Ļoti nevienāds griezums

Mana virtuves baltā grīda izskatījās kā borščs ar kukurūzu, tikai tās nebija bietes, bet asinis. Kukurūza gan bija īsta. 

Sērgas laikā virtuve bija apaugusi ar konservu bundžām. Epidēmija gan nav atomkarš, tomēr tā bija sanācis. Parasti bundžas laužu vaļā ar lielo nazi, bet kukurūzas bundžai bija metāla ļipa, tāpēc mānīgi šķita, ka to var viegli atraut vaļā. Jau vēlāk prātoju, kāpēc man deviņos vakarā savajadzējās kukurūzu? Un kā var ar vienu tādu sūda rāvienu nogriezt pusi pirksta līdz kaulam? 

Bija skaidrs, ka ātros saukt nevajag, jo viņiem jācīnās ar kovidu. Un vispār – cik ļoti cilvēkam nepieciešams labās rokas vidējais pirksts? Niknam cilvēkam – bieži, bet es varbūt arī varētu iztikt bez. Turklāt es vienreiz jau biju slimnīcā: palātas biedrene caurām dienām skatījās televizoru, kuru es neredzēju, tikai dzirdēju – tur spēcīgākie ekstrasensi lipināja labākos pelmeņus un cerēja atrast mūža mīlestību vai vismaz nopelnīt ar izvēlēto sirdsdāmu vienu vakaru Ukrainas spa. Tas viss murkšķēja no rīta līdz vakaram, bet pa naktīm slimniece kliedza. Pārgurusi medmāsa 6:30 no rīta man izrāva ārā sistēmu, bet pēc tam aizmuka. Atnāca medbrālis un sāk durstīt jau otru roku, jo sistēmu nu vajadzēja piekabināt atpakaļ. Galu galā nieru nodaļas apsūnojušās akvārija zivis man nepārprotami pačukstēja, ka uzkavēties te nevar, te var tikai nomirt.

Atstutējos pret izlietni un atvēru krānu: ūdens nebija, jo tieši šajā laikā visa mana māja iet vannā un līdz manai virtuvei ūdens nenonāk. Pēc kāda brīža tomēr sāka pilēt, un es neveiksmīgi centos noskalot savu dramatisko postažu. Nāca ģībonis, taču drausmīgi negribējās nozvelties uz flīzēm. Satinu roku dvielī, paķēru līdzi papīra dvieļu rulli un vilkos uz gultu. Drausmīgi sāpēja, bet mēģināju ar kreiso roku rakstīt īsziņas, kurās nkkko nwreja saprsyt. Ilze, es rakstīju, Rvīn, ja es pēc stundas neatbildu, esmu ģībonī. Pēc stundas Ilze atraksta Lolitaaaaaa reizes trīs, bet savu lūgumu esmu jau aizmirsusi un neko neatbildu. Nejēgā sāp. Pēc pāris stundām rakstu jau Gintam Amerikā, jo viņam ir cita laika zona, bet es nedrīkstu aizmigt. Viņš, protams, liek saukt ātros, bet es joprojām neuzdrīkstos traucēt glābēju darbu. Uz rīta pusi uzrakstu draugiem, ka viss labi, pamazām jau pāriet, laikam no rīta iešu uz traumām vai gan jau tāpat pāries. Satinu roku ar papīra dvieļiem kā boksa cimdu, izkasu no aizmirsta medicīnas maka kaut kādas pretsāpju tabletes ar kodeīnu un pret rīta pusi atrubos. Tikmēr Rvīns sūta ziņas, bet pēc tam arī dauzās pie manām durvīm, kuras neviens never vaļā. Una viņam iedod māsas telefonu, kur dabūt mana dzīvokļa rezerves atslēgas, un Rvīns trolejbusā sacer aizgrābjošu un skumju nekrologu. Bet es visu noguļu, un vēlāk viņš nekrologu man priekšā lasīt atsakās.

Kad izdzirdu pie durvīm zvanu, es steigā mēģinu uzvilkt bikses, aizmirsusi, ka darbojas tikai kreisā roka, un gandrīz nomaucos garšļaukus. Aiz manis kā caurs plīvurs ripo papīra dvieļu rullis. Rvīns apskata pirkstu ar nesatricināmo kara ārsta sejas izteiksmi un paziņo, ka nekas te pats nesadzīs, būs jāšuj. Tev skaidri pateikts – sēdi mājās, bet tu velcies uz slimnīcu, kur noteikti jau sācies mēris, tagad manis dēļ nomirs arī Varde un novītīs visas puķes vāzē. 

Traumatoloģijas slimnīca aplīmēta uzrakstiem, ka šeit kovidu nepārbauda. Uzgaidāmajā telpā ir diezgan daudz cilvēku, un dezinfekcijas līdzeklis šķīst uz visām pusēm kā sakratīts alus. Masku nevienam nav, nekādu baigo distanci nesanāk ievērot, un ir arī vienalga. Pēc stundām divām mani ielaiž iekšā, izmēra temperatūru, noguris ārsts saka, ka nāksies šūt, jo nevienāds griezums. Dīvaini, ka ar konservbundžas malu nav sanācis pārāk līdzeni. Pirkstu pagaidām sabindē kā tuklu mazuli. Atkal gaidu. Apkārt klibo cilvēki zeķēs, sasistām sejām, bet es ceru, ka man kāds beidzot pateiks: ziniet, mums te kājas un galvas, īstas traumas, ejiet prom!

Ķirurgs ir vidusskolnieks rozā vaigiem, kuram laikam ļāvuši paspēlēt īstos ārstos epidēmijas laikā ar dažiem nenopietniem pacientiem. Man jānoguļas uz kušetes ar izstieptu roku, rētā iegāž spirtu, bet to es vēl varu izturēt. 

Viņš saka: 

– Tagad kodīs. 

Es jau pati esmu tur iepūtusi dezinfekcijas spirtu, un tas mani nesatrauc. 

– Ļoti nevienāds griezums, – novērtē jaunais ārsts. 

Atvainojos, jau otru reizi, ka labāk nesanāca. Mierina doma, ka visu šo bērnudārzu pieskata nopietna un pieredzējusi medmāsa, cerams, ka viņa te liek atzīmes un ir pietiekami stingra. Man jānoņem šalle, jo medmāsa mani pasargās no stingumkrampjiem un sašpricēs, un mani brīdina, ka trīs dienas nedrīkstēs dzert. Neko nedrīkstēs, arī konjaku ne. Tad ķirurgs kā mauc savu atsāpināšanas dūrienu tieši kaulā vai rētā – es neredzēju –, bet es sāku kliegt un man savelk muguru. Guļu kā kukaža un īdu. Tā, roka kaut kur aizgājusi, sausi secina dakteris. Kā var atsāpināšana tik drausmīgi sāpēt – varbūt ir tāda atsāpināšana pirms atsāpināšanas? Ārsts iejūtīgi pajautā, vai esmu paņēmusi līdzi plīša lācīti, un man sākas histēriski smiekli. Un, godīgi sakot, Unas dāvinātā šalle izskatās pēc rotaļu lācim novilktas ādas. 

Ķirurgs ar neglītiem ziliem diegiem sāk margot zombiju uzbrukuma cienīgu šuvi. Pienāk vēl viens ķirurgs, šoreiz jau pilngadīgs, un piezīmē, ka diezgan nesmuka rēta. 

– Man jau arī āķi sākušies.

Es gribu zināt, kādi āķi, trīsžuburu ar vizuļiem? Nē, tie nākšot vēlāk. Es, zvejnieka meita, tik slikti pārzinu, kad sākas līdakas, tāds kauns. Tēvam to nevar stāstīt. Mans pirksts tiek notīts tik biezi, ka es tur varētu pārvadāt nelegālus pulverus un naudas kušķi, tikai aizbraukt jau nekur nevar. Atkal sākas neliels ģībonis, un mēs ejam uz Duntes ielas Sky, kur mums jau pa gabalu mēra temperatūru. Pretī nāk mundrs un smaidīgs Kulakovs, kurš noteikti šeit nav atnācis pēc mango kolas, ko dzeru turpat pie veikala. Humusu gan nepērku, jo man ticība neļauj pirkt aunazirņu ķēpu par 4 eiro. Valters Dakša atbraucis no Sarkandaugavas pirkt līmlapiņas, bet grāmatnīca ir ciet. 

Nākamajā dienā turpat traumās, ambulatorajā nodaļā, man iedod rozā aizsargmasku. Jāievērojot distance. Personālam galvā ir caurspīdīgi spaiņi, bet man tieši priekšā 20 cm attālumā pieved mazu tantiņu ratiņkrēslā. Pirksts joprojām izskatās pēc zombija sūda, bet medmāsa saka, ka, viņasprāt, viss ir pareizi. Pēc divām nedēļām viņa rūpīgi ar pinceti izrauj diegus un saka: nu jau vairs neredzēsimies. Cerams, viņa ir praviete baltā.

Mazā slimnīcas ēdnīcā ir karsta kafija. Kundze aiz letes mēģina iesmērēt svaigas biezpienmaizītes, jo tagad jau dakterus baro pa brīvu un te reti kāds iegriežas. Ēdnīcā galdi salikti uz galdiem, lai tiem neviens netuvotos, viss ož pēc spirta, un tas rada dziļu apmierinājuma sajūtu.

Aiz slimnīcas pāri dzelzceļam ir kapi. Tur skumji pūš saksofons par to, kam pie jūras mūžs, tam ir pie jūras jāpaliek, un ap kapu visai cieši sastājušies bērinieki. Vismaz šoreiz tas nekrologs gājis secen.