Par to, kā sieviete pazaudēja sevi

Kur atrodas Hanna Apa, nebija zināms divas nedēļas, bet tad viņa tika pamanīta Manhatanas Apple veikalā. Viņas draugi – pārsvarā bijušie skolasbiedri no Brinmauras – par viņas pazušanu uz ielu stabiem un metro stacijās bija izlīmējuši tūkstošiem sludinājumu. Tas notika 2008. gada septembrī, un Hanna, kas strādāja par skolotāju Tērguda Māršala Akadēmijas valsts vidusskolā Hārlemā, nebija ieradusies uz jaunā mācību gada pirmo dienu. Dzīvokļa biedrs viņas guļamistabā uz grīdas bija atradis rokassomu ar maku, pasi, metro kartīti un tālruni. Ņujorkas Daily News ziņoja: “23 gadus veca skolotāja pazūd bez pēdām.”

Izmeklētājs uzaicināja Hannas māti Bārbaru Belusu ierasties Hārlemas 30. iecirknī un noskatīties Apple Store novērošanas kameru ierakstus. Bārbara nolūkojās, kā sporta krūšturī un šortos ģērbta sieviete ar zirgastē saņemtiem matiem kāpj augšup pa veikala kāpnēm. Viņu uzrunāja kāds vīrietis un vaicāja, vai viņa gadījumā nav ziņās rādītā pazudusī skolotāja.

– Varēja redzēt, ka viņa mēģina atkratīties, un tajā pašā mirklī es viņu pazinu, – Bārbara stāstīja. – Tas ir viņai tik raksturīgi, viņa tikai pamāj: “Nē, nē, neuztraucieties, ar mani viss ir kārtībā.”

Citas kameras ierakstā bija redzams, kā Hanna vienā no veikala piezīmjdatoriem pierakstās savā Gmail kontā. Brīdi skatījusies ekrānā, viņa aiziet.

Hannas draugus ieraksti iepriecināja. Uz ielas pie viņas dzīvokļa tie bija ierīkojuši meklētāju nometni. Viņi zīmēja pa kvadrantiem sadalītu pilsētas parku kartes un izsūtīja meklētāju grupas uz apstādījumiem, meklēja populārākajās skriešanas vietās un pat zem soliņiem.

Pēc Maiersas–Brigsas personības testa, uz kuru Hanna bieži mēdza atsaukties, viņa bija klasificējama kā ENFP (Extraverted, iNtuitive, Feeling, Perceiving jeb ekstraverta, intuitīva, sajūtoša, perceptīva): tas ir tips, kuram raksturīgs ideālisms, kurš it visā meklē dziļāku jēgu un kopsakarības. Pieci viņas draugi, par viņu runājot, lietoja vienu un to pašu frāzi:

– Viņa burtiski staro.

Kāds draugs News reportierim pastāstīja:

– Ikviens, kuram jūs pavaicāsiet, nosauks viņu par savu vistuvāko draugu. Aizspriedumi viņai ir sveši. Viņa ir audzināta uzticēties un rūpēties par citiem, un to viņa arī dara.

Divas dienas pēc tam, kad Hanna tika redzēta Apple Store, viņu pamanīja Starbucks kafejnīcā Soho. Kad atbrauca policija, viņa jau bija aizgājusi pa sētas durvīm. Policijā tika reģistrēta viņas parādīšanās piecos Ņujorkas sporta klubos – tie visi atradās Manhatanas centrā, un viņas lietas izmeklētājs sprieda, ka viņa turp devusies uz dušu. Publikācijā par viņas pazušanu The New York Times rakstīja: “Itin kā pilsēta būtu vienkārši atvērusies un viņu vienā rāvienā aprijusi.”

16. septembrī, kas jau bija 20. diena kopš viņas pazušanas, Steitenailendas prāmja kapteinis netālu no Robinsa klints un bākas uz dienvidiem no Brīvības statujas ūdenī pamanīja šūpojamies sievietes ķermeni. Divi matroži glābšanas laivā pietuvojās ķermenim, kas peldēja ar seju uz leju.

– Taisnību sakot, es domāju, ka viņa ir mirusi, – viens no vīriem stāstīja.

Matrozis satvēris viņu aiz potītēm, otrs ķēries pie pleciem. Kad viņa ievilkusi plaušās gaisu, viņa izplūdusi asarās.

Sieviete tika nogādāta Ričmondas Universitātes Medicīniskajā centrā Steitenailendā. Trīs nedēļas viņa bija nodzīvojusi bez mazākās nojēgas, kas viņa ir, taču, kad mediķi sāka viņu iztaujāt, viņa piepeši spēja pastāstīt, ka viņu sauc Hanna, un nosauca savas mātes tālruņa numuru. Bārbara ieradās stundas laikā. (Hannas tēvs tajā laikā dzīvoja Indijā, kur strādāja seminārā; viņas brālis bija jūras spēku virsnieks un dienēja Japānā.) Bārbara stāsta, ka viņa izskatījusies vienlaikus “gan saules apdedzināta, gan bāla, it kā trīs nedēļas būtu vilkta aiz laivas”. Viņas pirmie vārdi esot bijuši: “Kāpēc es esmu slapja?”

Viņai tika konstatēta hipotermija, atūdeņošanās, ķermeņa kreisā puse bija saules apdedzināta, taču viņas stāvoklis strauji uzlabojās. Tās pašas dienas pēcpusdienā viņu apmeklēja četri draugi. Viņas dzīvokļa biedrs Manuels Ramiress atceras:

– Viņa mani ieraudzīja, pasmaidīja un teica: “Ceru, ka mani drīz izlaidīs, jo man jāgatavojas stundām.”

Viņai pilnīgi noteikti nebija ne jausmas, ka pagājušas trīs nedēļas.

Vēlāk tajā pašā dienā Hannu iztaujāja policija. Bārbara gaidīja ārpusē.

– Es dzirdēju, ka viņa pūlas atbildēt uz viņu jautājumiem, viņa patiesi centās, cik spēja, taču viņai nebija nekāda izskaidrojuma.

Viņas pēdējās atmiņas bija skrējiens pa Upmalas parku netālu no viņas dzīvokļa tajā dienā, kad viņa pazuda.

Bārbara ir Apvienotās metodistu baznīcas mācītāja. Nakti viņa pavadīja pie Hannas gultas. Pusnaktī Hanna piepeši uztrūkās no miega.

– Es biju bākā, – viņa sacīja un tūdaļ pat atkal aizmiga.

No rīta, kad Bārbara vaicāja par bāku, Hanna neko neatcerējās.

Hannu pārveda uz Kolumbijas Universitātes Medicīnas centra psihiatrijas nodaļu. Viņai veica virkni magnētiskās rezonanses izmeklējumu, taču ārsti neatrada nekādus neiroloģiskus traucējumus, kas varētu būt par cēloni identitātes aizmiršanai. Viņi nosprieda, ka epizodei ir psiholoģisks izskaidrojums. Kolīdz viņa tika izmakšķerēta no upes, viņa atcerējās visus dzīves notikumus, kas risinājušies pirms pazušanas.

Viņai uzstādīja diagnozi – disociatīvā fūga. Tas ir reti sastopams psiholoģisks stāvoklis, kurā cilvēks zaudē piekļuvi savām autobiogrāfiskajām atmiņām un savai identitātei, reizēm pieņemot kādu citu, un var pēkšņi doties prom uz ilgāku laiku. Šādu stāvokli parasti izraisa kāda trauma – seksuāla vai fiziska pārestība, kaujas pieredze, nonākšana dabas stihijas varā vai neizturams iekšējs konflikts. Filips Tisjē, viens no pirmajiem šī stāvokļa pētniekiem, to raksturoja kā sava veida iekšēju trimdu. 1901. gadā viņš rakstīja: “Leģenda par mūžīgo žīdu kļuvusi par realitāti, un to apliecina novērojumi: daudzi garīgi nelīdzsvaroti pacienti cieš no nepārvaramas vajadzības iet arvien tik uz priekšu.”

Ārsti pakļāva Hannu hipnozei, mēģinot panākt, lai traumatiskais notikums, kas izraisījis viņas stāvokli, uzpeldētu atmiņā, taču viņa nespēja atcerēties neko ārkārtēju. Gan Hanna pati, gan viņas māte, tēvs un brālis apgalvoja, ka bērnībā viņa nav pārcietusi neko tādu, ko varētu dēvēt par traumu. Hannas istabas biedrs Ramiress, apciemojis viņu psihiatrijas nodaļā, stāstīja:

– Viņa atkal bija normālā Hanna, optimistiska un jautra. Atceros, viņa čaloja par visādiem iespējamiem scenārijiem: “Vai es varētu būt negadījuma upuris? Vai mani apzaga? Vai man kāds uzbruka?”

Mācību gada sākums allaž bija stresains: viņas skolēniem problēmu netrūka, tie cieta no nepietiekama uztura vai nestabiliem apstākļiem mājās, un tās bija lietas, ko klases sienās itin nekādi nevarēja atrisināt, taču viņas kolēģi saskārās tieši ar to pašu.

Slimnīcā Hanna lasīja rakstus par savu pazušanu un lasītāju komentārus pie tiem; daži viņu apsūdzēja savas pazušanas inscenēšanā. Tas viņu tik ļoti satrauca, ka viņa pat apsvēra vārda maiņu. Taču, kā teica viņas draudzene Pijali Bhatačarja:

– Viņa nosprieda un lika skaidri saprast, ka nevēlas aizbēgt no tās sevis, kas ir Hanna Apa.

Viens no Kolumbijas psihiatrijas nodaļas psihiatriem Ārons Krasners, kas tagad ir klīniskās psihiatrijas profesors Jeila Universitātē, ziņās sastopamos lasītāju komentārus raksturoja kā “ārkārtīgi nosodošus un diskreditējošus. Es domāju, tas ataino naidu, kādu noteiktos cilvēkos spēj izraisīt disociatīvi stāvokļi. Šādiem gadījumiem piemīt kaut kas vārdos neaprakstāms. Tie met izaicinājumu tam, kā mēs esam raduši uztvert realitāti”. Viņš man stāstīja, ka viņu satraucot šādiem stāvokļiem veltītās literatūras šaurā pieeja, turklāt problēmu nevar atrisināt ar medikamentiem.

– Tas, ko dēvē par disociatīvo fūgu, ir ārkārtīgi rets disociatīvo stāvokļu gadījums, lai gan pati disociācija ir ļoti izplatīta, – viņš stāstīja. – Es uzskatu, ka mēs šajā jomā neesam darījuši pietiekami daudz galvenokārt tāpēc, ka šis fenomens ir tik biedējošs. Ir taču šausmīgi iedomāties, ka mēs visi varam zaudēt savas patības apziņu.

Disociatīviem stāvokļiem savos agrīnajos rakstos pievērsās Freids, taču šī parādība īsti neiederējās viņa visaptverošajā cilvēka uzvedības teorijā. Vairums disociatīvo pacientu, kurus viņš sastapa, stāstīja, ka bērnībā tikuši seksuāli izmantoti, taču viņš beigu beigās secināja, ka šīs viņu atmiņas ir fantāzijas. Viņš izteica minējumu, ka nepieņemamas vēlmes tiek nospiestas zemapziņā un vēlāk to pēdas mēdz iznirt fantāzijās. Disociācijas teorētiķi tam gan nepiekrīt un iebilst, ka atsevišķi notikumi var būt tik traumatiski, ka to iespaidā prāts vairs nespēj attīstīties kā nedalāms veselums. Franču filozofs un psihologs Pjērs Žanē, kas pirmais radīja formālu disociācijas teoriju, 1889. gadā rakstīja: “Personas vienotība, identitāte un iniciatīva nav primitīvi psiholoģiskās dzīves raksturlielumi. Tie ir allaž nepabeigts smaga un grūta darba rezultāts, un kā tādi tie ir ārkārtīgi trausli.” Pēc Freida panākumiem Žanē darbs iegrima aizmirstībā.

Disociācijas gadījumiem piemīt kaut kas mistisks, un ārsti no tiem cenšas turēties pa gabalu. 20. gadsimta sākumā The New York Times atrodami dučiem rakstu par brīnumainām un neizskaidrojamām transformācijām: kāds Minesotas mācītājs, kas bijis pazudis veselu mēnesi, pēcāk atskārtis, ka ir šķērsojis vai visu valsti un beigās pieteicies dienestam jūras spēkos, “lai gan nekad savā dzīvē nebija redzējis okeānu”; kāds profesors, kuru jau turēja par noslīkušu, atradies trīs gadus vēlāk, bet jau ar citu vārdu un strādājam par trauku mazgātāju; kāds Ņūdžersijas diakons no rīta pamodies un “atklājis, ka istaba, kurā viņš dzīvo jau vairāk nekā gadu, ir viņam pilnīgi sveša”, un viņa Bībelē bijis ierakstīts kādas citas personas vārds. Vēlāk izrādījies, ka viņš bijis pazudis četrus gadus.

Amerikā visslavenākais šāda stāvokļa pacients bija Ansels Borns – Rodailendas sludinātājs, kurš ceļā devās 1887. gadā, jo tam bija uzmākusies neskaidra nojausma, ka viņš ir “novirzījies no kursa”. Viņš aizceļoja uz 380 km attālo Noristaunu Pensilvānijas pavalstī un atvēra tur veikaliņu, kurā tirgoja kancelejas preces un saldumus. Tobrīd viņu jau sauca Alberts Brauns. Kaimiņi apgalvoja, ka viņa uzvedība bijusi pilnīgi normāla. Divus mēnešus pēc aiziešanas no mājām viņš pieklauvējis pie sava namīpašnieka durvīm un uzdevis jautājumu:

– Kur es esmu?

Filozofs un psihologs Viljamss Džeimss piedāvāja viņam ārstēšanu ar hipnozi, kas ļautu “abas personības vērst par vienu un atmiņu pavedienu atkal sasietu vienā veselā”. Taču abas identitātes nebija apvienojamas. Borns atgriezās pie savas sievas Rodailendā, un viņam nebija gandrīz nekādu atmiņu par savu dzīvi kā Albertam. Esejā, kuru Džeimss pabeidza neilgi pēc tam, kad bija ārstējis Bornu, viņš rakstīja, ka zinātnes attīstība notiktu krietni vien straujāk, ja vairāk uzmanības tiktu pievērsts neklasificējamiem gadījumiem – “neticamiem faktiem”, kas apdraud “noslēgto un pabeigto patiesības sistēmu”. Šādu apziņas šķelšanās gadījumu izpratne, kā viņš rakstīja, ir “ārkārtīgi nozīmīga cilvēka dabas izprašanai”.

Tomēr nākamajos gadu desmitos pēc Borna pazušanas disociāciju pētījumi lielā mērā apsīka. Valdošās psiholoģijas un psihiatrijas skolas – biheiviorisms un psihoanalīze – pieņēma tādus apziņas modeļus, kas ar šo fenomenu nebija savienojami. 20. gadsimta 80. gados jau tūkstošiem cilvēku apgalvoja, ka pēc bērnībā pārciestiem pāridarījumiem viņiem ir izveidojušās vairākas patības. Sabiedrības reakcija uz šiem stāstiem bija aptuveni tāda pati kā gadsimta sākumā: šāda veida pieredze tika uztverta kā pārāk dīvaina un nejēdzīga, lai būtu ticama. Pat ja šajos stāstos bija kāda daļa patiesības, mediju pārspīlētajā atreferējumā tā tika pazaudēta: tika runāts par savā starpā nesamierināmām patībām un komplicētiem seksuālās vardarbības gadījumiem vai, piemēram, sātanistu kultu piekoptām spīdzināšanām. Kā mantojums no šī laika ir palikusi attieksme: ļaudis ar izteiktām savas patības apzināšanās nobīdēm tiek uzlūkoti ar aizdomām.

Ričards Lovenstains ir Traumatisko traucējumu programmas direktors Šeparda un Prata slimnīcā Tausonā Mērilendas pavalstī, un viņam darbā ar disociatīvā stāvokļa pacientiem, iespējams, ir vislielākā pieredze valstī. Viņš pastāstīja:

– Mūsdienu psihiatrija un psiholoģija vēl aizvien pievērš pārāk maz uzmanības patībai un subjektivitātes sarežģītajai iedabai.

Tiekoties ar šādiem pacientiem, un bieži vien tas notiek neatliekamās palīdzības nodaļā, viņš ir atskārtis, ka viņus šādā stāvoklī ir gandrīz neiespējami ārstēt. Viņš sacīja:

– Sarunā viņi cenšas aizbēgt no pilnīgi visa, ko viņiem jautā. Kolīdz mēģina viņus saķert un noturēt vienā vietā, viņi metas bēgt – viņi jau ir gabalā.

Pirmoreiz, kad šā gada sākumā tikos ar Hannas māti, viņa man teica, ka rakstā par meitas piedzīvoto būtu “svarīgi saglabāt noslēpumu”. Pēc viņas domām, Hannas stāvoklis atrodas “uz zināmā robežas”, un viņa nevēlētos, ka tiek izdarīti pārsteidzīgi secinājumi. Jo vairāk viņa lasot par fūgām, jo mazāk tās saprotot. Hannas tēvs Deivids Aps e-vēstulē rakstīja: “Man ir aizdomas, ka būs vajadzīga jauna paradigma, pirms iedabūt fūgas JELKĀDĀ teorijā.” Pēc viņa domām, “maģiskais reālisms to izskaidro labāk” par jebkuru pašreizējo psiholoģijas teoriju. Viņš pastāstīja, ka viena no Hannas mīļākajām rakstniecēm esot Isavela Aljende. “Varbūt tāda grāmata kā “Bezgalīgais plāns”?” viņš rakstīja. Grāmatas varonis desmitiem gadu cīnās ar sava tēva mācību. Tēvs, tāpat kā Deivids Aps, ir ceļojošs sludinātājs.

Bērnībā Hanna, kā viņu raksturoja kāda draudzene, bija “savas baznīcas princese”. Viņa uzauga Amerikas japāņu baznīcas vidē Oregonā, kur abi vecāki bija garīdznieki. (Viņas vecāki ir amerikāņi, taču Bārbara ir strādājusi par pedagoģi Japānā un tekoši runā japāņu valodā.) Hanna vēl bija maza, kad vecāku starpā sākās teoloģiskas nesaskaņas. Aps sevi mēdza raksturot ar frāzi homo unius libri – vienas grāmatas cilvēks. Ikmēneša apkārtrakstos, ko viņš izsūtīja kolēģiem, draudzes locekļiem un draugiem, viņš sludināja, ka “nav tādu dabisku homoseksuāļu”. Viņš mudināja savus lasītājus “pilnībā pieņemt Bībeles morāles mācību un pretoties jebkādiem kompromisiem saistībā ar seksuālām novirzēm un perversijām”.

Hannai bija 15 gadi, kad Bārbara iesniedza šķiršanās prasību. Aps ceļoja pa pasauli un sludināja Dieva vārdu, bieži vien arī tradicionālo kultūru ciltīm – Fidži, Palau, Guamā, Maltā, Indijā, Zimbabvē, Gajānā un Filipīnās, kur kādā nomaļā ciemā vienistabas mājiņā dzīvo arī patlaban. 2007. gadā Bārbara pameta garīdznieces amatu un pārcēlās uz Pendlhilu – kvēkeru retrīta centru netālu no Filadelfijas. Ar vīru viņa bija pārstājusi sarunāties.

Kad Hanna iestājās Brinmāras koledžā, viņa bija kreacionisma piekritēja un tūdaļ iesaistījās kristīgajā biedrībā InterVarsity, kas darbojās koledžas pilsētiņā. Viņas draudzene Pijali Bhatačarja, kas uzaugusi kā hinduiste, reiz Hannai bija vaicājusi: “Kā tu domā, vai es nonākšu ellē?” Hanna sākusi raudāt. “Tas bija par daudz no viņas prasīts. Viņa nespēja atbildēt uz šo jautājumu. Cits viņas vietā būtu mēģinājis aizstāvēt savus uzskatus, bet Hanna ir no tiem, kas šādu jautājumu pavērš pati pret sevi, domā par to un beigās iznāk no tā visa laukā jau kā pavisam cits cilvēks. Viņa apzinājās, ka ir mīloša un sirsnīga, taču viņai nebija ne mazākās izpratnes par to, kas viņa patiesībā ir. Viņa vēlējās pilnībā ziedoties kādam vai kādai idejai.”

Otrā kursa beigās, kā stāstīja Bārbara, Hanna bija piezvanījusi un raudājusi pēc tikšanās ar apvienoto metodistu mācītāju Betu Straudu, kas bija atstādināta no amata pēc tam, kad draudzei paziņojusi par savām attiecībām ar sievieti.

– Hannu uztrauca, ka kaut kas no tā, ko viņa uzskatīja par savu ticību, var būt nežēlīgs, – Bārbara teica.

Nākamā gada sākumā arī Hanna pati sāka satikties ar sievieti.

Lai gan viņu arvien spēcīgāk pievilka kvēkerisms, vismaz reizi gadā viņa ceļoja līdzi tēvam uz kādu no vietām, kur viņš devās sludināt. Viņas draudzene Hanna Vuda teica, ka var tikai minēt, cik viegli vai grūti Hannai nācies “ceļojuma laikā norīt daļu no sevis”, taču Hanna par tēvu vienmēr izteicās tikai labi. Draugi jokoja, ka viņa mīt pati savā “Hannas zemē”. Viņas draudzene Eimija Skota stāstīja:

– Viņa dzīvo citā pasaulē, kur viņai visapkārt riņķo taurenīši un putni. Viss ir labi, un visi ir laimīgi, un nekad nav nekādu konfliktu.

Hanna uzskatīja, ka viņas fūga varētu būt sākusies ar pārejas fāzi: pirms tam divas dienas viņa bija nogulējusi mājās, ne ar vienu nekomunicējot. Viņas bankas izraksti liecināja par kinoteātra apmeklējumu Taimskvērā, bet viņa to neatminējās.

Pēc viņas ģimenes domām, tajās nedēļās, ko Hanna aizvadīja klejojot, viņa kaut kā apjauta, ka tiek meklēta.

– Savās atmiņās viņa šo laiku raksturoja kā nepārtrauktu klīšanu no vienas vietas uz citu, – atceras viņas brālis Dans. – Iespējams, viņai bija sajūta, ka viņa tiek vajāta, taču nebija skaidrs, kāpēc.

Dažus mēnešus pirms pazušanas Hanna ar draudzeni bija aizgājušas uz frīgānu tikšanos – tā ir grupa, kas cenšas maksimāli samazināt dažādu resursu patēriņu. Viņi bija apmeklējuši pārtikas veikalus Īstsaidas ziemeļu daļā un vākuši izmestos pārtikas produktus. Dans stāstīja, ka, pēc ģimenes domām, Hanna “atcerējās, ko tajā reizē bija iemācījusies, un pārtika no produktiem, kuriem nebija ne vainas, bet kurus veikali nebija tiesīgi pārdot nākamajā dienā. Šķiet, viņa spēja piekļūt attiecīgajām atmiņām. Pat ja viņa pati to nespēja izskaidrot, viņu pievilka pazīstamas vietas”.

Dans satikās ar Steitenailendas prāmja kapteini un analizēja Hudzonas straumes. Viņi nonāca pie minējuma, ka Hanna upē nonākusi Manhatanas lejasgalā, bet tad paisums viņu aiznesis uz dienvidiem. Hanna un Dans apstaigāja piestātnes tajā pilsētas daļā, un, kad viņi nonāca pie 40. piestātnes, kur Hjūstonstrītas rietumgalā agrāk bija jūras satiksmes terminālis, Hanna paziņoja, ka šī vieta šķietot pazīstama. Viņa atcerējās ūdenī atspīdošās gaismas.

Dans noskaidroja, ka 11. septembrī, pieminot Pasaules tirdzniecības centra upurus, šajā piestātnē notikusi peldošo lukturu ceremonija japāņu stilā. Bērnībā Hanna bija dejojusi ikgadējā budistu Bona festivālā, kurā arī notika peldošo lukturu ceremonija – tajā gaismas simbolizē mirušo dvēseles. Pēc Bārbaras domām, “kaut kas no šī spēcīgā rituāla bija iespiedies viņai atmiņā”.

Apsverot viņas fizisko stāvokli dienā, kad viņa tika atrasta, Hanna un ģimene secināja, ka viņa būs apmeklējusi peldošo lukturu ceremoniju, bet pēc trim dienām atgriezusies tajā pašā vietā un gājusi ūdenī. Bārbara pieļāva, ka “varbūt Hannu satrauca vai aizskāra tas, ka viņu nepārtraukti kāds sauc vārdā, un viņa sajutās labāk, atgriežoties pazīstamā vietā”.

Visai ticams, ka nakti Hanna aizvadīja upē. Ielūkojusies Mēness kalendārā, viņa guva apstiprinājumu atmiņām par tonakt redzētu pilnu Mēnesi. Viņas āda liecināja par ilgstošu atrašanos ūdenī. Bārbara stāstīja, ka Hanna miglaini atminējusies “turēšanos pie baržas: viņa bija vēlējusies mazliet atpūsties, taču tad atskārtusi, ka straume viņu velk uz dzenskrūves pusi, un, sajutusi briesmas, aizpeldējusi tālāk”. Tas bija noticis tā, it kā viņas ķermenis, kuru vairs nevadīja tas, ko mēs mēdzam dēvēt par apziņu, tomēr vēl būtu saglabājis dziņu izdzīvot.

Hanna un viņas ģimene secināja, ka viņa vai nu pati aizpeldējusi, vai arī tikusi straumes aiznesta līdz Robinsa klintij. Viņas ceļgali bija nobrāzti uz akmeņiem. Nākamajā dienā viņa tur bija nogulējusi tik ilgi, ka apdegusi saulē. Pēc tam viņa bija atgriezusies ūdenī.

Bhatačarja teica, ka Hanna, stāstot par piedzīvoto, bieži apklususi.

– Šķita, ka ar angļu valodā pieejamajiem vārdiem viņai nav diezgan, lai visu aprakstītu.

Hanna apmeklēja vairākus terapeitus, taču vislietderīgākās izrādījās sarunas ar draugiem. Garīgās veselības aprūpes sistēmu viņa uzskatīja par dogmatisku un pārlieku orientētu uz diagnostiskajiem modeļiem. Viņai šķita, ka viņas pieredze tiek sagrozīta, lai tikai iespīlētu to kādas diagnozes rāmī. Bārbarai Hanna bija teikusi:

– Ja cilvēki vēlas veltīt vairāk laika cēloņu noskaidrošanai nekā ārstēšanai, lai viņiem tiek, taču es negrasos tam ziedot visu atlikušo mūžu.

Bārbara atskārta, ka psihiatrijā novērojamas tās pašas tendences, kas baznīcā, proti, uzsvars uz “likuma burtu, nevis garu”. Pēc viņas domām, tas “neatstāja telpu indivīda unikālās pieredzes īstenībai”.

Pēc visa spriežot, Hannas fūga atbilda tam, ko Lundas Universitātes (Zviedrijā) psiholoģijas profesors Ecels Kardenja aprakstījis kā “anomālu psiholoģisku pieredzi”. Kardenja veselu grāmatu veltījis parādībām, kas izbirst pa mūsdienu psiholoģijas uzceltās ēkas spraugām. Kā viņš man teica:

– Mūsu kultūrā mēs turamies pie priekšstata, ka personība ir kaut kas stabils. Tā ir iedoma. Persona, kurai sākusies fūga un kura kļūst par kādu citu – vai nevienu –, ir tikai sakāpināta versija tam, kādi mēs esam visi.

Kardenja ir pētījis izmainītus apziņas stāvokļus saistībā ar reliģiskām praksēm un atklājis, ka daži cilvēki, kuriem citos apstākļos tiktu uzstādīta disociatīvo traucējumu diagnoze, spēj savas īpatnības ievirzīt pavisam citā gultnē – garu izdzīšanas rituālos, transā, runāšanā mēlēs vai intīmās Dieva atklāsmēs.

– Atteikšanās no savas patības allaž ir saistīta ar noteiktu kultūras kontekstu, – viņš pastāstīja. – Runa nav par atbrīvošanos no disociatīvā stāvokļa, bet gan par vēlmi apveltīt to ar sintaksi, koherenci, sociālu nozīmi.

Žurnālā Spiritus publicētā rakstā Stanforda Universitātes antropoloģe reliģiju un psihiatrijas pētniece T. M. Lūrmane izsaka pieņēmumu, ka disociācijai un evaņģēlisko kristiešu dievkalpojumiem ir “radniecīgs psiholoģisks mehānisms”: to raksturo spēja iziet no ikdienišķā apziņas stāvokļa un nonākt pilnīgā savas iekšējās pieredzes varā. Kā viņa raksta, “transam līdzīgas reakcijas uz lieliem satricinājumiem ir sastopamas visos laikos un visās kultūrās”.

Gandrīz visur medicīniskajā literatūrā minēts, ka cilvēki fūgas stāvoklī mēdz pieņemt jaunu identitāti, taču Bārbara stāsta, ka Hannai “tas drīzāk bija pilnīgs identitātes trūkums”, sava veida “bīstama neesamība”. Neviens no Hannas draugiem vai ģimenes viņu šādā stāvoklī nebija redzējis – ja neskaita novērošanas kameras ierakstus no Apple Store. Pēc Bārbaras vārdiem, “nekas neliecināja, ka viņa būtu pieņēmusi jaunu identitāti – ja vien viņa to nav atkal pazaudējusi pēc tam, kad atgriezās”.

Stanforda Universitātes psihiatrijas profesors Deivids Spīgels, kas savu karjeru veltījis disociācijas pētījumiem, pastāstīja, ka nekad nav dzirdējis par cilvēku, kas klīstu pa pasauli pilnībā bez jebkādas identitātes.

– Tā var būt neizteikta, mazāk strukturēta un ne tik detalizēta, taču apšaubu, ka kāds var funkcionēt kā cilvēks bez kaut kā, ko varētu nodēvēt par savas patības apziņu, – viņš teica. – Lai saprastu, kas tu esi un ko tu šeit dari, vajag kaut jel kādu orientēšanos.

Mazliet vairāk nekā gadu pēc pazušanas Hanna pameta Ņujorku un pārcēlās uz Pendlhilu pie Bārbaras. 1930. gadā dibinātā institūcija dažkārt tiek dēvēta par kvēkeru Meku, un tā tika izveidota kā retrīta centrs visu reliģiju ticīgajiem. Hanna sāka strādāt virtuvē un apmeklēt dienišķās lūgšanas – pusstundu klusumā.

Saskaņā ar kvēkeru priekšstatiem cilvēks viens pats nav spējīgs aptvert visu patiesību, un Pendlhilas ļaudis nekad neiztaujāja Hannu par viņas pazušanu. Patriks Rouzls, ar kuru Hanna Pendlhilā sāka satikties, izteicās, ka allaž šo notikumu uzlūkojis kā “pēkšņu nelaimes gadījumu”. Pēc viņa domām, “Hanna citiem atdod tik daudz no sevis, ka noteiktā brīdī vārda tiešā nozīmē nekas pāri var arī nepalikt, un tad viņa sevi pamet”. Kad draugiem bija kādas svinamas dienas vai gadījās kāda kaut vai pavisam maza ķibele, viņa mēdza dāvināt ar roku rakstītas kartītes. Reiz, kad kāds no Pendlhilas draugiem salauza roku, viņa rakstīja: “Tas ir liels gods salocīt tavu veļu vai tavā vietā palīst zem gultas, jo, raugi, tam jau arī kopiena ir domāta!” Viņas draudzene Hanna Herkloca izteicās, ka Hanna pret citu cilvēku vajadzībām izturas ar tādu pietāti, ka reizēm nav saprotams, kā par to pateikties.

– Pēc divu stundu sarunas, kura šķitusi ārkārtīgi dziļa un kurā tu esi sajutusies saprasta un uzklausīta, tu piepeši atskārt, ka par sevi viņa nav pastāstījusi pilnīgi neko.

Kad Pendlhilā viņa bija nostrādājusi trīs gadus, Hannu pieņēma darbā par palīgskolotāju Montesori skolā trūcīgiem bērniem Kensingtonā Mērilendas pavalstī. Hannu pievilka Marijas Montesori doma, ka izglītība var izglābt cilvēci: veicinot bērnu patstāvību, sabiedrība kļūs mīlošāka, miermīlīgāka un saliedētāka. Kā izteicās Rouzls, “viņa tajā metās iekšā ar pilnu sparu – apguva Montesori metodes, uzsūca sevī viņas vērtības, iemīlēja viņu”.

Dienā, kad Hannai pirmoreiz bija jāstājas klases priekšā, Bārbarai piezvanīja no policijas. Viņi paziņoja, ka uz meža takas Kensingtonā atrasta Hannas somiņa, maks un mobilais tālrunis. Kāda kolēģe ziņoja, ka pa ceļam uz skolu manījusi Hannu ejam pretējā virzienā. Hannas māte un draugi no Pendlhilas devās uz Mērilendu, sāka meklēšanu mežā un apkārtnē izlīmēja sludinājumus. Atklājās, ka iepriekšējā naktī viņa nav gulējusi savā dzīvoklī. Pēdējās diennakts laikā neviens ar viņu nebija runājis. Nākamās dienas vakarā ap pusvienpadsmitiem Bārbarai piezvanīja no nepazīstama numura. Klausulē atskanēja tikai viens vārds:

– Mammu?

Viņa bija attapusies piemēslotā strautā kādā Vītonas dzīvojamā rajonā Mērilendā – pāris kilometrus no skolas. Viņai līdzās bija mētājušies iepirkumu ratiņi. Bārbaras mājokļa biedrene Dženifere Bīra atminējās, ka “Hanna tūdaļ pat atguvās – tas bija tā, it kā viņā atkal atgrieztos dvēsele”. Hanna bija aizgājusi līdz tuvākajam iepirkšanās centram un no svešinieka aizņēmusies tālruni. Viņa bija aptvērusi, ka noklaiņojusi vairāk nekā divas dienas.

Vēlāk Hanna caurskatīja mobilā tālruņa īsziņas, ko bija sūtījusi savas pazušanas dienā.

– Varēja noteikt brīdi, kad notikusi pārvērtība, – stāstīja Bārbara. – Viņa atcerējās, ka nosūtījusi dažas ziņas, bet tad nāca tādas, par kurām viņa sacīja, ka neatceras ko tādu rakstījusi.

Bārbara teica, ka pēc katras fūgas viņa izjutusi “bijību, domājot par to, kur Hanna pabijusi”. Senajiem grieķiem laika apzīmēšanai bija divi jēdzieni: chronos jeb hronoloģiskais laiks un kairos, ko bieži tulko kā “īstais laiks”, kuru nav iespējams izmērīt. Pēc Bārbaras vārdiem, viņai licies, ka meita šajos brīžos pietuvojas kairos laikam – izraudzītajam brīdim, laika pilnībai. Paredzamais šajos brīžos tiek apturēts.

Hannas draugus pārsteidza viņas abu pazušanas epizožu līdzība. Abos gadījumos viņa pazuda mācību gada sākumā, pēc tam, kad bija ceļojusi kopā ar tēvu. Deivids Aps pat aizdomājās, ka varbūt tieši brīvdienas bijušas pazušanas rosinātājs, taču pats nebija ar šādu skaidrojumu mierā. “Ceļošana?” viņš man rakstīja. “Tas vienkārši ir mūsu darbs. Mēs ar Hannu esam bijuši 25 zemēs, tāpēc to var uzskatīt par “normālu”, nevis ārkārtēju.”

Skolas avīzē Bryn Mawr Now Hanna reiz bija aprakstījusi “mežonīgu pārsteigumu” un vientulību, ko bija sajutusi pēc atgriešanās no ceļojuma uz Ganu. “Man šķita, ka atgriežos “mājās”, taču pārsteigta konstatēju, ka ilgojos pēc jaunās vietas, kas pa šo laiku bija kļuvusi tik mīļa,” viņa rakstīja. Abās reizēs viņu bija pievilkuši ūdeņi.

– Pēc viņas apraksta tas notiek tā: viņa attopas ūdenstilpē un atskārš, kas viņa ir, – stāstīja viņas draudzene Eimija Skota.

Dažas dienas vēlāk Hanna atgriezās darbā. Nākamajā gadā viņu pieņēma darbā par palīgskolotāju pirmsskolas vecuma bērniem Montesori skolā Senttomasā ASV Virdžīnās. Kad viņa izstāstīja par savu problēmu, skolas administrācija izrādīja sapratni un iejūtību. Draugiem viņa jokojot teica, ka pārceļas uz paradīzi.

Bārbara stāstīja, ka pēc pazušanas Mērilendā draugi vaicājuši: “Vai viņu nevarētu čipot, tāpat kā to dara ar suņiem?” Mērilendas policija ierosināja izmantot sprādzi ap potīti – līdzīgu tām, kādas apliek mājas arestā esošām personām.

– Viņa nevēlējās iet šo ceļu, viņa nevēlējās, ka kaut kas tāds kļūst par daļu no viņas, un es izvēlējos šo viņas lēmumu respektēt, – stāstīja Bārbara. – Es gribēju, lai ir skaidrs, ka nevēlos dzīvot dzīvi viņas vietā. Viņai pašai tā jādzīvo un jāspēj brīvi izdarīt savas izvēles.

Hanna apmetās Senttomasas austrumu piekrastē, netālu no piestātnēm, kur lielie kruīzu kuģi uz salu ik nedēļu atved tūkstošiem tūristu. No dzīvokļa balkona viņa varēja redzēt Britu Virdžīnas, un jauno mājokli viņa dēvēja par “salas pili”. Viens no bērnu vecākiem viņu nodēvēja par “mūslaiku Mēriju Popinsu”. Skolas direktors Maikls Borns stāstīja, ka “ikreiz, kad ieradās kādi vecāki, mēs viņus vedām ekskursijā tieši uz Hannas klasi”.

Gadu vēlāk skola Hannai apmaksāja vasaras kursus Montesori apmācības centrā Portlendā Oregonā. Pēc apmācības un sertifikāta saņemšanas viņai būtu tiesības strādāt par klases audzinātāju. Viena no skolas vadītājām Norma Bolindžere atceras, ka “viņa pilnībā absorbēja Montesori teoriju līdz pat tādam līmenim, ka varētu kļūt par šī izglītības virziena aktīvisti politikā un mēģināt Montesori sistēmu ieviest skolās visā pasaulē”. Hanna pat devās svētceļojumā uz Montesori kapa vietu Nīderlandē. Pēc Bhatačarjas vārdiem, “tā bija Hannas jaunā baznīca. Tajā bija gan grāmata, gan likumi. Ja seko likumiem, ar labiem cilvēkiem notiek labas lietas. Vēlme pielūgt kaut ko viņu nekad nepameta”.

Senttomasā viņa apmeklēja dažas bahāiešu sanāksmes. Tā ir no Persijas nākusi reliģiska kustība, kas sludina visu cilvēku vienotību un līdztiesību, taču viņu atgrūda kopienas negatīvā attieksme pret netradicionālām ģimenēm. Uz salas viņa mēdza apmeklēt arī psihoterapeitu, taču lielāku vērību veltīja fiziskās veselības kopšanai. Gandrīz katru dienu viņa peldējās okeānā un kļuva tik stipra, ka spēja aizpeldēt pat līdz trīs kilometrus attāliem koraļļu rifiem.

– Zemūdens pasaule viņai šķita tik rāma un burvīga, – stāstīja Skota. – Salā rodamais dabas diženums veldzēja viņas dvēseli.

Nedēļu pēc tam, kad Hanna bija sākusi savu ceturto gadu skolā, 2017. gada 6. septembrī, Senttomasu sasniedza viesuļvētra “Irma”. Tā gada vasarā viņa bija pabeigusi kursus un saņēmusi Montesori diplomu. Viņa kopā ar kaimiņiem paslēpās dzīvokļa saimniecības telpā. Vēja ātrums sasniedza 298 kilometrus stundā, viņu dzīvoklī tika izsists viens logs. Līdz ar katru brāzmu pret mājas jumtu sitās vēja norauti elektrības vadi. Nākamajā rītā zaļā sala bija kļuvusi brūna, jo kokiem vairs nebija lapu. Virdžīnu laikraksta Daily News reportiere Sūzana Karlsone stāstīja, ka dzirdējusi daudzus sakām: “Ar Senttomasu nu ir cauri.” Hanna īsziņās draugiem rakstīja, ka ir drošībā, bet sala ir nopostīta. “Es vairs neko nepazīstu,” viņa rakstīja.

Kopš viņas 2008. gada fūgas Hanna un viņas Ņujorkas dzīvokļa biedrs Manuels Ramiress bija ieviesuši kodētu saziņu, lai pārliecinātos, ka ar Hannu viss kārtībā. Pēc viņas pirmās pazušanas viņi bija skatījušies ABC News pārraidi, kurā viņa tika raksturota kā “draudzīga veģetāriete, kas nepagurusi eksperimentē ar jauniem ēdieniem”. Pēc vētras Ramiress viņai aizrakstīja: “Draudzīgā veģetāriete.” Hanna atbildēja: “Man patīk eksperimentēt ar jauniem ēdieniem.”

Pēc sešām dienām Hanna aizbrauca pie sava bijušā drauga, niršanas instruktora Džo Spalino, un atklāja, ka viņa tur nav. No mājas īpašnieka viņa uzzināja, ka Džo aizsteidzies uz piekrasti un grasās aizceļot ar kādu no “palīdzības kuģiem”, kas bez maksas evakuēja salas ļaudis. Tika prognozēts, ka nākamajā nedēļā salu sasniegs vēl viena 5. kategorijas viesuļvētra – “Marija”.

Hanna aizbrauca uz ostu atvadīties. Spalino gaidīja iekāpšanu kuģī uz Puertoriko, un viņi norunāja vairākas stundas. Spalino atceras, ka esot jokojoties vaicājis: “Kā būtu, ja tu brauktu līdzi?” Viņa mirkli apdomājusies un tad atbildējusi, ka patiesībā to nevēlētos.

Pēc tam, kad Hanna bija aizgājusi no ostas, savu mobilo tālruni viņa vairs netika izmantojusi. Nākamajā dienā viņa palīdzēja Normai Bolindžerei sagatavot skolu viesuļvētrai: viņas kopīgi noņēma no sienām bildes. Bolindžere stāstīja, ka uz visu, ko viņa teikusi, Hanna atsaukusies ar piekrišanu. ““Jā, Norma,” “Jā, Norma,” viņa teica, un tas man nepavisam neizklausījās pēc viņas. Hanna nebija no tiem, kas visam piekrīt. Ja kāds lūdza viņai kaut ko izdarīt, viņa vēlējās zināt, kāpēc to vajag.”

Tovakar Hannas trīs dzīvokļa biedrenes paziņoja, ka mēģinās tikt prom no salas. Viena no viņām bija Leslija Banela. Viņa atceras, ka Hanna viņai teikusi: “Es palikšu, jo salai pieder mana sirds. Skola šiem bērniem būs pirmais solis ceļā uz normālu dzīvi.” Nākamajā rītā Hanna paziņoja, ka dodas uz skolu, un istabas biedrene redzēja viņu iekāpjam auto. Skolā viņa tā arī neparādījās. Nākamajā dienā bija skolotāju sapulce, bet viņa neieradās. Viņas draudzene Megija Guzmana apzvanīja Hannas tuvākos draugus gan uz salas, gan ASV, taču neviens ar viņu nebija runājis jau dienas trīs. Tas bija tas pats gadalaiks, kad Hannai bija uznākušas iepriekšējās fūgas, un draugi ieteica viņu meklēt ūdeņu tuvumā.

Guzmana un citi draugi sāka ar Hannas iecienītāko, Safīra pludmali, kur viņa mēdza nodarboties ar niršanu. Netālu no pludmales bija neliels bārs, kurā varēja nopirkt hamburgerus un kokteili “Mimoza”. Uz sola viņi atrada Hannas bezpiedurkņu kleitu, sandales un auto atslēgas. Strādnieki stāstīja, ka mantas atraduši pludmalē, kad vākuši vētras sanestos atkritumus. Hannas mašīna stāvēja stāvvietā, iekšā bija viņas somiņa, maks, pase un mobilais tālrunis.

Zinot Hannas peldētprasmi, viņas draugi pieļāva, ka viņa varētu ūdenī izturēt vairākas dienas. Viņi laivā pārmeklēja piekrasti un nelielu saliņu turpat netālu, kurp viņu būtu varējusi aiznest straume. Krasta apsardze atsūtīja trīs helikopterus. Draugi pārbaudīja arī palīdzības kuģu pasažieru sarakstus, taču viņas vārda tajos nebija. Vētra bija saasinājusi nevienlīdzību uz salas: daži varēja atļauties aizceļot, savukārt citiem nebija nedz līdzekļu aizbraukšanai, nedz arī kurp braukt, un Hannas ģimene un draugi labi apzinājās, kā uz vispārējā ciešanu un bēdu fona izskatās “kaut kādas balto meičas” meklēšana, kā to nodēvēja viens no viņiem.

Trīs dienas vēlāk meklējumus nācās pārtraukt, jo bija jāgatavojas viesuļvētrai “Marija”, kas atnesa spēcīgas lietavas. Kad vētra norima, neatliekamās palīdzības ārsts Džeikobs Bradlijs, kurš uz salas bija ierīkojis improvizētu medicīniskās palīdzības punktu, noorganizēja vēl vienu meklēšanu. Ja Hanna būtu noslīkusi, viņas ķermenim bija jāuzpeld tuvāko pāris dienu laikā. Bradlijs glābšanas laivā apbraukāja visus salas līčus, pārbaudīja arī lidostu, bezpajumtnieku patversmes, pludmales, slimnīcas, kā arī iztaujāja kapteiņus no kuģiem, kas uzturēja satiksmi ar ārpasauli. Viņš devās uz morgu un aplūkoja desmit neatpazītas personas. Neviena no tām nebija Hanna.

Hannas draugi izvērsa vairākas teorijas par notikušo, bet, kā viņi paši atzina, neviena no tām nešķita ticama. Taču neticama bija arī viņas izglābšanās Ņujorkā. Viens no viņas Senttomasas draugiem stāstīja, ka “mežā dzīvo nelielas kopienas un viņa varētu būt apmetusies kādā no tām”. Citi, zinādami, ka Hanna tekoši pārvalda spāņu valodu, sprieda, ka viņa bez identifikācijas dokumentiem varētu būt uzkāpusi uz kuģa, kas iet uz Puertoriko, Santakrusu vai Maiami un iekļāvusies pārvietoto personu kopienā. “Pat ja viņai zudusi saikne ar savu pagātni, viņa ir un paliek Hanna, un tas nozīmē, ka viņa, visticamāk, cenšas būt apkārtējiem noderīga,” sprieda viņas bijušais draugs Rouzls. “Pat ja viņa nezinātu, kas viņa ir, viņa ir apburoša būtne. Ja kāds būtu noskaņots paveikt ko labu, viņa būs tā, kas mudinās patiesi to izdarīt,” stāstīja Hanna Vuda.

Pēc pirmās fūgas epizodes Hanna savai mātei uzdāvināja grāmatu “Ceļošana ar granātāboliem: mātes un meitas stāsts” – tās ir atmiņas, kas izklāstītas kā mūsdienīga Persefones un Dēmētras mīta versija. Hanna par savu fūgu runāja reti, un tāpēc Bārbara jutās aizkustināta, jo uzskatīja, ka tā ir alūzija par viņas pieredzi. Dēmētra meklē savu meitu Persefoni, kas ir nonākusi pazemē.

– Es atceros, ka izlasīju, kā Persefone nonāk Aīda valstībā, un man sirdī kaut kas iedūra, – atminas Bārbara.

Pat tad, kad Persefone ir izglābta, Aīds pieprasa, lai ik gadu viņa uz noteiktu laiku atgrieztos pazemē. Katrā fūgas reizē Bārbara arvien lielāku mierinājumu guva tajā, ko viņa raksturoja kā “pirmatnējo arhetipu ar meitu, kas nokāpj pazemē, un māti, kas viņu meklē, lai ko tas viņai maksātu”.

Kad Bradlija meklējumi nevainagojās ar panākumiem, kvēkeru skaidrības komiteja, kas tiek sasaukta, kad kādam jāpalīdz pieņemt svarīgu lēmumu, Bārbarai nopirka vienvirziena biļeti uz Senttomasu. Apmaiņā pret naktsmītni viņa pieteicās Sarkanajā Krustā par brīvprātīgo.

– Es negribēju šķērdēt jau tā trūcīgos resursus, – viņa paskaidroja.

Sarkanais Krusts viņu iepazīstināja ar Senttomasas centrā esošās viesnīcas “Windward Passage” īpašnieku, kurš piedāvāja istabas salas atjaunošanā iesaistītajiem un viesnīcas darbiniekiem, kuri vētrās bija zaudējuši pajumti.

Bārbara salā ieradās 21. novembrī, vairāk nekā divus mēnešus pēc Hannas pazušanas. Viņas istaba bija ar skatu uz to ostas daļu, kur gaisā cēlās hidroplāni. Bija sākuši atgriezties kruīzu kuģi, un līdzās viesnīcai darbu atsāka to pasažieriem paredzētie veikali – “Dynasty Dazzlers”, “Ballerina Jewelers”, “Jewels Forever” un ducis citu juvelierveikalu.

Bārbara ir dzimusi optimiste, un viņa centās aizgaiņāt domas par sliktām beigām. Viņa brauca ar Hannas auto – melnu Suzuki, kura pakaļējo stiklu bija izsitusi viesuļvētra “Irma”, – un apmeklēja Hannas iecienītākās pludmales, restorānus un veikalus.

– Reizēm man ir sajūta, ka viņa tepat aiz stūra vien ir, – Bārbara teica.

Viņa iztaujāja Hannas draugus un kolēģus, mēģinot izprast viņas pēdējos zināmos soļus. Bārbara uzskatīja, ka arī šī fūga varētu būt sākusies ar prelūdiju, kuras laikā Hanna vēl aizvien bija mājās un sazinājās ar draugiem, nepaturot no šīm darbībām neko savā atmiņā.

Bārbara sazvanīja Ričardu Lovenstainu, psihiatru, kurš specializējies darbā ar fūgu pacientiem, un viņu pārsteidza viņa pārliecība par to, ka disociatīvās fūgas ir organizētas un mērķtiecīgas, tām piemīt sava iekšēja loģika. Personas domāšanu pārmāc “viena ideja, kas simbolizē vai sabiezinātā veidā koncentrē (reizēm tas notiek vienlaikus) vairākas būtiskas idejas un emocijas”, rakstīja Lovenstains.

Bārbara centās iztēloties, kas varētu pamudināt viņas meitu doties pie ūdens. Viņa apcerēja kristību simbolismu. “Cilvēks iznirst no ūdens, piedzimis no jauna,” viņa sprieda. Taču apvienoto metodistu tradīcijā, kurā audzināta Hanna, ticīgajiem kristību laikā nebija pilnībā jāiegremdējas ūdenī. Tāpat Bārbara prātoja par radīšanas simboliem Vecajā Derībā.

– Ūdens ir plašs, bezformīgs haoss, – viņa stāstīja. – Vai tā nevarētu būt metafora, kas simbolizē pirmatnējo haosu, no kura cēlusies visa radītā pasaule? Pirmajā Mozus grāmatā lasāms: “Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” Taču parasti mēs to neizprotam tik burtiski, ka būtu jāmetas uz galvas jūrā vai upē.

Kā viņa pastāstīja, neilgi pirms tam, kad viņa bija iesniegusi šķiršanās prasību, arī viņa pati bija nonākusi sava veida disociatīvā stāvoklī; viņa uzskatīja, ka daļēji tas varētu būt saistīts ar zālēm, kuras viņa bija sākusi lietot. Tajā reizē viņa bijusi ceļā uz Apvienoto metodistu baznīcu, kur viņai bija jānovada mācību stunda par Korintas baznīcas sievietēm. Par šo sieviešu eksistenci mums zināms tikai tāpēc, ka apustulis Pauls viņām bija pārmetis publisku sludināšanu un pravietošanu. “Sievas galva ir vīrs,” rakstīja Pauls.

Pēdējais, ko Bārbara atminējās, bija brauciens pa šoseju dienvidu virzienā. Pēkšņi viņa atradās pie Vilamitas upes. “Kāpēc gan es devos pie ūdeņiem?” viņa sev vaicājusi.

– Taču atceros, ka atrašanās tur man sniedza mierinājumu.

Viņa nosēdēja savā mašīnā vairākas stundas.

– Es biju pazaudējusi spēju domāt kategorijās, – viņa stāstīja. – Man bija pazudusi laika hronoloģiskā dimensija. Man bija pazudusi vietas apziņa. Man nebija ne jausmas par mehānismiem, kas šo pasauli satur kopā. Pēc vairākām stundām es devos mājup. Pilnībā atjēdzos tikai tad, kad ieraudzīju savu bērnu sejas un nodomāju: ak Dievs, viņi ir uztraukušies.

Viesnīcas “Windward Passage” klientu apkalpošanas menedžere ir Vedora Smola. Viņa ir pusmūža māte no Senttomasas; viņas māja tika sagrauta vētras laikā, un viņa dzīvo tajā pašā stāvā, kur Bārbara. Naktīs viņa bieži mēdz lauzīt galvu, kur gan Hanna varētu būt.

– Es zinu, ka Senttomasa ir maza vieta un viss šķiet kā uz delnas, – viņa stāstīja. – Taču arī te divi cilvēki var nodzīvot gadiem ilgi, nesastopot viens otru.

Smola Bārbaru pavadīja uz patversmēm un pamestām ēkām, kur bieži vien mēdza apmesties bez pajumtes palikuši vai garīgi nelīdzsvaroti cilvēki. Uz salas slimnīcās ir tikai 32 gultasvietas cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem; šīs jomas stāvokli visspilgtāk raksturo kāds tiesas spriedums, ar kuru garīgi slimam vīrietim tika noteikts mitināties paša pikapā. Liela daļa šādu ļaužu ir hroniski klaidoņi. Pēc vētrām viņu pulkam piebiedrojās daudzi citi. Bārbarai atkal un atkal tika norādīts uz vienām un tām pašām meklēšanas vietām – pilsētas naktsklubu, kas bija kļuvis par vairāku noziegumu vietu, auto mazgātavu Franču kvartāla šķērsielā, un namu, uz kuru allaž tika norādījuši ļaudis no mazgātavas. Tā īpašnieks visai reti bija mājās. Bārbara zem viņa durvīm pastūma lapiņu ar Hannas portretu un brīdinājumu, ka viņa “var neapzināties, kas viņa ir”.

Kad kopā ar Bārbaru apmeklēju šīs vietas, visi sastaptie ļaudis, kas bija vai nu sadzērušies, narkotiku iespaidā, vai garīgi nelīdzsvaroti, tomēr šķita bijuši kontaktā ar realitāti pietiekami ilgu laiku, lai apgalvotu, ka turpina par viņu lūgties. Kāda sieviete, kas ar grūtībām spēja nostāvēt, Bārbarai sacīja:

– Es tevi mīlu, un tu viņu atradīsi – pat ja viņa būtu mirusi, tu vienalga viņu atradīsi.

Sieviete, kas strādāja fermā salas rietumu krastā, izteicās, ka labi saprotot, kāpēc vētras laikā dažs varētu aizmirst savu identitāti.

– Visapkārt ir tik daudz ciešanu, – viņa klusām teica. – Viss piepeši izvēršas ar iekšpusi uz āru.

Vīrs, kurš Safīra pludmales bārā tirgoja hamburgerus, Bārbarai teica, ka tajā vietā daži cilvēki ir noslīkuši.

– Nedomāju, ka viņa šeit būtu gājusi ūdenī, – viņš sacīja. – Viss, kas šeit ūdenī ieiet, tepat arī iznāk krastā. Viņa jau sen būtu izskalota.

Katru otro nedēļu kāds viņu kaut kur bija manījis. Bieži vien tās izrādījās vienas un tās pašas sievietes – baltā skolotāja no citas privātskolas turpat uz salas vai vecāka gadagājuma bezpajumtniece no Masačūsetsas, kas mēdza ubagot pie ostas tirgus.

23. janvārī divi sociālie darbinieki no Bētlemes Bezpajumtnieku patversmes, kas atrodas netālu no Senttomasas centra, ziņoja, ka nupat redzējuši Hannu kādā pamestā ēkā, kur parasti mēdza pulcēties heroīna smēķētāji. Bārbara kopā ar Virdžīnu policijas iecirkņa izmeklētāju Albionu Džordžu aizbrauca līdz brūkošai trīsstāvu ēkai ar persiku krāsas sienām; tā atradās netālu no Tirgus laukuma, kur reiz notikušas vienas no lielākajām vergu izsolēm pasaulē. Viņi uzkāpa pa stāvām betona bezmargu kāpnēm. Izmeklētājs Džordžs pirmais sasniedza trešo stāvu un ieraudzīja sievieti.

– Es nodomāju: ak kungs, tā ir viņa, – viņš stāstīja. – Man dauzījās sirds. Es viņu sagrābu un uzliku viņai rokudzelžus.

Sieviete bija ļoti kalsna, viņas ādu klāja pinnes, gaiši brūnie mati saņemti copē. Acis bija jūraszaļas. Mirkli vēlāk līdz augšai tika arī Bārbara. Viņa Džordžam paziņoja, ka tā nav Hanna. Sieviete skaļi protestēja pret policijas patvaļu un pieprasīja, lai Džordžs uzrāda sava žetona numuru. Džordžs atbrīvoja viņu no rokudzelžiem, Bārbara noglāstīja sievietes plecu un vairākkārt atvainojās. Viņa paskaidroja, ka meklē savu meitu. Sieviete bija redzējusi lapiņas ar Hannas portretu. Bārbarai viņa teica:

– Es gribētu, lai es būtu viņa un jūs būtu atradusi meklēto.

Džordžs pa rāciju saņēma ārkārtas izsaukumu, bet Bārbara vēl negribēja doties prom. Viņu aizkustināja sievietes līdzi jušanas spēja, un Bārbara aizdomājās, ka arī šo sievieti, iespējams, meklē viņas māte. Atgriezusies viesnīcā, viņa vēlējās, kaut varētu atgriezties un sievietei kaut kā palīdzēt. Viņa atskārta, ka laikā, ko bija aizņēmis ceļš uz pamesto ēku un kāpšana augšup pa kāpnēm, viņa bija pilnībā pārliecinājusi sevi, ka spēs pieņemt meitas atrašanu šādā vidē.

– Tā ir dāvana, kas ir pašos reliģijas pamatos, – viņa man teica. – Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlēt to sievieti tāpat, kā es mīlu Hannu.

Bārbara salā apmeklēja dažādus dievkalpojumus – reformātu baznīcā, metodistu baznīcā un arī vienīgajā ebreju templī, kuru 1833. gadā bija uzcēluši ieceļotāji no Spānijas un Portugāles. Tā ir viena no senākajām sinagogām Rietumu puslodē. Bārbara regulāri sāka apmeklēt sabata dievkalpojumus un sinagogu raksturoja kā “neiespējamu garīgu patvērumu nekurienes vidū”. Uz tempļa flīžu grīdas bija smiltis; saskaņā ar leģendu smiltis simbolizēja tuksnesi, kurā Izraēla tauta klīdusi četrdesmit gadus.

Nesen sabatā rabīns, kurš pats ir iebraucējs no Čevīčeisas Mērilendā, mīļi sveicināja Bārbaru kā senu paziņu. Hannas vārdu viņš ir pievienojis to ļaužu sarakstam, par kuriem draudze aizlūdz katru nedēļu. Saskaņā ar oficiālajiem datiem Hanna ir viena no pieciem cilvēkiem, kas pēc vētrām vēl aizvien skaitās bez vēsts pazuduši. Klausoties rabīna skaitītajā lūgšanā, Bārbara aizvēra acis, nolieca galvu un palika nekustīga vēl ilgi pēc tam, kad viņš bija beidzis. Sprediķa laikā viņa lūkojās tempļa griestu velvēs. Rabīna vārdus papildināja varžu kurksti, kas skanēja pa atvērtajām durvīm.

Dievkalpojuma beigās mūs visus aicināja sastāties aplī un sveikt blakusstāvētāju. Sapulcējušies bija kādi 20 cilvēki, lielākā daļa šortos un sandalēs. Bārbara iepazinās ar blondu sievieti, tūristi, un paskaidroja, kāpēc šeit atrodas.

– Tas ir šausmīgi, – sieviete bez domāšanas atbildēja.

Pēc dievkalpojuma kopā ar Bārbaru aizgājām pusdienās, un viņa šķita neparasti nomākta.

– Ir daudz dažādu veidu, kādos cilvēki tiek galā ar nezināmo, – viņa sacīja.

Hannas tēvs elektroniskā pasta vēstulē man rakstīja: “Esmu pārliecināts, ka Hanna ir dzīva… taču nezinu, VAI viņa ir “drošībā pie Jēzus” VAI arī viņa vēl aizvien staigā pa zemes virsu, tāpat kā mēs, pārējie.”

Kad Bārbaru īpaši sāk nomākt vēlme pēc skaidras atbildes, viņa sev atgādina kvēkeru parunu: “Tiecies uz gaismu, kas tev jau dota, un tev taps dots vēl.” Meitas meklēšana, ko viņa pati aprakstīja kā “kuģošanu pa nezināmā ūdeņiem”, jau šķita kļuvusi par pašpietiekamu mērķi. Viņa un Hanna allaž bijušas tuvas, taču tagad viņa bija pārliecināta, ka spēj piekļūt jaunām savas meitas pieredzes šķautnēm.

– Dažkārt dienas beigās man vienkārši dziļi jāievelk elpa, jāatceras viss, ko esmu dzirdējusi, jābūt par to pateicīgai un jāļauj tam iet, – viņa man teica. – Man jāsaprot, ka neatkarīgi no tā, cik daudz par viņu zinu, neatkarīgi no tā, cik daudz es vēl uzzināšu, vienalga paliek noslēpums.

Divi Hannas tuvākie draugi man teica, ka viņiem liekoties, vai tik Bārbara nav nolēmusi palikt salā uz visiem laikiem. Savas dzīves posmus viņa bieži bija raksturojusi ar vārdu “ceļojums”, un meitas meklējumi bija ieguvuši jaunu šķautni: viņa satuvinājās ar daudzām uz salas pazudušām sievietēm, kuras nebija Hanna.

– Man ir jābūt šeit, un es ticu, ka zināšu, kad man būs jāatgriežas mājās, – viņa man teica.

Pēc viņas domām, viņa vēl aizvien turpināja vākt pierādījumus un meklēt kopsakarības. Viņa citēja, kā pati teica, vienas no viņas mīļākajām Emīlijas Dikinsones rindām: “Es nezinu, kad Ausma nāks,/ Un Durvis vaļā turu.”

The New Yorker, 2018. gada 2. aprīlī

Tulkojis Pauls Bankovskis