“Mūzikas skaņas” Ziemeļkorejas versijā

Pirms vairākiem gadiem pasauli šokēja ziņa par austrieti Jozefu Friclu, kurš gadu desmitiem bija turējis savu meitu Elizabeti ieslodzītu mājas pagrabā un viņu daudzkārt izvarojis; Elizabete dzemdēja septiņus bērnus, kuri arī tika turēti pagrabā. Gandrīz vai uzprasās paralēle starp Friclu ģimeni un fon Trapu ģimeni, kas iemūžināta filmā “Mūzikas skaņas”: tā ir ģimene, kas dzīvo savā noslēgtajā pilī, pakļauta tēva labvēlīgi militārajai autoritātei, kura to sargā no ārpusē esošajiem ļaunajiem nacistiem; ģimene, kurā dīvainā veidā sajaukušās paaudzes (māsa Marija, tāpat kā Elizabete, pārstāv paaudzi starp tēvu un viņa bērniem). Būtisks šeit ir kiča aspekts: “Mūzikas skaņas” ir galēja kiča fenomens, un tajā, ko savā pagrabā uzrīkoja Fricls, arī atklājas ģimeniska kiča iezīmes: laimīgā ģimene gatavojas pusdienām, tēvs kopā ar bērniem skatās televizoru, kamēr māte gatavo ēdienu... Nevajadzētu tomēr aizmirst, ka kiča tēlu valoda, ar kuru šeit sastopamies, nepieder austriešiem, bet Holivudai un, plašākā nozīmē, Rietumu popkultūrai: Austrija “Mūzikas skaņās” nav austriešu Austrija, bet gan mītisks Holivudas priekšstats par Austriju; paradokss šeit ir tāds, ka pēdējās desmitgadēs austrieši paši sākuši “spēlēt austriešus”, tas ir, sākuši identificēties ar savas valsts holivudisko tēlu.

Šo paralēli var paplašināt, tajā iekļaujot arī dažas no slavenākajām “Mūzikas skaņu” ainām Fricla versijā. Var iztēloties nobijušos bērnus, kuri saspiedušies ap māti Elizabeti bailēs no vētras, ko sacels gaidāmā tēva atgriešanās, un māti, kura viņus mierina ar dziesmu par “dažām mīļākajām lietām”, par ko viņiem vajadzētu domāt, – sākot ar rotaļlietām, kuras atnesīs tēvs, un beidzot ar viņu mīļāko TV raidījumu... Vai arī viesības Fricla villas augšstāvā, uz kurām pagraba bērnus izņēmuma kārtā uzaicina. Var iztēloties, kā bērni, kad tiem pienācis laiks iet gulēt, sanākušajiem viesiem nodzied nerātno dziesmiņu “Auf Wiedersehen” un cits pēc cita klusi izslīd pa durvīm... Patiesi, Fricla namā ja ne kalni, tad pagrabs atbalsojās mūzikas skaņās.

Mulsinoši intīmas fantāzijas

Lai gan “Mūzikas skaņas” ir viens no nejēdzīgākajiem Holivudas kiča paraugiem, vajadzētu tomēr ļoti nopietni uztvert filmas sakrālo intensitāti, bez kuras nebūtu iedomājami tās neparastie panākumi: filmas spēks slēpjas piedauzīgajā tiešumā, ar kādu attēlotas dažādas mulsinošas intīmās fantāzijas. Filmas naratīvu uztur problēma, kuru sākuma ainā formulē mūķeņu koris: “Kā atrisināt problēmu, vārdā Marija?” Piedāvātais risinājums ir tāds, kā kādā anekdotē min Freids: “Penis normalis, zweimal täglich...” Atsauciet atmiņā, iespējams, visspēcīgāko ainu “Mūzikas skaņās”: kad Marija, nespēdama apslāpēt savu seksuālo tieksmi pret baronu fon Trapu, aizbēg no Trapu ģimenes atpakaļ uz klosteri, viņa nespēj tur rast mieru, jo arvien vēl ilgojas pēc barona; neaizmirstamā ainā viņu pie sevis izsauc klostera priekšniece, kura iesaka atgriezties pie fon Trapa ģimenes un mēģināt atrisināt savas attiecība ar baronu. Šo vēstījumu viņa nodod
ar savādas dziesmas “Uzkāp katrā kalnā!” palīdzību, kuras pārsteidzošais motīvs ir šāds: “Dari to! Riskē un izmēģini visu, pēc kā alkst tava sirds! Neļauj nenozīmīgiem apsvērumiem aizšķērsot tev ceļu!”
Šīs ainas noslēpumainais spēks ir negaidītajā iekāres attēlojumā, kas šo ainu padara pavisam mulsinošu: persona, kurai vajadzētu sludināt atturību un atteikšanos, izrādās aizstāvam uzticību iekārei. (Pirms daudziem gadiem kādā ironiskā recenzijā “Mūzikas skaņas” tika trāpīgi raksturotas kā filma par dumju mūķeni, kura būtu varējusi laimīgi turpināt dzīvi klosterī, ja vien priekšniece nebūtu viņu uzaicinājusi pie sevis un histēriski sakliegusi uz viņu, ka jāuzkāpj katrā kalnā.) Zīmīgi, ka 60. gadu otrajā pusē, kad “Mūzikas skaņas” izrādīja (tolaik sociālistiskajā) Dienvidslāvijā, tieši šī trīs minūtes garā dziesma bija vienīgā filmas aina, kas tika cenzēta (izgriezta).

Anonīmais sociālistu cenzors tādējādi apliecināja savu dziļo izpratni par to, kur slēpjas katoliskās ideoloģijas patiesi bīstamais spēks: kristietība ne tuvu nav uzupurēšanās un šīszemes prieku atmešanas reliģija (pretstatā kaislību dzīves apliecinājumam pagāniskajās reliģijās); kristietība piedāvā viltīgu stratēģiju, kā cilvēkam nodoties savām iekārēm bez nepieciešamības par tām maksāt, baudīt dzīvi, nebaidoties no ķermeņa atmiršanas un nežēlīgajām sāpēm, kas mūs gaida dzīves beigās. Citiem vārdiem, klostera priekšniece ir superego figūra Lakāna izpratnē, kura īstais superego rīkojums ir: “Izbaudi!” Turpinot šo domu, ir viegli iztēloties Jozefu Friclu, kurš, ieradies pie sava biktstēva, atzīstas viņam kaislīgā vēlmē ieslodzīt meitu un viņu izvarot, uz ko priesteris atbild: “Uzkāp katrā kalnā!” (Vai, turoties tuvāk faktiem: jauns priesteris atzīstas savam priekšniekam pedofiliskā iekārē un saņem to pašu atbildi: “Uzkāp katrā kalnā!”)

Tēvs un bērni atkal kopā

Galvenā filmas priekšstatu sistēmu atklājošā aina ir tā, kurā Marija un bērni, netīri un izmirkuši, atgriežas no ekskursijas uz Zalcburgu; sadusmotais barons sākumā tēlo bargu disciplīnas aizstāvi, kurš izliekas neievērojam bērnus un izsaka stingru rājienu Marijai. Tomēr vēlāk, atgriezies namā un izdzirdis viņus korī dziedam dziesmu “Kalni ir dzīvi...”, viņš nekavējoties atmaigst un atklāj savu īsto, laipno dabu; viņš klusi sāk dungot līdzi šo melodiju un tad pievienojas viņiem dziesmā. Kad dziesma ir galā, visi apskaujas, tēvs un bērni ir atkal kopā.

Tādējādi tēva smieklīgi teatrālie disciplīnas rituāli un pavēles atklāj savu patieso dabu: tie ir tikai maska, aiz kuras slēpjas maiga un laipna sirds... Bet kāds tam visam sakars ar Friclu? Vai tad Fricls nebija ģimeni terorizējošs disciplīnas fanātiķis bez nevienas maigākas vietas sirdī? Nekā tamlīdzīga: Fricls izmantoja savu varu, lai īstenotu to, ko vēlējās viņa sirds, viņš nebija auksts disciplīnas monstrs, bet cilvēks, kurš bija pat pārāk “pilns ar mūziku” un vēlējās īstenot savu sapni viņam piederošā privātā telpā. Rumānijas komunistiskā režīma pēdējos gados kāds ārvalstu žurnālists uzdeva Nikolajem Čaušesku jautājumu, kā viņš pamato rumāņu pilsoņiem uzspiestos ierobežojumus ceļot uz ārzemēm: vai tā nav viņu cilvēktiesību pārkāpšana? Čaušesku atbildēja, ka šie aizliegumi pastāvot tāpēc, lai aizsargātu augstākas un daudz svarīgākas cilvēktiesības, proti – tiesības uz drošu mājokli, kuras pārāk liela ceļošanas brīvība apdraudētu... Vai viņš šeit nesprieda kā Fricls, kurš arī sargāja savu bērnu “fundamentālākās” tiesības uz drošu mājokli, kur viņi ir pasargāti no ārējās pasaules briesmām?

Runājot Pētera Sloterdeika vārdiem, Fricls aiz-sargāja savu bērnu tiesības dzīvot drošā, noslēgtā telpā – protams, paturot sev tiesības nepārtraukti šīs telpas robežas pārkāpt, līdz pat braucieniem uz Taizemes seksa tūrisma vietām, kuras vistiešākajā veidā iemieso tās briesmas, no kurām viņš vēlējās pasargāt savus bērnus. Atcerēsimies, ka arī Čaušesku uzskatīja sevi par gādīgu tēvu, kurš sargā savu tautu no ārzemēs valdošā pagrimuma: kā jau visos autoritārajos režīmos, valsts vadītāja un viņa padoto attiecību modelis ietvēra arī beznosacījumu mīlestības attiecības. Turklāt rūpēs par savu mājokli, Bukaresti, Čaušesku nāca klajā ar ierosinājumu, kas dīvainā kārtā sasaucas ar Fricla nama arhitektūru: lai atrisinātu Bukarestei cauri tekošās upes piesārņotības problēmu, viņš gribēja zem esošās upes gultnes izrakt platu kanālu, kurā tiktu novadīti netīrie notekūdeņi. Tādējādi pilsētai būtu divas upes: pazemes upe ar visu piesārņojumu un virszemes upe, par kuru varētu priecāties laimīgie pilsoņi.

“Māte! Es nespēju dzīvot bez Mātes!”

Un te nu mēs beidzot nonākam pie Ziemeļkorejas, kur 19. un 20. augustā grupa Laibach uzstāsies ar koncertu, kurā viņi atskaņos arī dažas dziesmas no “Mūzikas skaņām” viņu versijā. Vai arī Ziemeļkoreja nav sava veida Fricllande? Vai arī tā drīzāk ir valsts, kuru pārvalda klostera priekšniecei no “Mūzikas skaņām”
līdzīga persona? Lai saprastu Ziemeļkorejas īpašo ideoloģisko statusu, nevajadzētu vairīties no mītiskās Šangri-La pieminēšanas, kuru savā grāmatā “Zudušais apvārsnis” apraksta Džeimss Hiltons. Tā ir nomaļa ieleja Tibetā, kur cilvēki, pilnībā nošķirti no samaitātās globālās civilizācijas, dzīvo laimīgā vienkāršībā un viņus pārvalda labdabīga, izglītota elite. Ziemeļkoreja ir zeme, kura šobrīd visvairāk atgādina Šangri-La – bet kādā ziņā?

Lūk, vārdi no Ziemeļkorejā vispopulārākās politiskās dziesmas: “Ak, Korejas Strādnieku partija, pie kuras krūts/ Mana dzīve gan sākas, gan beidzas./ Lai tieku zemē guldīts vai vējos kaisīts,/ Es palieku tavs dēls un atgriežos pie tavas krūts!/ Uzticot ķermeni savu tavam mīlošajam skatam,/ Tavai mīlošai, man pretī izstieptai
rokai,/ Es mūžam saukšu bērna balsī:/ “Māte! Es nespēju dzīvot bez Mātes!”” Tieši to signalizē pārmērīgā sērošana pēc Kima nāves: “Es nespēju dzīvot bez Mātes!” Vēl viens pierādījums tam ir divi šķirkļi (“māte” un “tēvs”) no 1964. gadā Ziemeļkorejā izdotās korejiešu valodas vārdnīcas:

“MĀTE: 1. sieviete, kas ir dzemdējusi. Tēvs un māte; mātes mīlestība. Mātes labvēlība ir augstāka par kalnu un dziļāka par okeānu. Lieto arī ar nozīmi sieviete, kurai ir bērns. Visas mātes dedzīgi vēlas, lai viņu bērni izaugtu veselīgi un kļūtu par lieliskiem sarkanajiem celtniekiem. 2. (cieņpilns apzīmējums) sieviete, kura ir aptuveni runātāja mātes vecumā. Biedrs brigadieris Dongmani māti sauca par māti un allaž palīdzēja viņai darbā. 3. (metaforiski) mīlošs cilvēks, kurš par visu rūpējas un raizējas par citiem. Partijas vadītājiem ir jākļūst par mātēm, kuras nerimtīgi mīl un pamāca Partijas ierindas biedrus un kļūst par karognesējām dzīves priekšējās rindās. Tam, kurš atbild par mītni, jākļūst par tās iemītnieku māti. Tas nozīmē rūpīgi visu uzraudzīt: vai kāds nav saaukstējies vai saslimis, vai visi ir paēduši utt. 4. (metaforiski) avots, no kura kaut kas rodas. Partija ir lielā māte visam jaunajam. Vajadzība ir izdomas māte.
TĒVS: bioloģiskās mātes vīrs.

Viņu vadonis bija hermafrodīts

Varbūt tieši tāpēc līdz trešajam Kimam vadoņa sieva netika publiski pieminēta: vadonis bija hermafrodīts, kurā dominēja sievišķās iezīmes. Tieši tādēļ sievišķīgās iezīmes, kas skaidri saskatāmas oficiālajos abu Kimu portretos, nav nejaušas. Citējot B.R. Maiersu:

“Kims Ir Sens savai tautai bija drīzāk māte nekā stingrs konfūciešu stila patriarhs: viņš joprojām tiek attēlots kā gādīgs mīkstvaidzis, kurš piespiedis raudošus pieaugušos pie savas plašās krūts, noliecas, lai sasietu jauniem kareivjiem zābaku auklas, vai ļauj nebēdnīgiem bērneļiem rāpties sev pāri. Šī tradīcija turpinās Kima Čenira valdīšanas laikā, kurš tiek saukts par “lielāku māti nekā visas pasaules mātes”. Viņa nostādne – “armija pirmajā vietā” – var būt saistīta ar viņa ģenerāļa pakāpi, bet ziņu sižetos par viņa nebeidzamajām vizītēm armijas bāzēs priekšplānā allaž ir tieši viņa pārliecīgās rūpes par karavīru veselību un labklājību.
Tādēļ starptautiskā smīkņāšana par viņa izskatu ir tikpat netaisna, cik garlaicīga. Jebkuram, kurš ir redzējis korejiešu mātes, kas gaida eksāmenu zāles priekštelpā, nebūs grūti viņās pazīt Kima olīvkrāsas vējjaku un šļaupos plecus vai daudz cietušo seju zem spilvena sajauktās frizūras: šī ir māte, kurai nav laika domāt par sevi.”

Vai Ziemeļkoreja būtu kaut kādā ziņā pielīdzināma indiešu Kālī – dievietei, kura ir vienlaikus labvēlīga un slepkavnieciska? Šeit tomēr būtu jāizšķir pakāpes: virspusīgo vīrišķi militārās retorikas līmeni ar Vadoni kā “Ģenerāli”, ar čučhes ideju par paļaušanos tikai pašiem uz sevi, par cilvēci kā sevis un sava likteņa noteicēju balsta dziļāks Vadoņa kā mātišķās sargātājas līmenis. Lūk, kā Maierss formulē Ziemeļkorejas ideoloģijas pamataksiomu: “Korejieši ir pārāk tīrasinīgi un tādēļ pārāk tikumīgi, lai šajā ļaunajā pasaulē izdzīvotu bez diža Vadoņa.” Vai tas nav jauks Lakāna tēva metaforas – tēva vārda kā mātes vēlmes metaforiska aizstājēja – piemērs? Tēva vārds (Vadonis/Ģenerālis), bet zem tā – mātes sargājošā/iznīcinošā vēlme?

Tātad mums vajadzētu novēlēt visu to labāko grupai Laibach, kad tā uzstāsies lielajai, laimīgajai ģimenei ar gādīgo Fricla kundzi priekšgalā. Savā programmā viņi iekļāvuši arī “Dosimies uz Pektusana kalnu”, populāru ziemeļkorejiešu dziesmu par viņu nacionālo svētumu, ko nesen apmeklēja Kims Čonins, – tādu kā dziesmas “Uzkāp katrā kalnā!” korejiešu versiju.

© Die Welt, 2015. gada 19. augustā
Tulkojis Kristaps Ābols