Liberālas izglītības konservatīvais nolūks

Apzīmējums “liberālā izglītība” ir daudz senāks nekā vārds “liberāls” kā politisks termins. Tas, ko mēs tagad saucam par “liberālajām studijām”, ir aizsācies klasiskajā senatnē, turpretī politiskais liberālisms dzimis tikai 19. gadsimta pirmajā gadu desmitā. Par “liberālo izglītību” mēs dēvējam zināšanu sakārtošanu un integrēšanu, kas domāta brīvam cilvēkam, – pretstatā tehniskai vai profesionālai apmācībai, ko tagad mazliet uzpūtīgi dēvē par “karjeras izglītību”.

Priekšstats par liberālo izglītību ieskicēts divos īsos fragmentos, kurus tūdaļ nocitēšu. Pirmais ņemts no sera Viljama Hamiltona “Metafizikas”:

Cilvēka kā mērķa pilnība un cilvēka kā līdzekļa jeb instrumenta pilnība nepavisam nav viens un tas pats, īstenībā tie parasti ir pretstati. Un, ja reiz šīs divas pilnības ir atšķirīgas, tad atšķiras arī izglītība to ieguvei, un tās apzīmēšanai lieto dažādus vārdus. Vienu sauc par liberālo, otru par arodizglītību, bet zināšanu nozares, kas tiek koptas šiem nolūkiem, sauc attiecīgi par liberālajām un profesionālajām (jeb liberālajām un ienesīgajām) zinātnēm.

Hamiltons, kā redzat, mūs informē, ka nav jācer pelnīt naudu ar humanitāru (liberal arts)zinīgumu. Liberālās izglītības nolūks, viņš saka, ir augstāks – “cilvēks kā mērķis”. Tas ir veselīgs brīdinājums mūsu laikos, kad arvien vairāk vecāku mīļi iestumj savas abu dzimumu atvases biznesa vadības augstskolās. Kā sers Viljams Hamiltons izprata “cilvēku kā mērķi”? Vai, izsakoties citiem vārdiem, kāpēc viņš vēlējās norādīt, ka liberālās izglītības funkcija ir cilvēka dvēseles sakārtošana?

Te laiks otram citātam, ko ņemu no Džeimsa Rasela Louela. “Klasiskā mantojuma apguvi,” raksta Louels, “iederīgi sauc par liberālo izglītību, jo tā atbrīvo prātu no jebkāda šaura provinciālisma, tiklab egoistiska, kā tradicionāla, un ir mācekļa laiks, kas ikkuram jānokalpo pirms kļūšanas par brīvu brāli tai ģildē, kura no gadsimta gadsimtam nodod dzīvības lāpu.”

Formulēsim šo domu citādi: Louels mums pauž, ka liberālā izglītība domāta tam, lai mūs atbrīvotu no laika un vietas gūsta – iemācītu mums lūkoties perspektīvā, saprast, ko nozīmē būt pilnībā cilvēcīgam, un lai mēs spētu nodot mūsu kopīgo kultūras mantojumu vēl nedzimušajām paaudzēm. Ne pārāk sen šo pašu argumentu savās lekcijās “Izglītības mērķi” un citur izteicis T. S. Eliots. Nedz Louels, nedz Eliots neloloja maldīgas ilūzijas, ka liberālā intelekta disciplīna varētu pavērt ceļu uz materiālu pārpilnību.

Tādējādi jūs noskārtīsiet, ka, izteikdamies par liberālās izglītības “konservatīvo nolūku”, es nudien negribu likt domāt, ka šādai skološanai kaut kādā ziņā jākalpo par stuti biznesam, rūpniecībai un vispāratzītām materiālām interesēm. No otras puses, liberālajai izglītībai nav jābūt arī tai, kas nogremdēs ekonomiku un pašu valsti piedevām. Nē, liberālā izglītība savu saglabāšanas (conservation)darbu veic citādi.

Es gribu teikt, ka liberālā izglītība ir konservatīva šādi: tā aizstāv kārtību pret nekārtību. Praktiskā ziņā liberālā izglītība strādā tam, lai dvēselē būtu kārtība un kārtība būtu valstī (res publica). Tiem, kas baudījuši liberālās izglītības disciplīnu, tā ļauj lielākā vai mazākā mērā sasniegt iekšēju harmoniju. Kā “Universitātes idejas” 5. lekcijā formulējis Džons Henrijs Ņūmans, ar liberālu intelekta disciplīnu “tiek izveidota prāta ieraža, kas paliek uz visu mūžu, un tās īpašības ir brīvība, taisnīgums, nosvērtība, mērenība un gudrība – jeb tas, ko esmu uzdrošinājies nodēvēt par prāta filozofisko ieražu”.

Tādējādi liberālās izglītības galvenais nolūks ir kopt cilvēka intelektu un iztēli paša cilvēka labad. Šajā masu laikmetā, kad valsts tiecas būt visa sākums un gals, nevajadzētu aizmirst, ka īsta izglītība ir nevis valsts politikas instruments, bet kas augstāks. Patiesas izglītības uzdevums nav kalpot valstij: tai jāattīsta individuālais cilvēks, personība. Daudz runādami par “kalpošanu nācijas mērķiem” un “pilsonisko izglītību” – frāzes, kuras nākušas no Džona Djūija un viņa mācekļu loka –, mēs bieži vien aizmirstam faktu, ka skola nav modernās nacionālās valsts izgudrojums. Sistemātiska skološana sākās kā pūliņi iepazīstināt jauno paaudzi ar reliģiskām zināšanām – ar nojēgu par pārpasaulīgo un ar morāles patiesībām. Skološanas nolūks nebija iedzīt jaunam cilvēkam galvā pilsoņa tiesības un pienākumus, bet gan iemācīt, ko nozīmē būt īstam cilvēkam, kurš dzīvo morāles likumu sistēmā. Liberālās izglītības prioritāte ir persona.

Tomēr liberālās izglītības sistēmai ir arī sociāls nolūks – vai vismaz sociāls rezultāts. Tā palīdz sagatavot sabiedrībai tādus cilvēkus, kuri daudzās jomās lielākā vai mazākā mērogā stāsies priekšgalā. Pirmo Amerikas koledžu dibinātāji gaidīja un cerēja, ka šīs nelielās mācību iestādes pabeigušie jaunekļi, izskoloti senās intelektuālās disciplīnās, Jaunajā pasaulē iedēstīs un lolos no Vecās pasaules saņemto intelektuālo un ētisko mantojumu. Un paaudzi no paaudzes Amerikas humanitārās (liberal arts) koledžas un vēlāk – Amerikas universitāšu humanitāro zinātņu fakultātes un programmas tik tiešām absolvēja jauni vīrieši un sievietes, kuri, ieguvuši daudzmaz filozofisku prāta ieražu, raudzēja skarbās, strauji augošās nācijas mīklu.

Kā būsit jau sapratuši, es neuzskatu, ka sistemātiskas izglītošanas galvenā funkcija ir “sagatavot puišus un meitenes darbam”. Ja rīt visas skolas, koledžas un universitātes likvidētu, lielākā daļa jauniešu tik un tā atrastu darbu, kurā viņi varētu labi nopelnīt, un pastāvētu – vai tiktu izkopti – veidi, kā viņus apmācīt konkrētām profesijām. Proti, es uzskatu, ka liberālas izglītības konservatīvā sūtība ir izkopt jauniešos krietnu prātu.

Tiesa gan, ne mazums humanitāro koledžu mācībspēku ņem ļaunā, ja viņiem norāda, ka viņu uzdevums ir kaut kādā ziņā konservatīvs. Reiz, kad biju uzaicināts senā un godājamā koledžā uzstāties ar priekšlasījumiem par konservatīvo domu, kāds profesors sašutis iebilda: “Bet pie mums taču nekas tāds nav pieļaujams: šī ir brīvo mākslu (liberal arts) koledža!” Viņš – noteikti no tīras sirds – uzskatīja, ka vārds “liberāls” netieši nozīmē uzticību kaut kādai neskaidrai politiskai ortodoksijai, kura šādā vai tādā veidā saistīta ar Jauno kursu un programmām, kas no tā izrietēja. Tāda bija viņa liberālās izglītības izpratne. Tomēr, lai kādi būtu profesoru privātie politiskie aizspriedumi, liberālās izglītības funkcija ir saglabāt iegūto zināšanu kopumu un sniegt jaunajai paaudzei izpratni par kārtību.

Es neuzskatu arī, ka īstas izglītošanas funkcija ir radīt tapiokas pudiņam līdzīgu sabiedrību, kurā ikkatrs būs tieši tāds pats kā visi pārējie – teiksim, katrs jauns cilvēks beigās iegūs doktora grādu, arī tad, ja viņš filozofijā ir gluži nezinīgs. Nepavisam; augstākā mērā lietderīgs liberālās izglītības galaiznākums – jau atkal saglabājošs, konservatīvs – ir tāds, ka tā sagatavo sabiedrībai prāvu pulku jauniešu, kuri kaut kādā mērā iepazīstināti ar gudrību un tikumu un daudzās jomās var kļūt par krietniem līderiem.

Kāds varbūt tagad izgudrēm norūc: “Elitārists!” Gandrīz ikvienam no mums, ideoloģijas laikmetā dzīvojot, ir kārdinājums uzskatīt: kolīdz esam kādam viedoklim uzlīmējuši kvazipolitisku etiķeti, tā esam šo viedokli svētījuši vai nolādējuši; nav vajadzības to analizēt pēc būtības. Pedagoģijas teorētiķu aprindās “elitārisms” ir lamuvārds, jo vai tad jebkurš cilvēks nav tieši tāds pats kā visi citi, tikai ar nepelnītām privilēģijām?

Īstenībā es esmu antielitārists. Es piekrītu T. S. Eliota iebildumiem pret Karla Manheima izstrādāto teoriju par mūsdienu elitēm. Visvairāk iebilstu pret ideju, ka sabiedrību varētu vadīt specializētas un tehnoloģiskas elites. Viens no maniem galvenajiem kritiskajiem aizrādījumiem par pašreizējām tendencēm augstākajā izglītībā attiecas uz to, ka par demokrātiskām universitātēm gan tiek klāstīts daudz un dikti, tomēr faktiski mūsu izglītības sistēma neaudzē vis liberāli izglītotu jauniešu šķiru ar humānu pasaules redzējumu, bet gan ar akadēmisku grādu titulētas elites, sava veida meritokrātiju ar šauriem uzskatiem un apšaubāmiem intelektuāliem un ētiskiem dotumiem, šķiru, kuras lepnīgumu lieliski vairojusi tā nelielā paskološanās, kuru dzēlīgais torijs Aleksandrs Poups visnotaļ pamatoti nosauca par “bīstamu padarīšanu”. Tādas elites to baigākajās izpausmēs mēs redzam “jaunattīstības” Āfrikā un Āzijā, kur nezinīgos apspiež ceturtdaļskolotie; arvien lielākā mērā – tiesa, ne tik nešpetni – līdzīgas elites mūs pārvalda pat Amerikā, kur tas notiek caur politisko sistēmu, caur valsts skolām un, jā, caur baznīcām.

Tieši par tādiem brašuļiem, romānā “1984” aprakstot valdošo eliti, domāja Džordžs Orvels:

.. veidoja lielāko tiesu birokrāti, zinātnieki, tehniķi, arodbiedrību organizatori, propagandisti, sociologi, skolotāji, žurnālisti un profesionāli politiķi. Šos ļaudis, kuru sākotne bija ierēdnieciskajā vidusšķirā un strādniecības augšējos slāņos, izveidoja un savāca kopā monopolizētās rūpniecības un centralizētās valdības saltā aprēķina sabiedrība.¹

Es it nemaz nevēlos, lai universitātes un koledžas sagatavotu šādas elites. Sakot, ka mēs jūtam pieaugošu vajadzību pēc patiesi liberālas izglītības, es iesaku līdzekli mūsdienu civilizācijas mīklas raudzēšanai – kaut ko tādu, kas mums dažnedažādās dzīves jomās dos pieņemami daudz cilvēku, kuriem šādā vai tādā mērā piemitīs krietns prāts un morāla iztēle, kuri nevis skaļi klaigās, cik kas maksā, bet zinās lietu vērtību, kuri būs skoloti gudrībā un tikumā.

Es gribu teikt, ka koledžām un universitātēm nav jābūt akadēmisko grādu fabrikām; tām jābūt patiesi humānu un patiesi zinātnisku pētījumu centriem, kuros mācās ar veselīgu intelektuālu zinātkāri apveltīti jaunieši, ko tiešām interesē kaut kas tāds kā prāts un sirdsapziņa. Vēlos sacīt, ka augstākās izglītības uzdevums ir sakārtot cilvēka dvēseli viņa paša labad. Vēlos sacīt, ka augstākās izglītības uzdevums ir sakārtot kopīgo valstipašas valsts labad. Uzskatu, ka tāda augstākās izglītības sistēma, kas šos mērķus ir aizmirsusi, atrodas pagrimumā, – taču pagrimšanu var apturēt, vēl aizvien ir iespējamas reformas un atjaunotne. Es apgalvoju, ka liberāla pedagoga sūtība savā būtībā ir saglabāšanas darbs (conservative labor).

Jo vairāk humanitāri izglītotu cilvēku, jo labāk. Bet, jo vairāk mums ir pusizglītotu vai ceturtdaļizglītotu cilvēku, jo ļaunāk viņiem un valstij. Patiesi izglītoti cilvēki neveidos iedomīgas elites, viņi, caurstrāvodami visus sabiedrības slāņus, raudzēs mīklu savās profesijās, savā skolotāja darbā, ar savu sprediķošanu, savu līdzdalību komercijā un rūpniecībā, ar savu dalību valsts pārvaldē visos res publica līmeņos. Un, būdami izglītoti, viņi apzināsies, ka nezina visu, apzināsies, ka dzīvē ir arī citi mērķi, ne tikai vara, nauda un juteklisks apmierinājums; viņi raudzīsies perspektīvā, viņu skatiens būs vērsts uz priekšu, domājot par nākamajām paaudzēm, un atpakaļ, paturot prātā priekštečus. Skološanās viņiem nebūs beigusies ar izlaiduma dienu.

Pirms neilga laika es cienījamā humanitāro zinātņu koledžā uzstājos ar priekšlasījumu par zināšanu sistēmu un apvienošanu vienā veselā. Pēc lekcijas pie manis pienāca divi daiļrunīgi, daiļi ģērbušies pēdējā kursa studenti – visticamāk, teicamnieki, iespējams, pabeigs ar summa cum laude. Viņi sacīja, ka līdz šai dienai viņiem neesot izdevies šajā koledžas izglītībā, kuru viņi bija izturējuši četru gadu garumā, saskatīt ne sistēmu, ne nolūku. Vēlu gan viņi mani sastapuši! Kur viņi varētu iemācīties ko vairāk?

Es viņiem ieteicu iesākumam izlasīt K. S. Lūisa grāmatiņu “Cilvēka atcelšana”, pēc tam Maikla Polāņi “Personiskas zināšanas” un Viljama Olivera Mārtina grāmatu “Zināšanu sistēma un integrēšana”². Ja es ar viņiem sarunātos tagad, noteikti pievienotu vēl kādu svarīgu grāmatu, kuru pa šo laiku esmu izlasījis, Stanlija Jāki “Zinātnes ceļš un ceļi pie Dieva”³.

Abi jaunekļi aizgāja meklēt gudrību un tikumu – vērtības, par kurām viņi savā koledžā necik daudz nebija dzirdējuši –, un kopš tā laika es viņus neesmu redzējis. Paļaujos, ka viņi izlasīja šīs krietnās grāmatas un piebiedrojās tam neizzināmajam Atlikumam (neredzamiem, taču tikpat ietekmīgiem kā Daisija patiesie sabiedriskās domas veidotāji), kas šausta mūslaiku izglītības iekārtas neprātības.

Ja koledžas un universitātes spēj vienīgi tēlot pretenciozas arodskolas, ja to galvenais pienesums cilvēkam un mūsu valstij ir darboties kā darbā iekārtošanas aģentūrām, tad šādas institūcijas būs sevi dehumanizējušas. Tās būs pārstājušas mums dāvāt ar prātu un iztēli apveltītus jaunus cilvēkus, kuri saraudzē jebkuras civilizācijas mīklu. Tā vietā šīs iestādes mums dos šauru eliti, kura pārvaldīs vienmuļu, panīkstošu sabiedrību un līksmosies ņirbošu zobratu melnajā sabatā. Ja mēs, ļaujot prāta un iztēles pūliņiem pārvērsties pīšļos, pašapmierināti un vienaldzīgi vilcināsimies samaitātā pasaulē, tad visi iepazīsim intelektuālu un fizisku verdzību. Liberālās izglītības alternatīva ir kalpiska izglītība. Un, kad pasaules palu ūdeņi sāk plūst, kā tas notiek šobrīd, ir par maz tikai slīdēt pa straumi, dziedot “Aleluja!” upes dievam.

Daļa no jums, iespējams, ir redzējuši Ērvinga Babita esejas “Literatūra un Amerikas koledžas” izdevumu, ko es laidu klajā Nacionālā humanitāro zinātņu institūta apgādā, un Babita “Demokrātijas un līderības” izdevumu, ko es sagatavoju izdevniecībai Liberty Press. Babita 1908. gada brīdinājums par liberālās izglītības panīkumu pa šo laiku ieguvis vēl drūmākas aprises. Atļaujiet man še citēt no “Literatūras un Amerikas koledžu” noslēguma:

Labākais, ko mūsu koledžas un universitātes varētu darīt, ir enerģijas un drudžainās darītkāres pielūgsmei pretstatīt brīva laika un apceres gaisotni. Ja nevēlamies, lai mūsu dzīve deģenerētos par niknu un drudžainu dzīšanos pēc mehāniskas efektivitātes, mums tajā jādod lielas atlaides “iespējamajam rāmuma elementam”... Industriāla demokrātiska valsts, kura rastu prieku tikai darbā vien, dzīvotu mūžīgā ņirbošu zobratu melnajā sabatā un to sauktu par progresu... Jo īpaši tagadējo stāvokli neglābs – ja tas maz ir glābjams – tas, ko esam nodēvējuši par humanitāro šiverēšanos... Ja mēs paši uzņemtos pamudināt amerikāņus, tad laikam gan to darītu ar Dēmostena mudinājumu atēniešiem: “Dieva vārdā, es jūs lūdzu, domājiet!” Darāmā mums būs daudz jebkurā gadījumā, taču tikai ar cilvēciskāku padomāšanu mēs varam izvairīties no sodiem, kas nenovēršami būs jāmaksā visām valstīm, kuras savā nacionālajā dzīvē mēģina atteikties no brīvā laika principa.

Par “brīvo laiku” Babits sauca laiku nopietnai apcerei un pārrunām. Tipiskā mūsdienu universitātē – īpaši tajās milzīgajās, juceklīgajās pilsētiņās, ko veido, kā es saku, mastodontu universitātes, – ir pārpārēm iespēju šiverēties vai slaistīties, taču tiesības uz patiesu akadēmisku brīvo laiku ir palikušas novārtā. Arī daudz kas cits ir aizmirsts, it sevišķi priekšstats par prāta filozofisko ieražu.

Iespējams, esmu izteicies pārāk abstrakti, tāpēc ļaujiet man īsi ieskicēt to, cik aktuāla liberālā izglītība – tās saglabājošajā funkcijā – ir mūsu tagadējā neapmierinātības laikmetā.

Pēdējā laikā es bieži dodos uz Vašingtonu – šo pilsētu, par kuru Žozefs de Mestrs izteicās, ka tā nemūžam nespētu kļūt par galvaspilsētu. Vienā ziņā de Mestram izrādījusies taisnība: Vašingtona joprojām ir pilsētas lieluma guļamrajons, nevis īsta valsts galvaspilsēta, nevis krietna prāta un iztēles centrs; tā ir juceklīgs un mulsinošs locus, kurā mitinās pārvalde, nevis lemšana. Valsts amatus nesen sākuši ieņemt daudzi mani draugi – daži manā vecumā, tomēr lielākā daļa paaudzi jaunāki; viņi nekautrējoties atzīst, ka ļoti vēlētos saņemt padomus.

Viņi redz, ka milzīgajā, plaukstošajā birokrātijā, ko, šķiet, interesē tikai pašas vara un paaugstinājumi amatā, ir ārkārtīgi grūti rīkoties izlēmīgi. Būtiski lēmumi ir neatliekami vajadzīgi – taču domāt ir mokoši, un birokrātija labprātāk nododas prožektiem un stagnēšanai. Tomēr būtiskus lēmumus nevar atlikt uz ilgu laiku, jo ASV ārējās un iekšējās problēmas atbildi pacietīgi negaidīs.

Varbūt atminaties viduslaiku leģendu par brāli Beikonu un brāli Bangiju. Beikons bija uztaisījis misiņa galvu, kurai pēc viņa ieceres vajadzēja ierunāties, atklājot noslēpumu, kā nosargāt Angliju pret ienaidniekiem. Taču, gaidīdams misiņa mutes pavēršanos, brālis Beikons, no saviem pūliņiem paguris, nolēma nosnausties un lika savam māceklim brālim Bangijam pamodināt viņu brīdī, kad galva bildīs pirmo vārdu.

Kamēr dižais zinātnieks gulēja, misiņa orākuls iedarbojās. “Laiks būs!” teica galva. Brālis Bangijs pārbijās un savā muļķa prātā sāka kaut ko vāvuļot. “Laiks ir!” pasludināja galva. Bangijs tikai turpināja vāvuļot. Tad galva iesaucās: “Laiks bija!”, un sasprāga tūkstoš lauskās. Kad Beikons pamodās, iespēja to uzklausīt bija zudusi uz visiem laikiem.

Tāds stāvoklis patlaban ir Vašingtonā. Negaidot kādu izdevīgāku brīdi, jāpieņem negrozāmi lēmumi. Maniem liberālo izglītību ieguvušajiem draugiem piemīt tieši tāds prāts un iztēle, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu mums apdomīgus un tālejošus lēmumus, taču viņi ir niecīgs mazākums starp speciālistiem un tehnologiem, kuri veido eliti, kas ieņem lielākos un svarīgākos amatus gigantiskās federālās mašinērijas darbībā.

Prezidents Niksons pirms daudziem gadiem stundu ilgas sarunas gaitā man vaicāja: “Kas ir tā viena grāmata, ko man vajadzētu izlasīt?” Viņš piemetināja, ka šo jautājumu ne reizi vien uzdevis Danjelam Patrikam Moinihanam un Henrijam Kisindžeram, taču abi izsnieguši viņam sarakstus ar kādām desmit grāmatām, bet prezidentam, ņemot vērā amata slodzi, pietiekot laika izlasīt tikai vienu fundamentāli svarīgu grāmatu. Kura tā varētu būt?

“Izlasiet T. S. Eliota “Piezīmes kultūras definēšanai”,” es Niksona kungam atbildēju. Kāpēc, vēlējās zināt viņš.

“Tāpēc, ka Eliots iztirzā svarīgākos sociālos jautājumus,” es atteicu. “Viņš strādā ar attiecībām, kurām vajadzētu pastāvēt starp varas cilvēkiem un ideju cilvēkiem. Un viņš skaidrāk nekā jebkurš redz atšķirību starp patiesi izglītotu cilvēku “šķiru” un iedomīgu speciālistu “eliti”, pieminot, cik bīstami pēdējie kļuvuši.”

Neilgi pēc tam prezidents Niksons atklāja, ka viņa administrācijas elitei trūka šīs Amerikā tik ļoti vajadzīgās gudrības un tikuma. Liberāli izglītots cilvēks no Platona un no Edmunda Bērka uzzina, ka visaugstākais politiķa tikums ir apdomība. Pēdējo pārdesmit gadu laikā šāda veida apdomība, kas nepieciešama lielajās valstslietās, Vašingtonā diez cik bieži nav bijusi sastopama. Viens cēlonis tās trūkumam bijusi mūsu, amerikāņu, nevērība pret liberālo izglītību, kā to definējis Džons Henrijs Ņūmans. Atgādināšu jums šo Ņūmana definīciju:

Šo apmācību, kurā intelektu nevis veido vai upurē kādam īpašam vai nejaušam mērķim, kādam noteiktam arodam vai profesijai, vai pētniecībai, vai zinātnei, bet audzina sevis paša labad, sava mērķa izpratnei un savai visaugstākajai kultūrai, sauc par liberālo izglītību; un, kaut arī nav tāda cilvēka, kurā tā būtu īstenota tik tālu, cik iespējams iedomāties, tomēr gandrīz katrs var nonākt pie noģiedas par to, kas ir patiesa apmācība, un vismaz alkt pēc tādas un tās patieso vērienu, neko citu, padarīt par savu izcilības mērauklu.

Patiesa liberālā izglītība, šī izcilības mēraukla, šī civilizācijas saglabātāja, ir nepieciešama ne tikai Vašingtonā vien, bet visur mūsdienu sabiedrībā. Lielākā daļa liberālās izglītības ieguvēju nekļūst par šīs pasaules varenajiem, tomēr viņi raudzē nācijas mīklu daudzos posteņos un profesijās; viņu vārdi netiek piesaukti, taču viņi klusi un labi dara savu saglabāšanas darbu.

Te es pieminēšu savu vectēvu, bankas pārvaldnieku Franku Pīrsu. Kaut arī koledžā viņš bija mācījies tikai vienu semestri – mūziku Valparaiso Universitātē –, mans vectēvs bija liberāli izglītots džentlmenis: jo liberālo izglītību, ja vajadzīgs, var iegūt arī vienatnē. Ciema padomē un skolas valdē viņš bija krietnuma un skaidra prāta pīlārs. No viņa priekšzīmes es sāku noskārst gudrības un tikuma dabu.

Franks Pīrss, kam piederēja četri augsti grāmatskapji, pilni ar labām grāmatām – galvenokārt klasiku un grāmatām par vēsturi –, spēja reflektēt par cilvēka stāvokļa spožumu un traģēdiju. Viņš nebija ne vietas un apstākļu provinciālisma, ne laika gara gūsteknis.

Tādi konservatīvi, ar liberālu saprātu apveltīti cilvēki ir lielā mērā stiprinājuši amerikāņu sabiedrību, piešķirot tai satvaru un virzienu. Tiešām nezinu, kādi mēs, amerikāņi, būtu kļuvuši, nebijis mūsu vidū šādu vīru un sievu. Tiešām nezinu, ko mēs iesāksim, ja viņu mūsu vidū vairs nebūs. Iespējams, varēsim netraucēti svinēt “ņirbošu zobratu melno sabatu”, kurā mūs uzraudzīs speciālisti – elite bez morālas iztēles un ar trūcīgu izpratni par kārtību, taisnīgumu un brīvību. Un pēc tam – haoss.

Daudz saglabājamā ir šajās 20. gadsimta noslēguma desmitgadēs, kad bieži vien gandrīz šķiet, ka valdnieks “ir viesulis, kas Zevu sen jau nogāzis”⁴. Viens labums no liberālās izglītības ir spēja saprast, ko Aristofans ar šo vārsmu gribējis pateikt – un kādā ziņā Aristofans un Sokrats mums joprojām ir un paliek ārkārtīgi nozīmīgi. Tas, kurš studējis Tūkīdidu un Plūtarhu, lielā mērā apjautīs mūsu tagadējos juku laikus; un, ja tu nevari sakārtot valsti, liberālā izglītība tev vismaz iemācīs, kā sakārtot paša dvēseli šajā 20. gadsimtā pēc Kristus, kas tik ļoti līdzinās 5. gadsimtam pirms viņa.

Ja mēs ķersimies pie liberālās izglītības atjaunošanas un darīsim to reizē gan konservatīvi, gan radikāli, gan reakcionāri, tad varam cerēt, ka mēs vēl dzīvosim tādu dzīvi, kurā būs kārtība, taisnīgums un brīvība. Taču, ja pašapmierināti un vienaldzīgi dīkosimies samaitātā pasaulē, kurā jo gadus, jo vairāk dominē zemiski oligarhi, tad patiešām iepazīsim intelektuālu un fizisku kalpību. Ja atmetam savu mantojumu, savam laikmetam atgādināja Edmunds Bērks, “mēs pārkāpjam likumu, neklausām dabai un dumpinieki tiek izstumti no sabiedrības, atmesti un no šīs prāta, kārtības, miera, tikuma un auglīgas grēknožēlas pasaules izraidīti uz pretmetīgo neprāta, nesaskaņu, netikumu, jucekļa un neremdināmu bēdu pasauli”.

Kad liberālā izglītība ir aizmirsta, mēs taustīdamies ejam uz šo pretmetīgo pasauli – no telpas uz antitelpu, ja jums tā labāk patīk, uz Miltona “tukšo tumsu”.

No lekciju krājuma Redeeming the Time, Intercollegiate Studies Institute, 1996