Mazliet vairāk D-a

Iespējams, ka Jeruzālemē ir desmit, simt vai tūkstoš rabīnu, kuri varētu izstāstīt, kā viss ir, taču man – neapgraizītam gojam, kurš turklāt nerunā ivritā, no viņiem kaut ko uzzināt nav ne mazāko iespēju. Rabīns Abrahams Sutons šai ziņā ir izņēmums.
Ne tikai tāpēc, ka dzimis Losandželosā (1949), pabeidzis Komunikācijas zinātņu nodaļu Kalifornijas universitātē, Bērklijā, bet galvenokārt pateicoties savai mistiskajai izpratnei par laiku, kurā dzīvojam. Vienpadsmit gadus mācījies pie dažādiem ortodoksāliem rabīniem, viņš pabeidza formālas Talmuda un kabalas studijas 1985. gadā pie rabīniem Elijahu Atjes un Mordehaja Atjes. Pēc šīm studijām uz viņu, šķiet, vislielāko iespaidu atstāja iepazīšanās ar fiziķa teorētiķa, rabīna un kabalas popularizētāja Arjes Kaplana darbiem. Viena no Arjes Kaplana izvērstajām idejām saistīta ar lielo sabatu vai mesiānisko laiku, kurš acīmredzami tuvojas, jo cilvēku skaits šobrīd aptuveni sakrīt ar visu jebkad dzīvojušo cilvēku skaitu, kas nozīmē, ka šobrīd uz Zemes ir iemiesojušies visi, kas jebkad te bijuši. Tas, savukārt, nozīmē, ka jūdiem ir jābūt gataviem atvērt Toras noslēpumus nejūdiem, lai galu galā kļūtu zināms, kas kurš ir. Par Torā ierakstītajiem universa noslēpumiem jau vismaz 800 gadus stāsta kabalistu teksti, kuri 12. gadsimta beigās parādījās Provansas Rietumos, tai pašā laikā un reģionā, kur uzplauka kataru kustība un trubadūru dzejdari. Šie teksti, kā stāsta, satur Toras tiešajā tekstā apslēpto jēgu, kas tika atklāta jau sen (vai nu Ādamam Ēdenes dārzā vai Mozum Sinaja kalnā), bet pierakstīta salīdzinoši nesen. To aizsākumus Provansā saista gan ar tradīcijas sarga, pravieša Elijas īpašām atklāsmēm dažiem Narbonas rabīniem, gan ar līdz galam nenoskaidrotas izcelsmes “Skaidrības grāmatas” (Bahir) parādīšanos.
Kabbalah burtiski nozīmē “saņemšana” (no kābal “saņemt”) un rabīniski talmudiskajā jūdaismā ar šo vārdu apzīmēja to, ko latīņu valodas ietekmē nonākušie sauc par “tradīciju”. Runājot šaurāk un konkrētāk, par kabalu mēdz saukt jūdu misticisma formu, kas izveidojās 12. un 13. gadsimtā Eiropas Rietumos, pēc jūdu izdzīšanas no Spānijas 1492. gadā ieguva jaunu elpu 16. gadsimtā tagadējās Izraēlas teritorijā, un vēl vēlāk kalpoja par galveno avotu hasīdisma kustībai jūdaismā. Lai cik maz te izsaka vārds “misticisms”, kabalistiskos tekstus raksturo teosofiski vērojumi par dievišķā iekšējo dzīvi un saistību ar pasauli, kā arī teurģiska pārliecība par ikvienas cilvēka rīcības atbalsošanos dievišķajā sfērā.
Rabīns Abrahams Sutons ir pazīstams kā neparasti atvērts pret nejūdiem un citādi domājošiem. Tas apstiprinājās gan viņa piekrišanā satikties kristiešu klosterī, gan gatavībā skaidrot neiesvaidītam to, kas principā nav skaidrojams (piemēram, senas tradīcijas nosaka, ka Toras noslēpumi nav skaidrojami jaunākiem par 40 gadiem), balstoties izpratnē par to, ka “tā stunda nāk un ir jau klāt”. Varbūt uz mani atstāja iespaidu viņa aizrautīgā runa vai kas cits, taču pēc sarunas viņš man par 100 šekeļiem pārdeva astoņus savus brošētā burtnīcā iesietus rakstus.

A. R.

Rīgas Laiks: Ko šodien nozīmē būt jūdam?

Rabīns Abrahams Sutons: Tam ir daudzi līmeņi. Visvienkāršākajā līmenī tas nozīmē piedzimt jūdu vecākiem vai mātei. Aiz šī vienkāršā līmeņa pastāv Israēls, kas pārsniedz jūdu tautas robežas. Israēls ir universāls jēdziens. Tas paredz, ka ikviena cilvēka iekšējā būtība potenciāli pieder Israēlam. Tā nav cilvēcei uzspiesta reliģija, tā ir D-a atzīšana un skaidrība par to, ka Zeme pastāv evolucionārās vēstures ietvaros un galu galā tiks pacelta augstākā līmenī. Visi ļaudis kļūs par Israēlu. Jūdu tauta ir Israēla idejas nesēja, lai gan mēs šo ideju pilnībā nepiepildām. Israēls ir tie ļaudis, kuri ir tieši nodevušies Bezgalīgajam [1. "Bezgalīgais” (Ēn-Sof) ir kabalistiskos tekstos visbiežāk lietotais noliedzošais apzīmējums visa esošā bezgalīgajam cēlonim, kas nav pieejams nevienai domai. Šķiet, ka to formulēja Spānijas un Provansas 13. gadsimta kabalisti, lai iezīmētu neizzināmo dievišķajā jeb dievišķā apslēpto, atklāsmē neatklāto un nepieejamo aspektu, taču daudzviet tas tiek identificēts ar aristotelisko visu cēloņu cēloni vai “visu sakņu sakni”. ], kuri saprot, ka šī pasaule satur tajā iebūvētu ilūziju un ka mēs te esam ieradušies kā dvēseles, lai šo ilūziju kliedētu, lai redzētu tai cauri, lai zinātu, ka ir tikai D-s. Tā nav reliģija, kuras dēļ nogalina cilvēkus, ar nogalināšanu nevienu augstākā līmenī nepacelsi. Tieši otrādi – tu atdzīvini cilvēkus, dvešot dzīvības elpu katrā dvēselē, jūdam un nejūdam. Ikvienam ir tiesības zināt, ka D-s viņu mīl.

RL: Kā šī Israēla ideja ir saistīta ar to, ka Jēkabam vajadzēja visu nakti cīnīties, pirms viņu nosauca par Israēlu [2. Runa ir par 1. Mozus grāmatā 32:23–31 aprakstīto notikumu.]?

r. Abrahams: Lai kļūtu par Israēlu, ir jācīnās, jāstrādā, tas jāizcīna, neviens nevar piedzimt par Israēlu, visi piedzimst kā Jēkabs. Izraēlas tauta šajā laikā ir Jēkaba līmenī, mēs mikrokosmiskā līmenī atspoguļojam visas cilvēces cīņu, jo mums pašiem jākļūst par Israēlu. Mums ir jākļūst par piemēru, par gaismu. Pirms mēs paši sev neesam kļuvuši par gaismu, mēs nevaram kļūt par gaismu visām tautām [3. Pravieša Jesajas grāmata 42:6. Skat. arī 1. Mozus grāmatu 22:18.]. Mums ir vīzija par to, kāda cilvēce var kļūt, taču šobrīd pat jūdu tautai pietrūkst šī redzējuma izpratnes.

RL: Aprakstiet, lūdzu, šo redzējumu.

r. Abrahams: Es aprakstīšu īsumā, sakot, ka mūsu senajos avotos ir ideja, ka Jeruzāleme un Tempļa kalns, vieta, kur reiz bija Svētais nams, – piedodiet, divreiz – ir pasaules svētākā vieta, vieta, kur satiekas debesis un zeme, kur debesis nonāk un mājo virs zemes. Stāstā par Jēkabu, kad viņš redzēja... viņš teica, te ir debesu vārti, te ir vieta, uz kuru lūkojas visas acis. Pats cilvēks ir templis, cilvēks ir būvēts kā D-a templis, viss universs ir templis, taču kaut kur jābūt vietai, kur šī ideja parādās telpā. Un tā ir tā vieta [4. Tradicionāli vieta, kurā savulaik tika uzcelts Templis, ir tā pati vieta, no kuras tika ņemts “māls” Ādama ķermeņa izveidošanai (1. Mozus 2:7), kur Ābrahāms gatavojās upurēt savu dēlu Īzaku (1. Mozus 22:1–19) un Jēkabs aizmiga un sapnī skatīja kāpnes, pa kurām augšup lejup kāpj eņģeļi (1. Mozus 28:11–19).].  Kad es tai vietai tuvojos, tas ir apmēram tā, kā asins šūna, ceļodama pa ķermeni, beidzot atgriežas pie sirds. Asins šūna, kas atgriežas no pasaules sirds, kļūst par D-a vēstnesi pārējai pasaulei. Visas pasaules tautas ir ielūgtas šajā templī – “mans nams ir lūgšanu nams visām tautām” [5. Pravieša Jesajas grāmata 56:7.]. Mēs ticam, ka reiz visa pasaule sasniegs Israēla zemes svētuma līmeni. Visa pasaule tad kļūs par Jeruzālemi un viss Israēls tad kļūs par Tempļa kalnu; visa pasaule tad kļūs par Tempļa kalnu un visa Jeruzāleme kļūs par Templi, un tas kļūs par vissvētāko vietu. Tad visa pasaule pacelsies augstākā līmenī par mums tagad zināmo fizisko pasauli. Visa cilvēce kļūs par Israēlu un viss Israēls kļūs par skolotājiem, priesteriem. Taču pie tā tas neapstāsies, tas ir evolucionārs grūdiens, kuru nevar apstādināt. Cilvēka brīvā griba vai nu sadarbojas ar D-a gribu, vai arī mēģina cīnīties pret D-a gribu. D-a griba ir pacelt mūs visus atpakaļ pie sevis, pie Bezgalīgā. Šai pasaulei vajadzēja sākt eksistēt, lai būtu vieta, kur izpausties cilvēku brīvajai gribai. Cilvēku darbs šeit ir nonākt pie saprašanas, ka mēs esam dvēseles, kuras ir šurp atsūtītas, lai paceltu fizisko īstenību, lai vielu pārvērstu enerģijā.

RL: Visā šajā lielajā stāstā – kāda nozīme ir tam, ka šobrīd uz Svētā kalna slejas mošeja?

r. Abrahams: Islāms un kristietība ir meitas reliģijas, jūdaisma atvases, to abu eksistence ir atkarīga no Toras. Tās ir mēģinājumi universalizēt jūdaisma mācību, atraut to no vienas tautas un padarīt par visas cilvēces mācību. Viņi līdz galam nesaprata, kādēļ pastāv jūdu tauta, viņi nesaprata, ka visa cilvēce var kļūt par Israēlu, ka jūdu tautai ir jānes šī ideja, līdz tā nobriest visai cilvēcei. Mēs nevaram jaukties ar cilvēci, pirms cilvēce ir gatava saņemt šo mācību visā tās pilnībā, un to sauc par otro Sinaja kalnu. Pirmais Sinaja kalns bija tikai jūdu tautai, kas tika izvesta no Ēģiptes, – otrais Sinaja kalns būs visai cilvēcei [6. Saskaņā ar 2. Mozus grāmatas 19.–20. nodaļu, Mozus Sinaja kalnā saņēma Dieva dotos baušļus. Par šī kalna atrašanās vietu ir izteiktas apmēram 20 dažādas jūdu, musulmaņu un kristiešu versijas, taču vienprātība tā arī nav iegūta.]. Kristietība un islāms paņēma atsevišķas mācības daļas, jūdaisma mācības gabalus, un sajauca tās ar citām mācībām. Tādēļ jūds nekad nevarēs pieņemt kristietību un nekad nevarēs pieņemt islāmu, jo tās nenonāk pat tuvu tam dvēseles redzējumam, kuru nes jūdu tauta. Tādēļ mēs gaidām dienu, kad jūdaisms tā patiesajā formā būs pieejams visām tautām. Tas nenotiks ar varu, tas notiks kā kvantu lēciens apziņā. Tieši tagad šīs brīdis briest. Kad tas pienāks, visa cilvēce atbrīvosies no ilūzijas, ka ir ne tikai D-s.

RL: Un kāda ir Mesijas [7. "Mesija” – no ebreju mašiah un/vai aramiešu mešiah, pirmkārt, nozīmē “svaidītais” un sākotnēji tika attiecināts uz ikvienu ar eļļu svaidītu valdnieku, taču pamazām kļuva par specifisku apzīmējumu jūdu valdniekam, kas laika beigās iedibinās mieru virs zemes (vai visā universā) un atbrīvos jūdu tautu (vai visu cilvēci). Sākot ar ebreju svēto rakstu pirmajiem tulkojumiem, grieķu valodā šo vārdu atveidoja ar grieķu vārdu christos ar to pašu nozīmi “svaidītais” (no chrio – “svaidīt ar eļļu”), kas vēlāk plaši izmantots kristiešu Jaunajā derībā kā Jēzus no Nācaretes raksturojums. No grieķu christos izveidojies latīņu christus un Jēzus raksturojums visās grieķu un latīņu valodu skartajās valodās, arī latviešu valodā, kā izteikumā “Jēzus Kristus”. Viena no galvenajām neatrisināmajām pretrunām starp jūdaismu un kristietību ir atšķirība uzskatos par to, vai Mesija jau ir atnācis vai vēl nav.] loma šajā procesā?

r. Abrahams: Mesija ir cilvēks. Kad viņš sasniegs savu pilnību, viņš kļūs mums visiem par gaismekli, kā saka pravietis Jeremija – pienāks laiks, kad nevienam vairs nevajadzēs mācīt savu draugu, laiks, kad neviens nemācīs savam brālim pazīt D-u[8. Pravieša Jeremijas grāmata 31:34.]. Ikviens, liels un mazs, pazīs mani, saka D-s. Un pravietis Jesaja saka: “Un zemi piepildīs D-a apziņa, kā jūru piepilda ūdens.” Mēs runājam par cilvēku, kurš kļūs par gaismekli, taču viņš mūs nemācīs, viņam nevajadzēs mums neko teikt. Ja kāds mūs vienkārši māca, stāsta, kas ir D-s – tas vēl nav mesiāniskais laiks. Tieši tādēļ mūs neapmierina nekas no tā, kas nācis līdz šim. Īstais mesiāniskais laiks pienāks tad, kad vairs nebūs pat ļaunuma iespējas.

RL: Grūtības, ar kurām varētu sadurties citu tautu piederīgie, ir tādas, ka ir viena izredzēta tauta, un šo izredzētību pavada zināms lepnums…

r. Abrahams: Jā, tieši tādēļ es jau sākumā teicu, ka Israēls ietver visus cilvēkus.

RL: Taču vēsturiski vajadzēja būt izredzētai tautai?

r. Abrahams: Nu, nevajadzēja būt, bet mums te ir ideja… Tas ir saistīts ar Bībeles lasīšanu un Bībeles saprašanu. Jēdziens “tautas”… Bībele tās sauc par septiņdesmit tautām, tās parādās tikai pēc Ādama grēka. Ādams ir pilnīga kopīga dvēsele, kas sevī ietver visas dvēseles. Viņa kļūdas dēļ šī viena dvēsele saplīsa miljardos gabaliņu un radīja daudzu tautu iespējamību. Mesija nozīmē visu šo tautu atgriešanos atpakaļ Ādamā, kuru tagad sauc par Israēlu.

RL: Kāda bija Ādama kļūda?

r. Abrahams: Labs jautājums! To es padziļināti aplūkoju te, pirmajā rakstā. Es aplūkoju piecas lietas, kas notika Ādama rīcības rezultātā. Bībele saka, ka Ādams ēda no laba un ļauna zināšanas koka. Tas pats par sevi prasās pēc skaidrojuma. To es aplūkoju te, runājot par atgriešanās Ēdenē tehnoloģiju, šo izteikumu jēgu, ko par to saka rabīni. Viņi izskaidro Bībeles stāsta patieso nozīmi.

RL: Tātad Ādams neizdarīja tikai vienu lietu? Vai arī tā tiek skaidrota dažādi?

r. Abrahams: Tora runā daudzos līmeņos. Tā ir dievišķs teksts, kas tika iedots, tas ir radības melnraksts, kas tika cilvēcei uzdots, tā ir viena daudzu burtu matemātiska rinda. Viens no mūsu lielajiem skolotājiem, Bāal Šem-Tovs [9. Baāl Šem-Tovs (“dievišķā vārda saimnieks”) jeb rabīns Jisroēls ben Eliēzers (1698–1760), dzimis Okopi ciematā, tagadējās Ukrainas teritorijā, hasīdiskā jūdaisma dibinātājs.], kurš pirms trīssimt gadiem dzīvoja Ukrainā, teica, ka Mesija nāks un ņems katru Toras vārdu un izmainīs katra vārda burtu secību visos iespējamos veidos, tad saliks visus šos vārdus vienā garā vārdā. Tad viņš šo garo formulu izmainīs visos iespējamos veidos un parādīs, cik daudz līmeņu tajā ir iekļauti. Tā ka mēs Torā redzam ko daudz vairāk nekā lielākā daļa cilvēku. Tora ir dievišķs teksts, tas ir matemātisks teksts, tajā ir kodi, tajā ir informācija, kas ir dziļāka par pašu stāstu, aiz stāsta ir vēl cits stāsts, tieši par to ir kabala – par Torā ierakstītajām slepenajām mācībām. Tās ir ierakstītas stāstā, bet nav ārēji uzskatāmas.

RL: Ar kādiem līdzekļiem nokļūst pie šīs dziļākās nozīmes?

r. Abrahams: (Ilgi šķirsta savas burtnīcas.) Nu, ir daudzi avoti. Viens no tiem ir “Zohar” [10. "Sefer Ha-Zohar” (Spožuma grāmata), 2400 lappušu garš dažādu žanru tekstu kopums, kurus apvieno Toras mistiskās jēgas skaidrojums. Pirmoreiz to kā 2. gadsimta rabīna Simeona ben Johai darbu publicēja Spānijas jūdu rabīns Mozus de Leone (1250–1305), saukts arī par Moši ben Šem-Tovu. “Zohar” ir nozīmīgākais un autoritatīvākais kabalas teksts. Viena no lielākajām kabalas pētniecības autoritātēm Geršoms Šolems 20. gadsimta vidū izvērsti pamatoja viedokli, ka de Leone ir arī “Zohar” autors, ne tikai sakārtotājs un publiskotājs. Šo viedokli apstrīd citi jūdaisma un kabalas vēsturnieki, starp kuriem vērā ņemamāko alternatīvu piedāvā Jeruzālemes universitātes profesors Moše Idels, pēc kura domām “Zohar” balstās uz senākiem jūdu gnosticisma tekstiem, kuru aizsākumi meklējami jau mūsu ēras 2. gadsimtā. Līdz pat šim brīdim nav neviena pilnīga šī teksta tulkojuma nevienā valodā, lai gan Stenforda universitātes izdevniecība ir sākusi publicēt pilnīgu teksta tulkojumu angļu valodā, kam vajadzētu ietilpt 12 sējumos.]: “Vai! tam, kurš domā, ka Tora ir nākusi stāstīt tikai pasaulīgus stāstus. Visi Toras vārdi satur pārdabiskus noslēpumus.” Tas ir skaists teksts. Te ir vēl viens. Katrs pilnībā ticošs izraēlietis zina, ka Tora balstās atšķirībā starp dvēseli un ķermeni un drēbēm, citiem vārdiem, pašai Torai ir daudzi nozīmes līmeņi, tajā ir arī dvēseles dvēsele, tajā ir ierakstīti dziļākie universa noslēpumi. Tas viss ir zināms, pateicoties “Zohar” grāmatai. Bet kā pie tā nonāk? Te es esmu uzrakstījis atbildi uz jūsu jautājumu. Svarīgi saprast, ka Toras vienkāršā nozīme nav tikai čaula, kuru var atmest, lai nonāktu pie mistērijas. Daudzi tā ir kļūdījušies un dārgi par to samaksājuši. Viņi lūkojas tikai pēc iekšējā un aizmirst ārējo. Vienā ļoti svarīgā līmenī Tora, Bībele ir morālistisks teksts, simtiem vietās tā apstiprina, ka labs tiek atalgots un ļauns tiek sodīts, ka D-s ir lēmis, kas ir labs un taisnīgs un kas ir ļauns un netaisnīgs, vienalga – cilvēks redz šo atšķirību vai neredz. Turklāt atlīdzība par labo ir labestība, tā stiprina un atjauno cilvēka saikni ar Radītāju, tā pārvērš viņa iekšējo būtni labumā, tā, balstoties viņa rīcībā, dāvā viņam mūžīgu piesaisti labajam. Tāpat arī sods nav vis vienkārši ārējs, tas ir paredzēts iekšēju izmaiņu izraisīšanai, tas ir izglītojošs. Ciešot savas rīcības sekas un mācoties no savām kļūdām, cilvēks tiek tīrīts un smalcināts, viņš patiesi kļūst par cilvēku. Morālais līmenis ir kā ieeja dziļākos līmeņos. Kad cilvēks Toras ētisko mācību ir padarījis sev iekšēju, viņam paveras tās dziļākā mācība. Ja viņš grib apiet morālo mācību un nonākt pa tiešo pie iekšējās mācības – kukū, viņam nekas nesanāks.

RL: Tātad savā ziņā baušļu piepildīšana atver, tā teikt, prāta acis un, ja acis nav atvērušās, tad ne visi baušļi ir piepildīti?

r. Abrahams: Interesanti, es par to varētu padomāt. Taču atkal – ko šie baušļi saka? Mīli savu draugu kā sevi pašu, es esmu D-s.

RL: Jā, un ko īsti nozīmē mīlēt kādu kā sevi pašu? Un ja nu es sevi ne sevišķi mīlu?

r. Abrahams: Skaisti. Jā. Tātad mums ir jāsaprot, kurš ir tas pats, kuru es mīlu. Es iešu soli pa solim. D-s saka, ka tev jāmīl savu draugu kā sevi pašu. Tam seko vārdi anī adonai – es esmu D-s. [11. 3. Mozus grāmata 19:18. Sal. ar 3. Mozus 19:34.] Gandrīz vai: ja tu mīlēsi savu draugu kā sevi pašu, tad es varu būt D-s. Ja jūs viens otru ienīstat, viens otru apzogat, ja jūs viens otru slaktējat, tad neviens man neticēs. Pasaulei ir jābūt ētiska taisnīguma vietai, lai cilvēki varētu ticēt augstākam spēkam. Kad jūs ticat, kad jūs radāt man mājvietu mīlestības attiecībās starp cilvēkiem, tad es varu būt D-s. Ko es mīlu savā draugā? Anī adonai, “es esmu D-s” es viņā mīlu, es tevī mīlu bezgalīgo būtni tevī, kas tu esi, kas ir tava būtība. Jūs zināt, kas notiek laulībā? – Es varu mīlēt savu sievu un mana sieva var mīlēt mani, bet pēkšņi mēs sākam ķīvēties. Kāpēc tik daudzi šķiras? Jo mēs nesaprotam, kā… vakar es to pašu cilvēku mīlēju un šodien viņš man traucē vairāk nekā jebkurš cits, viņš man saka lietas, kuras liek man viņu ienīst. Redziet, cik šausmīgas lietas notiek laulībā. Tas tāpēc, ka pats jēdziens “mīlestība” nav saprasts. Ko es mīlu savā sievā? Kad visas ārējās lietas tiek atņemtas, vai paliks vēl patiesa mīlestība? Ja mēs mīlam cilvēka būtību, tad visas lietas iekrīt savās vietās. Ja es mīlu tikai ārējo skaistumu, un kaut kas atgadās, man vairs nav nekā. Vienalga…

RL: Ja mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu nozīmē mīlēt bezgalīgo viņā, vai tas nozīmē, ka ikviens sevī mīl bezgalīgo? Tad jau varētu domāt, ka visam jānotiek labi…

r. Abrahams: Nu, visi baušļi ved pretim nezināšanas izkliedēšanai, tumsas un varaskāres iznīcināšanai. Ja es pareizi sapratu jūsu jautājumu – ja es sevī mīlētu bezgalīgo, tad ļaunuma nebūtu, tā jūs teicāt, vai ne? Ja ikviens tā darītu. Tātad vispirms man ir jāsaprot, ko nozīmē mīlēt sevi. Es varu jums nepiekrist, nepiekrist jūsu idejām, jūsu ideoloģijai, bet mēs varam būt kopā vienā vietā, un tas ir dziļāk nekā ideoloģija. Tas pats attiecas uz mani pašu, manu personību. Manī var būt lietas, kuras man nepatīk, bet galu galā mūsu uzdevums ir pārtapt. Es gribu pilnībā kļūt par to, kas es spēju būt. Lai to izdarītu, man ir jāsavienojas ar savu dievišķo dvēseli, ar dievišķo manī pašā, tas ir lielākais pārtapšanas spēka avots. Tas ļauj tikt ārā no nomāktības, sevis ienīšanas un vainas. Mēs neticam vainai. Mēs ticam, ka, lai es kļūtu pilnīgi brīvs, man nav visu dzīvi jājūtas vainīgam par to, ko esmu izdarījis. Ja es esmu izdarījis kaut ko aplamu, vaina nav atbilde. Atbilde slēpjas spējā atlobīt īsto mani no šīs darbības, lai šī darbība mani vairs nedefinētu. Es atbrīvojos no lietām, kuras esmu izdarījis, vai no lietām, kuras citi cilvēki man ir izdarījuši, lai pārveidotu mani zināmā veidā. Es sevi atbrīvoju, es atgūstu savu enerģiju būt tas, kas es patiesībā esmu. Es nezinu, vai tas jums izklausās jēdzīgi, taču tā ir ļoti spēcīga ideja. Visa atgriešanās jēga ir atgriezties pie mūsu būtības, nonākt pie cilvēka būtnes pilnības. Mums šajā sakarā ir dziļa mācība, kas ir domāta visai cilvēcei. Mēs vienkārši gaidām, kad mēs paši kā tauta to spēsim. Tad mēs varēsim to pasniegt tā, ka ikviens redzēs. Taču tas ir… es jau teicu, ka mēs ļoti paļaujamies uz laiku, kurā dzīvojam. D-s atklāsies.

RL: Ko nozīmē grēks?

r. Abrahams: Ebreju valodā grēkam ir trīs vārdi. Het, kas nozīmē kļūdīties; avon, kuru var tulkot kā “pārkāpums”, labu likumu pārkāpums; tas paredz, ka tā vairs nav vienkārši mana kļūda, bet, mmhm, man tas jau patīk, es zinu, ka tas ir nepareizi, bet vai nu es tur neko nespēju darīt, tas ir par stipru, es nespēju to nedarīt, vai arī es domāju, tas ir okei, tas jau nekas nav, tas nav nekas slikts. To es saucu par racionalizēšanu. Visbeidzot ir tas, ko sauc par pešā, kas ir noziegums; tad jau es saku – es to daru un man vienalga, tāds es esmu. Citiem vārdiem, es pilnībā pārvēršos par to, es identificējos ar savu rīcību [12. Vairākās vietās Rakstos šie trīs jēdzieni parādās vienkopus, piemēram Psalmos 106:6, ko Uldis Bērziņš nesen atveidoja kā “mēs grēkojām līdzi mūsu tēviem, mēs noziedzāmies un darījām negantību”; tāpat arī 1. Ķēniņu grāmatā 8:47 un pravieša Daniēla grāmatā 9:5.]. Tādēļ tešuva – atgriešanās – atbrīvo mani, ļoti maigi atraisa mani no identificēšanās ar to personu, par kuru es esmu kļuvis [13. Tradicionāli jūdaismā tešuva, ko parasti tulko kā “grēknožēla”, bet kas burtiski nozīmē “atgriešanās”, paredz aizliegto darbību pārtraukšanu, atzīšanos Dievam un, ja darbībā bijis iesaistīts kāds cilvēks, izlīgšanu ar viņu, taču papildus tam agrīnie hasīdi, daļēji viduslaiku kristiešu izveidoto “grēknožēlas grāmatu” ietekmē izveidoja sarežģītu pašsodīšanas un sevis ierobežošanas sistēmu. Kabaliskajos tekstos tešuva iegūst papildus nozīmi, kurā uzsvērta tieša “atgriešanās” pie sākuma, pie būtības, pie viena.]. Es esmu vairāk nekā tas, es neesmu zaglis, es esmu cilvēks, kurš ir zadzis, bet es neesmu zaglis. Tagad es sevi varu atgūt, atgūt sevi un savu cieņu. Es negribu zagt, tas neesmu es. Es gribu pārvērsties un tas ir pats lielākais darbs. Ja es būtu radīts taisns, taisnīgs un pilnīgs, man nebūtu, ko darīt. Es tiku radīts ar daļu manis, pie kuras ir jāstrādā. Manuprāt, šis skatījums ir psiholoģiski precīzs. Tas ir skaists.

RL: Un kuru no šiem trim grēkiem paveica Ādams?

r. Abrahams: To sauc par het – “kļūdu”, jo viņš to darīja ar vistīrākajiem nodomiem. Es par to rakstu šeit. (Šķirsta vienu no savām brošētajām burtnīcām.)RL: Atzīšos, ka mani jūsu teiktajā mazliet pārsteidz, ka saprašanai un nezināšanai ir tik izšķiroša loma kļūšanā par labu…

r. Abrahams: Apziņa, saprašana, jā.

RL: Man jūsu ainā pietrūkst gribas vai kaut kā tāda. Ar prātu vien neviens labs nav kļuvis.

r. Abrahams: Skaisti. Interesantā kārtā mums kabalā ir… Man nav līdzi to divu grāmatu… Mēs kabalā runājam par Dzīvības koku. Tas ir balstīts uz dzīvības koku Ēdenes dārzā. Dzīvības kokam ir desmit sefirot [14. Viens no senākajiem kabalas raksturojumiem ir “zinātne par desmit sefirotām un baušļu iemesliem”. Sefira (daudzskaitlī sefirot), šķiet, sākotnēji nozīmēja “skaitlis”, un kabalistu (mekubbalīm) daudzkārt komentētā “Radīšanas grāmata” (Sefer Jecira) runā par desmit skaitļiem (sefirot), kuri tika izmantoti pasaules radīšanā. Pašu kabalistu tekstos sefirot, ko vārdiski atvedina gan no grieķu sphaira (kļūdaini), gan no dārgakmeņa safīra, kļūst par centrālajiem izziņas, radīšanas un pasaules uzbūves elementiem, kuru īpašās attiecības – tās attēlojošo diagrammu mēdz saukt arī par Dzīvības koku, saistot to ar vienu no diviem Ēdenes dārza kokiem, – veido visa esošā un visa domājamā dievišķo pamatu. Dažādos kontekstos sefirot var tikt skaidrots kā dievišķās īpašības, spējas, sejas, liesmas, gaismas, jomas vai darbības.].Tā kronis keter ir griba, labais zars ir hohma – gudrība, kreisais zars ir bina – saprašana. Virs gudrības un saprašanas ir griba, cilvēka augstākā daļa.

RL: Un griba tiek saprasta kā spēks vai enerģija?

r. Abrahams: Tā ir cilvēka visspēcīgākā daļa. Piemēram, tu gribi celt māju. Kad tu beidzot to esi uzcēlis, tu vari ieiet jebkurā istabā un redzēt, ka tava griba bija sākotnējais spēks. Griba ir līdzīgs vārds ebreju valodasvārdam “tieksme”, racon, tas, kas tev liek rīkoties. Gudrība un saprašana un visas pārējās lietas ir tikai līdzekļi mājai, šim mērķim, taču galvenā lieta ir griba. Tā, mēs ticam, darbojas D-s. D-s darbojas ar gribu un izraisa universu, kas pauž viņa gribu. Tāpat arī cilvēks. Kad es kaut ko daru, es to daru ar savas gribas spēku. Augstākā brīvās gribas forma ir piemēroties dievišķai gribai. Es neatsakos no savas gribas, es savienoju savas gribas spēku ar bezgalīgo spēku un saprotu, ka tas, ko D-s grib, ir tieši tas, ko gribu es. Citiem vārdiem, viņš ir radījis cilvēku… kā lai to pasaka... Mēs ticam, ka esam radīti pēc dievišķa tēla. 25. psalmā ir šādi vārdi: “Kurš ir vīrs, kas bīstas D-a? Viņš viņam rādīs ceļu, kuru viņš izvēlas.” Tātad – kurš ir “viņš”? Iespējams jūs teiktu, ka D-s viņam rādīs ceļu, kuru viņš, D-s, izvēlas? Kurš ir vīrs, kas bīstas D-a? D-s šim vīram rādīs ceļu, kuru viņš, D-s, izvēlas. Vārdam “rādīs” ir arī otra nozīme – “apgaismos”. Tā. Viņš, D-s, apgaismos to ceļu, kuru šis vīrs izvēlas. Tādējādi šajā pantā ir iebūvēts gan ceļš, kuru izvēlas cilvēks, gan ceļš, kuru izvēlas D-s, tā ir vislielākā svētība. Kā es to varu izdarīt? Tas ir jābūvē, mums ir jāsāk saprast, kas ir dievišķa griba, kas ir dievišķās gribas skaistums un mīlestība. Radītāja griba ir pacelt visu pie sevis, līdz apzināšanās līmenim. Ir tāda mācība, ka mēs pastāvējām Bezgalīgajā kā potenciāls, zināmā bezapziņas stāvoklī. Viņš radīja pasauli, kurā viņš paslēpās. Viņš ļāva pasaulei rasties – to sauc par savilkšanos, viņš aizturēja savu gaismu, lai radītu pasauli, kurā varētu rasties individuāla, atsevišķa pastāvēšana [15. Dievišķā savilkšanās, saraušanās, ievilkšanās vai atkāpšanās (cimcum) ir Īzāka Lurijas (1534–1572) ieviests un viņa skolnieku izplatīts skaidrojums, atbildot uz jautājumu “ja Dievs ir viss visā, kā varēja rasties kaut kas cits”. Dievs saraujoties radīja telpu, kurā varēja rasties universs. Citā aspektā cimcum ir saistīts ar Dieva apslēptību, ar to, ka šajā pasaulē Dievs ir nemanāms.]. Un viņš grib mūs atgriezt pie sevis. Taču ne tā, lai mums zustu mūsu atsevišķā pastāvēšana, bet tā, lai mums tā būtu vienmēr. Tā ir dāvana, kuru Bezgalīgais grib dot katrai dvēselei – tās pilnu, mūžīgu, individuālu apziņu. Ja tā ir D-a griba, ko mēs vēl varam vēlēties? To, lai tā kļūst arī par manu gribu, lai mana griba kļūst par tādu, kas dara D-a gribu. Visas tradīcijas satiekas, pildot D-a gribu.

RL: Tātad nav nekādas atšķirības starp D-a gribu tajā brīdī, kad viņš runāja ar Ābrahāmu…

r. Abrahams: Redziet, sešas nedēļas dienas noved pie sabata, darbs sabatā ir pilnīgi citāds nekā darbs sešās pārējās nedēļas dienās, lai gan sešas dienas to sagatavo. Mēs ticam, ka 6000 vēstures gadi – mēs esam beigu daļa, seštūkstošgades pēc Ādama gandrīz pašās beigās – ved pie lielā sabata. Šobrīd mēs vēl nevaram saprast, kā tas darbojas, taču mēs ticam, ka tad, kad mēs atskatīsimies, mēs redzēsim, ka viss veda uz sabatu, viss tuvināja sabatam. Tā D-s darbojas, viņš darbojas ar vienu domu, sēklas domu, tad viņš atļauj tai pavērties un tikai beigās tu saproti, tikai atskatoties – apbrīnojami, tieši tā.

RL: Un kāds darbs ir darāms sabatā?

r. Abrahams: Vispirms nedēļas līmenī un tad septītā gadu tūkstoša līmenī, ja? Kā jau es teicu, pasaule tiks pacelta no tagadējā fiziskā stāvokļa augstākā enerģijas stāvoklī. Zinātnieki par to runā. Kad saule sakarsīs, nodedzinās visu uz šīs planētas, mums tās nav dzīves beigas, mums tā ir iespēja nonākt atpakaļ augstākos līmeņos, no kuriem mēs nākam. No kurienes nāk matērija? Tā nāk no daudziem sprādzieniem, daudziem posmiem, zvaigznes veidojas un sadeg, izveidojas jauni elementi, rodas smagāki elementi, vēl cits sprādziens, kamēr galu galā kaut kas atdziest tik tālu, ka jūs iegūstat planētu Zeme, kas ir viesmīlīga dzīvībai, kādu mēs to pazīstam. Mūsu tradīcijā mēs zinām, ka Zeme galu galā atgriezīsies Saules līmenī, jo mēs nākam no Saules, un tad mēs atgriezīsimies vēl augstāk un tam nebūs gala. Tā vispārējais loks noslēdzas. Ieguvums varētu būt tas, ka mēs te esam bijuši, uz šīs planētas, kur D-s nav atklāts, un esam spējuši kalpot D-am, lai gan viņš nav uzskatāms. Tas ir kas tāds, ko debesu sfērās nav iespējams izdarīt, garīgajā pasaulē tas nav iespējams. Šī ir īpaša vieta, šī ir vieta, kurā, lai gan mēs esam vēsturē redzējuši tik daudz traģēdiju, mēs ticam, ka ir privilēģija te atrasties. Mēs mīlam šo planētu, jo tā dod mums iespēju sasniegt mūžību šīs dzīves laikā. Kad mēs vēl bijām dvēseles debesīs, mums tika teikts, lai mēs šoreiz nenākam, ka būs ļoti grūti, bet mēs nonācām, lai pienāktu mesiāniskais laiks, kurš izrādīsies ārkārtīgi priecīgi svētki, svinēšana vēstures beigās. Tajā laikā mēs visu sapratīsim, visu, kas jebkad ir noticis, ikvienā mūžā, kuru mēs esam izdzīvojuši. Mēs nonācām, to zinot, un mēs to izdarījām, lai kalpotu Radītājam. Nav nekā lielāka, nav lielāka prieka, kā kalpot Radītājam. Tas ir pamatā mācībai, ka mēs esam dvēseles, nevis tikai francūži, jūdi, afrikāņi vai indieši. Tas ir paradigmatisks apvērsums no sīkumaina skatījuma uz lietām pretim lielākai ainai.

RL: Jūs pieminējāt, ka mēs te jau esam bijuši. Ko tas nozīmē?

r. Abrahams: Jā, reinkarnācija. Un ikreiz ir arvien vairāk cilvēku, jo dvēseles sadalās mazākos gabalos, tā ir sistēma, kuru es izskaidroju šeit. (Atver citu brošētu burtnīcu.) Mēs tās saucam par dzirkstelēm. Pirmās dvēseles nāca no vēstures ķermeņa galvas, tagad mēs esam pie vēstures kājām. Mēs bijām katrā no šiem posmiem, bet mūsu kļūst arvien vairāk. Es to saucu par divdalīšanos – no sākuma bija divi, tad četri, tad sešpadsmit, un, pirms tu to pamani, jau ir miljoni. Kad mēs iztēlojamies sevi atgriežamies atpakaļ, mēs sanākam ciešāk kopā, mēs visi nākam no viena un jo vairāk mēs attālināmies, jo mūsu kļūst vairāk. Tādēļ mums ir jāpārvar ilūzija, ka mūsu ir daudz, un jāpievienojas vienam.

RL: Kāda ir nāves jēga?

r. Abrahams: Skaisti. No šīs pasaules redzes viedokļa nāve ir mīļotā cilvēka zaudēšana, dvēseles aiziešana. Un mēs ticam mirušo augšāmcelšanās dienai, kas ir mirušo pamodināšana, kad dvēseles atgriežas savos ķermeņos. “Zohar” jautā, ja mēs esam bijuši daudzkārt, kurā ķermenī tad mēs augšāmcelsimies? Un atbilde ir – ikvienā no tiem, jo katrs no tiem ir unikāls.Ikviens no tiem dzīvoja veselu dzīvi, ikviens bija dzirkstele, potenciāls, bet tad, kad tas kļuva dzīvs cilvēkā, radās tik īpaša kombinācija, kāda nekad iepriekš nebija pastāvējusi. Viņi visi būs daļa no vienas lielākas dvēseles, taču katram būs atsevišķa pastāvēšana. Un pat šī lielākā dvēsele ir daļa no komandas, lielāko dvēseļu ģimenes. Tā ir sistēma, kas galu galā sakņojas Vienajā. Jo tālāk no Vienā, jo lielāka daudzskaitlība. Ikviens no mums ir saistīts ar Vieno. Atkal es pilnībā neatbildu uz jūsu jautājumiem, taču es daru, ko varu. Es esmu ierobežots ar to, ko es zinu, taču šīs lietas, kuras es jums stāstu, nenāk tikai no grāmatām. Tās nāk no personiskas zināšanas, kas man ir dota, un no dziļas ticības, ka mēs atrodamies īpašā laikā, ka Toras mācības tagad var kļūt atvērtas visai cilvēcei. Ka antisemītisms ir tuvu galam, un tieši tādēļ tas tagad ir tik stiprs. Tas drīz pāries, jo antisemītisms ir piespiedis jūdu atklāt, kas viņš patiešām ir, ko nozīmē būt jūdam.

RL: Vai varat pateikt, ko saprotat ar dvēseli?

r. Abrahams: Es par to esmu daudz rakstījis – gan ebreju, gan angļu valodā. Ja mēs atgriežamies pie Bībeles, tad mēs redzam, ka tur teikts, ka D-s iepūta mūsu nāsīs dzīvu dvēseli. Un cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli. Ebreju valodā ir vēl viens vārds dvēselei, ruah – gars. Ir nefeš, zemākā līmeņa dvēsele, ruah, nešamat, haja, jehida – pieci dvēseles līmeņi [16. Talmudiskais jūdaisms, šķiet, nerunā par dvēseļu hierarhiju un visus šos jēdzienus uztver sinonīmiski. “Zohar” runā par trim dvēseles līmeņiem. Piecas “dvēseles” vai “dvēseles līmeņi” (šiem pieciem trūkst viena noteikta kopīga apzīmējuma) parādās Īzāka Lurijas darbos un tiek plaši izmantoti vēlākajā kabalistikā.].  Augstākais no tiem ir vienots ar D-u, pārējie nonāk lejā kā šī mazā persona te, tikai manas dvēseles zemākā daļa nonāk manī, ķermenis nav nekas vairāk kā kurpe visam dvēseles ķermenim. Kā viens mana ķermeņa gals ieder kurpē, tā tikai manas dvēseles apakša ieder manā ķermenī [17. Šķiet, ka pirmais šādu tēlu dvēseles skaidrojumā ieviesa rabīns Haims no Voložinas (1749–1821), kurš to saistīja arī ar 2. Mozus grāmatā 3:5 teikto “novelc savas kurpes, jo vieta, uz kuras tu stāvi, ir svēta zeme”, ar to saprotot, ka Mozus dvēselei bija jāatbrīvojas no fiziskā apvalka.]. Tā ka tad, kad jūs runājat par dvēseli jūdaismā, jāsaprot, ka ikvienam ir dvēsele, ikvienam ir dzīvības dzirkstele, dievišķa dzirksts. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs to attīstām. Tā ir pamats mūsu iespējai sevi apzināties, novērtēt to, ko nozīmē būt dzīvam, elpot. Nešamat nāk no vārda nešama – “elpot”, kad D-s iedveš daļu no sevis cilvēkā. Tas nav tikai tur un toreiz, Ēdenē, tas ir tagad, tieši tagad, katru manu elpu D-s dveš manī. Kas ir D-s? Tā nav būtne, kurai es varu pieskarties ar rokām un sajust, viņš ir bezgalīgs, viņš ir viss, viņš ir viss, kas notiek bezgalīgajā. Pastāv tikai Bezgalīgais, taču viņš rada ilūziju, svarīgu ilūziju, skaistu ilūziju, ka mēs pastāvam atsevišķi. Tas, ka mēs šobrīd satiekamies daudzos līmeņos… varbūt mēs jau esam tikušies citā mūžā, to nevar zināt. Kad mēs te lejā satiekamies un mēģinām runāt patiesi cits ar citu, mēs mēģinām ienest D-u savās dzīvēs, nevis jūdu D-u vai Bībeles D-u, bet D-u (skaļi), pasaules būtību. Nevis ideju, bet pašu mūsu būtību, to, kas mēs īstenībā esam. Ja tā, tad pasaule izmainās, kaut kas starp mums mainās. D-s ir tas, kas visu savieno, jo cilvēkiem būt savienotiem ar D-u un būt savienotiem savā starpā ir viens un tas pats. Nu, varbūt es tikai runāju vārdus.

RL: Beidzamais jautājums. Jūs aprakstījāt radīšanas procesu. Kāpēc Dievs vispār kaut ko radīja?

r. Abrahams: Skaists jautājums. Mēs ticam, ka D-s tiecas dot, gluži kā vecāki tiecas visu, kas viņiem ir, dot saviem bērniem. Protams, pavisam citā mērogā, bet D-s mūs mīl kā bērnus. Vai jūs esat kādreiz dzirdējis par Mariju Montesori, itālieti? Viņa bija skaista, viņa daudz ko saprata bērnos un bērnu attīstībā. Viņa izveidoja skolu, kurā tiek radīti tādi apstākļi, ka, ļaujot bērnam tur uzturēties 15, 20 vai 30 minūtes, jūs redzat, ka bērns ir laimīgs. Tā vietā, lai iejauktos, tā vietā, lai vienmēr teiktu bērnam, kas viņam jādara, jūs viņam radāt vidi. Un bērnam ir iespēja 15 minūtes sakoncentrēties uz vienu lietu. Tas izmaina visu būšanu. D-s ir Montesori dievs, viņš atturas, viņš rada vidi, viņš saka – lūk. Mēs saucam uz D-u un sakām: vai tu mums nevarētu palīdzēt, bet viņš saka – neuztraucies, nebēdā, tu pats to izdari. Kad tu to izdarīsi, tu ieraudzīsi, ka es esmu tev devis visu, kas tev vajadzīgs, lai radītu perfektu pasauli.

RL: Tātad cilvēki ir tie, kuriem ir jārada perfekta pasaule?

r. Abrahams: Jā. Viņš grib, lai mēs to darām. Viss ir 100 % D-s un 100 % cilvēks. Mēs esam pilnīgi atbildīgi par visu, ko esam izdarījuši, par labu un ļaunu, taču zinām, ka tas nav nekas cits kā D-s. Mēs sakām, ka Austrumos, Indijā – viss ir dievs, Rietumos, Grieķijā, Romā – viss ir cilvēks. Israēls ir Tuvajos Austrumos, mēs esam pa vidu un mazliet uz Austrumiem. Mums ir sekss, bet mēs to paceļam līdz svētam seksam, līdz laulības attiecībām starp vīru un sievu; mēs ēdam gaļu, bet mēs ēdam gaļu ar svētumu, mēs nogalinām dzīvnieku sakrāli, mēs neko nenogalinām tikai, lai nogalinātu, tas tiek darīts tikai, lai paceltu. Tā mēs mēģinām un darām lietas pa vidu, ir D-s un ir cilvēks, taču mazliet vairāk uz Austrumiem mazliet vairāk D-a. Vai es neatbildēju uz jūsu jautājumu?