No Godāra līdz “Le Guignolo”

Pandēmijas laikā izrādījās, ka ļoti daudzus cilvēkus, pat draugus, neatpazīstu maskās. Sapratu, ka līdz šim visvairāk uzmanību esmu pievērsusi nevis acīm, bet mutei: lūpām, zobiem, arī smaidam. Jāatzīstas, man vienmēr vislabāk patikuši ne pārāk glīti vīrieši ar lielām lūpām (kaut kur dzirdēju apzīmējumu “skūpstāmām”) un visvairāk – uz ekrāna. Aktieris Žans Pols Belmondo (1933–2021) bija tieši tāds. Savā karjerai tik nozīmīgajā filmā “Līdz pēdējam elpas vilcienam” Belmondo, stāvot pretī Hamfrija Bogarta attēlam, ar īkšķi vairākkārt nobrauc pār savām biezajām lūpām. Ar šo žestu viņš, šķiet, cieņpilni, tomēr apņēmīgi notrauca daudzus savus ekrāna priekštečus, tajā skaitā pat pievilcīgāko film noir ciniķi Bogiju. Salīdzinājumā ar citiem franču aktieriem, kā, piemēram, Žerāru Filipu, Žanu Marē, vēlāk arī Alēnu Delonu, Belmondo nevarēja saukt par skaistuli. Toties viņā bija tāda enerģija un pievilcība, kurai grūti pretoties. Viņš, liekas, arī pats sevi neuztvēra pārāk nopietni. Kādā intervijā aktieris teicis, ka labāk dodot priekšroku tādām piedzīvojumu filmām kā “Cilvēks no Rio” nekā Alēna Renē vai Alēna Roba-Grijē intelektuālajiem darbiem. Un pareizi. Belmondo vislabāk piestāv lomas, kurās ir kustība, aizrautība, dumpīgums, drosme un asprātība. Kad “Trakajā Pjero” viņš, braucot kabrioletā, pagriežas un ieskatās kamerai, tas ir, mums, tieši acīs, skatītājs jūtas samulsis un arī aplaimots. Turpmāk nekad vairs negribēsies izlaist Belmondo no mūsu skatiena. Bet viņš dara to, kas jādara. Par laimi, viegls smīns Belmondo nepamet arī, kad viņš dodas pēdējā gaitā pretī baltajam helikopteram.

Tas bija filmā “Profesionālis”.

D. Z.

Proves

Savas karjeras laikā esmu piedalījies tikai nedaudzās aktierprovēs. Kluzo filmai “Patiesība” tās bija visai komiskas. Uzreiz pēc tam man bija jādodas uz “Moderato Cantabile” provēm, bet Kluzo mani ieslēdza istabā kopā ar viņa sievu. Es viņam saku:

– Man jāiet!

– Nekur jūs neiesiet!

– Atslēdziet durvis, vai arī es tās izgāzīšu!

Beigu beigās es nofilmējos viņa provēs. Ar Brižitu Bardo. Viņš lika man 15 minūtes kaislīgi glāstīt viņas krūti. Pa labi, pa kreisi… Tas bija ļoti patīkami, bet ar to arī mans sniegums beidzās. Lai vai kā, es zināju, ka neesmu spējīgs spēlēt orķestra diriģentu. Man šķiet, viņš nedaudz ietiepās, juzdams, ka es nevēlos lomu – tas viņu uzbudināja… Līdzīgi kā ar sievietēm! Īsa saskriešanās, bet labas atmiņas – tā bija vienīgā reize, kad satiku Bardo, ar kuru kopā man tā arī nekad nav sanācis filmēties. Lai gan viņa bija paredzēta lomai “Misisipi nārā”.

Atklāsme Godārs

Darbs uzņemšanas laukumā, piemēram, ar Karnē, bija ļoti strukturēts. Tolaik vēl bija daudz tehnisku ierobežojumu. Tā kā biju pieradis pie teātra skatuves, es runāju pārāk skaļi, nespēju izsekot gaismām… Filmēšanās kino man likās ļoti kaitinoša. Atklāsmi es piedzīvoju, pateicoties Godāram. Ar viņu tā bija pilnīga brīvība. Viņa filmēšanas maniere bija diezgan ekstravaganta. Ņemot vērā, ka skaņa netika ierakstīta pa tiešo, viņš suflēja tekstu. Pirmajā “Līdz pēdējam elpas vilcienam” dienā viņš man saka ar savu šveiciešu akcentu un savā stieptajā intonācijā:

– Tu ieej tai telefona būdiņā, un tad tu zvani.

Es ieeju būdiņā. Viņš man saka:

– Labi, tā ir labi. Bet pie tā mēs atgriezīsimies rīt, man vairs nav ideju.

Kādu dienu Džīna Sīberga bija sakrāsojusies, bet viņam tas nepatika. Viņš man saka:

– Pasaki viņai, ka ar to makijāžu viņa izskatās neglīta.

Man, pieradušam pie teātra stingrās kārtības, tas likās fantastiski. Vakarā es atgriezos mājās un teicu sievai:

– Tas ir brīnišķīgi! Viņš ir traks!

Biju pārliecināts, ka filma nekad neiznāks uz ekrāna. Atmosfēra bija pavisam brīva, nepiespiesta: mēs to uztvērām kā kaut ko amatierisku, kā izklaidi.

“Il Brutto”

Kad ierados Itālijā, žurnālisti mani iesauca par Il Brutto. Jutos dikti lepns: il brutto, zvērs… Man paskaidroja, ka tas nozīmē “neglītenis”! Francijā mums bija Žans Marē, Žoržs Maršals, Anrī Vidals – tikai smuki puiši! [..] Renē Klērs teica:

– Jā, viņš ir ļoti talantīgs… taču nesmuks! Viņš nevar filmēties kino.

[..] Revolūcija, ko sacēla “Līdz pēdējam elpas vilcienam”, ir arī apstāklī, ka galvenās lomas atveidotājs nav “smukulītis”! [..] Pēc šīs filmas viss notika kā pasakā. Telefons zvanīja no rīta līdz vakaram. Man likās, ilgi tas neturpināsies. Un es piekritu filmēties virknē filmu. Tas bija kā sapnī – pēkšņi nonākt Sofijas Lorenas, Džīnas Lollobridžidas un Klaudijas Kardināles skavās! Tie bija 60. gadi, la dolce vita… Romā via Veneto naktsklubos varēja sastapt skaistākās sievietes pasaulē. Trakulības katru nakti. Es tur paliku sešus mēnešus un nofilmējos četrās filmās pēc kārtas. “La ciociara” pirmajā ainā, kurā filmējos ar Sofiju Lorenu, biju tikko ieradies Itālijā, un septiņos no rīta mēs jau nodevāmies kārtīgam franču skūpstam. Lieliskas atmiņas. Karjera sākās labi… Ar Vitorio De Siku, ja gadījās vairākkārt pārfilmēt ainas, tā nekad nebija aktiera vaina. Viņam patika spēlēt kazino. Dažus rītus viņš filmēšanas laukumā ieradās nedaudz saguris… Kādu dienu, kad man bija jāatzīstas Sofijai mīlestībā, viņš iesnaudās. Bet viņš bija Il Maestro, neviens neuzdrīkstējās neko teikt… Līdz beigās kādam puisim no rokām izkrita bļodiņa. Viņš pamodās un iesaucās:

– Nofilmēts! Perfetto!

Patiešām apburošs cilvēks. Vienu sestdienu viņš ieradās kopā ar sievu un bērniem, bet nākamo sestdienu – ar mīļāko un bērniem! Es turpināju filmēties “Mare matto” kopā ar Džīnu, ko skūpstīju rīsiem pilnu muti.

Melvils un Leons Morēns

Melvilu ļoti šokēja mana attieksme. Mēs strādājām pie filmas “Leons Morēns, priesteris” viņa studijā studios Jenner aiz Itālijas laukuma. No rīta, ģērbies sutanā un beretē, uz filmēšanu es ierados, sēžot pie sava AC Bristol kabrioletastūres… Redzot mani šādā paskatā, viņš jutās satriekts. Viņš domāja – un šis tēls mani pavadīja ilgi –, ka es nekoncentrējos darbam. Ja filmēšanas laukumā ierodies atbrīvots un dzen muļķi, tas nozīmē, ka tu filmu neuztver nopietni. Bet, ja tu runā par sava personāža dvēseles stāvokļiem un vakarā jūties nomocīts, tad tas jau uzreiz ir daudz labāk. Kurpretim mēs vakarus pavadījām pie pastisa glāzes! Melvils domāja, ka man par filmu ir nospļauties; viņš teica:

– Ejiet sakoncentrēties.

Es atbildēju:

– Ja es sakoncentrēšos, es aizmigšu!

Un vienudien, kad viņš aizsūtīja mani uz ģērbtuvi, es izlikos guļam. Līdzīgi ar Emanuelu Rivu: filmā ir aina, kad man ar viņu jārunā latīniski, un viņš gribēja, lai iemācos visu latīņu tekstu no galvas! Es teicu:

– Nē. Jūs man aizkadrā salīmēsiet lapiņas, un es to norunāšu ļoti labi.

Beigu beigās viņš salīmēja lapiņas. Un, ja esat redzējuši filmu, šai ainā es izskatos ļoti iedvesmots, jo lasot meklēju savu tekstu un tas man piešķir vieglu mulsuma izteiksmi. Protams, atliek ko tādu pateikt, un vēlāk neviens jūs vairs neuztver nopietni.

“Asa sižeta filmā nevajag muļļāties”

Francijā patiešām ir filmas, kurām prasītos taisīt rimeikus. Ja to dara amerikāņi, neviens nejūtas pārsteigts… Viena no tādām filmām ir “Ho!” [..] Vispirms tā ir brīnišķīga Žozē Džovanī grāmata. Bet ekranizācija bija neizdevusies: mazā pārdevēja kļuva par covergirl… Un, kad dāvināt kažoku Sindijai Krofordai, viņai par to ne silts ne auksts! Beigas arī bija neizdevušās. Viņš aiziet paceltām rokām, lai gan vajadzēja kaut ko “Scarface” garā: viņš uzkāpj uz jumta, uz viņu bliež ar automātiem, un viņš lec! Asa sižeta filmā nevajag muļļāties. Ja čalim beigās pietrūkst dūšas, tas nekam neder. Publikai tas nepatīk. Kad pēc “Misisipi nāras” gāju uz boksa mačiem – Parīzē tolaik tie vēl bija skaisti –, puiši man teica:

– Bet kā tad tā! Tā meiča jūs spīdzina! Jums beigās vajadzēja viņu nožņaugt, bet jūs bijāt kā nolēmēts…

Viņi bija nikni.

Kannas, Renē un svilpieni

Uzreiz pēc “Lieliskā” es producēju “Staviski” ar Mnuškinu kā izpildproducenti. Filmēt ar režisoru Alēnu Renē – vēl vienu šarmantu vīru attiecībās ar aktieriem – bija Žerāra Lebovisī ideja. Es negribēju, ka filma nonāk Kannās. Visi centās mani pierunāt. Un tā bija īsta izgāšanās! Renē piecus gadus nebija filmējis, un tā bija vienīgā reize, kad viņš krita nežēlastībā. Kannās esmu pabijis divreiz. Ar filmu “Moderato Cantabile” – kas tika izsvilpta. Un ar “Staviski” – kas arī tika izsvilpta! Ar laiku tās kļuva par labām atmiņām.

Pjero pret “Le Guignolo”

Derē, Lotnērs un Verneijs ir režisori, ko bieži kritizē. Tomēr franču kino viņi ir devuši daudz. Savā žanrā tie ir ļoti labi kinorežisori. Tieši ar viņiem iemantotā popularitāte man ļāva nospēlēt Kīnu un Sirano. Ja es nebūtu filmējies pie Verneija, “Trakais Pjero” netiktu uzņemts un “Staviskis” vai “Misisipi nāra” neeksistētu! Šiem režisoriem ir nācies piedzīvot uzbrukumus, kas man šķiet netaisni. Es biju ļoti priecīgs filmēties pie Godāra, bet arī pie Lotnēra. “Le Guignolo” nav šedevru šedevrs, pat ja filmas pirmie trīs stundas ceturkšņi ir lieliski. Ja es būtu darījis tikai to, tas būtu skumji. Bet, ja es būtu filmējies tikai “Leonā Morēnā, priesterī”, arī tas būtu skumji. Man ir paveicies būt starp aktieriem, kas varējuši aptvert visus žanrus, no intelektuālā Jaunā viļņa līdz visparastākajam farsam. Es patiešām neko nenožēloju. Un, ja jūs liktu man izvēlēties starp nolādētā karjeru, kurš spēlē simt cilvēkiem ar visslavinošākajām kritikām, un pārāk populāra aktiera karjeru, es daudz nevilcinātos: rīt es sāktu visu no sākuma.

Première nr. 217, 1995. gada aprīlis