Olimpiskais mīts

Olimpija, samērā grūti pieejama vieta Peloponnēsas pussalas rietumos, bija ļoti sena kulta vieta. Kā liecina atrastā keramika, jau pirms 1000. gada p.m.ē. tur tika veikti reliģiski rituāli. Pēc antīkajiem standartiem Olimpija atradās tālu no Atēnām un vēl tālāk no Olimpa kalna ziemeļos, kura virsotnē Zevs pulcināja citus dievus uz kopīgām trokšņainām vakariņām un kaislīgām debatēm, kas valdzina un izklaidē Homēra lasītājus. Olimpietis ir Zeva pavārds; viņš ir galvenais dievs gan Olimpā, gan Olimpijā, līdzīgi kā Atēna ir valdošā dieviete Atēnās un Apollons – Delfos. Vārdam “Olimps” ir pirmsgrieķiska izcelsme: tas nav radniecīgs valodai, kurā runāja ienācēji, kas apmetās šajā teritorijā un kļuva par tautu, ko mēs saucam par grieķiem, bet viņi paši sevi dēvēja un joprojām dēvē par hellēņiem.

Sporta sacensībām Grieķijā ir sena vēsture. Vēl senāk par grieķiem, 2. tūkstošgadē pirms mūsu ēras, heti Mazāzijā rīkoja kaujas ratu sacīkstes. Par sportu mums pieejamie antīkās pasaules avoti vēsta kopš pašiem pirmsākumiem: Homērs stāsta par Trojas varoņiem, kuri godina mirušo Patroklu, Ahilleja mīļoto draugu, ar varenu atlētisko sacensību dienu, kas neaizmirstami iemūžināta “Īliadas” priekšpēdējā dziedājumā. Romiešu dzejnieks Vergilijs, rakstot “Eneīdu”, juta, ka eposs nebūs pilnīgs bez sporta spēļu atainojuma, un iekļāva tā piektajā grāmatā Aineja tēva bēru spēles, tomēr, atšķirībā no Homēra, kuru dzīvi interesēja sacensības un to dalībnieki, Vergilijs izmantoja izdevību virtuozi pielietot virkni izsmalcinātu un akadēmisku poētisku paņēmienu, kas bija viņa stiprā puse; jādomā, ka dzejnieks nebija diez ko liels sporta atbalstītājs.

Olimpijā valdīja Zevs, un olimpiskās spēles bija reliģijas sastāvdaļa; tas tā nav mūsdienu sportā. Tāpat izpaliek arī izpildītājmākslinieku sacensības vokālajā un instrumentālajā mūzikā. Mūsdienu spēļu programma, ko veido vienīgi sporta sacensības, rada daudz vienmuļāku iespaidu. Vēl kāda savdabīga seno spēļu nianse: sacensību dalībnieks, kurš tika pieķerts krāpjamies, maksāja sodanaudu, ko izmantoja, lai izveidotu un uzstādītu bronzas statuju Zevam pilnā augumā, vai varbūt būtu jāsaka – cilvēka augumā. Vēlīnajā antīkajā laikmetā bija aplūkojamas veselas 16 tādas statujas.

Sacensībās drīkstēja piedalīties tikai vīrieši. Spēļu atjaunotāji 19. gadsimta beigās to pieņēma kā pašsaprotamu. Pat 1928. gadā olimpiskajās spēlēs bija tikai piecas sacensības sievietēm. Seno sacensību dalībniekiem bija jābūt grieķiski runājošiem, vēlāk, protams, bija vajadzīga zināma pielaidība – romiešu dēļ. Vēl pielaidīgākiem nācās būt tad, ja spēlēs piedalīties nolēma pats Romas imperators, kā to mūsu ēras 68. gadā izdarīja Nerons, kas pieteica dalību gan atlētiskajās, gan muzikālajās sacensībās. Nekādu pārsteigumu: avotos lasāms, ka viņš triumfējis ikvienā disciplīnā, pat kaujas ratu sacīkstēs – par spīti tam, ka piedzīvoja nelielu kļūmi, izkrītot no ratiem. Grūti apskaust tiesnešus, kam kaut kā bija jāatrod pamatojums, lai piešķirtu imperatoram uzvaras laurus un godinātu Neronu kā “visu laiku varenāko uzvarētāju”. Nāk prātā Hitlers, kas sevi pasludināja par “visu laiku varenāko armijas virspavēlnieku” – “der größte Feldherr aller Zeiten”,izsmējīgā saīsinājumā der Gröfaz. Taču ne vienā, ne otrā gadījumā uzvarām nebija lemts ilgs mūžs. Gadu vēlāk Neronu no troņa gāza un nogalināja, un viņa triumfa olimpiādi nekavējoties anulēja un izsvītroja no oficiālajiem sarakstiem.

Olimpisko spēļu uzplaukums attiecināms uz 8. gadsimtu p.m.ē. Ar dažiem pārtraukumiem (lai gan spēles nekad netika oficiāli atceltas) tās notika vairāk nekā tūkstoš gadu, līdz beidzot ap mūsu ēras 400. gadu spēlēm kā pagāniskam kultam punktu pielika kristieši. Spēļu izcelsme ir neskaidra. Vienkāršākais skaidrojums, ka to pirmsākumi rodami bēru spēļu tradīcijā – tā uzskata vairāki antīkie autori, kas pirmās olimpiskās spēles saista ar mītisko valdnieku Pelopu, kura vārdā nosaukta Peloponnēsas pussala. Savukārt citi uzsver olimpiāžu līdzību ar grieķu militāro apmācību. Pastāv vēl arī cits, pikantāks viedoklis, saskaņā ar kuru spēļu izcelsme saistāma ar auglības rituāliem.

Lai gan vēlākā periodā vērienīgākais un aizraujošākais spēļu notikums tik tiešām bija kaujas ratu sacīkstes, ko zināmā mērā var pielīdzināt mūsdienu autosacīkstēm – dalība tajās bija dārga, un dalībnieki riskēja piedzīvot grandiozu avāriju –, svarīgākā vienmēr bija un palika skriešanās. Skrējēju distance bija aptuveni 200 metri. Uzvarētājam tika gods aizdegt upuruguni, un viņa vārdu nereti izmantoja, lai datētu olimpiādi, kurā šī uzvara bija gūta. Tā, piemēram, gadu, kas mums zināms kā 490. gads p.m.ē., varēja aprakstīt kā “trešo tās olimpiādes gadu, kurā Tīsikrats no Krotonas izcīnīja otro uzvaru skriešanas sacīkstēs”.

No Tīsikrata varam pāriet pie lielākā nezināmā antīkajās spēlēs: paralēli notika līdzvērtīgas spēles, kuras bija paredzētas sievietēm. Precētām sievietēm olimpiskās spēles apmeklēt bija liegts. Kāda sacensību dalībnieka māte esot pārģērbusies par vīrieti, lai pati savām acīm redzētu viņa uzvaru, bet triumfa mirklī tikusi atmaskota neuzmanīga žesta dēļ. Kā minēts rakstos, no nāves sievieti paglābusi tikai viņas unikālā radniecība ar atlētiem: ne tikai viņas dēls, bet arī brālis un tēvs bijuši olimpisko spēļu uzvarētāji. Kādā vēlīnā avotā minēts arī, ka neprecētām jaunavām bija ļauts vērot vīriešu sacensības, taču ir pamats domāt, ka tādu skatītāju bija ļoti maz, ja šis apgalvojums vispār ir patiess.

Sieviešu spēlēm, bez šaubām, vīriešiem bija aizliegts tuvoties. Tās tika noturētas par godu Zeva sievai Hērai; par spēļu norisi atbildēja 16 matronas. Skriešanas sacensību distance tajās esot bijusi par sesto daļu īsāka nekā vīriešiem. Par “hērajām” mums nav tikpat kā nekādas informācijas, jo visu pieejamo avotu autori ir vīrieši, kas par šīm spēlēm maz ko zināja. Galvenās liecības ir netiešas – tās rodamas mītos un ļauj izdarīt ticamus secinājumus par olimpisko spēļu izcelsmi un nozīmi.

F. M. Kornfords norāda, ka mītos ir daudz stāstu par jauniem vīriešiem, kas sacenšas, lai iegūtu sev līgavu. Dažkārt, ja meitenes tēvs stājas ceļā viņa nodomiem, pielūdzējs iecerēto nolaupa. Tā rīkojās olimpisko spēļu vēsturē nozīmīgākā persona – to leģendārais dibinātājs Pelops, kura kapenes atradās Olimpijā. Pelops nolaupīja un aizveda Hipodameju savos kaujas ratos; viņas tēvs dzinās pakaļ, taču Pelops bija piekukuļojis zirgu puisi, lai tas sabojā vajātāja ratus, un Hipodamejas tēvs nositās. Daiļā medniece Atalante paziņoja, ka apprecēs tikai to, kurš pārspēs viņu skriešanas sacīkstēs; zaudētāji tika sodīti ar nāvi Pučīni “Turandotas” garā. Lai uzvarētu, arī viņas pielūdzējam nācās likt lietā viltību: viņš nosvieda uz takas skaistus zelta ābolus, un Atalante aizkavējās, jo nespēja paskriet garām, tos nepaceļot. Argosas valdniekam Danajam bija 15 meitas; kad pienāca laiks atrast tām vīrus, valdnieks atrisināja šo problēmu, rīkojot skriešanas sacīkstes: nostādījis meitas uz finiša līnijas, viņš katram finišu sasniegušajam elsojošajam skrējējam ļāva izvēlēties līgavu no atlikušajām.

Pirmajās mūsdienu olimpiskajās spēlēs 1896. gadā Atēnās maratonā uzvarēja grieķu skrējējs. Klasiskā laikmeta pētnieka sirdī ielīst siltums, lasot, ka jauna dāma no labas ģimenes esot apsolījusi precēties ar uzvarētāju, ja tas būs grieķis. Šķiet, tas ir tikai nostāsts, taču kā tas sabalsojas ar antīko garu!

Šāds mītos bieži sastopams motīvs visdrīzāk vairāk vai mazāk atbilst reāli notikušajam grieķu dzīvē. Varam izdarīt ticamu secinājumu, ka sākotnēji vīriešu un sieviešu skriešanas sacensību uzvarētāji, tā sacīt, kļuva par pāri un šim rituālam bija reliģiska nozīme. Atmiņas par to bija saglabājušās līdz pat klasiskajam laikmetam, un, kaut gan pati paraža jau sen bija zudusi, tā saglabājās tajā seksuālās maģijas aurā, kas apvija vīriešu spēļu uzvarētājus, kuriem savas brīnišķās odas 5. gadsimtā p.m.ē. veltīja Pindars.

Vīri apbrīno uzvarētāju, viņš raksta, un meitenes (izsakoties eifēmistiski) “nežēlo uzmanību”. Bet tas vēl nav viss. Jauneklīgais uzvarētājs spēka un triumfa pilnbriedā bija arī vīrieša ideāls – erotiski virzītas uzmanības fokuss kailo atlētu sacensībās. Vārds gymnos, no kā atvasināti vārdi “ģimnāzija” un “ģimnastika”, nozīmē “kails”, un grieķu atlēti tik tiešām sacentās kaili. Romieši, tāpat kā kristieši, par šo apstākli bija šokēti. Tāpat kā reliģiskais aspekts, šī antīko spēļu iezīme mūsdienās ir, cik vien iespējams, nonivelēta.

Veiksmīgākie atlēti parasti nāca no turīgām ģimenēm: viņi varēja atļauties smagos treniņus, laiku, kas tika atrauts ražīgam darbam, un ceļojumu uz Olimpiju. Tolaik nebija tās nacionālās Atēnu vai Tēbu komandas, kas parūpētos par izdevumiem. Uzvara olimpiādē nostiprināja ģimenes sociālo un politisko statusu. Nudien, olimpisko uzvarētāju prestižs bija tik ievērojams, ka vairāki no viņiem vēlāk sagrāba varu savā dzimtajā pilsētā un kļuva par tirāniem, kā viņus dēvēja grieķi. Atbalstītāju acīs olimpiskie uzvarētāji savai pilsētai atnesa slavu, taču demokrātijā šādi nozīmīgi varoņi neiederējās. Kad bēdīgi slavenais Alkibiads, harismātiskākais atēnietis, pieteica olimpiskajām sacīkstēm vairākus kaujas ratus un ieguva pirmo, otro un ceturto vietu, izplatītākais vērtējums tam bija tāds, ka gan viņš pats, gan viņa pārstāvētā pilsēta ir galīgi kaunu zaudējuši, un Alkibiads drīz vien nonāca trimdā.

Un pēdējā atšķirība. Grieķiem nebija precīzu laikrāžu, un viņiem nebija nekāda priekšstata, kā salīdzināt šīgada uzvarētājus ar pagājušā gada vai jebkura cita pasākuma uzvarētājiem. Idejas par rekordiem vēl nebija. Nebija arī sudraba un bronzas medaļu atlētiem, kas finišēja otrie un trešie. Cīņa bija par visu vai neko. Jo uzkrītošāk tas ir arī tādēļ, ka Homēra aprakstītajās bēru spēlēs par godu Patroklam dāsnas balvas saņēma arī otrās un trešās vietas ieguvēji. Kaujas ratu sacīkstēs apbalvots tika pat piektais finišu sasniegušais dalībnieks. Ceturtās vietas ieguvējs, mums par pārsteigumu, saņēma divus talantus zelta, bet uzvarētāja balva bija “sieviete, prasmīga rokdarbniece” (jebkādi erotiski mājieni te ir noklusēti) un meistarīgi izgatavots, liels trijkājis ar “osām”, tas ir, gredzenveida rokturiem. Tomēr klasiskajā laikmetā mērķis bija vienkāršs – uzvarēt. Labticīgā barona de Kubertēna cēlais uzskats, ka svarīgāka par uzvaru ir piedalīšanās, ir gluži pretējs antīko spēļu garam. Savā triumfa mirklī uzvarētājs kļuva visvarens. Tik visvarens, ka attiecībā uz viņu laiku pa laikam apšaubīta tika pat robeža starp mirstīgajiem un dieviem. Pindars uzvaras vainagotos atlētus salīdzina ar mītiskiem varoņiem, dievu un dieviešu dēliem – Ahilleju, Aiantu un Hēraklu. 5. gadsimtā p.m.ē. izcilais bokseris Diagors no Rodas, pats būdams olimpiskais uzvarētājs, pieredzēja olimpiskās spēles, kurās uzvaru guva abi viņa dēli. Triumfa mirklī, kad ar olimpiskajiem olīvu zariem svaigi vainagotie dēli pacēla savu veco tēvu plecos, kāds skatītājs izrunāja leģendāros vārdus: “Labāk mirsti tagad, Diagor, jo debesīs uzkāpt nav iespējams.”

Grieķu dievi neuzskatīja, ka viņu pienākums būtu kādu pēc nāves apveltīt ar mūžīgu svētlaimi. Arī Pindars savās dziesmās nekautrējas uzvarētājiem atgādināt, ka tā nu ir nepārkāpjama robeža: nemirstība nav iespējama. Saistībā ar to šķiet zīmīgi pieminēt faktu, kas atstāj visai rūgtu pēcgaršu: Diagora vārdā nosauca reakcionāru kliķi – runa ir par “diagoriešiem”, kuri centās panākt Rodas salas atdalīšanos no atēniešu izveidotās un vadītās līgas, kas iestājās par demokrātisku valsts iekārtu Egejas jūras salās, cik vien tālu sniedzās līgas ietekme.

Naidžels Spaivijs no Kembridžas steidz atspēkot olimpisko mītu. Ja mums tiktu dota iespēja apmeklēt Olimpiju tās uzplaukuma periodā klasiskajā laikmetā, mēs, viņš uzskata, visdrīzāk gan nekādā sajūsmā nebūtu: “Visticamāk, tur valdīja neizturama smirdoņa,” spēles bija skaļas un asiņainas, un tās “nevajadzētu idealizēt kā zudušo godību”. Spēļu izcelsme, pēc viņa domām, ir vienkārša: tās ir karš. Visu atlētisko spēļu programmu iespējams racionalizēt kā kavalērijas un kājnieku kaujas vingrinājumu komplektu. Viņaprāt, visas spēles ir kara spēles.

Tāds, bez šaubām, ir viens no valdošajiem uzskatiem. Taču nevar nepamanīt, ka daudzi tālaika grieķu autori atlētu sacensības redz pavisam citādi. Tā, piemēram, dzejnieks Tirtajs, filozofs Ksenofans un traģiķis Eurīpids atlētu sacensības krasi pretstata militārajam dienestam, vērtējot tos kā galēji atšķirīgus notikumus. Par labāku kareivi vai uzticamāku dzimtenes aizstāvi kaujā nekļūst, prasmīgi uzvarot pretinieku cīkstiņā vai laušanās sacīkstēs, saka kāds Eurīpida lugas varonis. Un tik tiešām, izteikti individuālistisko ētosu grieķu atlētu sacensībās (tajās nebija nedz stafetes, nedz arī komandu spēļu vai komandas gara) grūti salīdzināt ar hoplītu kaujas taktikas vienoto un kolektīvo dabu: uzbrukums tika īstenots slēgtās ierindās, katram kaujiniekam ar savu vairogu piesedzot cīņubiedru kreisajā pusē un paļaujoties uz to, ka cīņubiedrs labajā pusē pasargās viņu. Šeit nebija vietas individuālai varonībai: visa pamatā bija savas pozīcijas noturēšana un cīņubiedru atbalstīšana.

Tomēr Spaivijam ir taisnība par gimnasiju – vingrošanas laukumu – svarīgo lomu klasiskā laikmeta grieķu pilsētu iedzīvotāju dzīvē. Gimnasiji funkcionēja kā klubi, brīvā laika pavadīšanas vietas, un, bez šaubām, tajos bieži vien tika vītas politiskas un seksuālas intrigas. Sabiedrība to nenosodīja; gluži pretēji, gimnasiarha – par gimnasiju atbildīgā – amats bija pagodinājums, par ko daudzi bija gatavi maksāt bargu naudu. Dažkārt gimnasiji kļuva par intelektuālu diskusiju vietu, ja regulārajiem apmeklētājiem tas gāja pie sirds.

Spaivijs izklāsta arī to, kas mums zināms par balvām, kuras saņēma spēļu uzvarētāji. Mums visiem ir mācīts, ka grieķi sacentās par simbolisku uzvaras vainagu; šis fakts bija nozīmīgs 19. gadsimta Lielbritānijas publiskajās skolās, Ziemeļamerikas elitārajās augstskolās un arī pirmajos mūslaiku olimpisko spēļu gados, kad valdīja amatieru sporta kults. Taču tā nekad nav bijusi taisnība. Patiesībā spēļu uzvarētāju saņemtās balvas bija diezgan prāvas. Piemēram, atēnietis, kurš bija ieguvis olimpiskos laurus, visu atlikušo mūžu varēja par brīvu vakariņot pilsētas sapulču namā. Skrējējs, kas uzvarēja atēniešiem nozīmīgākajās panatēniskajās spēlēs, varēja iegūt pat 100 ap 38 litru tilpuma krūku ar augstākās kvalitātes olīveļļu. Tā nebija maza balva.

Mums būtu jāpiemin arī citas Senās Grieķijas atlētu sacensības. To bija pārsteidzoši daudz, un bija sportisti, kas savu laiku pavadīja, ceļojot no vienām spēlēm uz citām. Pindars uzskaita pāris šādu vīru uzvaras un iegūtās balvas: te vilnas apmetni, tur sudraba krūku un tā tālāk. Taču četras spēles izcēlās visu pārējo starpā: olimpiskās spēles, kas notika ik pēc četriem gadiem, pītiskās spēles, kas notika varenajā Apollona svētnīcā Delfos katra olimpiskā cikla trešajā gadā, nemejiskās spēles, kas notika katru otro gadu Zeva svētvietā Peloponnēsā, un istmiskās spēles par godu Poseidonam, kas notika pamīšus ar nemejiskajām spēlēm Korintas šaurumā.

Atēnu Universitātes profesors Pans Valavanis uzrakstījis raitu un saistošu, brīnišķīgi ilustrētu grāmatu, kurā aplūko minētās četras un papildus vēl arī panatēniskās spēles. Delfi bija otra svarīgākā atlētisko sacensību norises vieta, taču dažā ziņā tā bija vismaz līdzvērtīga Olimpijai: pilsēta, kas baudīja pārticību, pateicoties viesu ziedojumiem – daži apbrīnojami artefakti ir saglabājušies līdz pat mūsu dienām –, un bija bagāta ar leģendām. Orākuls, kas atradās pilsētas pravietiskā aizbildņa svētnīcā, bija kļuvis par pašu ietekmīgāko visā Grieķijā, un gan atiskajās traģēdijās (atcerieties Oidipa likteni Sofokla lugā), gan Hērodota vēsturē netrūkst stāstu par to. Delfi atradās fantastiski skaistā vietā, varenā kalnu aizā, kurā joprojām mīt ērgļi, un senajiem grieķiem tā bija pasaules centrs. (Zevs to pierādīja, vienlaikus palaižot brīvībā divus ērgļus, katru no savas pasaules malas, un putni sastapās Delfos.) Šai vietai piemita īpaša aura jau kopš vissenākajiem laikiem, un vietējā muzejā aplūkojams bagātīgs Mikēnu civilizācijas un vēlāku laiku kultūras eksponātu klāsts.

Zeva templī Olimpijā atradās antīkās pasaules izcilākā tēlnieka Feidija darinātā gigantiskā Zeva statuja. Ar ziloņkaulu un zeltu klātā 12,4 metrus augstā statuja – viens no septiņiem pasaules brīnumiem – bija klasiskā formā iemiesota grieķu ideja par dievu valdnieku. Mūsu ēras 5. gadsimtā statuja tika aizvesta uz Bizantiju, kur drīz vien gāja bojā ugunsgrēkā. Ir saglabājušies vairāki šīs statujas attēli; taču pats smeldzīgākais atradums ir keramikas trauks, uz kura rakstīts: “Es piederu Feidijam.” Kopā ar citām intriģējošām paliekām tas bija atstāts kādā darbnīcā Olimpijā.

Antīkajā laikmetā par olimpisko spēļu rīkošanas godu tika izcīnīti vairāki kari. Kontroli pār tām dažādos laika periodos centās iegūt Argosa, Ēlida un Sparta. Mūslaiku spēlēm ir neparasti līdzīga vēsture. Ja olimpiskās spēles bija jāatjauno mūsdienu pasaulē, kur tās noturēt? 1850. gadā Viljams Penijs Brukss sarīkoja “olimpiskās spēles” visai negaidītā vietā – Anglijas mazpilsētā Mačvenlokā Šropšīrā, kur tās notiek līdz pat šai dienai. Taču, protams, grieķu kaismīgā pārliecība bija, ka olimpisko spēļu vieta ir tikai un vienīgi Grieķijā. Šim viedoklim nekad nav trūcis atbalstītāju. Tikai dažnedažādu intrigu un kompromisu rezultātā izdevās nonākt līdz pašreizējam olimpiskajam grafikam un norises vietu rotācijai.

Turīgais uzņēmējs Evangels Zaps finansēja “Zapa olimpiādes”, kas notika Grieķijā 1859., 1870., 1875. un 1889. gadā. Sporta sacensības tajās gan bija nobīdītas otrajā plānā aiz lauksaimniecības un rūpniecības materiālu izstādēm. Grieķija pat mēģināja iestarpināt papildu olimpiskās spēles 1906. gadā Atēnās, ko oficiālā olimpiskā kustība iecirtīgi atteicās atzīt. Ideja par pastāvīgu spēļu mājvietu Grieķijā no jauna parādījās 1945. gadā, 1976. gadā pie tās atgriezās senators Bils Bradlijs, un tā tika nopietni apspriesta vēl 1980. gadā. Uz to pamudināja dažādas nelaimes, kas bija vajājušas citur notikušās spēles: sašutums par nacistu uzvedību 1936. gada Berlīnes olimpiādē, Padomju Savienības boikotētās Monreālas un Losandželosas spēles 1976. un 1984. gadā un rietumvalstu atbildes boikots Maskavas spēlēm 1980. gadā. Nevar nepieminēt arī Izraēlas sportistu slaktiņu 1972. gada Minhenes olimpiādē.

Mazāk traģiskas, tomēr satraucošas ir nesenās liecības par korupciju, ar kuras palīdzību vairākas valstis un to pārstāvji centušies sasniegt olimpisko spēļu rīkošanu kādā no savām pilsētām. Korupcija ir skumjš sporta pasaules fakts, tomēr kopš 1896. gada mēs vismaz neesam piedzīvojuši nevienu karu, kas būtu izcīnīts par tiesībām rīkot olimpiādi.

Sporta sacensības nekad nav bijušas pasargātas no asi izjustām šķiru atšķirībām. Augstmaņi negribīgi iesaistījās sacensībā ar amatniekiem; amatierisma un pseidoamatierisma vēsture ir viena no komiskākajām cilvēka dzīvnieciskās dabas izpausmēm. Jau 4. gadsimtā p.m.ē. augstdzimušā Alkibiada dēls apgalvoja, ka viņa tēvs gan piedalījies jāšanas sacīkstēs, taču atlētikas sacensības augstu nevērtējis, zinot, ka daudzi to dalībnieki bija zemas izcelsmes, nāca no nomaļām polisām un bija slikti izglītoti.

Atjaunoto olimpisko spēļu pirmajos gados daudzi uzskatīja, ka 1900. un 1904. gadā notikušās Parīzes un Sentluisas spēles, kas abas sagādāja vilšanos, sagandējusi oportūnistiskā ideja vienlaikus ar olimpiādi šajās pilsētās atklāt arī pasaules izstādi. Turklāt Sentluisā notika arī apkaunojoši rasistiskās “antropoloģijas dienas”, kas apgaismoto vērotāju izpriecai demonstrēja neeiropiešu tradicionālos sporta veidus.

Valstis savā starpā sacenšas un vij kaislīgas un dārgas intrigas, tikai lai iegūtu tiesības uzņemt olimpiskās spēles. Izvairīties no politikas ir ļoti grūti, un tas pat nekad nav pilnībā izdevies. 1948. gada spēļu norisei tika izvēlēta Londona – šķiet, kā sava veida atlīdzība par britu lomu nesenajā karā. Saistība ar nacionālo lepnumu jo īpaši svarīga ir Grieķijai. Olimpiskās spēles bija galvenais pavediens, kas mūsdienu Grieķiju vienoja ar tās klasisko pagātni un palīdzēja nostiprināt jaundibinātās grieķu nācijas identitāti: tā vis nebija tikai atpalikusi un nabadzīga drūpošās Osmaņu impērijas daļa, tālu no Rietumu vēstures un interesēm, gluži pretēji – tā bija mākslas, zinātnes un izglītības dzimtene, varenas un joprojām vitālas tradīcijas šūpulis. 19. gadsimtā vadošās rietumvalstis cienīja sportu. Tādēļ nav pārsteigums, ka grieķu rakstnieki jau 1833. gadā vaicāja: “Kur ir mūsu olimpiskās spēles?” Kampaņas par šo tēmu tika laiku pa laikam izvērstas gadsimta garumā. Grieķijas populārāko futbola komandu Olympiakos un Panathinaikos nosaukumi pierāda, ka pat mūsdienās saikne ar antīko pasauli sportistiem šķiet tikpat nozīmīga kā intelektuāļiem.

Pēc lielām pūlēm grieķi panāca, ka jaunlaiku olimpiskās spēles 1896. gadā tika atklātas Atēnās. Atēnas bija cerējušas rīkot arī simtgades spēles 1996. gadā, tomēr tām nācās nogaidīt līdz 2004. gadam, kad prasmīgas lobēšanas rezultātā spēles “atgriezās mājās”.

Maikls Luelins Smits, bijušais Lielbritānijas vēstnieks Atēnās, izklāsta pārsteidzoši garo un sarežģīto pirmo moderno olimpisko spēļu vēsturi. Tajā sava loma bija arheoloģiskajiem izrakumiem senajā Olimpijā. Pirmie meklējumi notika jau 18. gadsimtā, bet 1875. gadā izrakumus pārņēma un turpināja vācu arheologi. Oskars Vailds, studēdams Oksfordā, apmeklēja izrakumus 1877. gadā, kā rādās, nelūdzis koledžai atļauju kavēt lekcijas; pēc atgriešanās viņš tika no koledžas izslēgts, kas viņam ļāva teikt: “Mani patrieca no Oksfordas par to, ka biju pirmais students, kas apmeklējis Olimpiju.”

Olimpiskās spēles atdzima patiesi starptautiskā aizbildnībā: vācu pētnieki veica izrakumus, franču barons Pjērs de Kubertēns, grāmatas “L’Éducation en Angleterre” autors, kurš kvēli atbalstīja ideju, ka sports ir jāiekļauj izglītības programmās, vadīja spēļu atjaunošanas kampaņu; publisko skolu prestižs un sporta kults šo piedāvājumu padarīja neatvairāmu Lielbritānijai. Taču vienā ziņā publisko skolu absolventu vīzdegunība kļuva par klupšanas akmeni: pirmajā 1896. gada olimpiādē piedalījās negaidīti mazs skaits britu. Kā izrādījās, britu sportisti bija gaidījuši oficiālus ielūgumus, kas netika izsūtīti.

Antīko sporta spēļu mehāniku un ar to saistītus jautājumus, piemēram, “kā īsti darbojās sacīkšu starta vārti?”, saistoši apskata Stīvens Dž. Millers no Bērklija Universitātes, kurš pats veicis izrakumus Nemejas stadionā. Viņa pētījums ir uzteicami visaptverošs: atšķirībā no citiem autoriem, viņš tajā neaizmirst pieminēt to, cik nozīmīgi šie antīkie masu svētki, pirmām kārtām jau olimpiāde, bija arī mūziķiem, filozofiem, šarlatāniem, politiķiem un visiem citiem, kas alka ievērības vai peļņas.

Olimpisko spēļu vieta vēsturē ar to vēl nebeidzas. Var norādīt, ka tā ir arī precīzas laika skaitīšanas sākums, tā kā olimpisko spēļu uzvarētāju saraksti kļuva par pamatu datēšanas sistēmai, ko izgudroja un plaši ieviesa vēlāku laiku grieķu autori. Iespējams, ne mazāk svarīga ir olimpiādes loma tajā, ka grieķi, atšķirībā no vairuma kaimiņtautu, nekautrējās no kailuma attēlošanas mākslā: tā faktiski kļuva par grieķu mākslas centrālo estētisko pazīmi, ko vēlāk, pēc tās atklāšanas no jauna, pārņēma renesanses laikmeta mākslinieki.

Tā nu esam nonākuši pie pēdējās domas. Platons teicis, ka ir tie, kas dodas uz olimpiādi, lai sacenstos, tie, kas turp dodas, lai skatītos, un tie, kas turp dodas tirgoties. No šiem trim, viņš sev raksturīgajā stilā piebilst, godājamākie ir tie, kas dodas uz olimpiādi, lai skatītos, jo viņu rīcība ir tuvākā tīrai apcerei, kas ir cilvēka prāta cēlākā nodarbe. Tā ir pārsteidzoša doma mūsu laikā, kad daudzi goda vietu dotu sacīkšu dalībniekiem, sportistiem, kas dzīvi pavada treniņos, citi izceltu uzņēmējus, kas veicina ekonomisko progresu (un bieži vien gūst labumu arī paši), taču tikpat kā neviens nebalsotu par vērotāju, vienkāršo skatītāju, kurš pastāvīgi saņem pārmetumus un izsmieklu, ar ko augstprātīgā tonī to apber mūsu sabiedriskie un politiskie komentētāji. Sporta līdzjutējs, kam tik bieži jārēķinās ar patronizējošu attieksmi no mūslaiku intelektuāļiem, var sevi mierināt, ka viņam atzinīgus vārdus veltījis pats filozofu valdnieks.

© The New York Review of Books, 2004. gada 21. oktobrī