Personisks stāsts

Anna Bojere

Ko atņem vēzis

Pirms saslimšanas es kalu plānus par īpašu vietu publiskai asaru liešanai: lielākajās pilsētās varētu ierīkot templi, kur jebkurš, kam vien būtu tāda vajadzība, varētu izraudāties labā sabiedrībā un īpaši šim mērķim ierīkotā vietā. Tā būtu precīzi iztēlota skumju arhitektūra: gargulas no nakts sviedriem, ciļņi no bezgalgarām minūtēm, griestu sijas no “es vairs nevaru” un “man jāvar”.
Plānojot templi, es iedomājos par cilvēkiem, kas nevar ciest rauduļus (kā viņi tos sauc), un kādu niknumu viņos izraisītu šāda vieta, kas pilna izmisušu svešinieku, – vieta, kurā cilvēki savās ciešanās dalītos ar citiem. Būtu brīnišķīgi, ja varētu šiem cietējiem piedāvāt tik izsmalcinātas ērtības kā majestātisku marmora vannu asaru kolektivizēšanai. Taču savu plānu es tā arī neīstenoju.
Vēlāk, kad saslimu, mani ārstēja ar ķīmijterapijas medikamentu, kura blakne ir nebeidzamas raudas; asaras bez kāda iemesla straumēm plūda man no acīm neatkarīgi no tā, kā es jutos vai kur atrados. Mēnešiem ilgi ķermenis ignorēja prāta mēģinājumus mani pārliecināt, ka viss ir labi. Es raudāju katru mīļu brīdi, vienalga, vai ap sirdi bija bēdīgi vai ne; es biju kļuvusi par staigājošu, apjukuma pārņemtu asaru tēlu. Nu vairs nebija nekādas vajadzības celt raudu templi – par to biju kļuvusi es pati. Man tikai vienmēr bijis grūti pārdzīvot, ja kāds cieš vienatnē.



Ķirurģe saka, ka lielākais krūts vēža riska faktors ir tas, ka sievietei ir krūtis. Viņa atsakās mani informēt par pirmajiem biopsijas rezultātiem, kamēr esmu viena. Mana draudzene Kara, kura algu saņem par nostrādātām stundām un kurai nav apmaksātu brīvdienu, pusdienas pārtraukumā atbrauc uz piepilsētas medicīnas centru, lai es varētu noklausīties savu diagnozi. Savienotajās Valstīs, ja tu neesi saslimušā bērns, vecāks vai dzīvesbiedrs, likums negarantē atvaļinājumu viņa kopšanai.
Mēs ar Karu sēžam virsgaismas pielietās apspriežu telpas bēšajās sienās un gaidām ķirurģi; Kara man iedod mazo saliekamo nazīti, ko vienmēr nēsā somiņā, – lai man būtu zem galda pie kā pieturēties. Tas, ko ķirurģe pēc šiem teatrālajiem priekšdarbiem pasaka, mums abām jau tāpat ir zināms: man ir vismaz viens ļaundabīgs audzējs, tā diametrs ir 3,8 cm, un tas atrodas man kreisajā krūtī. Kabatas nazi es Karai atdodu miklu no sviedriem. Tad viņa brauc atpakaļ uz darbu.
Neviens nezina, ka tev ir vēzis, kamēr tu to cilvēkiem nepasaki. Es ielieku savā Facebook lapā ekrānuzņēmumu ar Džona Donna lūgšanu – to, kurā vaicāts, kāda gan cilvēkam jēga būt mazai pasaulei, ja pasaules mēdz sagraut zemestrīces. Es rakstu: “Mēs iedziļināmies veselības zinātnēs, un mēs piedomājam pie tā, ko ēdam un dzeram, ko elpojam un kā vingrinām savu ķermeni; mēs tēšam un pulējam katru akmeni, ko iemūrējam šajā celtnē, un mūsu veselība ir ilgs un pastāvīgs darbs, taču lielgabals minūtes laikā satriec to drupās.” To ielaiko ļoti daudzi. Tad es sekoju citiem norādījumiem, ko atrodu internetā, – pastāstu mātei, pastāstu savai pusaugu meitai, sarīkoju virtuvē pamatīgu tīrīšanu, uzsāku sarunas ar savu darba devēju, atrodu kādu, kurš pieskatīs manu kaķi, dodos uz lietotu apģērbu veikalu un sameklēju drēbes, kurās pietiks vietas manam gaidāmajam ķīmijterapijas portam, un telefona sarunās ar draugiem raizējos par to, ka man, strādājošai vientuļajai mātei, nav neviena, kas varētu par mani parūpēties. Pilnīgi bez ceremonēšanās nolemts, ka ārsti drīzumā atņems man krūtis un iemetīs tās dedzinātavā, tāpēc es sāku jau laikus vingrināties, izliekoties, ka man to nekad nav bijis.
Vēža nodaļā valda nežēlīga ārējā izskata demokrātija: visur tās pašas kailās galvas, nomocītā sejas krāsa, steroīdu iespaidā pietūkušās sejas, tie paši plastmasas porti kā puni zem ādas. Vecie liekas bērnišķīgi, jaunie uzvedas vecišķi, bet tie, kas pusmūžā, atklāj, ka viss pusmūžam raksturīgais viņos pazudis. Mūsu ķermeņa robežas irst. Viss, ko mums vajadzētu turēt sevī, tagad, šķiet, gāžas uz āru. Asinis, kas pēc ķīmijterapijas bieži sūcas no deguna, nošķiež palagus, dokumentus, aptiekas kvītis, bibliotēkas grāmatas. Mēs izplatām pretīgas smakas. Mēs vemjam. Mums ir indīgas vagīnas un saindēta sperma. Mūsu urīns ir tā piesātināts ar toksīniem, ka tualetēs izlikti uzraksti, kas lūdz pacientus noraut ūdeni divreiz.
Desmit dienas pēc diagnozes apstiprināšanas manā ķermenī caur portu, kas ķirurģiski ievietots zem krūškurvja ādas un savienots ar jūga vēnu, sāks ievadīt doksorubicīnu. Preparāta nosaukums tā koši un jutekliski sarkanās krāsas dēļ atvasināts no vārda “rubīns”. Viens no šī medikamenta zīmoliem ir adriamicīns, un tas savukārt nosaukts par godu Adrijas jūrai, kuras tuvumā atklāts. Man patīk iztēloties šo indi kā rubīnu no Adrijas jūras krastiem, kur nekad neesmu bijusi, bet labprāt paviesotos, taču to mēdz dēvēt arī par sarkano velnu un reizēm – par sarkano nāvi.
Medikamenta ievadīšanas laikā onkoloģijas medmāsai jābūt ģērbtai sarežģītā aizsargtērpā un lēni jāvirza doksorubicīna straumīte cauri portam. Medikaments ir tik spēcīgs, ka, nejauši noplūdis, tas iznīcinātu ķermeņa audus. Vairākas dienas pēc procedūras mani ķermeņa šķidrumi būs toksiski citiem cilvēkiem. Doksorubicīns reizēm var izrādīties liktenīgs cilvēkam ar vāju sirdi; mūža laikā cilvēks spēj panest tikai noteiktu daudzumu šīs indes, un līdz terapijas beigām es būšu uzņēmusi pusi no letālās devas.
Preparātu, kas pazīstams kā “sarkanais velns”, zinātnieki atklāja Itālijā, netālu no Svētās Romas imperatora Frīdriha II 13. gadsimta vidū celtās Montes pils. Šai pilij nebija ne aizsarggrāvja, ne paceļamā tilta, tāpēc vēsturnieki neuzskata, ka tā jebkad izmantota kā cietoksnis. Neraksturīgā astoņstūra formā būvētā celtne vēlāk kļuva par cietumu, pēc tam – par patvēruma vietu mēra laikā. 18. gadsimta vidū Burboni izvāca no pils visu marmoru. Divus gadsimtus vēlāk zinātnieki paņēma augsnes paraugus. Aizveduši uz Milānu, viņi tajos atklāja Streptomyces peucetius, spilgti sarkanu baktēriju, no kuras gatavots manā ķīmijterapijā izmantotais līdzeklis. Viens no doksorubicīna iedarbības veidiem ir enzīma topoizomerāzes II inhibīcija, līdz ar to – šūnu vairošanās palēnināšana. Daudzas no šīm šūnām mums ir vajadzīgas, bet daudzas nav vēlamas.
Savienotajās Valstīs doksorubicīnu plašākai lietošanai apstiprināja 1974. gadā, gadu pēc manas piedzimšanas. Tas droši vien ir tas pats preparāts, ko saņēma Sūzana Sontāga, pirms viņa sarakstīja “Slimību kā metaforu”, vienu no pirmajām grāmatām, ko man pēc saslimšanas kāds atsūtīja. Doksorubicīna terapija var izraisīt dažādas infekcijas, leikēmiju, sirds mazspēju, iekšējo orgānu sabrukumu un manā gadījumā gandrīz pilnīgi noteikti izraisīs neauglību. Doksorubicīns sava trieciena mērķus nešķiro, tāpēc kaitē arī centrālajai nervu sistēmai. Medikamenta iedarbinātā postījumu lavīna neapstājas arī pēc ķīmijterapijas beigām un bieži vien turpinās vēl daudzus gadus. Kad sēžu infūzijas krēslā un manās asinīs ieplūst medikamentu kokteilis, tas uzbrūk arī manu smadzeņu baltajai un pelēkajai vielai. Nekādi nav iespējams paredzēt, ko tieši tas manī izmainīs.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela