Par vējiem

1.

1916. gadā žurnālā Journal of Agricultural Research tika publicēts raksts, kas mums varētu palīdzēt labot kādu maldīgu un visai izplatītu priekšstatu par svarīgu metaforu Platona darbos. Šķiet, filozofs ar prieku izbaudīja situācijas (kā, piemēram, “Teaitētā” 210b), kurās Sokratam, norādot uz acīmredzami neauglīgu sarunu biedra argumentu, nācās bilst, ka argumentam neesot dzīvības, ka tā esot “vēja ola” (wind-egg). Reimonds Pērls un Meinija Kērtisa rakstā “Mājputnu vairošanās pētījumi”skaidro šī apzīmējuma sākotnējo nozīmi un piemin arī tādus mazāk pazīstamus variantus kā “pundurola”, “raganola” u.c. Vēja ola, pretēji tam, kā daudzi varētu domāt, nav vis tukša ola, kuras baltums un dzeltenums izpūsts pa mazu caurumiņu, lai trauslo čaumalu izpušķotu un bez bažām par derīguma termiņu noliktu uz kamīna dzegas. Nē, tā ir “ola, ko radījis vējš”: “vējš” apzīmē “olu” nevis tādā nozīmē, ka pati ola ir “vējaina”, bet gan tādā, ka tā ir “vēja izraisīta”, proti, apzīmētājs šeit darbojas līdzīgi kā vārdkopā “jūras stikls”, nevis kā vārdkopā “piena šokolāde”. Ja gribam būt precīzi, vēja ola parasti rodas pavasarī, dabas auglīgākajos brīžos, kad Zefirs (viens no četriem ἄνεμοι jeb vēja dieviem, no kuriem katrs atbilst savai debespusei) iznāk no alas un saceļ vieglu brīzi, liekot pumpuriem riesties un pļavām zaļot. Gluži neizbēgami kaut kas no šī vēja iekļūst arī vistu reproduktīvajā sistēmā, kur rada to, ko parasti palīdz radīt gailis. Bet, tā kā vējš nav gailis, tas var dzemdināt tikai tukšu, bezveidīgu radījumu, nevis mazu vistu, kas pēc formas un sugas līdzinās pašai vistai. Savukārt Plīnijs Vecākais stāsta, ka tas pats vējš ir vainīgs arī pie “vēja kumeļiem”, kas Težu upes krastos Portugālē vairākās paaudzēs dzimuši no ne reizi neaplecinātām ķēvēm. Šie mazie šķietamie zirdziņi varējuši nodzīvot līdz pat triju gadu vecumam, taču, tā kā tajos trūcis vismaz puses no zirga esences, tiem nekad nebijis lemts ne pie kā jēdzīga nonākt, gluži tāpat kā Sokrata sarunu biedriem.

2.

Ja spētu, es uzzīmētu patieso Eiropas karti, ar treknu līniju sadalot to divos plašos reģionos: vienā pusē cilvēki dzīvo ar pārliecību, ka gaisa plūsma, kas šķērso istabu caur diviem pretējās pusēs atvērtiem logiem, ir bīstama un var nogalināt vai labākajā gadījumā izraisīt sāpes locītavās; otrā pusē cilvēkiem šķiet, ka nav nekā uzmundrinošāka un dzīvību apliecinošāka par caurvēju. Šī līnija aptuveni sakristu ar robežu, ko iezīmēja protestantu reformācija, kura, atkal tikai aptuveni, reizē nodala arī ģermāniskās un romāniskās kultūras. Vācijā nav sveši nostāsti par tā saucamo “fēna slimību”: runa ir par silto vēju, kas dažkārt nesezonā pūš lejup pa Alpu nogāzēm, līdzīgi kā kanādiešu “šinuks”, kas savukārt slavens ar to, ka nāk lejup no Klinšu kalniem austrumu pusē un izkausē Edmontonas ledu janvāra vidū. Taču mūsdienās vācieši fēna spēku piemin galvenokārt jokodamies un nebaidās to nelielās devās ielaist arī savos mājokļos, atvēlot šī vārda verbālo formu föhnen elektriskā matu žāvētāja funkcijas apzīmēšanai. Taču, jo tālāk uz austrumiem un dienvidiem, jo caurvējš kļūst draudīgāks, tādēļ slāvu un pareizticīgo apgabalos tas nereti tiek personificēts kā kaut kas līdzīgs garam vai pārdabiskai būtnei. Krievu valodā gaisa plūsmu, kas brāžas caur atvērtu namu, sauc сквозняк. Vārda pirmā daļa, сквозь, ir prievārds, kas norāda uz kustību “caur”, bet piedēklis -няк sastopams tādos vārdos kā бедняк (nabags) un liek nojaust, ka mums ir darīšana ar kaut ko cilvēkveidīgu. Neatkarīgi no tā, vai sēžat Rjazaņas blokmājā vai Karēlijas koka dāčā, ja znots būs atvēris virtuves logu, lai apakškreklā uzpīpētu, bet vecmāmiņa ar lakatu galvā klapēs paklāju pie atvērtām balkona vai āra durvīm, jūs noteikti dzirdēsiet, kā māte, dīvānā skatīdamās brazīliešu seriālu, klusi nomurminās: “Сквозняк,”proti,“Caurinieks,” – it kā norādot uz kādu noteiktu ļaundari, kas iezadzies istabā kā lapsa vistu kūtī.

3.

Stingri ņemot, slaveno Lielo sarkano plankumu uz Jupitera pareizāk būtu saukt nevis par lietu, bet par notikumu, precīzāk – par laikapstākļu notikumu, kas ilgst jau vairākus gadsimtus. Proti, tas ir anticiklons, kuru pirmo reizi novēroja Roberts Huks 1665. gadā un kurš nav norimis līdz pat šai dienai. Taču dažiem var rasties jautājums, kāda ir atšķirība starp atmosfērisku notikumu un pašas planētas īpašību, ja runājam par mūsu Saules sistēmas diviem “gāzu milžiem”. Gan Jupiteram, gan Saturnam ir ciets kodols, kas atrodas nesasniedzamos dziļumos, kur atmosfēras spiediens sadragātu jebkuru cilvēku vai zondi, ja tie tur mēģinātu nolaisties. Taču šķiet mazliet patvaļīgi saukt par “laikapstākļiem” to, kas notiek šo planētu gāzveidīgajā daļā, savukārt to, kas notiek cietajā, saukt par “ģeoloģiju” (vēl bez tā, cik acīmredzami problemātiski ir runāt par jebkādu ģeo-ārpus mūsu planētas). Bet šīs pašas pārdomas var pavērst atpakaļ pret Zemi: kādēļ gan okeānu straumes, kontinentu pārvietošanos, stalaktītu rašanos vai olu dēšanu nesaukt par laikapstākļiem?

4.

Kas irlaikapstākļi? Angļu vārdam weather ir apburošas ģermāņu saknes. Mūsdienu vācu vārds Wetter sākumā apzīmēja stipru vēju, kādu var sastapt, piemēram, kalna virsotnē, taču pakāpeniski tā nozīme mainījās uz “sliktu laiku” jeb, kā vāciski saka, Unwetter, nelaiku, kur noliegumu vai neesību apzīmējošais priedēklis “ne-” pēkšņi sāk apzīmēt apstākļa pastiprināšanos (līdzīgi kā Untier,it kā “ne-zvērs”, tomēr burtiskā nozīmē “briesmīgs zvērs”, vai Unkraut – it kā “ne-zāle”, tomēr burtiskā nozīmē “slikta zāle”). Tātad sākotnējā nozīmē laikapstākļi dīvainā kārtā ir kas tāds, kā negatīvie piemēri ir arī noteicošie. Taču vācu Wetter un angļu weather Eiropas valodās ir rets gadījums, daudz biežāk izmanto vārdu, kas apzīmē arī laika jēdzienu: franču le temps, rumāņu timpul (vai slāvu izcelsmes variants vremea); pat savrupajā somugriskajā Ungārijā laiku un laikapstākļus sauc vienā un tajā pašā vārdā: idő. Jau no šī mazā leksiskā ieskata var noprast, ka to, ko šodien saucam par “laikapstākļiem”, savulaik uztvēra galvenokārt fenomenoloģiski, kā tiešāko “pasaulē būšanas” pamatpieredzi. Taču abu jēdzienu kopīgā vēsture drīzāk liek brīnīties par būtiski atšķirīgajām konotācijām, kādas tie iemantojuši mūsdienās. Iedomājieties, kāda būtu bijusi reakcija, ja kāds dziļi domājošs 20. gadsimta sākuma filozofs būtu izdevis grāmatu, ko sauktu nevis “Esamība un laiks”, bet “Esamība un laikapstākļi”. Pirmā izklausās pēc darba, kurā aplūkoti visbūtiskākie mūsu esamības jautājumi; otrā liek domāt par zinātkāru un pieticīgu dārznieku vai dabas vērotāju, kurš pieraksta gada pirmo salnu vai bezdelīgu aizlidošanas datumus. Kā savulaik atzīmēja Miks Tausigs, jau tas vien, ka sarunas par laikapstākļiem tiek uzskatītas par virspusīgāko un banālāko saskarsmes formu, ar kuras palīdzību mēs tik tikko uzturam trauslas un neveiklas sociālās saites, pierāda, cik mūsdienu cilvēks ir atsvešināts no spēkiem, kas veido mūsu eksistenci. Dīvainā kārtā pēdējos gados, kad klimatskļuvis par laikmeta nozīmīgāko problēmu, mums tiek nepārtraukti atgādināts, lai nekad nepieļaujam prasto ļautiņu kļūdu un nejaucam klimatu ar laikapstākļiem. Līdz ar to mūs lieku reizi iedrošina norakstīt pēdējo – jēdzienu, kas mūsu senčiem bija tik svarīgs, ka viņi to uzlūkoja par paša Laika dvīni, – kā sīkas pļāpas. Man savukārt ir aizdomas, ka mēs nekad tā īsti nesāksim ņemt klimatu par pilnu, lai arī cik labi būsim iemācījušies atkārtot to, ko visiem pieklājas zināt par klimata pārmaiņām, ja vien atkal nesapratīsim, cik svarīgi tomēr ir laikapstākļi.

5.

“Zinātniskā” alternatīva gan “laikapstākļiem”, gan “laikam”, protams, ir meteoroloģija, kas, stingri runājot, ir zinātne par meteoriem. No Aristoteļa laikiem līdz pat Dekarta 1637. gada darbam “Les Météores” par meteoriem sauca ne tikai liesmojošos ķermeņus Zemes atmosfērā – “krītošās zvaigznes”, kā tos dēvē tautas tradīcijā –, bet jebkura veida “savienojumu ķermeņus”, kas parasti sastopami atmosfērā jeb tajā Visuma apgabalā, kas atrodas augstāk par Zemes virsmu, bet zemāk par Mēnesi. Pie tiem pieder zibens, mākoņi, lietus, krusa un, protams, vējš. Ja kaut kas ir “savienojums” klasiskā nozīmē, tam vismaz daļēji jābūt apveltītam ar kaut ko tādu, ko dzīvniekos dēvē par dvēseli, tikai nedaudz zemākā līmenī, jo šai gadījumā forma nav saistīta ar organisku struktūru vai diferencētām funkcijām dažādām aplūkojamā ķermeņa daļām. Tādējādi meteoroloģija, tā­pat kā bioloģija, ir dabas zinātne, kas nodarbojas ar ķermeņiem, kuros nesaraujami savienota matērija un forma (“hilomorfiem savienojumiem”), un abas šīs zinātnes atšķiras no astronomijas jeb debesu ķermeņu zinātnes ar to, ka debesu ķermeņi sastāv no viena elementa, turpretī viss, kas atrodas zemāk par Mēnesi, ir veidots no vairākiem elementiem un līdz ar to pakļauts vēlākai sairšanai. Starp citu, ja tic leģendai, tad tieši šī iemesla dēļ Galileja pretinieki baznīcas hierarhijā tik naidīgi uzņēma ziņu par viņa atklātajiem Saules plankumiem: ja Saulei ir plankumi, tad tā sastāv no vairāk nekā viena elementa, kas nozīmē, ka tā ir tāda vieta, uz kuras ir laikapstākļi... kas savukārt nozīmē, ka tai jābūt mirstīgai. Tātad meteoroloģija, tāpat kā bioloģija, ir pētījumi par dažādām mirstīgām un zūdīgām lietām – tādām, kas nāk un iet.

6.

“Par vēju nosaukumiem un izvietojumu”ir pseidoaristoteliska traktāta fragments, ko, visticamāk, sarakstījis kāds vēlāka laika autors no peripatētiķu skolas. Šis divas lappuses garais apcerējums ne tikai identificē un īsi apraksta četru anemoi vārdus, bet arī nosauc visus 12 punktus tā dēvētajā “vējrozē” jeb, nedaudz prozaiskāk, “kompasa rozē”, kas ir tā pati klasiskajās jūras kartēs attēlotā shēma ar četrām galvenajām debespusēm un četriem starpvirzieniem. Tajā minēti ne tikai Zefirs rietumos, Borejs ziemeļos (starp citu, pēc Homēra domām, tieši viņš, nevis Zefirs bija atbildīgs par vēja apaugļotajām ķēvēm) un tā tālāk, bet arī Kaikijs ziemeļaustrumos, Leukonots dienvidos-dienvidrietumos un tā tālāk. Globālās kuģniecības agrīnajā posmā no šīs sistēmas nekas daudz nesaglabājās, jo dženoviešu tā saucamajās “portolāno diagrammās” vēji tika iedalīti pēc itāliskiem un lielākoties depersonificētiem kritērijiem: tur ziemeļu vējš ir Tramontana, jo pūš no Alpiem, bet austrumu vējš ir Levante, kā, protams, sauc arī Vidusjūras austrumu piekrasti. Siroko principā ir dienvidaustrumu vējš, taču tas ienes arī Sahāras putekļus un bīstamas sērgas: pat visai nesenajā 1912. gadā Tomasa Manna stāsta “Nāve Venēcijā” galvenais varonis zina, ka viņam jāpamet pilsēta līdz ar pirmajām siroko vēsmām, ja vien viņš varētu sakopot pietiekami daudz spēka, lai novērstu skatienu no jaunā Tadzio. Gan lauksaimniecībā, gan jūrniecībā vēju nosaukumi vienlaikus bija praktiski un fenomenoloģiski vienkārši: iziet ārā un sajust tos uz savas ādas nozīmēja visprimitīvākajā līmenī saprast, kas notiek – jeb, kā vēl joprojām mēdz teikt, “no kuras puses pūš vējš” –, un atrast piemērotu valodu, lai par to runātu.

7.

Tas, ka “Par vēju nosaukumiem un izvietojumu”tiek dēvēts par pseidoaristotelisku tekstu, nozīmē arī, ka šāda veida tekstu varētu būt uzrakstījis Aristotelis. Patiesībā viņš arī rakstīja par vēju vārdiem darbā “Meteoroloģija”, kā arī “Dzīvnieku vēsturē”, tāpat kā Plīnijs, piedēvēja vējam spēju apaugļot ķēves. Tas, ka filozofs – vēl jo vairāk Filozofs ar lielo F, kā viņu ilgu laiku godāja, – būtu varējis rakstīt par vējiem, turklāt no filozofiska skatpunkta, liek aizdomāties, cik strauji šai ārkārtīgi grūti definējamajā disciplīnā mainās prioritātes. Mūsdienās var iestāties koledžā un izvēlēties kursu ar nosaukumu “sporta filozofija”, taču nevienā no piedāvātajām studiju programmām jūs neatradīsiet, piemēram, “Saules filozofiju”. “Žurnālistikas filozofija” tur būs pieejama, bet “vēja filozofija” nebūs. Un tas šķiet dabiski un pašsaprotami, taču aizdomājieties uz brīdi, un jūs būsiet spiesti atzīt: ja filozofija ir refleksija par dzīvē svarīgākajām lietām, tad Saule jau nu noteikti būtu pelnījusi savu kursu daudz vairāk nekā sports. Ja nebūtu Saules, nebūtu arī nekāda sporta, turpretī Saule bez sporta iztiktu tīri labi. Iespējams, ka vējš ir mazāk svarīgs par Sauli, taču lietu sarak­stā, kas fundamentāli ietekmē mūsu dzīvi, es to ierindotu krietni augstāk par sportu un žurnālistiku. Līdzīgā kārtā, piemēram, “klimata zinātnes filozofija” mūsdienās ir supermodīga padarīšana, bet “laikapstākļu filozofija” gluži vienkārši neeksistē. Ja man kādreiz ļautu pasniegt vēja filozofijas kursu, es sāktu ar jautājumiem: kā vēji zaudēja savus vārdus? Un ko tas mums nozīmē – dzīvot bezvārda vēju pasaulē? Es izeju ārā un sajūtu vēja brāzmu. “Tas ir vējš,” es nodomāju, un nekā cita, ko piebilst, man nav. Es nepazīstu vējus. Un nepazīdams es uztveru to klātbūtni kā mazliet nedraudzīgu, nomācošu, vārdā nenosauktu traucēkli, kas jauc manus modernā cilvēka plānus. “Kaut kas saistīts ar laikapstākļiem”, kā sūdzējās Merilas Strīpas varone Miranda Prīstlija filmā “Sātans Pradas brunčos”, kad orkāna dēļ tika aizkavēta viņas privātās lidmašīnas pacelšanās. Man ir aizdomas, ka vēju vārdu izzušana ir saistīta ar to pašu procesu, kas liek mums aizmirst par laika un laikapstākļu jēdziena radniecīgo dabu. Kad Mirandu Prīstliju aizkavē orkāns, viņa ir spiesta par šo radniecību atcerēties.

8.

Šķiet, ka pēdējais filozofs, kurš par dabu rakstīja klasiskās dabas filozofijas tradīcijā, bija Gastons Bašlārs, un tas varētu būt skaidrojams ar faktu, ka lielāko savas karjeras daļu Bašlārs bija lauku skolotājs, nevis lielpilsētas universitātes profesors, kam jāsatraucas par akadēmisko statusu. Viņš neuzrakstīja vēja filozofiju, taču uzrakstīja “Uguns psihoanalīzi”. Vārds “psihoanalīze” šeit gan nebūtu jāsaprot freidiskā nozīmē, tam nav nekāda sakara ar zemapziņā iesakņotiem uguns simboliem mūsu sapņos vai erotiskajās fantāzijās. Bašlārs analizē “pašas uguns dvēseli”, mēģinot likt lietā savu erudīciju kultūrā, izpratni zinātnē un poētisko iztēli, lai saprastu, kas tad patiesībā ir uguns. No šī laika autoriem varētu minēt Pēteru Sloterdaiku, kurš raksta veselus sējumus par tādām lietām kā, piemēram, burbuļi. Bet, cik es varu spriest, Sloterdaiks nekad par šīm lietām nerunā ilgi un drīz vien pārslēdzas uz citām tēmām, kuras ar burbuļa idejas palīdzību varētu būt vieglāk saprotamas, – tēmām, kuras cilvēkiem šķiet svarīgākas par īstiem burbuļiem (tāpat kā sports ir svarīgāks par Sauli), piemēram, metaforiskajiem finanšu tirgus burbuļiem un tamlīdzīgi. Es uzskatu, ka šodien vairāk nekā jebkad ir svarīgi atdzīvināt Bašlāra tradīciju, kas, kā jau minēju, atbilst tam, kā filozofija tika saprasta lielāko tās vēstures daļu, un nodarboties ne tikai ar vēja, bet arī ar burbuļu un uguns, un Saules filozofiju – par šīm lietām pašām sevī un sevis dēļ. Es nejokoju.

9.

Visprecīzākais antifilozofijas filozofa Ričarda Rortija mūža darba raksturojums, ko tikpat labi varētu attiecināt arī uz Heidegera “metafizikas pārvarēšanu” vai Fransuā Larjela gaužām nenopietno non-philosophie, pieder zinātnes vēsturniekam Stīvenam Šeipinam. “Antifilozofija,” viņš raksta, “tāpat kā filozofija, ir filozofu darbs.” Aizvien biežāk gribas pārnest šo novērojumu uz citu sfēru: antikapitālisms, tāpat kā kapitālisms, ir kapitālistu darbs. Pēdējos gados diezgan savdabīgais dzīvesveids man ir ļāvis nonākt ciešā saskarē ar cilvēkiem no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem – sākot ar migrantiem graustu rajonos un beidzot ar Silīcija ielejas “viedokļu līderiem”. Esmu pamanījis diezgan stabilu likumsakarību: jo augstāk šajā dzīves hierarhijā tu apgrozies, jo lielāka varbūtība, ka dzirdēsi runas par vajadzību noārdīt sistēmu no tiem pašiem cilvēkiem, kurus šī sistēma uznesusi hierarhijas virsotnē. Tas vismaz ārēji izskatās pēc paradoksa, taču esmu secinājis, ka viņi to dara tikai tādēļ, ka tas “nāk par labu biznesam”. Antikapitālistiskajiem kapitālistiem tā ir uzdrīkstēšanās spēle, un spēles sāls ir paļāvībā, ka tas, ko viņi saka, tiks uztverts pietiekami nopietni, lai viņi dabūtu to, ko grib, bet ne tik nopietni, lai dabūtu to, ko sakās gribam. Tāpat esmu novērojis, ka viņi sakās gribam radikālas pārmaiņas arī mūsu enerģijas patēriņa paradumos: viņi vēlētos, piemēram, lai mēs vairs nebūtu atkarīgi no fosilā kurināmā, bet vairāk patērētu vēja enerģiju. Viņi absolūti dievina runāt par klimatu, taču par laikapstākļiem runā tikai tad, kad nav citas iespējas: uzsākot neveiklas sarunas, kurās īsti nezina, ko teikt.

justinehsmith.substack.com, 2021. gada 9. oktobrī