Latviešu traumas

To cilvēku vidū, kuri veidoja Latvijas valsti, daudzi bija ar revolucionāru pagātni un cietumos vai izsūtījumā rūdītu raksturu; viņus drīz vien sāka dēvēt par “brīvības cīnītājiem”. 2. Saeima noteica, ka par tādiem uzskatāmas personas, kas konfliktos ar valsti un bēguļošanā no valsts bija iesaistījušās kopš 1897. gada. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas brīvības cīnītāji sāka aktīvi meklēt 1905. gada revolūcijas nodevējus, publiskoja aģentu sarakstus, kas palikuši pāri no sadedzinātajiem ohrankas arhīviem.

Savas pastāvēšanas pirmajā gadā nesen proklamētā valsts piedzīvoja sarkano un balto teroru, un gan vienā, gan otrā piedalījās arī paši latvieši, ar kuriem 20. gados jaunajai valstij bija kaut kas jādara.

Vardarbības upuri, noslepkavoto tuvinieki sauca pēc atriebības un taisnīguma, un politiķiem, paturot prātā valsts pastāvēšanas uzdevumus, nācās šīs pagātnes “šmuces” satīrīt. Kompromisos panāktās vienošanās par terorā iesaistīto personu amnestiju skaidri vēstīja, ka slepkavošana, spīdzināšana, piepalīdzēšana represijās var palikt un arī paliek nesodīta. Tomēr vēsturiskā taisnīguma īstenošana iepretim valsts varas nostiprināšanai politiķiem likās mazāk svarīga, tādēļ viņi pamazām sāka “aizmirst” neērto pagātni ar tās “brīvības cīnītājiem” gan 1905. gada revolūcijas notikumos, gan arī 1917.–1918. gada varas maiņas un sekojošā terora gados.

Otrais pasaules karš un padomju okupācija radīja jaunas atmiņas par vardarbību. Mūsdienās tās pat vēsturnieki dēvē par traumām un aicina no tām atbrīvoties izrunājot. Viena no aktuālākajām ir padomju kolaborācijas trauma, ko sāpīgā stāvoklī uztur VDK arhīvs un nenotikusī lustrācija. Tikmēr pilsoniskā sabiedrība runā par “latviešu pēckara sabiedrības ārkārtīgu tendenci kolaborēt ar okupācijas varu”¹ un pauž bažas, ka, izplatoties pieņēmumam “.. nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja”², tas varētu kļūt bīstami valstij, lai ko tas arī nozīmētu. Izskatās, ka šo “ārkārtīgo tendenci” varētu atvedināt no dažādiem Latvijas jaunākās vēstures posmiem, arī pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, kad nesenā vardarbība tika “normalizēta” vispārējā vēsturiskā amnestijā.

Revolūcija. Upuri un bendes

Vai 1905. gada revolūcija būtu uzskatāma par noziegumu pret Latvijas valsti? Par to 1925. gada 13. janvārī Rīgas Apgabaltiesas prokuratūras 7. iecirkņa izmeklēšanas tiesneša kamerā bija spiests domāt žurnālists Ernests Blanks.

Atstājot pilnīgi pie malas 1905. g. revolūcijas novērtējumu [trekninājums šeit un turpmāk kā oriģinālā] – šai cīņu periodā bez šaubām ir no abām cīnītāju pusēm pielietoti daudzi necilvēciski paņēmieni – mūs šai gadījumā interesē daži visai svarīgi principieli jautājumi. Ka 1905. g. revolūcija visos viņas veidos bij noziegums pret carisko Krieviju, to mēs zinām. Ka šīs revolūcijas notikumu apgaismošana presē cara laikos tika uzskatīta par nozieguma cildināšanu, tas mums, kā veciem žurnālistiem arī nav nezināms. Un to mēs saprotam. Bet ka tas pats varētu tikt attiecināts uz mums arī brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijā, kura pati revolucionārā kārtā izaugusi uz cariskās Krievijas drupām, to mēs līdz šim nezinājām un atzīstamies, ka to nespējam aptvert arī vēl šobrīd. Tādēļ ar lielu interesi gaidīsim, kā uz to skatās Latvijas suverēnās tautas tiesa.³

Par iemeslu nepatīkamajai sarunai izmeklēšanas tiesneša kamerā bija 1924. gada 29. decembrī avīzē Rīgas Ziņas no avīzes Krievijas Cīņa pārpublicētās Piektā gada revolucionāra Kārļa Čokes atmiņas par kaujinieku uzbrukumu rūpnīcai Provodņiks. Izrādījās, ka saistībā ar epizodi “par bruņu konfiscēšanu baroniem .. prokuratūra ierosinājusi pret viņiem vajāšanu par nozieguma cildināšanu”.

Latvijas suverēnās tautas tiesā lietas izskatīšana visdrīzāk nenonāca, tomēr zināms, ka nākamajā dienā pēc sarunas izmeklēšanas tiesneša kamerā avīzes redaktori Bankavs un Blanks pameta darbu Rīgas Ziņu redakcijā. Kreisā prese formulēja izmeklēšanas tiesneša radīto problēmu: “Jājautā, kur gan savā garā iedomājas atronamies minētie apvainojumu cēlāji – vaj cara Krievijā, vaj demokrātiskā Latvijas republikā, kas tika revolucionārā kārtā nodibināta uz cara valsts drupām.”⁴

Skaidrs ir viens: 20. gadu sociāldemokrātiem un citiem kreisajiem Piektā gada revolūcija joprojām nozīmēja neaizskaramu svētumu, bet to pašu vairs nevarēja teikt par pilsonisko partiju piekritējiem. Tā, divas dienas pēc žurnālistu nopratināšanas prese vēstīja, ka memuārus par Piektā gada laiku vairākās brošūrās tūlīt pat izdošot Jānis Dāvuss, bijušais Krievijas impērijas Rīgas policijas Izmeklēšanas nodaļas uzraugs un arestēto spīdzinātājs.⁵ Dāvusa tiesāšanu bija gaidījuši daudzi, tomēr tā paša gada 5. septembrī viņš, tā arī netiesāts, nomira dabiskā nāvē kādā slimnīcā Rīgā. Informējot par Dāvusa galu, kreiso prese viņu sauca par briesmoni, nezvēru un varmāku, kas daudzu atmiņā saistās ar baigu, asiņainu miglu un šausmām. Kāds autors rakstīja:

Kad septiņus gadus atpakaļ proklamēja neatkarīgo Latvijas valsti, tad šis fakts bij vienas tās idejas realizējums, par kuru cīnījās un krita 1905. gadā. Tos, kuŗi toreiz cīnījās par šo ideju, Dāvus mocīja savos pagrabos. Kaut gan proklamētā valsts bij pilsoniska valsts un stāvēja tāļu no tās Latvijas valsts, kādu sev tēloja tie, kuri par viņu cīnījās ..”⁶

Raksta autors faktu, ka Latvijas tiesas kā slepkavas notiesāja Stučkas padomju valdības laika revolucionāro tribunālu dalībniekus, pretstatīja faktam, ka “cara valdības slepkavu Dāvusu” netiesāja neviens.

“Viņu neaiztika. Neaiztika, bet visi zināja, ka taisni to pašu, par ko tiesā Padomju valdības tribunalu locekļus, tikai daudz plašākos apmēros, daudz atklātāki un daudz mežonīgāki bij tepat, visu acu priekšā, darījis ari Jānis Dāvus.”

Vienlaikus ar ziņām par to, ka Rīgas Apgabaltiesas izmeklēšanas tiesnesis ir saskatījis Piektā gada atmiņu publikācijā nozieguma cildināšanu un ka arestantu sitējs Dāvuss izdos memuārus, nāca kopš 1919. gada vasaras gaidītā vēsts: 1925. gada 15. janvārī Rīgas Apgabaltiesa sāks tiesāt Vecgulbenes revolucionārā tribunāla dalībniekus par “buržuju” slepkavībām Stučkas padomju valdības laikā. Prāvas plašie atreferējumi avīžu lappusēs vairāku dienu garumā vēstīja par tribunāla dalībnieku ārkārtīgo nežēlību. Paralēli avīze Latvis publicēja Kārļa Merta stindzinošās atmiņas “Rīga sarkanās dienās”.

Vēl šķietami nesenajā 1917. gada pavasarī laikabiedri vārdā “revolūcija” ietvēra kādas skurbinoši pozitīvas sajūtas un arī gaidas, jo cara patvaldību nomainīja demokrātiskā Pagaidu valdība un jau drīz bija jādzimst parlamentārai Krievijas republikai, kur lietu lemšana būtu visas tautas vēlētas Satversmes sapulces pārziņā. Latvieši cerēja, ka jaunais parlaments likvidēs vācbaltiešu muižniecības privilēģijas, ko tai bija nodrošinājusi cara patvaldība. Tomēr 1919. gada sarkanais terors panāca, ka vārdi “revolūcija” un “revolucionārs” lielā iedzīvotāju daļā izraisīja šausmas un saistījās tikai ar vardarbību. Vecgulbenes tribunāla prāvas laikā šī jaunā nozīme nostiprinājās jau daudz plašākā auditorijā. Kolektīvajā apziņā 1919. gads pamazām saplūda ar Piekto gadu un kļuva par traumatisko, mītisko vienu un to pašu.

Revolūcija. Pozitīvisma skurbumā

Bet atgriezīsimies 1917. gada pavasarī, kad “revolūcija” vēl bija vārds, kas vidusmēra latvieša apziņā ietvēra brīvības, taisnības un labākas dzīves apsolījumu. Izšķirošie Februāra revolūcijas notikumi bija risinājušies ārpus Latvijas teritorijas, galvenokārt Petrogradā. Rīgā par imperatora Nikolaja II atteikšanos no troņa, kas parakstīta 2. martā, uzzināja pēc divām dienām. Latviešu prese konstatēja, ka iedzīvotājiem Baltijas provincēs Krievijas revolūcijas mērķis – cara patvaldības gāšana – iekritusi “rokā kā ienācies ābols”, proti, bez pašu mērķtiecīgas darbības “vakarējais vergs šodien jau bija brīva pilsoņa stāvoklī”.

Pirmajās dienās pēc revolūcijas Rīgā notika vismaz trīs plašas demonstrācijas: 10. martā (tā sauktajā Brīvības dienā), 12. martā un 23. martā, Kritušo brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Žurnālisti manifestāciju atspoguļojumā neskopojās ar tēlainiem izteiksmes līdzekļiem. Avīzes Rīgas Ziņas autors 10. marta manifestāciju nosauca par tautas brīvības svētku dienu, kas “izvērtās kā varens sajūsmības vilnis, kas plūda pa pilsētu”. Vārdu “brīvība” reportieri lietoja gan pašu svētku nosaukšanai, gan dziesmu apzīmēšanai (brīvības dziesmas), gan strēlnieku nosaukšanai, dēvējot viņus par brīvības bruņiniekiem. Latviešu strēlnieku pulku izdevumam, kura pirmais numurs iznāca 10. aprīlī, tika dots nosaukums Brīvais Strēlnieks, šo izvēli skaidrojot ar faktu, ka “karš radīja latvju strēlnieku, bet tikai revolūcija radīja brīvo strēlnieku”⁷.

Uz mītiņos teiktajām runām dalībnieki reaģēja ar skaļām gavilēm. Orķestri spēlēja “Marseljēzu”, “Dievs, svētī Latviju!” un citus gabalus. Vairums dziedāja līdzi, dziesmas vairākkārt atkārtoja, pavadot ar atbalstošiem un sevi uzkurinošiem urravu kliedzieniem.

23. martā, Kritušo brīvības cīnītāju bēru dienā, Marsa laukumā Petrogradā tika apbedīti Februāra revolūcijā kritušie. Andrievs Ezergailis raksta, ka todien Rīgā vērojamā revolucionārā entuziasma izrādīšana nebija pilnībā spontāna, jo to organizēja Latvijas Sociāldemokrātijas Rīgas komiteja, tomēr tas nenozīmē, ka dalībnieki juta mazāk prieka, dusmu, sajūsmas vai skumju.⁸ 23. marta gājienā, kurā piedalījās 40 000–50 000 cilvēku, daudzi aiz aizkustinājuma esot raudājuši. Avīze Līdums redakcijas slejā aicināja turēt svētā piemiņā arī “mūsu brīvības cīnītājus”, kas veikuši varoņu darbus “brīvības labā”, un norādīja, ka Latvijas brīvības cīnītāji tika guldīti zemē jau 1905. un 1906. gadā. Gājiens devās no Esplanādes cauri Rīgai uz Matīsa kapsētu, kur atrodas 1905. gada upuru kapi. Pēc piemiņas brīža kapsētā manifestanti izklīda pa pilsētu, kur brīvības svinēšana turpinājās līdz vēlam vakaram:

Pilsētas klajumos, plašākos ielas stūros, pie kareivju un Strādnieku Deputātu padomju un Sociālrevolucionāru Partijas telpām sacīja gan virsnieki un kareivji, gan dažādu organizāciju vadoņi, privāti ļaudis un pat sievietes dedzīgas runas, kurās apsveica brīvību, nosodīja patvaldību, izteica uzticību Pagaidu valdībai, uzgavilēja demokrātiskai republikai un sagaidāmai uzvarai pār ārējo ienaidnieku. Vispārīgais iespaids bija lielisks.⁹

Avīze Līdums 2. aprīlī, Lieldienās, par jaunā laikmeta iestāšanos rakstīja, savijot kristīgos, pagāniskos un politiskos simbolus īsti rainiskā gaviļu dziesmā:

Tumsa cīnījās ar gaismu un gaisma uzvarēja. Pūķis krita no varoņa rokas! Kad pienāca pirmās nedrošās ziņas, ka cīņa sākusies – ā! mēs teicām saldu šausmu pilni. Uzvarēs vaj neuzvarēs? Būt vaj nebūt? Uzvara, uzvara! Būt, būt! skan lieldienu zvani. Šis laikmets paceļ cilvēkus kā uz spārniem un nes viņus kā pa straumi. Šai laikā cilvēki jūtas apbrīnojami tuvi viens otram, jo viņus vieno kāda visspēcīga sajūta, kurā pazūd katra niecīgais es. [..] Ir sākusies jauna ēra. Tauta ir ieguvusi visu, kas viņai likās neaizsniedzams ideāls. Šāds tautu augšāmcelšanās laikmets nāk arvienu pēc vislielākiem posta un nelaimes gadiem. [..] Un divi ar pus gada laikā mēs izcietām vislielākos pazemojumus, kādi vien ir iespējami. [..] Ak, nabaga saplosītā Latvija, arī tu vari svinēt augšāmcelšanās svētkus, arī tev ir atnākušas lieldienas. Septiņsimts gadus tavs vārds bij aprakts tumsā. Burve revolūcija sauca Latviju un no ezera dziļumiem izkāpa apburtā pils ar karaļmeitu Latviju.¹⁰

1917. gada pavasarī skats uz Februāra revolūciju latviešu presē rādījās skurbinoši labvēlīgs, taču vispārējā eiforijas uzvilnījumā ieskanējās arī pa kādai bažīgai notij. Publicists Jānis Lapiņš šajās dienās rakstīja:

Šī revolūcija ir visbrīnišķākā no visām pasaules revolūcijām, mazākais sākumā, jo viņa notiek itkā kārtības un nevis nemieru vārdā. [..] Varbūt ir tādi ļaudis, kas domā, ka tagad ir nācis laiks atriebt par 1906. gadu, dedzināt muižas u. t. t. Tas būtu ļoti nožēlojami, jo jukas frontes aizmugurē vājinātu armiju un kalpotu ienaidniekam. Patiesībā ienaidnieks to vien gaida, lai še izceltos vispārīgi nemieri, kas atvilktu kara spēku no frontes. Katrs, kas tagad vājina valsts varu, ir valsts un tautas nodevējs, jo viņš blēdīgi ver vārtus ienaidniekam .. Latviešu zaldāti! Ziniet, ka mēs no Jums visvairāk gaidām disciplīnu, kārtības ieturēšanu. Ziniet, ka Jūs esiet zaldāti, kam godam jānes pelēkās zemes sarga – pelēkā goda uniforma! Jūs esiet asins no Latvijas asins, jūs pazīstiet grūtumus, ko mēs esam pārdzīvojuši, un ziniet, cik stipri mēs alkstam pēc brīvības, pēc jaunas valsts. Nekad mums nav bijusi tik tuvu laime sevi just par pilntiesīgiem cilvēkiem. Mūsu izmocītās dzimtenes vārdā mēs prasām, lai jūs tagad būtu ne tikai par Rīgas un Daugavas sargiem, bet arī miera un kārtības aizstāvjiem!¹¹

Ohranka. Arhīvi un nodevēji

Bažas par atriebības izvēršanos droši vien nebija bez pamata, jo Piektā gada notikumi vēl bija pārāk svaigā atmiņā. Kādreizējie cīnītāji pret patvaldību steidzās izmanot jauniegūto brīvību, atmaskojot slepenpolicijas jeb tā sauktās ohrankas aģentus. Viņiem nebija lemts uzzināt visu sadarbības apjomu, jo žandarmērijas virsnieki paspēja sarīkot ugunsgrēkus policijas ēkās daudzviet Krievijas impērijā, ne tikai Petrogradā un Maskavā, kur sadega arī ohrankas nodaļu arhīvi un lietvedības dokumenti, turklāt to dedzināšanā savu roku pielika arī pašu aģentu uzkurinātais pūlis.

Arī Rīgā jaunā vara steidza pārņemt savās rokās žandarmērijas arhīvu, bet ne visu izdevās iegūt: piemēram, Vidzemes guberņas Žandarmērijas pārvaldes priekšnieks aģentūras kartītes bija sadedzinājis.

Politisko lietu iztiesāšanai Rīgas Strādnieku deputātu padomes Izpildu komiteja nodibināja īpašu Izmeklēšanas komisiju ar divām izmeklēšanas nodaļām. Latviešu rakstnieku un žurnālistu komiteja, 20. aprīļa sēdē konstatējusi, ka Rīgas Strādnieku deputātu padome ir sākusi bijušās žandarmērijas arhīva caurskatīšanu, nolēma panākt, ka arī vietējo avīžu redakciju pārstāvji varētu “piedalīties arķīva revidēšanā”. Savulaik taču provokatori (“slepenie nodevēji”, kā toreiz viņus dēvēja) no pašu sociāldemokrātu vidus, ko par aģentiem bija savervējusi ohranka, piegādāja ziņas, uz kuru pamata daudzus notiesāja ar ieslodzījumu cietumos.

Avīze Jaunais Vārds par atradumiem šajā jomā 1917. gadā informēja īpašā rubrikā “Iz žandarmērijas arķīva”, kā arī mudināja lasītājus par piedzīvotajiem noziegumiem sniegt liecības Rīgas Strādnieku deputātu padomes Juridiskajā komisijā.

Spiegi, provokatori, soda ekspedīciju vadītāji bez šaubām arestējami. Bet ar to vien nepietiek. Tie ir jātiesā. Bet tiesai vajag materiāla. Šis materiāls vēl pa lielākai daļai glabājas tautas atmiņā. Tamdēļ biedri un pilsoņi! – pilsētās un uz laukiem, kas vien ziniet faktus par spiegu, provokatoru, žandarmu, policistu, gubernatoru (piem. Kurlovs) un tamlīdzīgu spēku noziedzīgo un nodevīgo rīcību, – ļoti lūdzam tos nodot Rīgas Strādnieku Deputātu Padomei. Materiālus var piesūtīt (apdrošinātus) vaj nu pa pastu, vaj vislabāki atnākt un personīgi izstāstīt Rīgas Strādnieku Deputātu Padomes Juridiskā komisijā.¹²

Maija vidū avīze aicināja liecināt par konkrētām personām, kuras tobrīd iztiesāja Rīgas izmeklēšanas nodaļās, – par Dobeles muižas baronu Vilhelmu fon Hānu, slepenpolicistu Jāni Dāvusu, Jāni Zeltiņu, Repuli (Briedi), Kašinu, Kinu, Burenu, Kārli Sproģi un viņa dzīvesbiedri Mariju Sproģi un iecirkņa uzraugu Kondrātu –, kā arī par visām soda ekspedīciju darbībām 1905.–1906. un vēlākos gados.

Pilsoņi! Vaj lai nesodīti paliek šie neģēļi, kuri ar savu darbību, šausmīgo zvēriskumu nāvēja mūsu labākos un krietnākos dēlus, kuri mūsu jaunekļus, mūsu lepnumu gan spīdzināja un gadiem bija iekaluši dzelžos. Vecāku, sievu un bērnu priekšā nošāva, dauzīja, mina cilvēku godu kājām. Pat mūsu sirmgalvjus, mātes nekautrējās dauzīt, kad tās uzdrošinājās šos neģēļus lūgt atstāt dzīvus vienīgos dēlus, kurus veda pie grāvjmalas šaut...

Nav vārdu, nav zīmju, kas šos darbus, šīs ciešanas spētu izteikt.

Tādēļ, pilsoņi, lai nav nevienā sirdī līdzjūtības un paziņojat visu, ko zināt.¹³

Tomēr līdz lietu iztiesāšanai netika. Rīgas Apgabaltiesas prokurora biedrs gan centās panākt, lai tiktu atjaunota izmeklēšana lietā par bijušo Rīgas Izmeklēšanas daļas priekšnieku Ivanu Gregusu, kurš 1915. gadā bija nomainījis uzvārdu uz Markovski, bet tagad jau atradās Harkovā. Jānis Dāvuss saskaņā ar Rīgas Apgabaltiesas prokurora orderi bija arestēts 1917. gada 1. maijā. Darbojās arī Žandarmērijas un apsardzes nodaļas arhīvu izmeklēšanas komisija un Vidzemes guberņas ārpustiesas kārtā arestēto personu izmeklēšanas lietu komisija. Tomēr tiesiskā ceļā sāktie procesi palika nepabeigti, jo pēc dažiem mēnešiem, 1917. gada septembrī, Rīgu ieņēma Vācijas karaspēks.

Dibinātāju revolucionārā pagātne

Pamatots bija Ernesta Blanka apgalvojums, ka Latvijas valsts dibināta “revolucionārā kārtā” uz cara valsts drupām. Un to izdarīja aktīvisti, kuriem nebija sakara ar boļševiku Oktobra apvērsumu, ko lielinieki dēvēja par revolūciju un kas sagrāva ne vien veco pasauli, bet arī revolūcijas pozitīvo tēlu nākamo paaudžu latviešu uztverē.

No Latvijas valsts dibinātājiem – svinīgās 18. novembra sēdes 38 dalībniekiem – cietumsodu vai izsūtījumu Krievijas impērijā bija izcietuši 16 cilvēki; tas nozīmē, ka gandrīz puse (41%) no dibinātājiem bija iesaistījušies pret carismu vērstajā kustībā.¹⁴ (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pārstāv viedokli, ka piedalījās 39 cilvēki, pie dibinātājiem pieskaitot arī klāt neesošo Jāni Čaksti, kurš uz svinīgo sēdi nav varējis ierasties tāpēc, ka par vēlu saņēmis ielūgumu.)

Satversmes sapulces deputāts Kārlis Skalbe nebūt nepārspīlēja, kad 1920. gada 26. augusta plenārsēdē, raugoties uz klātesošajiem deputātiem, apgalvoja, ka uz visiem soliem politiskā spektra labajā, kreisajā pusē un arī centrā sēd 1905. gada kustības vadoņi. “Viņi ir arī mūsu nacionālās kustības vadoņi,” teica Skalbe. “1905. gads, nacionālās revolūcijas gads, iezīmēja mūsu neatkarības kustību, kura tagad ir sasniegusi savu piepildījumu.” Aktīvi revolūcijas dalībnieki bija gandrīz visi sociāldemokrātu deputāti (LSDSP frakcijā bija 40 deputāti, Sociāldemokrātu mazinieku frakcijā – 17), kas ilgus gadus bija pavadījuši cariskās Krievijas cietumos, katorgā un trimdā. Revolūcijas notikumos bija piedalījušies vai tajā cietuši arī daudzi pilsonisko partiju deputāti.

Tomēr emigrējušo vadoņu un dzimtenē palikušā iedzīvotāju vairākuma atšķirīgās ciešanas nepalika nepamanītas jau vairākkārt piesauktajā 1925. gadā. Piemēram, žurnālists Dāvis Miesiņš revolūcijas vadoņu bēgšanu emigrācijā un viņus pašus raksturoja kā personas, kas “jau pie laika aizlaidās ar tautas naudu vaj nu uz Vāciju, vaj Šveici, vaj pat Ameriku”, kamēr daudzi no 1905. gadā kritušajiem un cietēji vispār “bija tikai nacionālisti, tikai pilsoņi, kuŗi gāja labāk nāvē, nekā šķīrās no savas dzimtās zemes, lai slapstītos pa ārzemēm”.

Tādēļ tautai jātura svētā atmiņā arī šie varoņi, jo viņi cīnījās nevis par sociālismu, bet pret toreizējās muižniecības privilēģijām: sociālisms ir latvju tautai allaž riebies.¹⁵

To pašu jau 1906. gada februārī bija konstatējusi Viļa Olava rediģētā avīze Balss, proti, ka briesmīgie sodi reti ķēruši kādus vainīgos, kuri “sen jau aizlaidušies pār robežu”. Savukārt nevainīgo likteni raksturošu ar Andreja Rušiņa (no Eķengrāves pagasta) piemēru, kādu ir simtiem. Viņš revolūcijā nepiedalījās, taču viņu turēja aizdomās. Soda ekspedīcijas dragūni viņu pēra līdz nesamaņai, un Rušiņš zaudēja darba spējas par 75%. Ar rīkstēm un kazaku pletnēm publiski nopēra ap tūkstoti, galvenokārt vīriešus laukos. Milzīgu iedzīvotāju skaitu apcietināja par iesaistīšanos revolucionārajā kustībā, lai gan daudzi no viņiem bija tikai piedalījušies sapulcēs, kurās tika kritizēti pagasta varasvīri un pieprasīts, lai viņiem samazina algas. Pārsvarā apcietināja 20–30 gadus vecus vīriešus, kas “varētu būt potenciālie revolucionāri, nevis tiešām tādi bija”, secina vēsturniece Līga Lapa. Soda ekspedīciju mērķis bija nevis sodīt vainīgos, bet iebiedēt latviešus, lai tie neiedrošinātos protestēt pret cara varu, kur nu vēl pieprasīt demokrātisku valsts iekārtu.

Piektā gada abu pušu vardarbības mērogus precīzi atspoguļot joprojām nav iespējams, jo tas atjaunotajā Latvijas valstī vēl nav ticis plašāk pētīts. 2000. gadā izdotā “20. gadsimta Latvijas vēsture” tikai fiksē, ka Vidzemē un Kurzemē Piektā gada revolūcijā latvieši nopostīja un nodedzināja 418 vai 459 muižas. Līga Lapa savā jaunākajā pētījumā norāda, ka 1905. un 1906. gadā kaujinieku un mežabrāļu darbības rezultātā nogalinātas 433 personas. Viņu vidū bija 17 muižnieki, 105 policijas darbinieki un 52 karavīri.¹⁶ Pretim šiem 433 upuriem, par kuru nāvi atbildīgi kaujinieki un mežabrāļi, liekams gandrīz septiņas reizes lielāks skaitlis – vismaz 3000 noslepkavotu iedzīvotāju, kurus pēc daudzu vācbaltiešu norādēm nogalināja soda ekspedīcijas un kara tiesas. Daudzus sodīja ar spaidu darbiem, nosūtīja uz pārmācības namiem un ieslodzīja cietumā. Uz Sibīriju izsūtīja 2652 cilvēkus. Tika nodedzinātas vismaz 300 zemnieku saimniecības. Apmēram 5000 revolūcijā iesaistīto aizbēga politiskajā emigrācijā, viņu vidū bija lielākā daļa no apmēram 1000 kaujiniekiem un kāda daļa no tiem apmēram 3000 galvenokārt laukstrādniekiem un zemniekiem, kas no represijām glābās, aizejot vietējos mežos un kļūstot par mežabrāļiem. Šajā kontekstā diez vai kāds 1917. gadā būtu uzskatījis par nepieciešamu publiski atzīt to, ko Ernests Blanks atzina 1925. gada rakstā, – ka Piektā gada revolūcijas periodā “bez šaubām ir no abām cīnītāju pusēm pielietoti daudzi necilvēciski paņēmieni”. Pēc pieciem gadiem Rīgas Latviešu biedrības pasūtītajā brošūrā Blanks bija tiešāks. Aizrādījis, ka nav pamata idealizēt Piektā gada revolūciju, viņš norādīja uz to, ko apliecina arī minētais Līgas Lapas pētījums par kaujiniekiem un mežabrāļiem:

1906. gada meža brāļi jau bija galīgi izvirtuši un deģenerējušies revolūcionāri, kuŗi vairāk pieder kriminālai pasaulei, nekā sabiedriskai kustībai. Tas pats sakāms arī par banku ekspropriātoriem un citiem revolūcijas un pēcrevolūcijas laikmetu laupītājiem.¹⁷

Blanka mēģinājums distancēties no emocijām, runājot par Piektā gada nozīmi, liecināja par notiekošo 20. gadu parlamentārās Latvijas politikā – par pilsonisko nacionālistu un sociāldemokrātu sāncensību. Nacionālisti uzsvēra, ka revolūcijas dalībnieku masas bija nacionālisti, kuri cīnījās par muižniecības privilēģiju likvidēšanu un kurus neinteresēja sociālisms, kas savukārt bija sociāldemokrātu, šo, viņuprāt, neapdomīgo vadoņu-musinātāju, mērķis.

Tiesāšana un taisnīgums

Starp 1917. un 1919. gadu bija piedzīvoti tik traģiski notikumi, ka sociāldemokrātu aicinājumi pēc gandarījuma attiecībā uz Jāni Dāvusu izklausījās gandrīz vai piedauzīgi. Piektā gada revolūcijas dalībnieku pamatmasa, proti, latvieši, kas bija turējušies pie sava kaktiņa, sava stūrīša zemes, 1919. gadā atkal kļuva par brutālas vardarbības objektu, tikai cara soda ekspedīcijas nu bija nomainījuši revolucionārie tribunāli.

Vecgulbenes revolucionārā tribunāla noslepkavoto kapus atraka 1919. gada 28. jūnijā. 96 ekshumēto cilvēku sakropļoto ķermeņu aprakstu iespaidu uz aculieciniekiem un avīžu lasītājiem varētu salīdzināt ar tām šausmām, kas pārdzīvotas 1941. gada jūlijā, atrokot 99 padomju režīma noslepkavotos civiliedzīvotājus Rīgas Centrālcietuma pagalmā. Tiesas procesi notika pēc vairākiem gadiem. 1924. un 1925. gadā notiesāja vairākus Madonas un Valmieras revolucionārā tribunāla dalībniekus. Tiesāja arī atsevišķu tribunālu dalībniekus, ko izdevās arestēt, piemēram, Jēkabmiestā. Latvijas Valsts vēstures arhīva Rīgas Apgabaltiesas prokurora fondā glabājas uzraudzības lietas pret Stukmaņu, Smiltenes, Cēsu, Alūksnes revolucionāro tribunālu dalībniekiem. Tomēr visspēcīgākās emocijas izraisīja 17 Vecgulbenes tribunāla dalībnieku tiesāšana 1925. gadā. Laikraksts Jaunākās Ziņas konstatēja, ka “tādu publikas pieplūdumu apgabaltiesa nepieredzēja pat populārās Niedras prāvā”. Interesenti aiz tiesas zāles durvīm stāvēja stundām, lai sagaidītu iespēju iekļūt sēdē.

Mēs bieži esam lasījuši par sarkanā terora briesmām, bet lielākā daļa šādu prāvu nedeva mums pārliecinošus piemērus: prāvas beidzās ar apvainoto attaisnošanu. Šoreiz tā lieta citādāka. Apvainotie paši atzīstas, ka esot Vecgulbenē šāvuši “buržujus”. Es skatos uz apsūdzēto sejām. Šis pieklājīgais bārdainais vīrietis nošāvis 10 cilvēkus. Sarkanā terora dienās Vecgulbenē viņš gan, laikam, būs izskatījies kā nezvērs. Viņam blakām sēž glīta sieviete vidējos gados, ar aukstām nežēlīgām acīm. Pateicoties viņas iespaidam, piespriests katru dienu desmitiem nāves sodi... [..] Šis ir dziļi psiholoģisks process... Kad liecinieki iesāk stāstīt par teroru, zālē kapa klusums...¹⁸

Apsūdzēto apgalvojumu, ka viņi šāvuši “buržujus”, avīzes reportieris komentēja ar repliku: “Kas tie par buržujiem? – tie paši zemnieki, kuri tika pērti no soda ekspedīcijām 1905. gadā.”

Avīze Sociāldemokrāts 1919. gada vasarā konstatēja, ka “nedaudzu mēnešu laikā Latvijā mainījušās dažādas varas un ja katra no šīm varām, nākot pie valdīšanas, nesaudzīgi iznīcinātu savus pretiniekus un visus tos, kuri strādājuši gāztās valdības iestādēs un izpildījuši viņas lēmumus, tad mūsu zeme apslīktu asinīs un vaimanām nebūtu gala”¹⁹. Laikabiedri nodalīja dažādus varas posmus, ko aicināja vērtēt atšķirīgi. Piemēram, Nikolajs Kalniņš 1924. gadā skaidroja:

Un ja salīdzina lielinieku valdīšanas pirmo posmu Latvijā 1917. g. un 1918. g. sākumā, kad es atrados Cēsīs, un Niedras valdības rīcību, viņam kopā ar vāciem ienākot Rīgā 1919. gada maijā, tad lielinieku valdības pirmais posms bija simtkārt humanāks, nekā Niedras valdīšanas laiks, jo 1918. g. sākumā nāves sodi nepastāvēja, kā to atzīst arī Niedra pats savā grāmatā, bet Niedras bandīti tūkstošiem cilvēku noslepkavoja uz Rīgas ielām.²⁰

Toreiz Latvijā apzīmējumi “sarkanais” un “komunists” vai “lielinieks” nebija sinonīmi; tādi nebija arī vārdi “sociāldemokrāts” un “lielinieks”. Latvijas sociāldemokrātija lieliniekos komunistos un sociāldemokrātos maziniekos gan sašķēlās tikai 1918. gada maijā vācu okupācijas laikā, kad sociāldemokrāti izveidoja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Kāds laikabiedrs, kurš 1919. gada maija beigās, braucot no Krievijas uz Rīgu pa Latvijas zemes ceļiem, novēroja, kā atkāpās padomju varas darbinieki, uzskatīja par svarīgu atgādināt, ka laukos ļoti atdala apzīmējumus “sarkanais” un “komunists”:

Kad par Ogres “bataljonu” kāds izteicās – lūk, atkāpjas sarkanie, to enerģiski pārtrauca bezzemnieks, svinīgi paskaidrodums, ka sarkanie esot viņi, bet tie esot “kumonisti” no kuriem esot ļoti jābīstas, tie karaspēkā no muguras vērojot šaubīgākos un šaujot nost. Visā savā ceļojumā cauri Vidzemei neatradu neviena īsta komunista ..²¹

Par Ogres “bataljonu” viņš nodēvēja no Rīgas caur Ogri bēgušos apmēram 300 komunistus, kuru vidū bijuši Rīgas revolucionārā tribunāla dalībnieki ar vadītāju Hermani Vilku priekšgalā.

1919. gada vasarā Iekšlietu ministrijas Valsts drošības departamenta priekšnieka v. i. Jānis Ligers bija spiests skaidrot, ka departamentam, kas pārņēmis žandarmērijas funkcijas, nav nekā kopīga ar agrākās ohrankas “seju un darbību” – ka departaments “jēdzienu “lielnieks” saprot nevien stipri subjektīvā, bet arī objektīvā nozīmē” un ka Valsts drošības departaments apkaros jebkuru pret demokrātisko valsti un valdību vērstu naidīgu un bīstamu parādību.²²

Pie nodevēju tvarstīšanas Vidzemē savukārt bija ķērušies Ulmaņa valdības atbalstītāji.

1919. gada jūlijā LSDSP Valmieras organizācijas komiteja cēla trauksmi par to, ka “apriņķī darbojas vairākas latviešu soda ekspedīcijas, kuras šauj un per cilvēkus uz denunciācijas pamata, bez tiesas izmeklēšanas”²³. Vēsturnieks Kārlis Dambītis lēš, ka ar kara tiesu lēmumiem un bez tiesu lēmumiem nošauti apmēram 100–200 komunisti.

Sarkanajā terorā revolucionārie tribunāli un citas represīvās iestādes (proti, latviešu komunisti) noslepkavoja ap 2500–3000 cilvēku, lēš vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. No tiem vienu tūkstoti Rīgā, kur komunisti vardarbību vērsa galvenokārt pret vācbaltiešiem. Vēsturnieks Jānis Šiliņš raksta, ka no Rīgas cietumos ieslodzītajiem ķīlniekiem vācbaltiešu bijis 91% un ka šajā proporcijā būtisks bijis atriebības motīvs.²⁴ Abās 1917. gada revolūcijas piedalījās arī Piektā gada revolūcijas “nomierināšanai” sūtīto soda ekspedīciju nogalināto, sakropļoto, pazemoto bērni. Viņu “acu priekšā 1906. gadā nosisti vai nošauti tēvi, liekot vēlāk izvēlēties visradikālāko pretestību politiski kreisajā spektrā, dzīvojot politiskā opozīcijā starpkaru periodā”, raksta kultūras pētnieks Toms Ķencis.²⁵ Piemēram, galdnieks Jānis Bērziņš, kurš bijis aktīvs revolucionārs no 17 gadu vecuma (karojis Sarkanajā armijā, apsargājis Ļeņinu), intervijā stāstīja, kā 1905. gadā, astoņu gadu vecumā, pēdējo reizi redzējis savu ar nāvi sodīto tēvu:

Tēvs jau bija bedrē. Es ielecu iekšā, satinu viņa galvu mētelī un uzliku cepuri uz acīm. Viņu apraka Skaistkalnes kapos. Tai reizē manu tēvu nošāva vienīgo. Uz tēvu šāva 5 šāvēji reizē un 5 lodes ieurbās viņa krūtīs un galvā. Ap 1/2 stundu pēc tam tēvs mocījās vēl pie dzīvības, bet tad ar štiku mutē viņu piebeidza pavisam.²⁶

1919. gada maijā, kad vācu landesvērs un Dzelzs divīzija izdzina padomju Latvijas armiju no Rīgas, baltajā jeb “Niedras bandītu” terorā vācu karavīri, kas karoja Niedras valdības interesēs, Rīgā nogalināja 700–1000, bet Latvijā kopumā trīs līdz četrus tūkstošus cilvēku, pārsvarā latviešus, kurus uzskatīja par komunistiem, – to skaitā arī strēlniekus, kuri jau bija dezertējuši no padomju Latvijas armijas, lai dotos uz mājām. Viņi nebija komunisti, taču tika saukti par “sarkanajiem”, jo kara situācijā bija iegadījušies padomju armijā, atkāpjoties no uzbrūkošās Vācijas armijas 1918. gada sākumā, vai 1919. gada februārī piespiedu kārtā mobilizēti lielinieku ieņemtajā Latvijā.

Amnestijas un nodevības

Laikā no valsts dibināšanas līdz 1925. gadam Latvijā tika pieņemti vismaz pieci amnestijas akti. Politiskās amnestijas pienākumu Latvija uzņēmās, parakstot Latvijas–Krievijas miera līgumu 1920. gada 11. augustā (20. pants). 1920. gada 19. augustā Satversmes sapulce izsludināja visplašāko politisko amnestiju.²⁷

Tā paša gada 17. decembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu, kurš amnestēja Vācijas pavalstniekus, “kas bija veikuši krimināli un administratīvi sodāmas darbības aiz militāriem, politiskiem vai nacionāliem motīviem”. 1921. gada 29. jūnijā izdotais Ministru kabineta amnestijas akts attiecās uz personām, kas bija notiesātas par noziegumiem, kuri izdarīti no 1920. gada 1. maija līdz 1921. gada 26. janvārim, tas ir, no Satversmes sapulces sanākšanas līdz Latvijas Republikas atzīšanai de iure, kā arī noteica izbeigt tās lietas, kas ierosinātas par attiecīgā perioda noziegumiem, izņemot atsevišķus smagus noziegumus. 1922. gada 25. janvārī Satversmes sapulce izdeva aktu “Par karavīru amnestiju”, kas paredzēja atcelt vai mīkstināt sodus militārpersonām par pastrādātajiem noziegumiem vai disciplināriem pārkāpumiem.

Amnestijai kā politiskam instrumentam bija milzīga nozīme valsts aizsardzības struktūru komplektēšanā. Raksturošu to ar Kārļa Skalbes vārdiem – Saeimas sēdē 1924. gada 15. februārī viņš dažiem sociāldemokrātiem maziniekiem, kas uztraucās par Latvijas armijas ģenerāļa Kārļa Ezeriņa sarkano pagātni (1918. gadā Sarkanās armijas Galvenā štāba nodaļas priekšnieks), īpaši atgādināja, ka “mūsu nacionālā armija cēlusies no sarkanās armijas atliekām” un ka “tas neesot nekas sevišķs”²⁸.

20. gadu sākumā Latvijas valsts amnestēja simtiem personu – gan karavīrus, kas bija karojuši pret Pagaidu valdību, gan personas, kas iepriekšējo politisko režīmu laikā bija piedalījušās dažāda veida vardarbībā, arī civiliedzīvotāju slepkavībās, gan personas, kas bija pie rakstāmgaldiem apkalpojušas revolucionāros tribunālus un izpildkomiteju juridiskās nodaļas un kļuvuši par Satversmes sapulces deputātiem. Stučkas valdības tieslietu ministra bijušais sekretārs Aleksandrs Evans kļuva par Rīgas apgabaltiesas sevišķi svarīgu lietu izmeklētāšanas tiesnesi un jau 1919. gada beigās sāka izmeklēt fon Štrika un citu nodevības lietu pret Latvijas valsti. Tas gan izraisīja iebildes presē, ka “bijušie 1919. g. komisāri un mūsu zemnieku aplaupītāji un noslepkavotāji, netikvien ir pilnīgi neaizskarami, bet viņus taisni ceļ vēl cieņā un dod tiem valsts amatus”²⁹.

Politiskajā darba kārtībā jau 1919. gadā nonāca valsts nodevības jautājums – politiķi tomēr nevēlējās amnestēt visus. Savākt pierādījumus šo neamnestēto apsūdzēšanai galu galā uzņēmās Satversmes sapulces Valsts nodevības lietu izmeklēšanas komisija, ko izveidoja maijā darbu sākušais tautas vēlētais parlaments. Komisiju vadīja deputāts politiskais emigrants Emīls Skubiķis, kura pieredze sava laika politiskās iekārtas graušanā sākās līdz ar jaunstrāvnieku arestiem 1897. gadā.

Štrika un citu lietas Valsts nodevības lietu izmeklēšanas komisijai nodeva 1920. gada 7. jūlijā, bet 12. oktobrī Satversmes sapulce piešķīra komisijai izmeklēšanas tiesneša tiesības un pienākumus – izmeklēt vai sākt izmeklēšanu par noziegumiem, kas vērsti pret Latvijas Republikas patstāvību, neatkarību vai demokrātisko valsts iekārtu. Komisijas locekļi sāka nopratināt lieciniekus un būvēt krimināllietu. 1921. gada beigās bija jāizlemj, kura struktūra lietu iztiesās. Izmeklēšanas komisijas locekļi uzskatīja, ka būtu jādibina īpašs tribunāls, kura locekļi spriedumu balstītu sirdsapziņā, kas krietni paātrinātu procesu. Publiskajā telpā šo ideju 1922. gada 30. janvārī avīzē Jaunākās Ziņas aizstāvēja Tiesu palātas tiesnesis Kristaps Sumbergs, skaidrojot, ka šādā veidā varētu veikli tikt galā ne tikai ar valsts nodevējiem, bet arī apzadzējiem, kurus viņš uzskatīja par vēl bīstamākiem:

Spekulanti, kukuļu ņēmēji un valsts mantas zagļi ir apsēduši Latviju. [..] Mūsu varonīgā armija atbrīvoja Latviju no ārējiem ienaidniekiem, bet iekšējā valsts dzīvē mēs vēl arvienu esam spekulantu un valsts noziedznieku vergi. Tā tas nedrīkst vairs tālāk iet! [..] Ārkārtējos apstākļos ir arī vajadzīgi ārkārtēji cīņas līdzekļi. Vajadzīga ātra un stingra tiesa, kas nav saistīta ar formālistiem un kuras spriedums ir galīgs. [..] Šim tribunālam vajadzētu dot zvērinātu tiesu tiesības, t. i. tiesību apsvērt apsūdzēto vainu pēc sirdsapziņas, nerēķinoties ar formēliem pamatiem, kādēļ viņa spriedumi arī nebūtu pārsūdzami apelācijas ceļā.

Liepājas Avīze oponēja, ka “tribunāla” izveide uzskatāma “par pilnīgi aplamu un demokrātiskā republikā nepieņemamu, jo tāds ierīkojums nebūtu nekas cits, kā pakaļķēmošanās Pad. Krievijas nožēlojami bēdīgajam paraugam. Arī tur “tribunāli” spriež tiesu, neievērodami nekādu likumu, bet vadīdamies tikai no sirdsapziņas”³⁰.

Avīze Latvijas Sargs savukārt ironizēja, ka “aiz ārkārtīgā tribunāla nāks ārkārtīgās komitejas (internacionālā valodā “čeka”) un “osobodeli” ar bendes pagrabiem u. t. t.” un ka “ikvienu apsūdzēto, ko izdosies notvert, tribunāls metīs no dzelzstilta Daugavā”³¹.

Izsmieklu gan izpelnījās tikai pati tribunāla dibināšanas ideja. Nodevības kā tādas jautājums tā arī palika neapspriests. Vienīgi tā pati Liepājas Avīze izmeta repliku, ka “šodien par nodevēju uzskata Niedru un viņa līdzdalībniekus, rītu par nodevējiem var uzskatīt pus Rucavas pagasta, Roņu salas un Lauru kolonijas atdevējus mūsu kaimiņiem”³², proti, Latvijas politiķus, kas atteicās no šīm latviešu apdzīvotajām teritorijām par labu Igaunijai.

Te derētu ņemt vērā, ka vēl 1922. gada sākumā pēc noklusējuma dominēja viedoklis, ka valdības autoritātes uzturēšanas vārdā presei būtu jācieš klusu par valstī notiekošajām nebūšanām. 1921. gada novembrī Ernests Blanks, uzskaitot iekšlietu ministra Alberta Kvieša presei administratīvi uzliktos sodus, secināja, ka “pat cariskās Krievijas vistumšākos reakcijas laikos administrācijas vara nav tā apkarojuse presi, kā to tagad piedzīvojam brīvajā, demokratiskajā Latvijas republikā, kamēr mūsu iekšlietu ministrijas priekšgalā atrodas vīrs no Zemnieku Savienības aprindām”³³. Tobrīd jau bija zināms, ka ministrs Kviesis izdevis rīkojumu sodīt žurnālistu Jāni Kaulu un Liepājas Avīzes redaktoru Frici Neimani ar divu mēnešu arestu. Kauls divus mēnešus sēdēja cietumā par to, ka 1921. gada 16. oktobrī publicētajā rakstā “Velnu deja” Satversmes sapulcei pārmeta, ka tā noraidījusi kristīgo nacionālistu priekšlikumu Satversmi sākt tā, kā tas darīts “visās citās kultūras valstīs”, – “ar pateicības izteikšanu visuvarenam Dievam par dāvāto brīvību”³⁴. Viņš konstatēja, ka par šo priekšlikumu balsojuši tikai 17 deputāti, un tādu nostāju skaidroja ar to, ka deputāti nevēlas sevi ierobežot, “lai varētu darīt visu, kas patīk bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem”. Iekšlietu ministrs Kviesis secināja, ka “šinī rakstā visrupjākā veidā nonicināta augstākā valsts iestāde – Satversmes Sapulce”, jo Kauls apgalvojis, ka “deputātiem galvenais uzdevums nav vairs likumdošana, bet “šeptes” un tā kā rakstā ir runa par visiem deputātiem, izņemot 17, tad Kaula apsūdzība ir vērsta ne vairs pret atsevišķām personām vaj partijām, kā tas parasti mēdz būt politiskā cīņā, bet gan pret pašu likumdošanas iestādi”³⁵.

Brīvībā Kauls tika izlaists pēc termiņa atsēdēšanas 1922. gada 20. februārī. Pēc četrām dienām Rīgas Centrālcietumā tika ieslodzīts Blanks.

Apmēram tāds stāvoklis raksturoja “brīvo” presi arī 1922. gada 3. martā, kad Satversmes sapulce tomēr noraidīja tribunāla dibināšanas ideju valsts nodevības lietu iztiesāšanai. Bet lietas izmeklēšanu komisija turpināja. Uz tās rīkojuma pamata 21. martā tika izdarīta kratīšana ar Niedras valdību saistītā advokāta Andreja Krastkalna (bij. Vidzemes landesrāta un Baltijas hercogvalsts valdības locekļa) dzīvoklī. “Mūsu “črezvičaikai” aptrūcis darba” – ar tādu nosaukumu nākamajā dienā avīze Tautas Balss publicēja Jāņa Kaula rakstu, kas nu jau apsaukāja pašu Valsts nodevības lietu izmeklēšanas komisiju. Pēc pāris dienām Kauls vārdu “nodevība” Krastkalnu aizstāvošā rakstā skandēja teju katrā teikumā un ironizēja:

Krastkalna “nodevība”, kā rīdziniekiem vēl, varbūt, būs atmiņā, pastāv iekš tam, ka viņam 1919. g. pavasarī, lielniekiem aizejot, tika no Amerikas palīdzības sniegšanas biedrības uzticēta atsūtīto produktu izdalīšana. Un mūsu tauta šos izdalītos produktus ar pateicību ēda. Vēlāk, kā šīs palīdzības sniegšanas organizācijas vadītājam, viņam, pats par sevi saprotams, tīri automātiskā kārtā, nācās ņemt dalību apspriedēs par apgādības jautājumiem ar toreizējo Niedras valdību. Šinī piedalīšanās apspriedēs, kurām bij tīri ekonomisks un filantropisks raksturs ar toreizējo valdību, kad vēl neviens nezināja, kura tad nu ir tā īstā un kura tā neīstā valdība, būtu jādomā, taču nevarētu tikt ieraudzīta nekāda “nodevība”. Jo neviens no Latvijas pilsoņiem tad vēl nebij zvērējis ne Ulmanim, ne Niedram.³⁶

Kauls apgalvoja, ka “juridiski ņemot, ne Stučkas ne Niedras valdības ministri pie nodevējiem nevar tikt pieskaitīti, jo tad vēl nebija paša nodevības objekta. To, liekas, dažreiz nojauš arī mūsu tagadējā valdība, jo, kā mēs redzam, ne visi šo bijušo valdību ierēdņi un ideologi tiek saukti pie atbildības dēļ nodevības”. Viņš ieteica Valsts nodevības lietu izmeklēšanas komisijai beidzot nākt klajā ar juridisku skaidrojumu tam, ko tā saprot ar vārdiem “nodevība” un “nodevējs”, jo tas ļautu valstij ietaupīt dažus miljonus.

Niedras domubiedrs redaktors Fricis Veinbergs izklāstīja teoriju, kuras būtība: Latvijas valsts tikai sākta dibināt 1918. gada 18. novembrī. Tā teikt, 1919. gada pavasarī jebkurš varēja piedalīties pie “šīs valsts celšanas darba”, kā to darīja Niedra, jo:

Tikai pēc tam, kad Bermonta pulki bij aizdzīti un tikpat Kurzeme un Vidzeme atzina Pagaidu Valdību, 1919. gada beigās, jaunā Latvijas valsts bij ieraugāma par faktiski nodibinātu un Pagaidu Valdību par pietiekoši nostiprinātu. Tikai no šī laika varēja še notikt soda likumu pantos 99. un 100. minētie noziegumi.³⁷

Deputāts Arveds Bergs Veinberga prātojumus nokritizēja, bet par Niedras un citu lietu izteicās, ka šos noziedzniekus jau sen vajadzēja amnestēt “tāpat, kā esam amnestējuši simtiem, kas tāpat noziegušies”, jo ar Latvijas amnestiju politiku sveikā tiktu cauri pat Stučkas Pēters.³⁸

Brīvības cīnītāji

Atgriežoties pie Blanka sašutuma par Piektā gada atmiņām kā nozieguma cildināšanu, jāatzīmē, ka pilsoniskās partijas šo pagātni 20. gadu politiskajā situācijā tomēr piesardzīgi apgāja. Tās gan uzskatīja, ka sociāldemokrātiem nav tiesību padarīt revolūcijas pieminēšanu par saviem svētkiem, jo tā bijusi visas tautas revolūcija, tomēr pašu pilsonisko partiju attieksme pret notikuma atceri bija drīzāk vienaldzīga. Par visas tautas revolūciju Piekto gadu uzskatīja arī sociāldemokrāti, tikai ar to atšķirību, ka par tās galvenajiem varoņiem viņi uzskatīja paši sevi.

Sākotnēji pat nebija paredzēta zemes piešķiršana 1905. gada revolūcijā cietušajiem. Viņu prasību pēc taisnīguma centās panākt 1926. gadā izveidotā biedrība Piektais gads (1926–1941), kuras priekšsēdētājs ilgstoši politiskā emigrācijā dzīvojušais Piektā gada revolucionārs Georgs Bisenieks (pirmais Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Londonā) un LSDSP panāca, ka Saeima 1928. gadā pieņēma Likumu par zemes piešķiršanu Latvijas brīvības cīnītājiem. Likumā bija noteikts, ka par Latvijas brīvības cīnītājiem uzskatāmi tie pilsoņi,

“kuri laikā no 1897. gada līdz 1918. gada 18. novembrim piedalījušies cīņās par demokrātisku republiku pret bijušo Krievijas patvaldību vai Vācijas okupācijas varu, ja šie pilsoņi par šādu savu darbību tikuši no policijas vai soda ekspedīcijām spīdzināti, no administrācijas vai tiesas iestādēm ieslodzīti cietoksnī, cietumā, pārmācības namā, katorgā vai izsūtīti nometināšanai uz mūžu vai uz nenoteiktu laiku attālos Krievijas apgabalos”³⁹.

Tāda veida piedalīšanās revolucionārajā kustībā turpmāk tika formulēta kā cīņa “par demokrātisku republiku pret bijušo Krievijas patvaldību”, lai gan īstenībā cīņa par demokrātisku republiku sākās tikai 1917. gada vasarā, kad publiski sāka apspriest ideju par neatkarīgas Latvijas dibināšanu.

1928. gadā, vairāk nekā 20 gadus pēc izciestā soda, reti kuram Piektajā gadā cietušajam veselība ļāva apstrādāt zemi, ko varēja ar likumu dabūt. Biedrības Piektais gads vāktās anketas liecina par nabadzību, vecumu, karā zaudētiem iespējamajiem apgādniekiem, tāpēc rakstītāji pārsvarā lūdz finansiālu atbalstu, lai varētu cilvēcīgi sagaidīt nāvi. 1927. gada 28. jūnijā stājās spēkā papildinājumi likumā par cietušo karavīru un viņu ģimenes locekļu pensijām, kas ļāva tās saņemt arī 1905.–1906. gadā cietušajiem. Apjomā tās līdzinājās kara invalīdu pensijām, kas 1926. gadā bija caurmērā 30 latu, bet iztikas minimums bija 70 latu. Pensijas apjoms bija atkarīgs no darbaspēju zaudēšanas pakāpes. Piemēram, cilvēks, kurš soda ekspedīciju eksekūciju rezultātā bija zaudējis 75% darbaspēju – kā jau manis minētais Andrejs Rušiņš –, varēja pretendēt uz 21 lata pensiju. Lai cik maza, pensija tomēr atviegloja daudzu cietušo iztiku. Starp citu, šo normu sociāldemokrāti vēlējās likumā iekļaut jau 1924. gadā, kad likumu pieņēma, bet pilsonisko partiju deputāti to izbalsoja, demonstrējot noraidošo attieksmi pret kreisajiem kā tādiem. Simtiem cilvēku cieta trīs gadus, līdz abu politisko spārnu politiķi spēja vienoties.

Punktu vardarbībai bija pielikusi uzvara Latvijas Neatkarības karā un Latvijas–Padomju Krievijas miera līgums, cīņa par taisnīgumu pārcēlās uz bijušā Vidzemes bruņniecības nama parlamentārajām debatēm.