Mēs esam tas dziedošais ciemats

– Skarbas bildes, vai ne? – teica blakussēdētājs, karavīrs Serhijs, kad viņam pastāstīju par Vladu Krasnoščoku. Serhijs kārtējo reizi izvilka tālruni:

– Tūlīt parādīšu skarbas bildes. Man te ir vesels arhīvs.

Braucām autobusā no Kijivas uz Rīgu. Desmit minūtēs kopš mūsu iepazīšanās Serhijs jau bija parādījis savu uzturēšanās atļauju Latvijā, invalīda apliecību (ievainots pie Harkivas – lodes šķembas rokā un kājā, zudusi motorika) un visādus fotoattēlus: Vaivaru rehabilitācijas centrs, tirdzniecības centrs Origo, Brīvības piemineklis, Serhijs ar sievieti, Serhijs ar šauteni, kuru viņš pats pielāgojis šaušanai ar vienu roku (“Mums ir arī tādi bez rokām, bez kājām. A ko darīsi?”). Tagad kārta sadegušiem krievu karavīriem, videoklipiem ar gūstekņiem.

– Jūs droši vien tagad ņemsiet atvaļinājumu? Lai atkoptos no ceļojuma stresa.

Šāds jautājums no tāda realitātes nocietināta cilvēka kā Serhijs šķita mazliet ironisks, bet es zināju, par ko viņš runā: pagājušoreiz pēc Ukrainas brauciena drudzī nogulēju vairākas dienas. Šoreiz centos par to nedomāt. Tas ir vilciens, kuru tāpat nevar apturēt.

Uz Polijas robežas karavīrs Serhijs attapa, ka viņam kabatā palicis piparu gāzes baloniņš.

– Klusē! Protams, ka pāri robežai nedrīkst, – viņam teica cits, kuram arī bija atļauts izbraukt.

– Bez tā es pa Rīgu neiešu. Nāk visādi putinisti klāt, piekasās, bļaģ.

Pipareni, tāpat kā pāris par daudz iepirktās cigarešu paciņas, Serhijs noslēpa tualetē. Pīpēt viņam gribējās vienmēr un visur. Kamēr pārējie pasažieri naktī knosījās sēdekļos, Serhijs vienkārši izrubījās, kaklu noliecis taisnleņķī.

No rīta jau bijām Rīgā. Serhijs paziņoja, ka esot “gandrīz vai latvietis”. Pie mantu saņemšanas es paspiedu viņam roku un devos uz tramvaju, labi zinādama, ka Serhiju nekad vairs nesatikšu. Mājās uzreiz izraudājos – viss ceļojums triecientempā šķērsoja apziņu – un, drusku pagulējusi, devos uz draudzenes meitas piecu gadu dzimšanas dienas svinībām. Biju viņai Harkivā nopirkusi krāsojamo grāmatu par varoņiem, uz tās gan bija rakstīts, ka “dļa maļčikov”. Tur, saprotams, ir arī tanki, bet atrast tādas, kurās to nav, nav viegli.

– Kā gāja Ukrainā karā? – ballītē prasīja deviņgadnieks.

Teicu, ka biju Ukrainā, bet nebiju karā. Karā bija Serhijs. Pēc tam domāju, ka tā visdrīzāk bija tāda puspatiesība. Atrast ukraini, kuru nav ietekmējis iebrukums, nebūtu iespējams.

Vakarā pirtī satiku Laimu, kura arī bija nupat pārradusies no Kijivas. Teicu, ka kādu laiku tā būs – ka dažas skaņas liksies pa īstam un gribēsies ar kādu par to parunāt, bet šķitīs, ka neviens nesaprot. Ka var gadīties saslimt un ka noteikti prasīsies atgriezties.

Kijiva

Sēdējām uz balkona – cigaretes, vīns. Laima un viņas draugi bija Kijivas īsfilmu festivāla atklāšanas gaidās. Kad iedarbināja gaisa trauksmi, kāds no viņiem vienkārši pagrieza skaļāk mūziku. Lai nečakarētu kijiviešus, ātrā palīdzība vairs neieslēdzot sirēnas.

– Ziniet, vēlāk jau tāpat būs jādomā, kā ar to tikt galā, – ieminējās kāda meitene no jautrās kompānijas. – Mana mazā māsa pa skolas logu redzēja, kā Brovaru bērnudārzam uzgāžas helikopters.

Nākamajā dienā restorānā pievienojās Miks, kura filozofija bija vienkārša:

– Kāpēc man atstāt naudu Grieķijā vai Spānijā, ja varu atbraukt uz šejieni?

Miks ar ukraiņiem spītīgi runāja ukrainiski, bez akcenta. Pētot reklāmu tekstus Kijivas ielās, var ātri apgūt šādus vārdus: “майбутнє” – “nākotne”, “перемога” – “uzvara”, “допомога” – “palīdzība”. Harkivā arī “вибух”, tas ir, “sprādziens”.

Ukraiņu namā notiek abstraktās mākslas pārstāvim Tiberijam Silvaši veltīta retrospekcija, kurā ierīkots milzīgs, zils baseins. Skumji joko, ka rietumniekiem nedrīkst šo izstādi rādīt, jo tad viņi neticēšot, ka ukraiņiem trūkst naudas
aizsardzībai. Pie ieejas izstādē sarunājos ar kādu uz Kijivu pārcēlušos latvieti.

– Galvenais: varbūt tomēr nevajag iet slēpties vannas istabā. Duškabīņu stikli plīstot mēdz cilvēkus sakropļot. Labāk – gaitenī, un aiztaisiet visas durvis.

Izstādes kuratora Borisa Filonenko tēvs ir filozofs, Dantes pētnieks Oleksandrs Filonenko. Viņa dzīvokli es uzmeklēju jau pilnīgā tumsā. Pie filozofa atnācis arī Olehs, kurš Harkivā atvēris inteliģences iecienīto bāru Protagonist.

– Redzi, pirms tam te vidusslānim bija viss – Rietumu alga, ukraiņu cenas. Viņiem tad arī te parādījās visi šie kofīšopi, veipšopi. Tāda ideāla dzīve. To visu pēkšņi pārrāva šis. Redzi, man dzimšanas apliecībā rakstīts “krievs”, un Harkivā arī nereti runāju krieviski. Harkivieši jau neizbēgami mijiedarbojās ar Krieviju, bet, kad pilsētu aplenca, dabiski, nācās no tā kategoriski distancēties. Es tos visus mēnešus ne reizes nenogāju pagrabā. Mums ir tāds video: meitene bārā taisa kafiju, aiz loga sprāgst, viņa vienaldzīgi paskatās un turpina.

Oleksandrs salēja mums kagoru un pastāstīja, kā vilcienā uz Harkivu viņu uzrunājis svešinieks, kurš arī ļoti ietekmējies no Pjatigorska. Oleksandrs piedāvājis kādreiz satikties, uz ko svešinieks atbildējis, ka uz Harkivu braucot pēdējoreiz, pakaļ tantei, un atgriezties neplānojot.

– Palikt Ukrainā – tas patiesībā ir ļoti racionāli. Man ir zvanījuši draugi, kuri saka: “Oleksandr, bet ko man te, Spānijā, darīt?” Un tad viņi atgriežas: te viņiem ir kaut kāds statuss, darbs un visai eksistencei parādās jēga.

Olehs atved līdz viesnīcai piecas minūtes pirms komandantstundas sākuma un nosaka:

– Kad sākās karš, neizbēgami sākās melnbaltā domāšana. Oleksandra lekcijas par Danti daudzus no mums noturēja pie veselā saprāta.

Viesnīcas administratore uz mani gandrīz kliedz: esot ļoti uztraukusies, zvanījusi.

Nākamajā dienā Laimai lekcija par Jura Podnieka kino, un viņa raizējas, ka skati ar sadegušiem ķermeņiem un pārgrieztām rīklēm varētu nepatīkami iedarboties uz ukraiņiem. Taču galu galā daudz problemātiskāka izrādījusies filmā lietotā krievu valoda.

Dienā satiekos ar Valeriju. Viņš, kādreizējais barista, tagad ir bez darba un dzīvo pie mammas no iekrājumiem. Sapņo atgriezties Vīnē, bet viņa gadījumā vienīgā iespēja izbraukt būtu kā apkopties nespējīga tuvinieka pavadonim. Par spīti sabrukušajiem sapņiem (Valerijs studēja vācu filoloģiju), viņš ir neparasti smaidīgs.

– Divos vārdos: cenšos izdzīvot. Varbūt man uzkritīs kāda raķete, varbūt mani savāks uz fronti. Bet nav tā, ka mūs te visus rautu iekšā busiņos, tā arī ir propaganda. Vēl neesmu saņēmis pavēsti. Zini, pirms iebrukuma man nez kāpēc likās, ka Kijivā ukrainiski runā tikai veci cilvēki vai laucinieki. Tagad es krieviski nerunāju vispār. Esmu dzirdējis, kā ārzemēs krievi izsmej ukraiņus. Daudziem tiešām ir izskalotas smadzenes. 

Poltava

Tās pašas dienas vakarā Poltavas stacijā mani sagaida vēsturnieks Oleksandrs, kurš pirms diviem gadiem, atbildot uz manu jautājumu par dievu, teica:

– Dievs ir klāt tranšejās, kad dziedē, nevis kad šauj.

Uzbrukumā Sakaru institūtam gāja bojā Oleksandra studente, un pilsētā gandrīz katrs pazīst kādu uzbrukumā cietušo. Šoreiz uz tikšanos atnākuši arī Romans un Valerija. Viņi visi tagad strādā NVO Vienoti cerībai – dažādos veidos mēģina savākt naudu, ko sūtīt uz fronti. Piemēram, taisa izsoles, kurās var nopirkt ukraiņu mākslinieka apgleznotu lādiņa čaulu vai drona atlūzu; organizē psihiskās veselības pasākumus bēgļu bērniem, sadarbojas ar protēžu ražotājiem. Esot jābūt radošiem un jādomā, kā turpināt motivēt ziedot.

– Cilvēkiem jāzina, ka nauda nonāks tieši tur, kur solīts, tāpēc ir skaidri jāparāda pirkums, kā arī tas, ka attiecīgā brigāde vajadzīgo preci ir saņēmusi.

Romans saka: viņam ne uz brīdi neesot ienācis prātā mēģināt tikt prom. Ja kaut kam pietrūkšot naudas, viņš ņemšot no sava uzņēmuma līdzekļiem.

Naktī atskan divas gaisa trauksmes.

– Šis vēl bija mierīgi. Bet mēs jau esam pieraduši.

No rīta braucam uz Karļivku – pie vēl viena Oleksandra uz kultūras namu. Kā vairums kultūras iestāžu, tas pirms diviem gadiem tika pilnībā pārkārtots humanitārās palīdzības sniegšanai, bet vēlāk pamazām atsācis ierasto darbu. Zālē ir ap 600 vietu, un manai atbraukšanai par godu ieslēgti starmeši un videoprojektors. Tiek rādīts video ar Oleksandra režisētajām izrādēm un viņa sarakstītu dziesmu videoklipiem – tajos tautiski motīvi savijas ar karu.

– Man vispār nebija nekāda plāna rakstīt dziesmas. Bet sākās karš, un tās nāca pašas.

Vienu, sauktu “Uzvarēsim”, viņi nofilmējuši kopā ar karavīriem – daļa no tiem tagad jau gājuši bojā – un kazarmās viņiem noorganizējuši atsevišķu seansu. Pēc brīža Oleksandrs jau tver pēc mikrofona, ieslēdz fonogrammu un dzied par ukraiņu valodu.

Poltavas mākslas galerijas direktore stāsta par darba pārtraukšanu kara sākumā un evakuēto mākslas darbu pieņemšanu no okupētajām teritorijām. Viena telpa veltīta Sašas Putrjas darbiem. Līdz 1989. gadam, kad 11 gadus vecā Putrja mira no leikēmijas, viņa paspēja atstāt 2279 gleznas un zīmējumus. Putrja sapņoja par Indiju, viņas elks bija indiešu kinoaktieris Mituns Čakrabortī. Meiteni glabājuši, tērptu sari.

Noslēgumā mani aizved uz Poltavas bibliotēkas 7. filiāli, kur katru dienu ierodas, kā viņas sevi dēvē, “neapturamās omītes”; viņas sien kamuflāžas tīklus snaiperiem, cep pīrādziņus ievainotajiem. Pat savs karogs viņām ir. Viņas grib, lai dzeram kafiju, jo tik daudz ko griboties pastāstīt, bet man jādodas ceļā.

Dzelzceļa stacijā, izdzirdējis svešu valodu, uzrunā Leonids. Viņš runā ukrainiski, es – krieviski. Leonidam ir 73 gadi, un viņš ir no Donbasa, Kramatorskas.

– Viņi saka, ka mēs esam brāļi. Bet kas tie par brāļiem? Brāļi tā nedara.

Leonids vienkārši klīstot no pilsētas uz pilsētu, šonakt palikšot stacijā. (“Un ko es tajās jūsu ārzemēs darīšu?”) Piestaigājot uz zupas virtuvi. Viņa vecāki pārdzīvojuši Holodomoru.

– Par trim zirnīšiem – 10 gadi cietumā!

Tikmēr no Latvijas draugiem sāk pienākt satrauktas īsziņas par cietušajiem Harkivā, savukārt apgabala administrācija atsūta brīdinājumu, ka jāmeklē patvertne (šādi brīdinājumi turpinās pienākt vairākas reizes dienā). Bet vilciens pilns, meitenes pa to skraida krekliņos ar pilsētas emblēmām: kā tu tādā vilcienā par sevi raizēsies? Kāds pasažieris Telegram kanālā “Хуйовий Харків Хуевый Харьков” skatās sabumbotās ēkas bildes.

Harkiva

No rīta atklāju, ka no mana viesnīcas numuriņa paveras skats uz planetāriju – kādreizējo aškenazu sinagogas ēku, ko projektējis Jūlijs Caune no Gaujienas.

Dodos uz Aza Nizi Maza – mākslinieka Mikolas Kolomijeca vadītu mākslas studiju Harkivas bērniem. Aplenkuma laikā tās telpās mitinājušies vismaz 22 cilvēki, bet pati studija pārcēlusies uz metro staciju. Harkivas metro stacijās joprojām atrodas vairākas skolas.

– Mēs pieņemam visus, mums te nav nekādu iestājeksāmenu. Mēs neesam tāda studija. Tas varētu būt kā salīdzināt Mocartu ar tautas mūziku – kad ciematā viens sāk dziedāt un pārējie dzied līdzi, kas ienāk prātā. Mēs esam tas dziedošais ciemats. Lūk, šo zīmēja meitene, kuras tētis gāja bojā frontē. Dažiem bērniem ir Dauna sindroms, citiem autisms. Tie bērni zīmē vispacietīgāk un nāk visiem paspiest roku vairākas reizes.

– Ti horošij drug, – saka viena meitene un noglauda galvu nīderlandiešu fotogrāfam Kristiānam, kurš ieradies dokumentēt Harkivas kultūras cilvēkus.

Mikola izsniedz milzīgas papīra lapas un ļauj pašiem izvēlēties zīmējuma tematu, iejaucoties tikai ar tehniskas dabas padomiem. Divi puikas zīmē tanku, trešais – lidmašīnas un dronus. Uzzīmēts arī milzīgs galvaskauss, liels, krāsains putns un ziedu pušķis. Uz sienām visur uzraksti “Koļa top”. Un valda manā dzīvē sen nepieredzēta jautrība.

Nākamajā rītā ar Ļvivas vilcienu ierodas Franks, kuru kā velosipēdistu ceļotāju pirms diviem gadiem izmitināju Āgenskalnā. Pa šo laiku viņš bija paspējis nonākt gandrīz visās Centrālāzijas valstīs un iekulties absurdās nepatikšanās Baltkrievijā un Krievijā. Krievu militāristi, nesaprazdami viņa digitālo vīzu, Franku ziemas naktī izmeta Igaunijā.

– Viņi ar katru nedēļu kļūst tikai trakāki, – Frankam nopūšoties noteicis igauņu robežsargs.

Pēc tam Franks nonācis Odesā un Ļvivā, kur griezis šrapneli un snaiperiem, kam pretodu sveces liesma būtu nāves spriedums, taisījis pretodu krēmu. Beidzoties vīzas derīgumam, Franks uz brīdi atgriezies Francijā. Mūsu atkalredzēšanās 30 kilometrus no frontes līnijas ir savāda nejaušība.

Vakarā dodamies intervēt zobārstu un fotogrāfu Krasnoščoku viņa muzejā.

– Kad viss šis beigsies, es uzreiz braukšu uz Peru dzert ajavasku. Un vispār ceru, ka te legalizēs marihuānu – citādi daudzi nodzersies. Mēs visi esam kaut kādā veidā traumēti.

Vakariņas picērijā ēdām sveču gaismā – elektrības traucējumi. Naktī pēkšņi iedarbojās gaisa trauksmes lietotne, par kuru biju jau aizmirsusi. Tā bija iestatīta uz Kijivu. “Air alarm! Seek shelter! Your confidence is your weakness!” pavēlēja zema vīrieša balss manā telefonā. Bet pie sirēnām pierod tik ātri, ka ir grūti tām pakārtot savu ikdienu; vieglāk ir turpināt gulēt un ticēt, ka nelidos tavā virzienā, ka neredzamais spēks, kuram pilsētas ielās veltīti daudzie sienas gleznojumi, nosargās. Ne velti Kijivas īsfilmu festivāla atklāšanu sāka ar pateicību bruņotajiem spēkiem.

Nākamajā naktī pirmais sprādziens atskanēja tieši minūtē, kad numuriņā nodzēsu gaismu. Tad otrais. Franks ielīda vannas istabā. Trešais. Telegram ziņoja, ka varētu pienākt arī ceturtais. Kad pārcēlāmies uz vestibilu, atvērās blakus numuriņa durvis, no kurām iznāca samiegojies stāvs – austrālietis, pirmos divus sprādzienus esot nogulējis. Mūsu aicinājumu pievienoties gaitenī viņš ignorēja un aizvēra aiz sevis durvis.

No rīta Franks neizturēja un nopirka autobusa biļeti uz Kijivu.

– Saproti, Odesā tā bija norma. Bet mani tam sagatavoja pakāpeniski. Šeit viss ir sācies uzreiz, bet man mēdz būt panikas lēkmes. Un nav atšķirības, vai es strādāju tur vai te. Viss tur sagatavotais tāpat nonāk šeit.

Fotogrāfa Kristiāna ukraiņu pavadonis Mahrans sacīja, ka neko neesot dzirdējis.

– Es vienkārši biju piedzēries.

Gājām viņiem līdzi uz bijušo tipogrāfijas ēku, kurā Mahrans ar draugiem ierīkojis mākslas centru Творче нежить. Notiek rosīgi remontdarbi, viņi dzīvo maibutņei. Nākamajā dienā paredzēta ballīte. Pasākumi Harkivā sākas ap pieciem vakarā un beidzas ap desmitiem. Naktī pie viesnīcas kāds vīrietis mēģināja atrast pārtikas veikalu, lai gan pēc deviņiem tas nav iespējams. Uz jautājumu par viņa dzimto pilsētu viņš atbildēja, uzlocīdams kreklu un demonstrēdams milzīgu rētu pāri visam vēderam. Saproti, kā gribi.

Vispirms no rīta uz Kijivu aizbrauc Franks, pēc tam – es. Vilcienā ik pa laikam atskan Telegram signāli un pašvaldības brīdinājumi. Mana blakussēdētāja zvana saviem Harkivas radiem – bumba nokritusi tieši viņu apkaimē. “Хуйовий Харків Хуевый Харьков” es neizslēgšu vēl vairākas nedēļas pēc atgriešanās Rīgā. Paziņojumi par slīdbumbām, kas dodas pilsētas virzienā, pienāks katru dienu. Daudzstāvu dzīvokļu nams, beķereja, pansionāts. Un vēl, un vēl.

Mans pēdējais vakars Ukrainā tiek aizvadīts craft alus bārā – tādā kā Kijivas Labietī, kā teica Deniss, kurš nu varēja satikties. Viņš ir manāmi priecīgs par atgriešanos. Atnāk arī Miks, kas taisās uz Ivanofrankivsku, un Franks, kurš joprojām nesaprot, ko iesākt Kijivā. Tobrīd viņi abi vēl nezināja, ka pēc piecām dienām nejauši satiksies hostelī Ļvivā, bet es neko nenojautu par karavīru Serhiju un attēliem viņa telefonā. Atnāk arī Valerijs, kurš atvadoties saka:

– Ja pēc gada vēl būšu dzīvs.

Vēl viņš saka:

– Esmu priecīgs, ka manas mājas ir te.