Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Latviešu traumas
Mītiņš Dundagā 1905. gada 6. martā. Foto S. Steinbergs. No Latvijas Kara muzeja krājuma
Vēsture

Ineta Lipša

Latviešu traumas

To cilvēku vidū, kuri veidoja Latvijas valsti, daudzi bija ar revolucionāru pagātni un cietumos vai izsūtījumā rūdītu raksturu; viņus drīz vien sāka dēvēt par “brīvības cīnītājiem”. 2. Saeima noteica, ka par tādiem uzskatāmas personas, kas konfliktos ar valsti un bēguļošanā no valsts bija iesaistījušās kopš 1897. gada. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas brīvības cīnītāji sāka aktīvi meklēt 1905. gada revolūcijas nodevējus, publiskoja aģentu sarakstus, kas palikuši pāri no sadedzinātajiem ohrankas arhīviem.

Savas pastāvēšanas pirmajā gadā nesen proklamētā valsts piedzīvoja sarkano un balto teroru, un gan vienā, gan otrā piedalījās arī paši latvieši, ar kuriem 20. gados jaunajai valstij bija kaut kas jādara.

Vardarbības upuri, noslepkavoto tuvinieki sauca pēc atriebības un taisnīguma, un politiķiem, paturot prātā valsts pastāvēšanas uzdevumus, nācās šīs pagātnes “šmuces” satīrīt. Kompromisos panāktās vienošanās par terorā iesaistīto personu amnestiju skaidri vēstīja, ka slepkavošana, spīdzināšana, piepalīdzēšana represijās var palikt un arī paliek nesodīta. Tomēr vēsturiskā taisnīguma īstenošana iepretim valsts varas nostiprināšanai politiķiem likās mazāk svarīga, tādēļ viņi pamazām sāka “aizmirst” neērto pagātni ar tās “brīvības cīnītājiem” gan 1905. gada revolūcijas notikumos, gan arī 1917.–1918. gada varas maiņas un sekojošā terora gados.

Otrais pasaules karš un padomju okupācija radīja jaunas atmiņas par vardarbību. Mūsdienās tās pat vēsturnieki dēvē par traumām un aicina no tām atbrīvoties izrunājot. Viena no aktuālākajām ir padomju kolaborācijas trauma, ko sāpīgā stāvoklī uztur VDK arhīvs un nenotikusī lustrācija. Tikmēr pilsoniskā sabiedrība runā par “latviešu pēckara sabiedrības ārkārtīgu tendenci kolaborēt ar okupācijas varu”1 un pauž bažas, ka, izplatoties pieņēmumam “.. nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja”2, tas varētu kļūt bīstami valstij, lai ko tas arī nozīmētu. Izskatās, ka šo “ārkārtīgo tendenci” varētu atvedināt no dažādiem Latvijas jaunākās vēstures posmiem, arī pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, kad nesenā vardarbība tika “normalizēta” vispārējā vēsturiskā amnestijā.



Revolūcija. Upuri un bendes


Vai 1905. gada revolūcija būtu uzskatāma par noziegumu pret Latvijas valsti? Par to 1925. gada 13. janvārī Rīgas Apgabaltiesas prokuratūras 7. iecirkņa izmeklēšanas tiesneša kamerā bija spiests domāt žurnālists Ernests Blanks.

Atstājot pilnīgi pie malas 1905. g. revolūcijas novērtējumu [trekninājums šeit un turpmāk kā oriģinālā] – šai cīņu periodā bez šaubām ir no abām cīnītāju pusēm pielietoti daudzi necilvēciski paņēmieni – mūs šai gadījumā interesē daži visai svarīgi principieli jautājumi. Ka 1905. g. revolūcija visos viņas veidos bij noziegums pret carisko Krieviju, to mēs zinām. Ka šīs revolūcijas notikumu apgaismošana presē cara laikos tika uzskatīta par nozieguma cildināšanu, tas mums, kā veciem žurnālistiem arī nav nezināms. Un to mēs saprotam. Bet ka tas pats varētu tikt attiecināts uz mums arī brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijā, kura pati revolucionārā kārtā izaugusi uz cariskās Krievijas drupām, to mēs līdz šim nezinājām un atzīstamies, ka to nespējam aptvert arī vēl šobrīd. Tādēļ ar lielu interesi gaidīsim, kā uz to skatās Latvijas suverēnās tautas tiesa.3

Par iemeslu nepatīkamajai sarunai izmeklēšanas tiesneša kamerā bija 1924. gada 29. decembrī avīzē Rīgas Ziņas no avīzes Krievijas Cīņa pārpublicētās Piektā gada revolucionāra Kārļa Čokes atmiņas par kaujinieku uzbrukumu rūpnīcai Provodņiks. Izrādījās, ka saistībā ar epizodi “par bruņu konfiscēšanu baroniem .. prokuratūra ierosinājusi pret viņiem vajāšanu par nozieguma cildināšanu”.

Latvijas suverēnās tautas tiesā lietas izskatīšana visdrīzāk nenonāca, tomēr zināms, ka nākamajā dienā pēc sarunas izmeklēšanas tiesneša kamerā avīzes redaktori Bankavs un Blanks pameta darbu Rīgas Ziņu redakcijā. Kreisā prese formulēja izmeklēšanas tiesneša radīto problēmu: “Jājautā, kur gan savā garā iedomājas atronamies minētie apvainojumu cēlāji – vaj cara Krievijā, vaj demokrātiskā Latvijas republikā, kas tika revolucionārā kārtā nodibināta uz cara valsts drupām.”4

Skaidrs ir viens: 20. gadu sociāldemokrātiem un citiem kreisajiem Piektā gada revolūcija joprojām nozīmēja neaizskaramu svētumu, bet to pašu vairs nevarēja teikt par pilsonisko partiju piekritējiem. Tā, divas dienas pēc žurnālistu nopratināšanas prese vēstīja, ka memuārus par Piektā gada laiku vairākās brošūrās tūlīt pat izdošot Jānis Dāvuss, bijušais Krievijas impērijas Rīgas policijas Izmeklēšanas nodaļas uzraugs un arestēto spīdzinātājs.5 Dāvusa tiesāšanu bija gaidījuši daudzi, tomēr tā paša gada 5. septembrī viņš, tā arī netiesāts, nomira dabiskā nāvē kādā slimnīcā Rīgā. Informējot par Dāvusa galu, kreiso prese viņu sauca par briesmoni, nezvēru un varmāku, kas daudzu atmiņā saistās ar baigu, asiņainu miglu un šausmām. Kāds autors rakstīja:

Kad septiņus gadus atpakaļ proklamēja neatkarīgo Latvijas valsti, tad šis fakts bij vienas tās idejas realizējums, par kuru cīnījās un krita 1905. gadā. Tos, kuŗi toreiz cīnījās par šo ideju, Dāvus mocīja savos pagrabos. Kaut gan proklamētā valsts bij pilsoniska valsts un stāvēja tāļu no tās Latvijas valsts, kādu sev tēloja tie, kuri par viņu cīnījās ..”6

Raksta autors faktu, ka Latvijas tiesas kā slepkavas notiesāja Stučkas padomju valdības laika revolucionāro tribunālu dalībniekus, pretstatīja faktam, ka “cara valdības slepkavu Dāvusu” netiesāja neviens.

“Viņu neaiztika. Neaiztika, bet visi zināja, ka taisni to pašu, par ko tiesā Padomju valdības tribunalu locekļus, tikai daudz plašākos apmēros, daudz atklātāki un daudz mežonīgāki bij tepat, visu acu priekšā, darījis ari Jānis Dāvus.”

Vienlaikus ar ziņām par to, ka Rīgas Apgabaltiesas izmeklēšanas tiesnesis ir saskatījis Piektā gada atmiņu publikācijā nozieguma cildināšanu un ka arestantu sitējs Dāvuss izdos memuārus, nāca kopš 1919. gada vasaras gaidītā vēsts: 1925. gada 15. janvārī Rīgas Apgabaltiesa sāks tiesāt Vecgulbenes revolucionārā tribunāla dalībniekus par “buržuju” slepkavībām Stučkas padomju valdības laikā. Prāvas plašie atreferējumi avīžu lappusēs vairāku dienu garumā vēstīja par tribunāla dalībnieku ārkārtīgo nežēlību. Paralēli avīze Latvis publicēja Kārļa Merta stindzinošās atmiņas “Rīga sarkanās dienās”.

Vēl šķietami nesenajā 1917. gada pavasarī laikabiedri vārdā “revolūcija” ietvēra kādas skurbinoši pozitīvas sajūtas un arī gaidas, jo cara patvaldību nomainīja demokrātiskā Pagaidu valdība un jau drīz bija jādzimst parlamentārai Krievijas republikai, kur lietu lemšana būtu visas tautas vēlētas Satversmes sapulces pārziņā. Latvieši cerēja, ka jaunais parlaments likvidēs vācbaltiešu muižniecības privilēģijas, ko tai bija nodrošinājusi cara patvaldība. Tomēr 1919. gada sarkanais terors panāca, ka vārdi “revolūcija” un “revolucionārs” lielā iedzīvotāju daļā izraisīja šausmas un saistījās tikai ar vardarbību. Vecgulbenes tribunāla prāvas laikā šī jaunā nozīme nostiprinājās jau daudz plašākā auditorijā. Kolektīvajā apziņā 1919. gads pamazām saplūda ar Piekto gadu un kļuva par traumatisko, mītisko vienu un to pašu.

Soda ekspedīcijas nopostītās ēkas Talsos. No Latvijas Kara muzeja krājuma



Revolūcija. Pozitīvisma skurbumā


Bet atgriezīsimies 1917. gada pavasarī, kad “revolūcija” vēl bija vārds, kas vidusmēra latvieša apziņā ietvēra brīvības, taisnības un labākas dzīves apsolījumu. Izšķirošie Februāra revolūcijas notikumi bija risinājušies ārpus Latvijas teritorijas, galvenokārt Petrogradā. Rīgā par imperatora Nikolaja II atteikšanos no troņa, kas parakstīta 2. martā, uzzināja pēc divām dienām. Latviešu prese konstatēja, ka iedzīvotājiem Baltijas provincēs Krievijas revolūcijas mērķis – cara patvaldības gāšana – iekritusi “rokā kā ienācies ābols”, proti, bez pašu mērķtiecīgas darbības “vakarējais vergs šodien jau bija brīva pilsoņa stāvoklī”.

Pirmajās dienās pēc revolūcijas Rīgā notika vismaz trīs plašas demonstrācijas: 10. martā (tā sauktajā Brīvības dienā), 12. martā un 23. martā, Kritušo brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Žurnālisti manifestāciju atspoguļojumā neskopojās ar tēlainiem izteiksmes līdzekļiem. Avīzes Rīgas Ziņas autors 10. marta manifestāciju nosauca par tautas brīvības svētku dienu, kas “izvērtās kā varens sajūsmības vilnis, kas plūda pa pilsētu”. Vārdu “brīvība” reportieri lietoja gan pašu svētku nosaukšanai, gan dziesmu apzīmēšanai (brīvības dziesmas), gan strēlnieku nosaukšanai, dēvējot viņus par brīvības bruņiniekiem. Latviešu strēlnieku pulku izdevumam, kura pirmais numurs iznāca 10. aprīlī, tika dots nosaukums Brīvais Strēlnieks, šo izvēli skaidrojot ar faktu, ka “karš radīja latvju strēlnieku, bet tikai revolūcija radīja brīvo strēlnieku”7.

Uz mītiņos teiktajām runām dalībnieki reaģēja ar skaļām gavilēm. Orķestri spēlēja “Marseljēzu”, “Dievs, svētī Latviju!” un citus gabalus. Vairums dziedāja līdzi, dziesmas vairākkārt atkārtoja, pavadot ar atbalstošiem un sevi uzkurinošiem urravu kliedzieniem.

23. martā, Kritušo brīvības cīnītāju bēru dienā, Marsa laukumā Petrogradā tika apbedīti Februāra revolūcijā kritušie. Andrievs Ezergailis raksta, ka todien Rīgā vērojamā revolucionārā entuziasma izrādīšana nebija pilnībā spontāna, jo to organizēja Latvijas Sociāldemokrātijas Rīgas komiteja, tomēr tas nenozīmē, ka dalībnieki juta mazāk prieka, dusmu, sajūsmas vai skumju.8 23. marta gājienā, kurā piedalījās 40 000–50 000 cilvēku, daudzi aiz aizkustinājuma esot raudājuši. Avīze Līdums redakcijas slejā aicināja turēt svētā piemiņā arī “mūsu brīvības cīnītājus”, kas veikuši varoņu darbus “brīvības labā”, un norādīja, ka Latvijas brīvības cīnītāji tika guldīti zemē jau 1905. un 1906. gadā. Gājiens devās no Esplanādes cauri Rīgai uz Matīsa kapsētu, kur atrodas 1905. gada upuru kapi. Pēc piemiņas brīža kapsētā manifestanti izklīda pa pilsētu, kur brīvības svinēšana turpinājās līdz vēlam vakaram:

Pilsētas klajumos, plašākos ielas stūros, pie kareivju un Strādnieku Deputātu padomju un Sociālrevolucionāru Partijas telpām sacīja gan virsnieki un kareivji, gan dažādu organizāciju vadoņi, privāti ļaudis un pat sievietes dedzīgas runas, kurās apsveica brīvību, nosodīja patvaldību, izteica uzticību Pagaidu valdībai, uzgavilēja demokrātiskai republikai un sagaidāmai uzvarai pār ārējo ienaidnieku. Vispārīgais iespaids bija lielisks.9

Avīze Līdums 2. aprīlī, Lieldienās, par jaunā laikmeta iestāšanos rakstīja, savijot kristīgos, pagāniskos un politiskos simbolus īsti rainiskā gaviļu dziesmā:

Tumsa cīnījās ar gaismu un gaisma uzvarēja. Pūķis krita no varoņa rokas! Kad pienāca pirmās nedrošās ziņas, ka cīņa sākusies – ā! mēs teicām saldu šausmu pilni. Uzvarēs vaj neuzvarēs? Būt vaj nebūt? Uzvara, uzvara! Būt, būt! skan lieldienu zvani. Šis laikmets paceļ cilvēkus kā uz spārniem un nes viņus kā pa straumi. Šai laikā cilvēki jūtas apbrīnojami tuvi viens otram, jo viņus vieno kāda visspēcīga sajūta, kurā pazūd katra niecīgais es. [..] Ir sākusies jauna ēra. Tauta ir ieguvusi visu, kas viņai likās neaizsniedzams ideāls. Šāds tautu augšāmcelšanās laikmets nāk arvienu pēc vislielākiem posta un nelaimes gadiem. [..] Un divi ar pus gada laikā mēs izcietām vislielākos pazemojumus, kādi vien ir iespējami. [..] Ak, nabaga saplosītā Latvija, arī tu vari svinēt augšāmcelšanās svētkus, arī tev ir atnākušas lieldienas. Septiņsimts gadus tavs vārds bij aprakts tumsā. Burve revolūcija sauca Latviju un no ezera dziļumiem izkāpa apburtā pils ar karaļmeitu Latviju.10

1917. gada pavasarī skats uz Februāra revolūciju latviešu presē rādījās skurbinoši labvēlīgs, taču vispārējā eiforijas uzvilnījumā ieskanējās arī pa kādai bažīgai notij. Publicists Jānis Lapiņš šajās dienās rakstīja:

Šī revolūcija ir visbrīnišķākā no visām pasaules revolūcijām, mazākais sākumā, jo viņa notiek itkā kārtības un nevis nemieru vārdā. [..] Varbūt ir tādi ļaudis, kas domā, ka tagad ir nācis laiks atriebt par 1906. gadu, dedzināt muižas u. t. t. Tas būtu ļoti nožēlojami, jo jukas frontes aizmugurē vājinātu armiju un kalpotu ienaidniekam. Patiesībā ienaidnieks to vien gaida, lai še izceltos vispārīgi nemieri, kas atvilktu kara spēku no frontes. Katrs, kas tagad vājina valsts varu, ir valsts un tautas nodevējs, jo viņš blēdīgi ver vārtus ienaidniekam .. Latviešu zaldāti! Ziniet, ka mēs no Jums visvairāk gaidām disciplīnu, kārtības ieturēšanu. Ziniet, ka Jūs esiet zaldāti, kam godam jānes pelēkās zemes sarga – pelēkā goda uniforma! Jūs esiet asins no Latvijas asins, jūs pazīstiet grūtumus, ko mēs esam pārdzīvojuši, un ziniet, cik stipri mēs alkstam pēc brīvības, pēc jaunas valsts. Nekad mums nav bijusi tik tuvu laime sevi just par pilntiesīgiem cilvēkiem. Mūsu izmocītās dzimtenes vārdā mēs prasām, lai jūs tagad būtu ne tikai par Rīgas un Daugavas sargiem, bet arī miera un kārtības aizstāvjiem!11

dundaga_mitins-33713-15067-fizkadr.jpg
Mītiņš Dundagā 1905. gada 6. martā. Foto S. Steinbergs. No Latvijas Kara muzeja krājuma



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela