No Galilejas

Jāņa Vaišļas piemiņai

Pusceļā starp Kafarnaumu un Tābigu jau pēc ceļojuma beigām mēs satikām kādu īru jaunieti, kurš arī meklēja autobusu. (Piebilde: “mēs” te un tālāk lietots tehniskā nozīmē, proti, tādā nozīmē, ka es nebiju viena, bet visi iespaidi un domas ir manis pašas. Tieši tāpat “mēs” lietoja Aigerija, viena no pirmajām svētceļniecēm mūsu ēras 4. gadsimta 80. gados, un labi, ka viņa tā darīja. Citādi vēlāki ekseģēti būtu nodomājuši, ka sieviete viena pati apceļojusi vairākus tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju – mūsdienu Ēģipti, Sīriju, Izraēlu, Turciju un Saūda Arābiju – un savā ceļā satikusi tikai dievbijīgus mūkus un laipnus romiešu karavīrus, izmainot visus mūsu priekšstatus par Austrumu pagātni.) Tātad mēs satikām kādu īru jaunieti brīdī, kad sasniedzām takas beigas. Mēs negribīgi devāmies atpakaļ no Galilejas. Jau tobrīd gribējām šeit atkal atgriezties. Svelme mūs vēl smacēja, bet vienlaikus tās sāka jau pietrūkt. No zilajiem dadžiem, dateļpalmām, cipresēm un savvaļas fenheļa garoja ēteriskās eļļas. Acis bija grūti atraut no jūras (drīzāk ezera) gaišzili dūmakainā klaida, un šķita tikai dabiski: pietiek ticēt, un varētu pastaigāties pa ūdens virsmu.

Tātad mēs satikām kādu īru jaunieti. Stāvot krustojumā, viņš mums pastāstīja, ka savā ceļojumā apmeklējis ne tikai Galilejas svētās vietas, bet arī Jordānas Rietumkrastu. Viņš bija redzami satriekts par to, ko tur redzējis. Dzeramā ūdens piegāde, ko pārvalda Izraēlas valdība, esot sarukusi līdz aptuveni 20 litriem uz cilvēku diennaktī. Nopietnas sanitārās problēmas. Grūtnieces, zīdītājas, bērni un slimnieki, kas nevar nomazgāties. Dzeloņdrātis. Bezcerība. Divdesmit litri šeit varbūt izklausītos pietiekami, bet ne zemē, kur jau pavasarī ap pusdienas laiku ir 30 grādus karsts. Neviens no mums, sacīja jaunais cilvēks, uz sevi un mums bakstīdams ar pirkstu, apstākļus, kādos dzīvo palestīnieši, neuzskatītu par dzīvošanai pieņemamiem.

Kad nonācām apdzīvotākās vietās, arheoloģisko izrakumu brošūras un izrakstus no evaņģēlijiem nolikām malā, ieslēdzām mobilos tālruņus un sākām pārbaudīt, vai īrs nav pārspīlējis. Šķiet, ka nebija. Izraēlas valdība ūdens problēmā vaino pašus palestīniešu amatvīrus, sakot, ka tie neesot salabojuši izrūsējušās ūdens caurules, tādējādi ceturtdaļa ūdens iztekot zemē. Proti, ja būtu salabojuši caurules, varētu dabūt par ceturtdaļu vairāk. Telavivas lidostā ir iekārtots informatīvo stendu gaitenis un pieejams valdības izdots buklets, kas veltīts cionisma 120 gadu jubilejai. Tiešām izskatās bezcerīgi. Viss gadu desmitiem ilgušais asiņainais konflikts šajā oficiālajā bukletā ir rezumēts vienā vienīgā palīgteikumā. Teodors Hercls esot gribējis nest mieru un saticību (par to nav šaubu), taču ebreju nometnieki, ieradušies tagadējās Izraēlas teritorijā, es citēju, “sadūrušies ar vardarbīgu pretestību no šeit dzīvojošajiem arābiem” un tāpēc bijuši spiesti izveidot aizsardzības spēkus. Nevis “palestīniešiem”, bet “arābiem”, viņi raksta. Ja šo bukletu lasītu kāds svētvietu tūrists, kurš iepriekš par mūslaiku vēsturi nebūtu interesējies, viņam pat prātā neienāktu, ka “arābu” pretenzijas uz šo zemi ir vismaz tikpat pamatotas kā ebreju.

Es nebiju gribējusi šim jautājumam pievērst uzmanību, lai varētu paturēt savas tiesības saukt Galileju par “Svēto zemi” un par visu to nedomāt. Interesanti, ka slavenā “Apsolītā zeme” īstenībā pat uzlika īpašus (pārpolitiski morālus) pienākumus. Katrā ziņā tā vairāk prasīja nekā sniedza. Šim apgalvojumam var atrast pierādījumus dažādos tā dēvētajos Svētajos rakstos. Piemēram, kā tas nejauši sagadījies, Jordānas Rietumkrasts lielā mērā sakrīt ar antīkās Samarijas teritoriju. Vēsturiskos evaņģēliju komentāros pie pantiem par samariešiem uzsvērti norādīts, ka samariešu un galilejiešu atklātā naidīguma un savstarpējās kaitniecības dēļ pats fakts, ka Jēzus Nācarietis uz Jeruzalemi nebaidoties gāja caur šīm zemēm, nevis apkārt un ka viņš uzteica samarieša žēlsirdību, tālaika cilvēkiem droši vien likās skandalozi. Daļa no haredim (tā dēvētajiem stingri ortodoksālajiem jūdiem) izdara līdzīgus pārpolitiskus secinājumus, bet balstās citos Svēto rakstu komentāros: kamēr nav atnācis Mesija, ne no kādas valsts nekas neiznāks, un vardarbīgu tās spēkā uzturēšanu D*evs neatbalsta. Šis izklausās vēl skandalozāk, bet gandrīz jāatzīst, ka no visa, ko izlasīju, šajās tēzēs vismaz ir kaut kāda – lai arī ārpasaulīga – cerība. Tagad atgriezīšos atpakaļ vietā, no kuras sāku.

Kādā nozīmē neticīgie var domāt par Svēto zemi? Pirms daudziem gadiem, šķiet, vēl skolas laikā, mēģinot racionāli izdomāt rīcības plānu pašiem sliktākajiem gadījumiem (situācijām, kad dzīve kaut kādu iekšēju vai ārēju apstākļu dēļ kļūst nedzīvojama), es izdomāju, ka vajag izdomāt kādu vietu, uz kuru iet, un tad, neko nedomājot un necenšoties risināt, vienkārši uz turieni iet. Varbūt vēl kādam tā ir, tāpēc, apsverot iespējamās “pēdējās cerības” zemes, varu piedāvāt Galilejas rietumkrastu Izraēlas ziemeļos. Ticiet man, tam piemīt vajadzīgās īpašības. Var noiet pusi dienas, nesatiekot neviena cilvēka, tikai govis. Tādā kā pussavvaļā, jocīgi maziem tesmeņiem un bailīgiem teliņiem pie sāniem, tās sastājušās ēnā zem kokiem un domīgi raugās. Viņas izskatās mūžīgas – kā tas bruņurupucis, kurš dažās Austrumu mitoloģijās uz muguras tur Visumu. (Skatoties uz viņām, es atkal pārdomāju: vai es uzskatu, ka “drīkst” viņas nogalināt? Nē, es uzskatu, ka “nedrīkst”.)

Līkloču takas starp pakalniem, te nolaižoties ielejās, te atkal paceļoties līdz stāvākām kraujām, ir tās pašas, pa kurām gāja ķēniņi, karavadoņi un pravieši, un arī gani, zemkopji un tirgotāji, sākot vismaz ar Ābrahamu. Tur ir pļavas, kurās neviens nav spēris kāju, šķiet, kopš 20. gadsimta 70. gadiem. Tās vēl nav atmīnētas un ir apjoztas ar dzeloņdrātīm. Nevienam šīs pļavas nevajag, tāpēc tās droši var uzskatīt par savām. Lai kaut kur nonāktu un kaut ko paspētu, Galilejas pavasarī jāceļas ļoti agri. Dienas karstums stipri sašaurina domu loku, tāpēc ir labi piemērots “garīgiem vingrinājumiem” vai kam tamlīdzīgam, kas prasa vienmuļu nosvērtību. Jēzus Nācarietis ar mācekļiem te šurpu turpu nostaigāja simtiem, varbūt pat tūkstošiem kilometru un pat uz laiku atgriezās kā augšāmcēlies – ja ticam evaņģēlistiem – pēc jūdu Lieldienām no Jeruzalemes.

Domāju, ka daudzi Jaunās derības lasītāji nezina un nenojauš, cik daudz Jēzus Kristus dzīves vietu apstaigāšana var piedāvāt stāsta iemiesošanai. Un cik daudz pēdējos simt gados Galilejā izdarījusi arheoloģija. Tas nav gluži tādā taustāmības līmenī, par kādu Aigerija 4. gadsimtā rakstīja savās piezīmēs: viņai Sīnāja kalnā gidi esot rādījuši gan pamatni, uz kuras stāvējis zelta teļš, gan arī saknes slavenajam degošajam krūmam, kurš uzrunāja Mozu. Bet ir iespaidīgāk, nekā gaidīju. Izrakumi un “lauka pētījumi” ap Galilejas jūru un Golānas augstienēs diez vai saņem tik lielu finansējumu kā darbi ap Jeruzalemi, taču zemes pamestības dēļ tie var atļauties vērienu un mežonīgas hipotēzes.¹

Piemēram, netālu no romiešu pilsētas Hipas (tur mums neizdevās nokļūt) esot atrakts lauks un grava, pie kuras Jēzus dēmonus iedzina cūkās, un tur atrasti cūku kauli. Tas vēl nebūtu nekas īpašs. Bet citur Galilejas antīkajās apmetnēs cūku kauli neesot atrasti, jo jūdi, pretēji romiešiem un citiem neticīgajiem, cūkgaļu, protams, neēda. Šīs atšķirības, šķiet, apstiprina, ka evaņģēlijus sarakstījuši cilvēki, kas, kā minimums, saprata, kurā vietā dēmonu iedzīšana cūku barā reāli varēja notikt.

Pāris stundu gājuma attālumā no Nācaretes ciema, kur Jēzus bērnībā nedzīvoja vairāk par 400 cilvēkiem un tikpat kā nebija nekādas saimnieciskas darbības, atradās romiešu pilsēta Sefora. Tur atsegts milzīgs būvju komplekss ar romiešu rezidencēm, mozaīkām klātām grīdām, ūdens uzkrāšanas sistēmām un kulta celtnēm. Jēzus bērnībā to tieši sāka būvēt. Tā kā gan Jēzus patēvs Jāzeps, gan pats Jēzus (ja ticam evaņģēlijiem) esot bijuši namdari, ir iespējams, ka viņi šeit strādāja. Katrā ziņā šeit “bija darbs”.

Staigājot pa šīm taciņām (takas reti ir platākas par metru, izņemot vietās, kur apakšā ir romiešu būvēts ceļš), kas ik pa 15, 20 kilometriem ieved arī kādā ciemā (viss celts no betona, mošejas vismaz divas, bet atmosfēra kā ciemā), saprotu divas svarīgas lietas. Pirmā: tolaik gāja no viena ūdens avota līdz nākamajam, maršruti starp ciemiem bija pakārtoti vietām, kurās var padzerties. Šeit ir viegli apmaldīties pat ar sīku karti, satelīta sakariem un norāžu stabiem, tāpēc vajadzēja vai nu ļoti labi zināt kalnainās takas, vai arī ņemt pavadoni. Vēsturnieki saka, ka no Galilejas vidienes līdz Jeruzalemei pirms 2000 gadiem gājuši nedēļu. Tas prasīja labu fizisko sagatavotību (ir tā viena vieta, kur teikts, ka Jēzus vakarā “bija noguris”). Arī ēst ļoti gribējās (“mācekļi iegāja ciemā pirkt ēdienu”).

Un otrā: viss bija tāpat kā šobrīd, varbūt vēl izteiktāk. Nevajag ticēt romantiskajiem 19. gadsimta zīmējumiem, piemēram, Gistava Dorē ainām no Bībeles, kurās senie jūdi pavada laiku, slaistīdamies gar ceļmalām vai domīgi uz spieķiem atspiedušies, un ar visu savu izskatu izrāda, ka ir meditatīvi noskaņojušies kāda pravieša atklāsmēm. Visi rosījās un kustējās, mēģināja izdzīvot, visiem visu laiku bija darīšanas. Saimes pabarošana un aprūpēšana prasīja nepārtrauktu darbu. Sievietes kā sāka no rīta gatavot ēst, tā arī gatavoja līdz vakaram. Olīvu novākšana un izspiešana prasīja daudzu cilvēku iesaistīšanos, tāpat arī labības un lopu audzēšana, nemaz nerunājot par reliģiskajiem pienākumiem (atrasts milzīgs daudzums jūdu rituālās apmazgāšanās vannu lausku). Ja kaut kur atradās cilvēki, kas varēja neko nedarīt, tie nebija Galilejas zemnieki vai zvejnieki. Tie varbūt bija romiešu administratori vai Jeruzalemes virspriesteri, kuriem Jēzus – acīmredzami izdarījis secinājumus pēc tā, kā apgājās ar Jāni Kristītāju, – meta lielu līkumu līdz pat savai pēdējai nedēļas nogalei.

Ņemot vērā šīs reālijas, īpaši pārsteidzošas šķiet vairākkārt pieminētās sievietes no Galilejas, kurām “cilvēka dēls” pateica vai izdarīja kaut ko tādu, ka viņas pameta savas mājas un virtuves un mēnešiem ilgi staigāja viņam līdzi. Tādas kā Marija no Magdalas (tas ir, Magdalas ciema) jeb Marija Magdalēna, no kuras Jēzus esot izdzinis septiņus dēmonus. Nez kur viņas dabūja nomazgāties un izmazgāt drēbes. Nez kur viņas gulēja. Antīkajā pasaulē nebija pieņemts, ka neprecētas vai ģimeni pametušas sievietes staigā līdzi vīriešiem, kas nav viņu radinieki vai aizbildņi, – bet te kaut kas mainījās. Īstenībā es brīnos, ka romieši tik ilgi atļāva vienam namdarim pārstaigāt provinci, sludināt jaunu ķēniņisti (tas ir, “Dieva valstību” – jau toreiz nevienam nebija skaidrs, ko tas nozīmē) un ārdīt sabiedrības struktūru. (Pie Jēzus vēsturiskuma vēl atgriezīšos, bet bija tāda interpretācijas kustība, kas par autentiskiem Jēzus izteikumiem pasludināja tikai tos, ko baznīcas atmetušas, – piemēram, “lai miroņi aprok savus miroņus”, proti, tuvinieku bēru rīkošana ir velti izšķiests laiks.)

Pēdējās divās tūkstošgadēs daudz izdarīts, lai mēģinātu noteikt, kurš bija tas pakalns, uz kura teikts Kalna sprediķis. Vismaz kopš 4. gadsimta uzskata, ka tas atradās gandrīz tieši pretī Kafarnaumai. Pakalna gals, kurā kopš agrīnajiem bizantiešu laikiem atradusies baznīca, paceļas tik augstu virs Galilejas jūras, ka tā ir pārredzama gandrīz visā pilnībā. Pauguri, kas uznes virsotnē, ir samērā lēzeni, un jūras pusē tiem pieguļ terasveida pļavas. Tur varēja sapulcēties un zālē sasēsties simtiem cilvēku. Uzkāpjot kalnā, atklājas, ka vietā, kurā, iespējams, tika runāts viens no pasaules vēsturē ietekmīgākajiem tekstiem, nenotiek nekāda sakrālo tūristu uzņemšana. Baznīcas teritorijā var iekļūt tikai par maksu (jāzvana pie vārtiem, jāgaida sardze). Tikai daļa kalna virsotnes pieder baznīcai, pārējā atrodas viena vai vairākas saimniecības, kas padomju kolhozu stilā savu teritoriju robežas iezīmējušas ar aprūsējušiem laukapstrādes agregātiem. Salīdziniet šos skatus, piemēram, ar to, kas redzams Fatimā, Lurdā vai Medžugorjē. Kaut kādas tektoniskas pārmaiņas ir izraisījušas svētvietu pārvietošanos. Un līdz ar svētvietām arī naudas mijēju, baložu tirgotāju, maksas tualešu un suvenīru stendu pārvietošanos. Es esmu priecīga par tiem nedaudzajiem klosteriem un baznīciņām, kas atrodas reģionā (“baznīciņām” – jo, piemēram, tā, kas ir vietā, kur Jēzus Pēterim lika ganīt viņa avis, ir manas dzīvojamās istabas izmērā). Man šķita, ka konsekrētajiem šeit klājas ļoti labi un viņi netraucēti var sekot savam aicinājumam.

Nozīmīga vieta Jēzus laika Galilejā bija Kafarnauma, jo pēc aiziešanas no Nācaretes tā Jēzum bija tādas kā otrās “mājas”. Muitnieks Matejs, Pēteris un Zebedeja dēli ir no šejienes. Pētera māju, kur Jēzus nakšņoja, esot atrakuši un atpazinuši, jo tur mūsu ēras pirmajos gadsimtos notikusi kaut kāda reliģiska pulcēšanās un tiek pieņemts, ka pirmo paaudžu kristieši jau nu zināja, kur jāpulcējas. Senā Kafarnauma atsegta plašā areālā, atklājot arī ielu struktūru. Tāpat kā izrakumos senajā Grieķijā, atkal ļoti pārsteidz tas, cik mājas un istabiņas bija maziņas. Pirmajā stāvā bija pāris sīku, noliktavām līdzīgu telpu ap atklātu iekšpagalmu, kurā gatavoja ēst; otrajā stāvā kāpa gulēt. Lasu, ka te neesot atrasti jumta dakstiņi, tāpēc uzskata, ka jumti bijuši no māliem salipinātām niedrēm. Tas piešķir kolorītu ticamību stāstam par paralītiķi, kurš drūzmēšanās dēļ netika iekšā Pētera mājā pie Jēzus; un tad paralītiķa draugi mājai nocēla jumtu un nolaida viņu iekšā no augšas.

Noskaidroju arī to rakstu vietu, kurā teikts, ka Jēzus laivā “gulēja”. Agrāk bija grūti iztēloties, bet tagad man būs komentāri par katru jūrasskatu altārbildi Latvijas lauku baznīciņās (protestantiem patīk attēlot notikumus no piejūras perioda). Pētera un Andreja zvejas laivas nebija tādas, kādas mēs iedomājamies, vadoties pēc mūsu tradīcijām. Tās bija vairāk nekā astoņus metrus garas, ar priekšgala un pakaļgala klājiem, kas kā viens, tā otrs bija pietiekami gari, lai uz tiem varētu nogulties visā garumā. Tādā laivā mierīgi varēja ievilkt tīklu ar “153 lielām zivīm”, kā teikts Jāņa evaņģēlija beigās. Vienu šādu laivu var apskatīt Ginnosaras (Gennēsaretes) muzejā. Kādas neparasti sausas vasaras laikā to izcēla no jūras gultnes dubļiem. Laiva daudzas reizes lāpīta ar dažādu kokšņu dēlīšiem, un īpašnieki, ja palika dzīvi, droši vien ļoti pārdzīvoja tās nogrimšanu.

Esot pat zināma vieta pie krasta, kur Jēzus šos zvejniekus aicināja (kļūt par cilvēku zvejniekiem). Tas, šķiet, bija pie Tābigas, kas ir arabizēts saīsinājums no “Septiņstrautiem” (Heptapēgon). Strauti tur no pakalniem ieplūst Galilejas jūrā. To siltais ūdens patīkot zivīm, savukārt zivis pievilina zvejniekus. Imperatora Konstantīna laikā vietējie tur krastā esot rādījuši lielu, plakanu akmeni, uz kura Jēzus ar dažiem mācekļiem paēda, ja tā var teikt, pēdējās brokastis, kad pēc augšāmcelšanās atgriezās Galilejā. Tā ir viena no manām mīļākajām evaņģēliju vietām. Laiks beidzot ir atslābis, un stāsts zaudējis draudīgās ciešanu priekšnojautas – te it kā sākas “dzīve”, viss pestīšanas darbs ir izpildīts, nāve ir pārdzīvota, uzvarēta un pabeigta. Ja atceraties, Jēzus zvejniekiem esot parādījies krastā, bet zvejnieki, kuriem tonakt neķērās, viņu neesot pazinuši. Viņš zvejniekiem palīdzējis ar lomu un tad pasaucis krastā paēst. Uz oglēm jau bijušas izceptas zivis. Platais, plakanais akmens, uz kura varbūt likuši ēdienu, tiešām līdzinās galdam, un pie tā esot atrastas senu trauku lauskas. Kamēr baznīcas šajā vietā vēl nebija, šķiet, ka palicēji un sekotāji tur pulcējās, lai kopīgi paēstu. Droši vien arī kurināja ugunskuru, varbūt dziedāja psalmus, gaidīja rītu. Varbūt šis, nevis tas, kas Pētera vārda etimoloģijā, – man tobrīd šķita – ir tas “akmens”, uz kura solīja celt savu baznīcu.

Tieši pirms gada es biju senajā Makedonijā (senajā, tāpēc bez ‘ķ’) un apmeklēju Aristotela dzīves vietas. Arī visa šī vēsture man ir ļoti svarīga, ļoti patīk, iedvesmo un saviļņo – un ne tikai profesionālu iemeslu dēļ. Cenšoties saprast atšķirības starp vislabāko, kas izvelkams no grieķiem, sākot ar pītagoriešiem un beidzot ar stoiķiem, un Jaunās derības Mesiju, varu taustoties pateikt tikai kaut ko tādu: grieķu gudrība piedāvā pilnveidošanās iespējas, kas ir milzīgas, taču galīgas, savukārt Kristus man piedāvā bezgalīgas. Kā es to zinu? Es nezinu, kā es to zinu. Mana vēsture ir tāda pati kā lielākajai daļai tā dēvēto “kristiešu”: viņi kaut kad ir paņēmuši un to tekstu izlasījuši, un viņiem ir licies, ka tajā ir elementi, kurus cilvēciskā gudrība nebūtu varējusi “izdomāt”. Lai kaut ko nosauktu par “dievišķu”, jāvienojas, kas ar to domāts, – tas ir sarežģīti un lielākoties noved pie vēl lielākas nevienprātības. Izeja no šiem lokiem ir saprast, ka lielie monoteismi ir “atklāsmes” reliģijas: tajās kaut kas tiek atklāts; bet laikam tomēr ne visiem; un netiek atklāts viss; tiek atklāts svarīgākais – nepieciešamais minimums, kas var izrādīties maksimums. Visa “ticēšana Dievam”, par ko mūslaikos tik šausmīgi lauž šķēpus un kas daudziem liekas tik ārprātīga, manā anekdotiskajā un provinciālajā gadījumā vienkārši izriet no mīlestības uz Kristu (es nemāku labāk to aprakstīt): es “ticu” un “uzticos” nevis tāpēc, ka baidos vai kaut ko gaidu, bet tāpēc, ka mīlu.

No šīm attiecībām ar Jauno derību var izrietēt tālejošas pārmaiņas domāšanā, bet var arī neizrietēt. Ir cilvēki un posmi cilvēku dzīvē, kad burtiski sitas – kā būrī satrakojies putns – starp ticību un neticību un metafiziskās, galējās patiesības pilnīgi pārliecinoša noskaidrošana šķiet jebkāda sprieduma vai rīcības obligātais priekšnoteikums. Un tad ir cilvēki un posmi cilvēku dzīvē, kad, pat atzīstot Kristus ārkārtējumu un apzinoties, ka viņa gars, kā tika solīts, nenoliedzami joprojām ir pasaulē, – no tā nekas neizriet. Bija viena izcila, šķiet, ķīniešu filma, kurai diemžēl vairs neatceros nosaukumu, un tur bija ļoti labi ilustrēts šis “cilvēka stāvoklis”. Filmas sižets risinājās parastā mūsdienu pilsētā, bet debesīs pēkšņi sāka notikt kaut kādi brīnumi – piemēram, virs mākoņiem, augstu kājas cilādams, sāka soļot cilvēkam līdzīgs stāvs. Filmas varoņi, lai arī pamanīja šīs pārdabiskās parādības, tām nepievērsa pilnīgi nekādu uzmanību un dzīvoja, kā parasti. Tur bija vīrietis un sieviete, kas šķīrās; sieviete laikam gribēja glābt viņu attiecības, bet jau no paša sākuma bija redzams, ka tas ir bezcerīgi: viņi jau dzīvoja dažādās vietās, un viņa brauca pie tā vīrieša uz darbu un stāvēja durvīs ar sāpēs savilktu seju. Viss notika lēni un mokoši, kamēr debesis, šķiet, liecināja, ka sācies pasaules gals. Īstenībā tieši šādā kontekstā es saprotu, kā Kristus varēja sadusmoties uz tām dažām pilsētām (kā Kafarnauma) par to, ka tās, lai arī piedzīvoja pārdabiskas dziedināšanas un saņēma vislielākos apsolījumus, neko savā dzīvē nemainīja. Jo bija vienalga. Tarkovska “Stalkers”, manuprāt, skaisti izvērš šo atziņu.

Savukārt tiem, kas atrodas stāvoklī, kad sitas par patiesības noskaidrošanu, es varētu ieteikt aizbraukt uz Galileju. Tur tas viss šķiet kaut kā – vienkāršāk. Varbūt tāpēc, ka esi zem klajas debess, daudz kusties un visu laiku kopā ar dabu.

Visbeidzot, solītās pārdomas par Jēzus vēsturiskumu. Apskatīju Izraēlā, ko paspēju (uz Jeruzalemi aizbraukšu citreiz), un izlasīju dažas grāmatas.² Mani secinājumi šobrīd ir šādi. Ir divas pozīcijas, kuras ir viegli aizstāvēt un kuras ir iekšēji sakarīgas, – viena, ka Svētajos rakstos viss ir pilnīgi pareizs un nekļūdīgs līdz pēdējai rakstu zīmei. Es ļoti labi saprotu, kā teoloģiski un filozofiski var nonākt līdz šai nostājai (ja tu pieņem, ka tikai daļa no teksta ir dievišķi iedvesmota, kā gan tu noteiksi, kura ir šī daļa un kura – nav? Pēc savas personīgās gaumes? Pēc tā laika, zemes vai kultūras standartiem, kurā tev nejauši gadījies piedzimt?), bet tā šobrīd nav manējā. Otra: ka viss evaņģēliju stāsts ir mīts, kas izzīsts no pirksta, un Jēzus Kristus nekad nav pat dzīvojis. Tās abas varētu nosaukt par “racionālā izmisuma” pozīcijām. Otro dažkārt gribas aizstāvēt tīri stila pēc, un man tā vienmēr savā ziņā ļoti patikusi (ja to pārstāstītu kā anekdoti, sākums būtu šāds: četri veči sēž virtuvē, dzer stiprinātos, un Markam iešaujas prātā…). Es saku: varētu aizstāvēt stila pēc, jo tad stāsts par Jauno derību pārvēršas stāstā par to, cik ģeniāli šie teksti ir uzrakstīti. Nevis ietekmes, bet tieši satura ziņā. Piemēram, jau tas vien, ka darbojas piecas vai sešas Marijas. Tās ne vienmēr ir precīzi identificētas, un vismaz viena no tām divreiz nosaukta kā “tā otra Marija” (nošķirot, piemēram, no Marijas Magdalēnas, Marijas, Jēzus mātes, Marijas, Lācara māsas utt.). Evaņģēlistiem bija jābūt ļoti viltīgiem, lai saprastu, ka šādas neskaidrības liks stāstam izklausīties vēsturiskam un ticamam, jo normālos apstākļos, ja kāds sacer ludziņu piecām sieviešu lomām, viņš katrai dos savu vārdu.

Visgrūtāk un neērtāk ir aizstāvēt vidus pozīciju, kas paģēr, ka stāstā ir patiess kodols. Proti, Jēzu tiešām kristīja Jānis, viņš tiešām sludināja un pulcēja ļaudis, viņam tiešām Jeruzalemē izpildīja nāvessodu. Ja tie ir fakti, kurus izvelk, kompilējot evaņģēliju stāstus un atzīstot, ka to ģeogrāfiskās, sociālās un vēsturiskās reālijas ir atspoguļotas pareizi, tad nākas no stāsta izķidāt laukā neiederīgo: masu halucinācijas (dziedināšanas, pūļa pabarošanas, staigāšanas pa ūdeni un citus brīnumus) un melus (līķi kāds no kapa izzaga un slepus apbedīja). Kas savukārt noved pie tā, ka Pāvils un apustuļi, kas vēlāk gāja nāvē, lai aizstāvētu augšāmcelšanās patiesumu, bija lielākie blēži vai vājprātīgi. Pēc šādas shēmas vairāk vai mazāk talantīgi ir sarakstītas virkne grāmatu. Šīs interpretācijas man patīk, taču diemžēl nepārliecina. Īsi pēc Jēzus nāves notika kaut kas nesaprotams, kas radīja strauju negaidīti dedzīgu ticīgo skaita pieaugumu. Kuras katras evaņģēliju rindas ticamību aizstāvēt es neesmu gatava (ļoti labs darbs ir paveikts, uzrādot un analizējot evaņģēlistu dažādos teoloģiskos virsuzdevumus, kas ievirza viņu stāstījumu), bet man šķiet, ka tur bija kaut kas vairāk par viltvārdību un māņiem.

Bieži sastopams priekšstats, ka neticību vai šaubas esot atnesusi apgaismība vai kritiskās domāšanas attīstība dabaszinātņu progresa rezultātā, vai kas tamlīdzīgs. Nē, nav vis. Jau paši mācekļi Kristus dievišķumam viņa dzīves laikā drīzāk neticēja nekā ticēja. Tie bija tuvākie līdzgaitnieki, kas it kā to visu bija redzējuši – arī to, ka viņš, ja ticam evaņģēlijiem, ļāva sevi ļoti sāpīgā veidā nogalināt, lai apliecinātu sava sludinātā patiesumu un atbildētu par saviem vārdiem –, bet turpināja šaubīties. Nespēja pārliecināt, no vienas puses, un neticēšana, no otras, ir neatraujami saaustas ar šo stāstu jau pašā saknē. Un tam ir dīvainas sekas: tā noliegums it kā ielokās un uzsūcas pašā stāstā, savukārt tas, ka reiz izlasījušam un pārdomājušam nav vairs iespējams stingri nostāties pārdabiskuma noliegumā, bet ir jau iesējušās šaubas, it kā pierāda, ka Dievs caur Kristu, kā solījis, savu tautu “velk pie sevis”. Kā jau teicu – tas tiešām ir ģeniāli uzrakstīts.

(Ja kādam ir idejas, kā varētu palīdzēt palestīniešu civilajiem ne tikai ar roku lauzīšanu vai aizlūgumiem, – neturiet gaismekli zem sieka.)