Pasaulēbūšana

Mēs ar sievu 2019. gada oktobrī apmeklējām Disneja zāli, kur noklausījāmies, kā atsevišķi Losandželosas Filharmonijas orķestra dalībnieki atskaņo Bēthovena stīgu kvartetu, op. 132. Es viņus šādi raksturoju tāpēc, ka tas nebija saspēlēts kvartets – tie bija tikai četri minētā orķestra mūziķi. Rezultāts bija okei, kas citiem vārdiem nozīmē arī – neadekvāts. Viņi nespēja radīt pietiekamu pretestību trešās daļas (“Heiliger Dankgesang”) visu atstājējai dvēselei. Nožēlai par atstāšanu – atstāt negribēšanai – ir jābūt milzīgai, lai līdzētu piepildīt atvadīšanos. Šai gadījumā tas bija vienkārši brīnišķīgs skaņdarbs, precīzi nospēlēts, bet ne vairāk. Par to savā ziņā arī ir šis skaņdarbs – par pašas mūzikas atstāšanu… Vismaz tā šos Bēthovena vēlīnos kvartetus uztvēra viņa laikabiedri. Kā izteicās viens no viņiem, tos klausoties, pārņem sajūta, it kā mēs ielūkotos citā pasaulē cauri nenoregulētam teleskopam, bet, kas tas ir, mēs nezinām.

Taču iepriekš minētais formulējums par mūzikas atstāšanu bija nepilnīgs. Mērķis bija atstāt mūziku, tai joprojām paliekot mūzikai. (“Nevar pārsniegt,” mums atgādina Adorno, “ja nav tā, ko pārsniedz.”) Kas gan Bēthovenam varēja dot vēl lielāku mieru?

Tas viss rosījās manā prātā koncerta laikā – droša zīme, ka nebiju no tā pilnībā aizgrābts, – jo nedēļas nogali biju pavadījis viesos pie sava drauga Tao viņa īpašumā Džošuatrī¹. Aizbraucu turp kopā ar Džeimiju, bezrūpīgu un plecīgu sērfotāju. Dienvidkalifornijā sērfo katrs otrais, bet Džeimijs bija izbijis profesionālis. Tagad viņam ir pāri piecdesmit: tāds Klifs Būts, kā mēs vienojāmies, līdzās man kā Rikam Daltonam². Man ne tikai patika pavadīt laiku viņa sabiedrībā; es izjutu arī tādu kā lepnumu par to, ka man ir tāds foršs draugs, it kā šī biedrošanās arī mani pašu darītu foršāku. Mēs bijām ģērbušies gandrīz identiski – skeitborda kurpes, džinsi, rūtaini flaneļa krekli –, un, sēžot līdzās viņa sagrabējušajā universālī, bija viegli aizmirst, ka tie platie, atslābinātie pleci liek man tur blakus izskatīties nevis foršam, bet gan vēl kārnākam un saspringušākam nekā parasti.

Pirmspandēmijas piektdienas pēcpusdienās bieži šķita, ka automašīnu Kalifornijā ir tik daudz, ka neviens nekur netiks agrāk par sestdienas rītu. Mašīnā mēs pavadījām veselu mūžību – vairākas stundas sastrēgumā Losandželosā un pēc tam vēl vairākas stundas Riversaidā. Bija atvieglojums galu galā nokļūt pie Tao, taču arī mulsinoši ierasties vietā, kur cilvēki jau laiskojas ap baseinu vai mērcējas burbuļvannā, jo sevišķi, ja viņi visi ir kaili, daži jau grīļojas un uz viena no zviļņiem mētājas ūdenī apmērcējies sējumiņš “Pasaulēbūšana” – Hjūberta Draifusa komentāri par Heidegeru.

Es iepriekš brīdināju Džeimiju par šo sākotnējā mulsuma faktoru, kā arī teicu, ka katra nedēļas nogale pie Tao ir brīnišķīga, taču katrai no tām ir savs īpašs un neparedzams brīnišķīgums. Iepriekšējā reizē, kad tur biju, man gadījās paturēt rokās cilvēka smadzenes (vienam no viesiem – neiroloģijas pētniekam – tādas bija aizķērušās bagāžniekā). Par šīs nedēļas nogales vadmotīvu bija jākļūst DMT³ – tam, ko es biju ļoti vēlējies izmēģināt divdesmit gadus agrāk, pēdējā savu psihedēlisko eksperimentu periodā.

Bija zināmas šaubas, kā to vislabāk ievadīt organismā. Mūsu rīcībā bija vienīgi neliela marihuānas pīpe. Tao teica, ka mums jāsajauc DMT ar tabaku, bet no dažām agrākajām reizēm, kad biju smēķējis hašišu, jaucot ar tabaku, zināju, ka man būs slikta dūša. Galu galā mēs izšķīrāmies par labu salvijai tabakas vietā. Visos citos aspektos mūsu sagatavošanās bija rūpīga. Viesistabā, kur bija izvietota Tao izcilā McIntosh skaņas sistēma, iepretim blāvi brūnai mandalai no Butānas tika nolikts ērts krēsls. Viens no kompānijas pieturēja pīpi tam, kurš tobrīd iepīpēja DMT, un pēc tam pievienojās pārējiem, kas gaidīja virtuvē. Tā nu piektdienas vakarā es ērti iekārtojos pretī mandalai. Stereosistēmā skanēja SUSS – ambientais kantri, atvērto debesu skaņainavas. Es ievilku no pīpes svelošu devu un kādu brīdi paturēju dūmus neizelpotus, tad ievilku vēlreiz un aizturēju neilgu brīdi, pirms man uznāca klepus. Sajutu īsu iekšēju uzbangojumu, un tad mandala iekvēlojās mirdzošā zeltā un kļuva bezgalīgi trīsdimensionāla. Tomēr es visu laiku skaidri zināju, kur esmu un kas esmu, un pilnībā apzinājos laika ritējumu. Visiem pārējiem bija līdzīgi pieredzējumi.

Sestdienas rītā es ieņēmu vēl vienu devu; šoreiz efekts bija maigāks nekā iepriekšējā vakarā, tāpēc mēs trīs – Džeimijs, es un mūsu draugs Danijs – devāmies iegādāties pareizo ekipējumu. Tas nozīmēja, pārlieku neiespringstot par tēmu, nopirkt kreka⁴ pīpējamo: Džošuatrī tas viegli izdarāms, ja vien tu ievēro piedienību un veikalā prasi pēc “stikla pīpes”. Nopirkuši stikla pīpi, kas patiesībā bija kreka pīpe, kas patiesībā bija DMT pīpe, mēs ieturējām grandiozas brokastis kafejnīcā Crossroads Cafe, kur, gaidot atbrīvojamies galdiņu, es saņēmu īsziņu no drauga Dublinā: “Tas ir augstākajā mērā svarīgi: ej līdz galam ar caurlaušanās devu⁵. Citādi tu nedabūsi to, kas padara DMT unikālu.”

Nez kāda iemesla dēļ papildus milzīgām brokastu olu porcijām mēs bijām pasūtījuši arī varenu plāno pankūku grēdu, ko Danijs ņēmās dalīt līdzīgās daļās ar savu dakšiņu. Tā kā viņam uz lūpas bija, tēlaini izsakoties, pankūkas lieluma aukstumpumpa, ne Džeimijs, ne es nevēlējāmies tajā dalīties, un tā nu Danijs sāka viens metodiski notiesāt visu apjomu. Tas bija tik iespaidīgs pasākums, ka Džeimijs pajautāja, vai Danijs nav “kādreiz ēdis sacensīgi”. Tas bija, iespējams, visneparastākais jautājums, kādu jebkad biju dzirdējis, un, lai arī es nekad netiku iekļāvis nekādus jautājumus to lietu sarakstā, kas var padarīt nedēļas nogali pie Tao brīnišķīgu, šī bija viena no detaļām, kas nāca par labu šīs konkrētās nedēļas nogales brīnišķumam. Ir no svara arī pieminēt, ka Daniju mēs vienmēr saucām par Crop-Top Daniju, jo viņš valkā šos saīsinātos kreklus, lai demonstrētu iespaidīgi muskuļoto vēderu, kas neatklāja ne mazākās izspiešanās pazīmes pat pēc tam, kad viņš bija nolocījis gan savas brokastis, gan papildu pankūku kalnu.

Atpakaļ pie Tao mēs braucām Danija automašīnā, 80. gadu Buick LeSabre, pārsteidzoši ātri pārvietojoties pa zemesceļa grambām, bedrēm un akmeņiem. Automašīnai bija brīnišķīga piekare – lai gan, kad es atkal tur viesojos pēc mēneša, auto vairs nebija darba kārtībā, ar piekari bija radušās problēmas, kuras, ņemot vērā visu zināmo, visnotaļ varēja izraisīt papildu slodze pēc Danija todien notiesātā pārtikas daudzuma.

Lai būtu droši, ka viss tiks izdarīts, kā klājas, mēs YouTube paskatījāmies sabiedriskā kārtā tapušu DMT lietošanas instrukciju video. Tādu ir daudz; dažos skatāmi tīņi guļamistabās, vairumā redzami jau vecāka gadagājuma, pieredzējušāki lietotāji, no kuriem viens izskatījās tā, it kā joprojām atgūtos no traumas, ko izraisījusi Džerija Garsijas⁶ aiziešana. Kāds pedantisks pravietis pauda, ka mums vajadzīgi aptiekas svari, lai precīzi nomērītu 50 miligramu dozu. Svaru mums nebija, tāpēc attapīgi saberzām pulverī 200 miligramu ibuprofēna tableti un sadalījām to četrās daļās, lai aptuveni zinātu, kā izskatās 50 miligrami. Atlikušo pēcpusdienas daļu mēs pavadījām, uzkāpjot tuvākajā pakalnā un tiekot atkal lejā – kas man izdevās, neizmežģījot potīti, – un laiskojoties pie baseina un burbuļvannas. Es biju ģērbies šortos un izbalējušā tēkreklā no velosipēdistu kafejnīcas Sedonā⁷. Ieradās vēl viens pāris – tajā pašā stundā, kad mēs dienu iepriekš. Es cerēju, ka varēšu izbaudīt viņu vieglo neērtības sajūtu, taču viņi uzreiz iejutās un jau pēc dažām minūtēm pliki plunčājās burbuļvannā, liekot man sajusties tik neērti šortos un tēkreklā, ka es sāku “lasīt” “Pasaulēbūšanu”, apzinoties, ka ne nieka nesaprotu, bet pēc tam sāku nepārliecinoši bakstīties ap skaņu iekārtu.

Sestdienas vakara DMT sesijai dzīvojamā istaba bija iekārtota vēl skaistāk. Vienā mandalas pusē bija novietoti lekni telpaugi, tiem līdzās – kāda mīkstā rotaļlieta. Grāmatā “Debesu mednieks” Roberto Kalaso raksta par laiku, kad cilvēks nekad nevarēja būt drošs, vai dzīvnieks, kuru viņš redz, nav dievs. Atceroties tos brīžus, man šķiet skaidrs, ka šī burvīgā mīkstā rotaļlieta bija dievs, lai gan neatceros, kāds dzīvnieks tas bija. Vakariņās bija ieradusies kāda jauka Tao draudzene un kaimiņiene – mūziķe tā ap trīsdesmit, Džeinija vārdā, kas vairoja pārpratumu iespēju. Identitātes robežas, kas bija nospraustas starp alfabētā blakus esošajiem līdzskaņiem, izrādījās pārāk plānas: vairākkārt šī, kā izrādījās, visai garā vakara gaitā es pateicu “Džeinij”, gribēdams teikt “Džeimij”, vai pateicu “Džeimij”, gribēdams teikt “Džeinij”, it kā līdz ar visu citu tur notiekošo viņi pārvērstos viens otrā. Džeinija pirmā ieņēma pareizi noformēto DMT dozu un ziņoja, ka efekts esot ļoti maigs. Tad bija mana kārta. Pieredzējums bija vēl vājāks nekā no rīta (kas savukārt bija vājāks par to, kas bija piedzīvots iepriekšējā vakarā). Sērfotājam Džeimijam – tieši tāpat. Vai DMT būtu novadējies? Labi paēdušais Danijs bija nākamais. Pats aizdedzinājis savu pīpi, viņš veica vairākas caurlaušanās, līdz bija gatavs pasludināt galīgo spriedumu. Atgriezies virtuvē, viņš teica, ka iedarbība ir, bet ne tik spēcīga kā dažos iepriekšējos lietošanas gadījumos. Esot vajadzējis pastrādāt ar elpu, lai tiktu pie rezultāta.

Pēc visām šīm neveiksmēm un viltus startiem mums bija palikusi tikai viena deva. Ne es, ne Džeimijs to negribējām, lai gan mūsu pieklājīgās atteikšanās iemesls šoreiz nepavisam nebija Danija aukstumpumpa, kas, kā noskaidrojās, nemaz nebija aukstumpumpa. Mums pēkšņi bija kļuvis diezgan. Džeinija gan, gods kam gods, no otrā mēģinājuma neatteicās, un Tao aizdedzināja viņai pīpi. Pa virtuves durvju spraugu mēs vērojām, kā viņa, skaidra lieta, atkrita sēdeklī, pār kuru sardzē stāvēja mazais mīkstais rotaļlietu dievs. Tad mēs izdzirdējām viņas vaidus.

– Viņa nu gan ir devusies tālu, – bilda Tao.

Vaidi un kunkstieni turpinājās. Mēs kļuvām drusku bažīgi, tad jau nobijušies. Es biju ļoti raksturīgā noskaņojumā pa vidu starp atvieglojumu (“Padies Dievam, tas neesmu es!”) un nožēlu (“Tas būtu varējis būt es”), kas miniatūrā ietver lielu daļu no manas “pasaulēbūšanas un nebūšanas” pieredzes.

Pēc 20 minūtēm Džeinija iepeldēja virtuvē, izskatīdamās tā, it kā nupat viņai vairākas stundas, bet varbūt pat vairākus gadus no vietas būtu bijis vislieliskākais sekss mūžā, varbūt vislieliskākais, kāds vispār kādam jebkad bijis. Un viņa nemaz nebija nobijusies – kas bija visai iespaidīgi, jo, saskaņā ar vairumu aprakstu, DMT izraisa baiļu izjūtas. Pat pieredzējuši lietotāji mēdz nobīties – tik ļoti tālu viņi aizdodas. Tu, iespējams, esi tur bijis arī agrāk, taču DMT pasaule ir nepārspējama savā savādumā. Katru reizi, kad tur nokļūsti, ir tā, it kā tas notiktu pirmoreiz – pat ja, kā to parasti apraksta, tev tai pašā laikā ir sajūta, ka tu atgriezies mājās.

Atgriezies mājās – pēc tam, kad man nebija izdevies tikt līdz augšminētajām otrām mājām –, es turpmākās dienas pavadīju, skatoties Terensa Makenas⁸ video, vienā no tiem viņš saka, ka DMT lietotāji riskējot nomirt no pārsteiguma. Tāpēc esot tīrais neprāts to nepamēģināt. Mēs tērējam daudz laika un naudas, lai nokļūtu Galapagu salās, paciešam visdažādākās neērtības un nebūšanas, ceļojot uz Sosesfleju Namībijā, un te ir pavisam cita pasaule, kurā var nonākt 15 sekundēs, un no tās var atgriezties 15 minūtēs, samaksājot par to aptuveni 15 dolārus un nepieceļoties no sava atzveltnes krēsla. Citā video Makena saka: arī ja Baltā nama zālienā nolaistos lidojošais šķīvītis, DMT joprojām paliktu visneparastākā lieta Visumā. Pat ja kas noiet briesmīgi greizi, 15 minūtes nav nekas – it īpaši salīdzinājumā ar LSD baiso maratonu un visām tajā iespējamajām neparedzamajām briesmām. Problēma ir tā, ka, no virtuvē gaidošo viedokļa, tu esi projām tikai tik ilgi, cik vajadzīgs, lai izdzertu tasi kumelīšu tējas, bet cilvēkam DMT pasaulē laiks neeksistē. Tu esi iestrēdzis mūžībā, un maza daļiņa mūžības sniedzas šausmīgi tālu. Tu esi iestrēdzis, pats nezini, kur, uz piecpadsmit minūtēm vai uz visiem laikiem – un arī nezini, kas tu esi. Tao man pārsūtīja cita viņa drauga, Heidegera eksperta, iespaidu atstāstu; viņš bija izmēģinājis DMT (Tao uzraudzībā) un piedzīvojis kaut ko pilnīgi baisu. Mūzika, kuru viņš bija izvēlējies par fonu šim ceļojumam uz nezināmo, nebija vis kāda nomierinoša ambienta kompozīcija, bet gan viens no Bēthovena vēlīnajiem kvartetiem. Tā no vairākiem viedokļiem bija uzprasīšanās uz nepatikšanām. Šai gadījumā nevajag mūziku, kas prasa koncentrēšanos. Tev jāveido jauka vide – nevis, kā gadījumā ar LSD, lai pilnīgāk tajā iegremdētos, bet gan lai nomierinātu nervus, pirms jādodas prom, visu pametot.

Tātad, kā visi saka, just bažas, nemieru, bailes ir dabiski. Galvenais ir turpināt elpot, saglabāt mieru, ļauties. Vissliktāk būs, ja mēģināsi turēties pretī, jo pēc otrā vai trešā dedzinošā dūma viss, kam jānotiek, notiks tik un tā. Ja esi radis meditēt, proti kontrolēt elpošanu, tad tev ir lielākas izredzes pārvērst nonākšanu tai citā pasaulē no potenciālas dragāšanas pa amerikāņu kalniņiem par līganu ātrgaitas planējumu. Visi šie kalifornieši ir elpotāji – elpotāji, grupveida meditētāji un jogas praktizētāji; tikām es esmu elpotājs tikai tai triviālajā nozīmē, ka man to ir izdevies darīt bez īpašas piedomāšanas un disciplīnas nu jau vairāk nekā sešdesmit gadus; lai gan bija laiks, kā es atceros no bērnības, kad mana māte stāstīja radiniekiem, ka es aizturot elpu, toreiz tā bērniem bija diezgan ierasta lieta, ar ko paust kuslu un instinktīvu protestu pret šīszemes eksistences nosacījumiem un saistošajiem noteikumiem.

Zīmīgi, ka divi visnepārliecinātākie cilvēki aprakstītajā gadījumā bija arī visvecākie – Džeimijs un es. Četrdesmit gadu vecumā es būtu meties procesā, galvu nelauzīdams, un tieši šī galvas nelauzīšana būtu palielinājusi izredzes, ka viss sanāks. Novecojot tu zaudē ne tikai fizisko lunkanumu, bet arī garīgo. Draugam, kurš man atsūtīja to “augstākajā mērā svarīgi” īsziņu, ir trīsdesmit pieci. Kā tāds, kurš četrdesmit gadus klausījies vecā jūrnieka balss murdoņā⁹, es tagad esmu gudrāks nekā tad, kad drīz pēc divdesmitās dzimšanas dienas pirmoreiz izmēģināju LSD, bet kāda jēga man no šīs gudrības, no tā, ka divreiz esmu izurbis cauri “Melnā jēra un pelēkā piekūna”¹⁰ 1100 lappuses, ja tas tikai mazina manas izredzes kaut vienreiz piedzīvot īstu DMT caurlaušanos? Vai gan tas nav kas gluži pretējs gudrībai, vai gan tas nav vienreizīgs stulbums? Jo īpaši tāpēc, ka, cik esmu noskaidrojis, DMT, atšķirībā no LSD, nerada neatgriezenisku psihisku traumu vai traucējumu risku (pēc tam, kad esi atgriezies no mūžības galējās nemainības), ja neskaita iespēju kļūt par apnicīgu DMT tēmas cilātāju sarunās. Pie tam man ir mazāk, ko zaudēt, tagad, kad smadzenes ir paveikušas lielāko daļu tā darba, uz kuru tās reiz bija spējīgas. Es ceru nodzīvot vairāk nekā septiņdesmit gadus, bet, ja konvertējam veco septiņu desmitgažu dzīves ilguma prognozi nedēļas dienās, tad nupat ir manas dzīves nedēļas agrs svētdienas rīts. Vai, ja astoņdesmit ir mūslaiku septiņdesmit, tad tā ir svētdiena, kurai sekojošā pirmdiena ir valsts svētki, papildu brīvdiena, – kā tās pagājušā gadsimta 70. gadu izejamās dienas Anglijā, kad viss bija slēgts, nekā, ko iesākt, un tāpēc svētdienas vakaru uztvēra kā sestdienas vakaru, bet brīvo pirmdienu pavadīja, valkājoties pa māju pusbeigts no smagām paģirām.

Tādējādi DMT lietošanas pieredzēšana ir pārbaudījums. Pašpārbaudījums. Un rezultāts ir atkarīgs no cilvēka spējas atstāt šo sevi pašu, pamest to uz desmit minūtēm un – neizbēgamā sabalsošanās ar Nīči – uz mūžību.

DMT pasaule: zināt, ka tā tur ir un gaida, “iepriekšradīta”; kā mans Dublinas draugs to raksturoja kādā citā īsziņā: “pilnīgi vesela un neskarta brīvi stāvoša dimensija”. Tas ir nomierinoši – zināt, ka tā nekur tik drīz nepazudīs, ka vēl ir laiks. Tas ļauj atlikt došanos uz turieni, pagaidīt vēl vienu caurlaušanās iespēju.

Granta, 2022. gada 28. aprīlī