Par apaviem nevar būt ne runas

Godājamais Čārlzs Hamiltons, 18. gadsimta britu aristokrāts un parlamenta deputāts, savā sludinājumā izteicās izsmeļoši. Dekoratīvajam vientuļniekam, ko viņš vēlējās nolīgt dzīvošanai plašajos dārzos viņa Peinshilas īpašumā Kobemā, Anglijā, visu laiku jācieš klusu, ne vārda nerunājot ar kalpiem, kuri viņam pienesīs dienišķās maltītes. Viņam jāvalkā kazas vilnas vamzis, un viņš nedrīkstēs griezt matus, nagus un bārdu. Par apaviem nevarēja būt ne runas.

Tad un tikai tad, ja vientuļnieks izpildītu līguma nosacījumus, septiņus gadus nodzīvodams vientuļā apcerē un ne soli nesperot ārā no Hamiltona īpašuma, viņš tiktu atalgots ar 500–700 mārciņām (pašlaik 90–120 tūkstoši eiro). Remingtona kungs (vārds nav zināms) – vīrs, kuru nolīga šai lomai, – izturēja tikai daļu laika. Trīs nedēļas pēc ierašanās viņš tika sastapts dzeram vietējā krogā – vismaz tā vēsta leģenda.

Remingtons bija viens no nedaudzajiem, kuri nopelnīja vai, viņa gadījumā, neveiksmīgi mēģināja nopelnīt uz 18. gadsimta Angliju pārņēmušās dekoratīvo vientuļnieku mānijas rēķina. Laikmeta tendence, kas savu maksimumu sasniedza starp 1727. un 1830. gadu, bija viena no neaizmirstamākajām, un to radīja pavērsiens no perfekti apgrieztiem, ģeometriski sakārtotiem uz mežonīgiem, nesafrizētiem dārziem, kuros “dabas neregularitāte un asimetrija bija burvīgi iedvesmojoša”, kā izsakās ainavu arhitekts un darba “Angļu dārza ekscentriskums: trīssimt gadi ar ekstraordinārām audzēm, alām, kalniem un zvērnīcām” autors Tods Longstafs-Gauans¹.

Aristokrāti savus jaunos daiļdārzus aprīkoja ar dīvainiem elementiem, piemēram, alām, kalniem, putnu mājām un zvērnīcām. Taču tos visus aizēnoja vientuļnieka miteklis – īsta vai iedomāta eremīta patvērums, kas varēja būt jebkas, sākot ar grotu un beidzot ar māju kokā.

Ja ap 1750. gadu jūs savā dārzā ierīkotu vienu vienīgo veidojumu, tad tā noteikti būtu vientuļnieka mītne,

pauž mākslas zinātnieks Edvards Hārvuds.

Vientuļnieki jeb ļaudis, kuri pametuši sabiedrību, lai sevi veltītu garīgām, filozofiskām vai intelektuālām nodarbēm, ir bijuši mistiska spēka un zinātkāres avots lielāko daļu cilvēces vēstures. Tēbu Pāvils un Ēģiptes Antonijs, divi 3. gadsimtā dzimuši svētie, ir plaši atzīti par pirmajiem kristīgajiem vientuļniekiem. Daži agrīnie vientuļnieki dzīvoja pilnīgā nošķirtībā, turpretī citi tika uzlūkoti kā orākuli, kuru tiešā saikne ar dievišķo var sniegt parastajiem kristiešiem atklāsmes, pravietojumus un dziednieciskus līdzekļus.

Viduslaikos “vientuļnieku bija ka biezs”, kā izsakās Hārvuds. Slavenu viduslaiku ļaužu vidū, kuri vismaz daļu dzīves pavadīja vientulīgā introspekcijā, minams pāvests Celestīns V, kas, pirms 1294. gadā pārņēma katoļu baznīcas vadību, mitinājās alā, un 14. gadsimta anahorēte Noridžas Džuliana, kurai pieder vecākais saglabājies sievietes rakstītais teksts angļu valodā. Taču 16. gadsimta protestantu reformācija, kas deleģitimizēja klostera dzīves un askētisma tradīcijas, pie kurām piederēja daudzi vientuļnieki, kombinācijā ar 17. un 18. gadsimta apgaismības laikmetu, kas deva priekšroku zinātniskai izpratnei, nevis garīgai mācībai, “lielā mērā likvidēja” vientuļnieku dzīves praksi kā reliģiskas ziedošanās veidu.

No 1714. līdz 1830. gadam ilgušajā t.s. Džordžu laikmetā² Anglijā izveidojās jauna vientuļniecības forma. Apvienojot apgaismības ideālus ar tradicionālākiem vientuļnieku dzīvesveida elementiem, dekoratīvais vientuļnieks “kļuva par iemiesojumu tieksmei pēc vienkāršas dzīves, dzīves lauku nošķirtībā, ko raksturo filozofiskas un zinātniskas izziņas kāre”, raksta vēsturnieks Gordons Kampbels grāmatā “Vientuļnieks dārzā: no impēriskās Romas līdz dārza rūķim”³. Šie ļaudis – kā īsteni, tā iedomāti vientuļnieki – dzīvoja dārzos ierīkotos vientuļnieku mitekļos, būvēs, kuras “pamatā izmantoja kā arhitektoniskus objektus, kam jāpiesaista uzmanība ainavā”, norādīts Apvienotās Karalistes Nacionālā dabas un vēstures pieminekļu fonda tīmekļa vietnē.

Dārza vientuļnieku mītnes radās Dienvideiropā, domājams, Itālijā, renesanses laikmetā. Viens no agrākajiem dokumentētajiem piemēriem, akmens būve uz mākslīgās salas Gajonas pilī Ruānā, ir datēta ar 15. gadsimta 50. gadiem. No citām kontinentālās Eiropas vientuļnieku mītnēm minama villai līdzīgā ķieģeļu ēka Buen Retiro parkā Madridē un 17. gadsimta celtnes “drupas” ar svēto statujām Bratislavā, Slovākijā.

Pirmo dārza vientuļnieka mītni Anglijā uzcēla ārsts un antikvārs Viljams Stjūklijs savā īpašumā Grantemā 1727. gadā. Kā viņš rakstīja vēstulē kādam amata brālim, celtni viņš veidojis pēc druīdu birzs parauga, vienā no tās sienām paslēpjot “celli vai grotu, līdzīgu tām, kuras bieži esmu redzējis ceļojumos”. Kad 1730. gadā Stjūklijs pārcēlās uz lielāku īpašumu Stamfordā, mainījās arī viņa vientuļnieka mītnes veidols. Jauno būvi, kas bija izvietota druīdu akmeņu apļa fonā, rotāja skulptūras un vitrāžas.

Viduslaiku vientuļnieku mītnes izmantoja galvenokārt reliģiskiem nolūkiem, turpretī to līdzinieces angļu dārzos bija dekoratīvas (arhitektūras paveids, kas angliski pazīstams kā garden follies, burtiski – “dārza untumi”) un iekļāva tādus dabiskus elementus kā koku saknes vai iedvesmojās no rustikāliem, pastorāliem dizainiem. Vientuļnieka mītne, ko 18. gadsimta 30. gados uzcēla karalienei Ansbahas Karolīnei, Džordža II sievai, bija astoņstūru akmens svētnīca, piepildīta ar slavenu domātāju krūšutēliem; kā izteicās kāds tālaika aculiecinieks, celtne izskatījās kā “akmeņu kaudze, kas samesta ļoti pārdomātā nekārtībā un īpatnēji izrotāta ar sūnām un krūmiem, lai tādējādi attēlotu pirmatnējo dabu”.

Ne Stjūklija, ne karalienes Karolīnes vientuļnieka miteklis nevarēja lepoties ar īstu iemītnieku. Taču nepagāja ilgs laiks, līdz radās ideja palielināt vientuļnieka mītnes autentiskumu, papildinot to ar visnotaļ dzīvu vientuļnieku.

Nekas tā nepriecē skatu kā vecs vīrs ar garu, sirmu bārdu un skarbā kazas vilnas tērpā, kurš tur klemberē, visu brīvās dabas sagādāto grūtību un prieku pavadīts,

rakstīja britu dzejniece Edīte Sitvela 1933. gadā izdotajā grāmatā “Angļu ekscentriķi”.

Lai atrastu savu vientuļnieku (kā raksta Kampbels, dekoratīvie vientuļnieki bijuši tikai vīrieši), zemes īpašnieki ievietoja sludinājumus vietējos laikrakstos vai drukāja skrejlapas. Turīgais dīvainais Džozefs Poklingtons vientuļnieka mītnei savā īpašumā Ezeru apgabalā meklēja vīru, kurš būtu gatavs nodzīvot septiņus gadus, nemazgājoties un negriežot matus un nagus. Cita – neidentificēta – “izcila Anglijas nama” reklāma piedāvāja 300 mārciņas vientuļniekam, kurš

sešus mēnešus gadā bārdains un gleznaini netīrs pavadītu mākslīgā alā atbilstošā attālumā no nama – pietiekami tālu (bet ne pārāk tālu), lai smalkās mājas viesībās lūgtie līdz ar pakalpojošo dzejnieku un gleznotāju svītu varētu pēcpusdienu pastaigās to apmeklēt, lūkojoties pustumsā ar vieglām izbrīna un satraukuma trīsām.

Zemes īpašnieki nebija vienīgie reklāmdevēji “vientuļnieku biznesā”. Savus piedāvājumus izsūtīja arī darba tīkotāji. Vēstulē, kas rakstīta kaut kad pēc 1776. gada (bet atklāta tikai 2003. gadā), kāds cerīgais solīja pildīt to, kas acīmredzot bija dekoratīvā vientuļnieka norma:

Ja Jūsu Godībai labpatiktu uzcelt nelielu būdiņu kā vientuļnieka mītni mežā netālu no Jūsu Godības nama ar augstu sienu ap to, tad ar Jūsu Godību varētu stāties sakaros vīrs, kurš tajā dzīvos septiņus gadus, nesatiekot nevienu cilvēcisku būtni. Es domāju šai laikā negriezt ne matus, ne arī bārdu, ne nagus. Es vēlētos, lai viss dzīvei nepieciešamais man tiktu atnests kādā nomaļā vietā.

Dažos īpašumos augstu vērtēja klusumu, taču ne visiem dekoratīvajiem vientuļniekiem bija jādzīvo pilnīgā noslēgtībā. Viens no slavenākajiem angļu dārza vientuļniekiem tēvs Frānsiss 18. gadsimta 80. gados mitinājās Hokstonā, diplomāta Ričarda Hilla Šropšīras īpašumā. Viņš bija kas līdzīgs tūristu atrakcijai. Apmeklētāji sajūsminājās, vērojot viedo veco vientuļnieku sēžam pie galda, uz kura atradās viņa amata rīki, tai skaitā brilles, grāmata, smilšu pulkstenis un galvaskauss. Kad Frānsiss gulēja vai citādi nebija formā (vīram, kā domāja viņa palīgi, bija jau pāri deviņdesmit), viņa vietu ieņēma mehānisma kustināts izbāzenis, ģērbts druīda tērpā. Frānsisa mehāniskais līdzinieks, kas, kā apgalvots, spējis runāt un kustēties, nebija vienīgais tāds dekoratīvā vientuļnieka aizstājējs. Dažos īpašumos līdzīgus koka un pildmateriāla manekenus izgatavoja bez pirmparauga. Citos dabiska izmēra lelles atmeta pavisam, bet atstāja miteklī brilles vai atvērtas grāmatas, kas lika domāt, ka vientuļnieks nupat izgājis un drīz atgriezīsies.

Taču “kopumā”, saka Hārvuds, “lielākā daļa dārza vientuļnieka mitekļu stāvēja tukši”. Muižu īpašnieki paši patvērās šajās alās vai būdās, kad viņus pārņēma melanholija vai tieksme pēc vientulības.

Lai gan daži dekoratīvie vientuļnieki uzradās arī Īrijā un Skotijā, kad šīs zemes pieņēma angļu daiļdārzu tradīcijas, citur Eiropā šī mode tā arī neieviesās, neskatoties uz savulaik ne mazāk spēcīgajām vientuļniecības ieražām. Daži zinātnieki, piemēram, Kampbels, spriež, ka dārza vientuļnieki guva popularitāti, sabiedrībai atsaucoties 18. gadsimta filozofa Žana Žaka Ruso aizstāvētajai idejai, ka morāls pārākums rodams, atmetot īpašumtiesību un civilizācijas konceptus par labu dabai. Citi pētnieki uzskata, ka vientuļnieku mitekļu būvēšana un dekoratīvo vientuļnieku iemitināšana tajos bija pretreakcija uz to “slepeno zināšanu” atmešanu, kuras reiz bija uzturējuši noliegto hermētisko tradīciju pārstāvji.

Hārvuds piedāvā vēl vienu skaidrojumu. Atbalstīt vientuļnieku, kurš dzīvoja muižas robežās, varbūt uzturot kārtībā kādu tiltu vai aku, bija ierasta lieta 16. gadsimta Anglijas laukos. Iespējams, 18. gadsimta zemes īpašnieki, no kuriem daži aristokrātijā bija jaunpienācēji, atbalsta sniegšanu vientuļniekam uzlūkoja kā leģitimitātes iegūšanas veidu. “Tā ir sava veida statusa zīme, ka jūs uzturat vientuļnieku, tāpat kā veco laiku muižnieki,” raksta Hārvuds.

Līdz ar 19. gadsimta sākumu dekoratīvie vientuļnieki sāka zaudēt piekrišanu, pa daļai pateicoties abolicionistu bažām par ekspluatējošajiem apstākļiem, kādos viņiem nācās dzīvot. Tomēr vairāk nekā divus gadsimtus vēlāk neliels skaits cilvēku turpina dzīvot izolēti no sabiedrības reliģisku, kulturālu vai personisku iemeslu dēļ.

Hārvuds saka:

Viduslaikos vientuļnieks bija cilvēks, pie kura varēja doties, lai viņš atrisina jūsu problēmas, jo viņš nebija iesaistīts ikdienas sociālās dzīves pūliņos. Bet tagad mēs dzīvojam pasaulē, kur tāda nošķirtība nedod spēku. Patiesībā, kad neesat mijiedarbībā ar citiem, spēks no jums aizplūst.

Tomēr izolētā domātāja tēls joprojām samanāms daudzviet mūsdienu iztēlē. 2004. gadā, gandrīz 300 gadus pēc tam, kad Remingtons pameta savu darba vietu Peinshilā, mākslinieks Deivids Blandijs ievācās šīs muižas vientuļnieka mītnē, īstenojot ieceri, kurā tika analizēta sociālā nošķirtība no tehnoloģijām arvien atkarīgākajā sabiedrībā. Divas nedēļas viņš staigāja basām kājām, audzēja matus un atteicās runāt. Taču, atšķirībā no sava priekšgājēja, Blandijam bija svarīgs palīglīdzeklis, kas atturēja viņu no dezertēšanas uz vietējo krodziņu, – pastāvīgi atskaņojams 70. gadu soulmūzikas skaņu celiņš.

© Smithsonian Magazine, 2023. gada 7. jūlijā