Mēneša sēne

Vents Zvaigzne

Mīklainās saharomicētes

Saccharomyces cerevisiae. Foto: Vida Press


Ja man vienā vārdā būtu jāpasaka, ko domāju par visai plašo sēņu grupu, kuru zinātnieki dēvē mēles mežģī “saharomicētes”, bet pārējie sauc vienkārši par raugu, tad šis vārds būtu “mīkla”. Turklāt ņemot vērā, ka vārdam “mīkla” latviešu valodā ir divas pilnīgi atšķirīgas nozīmes, kas nāk no darbības vārdiem “mīcīt” un “minēt”. Pēc mulsinošas līdzskaņu rūgšanas gan “minkla”, gan “mintla” latviešu mēlē pārtapušas par “mīklu”, bet vēl arvien vedina domāt par ko pilnīgi pretēju: tā “mīkla”, kas jāmin, dara prātu asāku, savukārt tā, kas jāmīca un jāraudzē, kļūst mīkstāka. Tas viss vienlīdz labi attiecināms arī uz saharomicētēm un to daudzveidīgo iedabu.

Lai gan pirmā saskarsme ar šīm faktiski neredzamajām sēnēm man bija ik gadus ap Ziemassvētkiem, kad vecmāmiņa uzsildīta piena krūzītē iebēra karoti cukura un izšķīdināja īpatnēji smaržojošu brūnganu masu un jau pēc neilga laika milti, kam bija pievienots brūnganais brūvējums, dīvainā veidā tiecās jau kā mīkla plūst pāri bļodas malām, jautājums par mazajām sēnītēm man nekļuva skaidrāks līdz brīdim, kad skolas laikos lasīju grāmatu par franču biologa Luija Pastēra varoņdarbiem. Tad arī pirmoreiz uzgāju vārdu “saharomicētes”, kas latviskā tulkojumā izrādījās vienkārši “cukursēnītes”. Pastērs, izrādās, bijis pirmais, kurš atrisinājis mīklu par vīna, alus un, protams, pašas mīklas rūgšanu, ar mikroskopu pierādot neticīgajiem tautiešiem, ka šīs slepenās norises patiesībā ir sēņu uzdarbošanās sekas. Taču klāt pievienotais “sēnīšu” portrets izrādījās jauna mīkla. Nekā līdzīga brūnām cepurītēm tur nebija: šī dzīvības forma, ja vien mikroskopa attēls nebija safantazēts, atgādināja mazītiņas lodītes, kas kārtojās dažāda garuma virknēs. Cukursēnītes esot vienšūnas organismi, un ar man zināmajām sēnēm tās vienojot tikai kādas neizprotamas svešvārdos saucamas pazīmes. Šķiet, ka bioloģijas stundā mums tās pat bija jāmēģina saskatīt mikroskopā, tomēr neatceros, vai tas izdevās un vai vispār notika. Vēlākos gados vārdi kļuva arvien sarežģītāki – un mīklaināki. Saharomicētes esot ļoti izdevīgs modeļorganisms dažādos molekulārās bioloģijas un šūnu bioloģijas pētījumos, bet par to man tolaik vairs nebija lielas intereses. Toties krietni saistošāka par pašu sēnīšu noslēpumu šķita dažu iepriekš liegtu saharomicēšu produktu baudīšanas mīkla. Īpaši aktīvi šo mīklu kopā ar draugiem centāmies atminēt, dzīvodami studentu kopmītnēs un ar videoieraksta palīdzību gluži zinātniski cenzdamies noskaidrot, kurā brīdī cilvēks no mēreni un saprātīgi iereibuša kļūst par piedzērušu. Ticat vai ne, bet tā mums tā arī palika mīkla: šis brīdis bija tikpat noslēpumains, cik mīklas celšanās zem baltā linu dvieļa. Vienā brīdi pie istabiņas galda sēdēja un par kādām svarīgām tēmām diskutēja pieci nedaudz sasārtuši un atdzīvojušies jaunieši, bet pēc netverama mirkļa kādā procesa posmā viņi bija pārvērtušies par... labi, to lasīt jums vairs nebūs interesanti. Katrā ziņā eksperiments nekādus pārliecinošus secinājumus neļāva izdarīt.

Saharomicētes ir atrodamas visur – no Senās Ēģiptes līdz kosmiskajām misijām –, tās paēdina un apdullina, pēc dažu domām, spēj ārstēt vai vismaz uzlabot veselības stāvokli, bet var arī izraisīt dažas nepatīkamas slimības. Bībeles Vecajā Derībā ar tām, pareizāk sakot, ar to neesību, saistīti paši galvenie jūdu reliģiskie svētki. Jūdu Lieldienas dēvē arī par Neraudzētās maizes svētkiem, un pirms tām no mājām tiek izmēzts viss, kas ticis raudzēts vai ir rūgstošs. Jaunajā Derībā Kristus cukursēnītes atklāti pielīdzina Debesu valstībai, kura esot kā raugs, ko kāda sieva iejaukusi trīs mēros miltu, līdz viss sarūdzis, – un tā ir viena no mīklainākajām viņa teiktajām līdzībām. It īpaši ņemot vērā, ka apustulis Pāvils vēlāk mudina izmēzt veco raugu un teic, ka kristieši ir “neraudzēti”. Raugs ir “strīdus sēne” (ābolu šeit grūti piesaukt) arī starp katoļiem un pareizticīgajiem: pirmie uzskata, ka liturģijā jāizmanto neraudzēta maize, savukārt otrie Jaunās Derības tekstu interpretē atšķirīgi un priekšroku dod raudzētai. Visbeidzot, mikologi vēsta, ka ar saharomicēšu vārdu apzīmē milzīgu lērumu savstarpēji nesaistītu sēņu valsts pārstāvju, ko vieno tikai spēja uzturēt raugam raksturīgās vienšūnas formas – bet daļa no tām citos apstākļos spēj veidot arī micēlijus un pat transformēties mums labi pazīstamajās cepurītēs jeb augļķermeņos. Maizi, vīnu un citus sēņu rūgšanas produktus saražo galvenokārt Saccharomyces cerevisiae, kā probiotisku produktu lieto Saccharomyces boulardii, bet bez tām ir leģioni citu raugu. Tik dažādu, ka var uzmākties jautājums: vai saharomicētes vispār eksistē kā atsevišķa būtība vai ir tikai noteiktas funkcijas apzīmējums? Varbūt pat var uzskatīt, ka ikviena sēne noteiktos apstākļos kļūst par “cukursēni”? Un arī atbilde uz šo jautājumu ir mīkla.

Raksts no Jūnijs 2023 žurnāla

Līdzīga lasāmviela