Par filmām ir jāmāca

Tajā laikā skolās kino nerādīja un par filmām stundās nerunāja, kaut arī nevarētu teikt, ka kinematogrāfam nebūtu bijusi liela nozīme. Vismaz manā dzīvē – bija.

Atceros, kādā aukstā dienā visai klasei obligāti bija jāapmeklē Adas Neretnieces debijfilma “Rita” (1957) ar patriotisku sižetu. No filmas atmiņā palicis maz: galvenajai varonei bija skaistas bizes, un viņa bija priekšzīmīga komjauniete vai kas tamlīdzīgs. Vairāk prātā palikusi epizode pirms filmas. Zālē bija auksti, mēs ar draudzeni laicīgi bijām ieņēmušas vietas kaut kur pirmajās rindās. Draudzene, acīmredzot garlaikota, nolēma publiski izspēlēt epizodi, kura tolaik vēl nebija iekļauta laikmetīgajā mākslā, – “Kas ir jūsu somiņā?” – un veikli izķidāja manas somas saturu turpat uz vietas zālē. Lai tobrīd modē nākusī mugursoma pēc kaut kā izskatītos, es tajā biju ielikusi divus pārus biezo treniņbikšu – tīri apjomam. Tas bija smieklīgi.

Skolas gados, īpaši brīvajās vasarās laukos, uz kino es gāju biežāk nekā peldēties un pret repertuāru attiecos nekritiski, jo tas bija kino, tātad – brīnums pats par sevi. Vēlā vasaras vakarā viena pati tukšā kinoteātrī skatījos arī kaut kādu krievu filmu, kurā vācu spiegu spīdzināja ar elektrostrāvu, piespraužot vadus pie varoņa krūtsgaliem. Kino vārdā es biju gatava pārciest visu. Mājās ejot, ārā jau bija satumsis. Droši vien filmas varoņu iedvesmota, bailes pārvarēju, pa ceļam dziedādama dziesmu, kas sastāvēja no vienas rindiņas: “Es esmu milicis!”

Saprotams, ka filmu skatīšanās atstāja nospiedumus manā pasaulsuzskatā. Vispirms, man jau ļoti agri izveidojās romantizēts priekšstats, precīzāk sakot, pārliecība, ka pats galvenais dzīvē ir mīlestība, turklāt īsta mīlestība var būt vienīgi nelaimīga. Uz apsūdzēto sola šeit pirmajā rindā sēdētu Žaks Demī ar saviem “Šerbūras lietussargiem” (1964). Jaunās sievietes (Katrīna Deneva) mīlasstāsts Mišela Legrāna melodiju pavadījumā bija kaut kas, kam nebija iespējams pretoties. Pēc pāris gadiem – un ko tur slēpt, tieši šīs filmas iespaidā – es nolēmu pabūt Šerbūrā. Bija auksts septembra vakars, briesmīgi lija, es sastrīdējos ar draugu, nopirku lietussargu un viena pati vīlusies klīdu pa slapjajām ieliņām.

Blakus visu veidu “izaicinājumiem” bieži dzirdama arī frāze, ka viņš vai viņa jau nu gan “dzīvo savā burbulī”. Lai ko tas arī nozīmētu, savu dzīvi un domas īsti negribas uzskatīt par burbuli. Un, pat ja tā dzīve arī būtu burbulis, pavisam pašsaprotami liekas, ka tajā ietilptu arī kino skatīšanās. Un arī sarunas par kino. Vai arī filmu citāti. Dzirdot jautājumu: “Vai pie jums ēd akmeņus?”, un atbildot ar frāzi: “Nē? Nu redzi. Tikai mēs, gruzīni, varam visu!”, starp iepriekš mazpazīstamiem cilvēkiem uzreiz izveidosies kāda kopīga teritorija – tā, kurā viņi ir skatījušies vienu un to pašu filmu un smējušies par vieniem un tiem pašiem jokiem. Pietiek iepazīstoties dzirdēt: “Kalniņš. Jānis Kalniņš,” – lai pamatoti cerētu, ka saruna neturpināsies ar jautājumiem par to, cik tev gadu, vai tu esi precējusies un par ko tu strādā (tieši šādi un bez pauzēm kā no ložmetēja nesen manā virzienā izšāva kāds viesībās satikts vīrietis). Tā vietā varētu uzreiz ķerties pie būtiskā, piemēram, pie tēmas, vai jūtelīgais Kreiga Bonds vispār klasificējas bondiādē.

Vērojot pretrunas starp notiekošo filmās un savā dzīvē, varu vienīgi atsaukties uz kinozinātnieku Viktoru Freibergu: “Nav jau gluži tā, ka dzīvē var notikt tas, kas notiek filmās. Filma darbojas pēc savas loģikas, tas būtu jāiemāca jau skolā.”

Es noteikti būtu bijusi ļoti pateicīga, ja skolā man jel kas būtu mācīts par kino un būtu rādītas filmas. Taču vienīgie kustīgie kadri, ko mums bija lemts redzēt zēnu darbmācības kabinetā, bija no baisas dokumentālās filmas par notikumiem Hirosimā un Nagasaki. No tās man atmiņā palicis noturīgs vizuāls tēls, ka atombumbas uzlidojumā cilvēki gāja bojā, bet viņu ēnas palika (ceru, ka tomēr esmu to izdomājusi pati). Iespējams, tieši šīs “kino stundas” iespaidā man jau krietni vēlāk šķita, ka franču režisora Alēna Renē filmu “Hirosima, mana mīla” nez kādā veidā esmu jau redzējusi. Šī ir viena no retajām filmām, kuru atceroties romantiskās līnijas nospiedums ir piekāpies sižeta vēsturisko notikumu fonam. Franču aktrise (spēlē Emanuela Rivā) iemīlas kādā japāņu vīrietī, bet viņi nespēj palikt kopā; vēsturiskā atmiņa – nepārvarama vajadzība atcerēties – viņus gan saved kopā, gan šķir.

Kopā ar skolasbiedriem noskatīties filmu (no Nacionālā kino centra vadītās Latvijas kino klubu programmas šobrīd piedāvātajām es izvēlētos “Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs”), parunāt par to (drīkst arī ēst) – es noteikti kaut ko tādu apmeklētu vecumā, kurā visādi citādi varbūt nemaz tik ļoti negribētos atgriezties.

Grūti iedomāties savu un, godīgi sakot, citu cilvēku dzīvi bez kino. “Kas notiek, ja cilvēks dzīvo bez filmām?” jautā portugāļu režisors Monteiru un pats arī atbild: “Viņš sevi apzog.”

Lai arī tas nebija skolā un kino aizrautība toreiz man jau bija pašai, savā attieksmē pret kino tāda kā passeur loma man un droši vien daudziem citiem ir bijusi jau pieminētajam Viktoram Freibergam. Nedz man tik ļoti patika “Forests Gamps”, nedz tobrīd interesēja kino semiotika, par ko Freibergs stāstīja pirmajā lekcijā, taču atceros, ka tajā pēcpusdienā izgāju no neglītās mācību ēkas Visvalža ielā ar noturīgu pārliecību, ka “pat tad, ja dzīvei jēgas nav, filmām ir”. Bija kļuvis skaidrs, ka par kino ir vērts domāt un iespējams interesanti runāt. Tobrīd dzīve pēkšņi pārvērtās par šokolādes kasti, pilnu ar vēl neredzētām filmām.

Taču kā runāt par kino un ko rādīt skolas vecuma jauniešiem? Ka tas nav nemaz tik pašsaprotami, sapratu tikai nesen, kad mēģināju pati vadīt kino vēstures nodarbību kursu (kopā sešas nodarbības) draugu un paziņu bērniem. Kino pulciņa dalībniekiem, kā izrādījās, visvairāk atmiņā bija palikusi epizode no filmas “Modernie laiki”: tajā Čaplina varonis (“Viņš ir no Simpsoniem!” – ieraugot pirmos kadrus, dzirdēju komentāru) cietumā, ēdot pusdienas, sāls vietā savam ēdienam netīšām pieber kokaīnu; tālāko varat iedomāties. Kaut kas komisks vienmēr ir drošs veids, kā pievērst jauniešu uzmanību, taču uzreiz sadzirdu arī franču esejista, pasniedzēja un izglītības darbinieka Alēna Bergalā brīdinājumu, ka, izvēloties filmu fragmentus, nevajag radīt iespaidu, ka kino ir izklaide. Un nevajag baidīties būt garlaicīgam, nevajag baidīties rādīt epizodes no nopietnām filmām. Īsts mākslas darbs, skaidro Bergalā, var pretoties un neradīt tūlītēju apmierinājumu; lai tam tuvotos (un nemaz nevajagot uzreiz “kaut ko saprast”), vajadzīga piepūle un griba.

Lūk, bet es reiz satiku meitenīti, kura aptuveni piecu gadu vecumā kā apburta skatījās Robēra Bresona “Kabatzagli” (1959). Viņa vēlējās filmu redzēt vēl un vēlreiz (tiesa, ne tik bieži kā Žaka Tatī Ilo kunga smieklīgās nedienas “Manā tēvocī”). “Es nesaprotu, kā viņš tik veikli un skaisti kustina rokas,” viņa skaidroja. Viktors Freibergs, kuram jautāju, kā vispār sākt runāt agrā vecumā par filmām, pastāstīja savu novērojumu kādā Londonas muzejā. Skolotāja pievedusi mazos skolēnus pie kādas skaistas gleznas ar brīnišķīgu ainavu un jautājusi: “Vai jūs gribētu tur atrasties un kāpēc?”

Par to, kā un ko skatīties jauniešiem, ir arī cits viedoklis. Piemēram, kāds krievu blogeris mācību portālā newtonew.com raksta, ka skolotājiem kopā ar skolēniem jāskatās tas, kas skolēniem patīk, proti, pilnīgs trash, jo uzmākšanās ar “labām” filmām radīšot riebumu pret kino vispār. Protams, arī tas ir viedoklis, taču visdrīzāk sliktas filmas mēs skatāmies arī tāpat, bez pamatojuma, turklāt, kā reiz teica Ēriks Stendzenieks, padzirdis, ka “šis nu gan ir uzfilmēts (vai uzrakstīts, neatceros) tikai tāpat”: “Viss, kas notiek, notiek pa īstam.”

Pagājušā gada rudenī kinofestivālā “Riga IFF” gadījās noklausīties britu kinokritiķa un kino programmu kuratora Nīla Janga lekciju, kurā viņš lielākoties pievērsās jautājumam par tā saucamo vizuālo pratību. “Laikā, kad jaunieši tiek apbērti ar informāciju līdz šim nepieredzētos apmēros un daudz kas no tās pēc savas iedabas ir tendenciozs vai pat propagandistisks, vizuālā pratība ir jo īpaši svarīga,” rakstīts lekcijas pieteikumā. Janga uzstādījums ir vairāk sociālpolitiskas iedabas: vizuālā lasītprasme skolās ir jāmāca tāpēc, ka citādi ir ļoti viegli palikt nekritiskam (un viegli manipulējamam) attiecībā uz to, ko rāda, piemēram, ziņās. Tieši Nīls Jangs arī bieži citēja un atsaucās uz Alēnu Bergalā, uz kuru jau atsaucos un kura 2002. gadā izdotā grāmata “Kino hipotēze: kino mācīšana skolās un citur” (L’hypothèse cinéma: Petit traité de transmission du cinéma à l’école et ailleurs) nesen iznākusi arī angļu valodā. Lasot “Kino hipotēzi”, vairs neliekas, ka objektīvs sinefils un aizrautīgs birokrāts ir oksimoroni. Bergalā mīl un pārzina kino un ir pārliecināts, ka – un tas ir svarīgi gan valstiskā, gan individuālā līmenī – kino jāmāca skolās, un pamato, kāpēc un arī kā. Viņa grāmata ir visiedvesmojošākā instrukcija. Ja nu mēs tiešām dzīvojam katrs savā burbulī, tad, izlasot grāmatu, ar prieku nodomāju, ka attiecībā uz Alēna Bergalā domām par kino mācīšanu skolā mēs abi esam vienā burbulī. Kaut kādā ziņā Bergalā atbrīvoja mani arī no tādas kā vainas sajūtas par iespējamo snobismu un pārliecību, ka filmas jāskatās, ka jāskatās labas filmas, par filmām ir jārunā un ka, galu galā, kino izdaiļo dzīvi un ļauj pietuvoties gan savai, gan citu pasaulei. Lielā mērā tieši Bergalā grāmatas ietekmē arī nolēmu ar jautājumiem par kino skatīšanās prasmi jaunībā griezties pie vietējiem kino speciālistiem.

Filmu ietekme mūsdienās ir nenoliedzama, bet jauniešiem ir ļoti vājas zināšanas par kino – par to nešaubās ne kino teorijas pasniedzēji, ne ar kino institūcijām saistīti cilvēki. Taču vai, kāpēc un kā iekļaut kino skolu mācību programmā – par to viedokļi dalās. Skaidrs, ka filmu ieplūdināšana mācību procesā pati par sevi vēl nenozīmē to, ka kino kādam no totālas izklaides objekta kļūs par domas un izpētes objektu, kas varētu palīdzēt citām acīm ieraudzīt ne tikai filmu, bet arī savu dzīvi. Taču tā tomēr var kļūt par iespēju, īpaši tad, ja līdz tam sastapšanās ar filmām bijusi tikai mājās pie televizora. (“Tu zini, ka nomira Marija?” man reiz ciemos paziņoja kāds bērns, kad apjautājos, kā viņam iet. Izrādījās, ka Marija ir varone seriālā. Viņu laikam noindēja.)

Kinoizglītības trūkums, stāsta Viktors Freibergs, uzreiz novērojams augstskolā: kad viņš studentu auditorijā pieminējis, ka mirusi Žanna Moro, iestājies nevis skumju, bet, kā bijis noprotams, nezināšanas klusums. Taču nezināšanas plīvurs jeb, izmantojot Dairas Āboliņas apzīmējumu, “kino kultūras infantilisms” ir daudz plašāks par lieliskās franču aktrises vārda nezināšanu, un ar to esot jārēķinās, lasot lekcijas pat kultūras jomu studentiem. No otras puses, varot rēķināties arī ar to, ka visi ir redzējuši, piemēram, jaunāko Tarantīno filmu, un lekciju var veidot, balstoties uz režisora izmantotajām atsaucēm kino vēsturē, kuru, kā zināms, ir ne mazums.

Lai gan pašreizējā oficiālajā skolu izglītības programmā kino nav pieminēts vispār, mēģinājumi iemānīt filmas mācībās tomēr ir bijuši. 2015. gadā Nacionālais kino centrs izdeva metodisku materiālu skolotājiem “Kino skolās”, kura galvenais uzdevums ir veicināt “Latvijas kino un Latvijā radīto filmu integrāciju vispārizglītojošo skolu mācību procesā”. Skolotāji var izmantot portāla filmas.lv sadaļā “Kino skolās” pieejamās latviešu filmas un turpat pieejamos mācību stundu plānus un darba lapas (no 1. līdz 12. klasei). Grāmata piedāvā aprakstus par 21 filmu, katram no tiem seko ierosinājumi diskusijai. Piemēram, pēc dokumentālās filmas “Leiputrija” (2004) viens no ierosinājumiem ir jautājums “Kāpēc tiek uzskatīts, ka režisore Laila Pakalniņa ir viena no pasaulē pazīstamākajām Latvijas filmu autorēm?”. Vissenākā no grāmatā apskatītajām filmām ir 1961. gadā tapusī Ivara Kraulīša un Herca Franka filma “Baltie zvani” – savdabīgs inscenējuma un dokumentalitātes sajaukums. Filmas autoru, žanra un pasaules konteksta aprakstam seko sadaļa “Sociālās zinības, 1.–3. klase” (lielākā daļa filmu integrētas kā tēmas tieši sociālajās zinībās). Šeit norādīts ieteicamais fragments no filmas, sarunu tēmas, kā arī doti apakšpunkti situācijas analīzei, piemēram: “Kā tu domā, kāpēc meitene uz ielas bija viena pati? Vai tik mazi bērni drīkst būt vieni uz ielas? Pamato savu atbildi! Kur varēja būt viņas vecāki?”

Nav grūti iedomāties, ka līdzīgus jautājumus varētu uzdot, skatoties itāļu neoreālista De Sikas “Kurpju spodrinātājus” vai “Velosipēdu zagļus”, vai, galu galā, “Mazuli”. Kāpēc bērniem jāstrādā? Vai, ja tev nozog velosipēdu, tas jānozog citam? Vai tas ir pareizi, ka Čaplina varonis kopā ar mazo puiku ar nodomu izsit logus? Visās filmās ir mazi bērni vai pusaudži, apkārt valda nabadzība, taču nāksies atkal atgriezties pie kino un dzīves attiecībām – pie tā, ka filmām nav piemērojamas tās pašas prasības, kādas parasti izvirza kriminālziņu raidījumam vai ekonomiskās situācijas reportāžai. Cienījami centieni filmas dabūt līdz skolas skatītājam riskē zaudēt daļu sava cienīguma, nokļūstot citu priekšmetu nagos. Viegli iedomāties, cik mulsinoši varētu būt sociālo zinību skolotājam runāt, teiksim, par franču režisora Luija Mala burvīgo “pieaugšanas” filmu “Sirdsklauves” (1971). Kaut kas selindžeriski pievilcīgs ir pusaudzī Lorānā Ševaljē: viņš ir apsēsts ar mūziku, aizrautīgi lasa (Kamī, Prustu, arī “Tintinu”), mēģina sadzīvot ar brāļiem un savu seksuālo nemieru, un viņš dievina savu māti. Filmā notiek incests, par kuru kinokritiķis Rodžers Īberts atzīst, ka viņš vienkārši nesaprot, kā Malam izdevies šajā epizodē likt skatītājam par notikušo domāt nevis kā par kaut ko miesisku, bet kā par maigu pieķeršanos starp māti un dēlu. Vai kā, piemēram, runāt par citas Mala filmas – pēc sirreālista Remona Keno romāna uzņemtās “Zazī un metro” – varoni? Tā ir jocīga, vizuāli provokatīva filma par dīvainu divpadsmitgadīgu meiteni, kura no “morālā viedokļa”, ja abstrahējamies no sirreālisma dauzonībām (Mals ir mēģinājis valodas jokus pārnest kino valodā), uzskatāma par neaprēķināmu un nepieklājīgu huligāni.

Tā varbūt nenotiktu, ja kino izpelnītos savu vietu kā atsevišķs mācību priekšmets, taču gan pasniedzēji, gan skolēni, ar ko par šo tēmu runāju, visi kā viens atsaucas uz jau tā pārblīvēto mācību programmu. Tādēļ Viktors Freibergs iesaka, piemēram, didaktiski ievirzītās sociālās zinības, “kas māca, cik slikti ir mest uz ielas papīrīšus, un tamlīdzīgas muļķības”, saīsināt līdz vienam semestrim, tad atrastos vieta arī kino, ko, viņaprāt, vajadzētu mācīt, sākot no 4. klases.

Tas, ka filmas šobrīd cenšas pastumt zem medijpratības vai izmantot, lai paskaidrotu vai ilustrētu vēsturi, mūziku vai fiziku, drīzāk liecina par attieksmi pret kino vispār: to acīmredzami neuzskata par padziļinātas izpētes vērtu. Tieši šīs attieksmes pārvarēšana ir viens no galvenajiem mērķiem, kādēļ, pēc Alēna Bergalā domām, kino skolās būtu ieviešams, – lai pret to sāktu attiekties kā pret mākslu (lasot Bergalā, tas neliekas patētiski). Viņaprāt, ja sastapšanās ar kino kā ar mākslu nenotiek pamatskolā, tā var nenotikt vispār. “Man nepatīk melnbaltas un lēnas filmas,” nesen man paziņoja kāds sakarīgs pusmūža vīrietis. Ir apgalvojumi, pret kuriem iebildes patiešām liekas novēlotas.

Janvārī Valsts izglītības satura centra projektā “Kompetenču pieeja mācību saturā” (Skola2030) notika septiņi diskusiju forumi ar mērķi konsultēties ar jomu profesionāļiem (un ne tikai) par pilnveidojamo mācību saturu un pieeju tām Latvijas skolās. Viens no forumiem bija veltīts tēmai “Kura no mākslām ir vissvarīgākā skolā?”, un viens no galvenajiem apspriežamajiem jautājumiem tajā bija: vai vizuālajai mākslai, mūzikai, literatūrai un drāmai ir jābūt vienlīdz svarīgām mācību saturā? Diskusijā varēja vērot jau iepriekš paredzamo: attiecīgā mācību priekšmeta skolotāji un arī jomas profesionāļi lielāku nozīmi sliecas piešķirt katrs savai lietai – vai tā būtu literatūra, mūzika vai, piemēram, arhitektūra; tiesa, tam, ka visām mākslu jomām ir jāsadarbojas, piekrita visi. Vislielāko aizstāvību, iespējams, pateicoties Inta Teterovska dedzīgumam, ieguva mūzika: dziedāšana korī esot kolektīvā pieredze, kas veidojot cilvēka personību un esot īpaši nepieciešama, un vispār – mūzika uzrunājot ikvienu no mums, caur vibrācijām. Par to, ka 21. gadsimta skolēnus vada un visvairāk ietekmē audiovizuālie tēli, foruma dalībniekiem tomēr kādā brīdī atgādināja kino centra vadītāja Dita Rietuma. Mans pienesums diskusijai varēja būt (taču nebija) frāze no melnbaltas filmas ar vīrieti automašīnā, kurš blakus sēdošajai sievietei saka: “Filmas ir lieliskākais izglītošanas līdzeklis, kādu pasaule jelkad pazinusi.” Šie vārdi izskan 1941. gadā uzņemtajā Prestona Stērdžisa filmā “Salivana ceļojumi”, un tās galvenais varonis, slavens režisors, filmas beigās nonāk pie cita secinājuma – vairāk par labu izklaidei un emocionālam pārdzīvojumam (filma ir amerikāņu).

Forums notika saistībā ar pašlaik notiekošo pāreju uz jaunu izglītības modeli. Valsts programmas un to leksika, skaidrs, ir atsevišķs žanrs, un iedziļināšanās tajā visā prasa īpašu rūdījumu. Mani, godīgi sakot, interesēja tikai viens: vai un cik daudz tur ir kino. Valsts izglītības satura centra pirms gandrīz diviem gadiem uzsāktā projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” mērķis ir piecu gadu laikā “izstrādāt, aprobēt, pēctecīgi ieviest Latvijā tādu vispārējās izglītības saturu un pieeju mācīšanai vecumā no 1,5 līdz 18 gadiem, kā rezultātā skolēni gūtu dzīvei 21. gadsimtā nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes”. Projektam atlasītas 100 pirmsskolas un skolas visā Latvijā, kurās mācību saturs un jaunā pieeja mācīšanai tiek ieviestas agrāk. Tikmēr oficiāli, piemēram, vidusskolās spēkā ir izglītības programma, kas pieņemta 2013. gada 21. maijā. Tās obligātajā saturā iekļauta mākslas joma, kurā uzskaitītas: literatūra, mūzika un vizuālā māksla. Īsāk sakot, kino programmā nav pieminēts vispār, vienlaikus to labvēlīgi varētu ielasīt, piemēram, pamatprasībā nr. 6.3. (“iepazinis vizuālās mākslas daudzveidību mūsdienās”) vai nr. 6.8. (“toleranti izturas pret dažādām parādībām mākslā”), jo to, ka kino arī ir māksla, neviens, šķiet, negribēs apstrīdēt. (Holdens Kolfīlds – nesen pamanīju – jau pirmajā “Uz kraujas rudzu laukā” lapaspusē atzīstas: “Ja es ko neciešu, tad tas ir kino. Nepieminiet to, man dzirdot.” Es ceru, ka viņš joko.)

Izglītības satura centra veidotā programma (ar to var iepazīties vietnē skola2030.lv) saskaņā ar aprakstu veidota pēc principa, ka saturs starp priekšmetiem ir saskaņots un ka mērķis ir nevis uzkrāt zināšanas, bet orientēties, izprast un pašam domāt. Mācību saturs sadalīts septiņās jomās, no kurām viena ir kultūras izpratne un pašizpausmes mākslā. Rita Dementjeva, VISC Mākslu mācību satura izstrādes vecākā eksperte, saredz, ka kino ir integrēts kultūras studijās, kas ir “vieta, kur domāt un uzzināt par kino”. Kino jaunajā mācību programmā parādās apmēram 10–11 gadu vecuma skolēniem. Tas ir laiks, Rita pamato, kurā skolēni sāk likt lietā abstrakto domāšanu, ko kino skatīšanās arī pieprasa. Un taisnība, jo visiem jau nav kā Holdena Kolfīlda desmitgadīgajai māšelei Fībijai, kura “tūliņ aptvers, par ko ir runa. Jūs varat ņemt viņu visur līdzi. Aizvedīsiet viņu, piemēram, uz sliktu filmu, un viņa tūliņ sapratīs, ka tā ir slikta. Aizvedīsiet uz labu filmu – viņa sapratīs, ka tā ir laba”.

Arī programmas sabiedriskās apspriešanas laikā, tāpat kā manis jau minētajā forumā, esot nācies saskarties ar vairāku jomu profesionāļiem un entuziastiem, kuriem licies, ka tieši viņu lieta, piemēram, arhitektūra, ir pelnījusi atsevišķa priekšmeta statusu. Un patiesi, nav grūti iedomāties kašķi starp kino un arhitektūras atbalstītājiem. “Mēs dzīvojam mājās, arhitektūra ir visur, bez tās nevar, bet kino var neskatīties,” teiktu viens. “Filma rada mūsu iztēlē notikumu telpu, un tas ir kas vairāk nekā māja,” atbildētu otrs (apmēram kaut ko tādu reiz dzirdēju). Nedz viena, nedz otra neietilpst nedz trīvijā, nedz kvadrīvijā, taču dzīvē ir klātesošas. Lai gan, manuprāt, kino nepieciešamību varētu pamatot ar Platonu. Lai gan “Valstī” viņš vēršas pret dzejniekiem, tomēr atzīst, ka viņiem ir izšķiroša loma jaunatnes audzināšanā. Mūsdienās, kā man šķiet, ko tādu varētu piedēvēt kino. Par to raksta, piemēram, filozofi Bērnjeits un arī Nehamass, kuri dzejas ietekmi Platona laika kultūrā salīdzina ar modernajām masu kultūras parādībām – filmām, televīziju, žurnāliem, reklāmu. Sokrata sniegtais morālpsiholoģiskais dzejas izvērtējums “Valstī” parāda dzejas vietu attiecībā pret cilvēku dvēselēm, tas ir, tās ārkārtīgi lielo valdzinājumu un spēju emocionāli ietekmēt. Dzejnieki (un aktieri) imitē un tēlo, toties skatītāji pārdzīvo pa īstam, un tas ir saistīts ar dvēseles īpašībām. Dzejdari, teiktu Platons, rada vienīgi zināšanas šķitumu, taču skatītāji šķitumu uztver kā paraugu un redzēto atdarina dzīvē. Sākumā jau patiešām varētu sākt ar tekstiem. Kā Fībijai, kuras mīļākā filma ir Hičkoka “Trīsdesmit deviņi pakāpieni”, un viņa to zina no galvas. Piemēram, kad Donats ierodas skotu fermā, kur viņš slēpjas no policijas un tā tālāk, Fībija attiecīgajā vietā skaļi prasa reizē ar skotu: “Vai jūs ēdat siļķi?”

Izglītības satura centra veidotajā programmā visās jomās izvirzīti būtiskākie pamatjēdzieni jeb “lielās idejas”. Filmas parādās 3. klasē pie 5. lielās idejas – “Mākslas darba piedzīvošana un analīze attīsta ētisko un estētisko izpratni, empātiju un veido dažādas pieredzes” –, kur pie sasniedzamajiem rezultātiem minēts, ka skolēns “apmeklē muzejus, skatās filmas, ir uzmanīgs un vērīgs skatītājs, stāsta par saviem iespaidiem”. 6. un 9. klasē pie šīs pašas idejas kā sasniedzamais rezultāts tiek gaidīts, ka skolēns jau analizē iespaidus, raksta par tiem un izmanto kā iedvesmu savā radošajā darbā. Filmu uzņemšana, apgalvo programmas veidotāji, prasa daudz laika un arī dārgu tehniku. Taču “Kino hipotēzē” Alēns Bergalā apraksta kādu eksperimentu – uzdevumu, kura izpildē šobrīd mierīgi varētu izmantot mobilos telefonus. Skolēniem pēc Limjēru “Vilciena pienākšana Lasjotas stacijā” analoģijas bijis jāfilmē (tiesa, uz 8 mm lentes) “viena izšķiroša minūte”, kaut kas tāds no apkārt notiekošā, kas viņiem licies svarīgs. Tā jaunais cilvēks iepazīstas ar kino klasiku, pats izmēģina kino tapšanas praktisko pusi un, Bergalāprāt, sajūt to, ka pasaule mēdz būt interesantāka par tās novērotāju, bet kino – spēcīgāks par tā veidotāju.

Lasot Skola2030 mācību programmas sadaļu “Kultūras izpratne” un nokļūstot līdz rindkopai “Novērtē emocionālu refleksiju par mākslas darbu kā izaicinājumu un garīgas baudas, jūtu un emociju, priekšstatu izziņas un pilnveides līdzekli”, cenšos sevi mierināt, ka arī Vatanabes kungs filmā “Ikiru” nebija nekāds samurajs un, būdams stingrā valsts sistēmā ar stingru valodu un normām, panāca savu: bērniem tika uzcelts rotaļu laukums. Kā rakstīja brīnišķīgais kinokritiķis Īberts, “šī ir viena no nedaudzajām filmām, kas var iedvesmot dzīvot mazliet citādi”.

Apmēram tajā vecumā, kurā vizuālās mākslas programmā drīz tiks pieminēts kino, man bija nesaprašanās ar literatūras skolotāju (viņas piezīmi “Kacina zēnus!!!” savā dienasgrāmatā gan atceros ar prieku). Mums bija jāpaskaidro, kāda morāle varētu būt stāstam, kurā vīrs kādai sievietei saka, lai nekad, nekad never vaļā kādu ķobīti; viņa ciešas un ciešas, tomēr to atver, un tā pasaulē ienāk nāve. Mani izsauca, un es teicu, ka stāsta morāle ir šāda: “Nāve ir neizbēgama.” – “Nepareizi, Daniela! Sieviešu ziņkārība ne pie kā laba nenoved,” mani izlaboja skolotāja.

Visi mani sarunbiedri un, galu galā, arī Bergalā savā grāmatā min, ka viens no galvenajiem jautājumiem ir nevis par to, vai kino jāpasniedz skolās un kā to pasniegt, kāda nosaukuma priekšmetā, bet gan par to, kas to darīs? Kinozinātniece Inga Pērkone sarunā atceras, ka reiz kādā Rīgas domes rīkotā skolotāju izglītības pasākumā, stāstot par Trīru un rādot viņa filmu fragmentus, saskārusies ne vien ar neieinteresētību, bet pat sašutumu. Un, protams, kāpēc gan lai kāds vidusmēra skolotājs, kurš ikdienā skatās televīziju vai apmeklē latviešu filmas, pēkšņi mīlētu “Idiotus” un stāstītu par tiem citiem? Taču tieši par filmām, kuru spēja trāpīt jauna skatītāja emociju un domu pasaulē ir tik spēcīga, nez kāpēc grūti iedomāties kādu stāstām bezkaislīgi. Varbūt pie vainas ir pašas filmas, kas radījušas nospiedumu priekšstatā par ideālo pasniedzēju. Bet, lai kas tas arī būtu – vai dedzīgais Robina Viljamsa tēlotais literatūras pasniedzējs “Mirušo dzejnieku biedrībā” vai dziedāšanas skolotāja maģiskā spēja aizdziedāt skarbo skolas realitāti “Koristos”, vai Ozona “Mājas” skolotājs, kuram gan beigās pašam sajūk mācāmais priekšmets, – literatūra ar dzīvi, aizrautība ir bijusi daudzu filmu varoņu galvenā īpašība. Alēns Bergalā vairākkārt, rakstot par pedagogiem, atsaucas uz domu, ka “tikai aizrautība var radīt patiesu vēlmi mācīties”. Viņaprāt, pedagoga personiskā ieinteresētība un attieksme pret kino nevis kā līdzekli, bet mākslu ir noteicošais, lai skolēnos pret to radītu cieņu un interesi. Bergalā lieto franču vārdu passeur, tas ir, cilvēks, kas nevis māca, bet “nodod tālāk”, un vispirms jābūt kādam passeur, kas strādā ar pašiem skolotājiem. Un diez vai kāds jāpārliecina par likumsakarību, ka aizrautība izriet no aizrautības un interese no intereses.

Bergalā, skaidrojot to ar lingvistisko tradīciju Francijā, saskata apdraudējumu arī pedagoģiskajā pieejā turēties pie pārbaudītas formas, kurā kino aplūko kā īpašu valodu, nevis mākslas darbu. Bergalā pats īstā franču garā par vienu no mākslas darba atslēgas vārdiem min “citādību” (altérité), proti, īsts mākslas darbs dod mums iespēju pieredzēt kaut ko, kas mums citādi paliktu svešs. Sastapšanās ar citādo, protams, nav viegla: tā prasa piepūli un koncentrēšanos, bet tieši tas ir būtiskākais, ko iemācīt skolā, mācot par filmām. Jeb, precīzāk, mākslu iemācīt nevar, bet var nodrošināt sastapšanos ar mākslas darbu un palīdzēt to pieredzēt. Taču to nevar panākt ar zināšanām un “visādiem diskursiem”. Bergalā domā, ka apmācība mākslā iespējama vienīgi tad, ja passeur ir godīgs un stāsta nevis kaut ko izlasītu, bet paša pieredzētu.

Kamēr kino par vietu skolās vēl cīnās, iespējamas citas alternatīvas, kā sastapties ar filmām, piemēram, apmeklējot kino lektorijus skolēniem: tādus jau vairākus gadus piedāvā kinoteātris Splendid Palace. Pirmos gadus notikuši lektoriji par kino žanriem, šogad savukārt uzmanības centrā ir simtgades filmas. Apmēram 50–60% skatītāju, stāsta Daira Āboliņa, ir nu jau pastāvīgie apmeklētāji, kuru pieredzē regulāri ir sarunas par kino un filmas uz lielā ekrāna. Par kinolektorijiem skolās vienaudžus ieinteresē kāds viņu vienaudzis (Bergalā to sauktu par passeur, Daira – par vēstnesi), pietiekami zinošs un aizrautīgs kino mīlētājs. Šādu “kustību” savulaik iedibināja jauniešu kultūras portāla Jest; izveidotājs Matīss Kaža un Daira Āboliņa, un acīmredzot tā labi darbojas: šogad ir pirmais gads, kad kinolektoriji ir 100% aizpildīti. Šis jaunietis veido lektoriju kopā ar mentoriem, kuri savukārt ir kino vai attiecīgās tēmas profesionāļi (piemēram, par mūzikliem stāstījis Toms Grēviņš). Pēdējā laikā ir atrasts ideālais formāts – ievadprezentācija par kādu tēmu, pēc tam seko vesela filma (pirmajos lektorijos rādīti tikai filmu fragmenti). “Es nesaku, ka skatītāji no zāles uzreiz ir izgājuši gudri, bet kāds viņiem ir parādījis ķēdes posmus un virzienus, kādos domāt par kino,” stāsta Daira un piebilst, ka kino vēsture, nav šaubu, jāiekļauj skolas programmā.

Ir arī citi varianti, piemēram, Cinemotus, ko pirms pāris gadiem Pārdaugavā izveidojusi Laura Elcere ar domubiedriem. Laurai bijuši un ir lieli iebildumi pret pedagoģisku sistēmu, toties Cinemotus lietas “notiek gan pedagoģiski, gan jēgpilni un tā, kā es gribētu, lai tās man māca”. Cinemotus dalībnieki ir līdztiesīgi lemt, ko darīt, nekam nav stingra rāmja, visu – ko un kad filmēt, kādus lektorus aicināt, par ko runāt utt. – nosaka iekšējā dinamika. “Kino mūs atbrīvo, mēs varam būt jebkas, spēlēties ar laiku, stāstīt stāstus, pateikt to, ko citiem nevaram pateikt,” stāsta Laura.

Rīgā ir lektoriji un Cinemotus, turpretī laukos daudz reālāks, vieglāk un ātrāk realizējams formāts, kā radīt iespēju skolēniem satikties ar labām filmām, ir tā saucamie kino klubi. Kā norādīts Nacionālā kino centra sagatavotajā prezentācijā, Lielbritānijā kino klubi no nelielas iniciatīvas kļuvuši par visaptverošu kustību, kurā iesaistījušās 7000 skolas, 250 000 bērnu, to organizētie pasākumi notiek reizi nedēļā, un tajos pieejamas jau 4000 filmas. Kino klubi kopš 2017. gada aprīļa darbojas arī Lietuvas skolās (pieejamas 15 lietuviešu filmas, 24 Eiropas un ASV filmas), bet kopš pagājušā gada rudens tie pieejami arī Latvijas skolām. Kā stāsta Nacionālā kino centra vecākā referente Agnese Zapāne, tajos iesaistījušās apmēram 30 skolas, ir pieejamas 20–30 Eiropas un ASV filmas (tas nozīmē, ir nokārtotas autortiesības un ārzemju filmām ir latviešu valodas subtitri), lasāmi filmu apraksti un iegūstami mācību materiāli. Klubu darbības aprakstā norādīts, ka skolā ir viens kino kluba vadītājs (skolotājs, bibliotekārs, pagarinātās dienas grupas audzinātājs vai skolēnu padomes vadītājs), ka pasākumi notiek regulāri vienā un tajā pašā laikā (tradīcija), ka pasākums ir neformāls un ka reizēm tiek uzaicināti viesi – profesionāļi. Filmu kluba lapā biežāk uzdoto jautājumu vidū ir jautājums: “Jaunieši mūsu kino klubā vēlas skatīties tikai jaunākos grāvējus. Kā viņus pārliecināt skatīties arī citas filmas?” Ir arī atbilde: “Tas ir būtisks jautājums, jo viens no Latvijas skolu kino klubu galvenajiem mērķiem ir atvērt skolēnu un jauniešu prātus tādām filmām, kuras viņi citādi droši vien nenoskatītos.”

“Kino dod līdzpārdzīvojuma iespēju, tāpēc tas ir pateicīgs mācību procesā,” min Rita Dementjeva. Un taču taisnība, jo kā gan citādi, ja ne skatoties, piemēram, Vitorio De Sikas itāļu neoreālisma filmas, mēs varētu vislabāk priekšstatīt pēckara laiku Itālijā, kad inteliģentam pensionāram nākas ubagot Romā, bet viņam ir kauns, un viņa vietā cepuri tur viņa sunītis. Vai kā vesela drāma rodas no tā, ka cilvēkam nozog velosipēdu, kas ir viņa galvenā cerība nopelnīt, tas ir, izdzīvot. Un kā gan var nepārdzīvot, skatoties to pašu Kurosavas “Ikiru” par cilvēku, kurš, zinot, ka drīz mirs, jēgu atrod apņēmībā izdarīt ko labu. Filmas beigās vecais kungs sēž šūpolēs, krīt sniegs, un mēs zinām, ka viņš smaida.

Par to, ka mūsdienās filma jaunus cilvēkus ietekmē vairāk nekā glezniecība, mūzika vai, piemēram, dzeja, nešaubījās neviens no maniem kino vides sarunu biedriem. Kolektīvais lielā ekrāna izklaides valdzinājums ir tik spēcīgs, ka taisnība vien būs Dairai Āboliņai, ka nav jauniešu, kas nav bijuši kino, bet ir tādi, kas pilnīgi noteikti nav apmeklējuši, piemēram, operu. Bet varbūt un visdrīzāk: kino vienkārši ir viegls veids, kā īsā laikā ienirt citā realitātē, kas bieži vien var piedāvāt tikpat lielu bezjēdzību kā pasaule, kas atstāta aiz multizāļu kinoteātra durvīm. Man ir gadījies dzirdēt cilvēkus pie kasēm sakām: “Mums, lūdzu, divas biļetes uz vienalga ko.” Filmas var būt gan patīkama vientulības, gan kolektīva izklaides forma; filmas var atstāt nospiedumu vai, tieši otrādi, aiznest līdzi kādu mūsu pašu pārdzīvojumu. Filmas var būt jebkas, bet agrā vecumā iegūtas zināšanas par kino varbūt dod iespēju tām nekļūt par “vienalga ko”. Ja jau kino ir kļuvis par neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu, varbūt ir vērts to padarīt par labu un jēdzīgu pieredzi. Kad beidzas filma un ieslēdzas gaisma, ekrāns atgriežas pie sava tukšuma, atstādams skatītājam arī citas iespējas.

^{Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu}