Ko atņem vēzis

Pirms saslimšanas es kalu plānus par īpašu vietu publiskai asaru liešanai: lielākajās pilsētās varētu ierīkot templi, kur jebkurš, kam vien būtu tāda vajadzība, varētu izraudāties labā sabiedrībā un īpaši šim mērķim ierīkotā vietā. Tā būtu precīzi iztēlota skumju arhitektūra: gargulas no nakts sviedriem, ciļņi no bezgalgarām minūtēm, griestu sijas no “es vairs nevaru” un “man jāvar”.
Plānojot templi, es iedomājos par cilvēkiem, kas nevar ciest rauduļus (kā viņi tos sauc), un kādu niknumu viņos izraisītu šāda vieta, kas pilna izmisušu svešinieku, – vieta, kurā cilvēki savās ciešanās dalītos ar citiem. Būtu brīnišķīgi, ja varētu šiem cietējiem piedāvāt tik izsmalcinātas ērtības kā majestātisku marmora vannu asaru kolektivizēšanai. Taču savu plānu es tā arī neīstenoju.
Vēlāk, kad saslimu, mani ārstēja ar ķīmijterapijas medikamentu, kura blakne ir nebeidzamas raudas; asaras bez kāda iemesla straumēm plūda man no acīm neatkarīgi no tā, kā es jutos vai kur atrados. Mēnešiem ilgi ķermenis ignorēja prāta mēģinājumus mani pārliecināt, ka viss ir labi. Es raudāju katru mīļu brīdi, vienalga, vai ap sirdi bija bēdīgi vai ne; es biju kļuvusi par staigājošu, apjukuma pārņemtu asaru tēlu. Nu vairs nebija nekādas vajadzības celt raudu templi – par to biju kļuvusi es pati. Man tikai vienmēr bijis grūti pārdzīvot, ja kāds cieš vienatnē.

Ķirurģe saka, ka lielākais krūts vēža riska faktors ir tas, ka sievietei ir krūtis. Viņa atsakās mani informēt par pirmajiem biopsijas rezultātiem, kamēr esmu viena. Mana draudzene Kara, kura algu saņem par nostrādātām stundām un kurai nav apmaksātu brīvdienu, pusdienas pārtraukumā atbrauc uz piepilsētas medicīnas centru, lai es varētu noklausīties savu diagnozi. Savienotajās Valstīs, ja tu neesi saslimušā bērns, vecāks vai dzīvesbiedrs, likums negarantē atvaļinājumu viņa kopšanai.
Mēs ar Karu sēžam virsgaismas pielietās apspriežu telpas bēšajās sienās un gaidām ķirurģi; Kara man iedod mazo saliekamo nazīti, ko vienmēr nēsā somiņā, – lai man būtu zem galda pie kā pieturēties. Tas, ko ķirurģe pēc šiem teatrālajiem priekšdarbiem pasaka, mums abām jau tāpat ir zināms: man ir vismaz viens ļaundabīgs audzējs, tā diametrs ir 3,8 cm, un tas atrodas man kreisajā krūtī. Kabatas nazi es Karai atdodu miklu no sviedriem. Tad viņa brauc atpakaļ uz darbu.
Neviens nezina, ka tev ir vēzis, kamēr tu to cilvēkiem nepasaki. Es ielieku savā Facebook lapā ekrānuzņēmumu ar Džona Donna lūgšanu – to, kurā vaicāts, kāda gan cilvēkam jēga būt mazai pasaulei, ja pasaules mēdz sagraut zemestrīces. Es rakstu: “Mēs iedziļināmies veselības zinātnēs, un mēs piedomājam pie tā, ko ēdam un dzeram, ko elpojam un kā vingrinām savu ķermeni; mēs tēšam un pulējam katru akmeni, ko iemūrējam šajā celtnē, un mūsu veselība ir ilgs un pastāvīgs darbs, taču lielgabals minūtes laikā satriec to drupās.” To ielaiko ļoti daudzi. Tad es sekoju citiem norādījumiem, ko atrodu internetā, – pastāstu mātei, pastāstu savai pusaugu meitai, sarīkoju virtuvē pamatīgu tīrīšanu, uzsāku sarunas ar savu darba devēju, atrodu kādu, kurš pieskatīs manu kaķi, dodos uz lietotu apģērbu veikalu un sameklēju drēbes, kurās pietiks vietas manam gaidāmajam ķīmijterapijas portam, un telefona sarunās ar draugiem raizējos par to, ka man, strādājošai vientuļajai mātei, nav neviena, kas varētu par mani parūpēties. Pilnīgi bez ceremonēšanās nolemts, ka ārsti drīzumā atņems man krūtis un iemetīs tās dedzinātavā, tāpēc es sāku jau laikus vingrināties, izliekoties, ka man to nekad nav bijis.
Vēža nodaļā valda nežēlīga ārējā izskata demokrātija: visur tās pašas kailās galvas, nomocītā sejas krāsa, steroīdu iespaidā pietūkušās sejas, tie paši plastmasas porti kā puni zem ādas. Vecie liekas bērnišķīgi, jaunie uzvedas vecišķi, bet tie, kas pusmūžā, atklāj, ka viss pusmūžam raksturīgais viņos pazudis. Mūsu ķermeņa robežas irst. Viss, ko mums vajadzētu turēt sevī, tagad, šķiet, gāžas uz āru. Asinis, kas pēc ķīmijterapijas bieži sūcas no deguna, nošķiež palagus, dokumentus, aptiekas kvītis, bibliotēkas grāmatas. Mēs izplatām pretīgas smakas. Mēs vemjam. Mums ir indīgas vagīnas un saindēta sperma. Mūsu urīns ir tā piesātināts ar toksīniem, ka tualetēs izlikti uzraksti, kas lūdz pacientus noraut ūdeni divreiz.
Desmit dienas pēc diagnozes apstiprināšanas manā ķermenī caur portu, kas ķirurģiski ievietots zem krūškurvja ādas un savienots ar jūga vēnu, sāks ievadīt doksorubicīnu. Preparāta nosaukums tā koši un jutekliski sarkanās krāsas dēļ atvasināts no vārda “rubīns”. Viens no šī medikamenta zīmoliem ir adriamicīns, un tas savukārt nosaukts par godu Adrijas jūrai, kuras tuvumā atklāts. Man patīk iztēloties šo indi kā rubīnu no Adrijas jūras krastiem, kur nekad neesmu bijusi, bet labprāt paviesotos, taču to mēdz dēvēt arī par sarkano velnu un reizēm – par sarkano nāvi.
Medikamenta ievadīšanas laikā onkoloģijas medmāsai jābūt ģērbtai sarežģītā aizsargtērpā un lēni jāvirza doksorubicīna straumīte cauri portam. Medikaments ir tik spēcīgs, ka, nejauši noplūdis, tas iznīcinātu ķermeņa audus. Vairākas dienas pēc procedūras mani ķermeņa šķidrumi būs toksiski citiem cilvēkiem. Doksorubicīns reizēm var izrādīties liktenīgs cilvēkam ar vāju sirdi; mūža laikā cilvēks spēj panest tikai noteiktu daudzumu šīs indes, un līdz terapijas beigām es būšu uzņēmusi pusi no letālās devas.
Preparātu, kas pazīstams kā “sarkanais velns”, zinātnieki atklāja Itālijā, netālu no Svētās Romas imperatora Frīdriha II 13. gadsimta vidū celtās Montes pils. Šai pilij nebija ne aizsarggrāvja, ne paceļamā tilta, tāpēc vēsturnieki neuzskata, ka tā jebkad izmantota kā cietoksnis. Neraksturīgā astoņstūra formā būvētā celtne vēlāk kļuva par cietumu, pēc tam – par patvēruma vietu mēra laikā. 18. gadsimta vidū Burboni izvāca no pils visu marmoru. Divus gadsimtus vēlāk zinātnieki paņēma augsnes paraugus. Aizveduši uz Milānu, viņi tajos atklāja Streptomyces peucetius, spilgti sarkanu baktēriju, no kuras gatavots manā ķīmijterapijā izmantotais līdzeklis. Viens no doksorubicīna iedarbības veidiem ir enzīma topoizomerāzes II inhibīcija, līdz ar to – šūnu vairošanās palēnināšana. Daudzas no šīm šūnām mums ir vajadzīgas, bet daudzas nav vēlamas.
Savienotajās Valstīs doksorubicīnu plašākai lietošanai apstiprināja 1974. gadā, gadu pēc manas piedzimšanas. Tas droši vien ir tas pats preparāts, ko saņēma Sūzana Sontāga, pirms viņa sarakstīja “Slimību kā metaforu”, vienu no pirmajām grāmatām, ko man pēc saslimšanas kāds atsūtīja. Doksorubicīna terapija var izraisīt dažādas infekcijas, leikēmiju, sirds mazspēju, iekšējo orgānu sabrukumu un manā gadījumā gandrīz pilnīgi noteikti izraisīs neauglību. Doksorubicīns sava trieciena mērķus nešķiro, tāpēc kaitē arī centrālajai nervu sistēmai. Medikamenta iedarbinātā postījumu lavīna neapstājas arī pēc ķīmijterapijas beigām un bieži vien turpinās vēl daudzus gadus. Kad sēžu infūzijas krēslā un manās asinīs ieplūst medikamentu kokteilis, tas uzbrūk arī manu smadzeņu baltajai un pelēkajai vielai. Nekādi nav iespējams paredzēt, ko tieši tas manī izmainīs.

Mediķi sākumā neticēja pacientiem, kuri aprakstīja ārstēšanas izraisītos kognitīvos traucējumus, vai arī nepievērsa šīm sūdzībām īpašu uzmanību, uzskatot, ka slimnieki vienkārši jūtas nelaimīgi vēža dēļ. Taču magnētiskās rezonanses attēli liecina, ka cilvēkiem, kuriem ar šo ķīmijterapijas veidu ārstēts krūts vēzis, radušies bojājumi premotorajā un prefrontālajā garozā. Pacienti ziņo, ka cietusi viņu spēja lasīt, atcerēties vārdus, tekoši runāt un pieņemt lēmumus. Daži zaudē ne tikai īstermiņa atmiņu, bet arī epizodiskās atmiņas – atmiņas par savu dzīvi.
Doksorubicīnu es saņemu kopā ar ciklofosfamīdu, 1959. gadā apstiprinātu preparātu; tā ir izplatīta kombinācija un ārstēšanas plāns, ko pazīst ar nosaukumu “intensīvā AC ķīmijterapija”. Ciklofosfamīds ir tas pats Bayer zinātnieku izstrādātais ķīmiskais ierocis, savulaik pazīstams ar nosaukumu “LOST”, kura izmantošanu aizliedza 1925. gadā, – tikai medikamenta formā. Iprīts (vēl viens šīs vielas nosaukums) kaujas laukā vislielāko ļaunumu nodarīja ne tik daudz nogalinot, cik padarot cilvēku rīcībnespējīgu, taču tas var būt arī nāvējošs. Kara laikā iprīts piepildīja tranšejas ar spilgti dzeltenām gāzes vērpetēm. Vēža nodaļā tas sapildīts plastmasas maisiņos, un neviens atklāti nerunā par to, kas īsti šī viela ir.
Četri intensīvās ķīmijterapijas kursi ar labiem panākumiem likvidēja manī daudz ko, taču neviens no šiem medikamentiem nepiespieda kaut cik jūtami sarukt arī audzējam. Kad bijām tikuši galā ar šo šūnu iznīcināšanas kūri, manis pašas pusiznīkšanas stāvoklis bija acīmredzams, bet audzējs vēl joprojām atradās turpat, kur bijis. Tā ēna uz spožā ekrāna fona palika nemainīga.

Kad mati man ir pilnībā izkrituši, kad vairs nejūtu ēdiena garšu, kad esmu noģībusi, IKEA izvēloties maizes nazi, kad mani apciemojuši visi bijušie mīļākie, lai vēl pēdējo reizi mēģinātu iedabūt gultā, kad ar ziedojumiem finansēta labdarības organizācija pazemojošā dāsnumā apsolījusi man mēnešiem ilgi piegādāt bioloģiski audzētus produktus, es esmu kļuvusi par pacienti. Vecajai dzīvei pienācis gals. Vienīgo apvārsni, kas paveras manā priekšā, iezīmē medikamentu rinda. Jebkādi konkrētas identitātes apzīmējumi, ja neskaita iedalījumu “slimajos” un “veselajos”, pieder pie cita laikmeta.
Filmas, ko tagad skatos, ir tikai par cilvēkiem, kuriem nav vēža, – vismaz tāds ir to sižets manā izpratnē. Jebkurš cilvēku pulks ārpus klīnikas sienām liekas atlasīts pēc svešāduma principa: visur visi izskatās tik veselīgi un skropstaini un tā, it kā viņiem garšotu vakariņas un būtu stabili plāni pensijas gadiem. Es esmu vēža iezīmēta un īsti vairs neatceros, kādas tad ir tās atšķirības zīmes, kas mūs iezīmē kā tos, kas mēs esam, kad mūs nav iezīmējis kaut kas cits.
Un tomēr es zinu, ka biju arī pirms slimības. Es rakstīju dienasgrāmatu, man ir pierādījumi. 2014. gada pirmajā dienā, uzsākot gadu, kurā saslimšu, man ir četrdesmit gadu, es pelnu iztiku, lasot lekcijas mākslas studentiem, un man ir meita, kas mācās astotajā klasē. Mēs dzīvojam trīsistabu dzīvoklī Kanzassitijā, un es par to maksāju 850 dolārus mēnesī. Ja var ticēt dienasgrāmatai, kurā es ik dienu apzinīgi reģistrēju pašas sīkākās sadzīves detaļas, man mugurā ir kožu saēsts pārspīlēti liels sarkans kašmira džemperis, ko es nopirku “Pestīšanas armijas” veikalā, un liekas, ka esmu nedaudz saaukstējusies. Es rakstu, ka optimistiski uztveru faktu, ka jauno gadu nāksies sākt ar vīrusu. Tas ir gandrīz tā, it kā veco gadu es gribētu izdedzināt laukā ar drudzi un jauno ielaist sevī jau pilnīgi atjaunota, jo ikviena slimība, kas nenogalina, iekvēlina tevī īpašu uguni. Un tu sāc visu no jauna – tā pavisam vienkārši. Nākamajā dienā man piegādās antīku karalienes Annas stila gultu ar baldahīnu; to es par 280 dolāriem nopirku komisijas veikalā. Pēc 26 nedēļām manā īpašumā, nedēļu pēc manas četrdesmit pirmās dzimšanas dienas, tā kļūs par manu slimības gultu.
Harieta Martino 1844. gadā grāmatā “Dzīve vājinieka istabā” rakstīja: “Neko nav neiespējamāk aprakstīt vārdos .. kā to, ko nozīmē gulēt uz robežas starp dzīvību un nāvi un nedarīt neko citu kā vienīgi domāt un mācīties no tā, kas ir acu priekšā.” Arī Virdžīnijas Vulfas māte Džūlija Stīvena sarakstījusi traktātu par slimnieka kopšanu. 1883. gadā publicētajā darbā viņa pamācīja kopējas, ka, lai gan slimības gultā guloša vājinieka “iedomas” var likties “un bieži arī ir absurdas”, patiesībā tās ir saasināti uztverta realitāte – smagi slimu cilvēku “smalki organizētā” prāta rezultāts, jo viņu “maņas ciešanās kļuvušas gauži jutīgas”.
Nepieciešamība visu laiku pavadīt gultā var novest arī pie paraduma raizēties par katru sīkumu. Pie gultas piesaistītajā slimība izgaismo visu nejauko – egocentrisku pārņemtību ar savām problēmām, nekonsekvenci. Es raizējos par savām finansēm, saimniecības lietām, sabiedrisko kārtību. Virdžīnijas Vulfas māte saprata, kā šādas domas spēj slimnieku nomocīt: “No visiem sīkajiem ļaunumiem, kas neliek miera slimniekam, pats lielākais izraisīto ciešanu, taču mazākais izmēra ziņā ir drupačas. Par to, kā radies lielum lielais vairums lietu, valda vienprātība, taču gultā sabirušu drupaču izcelsme nekad nav pienācīgā mērā piesaistījusi zinātnes pasaules interesi.”
Slimība izbrīvē pārlieku daudz vietas domāšanai, un pārmērīga domāšana savukārt izbrīvē vietu domām par nāvi. Taču es vienmēr esmu alkusi pēc izjūtām, nevis pēc to gala, un, ja, neskaitot sāpes, domāšanas izjūtas bija vienīgās, ko ķermenis varēja piedāvāt, tad nācās atvērt savu prātu izmisīgām domām par nāvi. Es brīdināju draugus, nosūtot e-pastā veselu sarakstu ar norādījumiem: “Nemēģiniet atrunāt mani no domām par nāvi.”
Nedēļa pirms ķīmijterapijas kursa ir kā gatavošanās sniega vētrai vai sniega vētrai un tāla viesa uzņemšanai, vai sniega vētrai, tāla viesa uzņemšanai un bērna dzimšanai. Dienu pirms ķīmijterapijas no kādas vietas, kur labprāt vēlētos atrasties arī es, – Kalifornijas, Vērmontas vai divām dažādām pilsētām, vārdā Atēnas, – ierodas draudzene. Es daru visu, kas manos spēkos, lai izskatītos vesela un draudzene uzteiktu manu maskēšanās prasmi; materiāli, kas tam nepieciešami, iegādāti interneta parūku veikalā wigs.com, aptiekā un kosmētikas firmā Sephora. Mēs nerunājam par ķīmijterapiju, ja neskaita tīri praktiskas dabas informāciju – uz cikiem jāliek modinātājs un kāds ir īsākais ceļš uz nodaļu. Mēs pavadām laiku kā jebkuras normālas draudzenes – cepeškrāsnī gatavojot dārzeņus, klausoties mūziku un aizrautīgi spriežot par citiem draugiem, idejām vai politiskiem notikumiem.
Ķīmijterapijas dienā mēs pamostamies agri, bet nodaļā ierodamies vismaz ar 15 minūšu novēlošanos. Mēs zīlējam, kā šodien veiksies, pēc dziesmas, kādu mašīnā spēlēs radio, – “Bohemian Rhapsody” (ne sevišķi labi) vai TLC “Waterfalls” (labāk). Ķīmijterapija, tāpat kā vairums citu medicīnisku procedūru, ir garlaicīga. Līdzīgi kā nāve, arī tā lielā mērā ir viena ilga gaidīšana, kad beidzot izsauks tavu vārdu. Bet, kamēr tu gaidi, nekur nepazūd arī panika un doma, ka sāpēs.
Medmāsa ievada manā zemādas portā lielu adatu. Vispirms no manis kaut ko izsūc, tad kaut ko ievada un uzreiz atkal izsūc, bet pēc tam manī sāk kaut ko pilināt. Katru reizi, kad nomaina medikamentu, man jānosauc vārds un dzimšanas datums. Dažiem preparātiem, kurus manī ievada, ir pazīstams un skaidri saprotams efekts – difenhidramīnam, steroīdiem, lorazepāmam. Es zinu, kādu sajūtu tiem vajadzētu radīt, taču šajā kontekstā tā nekad nav tāda, kā būtu gaidāms. Tie sajaucas ar ķīmijterapijas preparātiem, izraisot kaut kādu pilnīgi jaunu sajūtu – neatkārtojamu, putrai līdzīgu domu skaidrības trūkumu.
Es reiz biju cilvēks, kurš visur ierodas laikā. Tagad es vienmēr kavēju. Es reiz biju cilvēks, kuru spēcīgi ietekmēja pat viena tase kafijas. Tagad es tik tikko reaģēju pat uz šo dažādu substanču glumekli manās asinīs. Infūzijas laikā es paskaidroju savai draudzenei: “Viņi man dod visas iespējamās zāles, no pirmajām līdz pēdējām.” Onkoloģijas māsa piekrīt: “Dodam gan. Mēs viņai dodam visas iespējamās zāles.”
Es cenšos būt pati elegantākā visā infūzijas telpā. Es vīstos lietotu drēbju veikalā atrastos krāšņumos, saturot šos apģērba gabalus kopā ar lielu zelta saspraudi pakava formā. Māsiņas vienmēr slavē manu ģērbšanās stilu. Tas man ir vajadzīgs. Tad manī pēc visa cita ielaiž arī platīna preparātu, un nu es esmu lietotu drēbju veikala krāšņumos tinusies dāma, kuras dzīslās tek šķidrs platīns.
Pēc infūzijas procedūras es palieku nomodā tik ilgi, līdz sabrūku. Es nepadodos līdz brīdim, kad padodos. Cenšos uzvarēt visās galda spēlēs, atcerēties visas grāmatas, ko jebkad esmu lasījusi, un neeju gulēt līdz vēlai naktij. Ar manu ķermeni notiek šausmīgas lietas. Reizēm es tā arī saku cilvēkiem, kuri ir kopā ar mani: “Manī notiek kaut kas šausmīgs.” Visbeidzot, 40 vai 48, vai 60 stundas vēlāk, es vairs nespēju pakustēties, un nav tādu zāļu, kas palīdzētu pret šīm sāpēm, taču, cenšoties klausīt medicīnai un būt pieklājīga pret draugiem, es tomēr iedzeru kaut ko pret sāpēm.

No sievietēm ar krūts vēzi gaida, ka mēs būsim tādas pašas kā agrāk, tikai labākas un stiprākas, lai arī vienlaikus tik sirdi plosoši vārgākas. Nelaime mums jāpatur pie sevis, bet drosme jādāvā visiem, kas mums apkārt. Mums, kā katram redzams YouTube klipos, jādejo pretim savai mastektomijai vai kā “Seksā un lielpilsētā” kopā ar Samantu jāpielec kājās banketa zālē un jānorauj parūka sajūsmā rēcoša svinīgi tērptu sieviešu un vīriešu pūļa priekšā. Mums kā Deinai seriālā “L vārds” jāizraujas no drūmas ļaušanās žēlumam pret sevi un uz ielas jāizskatās stilīgi savās krāsainajās cepurītēs. Ja mēs vēlāk mirsim – kā tā pati Deina –, mums jāzina, ka mūsu draugi piedalīsies kādā vēža labdarībai veltītā sporta pasākumā un, pirms turpinās savas gaitas tālākajās sērijās, uz brīdi apstāsies, lai atcerētos, ka reiz dzīvojām arī mēs.
Mums jābūt nolasāmām kā pacientēm slimnīcu gaiteņos un procedūru zālēs un nenolasāmām, kad esam mēs pašas – tās īstās un slimās, kas turpina iet uz darbu un rūpēties par citiem. Īstajām mums tagad jānēsā slimības uzspiestā viltus varonības maska: katra paciente ir kā slavas apvīta izdzīvotāja, kas smaida pirms operācijas un smaida arī pēc tās. Mums jābūt jestrām, seksīgām, sarkastiskām sievietēm, meitenēm, dāmām vai vienalga kam. Turklāt, kā ierosina Amazon tirgoto tēkreklu uzraksti, mums vienmēr jāspēj vēzim pateikt: “You messed with the wrong bitch!” – uzkasījies nepareizajai. Manā gadījumā gan vēzis bija uzkasījies pareizajai.
Ārstēšanās laikā tev izmisīgi jāvēlas dzīvot, bet tev arī jātic, ka esi cilvēks, par kura dzīvību vērts cīnīties. Vēzis prasa sāpīgus, dārgus, videi kaitīgus un no bioloģiskiem avotiem ekstrahētus medikamentus. Vēlme palikt dzīvai man pagaidām neļauj sevi piespiest tikt skaidrībā par šīs izdzīvošanas ētisko cenu. Daudzi no manis lietotajiem ķīmijterapijas medikamentiem, piemēram, ciklofosfamīds, no urīna nonāk kanalizācijas ūdeņos, un tā pēdas koplietojamos ūdens krājumos var saglabāties pat līdz 800 dienām. Cits medikaments, karboplatīns, uzkrājas un krietnu laiku aizkavējas ūdens ekosistēmā, taču neviens pagaidām vēl nezina, kādu ļaunumu tas var nodarīt. Rietumhimalaju īve, no kuras iegūst vienas no manām zālēm, kopš 2011. gada ir apdraudēta suga.
2017. gadā pasaulē par vēža medikamentiem tika iztērēti 130 miljardi dolāru; tā ir summa, kas pārsniedz vairāk nekā simt valstu iekšzemes kopproduktu. Viena ķīmijterapijas infūzijas procedūra maksāja vairāk, nekā es jebkad mūžā esmu nopelnījusi viena gada laikā. Mana problēma ir tāda, ka es gribu dzīvot miljoniem dolārus vērtu dzīvi, taču nevaru paskaidrot, kāpēc būtu pelnījusi šādu ekstravagantu eksistenci. Cik grāmatu man būtu jāsaraksta, lai atlīdzinātu pasaulei to, ka vēl esmu dzīva?
Reiz, atgūstoties pēc kārtējās procedūras, es palūdzu draudzenei, lai viņa palīdz saskaitīt manas brūces. Viņa teica: “Tas man nepatīk,” – un izskatījās tā, it kā taisītos raudāt, it kā tas būtu kaut kas tāds, kas vēlāk iekļūs grāmatās. Es sāku viņu pierunāt. Es teicu: “Tas ir mans ķermenis” un: “Es gribu zināt, kas ar to noticis.”
Es stāvēju spoguļa priekšā, novilkusi savu kompresijas apģērbu līdz jostasvietai. Mēs abas pētījām to, kas bija mūsu priekšā: viņa – šausmās, es – ar skarbu un ziņkārīgu neatlaidību. Netikām īsti skaidrībā par to, kuri punkti uz manas ādas ir pušumi un kuri nav, un ko nozīmē katrs no šiem zilumiem, asinsizplūdumiem, nobrāzumiem. Manas sāpes nesniedza precīzus norādījumus nākotnei vai uzticamu liecību par pagātni. Sāpēja visa ķermeņa augšdaļa – kakls, rokas limfmezgli, vēders, mugura, acu āboli, rīkle, seja, plecs, galva. Viens punkts, kas atradās vietā, kura vēlāk kļūs par manu jauno kreiso krūti, sāpēja tā, ka būtu pelnījis neatliekamu medicīnisko palīdzību. Otrs punkts, kas atradās vietā, kura vēlāk kļūs par manu jauno labo krūti, sāpēja tā, ka būtu pelnījis samērā steidzamu medicīnisko palīdzību.
Piezīmēs par iespējamo nosaukumu grāmatai, ko mēs tagad pazīstam kā “Slimību kā metaforu”, Sūzana Sontāga rakstīja: “Domāt tikai par sevi nozīmē domāt par nāvi.” Rakstnieces darbs liek man sasprindzināt uzmanību uz vissīkākajām sajūtām, liekot aizpildīt ar to aprakstiem lappusi pēc lappuses. Esmu pārliecināta, ka no manas slimības iznāktu labāks stāsts, ja tā piederētu kādam citam. Kurš grib mūžam klausīties āmura žēlabās par sastapšanos ar naglu? Viegli nevesels cilvēks, kuram nav uzstādīta diagnoze, ir labāks stāstītājs nekā īsts slimnieks. Viņa ciešanas nav tik neglābjami determinētas. Viņš var atļauties būt krāšņi pašapzinīgs un poētiskos nolūkos brīvi izrīkoties ar to spožuma auru, kas apvij slima cilvēka tuvumu galīgajam atrisinājumam.
Iespējams, ka rakstīt par sevi tiešām nozīmē rakstīt par nāvi, taču rakstīt par nāvi nozīmē rakstīt par visiem. Kā “Vēža dienasgrāmatā” sacīja Odrija Lorda, kam 44 gadu vecumā konstatēja krūts vēzi: “Es nēsāju sirdī ietetovētus to sieviešu vārdus, kuras neizdzīvoja, un šajā sarakstā vienmēr ir brīva vieta vēl vienam – manam vārdam.”

Pēc abpusējas mastektomijas mani izliek no pēcoperācijas nodaļas. Medmāsa mani pamodina no anestēzijas un mēģina aizpildīt izrakstīšanas anketu, kamēr es protestēju, ka nejūtos labi. Es viņai saku, ka neviens man nav palīdzējis tikt galā ar sāpēm, ka vēl neesmu gājusi uz tualeti, ka man vēl nav doti nekādi tālāki norādījumi, ka es neturos kājās. Tad māsiņa liek man iet projām, un es aizeju.
Protams, nav iespējams sēsties pie stūres, ja sāpēs jākunkst, ja nav iespējams izmantot rokas, bet no rumpja nokarājas četri drenāžas maisiņi, ja prāts pēc anestēzijas ir miglains un tik tikko var paspert dažus soļus. Un arī pēc atgriešanās mājās nav paredzēts, ka tu paliksi viena. Taču, kad tevi padzen no ķirurģijas centra, neviens nejautā, kā tu tiksi galā un vai tev vispār ir kāds, kurš par tevi parūpēsies.
Desmit dienas pēc operācijas man jāatgriežas darbā. Lai gan es lasīju lekcijas arī ķīmijterapijas mēnešu laikā, garantētās slimības atvaļinājuma dienas ir izmantotas. Uz darbu mani ved draugi; daudzi no viņiem jau tā uzupurējušies, palīdzot man visdažādākajā veidā. Daži izraksta čekus, citi palīdz iztukšot drenāžas caurulītes, kas ar šuvēm piestiprinātas pie mana ķermeņa. Citi sūta kasetes ar mūziku vai marihuānas popkornu. Draugi ienes auditorijā manas grāmatas, jo es pati nevaru izmantot savas rokas. Un tad, gandrīz nesakarīga no pastāvīgajām sāpēm, ar visiem drenāžas maisiņiem, kas piešūti pie manām kompresijas veļā cieši iespīlētajām krūtīm, es lasu trīs stundas garu lekciju par Volta Vitmena poēmu “Gulošie” – pārfrāzējot viņa rindas, “klaiņojoša un apjukusi, pati sev zudusi un nesaskanīga, pretrunīga”. Maniem studentiem nav ne jausmas, kas ar mani izdarīts vai cik ļoti man sāp.
Man vienmēr gribējies sarakstīt pašu skaistāko grāmatu pret skaistumu. Tās nosaukums būtu “Ciklofosfamīds, doksorubicīns, paklitaksels, docetaksels, karboplatīns, steroīdi, pretiekaisuma līdzekļi, antipsihotiskie pretnelabuma medikamenti, prettrauksmes pretnelabuma medikamenti, antidepresanti, sedatīvi, sālsūdens skalotājs, skābes neitralizētājs, acu pilieni, ausu pilieni, jutīgumu mazinoši krēmi, spirta salvetes, asins šķidrinātāji, antihistamīni, antibiotikas, antimikotiskie līdzekļi, antibakteriālie līdzekļi, miega zāles, D3, B12, B6, marihuānas cigaretes, eļļa un konfektes, hidrokodons, oksikodons, fentanils, morfijs, uzacu zīmuļi, sejas krēmi”.
Tad piezvana ķirurģe, lai pateiktu, ka, pēc visa spriežot, medikamenti ir iedarbojušies – vēzis pazudis. Pēc sešiem ķīmijterapijas mēnešiem veikta operācija uzrāda “pilnīgu atbildes reakciju”; tas ir iznākums, uz ko es biju cerējusi, iznākums, kas nodrošina lielākas izredzes, ka tad, kad es miršu, tas nebūs vēža dēļ.
Saņēmusi šo ziņu, esmu kā jaundzimis bērns, ko ieliek rokās ķermenim, kurš sastāv tikai no milzīga mīlestības parāda un niknuma, un, ja es nodzīvošu vēl 41 gadu, ar to nepietiks, lai atriebtu to, kas noticis.
Nekad neesmu varējusi ciest nekāda veida heroiku, taču tas nenozīmē, ka man pašai šādas auras nekad nav bijis. Cīņa, kas vienāda visiem, tiek izgrūsta caur aprakstīšanai pieejamās formas sietu, un tu nepagūsti ne atjēgties, kad šīs pasaules plašās un tik daudziem kopīgās ciešanas sarukušas šauras un gaisīgi trauslas, plānas kā zīds, un izskatās tikpat īpašas kā valoda, kas nepieciešama, lai par to runātu.
Tik skaudri sajustās ciešanas tiek pieskaitītas pie vienas vienīgas kategorijas – kaut kāda eleganta, tikai īpašiem lietpratējiem pieejama un labākajās aprindās sastopama gurdi bāla dzīves spēku izsīkuma. Ja jūs mani nepazītu, tad arī domātu, ka mana slimība ir ciešanas tīrās semiotikas vārdā. Taču es biju vientuļā māte bez jebkādiem ietaupījumiem un partnera, kurš par mani rūpētos, un visu ārstēšanās laiku biju spiesta turpināt strādāt darbavietā, kur man ieteica nevienam neteikt, ka esmu slima. Citiem vārdiem izsakoties, mans, tāpat kā jebkura cita cilvēka, vēzis bija pavisam parasts – tieši tāpat kā visa mana dzīve, ja neskaita to, ka es rakstu.
Mans vēzis nebija vienkārši sajūtu kopums, interpretācijas mācību stunda vai problēma, ko iztirzāt mākslas formā, lai gan, protams, arī tas. Mans vēzis bija stindzinošas bailes, ka es nomiršu un atstāšu savu meitu šajā skarbajā pasaulē bez kādiem iztikas līdzekļiem, arī bailes, ka esmu veltījusi savu mūžu literatūrai, upurējot visu, kas man bijis, bet atalgojumu par to tā arī neesmu sagaidījusi. Mans vēzis bija šausmīgā doma, ka viss, ko jebkad esmu sarakstījusi, izmalts cauri datizraces procesiem, bet neizlasīts, gulēs Google serveros, līdz arī tie pārvērtīsies par pīšļiem, bet es tikmēr būšu kļuvusi par mēmu lietu – par mirušu būtni, kas pārāk agri pametusi visus un visu, ko mīlēju visvairāk.
Es pastāstu meitai, ka mana BRCA testa rezultāti ir negatīvi. Saku, ka nav bijis ne hormonālu cēloņu, ne ģenētiskas noslieces vai nepārprotamu dzīvesveida faktoru, tāpēc manu vēzi, visticamāk, izraisījusi kāda saskarsme ar radiāciju vai nejaušām kancerogēnām vielām un viņai nav jāraizējas, ka viņa varētu būt īpaši uzņēmīga pret šo slimību vai pat ģenētiski tai nolemta. “Tu aizmirsti, ka es tik un tā esmu nolemta dzīvei pasaulē, kura tevi padarīja slimu,” meita atbild.

Kaut arī visu ķīmijterapijas laiku es regulāri liku pie rokām un pēdām ledu, tagad gan roku, gan kāju nagi sāk atdalīties no savām gultnēm. Nagi, kas pamazām atdalās, sāp tieši tik nejauki, cik tam vajadzētu sāpēt. Es piesaitēju savus varavīkšņaini zaigojošā krāsā nolakotos nagus pie pirkstiem. Esmu zaudējusi draugus, mīļākos, atmiņu, skropstas un naudu, tāpēc iespītējos un kategoriski atsakos zaudēt vēl kaut vienu lietu, kam esmu pieķērusies. Par spīti maniem iebildumiem, nagi tomēr nokrīt.
Mani nervi sāk atmirt, izraisot svilinošu sajūtu roku un kāju pirkstu galos un dzimumorgānos. Mani pirksti kļuvuši par neizsakāmi kaitinošiem solipsistiem: tie ir nejutīgi pret apkārtējo pasauli, bet paši sevī zvēro sašutumā. Māsiņas man iedod glancētu brošūru ar smaidīgas sirmas sievietes foto uz vāka. Brošūras nosaukums ir “Tavs onkoloģiskais ceļš”; iekšā pastāstīts, ka risinājums manai problēmai, ko sauc par neiropātiju, ir palūgt, lai apģērbu aizpogā kāds cits, tikai nepaskaidro, kurš. Neveiklu mani padara arī propriocepcijas traucējumi. Es vairs nevaru paļauties uz to, ka manas kājas pateiks, kur es stāvu.
Beigu beigās mans ķermenis tomēr iztur neizturamo, tāpat kā to spējuši tik daudzi citi. Es domāju par viduslaiku islāma filozofa Avicennas gaisā peldošo cilvēku, kurš arī tad, kad viņam atņemtas jebkādas sajūtas, tomēr zina, ka eksistē, un tādējādi pierāda dvēseles esamību. Neesmu droša, vai es viņam ticu. Labāka atbilde atrodama romiešu dzejnieka Lukrēcija poēmā “Par lietu dabu”; tā ir viņa doma, ka mēs varam mirt pa mazam gabaliņam. Katra šūna ir gan matērijas, gan gara karaļvalsts, un jebkurā karalistē var notikt apvērsums. Mūsu dzīvības spēki, tāpat kā ķermenis, mūs neatstāj uzreiz, vienā paņēmienā. To var apliecināt katrs, kurš bijis pusdzīvs. Tas, ko mēs saucam par savu dvēseli, var mirt pakāpeniski, pa drusciņai, tāpat kā mūsu ķermenis var nolietoties, zaudēt locekļus vai tikt pamazām vien noindēts.
Slimojot man ilgu laiku liekas, ka patiesībā es droši vien esmu mirusi un kā rēgs klīstu pa šīs pasaules nedaudz pazīstamo teritoriju – ceļiniece aizkapa dzīvē, kuru man nezināmu iemeslu dēļ reizēm ļauj uzskatīt par īstu. Ja es tiešām vēl būtu dzīva, es domāju, tad būtu kaut vai aizbraukusi uz Kaliforniju. Vēlāk es izlasu, ka šādu sajūtu, ka cilvēks ir miris, var izraisīt zināmi smadzeņu bojājumi – teiksim, tādi, kādus man nodarījusi ķīmijterapija. Es esmu rēgs, bet mans sevis zaudējums nav pat metafizisks – tikai mehānisks. Un tomēr arī racionāls izskaidrojums tam, kāpēc es lielākoties jūtos mirusi, visai maz palīdz tikt galā ar iracionālajām šausmām, ko jūtu, eksistējot tā, it kā manis nebūtu. Te nu mēs esam, te nu es esmu, vientuļa un pati: puse no manis nokritusi, puses no mums vairs nav.
Es zinu, ka tas viss bijis stipri mulsinoši, vismaz man pašai. Taču tas ir tāds pats apjukums kā reizēs – esmu pārliecināta, ka ikviens, kurš jebkad dzīvojis, skaidri saprot, ko es ar to domāju, – kad jūtos kā čūska uz gaismēnu izraibinātas takas, čūska, kas, tuvāk aplūkojot, izrādās tikai tās nomestā āda.
Redzot čūsku, jādomā arī par to, kā tā izslīd no savas ādas, kā tai jāberzē sava āda pret kaut ko cietu, lai tā kļūtu vaļīgāka, – un arī par to, kā čūskai jāuzaudzē pietiekami daudz jaunas ādas, pirms nomest veco. Redzot čūsku, jādomā par to, kā tās acis aizplīvurojas un kā tā varbūt kādu laiku neko neredzēs, jo šis ir tas brīdis, kad tā pamazām tiek pie jaunas ādas, kad tā atbrīvojas no vecās, kad tā visa top par kaut ko citu.

_{The New Yorker}, 2019. gada 8. aprīlī