Laika slepenā dzīve

Reizēm naktīs – pēdējā laikā biežāk, nekā gribētos, – es pamostos un dzirdu, kā uz naktsgaldiņa tikšķ pulkstenis. Istabā ir tumšs, nekādi atsevišķi sīkumi nav saskatāmi, un telpa izplešas tik plaša, ka man liekas – es atrodos kaut kur ārā zem tukšām debesīm vai varbūt alā zem zemes. Iespējams, es krītu kaut kur izplatījumā. Varbūt tas ir sapnis. Varbūt es esmu miris. Vienīgā kustība ir pulksteņa ritmiskā, nesteidzīgā tikšķēšana. Šādos brīžos es līdz ledainiem drebuļiem skaidri sajūtu, ka laiks rit tikai vienā virzienā.

Es jūtu kārdinājumu paskatīties pulkstenī, bet labi zinu, ka ir tikpat, cik katru nakti, – četri vai desmit pāri četriem, vai, kā reiz mulsinoši daudzas naktis pēc kārtas, divdesmit septiņas minūtes pāri četriem. Pat neskatoties es varu nojaust, cik ir pulkstenis, – pēc tā, kā ziemā uzsilstot notinkšķ radiators vai cik bieži aiz loga garām pabrauc automašīnas.

1917. gadā psihologs Edvins Borings un viņa sieva Lūsija aprakstīja eksperimentu, kurā ik pēc zināma laika modināja cilvēkus, lai redzē-tu, vai tie var pateikt, cik tobrīd ir pulkstenis. Vidēji tas viņiem izdevās ar 50 minūšu precizitāti, bet gandrīz visiem likās, ka ir vēlāks nekā patiesībā. Boringi konstatēja, ka eksperimenta dalībnieki paļaujas uz iekšējām vai ārējām pazīmēm – miegainības vai gremošanas traucējumu pakāpi (“Tumši brūnā garša mutē nekad nav spēcīga, ja esi bijis aizmidzis tikai īsu brīdi”), mēnessgaismu, “pūšļa signāliem”, satiksmes trokšņiem vai gaiļa dziesmu. “Guļošs cilvēks virknē ap sevi lokā stundas, kārto gadus un pasaules,” rakstīja Prusts. “Pamozdamies viņš neviļus samēro sevi ar tiem, acumirklī izlasa, kādā zemes punktā atrodas, cik ilgs laiks aizritējis kopš aizmigšanas.” Iespējams, ka tas ir vienkārši induktīvs secinājums: iepriekšējo reizi, kad es pamodos šādā stundā (lai kāda nu tā būtu), pulkstenis bija 4.27, tāpēc tieši tik ir arī šoreiz. Mani izbrīna vienīgi tas, ka spēju būt tik konsekvents. Viljams Džeimss rakstīja: “Visu mūžu mani pārsteigusi precizitāte, ar kādu es mostos vienā un tajā pašā minūtē– nakti pēc nakts un rītu pēc rīta.” Visticamāk, tā darbojas diennakts pulkstenis, kurš iekodēts katras mana ķermeņa šūnas DNS un regulē manas fizioloģiskās funkcijas 24 stundu ciklos. Kad pulkstenis ir 4.27 no rīta, es visspēcīgāk apzinos, ka esmu kaut kā cita kalpībā: manī ir mašīna, vai varbūt es pats esmu spoks, kas tajā mājo.

Un, kad nu šis spoks reiz sāk domāt, tad vielas pārdomām netrūkst – visvairāk jau tas, cik maz laika man ir, lai tiktu galā ar visu, par ko es patlaban domāju, un cik ļoti esmu iekavējis. Vēl gluži nesen pie šī saraksta piederēja arī grāmata par laika saistību ar bioloģiju un uztveri (par ko gan citu) – problēmu, kas mani nodarbināja jau tad, kad pasaulē vēl nebija nākuši mani dvīņi, Leo un Džošua, kuriem tagad ir desmit gadi. Un šai domai uz pēdām seko viss pārējais: kūstošais polārais ledus, ortodontista pakalpojumu cenas, vispārējais demagoģijas uzplaukums, rensteles, kas līdz ziemai noteikti jāiztīra – ja ziema vispār būs. Gads jau gandrīz beidzies, bet manu veicamo darbu saraksts izmētāts pa četrām dažādām laika plānošanas lietotnēm.

Lai arī šādos nakts nomoda brīžos manu prātu nomāc raizes, tie man šķiet arī dīvaini mierinoši – it kā es aizmiegot būtu iekritis olā un nu pamodies kā dzeltenums, kas, droši ievīstīts, peld kaut kādā izstieptā tagadnē. Es zinu, tas neturpināsies ilgi. Pienāks rīts, un stundas un minūtes atkal stingri teiks savu vārdu; šis šķietami nebeidzamais laika plašums liksies nereāls un nesasniedzams – tikai sapnis par bezgalīgu laiku, kas izsapņots olu kastītes kartona sienās. Bet lai šī doma paliek rītdienai. Šobrīd vēl ir šobrīd, un naktsgaldiņa pulksteņa tikšķi ir slāpēti sirdspuksti.

Jau vairāk nekā divtūkstoš gadu pasaules dižākie prāti strīdējušies par to, kas īsti ir laiks. Vai tas ir galīgs vai bezgalīgs? Vai tas plūst kā upe vai varbūt sastāv no sīkiem graudiņiem un birst pa mazai drusciņai kā smilšu pulksteņa sīkā strūkliņa? Un kas ir tagadne? Vai “šobrīd” ir nedalāms mirklis – netverama, gaistoša līnija, kas šķir pagātni no nākotnes? Vai arī tas ir brīdis, ko var izmērīt, un, ja tā, tad cik tas ir garš? Un kas atrodas starp atsevišķiem mirkļiem? “Mirklis, šis dīvainais veidojums, slēpjas starp kustību un miera stāvokli, nebūdams nekādā laikā,” 4.gadsimtā pirms mūsu ēras atzīmēja Platons. “Bet pa to un no tā kustīgais pāriet miera stāvoklī un stāvošais pāriet kustībā.”

Svētajam Augustīnam, 397. gadā rakstot “Atzīšanos”, šķita, ka laiks ir kaut kas vēl vienkāršāks – tie esam mēs paši. Augustīnam tolaik bija 43gadi, un viņš nesen bija kļuvis par pienākumiem apkrautu bīskapu Ziemeļāfrikas ostas pilsētā Hiponā Romas impērijas sabrukuma laikā. Būtībā literatūra, kas pievēršas tam, kā mēs uztveram laiku, sākas tieši ar Augustīnu, jo viņš pirmais sāka runāt par laiku kā iekšēju pieredzējumu – meklēt atbildi uz jautājumu, kas ir laiks, vēršot uzmanību uz to, kā cilvēks izjūt laiku, tajā atrodoties. Laiks var likties grūti notverams un kaitinoši abstrakts, taču tas ir arī dziļi intīms un iekrāso katru mūsu vārdu un žestu. Augustīns apgalvoja, ka laika būtību var pa druskai savākt no vienas vienīgas frāzes: “Deus creator omnium.”

“Dievs, visa radītājs.” Izlasiet to skaļi vai noklausieties: trīs vārdi latīņu valodā – astoņas zilbes, pārmaiņus īsas un garas. “Šīs otrās laika ziņā ir divreiz garākas par pirmajām,” Augustīns rakstīja. “Izrunādams šo rindiņu, es nosaku to garumu, un to, ka tas ir tā, nosaka dzirde.” Taču kā mums izdodas to izmērīt? Šī rindiņa sastāv no zilbēm, ko mūsu prāts sastop secīgi citu pēc citas. Kā gan klausītājs var vienlaikus pievērsties divām zilbēm, lai salīdzinātu to garumu? Kā iespējams noturēt prātā garāko zilbi? Tās ilgumu nevar noteikt, kamēr tā nav galā, bet, kad tā ir galā, abas zilbes jau ir izgaisušas. “Abas tās ir izskanējušas, aizlidojušas un pagājušas, to vairs nav,” Augustīns rakstīja, vaicājot: “Kas tad ir tas, ko es mēru?”

Te Augustīns nonāca pie atziņas, kas ir tik būtiska, ka tiek uztverta kā pašsaprotama: laiks ir prāta īpašība. Kad jūs sev vaicājat, vai viena zilbe stiepjas ilgāk nekā otra, jūs mērāt nevis pašas zilbes (kuras vairs nepastāv), bet gan “kaut ko, kas paliek iespiedies.. atmiņā”. Zilbes atstāj nospiedumu, kas turpinās tagadnē. Patiesībā tas, ko mēs saucam par trim laikiem, ir viens un tas pats, rakstīja Augustīns. Pagātne, tagadne un nākotne prātā pastāv šajā mirklī; tās ir mūsu šībrīža atmiņas, mūsu šībrīža uzmanība, mūsu šībrīža gaidas. “..ir trīs laiki– pagātnes tagadne, tagadnes tagadne un nākotnes tagadne.” Augustīns izņēma laiku no fizikas lauka un ievietoja to sfērā, ko mēs tagad dēvējam par psiholoģiju. “Tevī, mana dvēsele, es mēru laiku,” viņš rakstīja. Vārdi, skaņas un notikumi nāk un aiziet, bet tie atstāj aiz sevis nospiedumu: “Tātad vai nu šis [nospiedums atmiņā] ir laiks, vai arī es nemēru laiku.”

Pārdomāt šo tagadni nozīmē uz īsu mirkli ieraudzīt dvēseli, teica Augustīns. Mūsdienu zinātne novērsusies no dvēseles, lai pētītu cilvēka apziņas struktūru – gandrīz tikpat netveramu jēdzienu. Tomēr pašos pamatos mēs ar to saprotam to pašu: paliekošu sava – atkarīga, tomēr viena – es apziņu citu es jūrā vai dziļu un visiem kopīgu vēlēšanos, lai es kaut kā piederētu pie mēs, bet mēs – pie kaut kā vēl lielāka un nesaprotamāka, un domu, kas pie mums atgriežas atkal un atkal, taču ir tik viegli atstājama bez ievērības mūsu ikdienas rūpēs par neatliekamo darbu sarakstu, – ka mūsu laiks ir svarīgs tieši tāpēc, ka tam pienāk gals.

Tik daudz – un Augustīnam tas viss ir no svara – atklājas vienā teikumā. Norunājiet no galvas kādu dzejoli vai psalmu: jūsu prāts saspringst, lai atcerētos, ko jūs tikko pateicāt, un sniedzas uz priekšu, lai saķertu to, kas tūdaļ tiks pateikts. Atmiņa velk prātu uz vienu pusi, bet gaidas – uz otru. “Mana darbība tiek izstiepta starp atmiņu par to, ko esmu nodziedājis, un tā gaidīšanu, ko vēl dziedāšu.” Šī nospriegojuma dzīvības enerģija ir Augustīna būtība, un arī jūsējā – šajā brīdī, kad jūs uzsūcat sevī šos vārdus, cenšaties paturēt tos atmiņā un prātojat, kas sekos tālāk. “Tādēļ man liekas, ka laiks nav nekas cits kā izstieptība,” Augustīns rakstīja. “Vai tik tā nav pašas dvēseles izstieptība?”

Viljamu Džeimsu bieži mocīja bezmiegs. 1876. gadā, nesen Hārvardā iecelts jaunās psiholoģijas zinātnes lektora postenī, viņš naktīs gulēja nomodā, domājot par savu nākamo sievu Alisi Gibensu, kurā bija neprātīgi iemīlējies. “Septiņas bezmiega nedēļas spēj tikt galā ar daudzām mīlas ēdām,” viņš Alisei rakstīja, beidzot saņēmies atzīties savās alkās. Desmit gadus vēlāk viņš nakts tumsā bieži lauzīja galvu par savu daudzu gadu gaitā loloto divus sējumus un 1200 lappuses biezo grāmatu “Psiholoģijas principi”, kas kļuva par klasiku gandrīz uzreiz pēc klajā nākšanas 1890. gadā. Roberts Ričardsons biogrāfiskajā grāmatā “Viljams Džeimss: amerikāņu modernisma virpulī” (Robert D. Richardson, “William James: In the Maelstrom of American Modernism”) atzīmē, ka Džeimsa bezmiega problēma saasinājās tieši laikā, kad rakstīšana veicās visraitāk; 19. gadsimta 80. gados viņš ķērās pie hloroforma, lai vispār spētu iemigt. Iespējams, nomodā gulošo Džeimsu kaitināja “banālā aitu skaitīšana”. Bet varbūt viņš, tāpat kā savulaik Augustīns, centās aptvert katra brīža tagad. “Šī tagadne, kur tā atrodas?” viņš rakstīja darbā “Psiholoģijas principi”. “Tā izkususi, tiklīdz notverta, aizbēgusi, pirms esam paguvuši tai pieskarties, zudusi jau savas rašanās mirklī.”

“Principos” aplūkoto tēmu klāsts ietver atmiņu, uzmanību, emocijas, instinktu, iztēli, ieradumu, sevis apzināšanos un “automāta teoriju”, Džeimsa neatbalstīto visai dzīvotspējīgo priekšstatu, ka mūsu nervu sistēmas mehānismā mājo kaut kas līdzīgs homunkulam vai miniatūram cilvēciņam, “kas iemieso dzīvā formā jebkuru, pat vissmalkāko, sava īpašnieka prāta vēstures niansi”. Viena no pazīstamākajām grāmatas nodaļām veltīta tam, kā mēs uztveram laiku. Tā ir veikla citu šīs jomas pētnieku un paša Džeimsa atziņu sintēze. Eiropā zinātniskā interese no tīras fizioloģijas pamazām pievērsās nervu šūnu savstarpējās saziņas procesiem, kas tai pamatā, un šo virziena maiņu veicināja arī pāreja no filozofijas pie zinātniskākas prāta un izziņas izpētes. 1879. gadā Leipcigā darbu sāka pirmā eksperimentālās psiholoģijas laboratorija; to vadīja Vilhelms Vunts, kura mērķis bija izteikt sajūtas un iekšējos pārdzīvojumus skaitliskā izteiksmē. “Eksperimentālās psiholoģijas vienīgais uzdevums ir precīza cilvēka apziņas aprakstīšana,” rakstīja Vunts.

Džeimss izteicās, ka netic apziņai kā tādai, ar to saprotot, ka to nevajadzētu aplūkot kā kaut kādu nemolekulāru fenomenu, kas izpaužas kā prāts. “Tie, kuri vēl joprojām turas pie šī priekšstata, tveras vienīgi pie tukšas atbalss, pie dziestošām baumām, ko, pazūdot no filozofijas telpas, aiz sevis atstājusi “dvēsele”,” viņš rakstīja. Tomēr Džeimss, tāpat kā Augustīns, uzskatīja, ka šo parādību varētu samērā labi aplūkot, ja pievērstos tam, kā mēs uztveram tagadni.

Pasēdiet mierīgi, viņš ieteica. Aizveriet acis, izslēdziet no savām domām pasauli un mēģiniet “pievērst uzmanību tikai un vienīgi laika ritumam – kā cilvēks, kurš pamostas un, runājot dzejnieka vārdiem, “nakts vidū klausās laika straumē un dzird, kā virzās viss uz pastardienu””. (Džeimss te pārfrāzē Tenisonu.) Ko jūs saklausīsiet? Visticamāk – ļoti maz; ja jūs vispār ko pamanīsiet, viņš rakstīja, tad sajutīsiet, kā cits pēc cita uzplaukst mirkļi – “šo tīro laiksprīžu virkni, kas, tā sakot, sapumpuro un aug mūsu iekšup vērstā skatiena priekšā”.

19. gadsimta beigās, pirms Einšteina un relativitātes, zinātnieki un filozofi lauza šķēpus par to, vai laiks ir kaut kas reāls. Vai mēs varam uztvert tīro mirkli – uzplaukstošu, ne ar ko neaizpildītu laiksprīdi? Ja tā, tad mums jābūt kādai īpašai maņai, kas domāta tieši tam. (Austriešu eksperimentālais fiziķis Ernsts Mahs pat prātoja, vai cilvēkiem nav īpašu receptoru, iespējams – ausīs, kas uztver tieši laiku.) Džeimsam tas likās maz ticams. Tukšu laiku nav iespējams uztvert, tāpat kā nevar intuitīvi sajust garumu vai attālumu, kurā nekas neatrodas. Paskatieties skaidrās, tukšās debesīs. Cik tālu ir 30 metri? Un pusotrs kilometrs? Pilnīgi bez kādiem atskaites punktiem to nav iespējams pateikt. Tieši tāpat ir ar laiku. Laika ritumu mēs sajūtam tāpēc, ka uztveram pārmaiņas, un, lai mēs varētu uztvert pārmaiņas, laikam jābūt ar kaut ko piepildītam – tukšs laiksprīdis vien neradīs nekādu kairinājumu mūsu apziņai.

Kas tad piepilda laiku? Mēs paši. “Pārmaiņām jābūt konkrētām – ārēju vai iekšēju sajūtu virknei vai kādam uzmanības vai gribas procesam,” Džeimss rakstīja. Apstājoties, lai pievērstos kādam šķietami tukšam mirklim, mēs to piepildām ar savu domu plūsmu. Aizverot acis un norobežojoties no pasaules, jūs tik un tā saredzat plānu gaismas plīvuru savu plakstiņu iekšpusē – “visblāvākā starojuma sabiezējumu”. Augustīnam tagadne nebija kaut kas tāds, ko vēro, – to runā un apdzīvo. Vai varbūt tā apdzīvo mūs – varbūt laiks ir tilpums un mēs esam trauks, ko tas piepilda? Džeimsam likās, ka ir otrādi: laiks ir tvertne, ko piepilda mūsu domas; tagadnes mirklis paliek neiezīmēts, ja to nepiepilda mūsu prāts.

Lai nu kā, bet, vērojot mirkli, kas tieši šobrīd ir mūsu priekšā, mēs tik un tā nespējam līdz galam aizbēgt no sevis. “Mēs vienmēr esam iegremdējušies tajā, ko Vunts kaut kur nosaucis par mūsu vispārīgās apziņas mijkrēsli,” Džeimss sprieda. “Šo krēslaino mājokli apdzīvo mūsu sirdspuksti, mūsu elpa, mūsu uzmanības impulsi, vārdu vai teikumu fragmenti, kas pavīd mūsu iztēlē. Īsi sakot, lai kā mēs censtos iztukšot savu prātu, tajā vienmēr paliks kāds mums sajūtams pārmaiņu process un mums neizdosies to padzīt.”

Pat šis formulējums piedēvē laikam pārāk daudz. Es guļu nomodā pirmsausmas stundās un vēroju, kā plūst tukšais laiks. “Mēs to mērām impulsu viļņos,” Džeimss rakstīja. “Mēs sakām: “Tagad! Tagad! Tagad!” vai skaitām: “Vēl! Vēl! Vēl!” un jūtam, kā tas uzplaukst.” Mums liekas, ka laiks plūst atsevišķās, nošķirtās vienībās (tas kaut kā šķiet neatkarīgs un pašpietiekams) – ne tāpēc, ka mēs uztveram tukša laika vienības, bet tāpēc, ka ikviens mūsu uztveres akts (pareizāk sakot, mūsu atmiņas par tiem) ir atsevišķs un nošķirts. Tagad rodas atkal un atkal tikai tāpēc, ka mēs atkal un atkal atkārtojam “tagad”. Tagadne ir “sintētisks dotums”, ko mēs ne tik daudz pieredzam, cik izveidojam, Džeimss apgalvoja. Tagadne nav kaut kādi vārti, kuriem mēs ejam cauri; tas ir kaut kas, ko radām mēs paši – atkal un atkal, mirkli pa mirklim.

Mēs sākam dzīvi kā šūnas, un mūsu gēnos iekodēts tikai viens laiks. Visu pārējo mēs iemācāmies, un attīstības psihologi jau kopš Piažē lielākoties uzskata, ka cilvēks laiku iepazīst tikai pakāpeniski. Viena būtiska atskārsme izveidojas dzīves pirmajos mēnešos, kad mēs iemācāmies atšķirt tagad no ne tagad, lai gan šīs apziņas sēklas pie mums droši vien nonāk vēl agrāk, kad mēs vēl atrodamies mātes miesās. Vairāki zinātnieki uzskatāmi parādījuši, ka cilvēka dzirde sāk funkcionēt embrija attīstības otrajā trimestrī, nodemonstrējot, kā vēl nedzimuša bērna sirdsdarbība paātrinās, kad viņš dzird audio ierakstu, kurā viņa māte lasa dzejoli, un palēninās, kad to pašu tekstu runā kāda sveša sieviete. Šādai atpazīšanai nepieciešams elementārs priekšstats par balss ritmiem. Taču pirms no pēc bērni sāk jēdzieniski atšķirt ne agrāk kā četru gadu vecumā.

Viena no šīs attīstības stadijām ir pakāpeniska sevis apzināšanās. Daudzi pētnieki uzskata, ka pirmos trīs vai četrus dzīves gadus bērns neatšķir savas paša atmiņas no tā, ko viņam pastāstījis kāds cits. Pastāstiet bērnam par savu braucienu uz Empire State Building, un viņš, pilnīgi iespējams, vēlāk šo notikumu atcerēsies tā, it kā būtu tur bijis pats. Pati atminēšanās spēja vēl ir tik jauna, ka bērnam šķiet: viņam pieder visas atmiņas. Pamazām viņš sāk atšķirt savas paša atmiņas kā viņējās un tikai viņējās un līdz ar to atšķirt sevi kā atsevišķu, paliekošu patību: es esmu es, kurš sastāv no savām atmiņām (es biju es vakar) un savām gaidām (es būšu es rīt). Šis es ir Augustīna tagad, kas izstiepts daudz garāks: “Un tas, kas notiek ar visu dziesmu, notiek arī ar atsevišķām tās daļām un pat ar atsevišķām tās zilbēm; un tas notiek arī ar ilgāku darbību, kuras daļa, iespējams, ir šī dziesma.”

Kādu rītu, kad mūsu zēniem bija apmēram pieci gadi, viens no viņiem pie brokastu galda aprakstīja murgu, ko tonakt bija redzējis, – tas, liekas, bija pirmais sapnis, ko viņš vispār atcerējās. Viņš pastaigājās kaut kur brīvā dabā, kad neredzama balss piepeši jautāja: “Kas tu esi?” Tas mani pilnīgi satrieca. Man, atšķirībā no dēla, likās pilnīgi pašsaprotami, ka neredzamais vaicātājs ir neviens cits kā viņš pats. Te bija satikušies divi es (viens otram nepazīstami), un vismaz viens no tiem sevi apzinājās pietiekamā mērā, lai uzdotu eksistenciāli būtiskāko jautājumu, kāds cilvēcei pazīstams.

Taču, kad jauns es sāk apzināties savu kontinuitāti, tas apmulst. “Es vienmēr būšu es.” Vienmēr – cik ilgi tas ir? Es, kurš spēj ievērot, ka tam visapkārt viss ar laiku beidzas, nevar nenonākt pie slēdziena, ka tas pats notiks arī ar viņu – kaut kad. Un tā, kad Džošuam un Leo bija apmēram četri gadi, sākās smagie jautājumi: ko nozīmē nomirt? Vai tu arī nomirsi? Vai es nomiršu? Vai cilvēki ir taisīti no gaļas? Kad es nomiršu, kurš nopūtīs manas dzimšanas dienas tortes svecītes – un kurš apēdīs pašu torti?

Pirms daudziem gadiem, kad man vēl nebija bērnu un es vēl nebiju pat precējies, kāds draugs, kuram jau bija ģimene, teica:

– Kad uzrodas bērni, pēc kāda laiciņa pilnīgi aizmirstas, kā bija tad, kad viņi vēl nebija piedzimuši.

Šī doma likās šokējoša. Es biju pārāk aizņemts ar savu dzīvi, lai spētu iztēloties nākotni, kurā manas dzīves noteikumus diktē tādu cilvēku vajadzības, kuri man sniedzas līdz jostasvietai. Bet tā nu tiešām ir noticis. Tēva lomā es ieaugu pamazām, un reizēm man radās sajūta, ka es pa gabaliņam vien jaucu laukā kuģi, lai no tā dēļiem būvētu jaunu – kādam citam. Es būvēju kuģi laikā – no sava paša laika.

Kad sākās jautājumi par nāvi, pavasaris gāja uz vasaras pusi, un Leo jau nedēļām ilgi modās vēl agrāk nekā parasti. Varbūt vainīga bija gaisma, kas pa aizkaru spraugām iezagās dvīņu istabā, vai sarkanrīklīšu koris, kas aiz loga sākās īsu brīdi pirms rītausmas. Lai nu kā, pulksten 5.30 Džošua vēl gulēja dziļā miegā, iespiedis seju savā mīkstajā rotaļu trusītī, lai paslēptos no austošās dienas. Bet Leo spožām acīm uz pirkstgaliem ielavījās mūsu istabā un nostājās pie gultas.

– Es gribu spēlēties,– viņš čukstēja. Ar to viņš gribēja teikt: “Tev arī jānāk.”

Mēs izmēģinājām tehnoloģiju. Zēni vēl nepazina pulksteni, tāpēc mēs nopirkām tādu, kas atgādināja luksoforu. To varēja uzstādīt, teiksim, uz 6.45, kad gaisma no sarkanas kļuva par zaļu; tas bija signāls, ka nu var celties un sākt jandāliņu. Taču šai ierīcei bija pilnīgi pretējs efekts. Leo parasti cēlās ļoti agri, tika aizsūtīts atpakaļ uz gultu un tad gulēja nomodā, ar augošu nepacietību hipnotizējot sarkano gaismu. Turpmākās stundas gaitā viņš vairākas reizes ietipināja mūsu istabā, lai čukstus paziņotu: “Vēl nav zaļš!” Citreiz viņš čāpoja apkārt, izdvešot tik skaļas nopūtas, ka pamodās arī brālis, un drīz vien abi jau pļāpāja un spurdza par noslēpumaini nepielūdzamo sarkano gaismu. Kad beidzot pienāca 6.45 un zēni ar gavilēm sagaidīja zaļo gaismu, viņu oficiālais brīvības signāls nāca kā liels atvieglojums mums visiem.

Sākumā es ļāvu, lai Leo klusi nokāpj uz pirmo stāvu viens pats, – iespiedu seju spilvenā un no jauna aizmigu. Taču ar laiku sāku arvien biežāk rausties ārā no gultas un viņam sekot. Es zināju, ka septembrī zēni sāks iet bērnudārzā un viņu dzīve sāks strauji un neapturami plesties uz ārpusi – projām no mums. Lai gan viss notika pakāpeniski, mēs jutām, ka stāvam uz lielu pārvērtību sliekšņa, un dienas mums šķita kā sastingušas dzidros kristālos – it kā mēs jau tagad raudzītos uz tām savās atmiņās.

To sajuta arī zēni, kaut arī, iespējams, tikai no mūsu izturēšanās. Rāma pusstunda divatā ar vienu no abiem – turklāt pēc viņa paša vēlēšanās – bija īsta dāvana. Mēs ar Leo sēdējām uz dēļu grīdas, atvēruši durvis uz pagalmu, lai ielaistu istabā sarkanrīklīšu dziesmas, un iegrimuši kārtējā bingo, dambretes vai – palīgā! – “Peļu slazda” spēlē, līdz, kājas šļūkādams, samiegojies un izspūris (kā es pirms rīta kafijas krūzes), ieradās Džošua, kurš sāka dot pats savus norādījumus, un pēc katra viņa teikuma uzplauka nākamais: Tagad. Tagad. Tagad.

The New Yorker, 2016. gada 19. decembrī

Tulkojusi Sabīne Ozola