Nāc nu šurp, meitenīt

Trīs lietas man zāļu skapītī stāv,

Ko lietoju brīžos, kad šķiet –

Jau šodien sev darīšu galu,

Trīs lietas tad glābiņš ir, pieminiet:

Asaras, dziesmas un alus.

R.Pauls, M. Zālīte

Dzimumu nevienlīdzību sabiedrībā lielā mērā nosaka tās populārās kultūras parādības. Latviešu populārā mūzika, estrādes dziesmas un šlāgeri, kas veido lielāko daļu Latvijā visvairāk klausītā radio kanāla Latvijas Radio 2 repertuāra, nepārprotami ietekmē kolektīvos priekšstatus. Dziesmu melodijas ir lipīgas, tradicionālie vai mūsdienu deju ritmi, vienkāršā uzbūve un vairākkārt atkārtotās piedziedājuma frāzes iespiežas atmiņā pat tad, ja klausītājs apzināti nepievērš tām uzmanību un necenšas iedziļināties saturā. Neskaitāmi piemēri liecina, ka pat dziesmas ar infantilu un absurdu saturu var kļūt ārkārtīgi populāras (“Anniņa vanniņā, Anniņa vanniņā guļ. Siltais ūdentiņš tek, buļ, buļ, buļ, buļ.” R. Pauls, G. Račs; “Sviesta piesta, slampa stampa – mana dzīvīte uz rampas. Palaid, palaid puķīti pa dambi. Laidies mana, lido mana, mana puķīte pa dambi. Palaid, palaid puķīti pa dambi. Palaid, palaid, palaid savu, palaid puķīti pa dambi, palaid, palaid savu puķīti pa dambi.” R. Pauls, J. Peters). Dziesmu teksta iedarbību uz klausītāja apziņu nevar novērtēt par zemu: biežā saskaršanās ar klišejiskām un pēc vienas formulas veidotām frāzēm normalizē to saturu, padara par vispārpieņemtu un akceptējamu šajos tekstos iekļauto vēstījumu. Mūzika, kas skan radio, veikalos, kafejnīcās un starppilsētu autobusos, veido noteiktu kolektīvās apziņas fonu, kurš ietekmē mūs visus.

Lai konstatētu, kāds tieši ir šis fons, nepieciešams pamanīt un izprast latviešu populārās mūzikas tekstos valdošos dzimumstereotipus, izplatītos priekšstatus par dzimumu lomām, sievietes un vīrieša vietu sabiedrībā un romantiskās attiecībās. Populāru dziesmu tekstos nereti var pamanīt elementus, kas pauž noteiktus tradicionālus priekšstatus par dzimumatšķirībām vai klaji seksistisku attieksmi. Šos elementus var klasificēt pēc konkrētām pazīmēm: visbiežāk tie apraksta sievieti kā objektu, nereti – seksuālas iekāres objektu. Tie objektizē sievieti, runājot par to kā par atsevišķu ķermeņa daļu un orgānu kopumu. Tie slavē sievietē īpašības, kuras apmierina vīrieša vajadzības pēc komforta, attēlo sievieti tās tradicionālajās dzimumlomās – raudam, skumstam, ilgojamies, darām sieviešu mājas darbus u.tml. Nereti tiek lietoti vārdi, kas norāda uz sievieti kā sociāli zemāku būtni, kura jāpamāca vai jāpakļauj. Vērtējot sievieti, biežāk tiek minēts izskats un fiziskie dotumi, nevis prāts, zināšanas, rakstura īpašības. Ja arī tiek runāts par sievietes emocijām, tās tiek minētas kā negatīvi stereotipi, kas piemīt visām sievietēm. Minot sievieti kā seksuālo pakalpojumu sniedzēju, nereti tiek attaisnota vardarbība un seksuāla uzmākšanās. Šis uzskaitījums ņemts no pētījumiem, kas veikti ASV, analizējot kantrimūzikas tekstu saturu un pārmaiņas dažādos periodos. Mēs pamēģināsim to izmantot, pavērtējot pašmāju dziesmu liriku.

Runājot par latviešu populāro mūziku, bieži tiek izmantots apzīmējums “šlāgeris”, kas, lai arī iekļauts mūzikas klasifikācijā (piemēram, Mūzikas ierakstu gada balvas kategoriju sarakstā), joprojām nav skaidri definēts. Aizgūts no vācu valodas, tas sākotnēji tika lietots, lai runātu par jebkādu populāru mūziku (mūsdienu valodā – hitiem), bet jau pagājušā gadsimta 30. gados tā aprakstā parādās vērtējoša attieksme: “Šlāgers (vāc. Schlager, sitējs), arī grāvējs, lētai gaumei pielaikota populāra dziesma vai deja ar dziedāšanu” (tā raksta Arveds Švābe Latvijas Konversācijas vārdnīcā, 1940). Arī vēlāk, padomju gados, apzīmējumam “šlāgeris” bija nievājoša pieskaņa; pēc tam, mēģinot nošķirt to no citiem populārās mūzikas žanriem, kam tika lietoti jaunizdomāti apzīmējumi (“estrādes mūzika”, “populārā mūzika”, “deju mūzika”), par šlāgeri mēdza dēvēt dejojamu vai galda dziesmu ar tradicionālu “vācisku” ietekmi, bet nereti ar latviešu tautas mūzikas un tautasdziesmu stilistikas elementiem. Pamazām no šlāgera nošķīrās mūzika, kurā tika izmantotas džeza, roka, disko ietekmes. 90. gados šlāgermūzikā parādījās amerikāņu kantrimūzikas motīvi, taču vēlāk arī to sāka nošķirt kā atsevišķu parādību. Vēl aizvien nav skaidras un vispārpieņemtas definīcijas, kas ļautu šlāgermūziku aprakstīt kā konkrētu mūzikas žanru, tāpēc bieži to par tādu dēvē sajūtu līmenī kā noteiktu funkciju pildošu muzikālu slāni. Viena no pazīmēm, kas liecina par piederību pie šī slāņa, ir iespēja “dziedāt līdzi” vai dziedāt kopā pie galda, kas padara šādu dziesmu par vēl jo ietekmīgāku kolektīvās apziņas veidošanas instrumentu. Vai – par tās spoguli. 

Izplatīta tēma populārās šlāgermūzikas tekstos ir trivializēta seksualizācija, nereti saistīta ar situācijām, kurās šī mūzika tiek izpildīta – deju sarīkojumos, “zaļumballēs”, dančos, iedzeršanās utt. Dejošana šādā kontekstā tiek cieši saistīta ar dzimumtieksmi, lielākoties runājot par vīrieša vēlmi atrast seksa partneri jeb “iešanu meitās”. Sekojošais piemērs gan nav tipisks, jo tas ir teksts no parodijgrupas Transleiteris dziesmas “Ai, tikšu klāt tev”, kas piedāvā fonētiski pielīdzinātu ārzemju popmūzikas teksta latviskojumu, taču spilgti parāda noteiktu domāšanas paradigmu: “Sestdienā ballējām uz deju grīdas, kad visi dejot sāk, un visskaistākā dāma man iet garām. Vēl pāris glāžu, un saku sejā tai tā: mazā! Mazā! Es zinu, būsi mana! Ai, tikšu klāt tev. Ai, ai, kad tikšu klāt tev.” Šeit redzama cieša sasaiste starp “deju grīdu” un no tās izrietošo seksuālo aktu, kurā jaušama vardarbīga pakļaušana (“ai, kad tikšu klāt tev”), turklāt sekss tiek aprakstīts kā privātīpašnieciska iegūšana (“Es zinu, būsi mana”), bet sieviete (“visskaistākā dāma”) pēc seksuāla akta tiek patronizējoši saukta par “mazo”. Deminutīvu lietošana, kas latviešiem ir asinīs jau no tautasdziesmu tekstiem, seksuālā kontekstā mūsdienu valodā pauž vīriešu pārākumu pār “vājo dzimumu”, kam lemts vienīgi pakļauties spēcīgākajam: “Teicu es, meitenīt, mīlēt mani ir ļoti grūti. Nāc nu šurp, meitenīt, nāc, un dzīvosim ar pilnu krūti. Teicu es, paskaties, zvaigznes debesīs ir ļoti aukstas. Nāc nu šurp, meitenīt, sniedz man pretī savas plaukstas.” (autors nezināms) Šādos tekstos sieviete bieži tiek objektizēta kā bērns, kuram jāpilda “pieaugušā” vīrieša pavēles. “Mazulīt, mazulīt, tev nāksies mazliet pagaidīt. Pirms atgriezies, es teikšu tev – labrīt. Aizparīt, mazulīt, ja ceri mani sagaidīt, sāc vietu gultā iesildīt tūlīt.” (Labvēlīgais tips)

Vēl viens izplatīts sieviešu objektizēšanas jeb priekšmetiskošanas paņēmiens ir runāt par tām, minot tikai atsevišķas ķermeņa daļas vai orgānus. Augstākminētajā piemērā tās ir plaukstas, bet citur bieži tiek minētas acis, lūpas, kājas, gūžas: “Kā Latvijas kalnos un lejās man agrāki patikās klīst, kur rožainas lūpiņas smejas, kur alutiņš putodams līst!” (autors nezināms), “Bet tikmēr uzzied pļavas. Un vizbulītes atplaukst meža malā. Vai tās ir acis tavas, kas laipni smaida gara ceļa galā?” (Lauku muzikanti, G. Račs), “Vai tad nepieskarsies nemūžam neviens pie šīm krūtīm, šīm kājām, šīm gūžām?” (A. Šteimanis, K. Elsbergs), “Reiz biju iemīlējies skuķē. Tā bija skaista zilace. Bez gala skaistās zilās acis, bez gala es tās mīlēju. Es nespēju vairs aizmirst skuķi ar rožu sārtām lūpiņām, ar gaišu matu skaistām sprogām, ko laimes brīžos skūpstīju.” (autors nezināms) No šādas pieejas nav tālu līdz tam, ka sievietes tiek pielīdzinātas dzīvniekiem, augiem un priekšmetiem: “Aizlido zilajās tālēs domas kā adrenalīns. Tu esi rūgta kā zāles, salda kā Sabiles vīns.” (J. Stībelis), “Tu esi karsta, karsta, karsta. Tu esi karsta – kā meteorīts. Tu esi karsta, karsta, karsta. Tu esi karsta – kā zvaigzne, kas krīt.” (K. Dvinskis, G. Zotovs), “Pie tavām kājām pērles kā sniegs, bet tev ar to vien nepietiek. Tu esi kā dārzs, bet es dārznieka sirds. Madam, jūsu prātā nav nekā, dēļ kā mirt.” (M. Freimanis), “Tu esi kā zvaigzne, kas klusē, kas mirgo šai debesu pusē. Tu esi kā zāle, ko glāstīt un nekad neizstāstīt. Tu esi tik tīra kā ūdens no avota kalna galā. Tu esi tāda viena. Tu esi tāda viena.” (J. Strazds, G. Račs) Zīmīgi, ka arī sieviešu izpildītās dziesmās priekšmetiskošana tiek uztverta kā poētisks paņēmiens, taču praktiski nav atrodami gadījumi, kad ar priekšmetu tiktu salīdzināts vīrietis. Arī sievietes dzied par sevi, izmantojot “vīrieša skatienam” raksturīgos salīdzinājumus: “Es no tevis sapnī paslēpšos un kā balta puķe kāri ziedēšu. Tevi neredzot, es izlikšos, it kā tu man bijis, it kā nebijis. Pļavas baltu ziedu palagos, mīla paceļ gaisā dziedāt cīruli. Es par baltu puķi pārvēstos, ja pie manis šonakt ar tu atnāktu.” (I. Rudzīte)

Priekšmetiskošana, izmantojot eifēmismus, tiek lietota arī slēptas seksualizācijas vajadzībām – latviešu ziņģēs netika uzskatīts par pieņemamu runāt par seksu atklāti, taču dažādas metaforas un salīdzinājumi saturēja seksuālas konotācijas: “Ja meitenītes reiz par pistolītēm kļūtu, tad mēs, tad mēs tie šāvējiņi būtu, arvien, arvien, līdz agrai rīta stundai, arvien, arvien, līdz rīta gaisma aust.” (autors nezināms), “Rudens rītos abi gāja tie uz riju rudzus kult. Puisim sprigulis pār plecu, meičai maziņš grābeklīts. Viņa atkal zobo puisi: ko spēj maziņš sprigulītis. Meitiņ, atļauj drusku pakult, redzēsi, kā graudi birs! Vai, kur labi, trakot labi viņi rijā jutās abi, puisis kuļ – tam sviedri plūst, lai tā vārpiņ’ dabūn just!” (autors nezināms)

Modernākai latviešu dziesmu poētikai raksturīgs elements ir pamācības, ko vīrietis sniedz “meitenītei”. Visbiežāk tas ir ieteikums “nebēdāt”, samierināties ar neizbēgamo, pakļauties liktenim un atdoties vīrietim: “Aizver actiņas un smaidi, noliecies pie manas krūts. Atteikšanā, vientulībā ir jau diezgan ilgi būts.” (J. Poruks), “Kam raudi, skaistā meitiņ, kam slauki asaras, kam zaudē rožu vaigus, kamdēļ tu sērojies? – Tik reizi, tik reizi es vēlētos laimīga būt. Tik reizi, tik reizi es vēlētos mīlēta kļūt.” (autors nezināms) Šādos tekstos sievietes tiek parādītas kā disfunkcionālas, ilūzijās un neziņā dzīvojošas būtnes, kurām jāsaprot, ka viņu vienīgais dzīves mērķis ir atrast savu mīļoto vīrieti un tad viss būs kārtībā: “Tu esi tālu, tālu projām un redzi zaļas ielejas. Bet varbūt tās nemaz nav īstas un ir vien tavās iedomās.” (Lauku muzikanti, G. Račs), “Neskumsti, meitenīt mīļotā, neskumsti daudz! Šķiroties pasmaidi, zeltenīt, zēns kad projām brauc! Skumjas un ilgas ja māc tavu sirdi, aizej zem ozola, vakars kad tumst! Ļaujies tur sapņiem, tad liksies, ka dzirdi manējo balsi, tā neļaus tev skumt.” (A. Vinters) Jautrāka intonācija dzirdama dziesmās, kurās tiek aprakstīti “pozitīvie piemēri” – sievietes, kas sapratušas savu dzīves uzdevumu: “Pavasara naktī klusā Jūla sapņot iet, jo zem ceriņkrūma viņai patīkama viet’. Tur ik nakti divas rokas viņu maigi skauj, Jūla savas sārtās lūpas skūpstīt viņam ļauj.” (A. Vinters), “Daiļā dārzniece, kas puķes plūc, skaistam jauneklim tās sprauž pie krūts. Drīzi abu sirdis mīla skar, bieži tas ar viņu tikties var.” (autors nezināms)

Vīriešu seksuālās fantāzijas latviešu dziesmās parādās retāk, taču atrodami arī visai skarbi piemēri, kas stilizēti kā arhaisks “ziņģu” materiāls vai atsauces uz nerātno dainu tekstiem: “Mauku mājā uguns spīd, ieiešu uz īsu brīd’. Eju es pa durvīm iekšā, sešas maukas stāv man priekšā. Es vēl līgojos kā plosts, šīm jau visām bikses nost. Aiz priekiemi nezināju, kurai lekti mugurā. Pirmā mani ķer aiz rokas, nu tik sāksies īstās mokas. Sadzēries es drēģeralu, nevar’ trāpīt iekšā galu.” (A. Drēģeris) Parafrāze par šo dziesmu atrodama vēlāk arī rokmūzikas žanrā: “Tumšā sētā uguns spīd, jāieskrien uz īsu brīd’. Eju es pa vārtiem iekšā, sešas meitenes jau priekšā. Es vēl līgojos kā plosts, šīs gandrīz rauj bikses nost. Viņas šā un viņas tā, viena rāpjas pičpaunā.” (Līvi, A. Virga) Šajā un līdzīgos piemēros sievietes tiek objektizētas, tām piedēvējot seksuālo dziņu un iekāri kā vienīgo rakstura īpašību. Vīrieša vēlmei “iegūt” sievieti tiek atrasts pamatojums, bet arī tad viņa ir tikai līdzeklis iekāres apmierināšanai, nereti līdzās citām iekārojamām lietām: “Cigarete, rums, meitene un zāle zaļa, kas gan vēl man varētu būt vajadzīgs? Gribu pārgulēt ar visu pasauli šai naktī, gribu būt šai pasaulei vēl noderīgs.” (Līvi, G. Račs) Līdztekus parādās izsenais pārmetums, ko zinām jau no tautasdziesmām: “Solīt sola, bet nedeva”, “Tu plēs man laukā sirdi, sakot, ka tu klausies, bet nedzirdi, sakot, ka tu ļausies, lai sāp.” (Artūrs) Ir atsevišķi gadījumi, kad seksuālā uzmākšanās izpaužas pavisam neslēptā veidā: “Grietiņai ausī čukst Žanis, šovakar atnāc pie manis. Jo mana griba ir tāda, kas nepras’ kultūras vārda!” (autors nezināms)

Teju vienīgais pozitīvais sievietes tēls, kas atrodams šlāgermūzikā, ir māte, taču gandrīz nekad tā netiek personificēta un apveltīta ar patstāvīgu raksturu vai emocionalitāti; sieviete-māte tiek aprakstīta kā funkcija, tā sniedz komfortu, mierinājumu, patvērumu vai ēdienu: “Tad es atceros, kā mājās māte sagaidīja mūs. Un mēs zinājām, ka tūlīt silta zupa galdā būs! (R. Pauls, G. Račs), “Tur māte no akas ūdeni nes.” (A. Kukuvass, M. Zālīte), “Māt, dziedi vēlreiz šūpļa dziesmu. Māt, dziedi vēl kā tālā bērnībā.” (R. Pauls. A. Krūklis)

Latviešu populārajā mūzikā arī mūsdienās bieži parādās apcerīgums, pseidofilozofiskums jeb tieksme runāt par to, “kā viss ir” vai “kā būtu labi, bet nav”. Arī šeit vērojama noteiktu stereotipu un klišeju ietekme, kas ar piedziedājuma un bieža atkārtojuma palīdzību iespiežas apziņā un ietekmē sabiedrības priekšstatus par “pareizo attieksmi”. Populāra tēma ir visa esošā pārejošais raksturs, vērtību relatīvisms, samiernieciskums un fatālisms. Latviešu popmūzikā un pat rokmūzikā mēs praktiski neatradīsim aicinājumus uz cīņu, nepadošanos, apspiesto aizstāvību vai vēlmi mainīt savu dzīvi: “Kas vienam māja, tas otram kāja, jo svarīgi ir, kā uz to tu paskaties. Kas vienam puķe, tas otram skuķe – tā ir un būs, un it nekad tas nepāries.” (R. Pauls, G. Račs), “Var jau neticēt tam, ka neviens nevar likteni mainīt, un nav nozīmes zīlēt un pusnaktī skatīties spainī. Viss ir paredzēts jau, darīt savādāk nav mūsu varā. Kādam jāsaraujas, lai tu būtu liels savā garā.” (R. Pauls, G. Račs), “Jo tā tas ir te paredzēts. Šai pasaulē tev nekas nav svēts.” (A. Palkevičs, G. Račs) Šāds dzīves redzējums tiek aktīvi pausts arī sieviešu izpildītā mūzikā: “Te neko nevar padarīt, likteni neapmānīsi. Labāk domā, ka varbūt rīt vieglāk tev ies. [..] Visu, ko tev, liekas, nedod debess, jāpieņem ar plašu sirdi, kaut tas nedaudz sāpēs, jo sāpes pāries.” (Nicol), “Vai tā var būt vai nevar būt, nav nozīmes, jo tā tas ir.” (R. Pauls, G. Račs, izpilda A. Krauze), “Tas nekas, tas nekas, lai krīt asaras. Tās no vaigiem nopūtīs vējš. Tas nekas, tas nekas.” (K. Būmeisters, G. Račs, izpilda E. Sloka)

Samiernieciskumu un pieticību kā pozitīvu morālu īpašību pauž latviešu dziesmu tekstos ārkārtīgi bieži izmantotie apstākļa vārdi “mazliet”, “nedaudz”, “drusku”, partikulas “varbūt” u.tml. Runājot par dzimumstereotipiem, zīmīgi, ka tie tiek lietoti arī saistībā ar attiecībām un to raisītām emocijām: “Tavās acīs dziestot kvēl kurtizāņu ugunskurs. Un tev sevis mazliet žēl, ka šīs liesmas nevienu vairs nenoburs.” (Dakota, E. Zariņš), “Hei, vai tu dzirdi mani vēl, mani vēl? Hei, vai tu jūti mani vēl, mani vēl? Es zinu, ka tev tagad viegli nav, man arī mazliet tevis pietrūkst jau.” (T. Kleins, G. Račs), “Es savu vājumu atnāku nīst ar vārdiem, kas netīri dejo un krīt. Ar vārdiem, vai drīkst tevi pielūgt mazliet un smieklus kā smilgas vainagā siet.” (Sestā jūdze, A. Sutugovs)

Vērojot vārdu izvēli un stereotipus, kas tiek izmantoti dziesmu tekstos, noteikti jāpievērš uzmanība arī izmaiņām, kas parādās laika gaitā. Jo senāki teksti, tuvāk tautasdziesmu slānim, jo vairāk redzam, ka sievietes un vīrieši, meitas un puiši tajos darbojas kā līdzvērtīgi partneri. Latviešu tautasdziesmās atrodams daudz vairāk izlēmīgu, pašapzinīgu un patstāvīgi domājošu sieviešu tēlu. Seksuālu vai romantisku attiecību kontekstā sievietes un vīrieši parādās kā līdztiesīgi subjekti, brīžiem iniciatīvu uzņemas vieni, brīžiem otri. Tuvāk mūsdienām šī paritāte mazinās un vīriešiem tiek piedēvēta ne tikai attiecību iniciatora, bet arī vērtētāja loma. Mūsdienu populārajā mūzikā dominē vīrieša skatiens, un tas, kā jau minēju, pamanāms pat tajos tekstos, ko rakstījušas vai izpilda sievietes. 

Pārmaiņas notiek, attīstoties jauniem žanriem – piemēram, repa vai elektroniskajā mūzikā, kurā sevi piesaka sievietes-autores. To var skaidrot gan ar Rietumu mūzikas ietekmi, gan ar to, ka šie mūzikas virzieni dod iespēju sākt radīt valodas pieredzes lauku no nulles. Galu galā, mūsdienu mūzikā autors un izpildītājs daudz biežāk ir viens cilvēks, kas kontrkultūras kontekstā var nerēķināties ar publikas gaidām, muzikālām klišejām un tradīciju. Šajā ziņā cerīga aina vērojama arī laikmetīgajā folkmūzikā, folkdžezā vai pasaules mūzikā, kurā arhaiskākas kultūrklišejas aizvien vēl pieļauj dzimumu līdztiesību, bet modernu aranžējumu izmantošana atgriež tām zināmu aktualitāti. Tomēr dominējošā un visai noturīgā auditorijas gaume (latviešu populārās mūzikas kanons joprojām dzīvo pagājušā gadsimta 70.–80. gadu superhitu gaisotnē, to parāda ikviena “visu laiku populārāko dziesmu” aptauja) diktē pieķeršanos tradicionāliem dzimumstereotipiem un “neko te nevar mainīt” fatālismam. “Par agru būt man bērnam, par vēlu lielam kļūt, kad domas klīst un maldās, pat tad, kad sirds ko jūt. Kaut kur starp zemi, debesīm tik dīvains viss. Es ļaujos tam un neprasu, kas noticis.” (Macho, I. Priede), “Nav vajadzīgs dvēseli pinekļos meklēt. Nav vajadzīgs laimi noglabāt peklē. Tev nevajag doties uz pasaules malu. Tev jācenšas saskatīt nelaimēm galu.” (The Afternoon, I. Ozoliņš)

“Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu?” jautā latvietis un atgriežas pie pārbaudītām vērtībām, kurās vīrietis ir neizlēmīgs dzērājs un apkārtstaigulis (uzskatot to par romantisku ideālu), bet sieviete ir pacietīga sapņotāja un mājas pavarda kopēja, kas notrauš asaru un pārvēršas puķē. Tiesa, atšķirībā no amerikāņu kantrimūzikas vai roka, kur var atrast piemērus arī vardarbīgu attiecību slavināšanai (satraucoši pētījumi ASV rāda, ka pēc 80.–90. gadu atkušņa šie motīvi atgriežas kopā ar ksenofobisku un rasistisku attieksmi kantrimūzikas tekstos), latviešu dziesminieki vienmēr centušies notušēt pārlieku dramatiskus vai nepatīkamus reālās dzīves faktus. Taču šī paša iemesla dēļ mums joprojām trūkst dziesmu, kas aicinātu kaut ko mainīt, labot, sacelties un paskatīties uz realitāti, runāt no sievietes, bērna, diskriminēto grupu viedokļa. Vai arī – ja tāda mūzika rodas, tā nekļūst populāra. Vēlme pievienot katram skarbākam epitetam apstākļa vārdus “mazliet” vai “nedaudz” šajā kontekstā nav tikai poētiska neveiklība, kad teksta ritmam vai rindiņas garumam vajag kādu lieku zilbi; tā atspoguļo noteiktu dzīves pozīciju vai pat ētisko imperatīvu, no kura atbrīvoties jau daudz grūtāk: “Man pasaule apkārt kā josta – rauj, staipa mani un žņaudz, bet es kā uz grimstoša plosta Dievam lūdzu pavisam nedaudz.” (E. Mednis, G. Kraulere)