izteikusies arī Breitvīzera māte Mireija Štengele. Lai gan pieejami zināmi dokumenti un liecinieku atstāsti, šim rakstam par pamatu kalpojušas galvenokārt sarunas ar Breitvīzeru. Tobrīd muzejā, šīs pistoles priekšā, Kleinklausas atbilde, kā to atceras Breitvīzers, viņu pārliecināja, ka abiem lemts būt kopā.

“Dari tā,” viņa teica. “Ņem.” Un viņš paņēma.

No tā brīža Breitvīzers izdabāja savām iegribām visos iespējamajos veidos. Viņa vienīgais mērķis bija ļauties kārdinājumam. Laikā, kad Breitvīzers nosper Ādama un Ievas ziloņkaula statuju, proti, trīs gadus pēc pistoles zādzības, viņš jau savācis aptuveni simt dažādu mākslas priekšmetu, un tie visi izstādīti viņa slēpnī. Viņš dzīvo pilnīgā svētlaimē un lutina sevi kā karalis. Breitvīzeram šķiet, ka viņi ar draudzeni nu ir atklājuši dzīves jēgu.

Kārdinājumam, vismaz Breitvīzera gadījumā, piemīt tāda īpatnība, ka tas, šķiet, tā arī nekad nenorimstas. Drīzāk jau otrādi – jo vairāk to piebaro, jo lielāks tā izsalkums. Nākamajā nedēļas nogalē pēc ziloņkaula skulptūras zādzības Beļģijā Breitvīzers un Kleinklausa cauri sniega piekaisītajiem Alpiem dodas uz Cīrihes mākslas mesi. Kamēr kādas galerijas īpašnieks pagriezis muguru, Breitvīzers veikli kā kaķis nozog fantastiski skaistu 16. gadsimta kausu ar filigrāniem sudraba un zelta rotājumiem.

Tad viņi dodas tālāk uz Holandi, uz citu mākslas gadatirgu, un tur kādas galerijas stendā, kamēr īpašnieks ēd pusdienas un novērsis uzmanību, Breitvīzers pievāc lielisku ar 1620. gadu datētu gleznu – ezeru, kas pilns ar gulbjiem. No cita stenda, arī šoreiz galerista klātbūtnē, viņš aiznes 17. gadsimta jūras ainavu, kas gleznota uz vara.

Pēc dažām nedēļām viņi ir atpakaļ Beļģijā, kur no provinces muzeja ar vienu pašu apsargu Breitvīzers piesavinās vērtīgu kluso dabu: tie ir flāmu meistara Jana van Kesela Vecākā gleznoti taureņi, kas lidinās ap tulpju buķeti. Tam seko brauciens uz Parīzi, kur izstādē pirms izsoles Breitvīzers nozog renesanses spožāko zvaigžņu, Pītera Brēgela Vecākā un Pītera Brēgela Jaunākā, skolas autora gleznu.

Tad viņš atkal atgriežas Beļģijā – zemē, kuras muzeji, Breitvīzera vārdiem runājot, vilina viņu kā mīļākā, – un nosper gleznu ar izteiksmīgu lauku tirgus ainu, bet pēc tam dodas uz Holandi, kur viņu iekārdina amizants 17. gadsimta akvarelis ar kaķiem, kas trenkā ežus. Tālāk – brauciens uz Francijas ziemeļu pilsētu Lilli pēc vēl vienas renesanses eļļas gleznas, un pēc tam, lai nekā netrūktu, vēl viens sirojums Beļģijā.

Tas viss paveikts dažu mēnešu laikā. Pieminētās gleznas vien ir vairāku miljonu dolāru vērtas. Taču Breitvīzers nozog ne tikai gleznas, bet arī apzeltītu smilšu pulksteni, loga rūti ar vitrāžu, dzelzs ziedojumu lādi, vara kolektes paplāti, misiņa medību tauri, kavalērijas zobenu, pāris dunču, apzeltītu strausa olu, koka altāra statuju un pusduci kabatas pulksteņu. Tas viss tiek sabāzts slepenajā istabā; dārgumi aizpilda sienas no grīdas līdz griestiem, krājas sakrauti kaudzē uz galdiņiem, izstādīti drēbju skapja kurpju plauktā, atslieti pret krēsliem un pabāzti zem gultas.

Kolekcija nav nejauša. Gandrīz viss, ko Breitvīzers nozog, tapis pirms rūpniecības revolūcijas – laikmetā, kad lietas vēl darināja ar rokām un nebija mašīnu, kas detaļas ražotu masveidā. Breitvīzers uzskata, ka jebkurš priekšmets, kas izgatavots šādā veidā, no medicīnas instrumentiem līdz virtuves piederumiem, ir neliels mākslas darbs: katrā kalta atstātā zīmē, katrā rieviņā saskatāma meistara roka. Breitvīzera acīs tā ir civilizācijas augstākā virsotne.

Mūsdienās pasaule nešķirami salaulāta ar masu rūpniecību un ražošanas efektivitāti, un mēs visi no tā gūstam labumu. Taču tam ir kāda blakusparādība: skaistums kā pašvērtība, šķiet, arvien vairāk kļūst par pagātnes palieku, un reizēm pašos muzejos (īpaši mazākajos) jaušas tāda kā pirmsnāves dvesma. Breitvīzeram šķiet, ka, noglabājot šīs lietas savā istabā, viņš tās glābj kā patversmes dzīvniekus, dāvājot tām mīlestību un uzmanību, ko tās pelnījušas.

Jo vairāk Breitvīzers zog, jo veiklāks viņš kļūst. Viņš precīzi izpēta drošības kameras redzeslauka robežas. Viņš noslīpē nevainojamu laika izjūtu un izkopj savaldību. “Vajag kontrolēt katru žestu, vārdu, reakciju,” Breitvīzers saka. “Vajadzīgs īsts mednieka instinkts.” Viņš metas uzbrukumā, tiklīdz sajutis mirkli, kad visu apkārtējo uzmanība ir novērsta. “Iegūšanas bauda ir spēcīgāka nekā bailes no zagšanas,” Breitvīzers saka.

Viņš cenšas ņemt tikai nelielus priekšmetus, izvēloties gleznas, kas nav lielākas par aptuveni 30 x 30 cm. Ja vien laiks atļauj, viņš labprāt izņem tās no rāmja, ko paslēpj kaut kur tuvumā (bieži vien – tualetē), lai mākslas darbs zem žaketes būtu pēc iespējas neredzams. Vairumam gleznu viņš pēc tam nopērk jaunus rāmjus. Reizēm Breitvīzers zog ieročus, taču viņam nekad nenāktu prātā ar tiem kādam draudēt. Ierasties muzejā ar ieroci ir pretīgi, viņš saka.

Zādzību virkne, ko Breitvīzers apraksta kā spožāko sasniegumu savā karjerā, ir vienkāršības un aukstasinības paraugstunda. Tās pastrādātas Beļģijā, kur Breitvīzeram patīk uzdarboties vislabāk, – plašajā Briseles Mākslas un vēstures muzejā, kas, pēc Breitvīzera aplēsēm, algo kādus 150 sargus. Tur viņi ar Kleinklausu ierauga pustukšu vitrīnu, kuras iekšpusē ievietota laminēta kartīte ar uzrakstu “Eksponāti paņemti izpētei”. Vitrīnā viņus nekas neieinteresē, taču Breitvīzeram rodas ideja, un viņš nosper kartīti.

Breitvīzers saprot muzeja sarga domāšanas veidu. 19 gadu vecumā viņš mēnesi nostrādāja par eksponātu uzraugu Miluzas Vēstures muzejā, netālu no mājām. Šajā laikā viņš saprata, ka vairums sargu tikpat kā nepamana mākslas darbus, kas izlikti pie sienām, – viņi skatās tikai uz cilvēkiem. Breitvīzera pārdrošākās zādzības, tādas kā ziloņkaula Ādama un Ievas gadījumā, atklāj dažu minūšu laikā, taču, ja viņš rīkojies neuzkrītošāk, paiet stundas, reizēm pat dienas, iekams kāds vispār saprot, kas noticis.

Briseles Mākslas un vēstures muzejā viņš uzrakstu “Eksponāti paņemti izpētei” aiznes uz zāli, kurā atrodas vitrīna ar 16. gadsimta sudrablietām. Lai vitrīnu uzlauztu, Breitvīzers liek lietā skrūvgriezi un bīdāmās durvis izceļ no sliedēm. Citreiz viņš atnesis līdzi kartona griežamo nazi ar izvirzāmu asmeni un pāršķeļ silikona savienojuma vietu. Uz muzejiem ar antīkām vitrīnām viņš ierodas ar kādu duci mūķīzeru, ko savācis gadu gaitā: visbiežāk kāda no atslēgām noder slēdzenes atvēršanai. Parocīga ir arī izbīdāma antena, ar kuru var pabakstīt pie griestiem pieliktu novērošanas kameru mazliet citā virzienā.

Breitvīzers izvēlas trīs sudraba priekšmetus – alus kausu un divas figūriņas; tad viņš ievieto vitrīnā uzrakstu “Eksponāti paņemti”, ieliek vietā bīdāmās durvis un kopā ar Kleinklausu iziet no muzeja. Tikai pie mašīnas Breitvīzers aptver, ka aizmirsis paņemt alus kausa vāciņu.

Breitvīzers necieš trūkstošas detaļas vai jebkādas restaurēšanas pazīmes. Viņa kolekcijā visam jābūt oriģinālam un pilnīgam. Kleinklausa to zina, saka Breitvīzers, tāpēc viņa aši izņem vienu no saviem auskariem un dodas atpakaļ uz muzeju; draugs viņai seko. Viņa pieiet pie sarga un saka, ka pazaudējusi auskaru, bet nojauš, kur tas varētu būt izkritis. Pāri ielaiž atpakaļ muzejā. Viņi atgriežas pie vitrīnas; viņš paņem alus kausa vāku un – kāpēc gan ne – piedevām vēl divus biķerus no citas vitrīnas.

Pēc divām nedēļām viņi ir atpakaļ. Kleinklausa nomainījusi frizūru, bet Breitvīzers uzaudzējis bārdu un iegādājies brilles un beisbola cepuri. No vitrīnas, kur vēl joprojām atrodas uzraksts “Eksponāti paņemti”, viņš pagrābj vēl četrus priekšmetus, tajā skaitā pusmetru augstu vīna kausu – tik satriecoši skaistu, ka Breitvīzers atceļ paša nospraustos izmēra ierobežojumus un, nevarēdams to paslēpt nekur citur, iebāž žaketes kreisajā piedurknē. Tas viņam liek pārvietoties nedabiskā gaitā, vēzējot roku stīvi kā karavīram parādē.

Ceļā uz izeju viņus aptur sargs. Viņi izliekas mierīgi, taču Breitvīzeru pārņem šausminoša sajūta, ka visam pienācis gals. Sargs vēlas redzēt viņu ieejas biļetes. Breitvīzers, nespējot saliekt kreiso roku, neveikli sašķiebjas, lai ar labo izzvejotu biļetes no kreisās kabatas. Viņš prāto, vai sargs nav pamanījis, ka kaut kas nav kārtībā.

Cilvēks, kurš pie kaut kā vainīgs, sarautos un mēģinātu tikt projām, tāpēc Breitvīzers sargam pārdroši paziņo, ka dodas uz muzeja kafejnīcu ieturēt pusdienas. Tas izkliedē sarga aizdomas, un pāris patiešām turpat muzejā paēd, kaut arī Breitvīzeram kreiso roku visu laiku nākas turēt stīvi.

Viņi noīrē lētu viesnīcas numuru, divas dienas nogaida un tad, vēlreiz mainījuši izskatu, atkal atgriežas. Breitvīzers pievāc vēl četrus priekšmetus. Kopskaitā tagad Briseles muzejā nozagti 13 eksponāti. Abus pārņēmusi tāda eiforija, ka mājupceļā viņi nespēj novaldīties un piestāj pie senlietu galerijas, kuras skatlogā izlikta milzīga sena urna no sudraba un zelta.

Breitvīzers ieiet galerijā, un īpašnieks kaut kur no kāpņu augšas uzsauc, ka tūlīt nāks, taču, kad viņš nokāpj, tur vairs neviena nav. Nav arī urnas. Viņi atgriežas Francijā, gluži apskurbuši no zagšanas prieka, un Breitvīzers atceras, ka Kleinklausa joka pēc piezvana uz galeriju un pavaicā, cik maksā skatlogā izstādītā urna. Aptuveni 100 000 dolāru, viņai atbild. “Kundze,” saka galerijas īpašnieks, “jums tā patiešām jāredz.” Viņš vēl nav pamanījis, ka urna pazudusi.

Policija, protams, viņus meklē. Pēc daudzām viņu pastrādātajām zādzībām uzsākta izmeklēšana – izvaicāti liecinieki, uzskicēti aptuveni portreti. Taču neviens nav īsti drošs, ko tieši redzējis. Kādā Francijas muzejā videokamera nofilmējusi Breitvīzeru zādzības brīdī, taču attēls ir graudains. Labākais, ko Francijas policija spēj izsecināt, ir tas, ka vairākas reizes gadā šķietami nejauši izvēlētās vietās kāds vīrietis un sieviete kopā zog mākslas darbus; viņi noziedzniekus iztēlojas kā pensionāru pāri – visai tālu no abu patiesā vecuma.

Viņi paši seko draudošo briesmu līmenim, lasot laikrakstu ziņas par saviem noziegumiem. Dažos rakstos minēts, ka, pēc policijas domām, mākslas darbus sistemātiski zog kāds liels starptautisks kontrabandas tīkls. Par lielu apmierinājumu Breitvīzeram, policijai nav ne jausmas, kam tā dzen pēdas: zādzību vēriens tik lielā mērā pārsniedz gandrīz jebkuru citu zināmu gadījumu, ka ir praktiski neaptverams.

Ar mākslu saistītās noziedzības annālēs grūti atrast cilvēku, kurš zadzis desmit dažādās vietās. Kad kalendārā pāršķirta lapa uz 2000. gadu, Breitvīzera veikums, pēc paša aplēsēm, mērāms gandrīz 200 dažādās zādzībās un 300 nozagtos priekšmetos. Sešu gadu laikā viņš pastrādājis vidēji vienu zādzību divās nedēļās. Vienu gadu viņš vienpersoniski atbildīgs par pusi no visām gleznām, kas nozagtas Francijas muzejos.

Pateicoties zināmam veiklības un veiksmes apvienojumam, Breitvīzers un Kleinklausa izvēlas pareizo taktiku, lai izspruktu no aresta. Viņi visu laiku maina valstis, kurās zog, pārmaiņus pievēršas te laukiem, te pilsētām, te lieliem, te maziem muzejiem un ievieš vēl lielāku dažādību, pa starpu aptīrot arī baznīcas, izsoļu namus un mākslas gadatirgus. Viņi neizgāž durvis un neslēpj sejas zem maskām – tas izsauktu daudz aktīvāku policijas reakciju. Breitvīzers ir pārliecināts, ka noziegums izdodas vislabāk, ja neviens nepamana, kā to pastrādā.

Vairākas reizes viņš kaut ko nozog gida vadītas ekskursijas laikā un tad, it kā nekas nebūtu noticis, paslēpis nosperto lietu zem žaketes, pievienojas pārējiem. Reiz kādā mākslas gadatirgū Holandē Breitvīzers izdzird kliedzienu “zaglis!” un redz, kā sargs sagrābj kādu vīrieti. Tas ir kāds cits muzeju aptīrītājs. Breitvīzers izmanto jezgu un paslēpj zem jakas kādu gleznu.

Neizbēgamā kārtā viņi vairākas reizes gandrīz iekrituši. Reiz Breitvīzers nejauši sasit stikla vitrīnu. Citreiz, atgriezies pie sava auto ar 16. gadsimta koka altāra detaļām rokās, viņš sastop policistu, kurš tobrīd izraksta viņam soda talonu. Paslēpis mākslas darbu zem žaketes, Breitvīzers kaut kā tomēr pierunā policistu palaist viņu sveikā. Drīz pēc kādas zādzības Francijā policija slēdz dažus ceļus, kas ved no muzeja, tomēr Breitvīzeram un Kleinklausai izdodas tikt projām neapturētiem.

Tad viņi apmeklē kādu mākslas galeriju Šveices pilsētā Lucernā. Diena ir karsta, un Breitvīzers nav uzvilcis žaketi, zem kuras varētu paslēpt nozagtu priekšmetu. Vēl ļaunāk – viņi ir vienīgie galerijas apmeklētāji. Turklāt tā atrodas tieši pretim policijas iecirknim. Kleinklausa Breitvīzeru brīdina: “Neko nedari,” viņa saka. “Es jūtu, ka nav īstā diena, tici man.”

Taču Breitvīzers jau pamanījis holandiešu gleznotāja Vilema van Ālsta kluso dabu, kas ir vienkārši pārāk kārdinoša. Un to liekas pārāk viegli paņemt. Viņš pasit gleznu padusē un nevērīgā gaitā dodas projām, it kā nestu bageti. Kāds galerijas darbinieks nekavējoties pamana, ka notikusi zādzība, aptur pāri turpat aiz durvīm un aizved uz policijas iecirkni otrā ielas pusē. Breitvīzeru un Kleinklausu pa nakti patur iecirknī, bet nākamajā dienā viņiem izdodas policistus pārliecināt, ka tā ir pirmā reize, kad viņi jebko nozaguši, un ka viņi notikušo izmisīgi nožēlo. Viņus palaiž tikpat kā nesodītus.

Satriektais pāris apsola sev Šveicē vairs nekad nezagt un nolemj uz laiku vispār paņemt brīvdienas no zagšanas. Pārtraukums ilgst veselas trīs nedēļas, un tad Breitvīzers kādā Parīzes izsolē nozog flāmu gleznotāja Dāvida Vinkbonsa vīnogu ražas novākšanas ainu. Pēc tam viņš atgriežas pie tikpat biežām zādzībām kā iepriekš.

Breitvīzers saka, ka mākslas zagļu vidū viņš apbrīno Tomasu Kraunu no abām “Tomasa Krauna afēras” filmām. Taču Krauns ir izdomāts. Reālajā dzīvē Breitvīzers ir nikns uz gandrīz visiem īstajiem mākslas darbu zagļiem, īpaši uz tādiem kā tie, kuri 1990. gadā ielauzās Izabelas Stjuartas Gārdneres muzejā Bostonā. Toreiz divi zagļi paņēma 13 mākslas darbus, kas kopumā bija 500 miljonus dolāru vērti; viņi izmantoja nažus, lai dažas gleznas izgrieztu no rāmjiem. Breitvīzeram nekad neienāktu prātā gleznu izgriezt; viņš to sauc par vandalismu. Viņš atsakās audeklu pat saritināt, jo krāsa var saplaisāt. “Ja tu saritini vecu gleznu, tu to nogalini,” viņš saka.

Katru gadu pasaulē nozog ap 50 000 mākslas darbu; pašas plašākās nozagto mākslas darbu datubāzes Art Loss Register direktors saka, ka vairāk nekā 99% gadījumu mākslas zagļu motīvs ir peļņa, nevis estētika. Tieši tāpēc lielākā daļa šādu noziegumu tiek atklāti pašās beigās, kad zagļi mēģina darbus pārdot. Taču Breitvīzera gadījumā stratēģija, ko policija parasti izmanto līdzīgos gadījumos, – mākslas tirgu datu pētīšana, nogaidot, kad kaut kur uzradīsies nozagtais darbs, – ir jau no sākta gala lemta neveiksmei.

Un tomēr – liekas, ka daudzus miljonus vērta zagtas mākslas kolekcija, kas paslēpta vidusšķiras priekšpilsētas jumta istabiņā, ir pārāk neparasta, lai paliktu slepena uz mūžīgiem laikiem. Ja to atklātu kaut vai viens draugs, ar laiku noslēpumu uzzinātu arī citi, un tad spēlītei pienāktu gals.

Taču Breitvīzeram un Kleinklausai nav draugu. “Es vienmēr esmu bijis vienpatis,” viņš saka. “Man nekādus draugus nevajag.” Viņš apgalvo, ka Kleinklausa jūtoties tieši tāpat. Viņi reizēm pavada laiku ar paziņām, taču ciemos nevienu neaicina. Ja istabā vajadzīgs remonts, viņš tiek ar to galā pats. Istabā nav atļauts ienākt nevienam, izņemot viņu pašu un draudzeni. “Mēs dzīvojām paši savā noslēgtā universā,” saka Breitvīzers.

Viņiem abiem tuvojas 30 gadu slieksnis, kad šajā universā sāk parādīties plaisas. Kopš nakts, ko viņi pavadīja Šveices policijas iecirknī, Kleinklausas prātā pamazām briedusi doma, ka dzīvē, iespējams, tomēr ir lietas, kas sniedz vairāk gandarījuma nekā slapstīšanās no policijas un ar bagātībām piekrautas istabas. Viņai gribētos ģimeni – taču viņa atskārš, ka ne jau ar šo cilvēku, ar kuru viņa bijusi kopā nu jau gandrīz desmit gadus. Bērnam viņu stingri reglamentētajā eksistencē nav vietas. Viņus jebkuru brīdi var arestēt; viņi pat nevar uzņemt viesus. Kleinklausa jūt, ka šī dzīve viņu sāk smacēt.

Turpretim Breitvīzers saka, ka jūtoties neuzvarams. Abu attiecībās rodas spriedze; arvien biežāk izceļas nejaukas ķildas, un Breitvīzers sāk zagt viens. Viņš atbrīvojas no Kleinklausas ietekmes, kas līdz tam likusi viņam sevi mazliet iegrožot. Kāda ciema baznīcā turpat netālu no mājām Breitvīzers noskrūvē no sienas milzīgu, gandrīz 70 kilogramus smagu kokā grieztu Madonnu ar bērnu un aizvelk to soli pa solim, pat nemēģinot kaut kā slēpties. Ja kāds šajā laikā būtu ienācis baznīcā, Breitvīzeru pieķertu.

Vēlāk, 2001. gada februārī, viņš kādā kalngala pilī noņem no sienas monumentālu 17. gadsimta gobelēnu, vairāk nekā 3 x 3 metrus lielu, absurdi riskējot, lai to nozagtu. Viņu slēptuvē nav vietas tik lielai trofejai (gobelēns paliek saritināts uz tualetes galda), taču Breitvīzers draudzenei stāsta, ka viņi to izkārs, tiklīdz būs atbrīvojušies no viņa mātes un dzīvos paši savā mājā. Kleinklausa nu jau zina, ka tā ir tikai fantāzija. Dzīve starp zagtas mākslas kaudzēm nekad nedos īstu brīvību, lai kur tas arī būtu.

Breitvīzers saka: kopš Šveices policija noņēmusi viņiem pirkstu nospiedumus, Kleinklausa baidās, ka tie tagad atrodami katras valsts policijas datubāzē. Pat ja viņa no Breitvīzera aizies, viņai tik un tā līdz mūža galam dzīs pēdas. Ko viņi ar visām šīm mantām iesāks? Kāds ir plāna galamērķis? Viņa grib pielikt punktu, bet viņš nepiekrīt pat samazināt apgriezienus. Labākais, ko Kleinklausa no Breitvīzera spēj izspiest, ir ar zvērestu apstiprināts solījums, ka viņš zogot vienmēr vilks ķirurga cimdus, ko viņa nesīs mājās no darba slimnīcā. Nekāda galamērķa nav, saka Breitvīzers. Viņš ir iecerējis turpināt vēl un vēl.

No kārtējā zagšanas izbrauciena Breitvīzers atgriežas ar mazu, līkumā saritinātu taurīti no 16. gadsimta 80. gadiem; jātnieki medībās tādas izmantojuši, lai sazinātos. Tā bija eleganta zādzība: Breitvīzeram vajadzēja balansēt uz radiatora, lai atvērtu augstu pie sienas pielikto vitrīnu, tad uzmanīgi pārgriezt neilona auklas, ar kurām taurīte nostiprināta. Kleinklausa nav sajūsmā. Viņiem viena tāda jau ir.

“Vai tu uzvilki cimdus?” viņa aizdomīgi jautā.

“Man ļoti žēl,” viņš saka.

Tas ir vienīgais, ko Breitvīzers viņai apsolījis. Un tad viņa uzzina, ka tauri viņš nozadzis Šveicē, tieši tajā valstī, kur viņi bija nozvērējušies nekad vairs nezagt. Viņš pat aizgājis uz kādu muzeju netālu no Lucernas, pilsētas, kur viņus noķēra. Viņi smagi sastrīdas, un nākamajā rītā Breitvīzers apsola, ka atgriezīsies Šveicē un noslaucīs pirkstu nospiedumus.

Breitvīzers stāsta: šī doma Kleinklausu neapmierina; viņa vēlas doties uz muzeju un pati noslaucīt pirkstu nospiedumus. Viņam tas liekas pārāk riskanti. Breitvīzers saka, ka vismaz sēdēšot pie stūres, un tam viņa piekrīt.

Ceļā pāra starpā valda ledaina atmosfēra, taču, kad viņi apstājas pie Riharda Vāgnera muzeja, kas iekārtots lauku muižā, kur komponists kādreiz dzīvojis, abu noskaņojums kļūst mundrāks. Vienīgais, kas Breitvīzeru spēj saviļņot tāpat kā lielisks mākslas darbs, ir grandiozs dabas skats, un šis muzejs atrodas robaino Šveices kalnu ieskauta ezera krastā. Kad Kleinklausa atver mašīnas durvis un izkāpj ar mutautiņu un spirta pudeli somiņā, Breitvīzeru uz mirkli pārņem sajūta, ka varbūt viņi spēs no jauna atrast savu mīlestību.

“Paliec mašīnā,” viņa lūdzas.

“Es tikai izmetīšu mazu līkumu,” viņš saka. “Neraizējies.” Un arī viņš izkāpj no auto un pasniedz viņai mašīnas atslēgas, ko noglabāt somiņā.

Viņa ieiet muzejā, samaksā par ieejas biļeti un uzkāpj otrajā stāvā. Breitvīzers, kurš tikmēr riņķo ap ēku, seko Kleinklausas ceļam, vērojot, kā viņa parādās te vienā, te otrā logā. Bez viņa tuvumā vēl ir tikai viens cilvēks – pavecs vīrs, kurš staidzina suni un, pirms dodas tālāk, velta viņam dīvaini pētošu skatienu.

Pēc dažām minūtēm Kleinklausa iznāk no muzeja. Viņa tuvojas strauji, gandrīz skriešus, un tas ir savādi. Viņi vienmēr cenšas neizskatīties tā, it kā bēgtu. Breitvīzeram rodas iespaids, ka Kleinklausa mēģina viņam kaut ko pateikt, taču viņa ir pārāk tālu un nav iespējams neko saklausīt. Viņš mēģina atšifrēt draudzenes bažīgo sejas izteiksmi, taču tajā brīdī aiz muguras apstājas policijas automašīna. Pienāk divi policisti, uzliek Breitvīzeram, kurš ir iztrūcies, taču nepretojas, roku dzelžus, iesēdina viņu patruļas auto aizmugurē un aizbrauc.

To nakti 2001. gada 20. novembrī Breitvīzers pavada cietumā, un nākamajā rītā sākas nopratināšana. Breitvīzers saka, ka iesākumā visu noliedzis. Galu galā, aresta brīdī pie viņa neatrada nevienu zagtu priekšmetu. Taču gan muzeja kasiere, gan vīrietis ar suni snieguši policijai oficiālas liecības.

Suņa staidzinātājs, pensionēts žurnālists, tārīta laikrakstā izlasījis par zādzību Riharda Vāgnera muzejā un redzot tā tuvumā vīrieti, kurš dīvaini izturējies, devies iekšā un pastāstījis par to kasierei. Viņa paskatījusies ārā pa logu. Dienā, kad nozaga tauri, muzeju apmeklēja tikai trīs cilvēki, un sieviete bija pilnīgi droša, ka šis ir viens no viņiem. Viņam mugurā bija tā pati žakete. Tā nu viņa piezvanījusi policijai. Neviens tobrīd neiedomājās, ka Kleinklausa, kura šo sarunu dzirdēja un centās draugu brīdināt, atbraukusi kopā ar Breitvīzeru; viņai izdevās, neviena nepamanītai, iesēsties automašīnā un aizbraukt.

Breitvīzers saprot, ka, lai izspruktu no šīs putras sveikā, viņam jāparūpējas, lai policija neuzzina, kas viņš patiesībā ir, un neaizsūta kādu sarīkot kratīšanu viņa mājā. Viņš pastāsta, ka atbraucis uz Šveici ar vilcienu, viens, un atzīstas, ka nozadzis tauri. Breitvīzers skumji paskaidro, ka viņam ir naudas grūtības, bet gribējies sagādāt jauku Ziemassvētku dāvanu mātei. Viņam nebijis ne jausmas, ka šī taure ir tik vērtīga; tā viņu vienkārši savaldzinājusi ar savu spožumu.

No sarunas ar policistiem viņš uzzina, ka nevienam pat prātā nav ienācis pārbaudīt, vai nozieguma vietā nav palikuši pirkstu nospiedumi.

Cita pēc citas paiet dienas, tad nedēļas; viņš vienatnē sēž savā kamerā un gaida, bet bažas tikmēr aug augumā. Viņam neļauj nevienam zvanīt, un rodas iespaids, ka visa pasaule viņu vienkārši pametusi. Neviens viņam neko nestāsta.

Noticis tas, ka policija uzgājusi informāciju par Breitvīzera iepriekšējo sadursmi ar Šveices likumiem. Tas liekas ļoti intriģējoši. Viņi sākotnēji pieņēmuši, ka Breitvīzers ir tikai sīks zaglis, kurš kāro viegli tikt pie naudas uz vāji apsargāta muzeja rēķina. Vai varētu būt, ka viņš ir kaut kas vairāk?

Šveices varasiestādes pieprasa starptautisku orderi, lai sarīkotu kratīšanu Breitvīzera mājā Francijā. Ordera kārtošana prasa zināmu laiku, taču četras nedēļas pēc aresta tas beidzot ir gatavs. Breitvīzera mājā ierodas pulciņš Francijas un Šveices policistu, kuri cer tur atrast tauri un, iespējams, vēl kaut ko vairāk. Viņus sagaida Breitvīzera māte, kura saka, ka viņai nav ne jausmas, par ko ir runa.

Policisti ieiet mājā, uzkāpj pa kāpnēm uz slepeno istabu un atver durvis. Un iekšā viņi neierauga ne medību tauri, ne sudrablietas, ne renesanses gleznas, ne mūzikas instrumentus. Pie sienas nav pat āķīša, uz kā pakārt gleznu. Nekā – tikai tīras, tukšas sienas ap burvīgu gultu ar baldahīnu.

Breitvīzers paliek cietumā, vēl joprojām pilnīgā neziņā. Neviens pie viņa nenāk, neviens neraksta. Ziemassvētki atnāk un paiet bez nevienas apsveikuma kartītes. Viņš jūtas slims, viņš bieži raud. Breitvīzers atzinies tikai taures zādzībā, taču zina, ka drīz var salūzt.

Drīz pēc 2002. gada Jaungada Breitvīzeru izved no kameras un apsēdina nopratināšanas telpā; galda otrā pusē sēž Šveices policijas leitnants Rolands Meiers. Policists atver atvilktni, izņem no tās vienu vienīgu foto un noliek to Breitvīzeram priekšā. Attēlā redzama liela piemiņas medaļa, ko viņš nozadzis citā muzejā nedēļu pirms taures. Breitvīzeram toreiz likās, ka medaļa varētu kalpot kā talismans. Tā izskatās mazliet aprūsējusi un nodilusi, un Breitvīzers prāto, kas gan ar to varētu būt noticis.

“Mēs zinām, ka jūs nozagāt arī šo,” saka leitnants Meiers. “Pastāstiet visu, un tad viss būs kārtībā. Mēs jūs palaidīsim mājās.”

Breitvīzers strauji atzīstas.

Vēl tikai viena lieta, saka leitnants Meiers; viņš atkal atver atvilktni un noliek Breitvīzera priekšā vēl vienu foto. Šoreiz tā ir zelta šņaucamās tabakas doze, arī nedaudz apsūbējusi.

Breitvīzers atzīstas, ka piesavinājies arī to.

Un tad – vismaz tā notikumus atstāsta Breitvīzers – policists izvelk jau veselu fotogrāfiju kaudzi, un Breitvīzers saprot, ka viņam pieteikts mats. Attēlos ir ziloņkaula flauta no Dānijas, emaljēts biķeris no Vācijas, sudrablietas no Beļģijas un arī pati pirmā lieta, ko viņš nozaga gandrīz pirms astoņiem gadiem, – kramenīca no Francijas.

Viņš atzīstas visās zādzībās, nosaucot dažādas detaļas un datumus. Kad fotogrāfiju kaudze beidzot izskatīta, viņš atzinies 140 priekšmetu zādzībās. Leitnants ir apstulbis; viņš šaubījās, vai šis puika nozadzis kaut vienu pašu no šīm mantām – kur nu vēl visas.

Tikai tagad Breitvīzers ierauga policijas ziņojumu, kas pavada fotogrāfijas. Pašā augšā rakstīts: “Ronas–Reinas kanālā atrastie objekti.” Viņš samulst. Šis kanāls, kas pieder pie Napoleona laikos izbūvētās Francijas upju savienošanas sistēmas, ir duļķains, gauss ūdensceļš, kas atrodas netālu no viņa mājām.

Tad viņš saprot, kāpēc licies, ka priekšmeti mainījuši krāsu, – tie noteikti izvilkti no ūdens. Un viņš aptver vēl vienu lietu. Fotogrāfijās nav nevienas no viņa nozagtajām gleznām. “Bet kur tad gleznas?” viņš leitnantam jautā. Un tikai tad viņš pamazām uzzina, kas noticis.

Kā tieši viss norisinājies, paliek noslēpums. Breitvīzera māte un draudzene ar medijiem nesarunājas, tāpēc iespējams, ka sīkākās nianses tā arī līdz galam nekļūs zināmas. Pats Breitvīzers tomēr izdibinājis tik daudz, cik nu bijis iespējams, un, apvienojot pašam zināmo ar policijas noskaidroto un liecinieku teikto, viņš var izveidot zināmu priekšstatu par to, kāda varētu būt bijusi notikumu gaita. Trūkst dažu konkrētu detaļu, arī precīza hronoloģiskā secība ir mazliet miglaina, taču ne jau iznākums. Beigas jebkurā gadījumā ir vienas un tās pašas, saka Breitvīzers.

Viņš iztēlojas, kā draudzene brauc mājās no Šveices; viņa mašīnā ir viena un pārbijusies. Viņa tikko bijusi lieciniece viņa arestam, bet pati nav noķerta. Vismaz pagaidām. Breitvīzers domā, ka, pārradusies mājās, viņa pastāsta viņa mātei vismaz daļēju patiesību par pastrādāto noziegumu mērogu. Tas, ka Breitvīzers arestēts, nozīmē, ka policija noteikti drīz būs klāt un droši vien apcietinās arī viņas abas.

Breitvīzers pieņem, ka šis ir tas brīdis, kad Kleinklausa uzved viņa māti augšā uz viņu slepeno krātuvi. Kad Breitvīzers iztēlojas savus dārgumus ar mātes acīm, tie izskatās citādi. Viņu neapbur krāsas un nesavaldzina skaistums. Breitvīzera māte visu dienu strādā, lai izmitinātu un pabarotu savu 30 gadus veco dēlu bezdarbnieku un viņa draudzeni, un viņš tai atlīdzinājis, pārkāpjot likumu tādā veidā, ka tas, visticamāk, izpostīs viņas dzīvi.

Mātei dēla dārgumi ir inde. Viņai vienmēr bijusi strauja daba, un Breitvīzers ir pārliecināts, ka tagad mātes reakcija uz notikušo ir verdošs niknums. Kad māte kaut ko izlemj, pierunāt viņu nav iespējams. “Viņa ir nepielūdzama kā mūris,” saka Breitvīzers. Un šajā brīdī viņa pieņem lēmumu – stipru un negrozāmu.

Viss droši vien sākās jau tajā pašā vakarā. Breitvīzers domā, ka vispirms viņa māte un droši vien arī draudzene novāc visu no mēbelēm, iztukšo skapi un izvelk visu, kas paslēpts zem gultas. Viss tiek sakrauts maisos un kastēs, tad nonests pa kāpnēm un sabāzts mātes mašīnā, līdz tā ir līdz malām pilna.

Kad viņas dodas ceļā uz kanālu, noteikti ir jau ļoti vēls. Viņas nonāk vietā, kur tas ir pilnīgi taisns un plūst cauri klusam lauku apvidum, kurā to no abām pusēm piesedz koku rindas. Dienā kanālmalas taka bieži ir ļoti rosīga, pilna ar velosipēdistiem un skrējējiem. Tad abas sievietes citu pēc cita samet zagtos dārgumus tumšajā ūdenī. Pat šajā izmisīgajā, dusmu pilnajā solī Breitvīzers saskata trauslu mīlestības pavedienu: viņa māte, kā nu prot, cenšas viņu pasargāt, noslēpt to, ko viņš izdarījis.

Dažus priekšmetus viņas neaizmet pietiekami tālu no krasta, un pēc dažām dienām kāds garāmgājējs pamana ūdenī spožumu, kas viņu ieinteresē. Šis cilvēks atgriežas ar grābekli un atrod apzeltītu vīna kausu. Tad viņš izķeksē vēl trīs sudrablietas un dunci ar dārgakmeņiem rotātu spalu. Viņš par to ziņo policijai; kanālu šajā posmā iztukšo, un tā dibenā atrodas vesela kolekcija, vairākus miljonus vērta.

Atgriežoties Breitvīzera mājā – iespējams, tajā pašā vakarā, kad mantas izmestas kanālā, – viņa māte un varbūt arī draudzene atkal piekrauj mašīnu, šoreiz droši vien ar lielākiem priekšmetiem, tajā skaitā Madonnu ar bērnu, gobelēnu un trim gleznojumiem uz vara paneļiem. Madonnu ar bērnu atstāj pie vietējās baznīcas (Breitvīzera māte ir ticīga), gobelēnu izmet kaut kur ceļa malā, bet vara gleznas – mežainā apvidū.

Visus šos priekšmetus pamazām atrod. Kāds garāmbraucējs pamana gobelēnu un atdod to vietējā policijas iecirknī; policistiem nav ne jausmas, cik tas ir vērtīgs, – viņi to izklāj atpūtas telpā uz grīdas un kādu laiku spēlē uz tā biljardu. 17. gadsimta vara gleznas uziet kāds mežstrādnieks, kurš tās pārnes mājās un pienaglo pie caurā vistu kūts jumta. Tur tās arī paliek līdz brīdim, kad Breitvīzera stāsts iekļūst ziņās.

Breitvīzers domā, ka gleznas ir pats pēdējais solis. Viņa renesanses gleznas bija kolekcijas kodols un lielākā daļa no tās vērtības. Breitvīzers ir pārliecināts: kad māte norauj gleznas no sienām, Kleinklausa ir satriekta, zinot, ka viņš taču tikai gribējis tās pasargāt no vienaldzīgās planētas. Taču Breitvīzers zina, ka viņa māte ir neapturama. Vēlāk māte nopirks tepi un krāsu, lai nosegtu caurumus, un viņa aizmetīs arī visu citu, kas glabājas abās istabās, – arī viņa drēbes un grāmatas. Bet pagaidām viņa aizved gleznas uz kādu nomaļu vietu.

Breitvīzers iztēlojas, kā viņa visu sakrauj lielā kaudzē: juku jukām portreti, klusās dabas un ainavas, renesanses mākslas dižgari – Krānahs, Brēgels, Tenīrss, Dīrers, van Kesels, Dau – visi kā viens, plecu pie pleca. Katra no šīm gleznām izdzīvojusi vismaz 300 gadus, cauri Eiropas asiņainākajiem gadsimtiem, nesot pasaulei katra savu neatkārtojamo tēlu. Pavisam kopā – 66 gleznas. Sasviestas vienā nejaušā blāķī.

Šķiltavas uzdzirksteļo un uzšķeļ liesmas – vispirms gausas, pēc tam jau nevaldāmas. Eļļas krāsa burbuļo, gleznu rāmji sprēgā; visa lielā masa deg un deg, līdz pāri nav palicis nekas, tikai pelni.

Pēc tā visa – kam vairs ir kāda nozīme?

Breitvīzers ir tā satriekts, ka viņam paraksta medikamentus un pastiprināti novēro kā ieslodzīto ar pašnāvnieciskām tendencēm. Vēlāk viņš vienkārši kļūst pilnīgi nejūtīgs. Viņam izvirza apsūdzību zādzībās; viņš divas reizes stājas tiesas priekšā, Šveicē un Francijā, un kopumā pavada cietumā četrus gadus. Sods ir pieticīgs, jo nevienam nav nodarīti nekādi miesas bojājumi, bet nozagto priekšmetu vērtība, kas, pēc dažām aplēsēm, pārsniedz miljardu dolāru, soda bargumu neietekmē: likuma priekšā nav lielas atšķirības starp masveidā ražotiem vizuļiem un renesanses meistaru šedevriem.

Cietumā Breitvīzers tiekas ar vairākiem psihologiem. Atskaitēs viņš raksturots kā “augstprātīgs” un “pārlieku jūtīgs” cilvēks, kurš uzskata, ka ir “nepieciešams cilvēcei”, taču diagnoze netiek uzstādīta un nevienā tiesas prāvā viņu neatzīst par garīgi slimu. Viņš rūpīgi izvēlējies savu laupījumu, nevis uz labu laimi grābis, kas gadījies pa rokai, kā arī nekad nav izrādījis, ka justos vainīgs par saviem nodarījumiem, tāpēc neatbilst kleptomānijas kritērijiem.

Breitvīzera māti tiesā par viņas lomu mākslas darbu iznīcināšanā un atzīst par vainīgu. Viņa cietumā pavada tikai dažus mēnešus. Tiesā tiek atzīts, ka viņa to visu uzskatījusi par “parastu grabažu kaudzi” un līdz dēla arestam nav nojautusi, ka viņš ir zaglis. Breitvīzers šos apgalvojumus apstiprina, liecinot, ka mākslas pasaule viņa mātei ir sveša un ka viņš teicis, ka tie ir utenī sameklēti krāmi. Lai gan viņi dzīvojuši vienā mājā, Breitvīzers vienmēr gādājis, lai māte nejauktos viņa dzīvē un nekad nespertu kāju viņa istabā.

Anne Katerīne Kleinklausa cietumā pavada tikai vienu nakti. Tam, ko viņa stāsta tiesā, ir ļoti grūti noticēt. Viņa neesot pat nojautusi, ka viņas draugs ir zaglis. “Es nekad neesmu stāvējusi sardzē, kamēr viņš zog,” viņa piemetina. “Viņa istabā bija gleznas un dažādi priekšmeti, bet tas nelikās nekas īpašs.” Breitvīzers tiesā draudzenes teikto neapstrīd, bruņnieciski mēģinot viņu pasargāt. Ja viņš var paglābt viņu no soda, tad ir gatavs to darīt.

Viņš uzskata, ka šis cildenais žests ir palīdzējis – vismaz viņai. Kleinklausu neapsūdz mākslas darbu iznīcināšanā un nenotiesā par tiešu līdzdalību zādzībās, bet tikai par rīkošanos ar zagtu mantu un līdzzināšanu. Breitvīzers saprot, ka vēl joprojām viņu mīl, un vairākas reizes raksta no cietuma. Kleinklausa viņam ir pēdējā cerība, ka palicis vēl kaut kas, kā dēļ vērts dzīvot. Taču atbildes uz vēstulēm viņš nesaņem un ar laiku saprot, kāpēc. Drīz pēc Breitvīzera aresta Kleinklausa uzsākusi jaunas attiecības un drīz atklājusi, ka ir stāvoklī. Kad Breitvīzers to uzzina, viņa jau kļuvusi par māti, un viņš zvēr, ka ar bijušo draudzeni nekad vairs netiksies.

Breitvīzeru no cietuma atbrīvo 2005. gadā, un savos 33 gados viņš jūtas pilnīgi sakauts. Mākslas zagšanas laikos viņš izdzīvojis simtiem mūžu, un tagad viss šķiet bezkrāsains un truls. Kādu laiku viņš zāģē kokus, vada piegādes auto, mazgā grīdas. Viņš izlīgst ar māti, tomēr noīrē pats savu lētu dzīvoklīti.

Pastrādāto noziegumu dēļ viņam aizliegts ieiet muzejā vai jebkurā citā vietā, kur izstāda mākslu. Tā dzīvojot, viņš kaut kā novelk divus gadus; dzīvokļa kailās sienas liekas kā bezgalīga lēna spīdzināšana. Bet tad, kā tam neizbēgami jānotiek ar tamlīdzīgu apsēstību, dziļas saknes laidusī kaislība izlaužas uz āru.

Viņš aizbrauc uz Beļģiju un tur kādā antikvariātu gadatirgū ierauga ainavu, kas viņu pieveic: trīs cilvēki iet pa ziemas mežu. Autors ir viens no viņa mīļākajiem māksliniekiem, Pīters Brēgels Jaunākais. Viņš pat nepūlas sevi apturēt un atklāj, ka vēl joprojām nav zaudējis agrākās iemaņas.

Tagad, kad glezna pielikta pie sienas viņa dzīvoklī, Breitvīzera dzīvē pēkšņi atgriezies prieks. “Viens skaists mākslas darbs maina visu,” viņš saka. Uzplaukst attiecības ar kādu sievieti, kuru viņš nesen saticis, un viņš pastāsta viņai, ko izdarījis. Liekas, ka viņa samierinās ar šo vienu zādzību – viņš apzvēr, ka tas vairs neatkārtosies –, taču, kad romāns beidzas, sieviete tomēr paziņo policijai, un Breitvīzers atkal nonāk cietumā.

Kad Breitvīzers iznāk brīvībā, viņam jau ir 41 gads, grumbas acu kaktiņos un pašķidri mati, kas sākuši atkāpties. Viņam rodas ideja sākt muzeju drošības eksperta karjeru, taču viņš ir vienīgais, kuram tas nešķiet smieklīgi. Ejiet ellē, viņš domā. “Es varu dzīvot uz salas kā Robinsons Krūzo, un tas mani neuztrauks,” viņš saka. Gandrīz katru dienu viņš pusdieno kopā ar māti un tad vienatnē klaiņo pa mežu.

Nelaime tāda, ka viņš skaidri zina, ko vēlas. Vienu vienīgu juteklisku eksploziju – lai sirds noelšas kā senāk ik reizi, kad viņš atslēdza durvis uz savu slēptuvi. Taču, kad Breitvīzers aizver acis un pūlas atsaukt atmiņā šo ainu, viņš redz tikai liesmas.

Tad kādu dienu 2018. gada sākumā Breitvīzers nejauši uziet brošūru par Rūbensa muzejmāju. Un tur tā ir, kā pļauka sejā – fotogrāfija ar ziloņkaula Ādama un Ievas skulptūru; reiz tā bija pirmais, ko viņš ik rītu ieraudzīja, atvēris acis. Tā pabijusi kanālā, taču ziloņkauls ir izturīgs, un ūdens to nav sabojājis. Tagad statuja acīmredzot atgriezusies ekspozīcijā.

Breitvīzeram pietiek ieraudzīt šo fotogrāfiju, lai tā atmūķētu viņā kādu slepenu lādīti; viņš bija cerējis, ka tā ir uz visiem laikiem stingri aizslēgta. Viņš īsti nezina, vai vispār vēlas vēl kādreiz skatīt šo ziloņkaulu savām acīm vai arī viņam nekavējoties jāskrien uz muzeju. Vairāk nekā mēnesi viņš izcīna iekšēju cīņu, bet tad nolemj, ka jābrauc.

Viņš aizbrauc uz Beļģiju, ieiet Rūbensa muzejā un dodas uz dziļāko izstāžu telpu. Un tur tā ir – tajā pašā vietā, kur senāk, tikai izturīgākā vitrīnā. Pagājis 21 gads, kopš viņš to nozaga, taču ziloņkaula figūras maģiskajai varai pār viņu nav robežu. Breitvīzers, viegli pietupies, pieliecas – tā, ka seja atrodas tieši ziloņkaula tēlu priekšā. Viņa acis ieplešas, piere saraucas – izteiksme, kas parādās viņa sejā, ir bijības un sāpju sajaukums. Viņš jūt, kā viņā krājas elektriska spriedze, līdz sāk likties, ka tūlīt viņu aprīs liesmas.

Viņš negrib sarīkot scēnu izstāžu zālē, tāpēc izsteidzas muzeja iekšpagalmā. Gaiss ir silts; tuvojas pavasaris. Viņš mīņājas pa gaišajiem bruģakmeņiem; glicīnijas pie mājas sienas jau rieš pumpurus. Pēdējo reizi, kad Breitvīzers šeit atradās, viņam zem žaketes bija paslēpta ziloņkaula skulptūra. Šoreiz viņš stāv tukšām rokām, asaru aizmiglotām acīm un apraud zaudētos gadus – ne tos, kad viņš zaga, bet tos, kas pagājuši, kopš viņš to vairs nedara.

Viņš saka, ka tikai tagad, atskatoties pagātnē, saprot to, ko nekādi nevarēja iedomāties toreiz: iespējams, ka iepriekšējā reize šajā muzejā bija augstākais punkts visā viņa mūžā. Absolūtā virsotne.

Viņš sēro par to, kas viņš reiz bijis – runājot paša vārdiem, “pasaules pavēlnieks” –, un raud par to, kā vairs nekad nebūs. Īpaši gleznu. Bet arī tā sajūsmas satraukuma, ko viņš toreiz juta. “Māksla mani sodījusi,” viņš saka.

Tad Breitvīzers dodas uz izeju – garām suvenīru veikalam, kur pārdod muzeja katalogu ar ziloņkaula statujas foto un stāstu par tā zādzību. Viņam nav naudas (lai šurp atbrauktu, naudu benzīnam viņš aizņēmies no mātes), un viņš aiz tīrā paraduma ievēro, kur tobrīd atrodas kasieris, muzeja sargs, apmeklētāji. Viņš pārlaiž visam skatu, meklējot drošības kameras. To nav. Tad viņš paņem no kaudzītes kataloga eksemplāru un neuzkrītoši iziet pa durvīm.

Pavisam nesen, 2019. gada februārī, Breitvīzers atkal apcietināts. Francijas policijai jau vairākus gadus bijušas aizdomas, ka viņš atsācis zagt, un viņa mājā Francijas ziemeļos tika sarīkota kratīšana. Tur varasiestādes esot uzgājušas romiešu monētas un citus priekšmetus, kas, iespējams, zagti muzejos Francijā un Vācijā. Izmeklēšana turpinās, bet Breitvīzers patlaban atrodas apcietinājumā un jaunākās apsūdzības pagaidām nav nekā komentējis.

GQ, 2019. gada 28. februārī