Karš un neprāts

Kā ik dienu liecina laikrakstu virsraksti, karš ir baismīgs notikums. Karš rada apstākļus, kuros cilvēki parāda pašu ļaunāko, uz ko spējīgi, cits citu lielā skaitā kropļojot un slaktējot; pat ja karš vispār sasniedz savus mērķus, tas notiek par milzīgu ekonomisku un sociālu cenu un ar šausminošiem cilvēku upuriem. Taču bruņota spēka pielietojums ir tikai viens no četriem veidiem, kādos var iegūt iekārotos materiālos vai ideālos resursus. Es šos veidus esmu noteicis kā četrus sociālās varas avotus – militāro, ideoloģisko, politisko un ekonomisko –, un to izmantojuma piemēri atrodami visā cilvēces vēstures gaitā. Kāpēc cilvēki tik bieži ārpolitisku mērķu sasniegšanai izmanto tieši militāru spēku, nevis sadarbības noteikumus, ekonomisko apmaiņu vai politisko diplomātiju?

Valdošās teorijas par kara cēloņiem pieder starptautisko attiecību reālisma skolai. Šī tradīcija postulē divas pamatkoncepcijas. Pirmā ir starptautiskās telpas anarhiskā daba. Atsevišķo valstu robežās noteicošā ir likuma vara, taču nav tāda pasaules šķīrējtiesneša, kas stāvētu pāri tām visām un turētu savās rokās starptautisku likuma varu. Tāpēc valstis ir mūžam nobažījušās par citu valstu nodomiem; tās spriež, ka, jo spēcīgākas tās būs, jo mazāk iespējams, ka tām kāds uzbruks, tāpēc visas cenšas pēc iespējas stiprināt savu militāro spēku. Taču tas noved pie “drošības dilemmām”, jo šī bruņošanās satrauc valstu sāncenses un pamudina arī tās vairot savu militāro gatavību. Turklāt šāda nedrošība nozīmē, ka visas iesaistītās puses var apgalvot, ka rīkojas, vienīgi likumīgas pašaizsardzības nepieciešamības spiestas. Tas ir spēcīgs arguments, taču te vajag precizēt. Taisnība, ka ģeopolitiskās attiecības kopumā likuma varai pakļaujas daudz mazāk nekā sociālās attiecības atsevišķu valstu robežās, taču starptautisko “anarhiju” vajadzētu uztvert kā mainīgu lielumu, kas vēsturiski izpaudies dažādā mērā. Reālisti atzīst arī, ka hegemoniska valsts reizēm var sadot citām pa kaklu, lai panāktu ģeopolitisku kārtību un mieru; kā piemēru tam var minēt 19. gadsimta Lielbritāniju un ASV pēc 1945. gada. Tomēr hegemoni bijuši reta parādība, jo pārējās valstis var izveidot līdzsvarojošas savienības, lai kompensētu šādu varas pārsvaru. Tātad priekšstats par starptautisku anarhiju kā kara cēloni noder, taču ne vienmēr. Turklāt tas vedina atstāt bez ievērības iekšpolitiskus kara cēloņus.

Reālisma otrā pamattēze ir tāda, ka valstis ir racionāli, unitāri spēlētāji, kas izmanto rūpīgi aprēķinātus līdzekļus, lai maksimalizētu mērķa sasniegšanas izredzes. Taču lēmumi par karu vai mieru parasti tiek pieņemti ārkārtīgi saspīlētā pieaugošas iekšpolitiskās un starptautiskās spriedzes vidē. Anarhija vairo bailes no citiem, un tās pieņemas spēkā līdz ar augošajiem kara draudiem; tie ir apstākļi, kas veicina drīzāk dusmu vai panikas motivētu rīcību nekā vēsu aprēķinu. Un tā ne visi reālisti uzsver šādas aprēķināšanas efektivitāti. Piemēram, Kenets Volcs norāda, ka valstis bieži rīkojas neapdomīgi un nestratēģiski, taču šādos gadījumos tās saņem sodu no sistēmas, turpretim valstis, kuras pieņem racionālus lēmumus, par to tiek atalgotas. Te racionalitāte piemīt nevis individuālajam spēlētājam, valstij, bet neredzamajai sistēmas rokai.

Bet, ja karš tomēr nav bijis tik racionāls, kā to pasniedz reālisti, kāpēc tā? Kāpēc šie letālie konflikti izraudzīti vai kā pie tiem negribot nonākts (un kurš to izdarījis) citu, nesalīdzināmi mazāk postošu iespēju vietā?

Lēmums sākt karu

Karš nodod valdniekus, ģenerāļus un karavīrus untumainās kaujas veiksmes varā. Saņēmuši pavēli gatavoties karam, ģenerāļi plāno militārās kampaņas un mobilizē resursus; šajā stadijā, kas vislielākajā mērā pakļauta aprēķinam, dominē kvartīrmeistaru loģistikas apsvērumi. Taču, tiklīdz uzsākta cīņa ar ienaidnieku, sākas milzu jukas. Karavīru pieredzē karošana ir baiss haoss – no senāko laiku mežonīgās pretinieku šķēršanas tuvcīņā līdz mūsdienu vienaldzīgi nežēlīgajai karadarbībai, kad artilēristi un kājnieki raida šāviņu pēc šāviņa tālā ienaidnieka virzienā, tikmēr paši paliekot neaizsargāti pret nejaušu nāvi, kas bez brīdinājuma uzmeklēs viņus no debesīm. Turklāt rūpīgi izstrādātus plānus reti izdodas īstenot, jo iejaucas ienaidnieka neaprēķināmā rīcība vai neparedzētas kaujas zonas īpatnības. Tā ir tā pati Klauzevica kara “berze” (Friktion), kas pamatā Napoleona spārnotajam teicienam, ka nav tāda operācijas plāna, kas vismaz ar kaut kādu ticamību varētu palikt spēkā pēc pirmās sadursmes ar galvenajiem ienaidnieka spēkiem. 14. un 15. gadsimta Simtgadu karā starp Franciju un Angliju sešās no septiņām lielākajām kaujām iznākumu izšķīra vai nu neparedzēti kaujas lauka apstākļi, vai ienaidnieka spēku izvietojums. ASV armijas nelielajās kaujās Otrajā pasaules karā un Vjetnamā bieži vien noteicošais bija kaujas apvidus, pieļautās kļūdas, veiksme vai negaidīta drosme. Šodien kara neprognozējamā daba uzskatāmi vērojama Etiopijā, Somālijā, Jemenā, Ukrainā un – citā veidā – Palestīnā.

No Senās Romas līdz Vjetnamai

Tātad kaujas tiek izcīnītas neskaidrības miglā, bet ko var sacīt par pašu lēmumu sākt karu? Vai to var aprakstīt kā stingri racionālu izvēli? Romas senāts lēmumus kara un miera jautājumos iztirzāja ilgi un smalki. Taču uzmanības centrā bija paredzamais ekonomiskais ieguvums (kara izmaksas cilvēku dzīvību izteiksmē tika ignorētas), bet zemtekstā bieži zināmu lomu spēlēja politiskā sāncensība pašā Romā. Karam parasti deva piekrišanu, izņemot gadījumus, kad kāds skaudīgs senators iejaucās, lai izjauktu konkurenta izredzes kļūt par karaspēka pavēlnieku. Kad pārliecīga pašpaļāvība noveda pie sakāves, senāta parastā atbilde bija lielāki tēriņi no cilvēkresursu rezervēm – tik ilgi, līdz Roma beidzot svinēja uzvaru. Romiešiem karošana patiesībā nebija “izvēle”, tā vienkārši bija viņu nodarbošanās: karš bija vēsturiski iestrādāts viņu militarizētajās institūcijās un kultūrā. Lai uzvarētu, romieši bija gatavi upurēt vairāk nekā viņu ienaidnieki. Turpretim kartāgieši par lielāku vērtību uzskatīja ekonomisko labklājību un atteicās upurēt tik daudz, cik Roma. Tāpēc viņi zaudēja Pūniešu karos, un Kartāga tika iznīcināta. Vēsturē šādai militarizētai kultūrai ir vēl daudz citu piemēru: bijušo barbaru Juaņu un Cjinu dinastiju, mongoļu, mandžūru, acteku un arābu iekarotāju dinastiju valdnieki visi izturējās uz mata kā romieši un sāka karu, tiklīdz radās izdevība.

Abas Sunu dinastijas (960–1279) demonstrēja dažādu attieksmi pret karu. Pirmais Sunu imperators Taidzu bija priekšzīmīgs reālists: uzbrukuma karus viņš sāka tikai tad, kad bija piesardzīgi izpētījis, vai uzvara ir ticama, un rūpīgi nodrošinājies ar pienācīgiem spēkiem. Taču no viņa pēcgājēju uzsāktajiem sešiem uzbrukuma kariem tikai viens beidzās ar panākumiem, viens – ar dārgi izmaksājušu militāru strupceļu un četri – ar sakāvi. Viņu aprēķinā ūdeni saduļķoja vairāki faktori – emocionāls revizionisms, kas prasīja “zaudēto teritoriju” atgūšanu, iekšpolitiski konflikti, imperatora pašpārliecinātās ambīcijas un nepareiza sabiedroto izvēle. Citi Sunu valdnieki izlīgumam deva priekšroku pār agresiju, izvēloties diplomātiju, kulturālu sadarbību un tirdzniecību – ne jau vājuma dēļ, bet gan tāpēc, ka vēlējās nodoties mierīgai ekonomiskai un sociālai attīstībai. Turpretim pēdējie Sunu imperatori – un arī pēdējie Minu dinastijas valdnieki – pasteidzināja paši savas civilizācijas sabrukumu, sākot konfliktu impulsīvi, gatavi drīzāk noliegt savu vājumu nekā virzīties uz noregulējumu. Sunu dinastijas piemērs nerunā par labu reālismam.

Tas pats sakāms par Eiropas vēsturi. Laikā no 1400. līdz 1940. gadam lielākā daļa Eiropas valstu valdnieku, kuri sāka karu, tajā zaudēja. Iespējams, būtu pārspīlēti sacīt, ka viduslaiku monarhi nekad rūpīgi neapsvēra izvēlētos līdzekļus, taču lielākoties karam šie valdnieki pievērsās, kad sajutās nepienācīgi cienīti vai īpaši godkārīgi, kad vajadzēja ievirzīt citā gultnē jaunāko dēlu mutuļojošo enerģiju vai arī vairot savu varu valstī. Šie motīvi līdz ar vēlēšanos saglabāt savu statusu, godu un slavu mudināja viņus sasaukt kopā savus muižniekus, aizņemties naudu vai aplikt tautu ar nodokļiem un sūtīt cīņā to muižnieku karaspēkus, kuri atsaucās aicinājumam – šo faktoru karalis nekādi nevarēja iepriekš paredzēt. Karošana bija ne tik daudz izvēle, cik lieta, ar ko viduslaiku monarhi bija spiesti nodarboties. Agrajos jaunajos laikos Eiropas zemju valdnieku rīcībā bija profesionālas armijas un flotes, taču tik un tā viņi devās karot, kad jutās aizvainoti vai godkārīgi. Ne vienmēr tā bija “izvēle”, jo reizēm vienkārša kareivīga izturēšanās negribot noveda pie neplānota kara.

Pirmajā pasaules karā agresori nemēģināja sasniegt ekonomiskus mērķus, drīzāk pieprasīja ģeopolitisku statusu un aizstāvēja satelītvalstu godu; tiesa gan, Vācijas valdnieki cerēja iegūt ienesīgākas kolonijas. Iepriekšēju aprēķinu netrūka, tomēr ka rš bija veselas diplomātisku pārpratumu kaskādes un nesaskaņotas politikas veidošanas rezultāts. Politisku un diplomātisku iniciatīvu pārpilnība noveda pie neparedzamības, un tās iznākums bija vispārēja radikāla un riskanta spēle, kas, pretēji cerētajam, nozīmēja, ka neviens nebija gatavs piekāpties. Vairums vadoņu bija pārliecināti par savu uzvaru, taču kļūdaini uzskatīja, ka karš būs īss, jo viņu valsts ekonomika to ilgi nespēs nodrošināt. Un cik ļoti viņi maldījās! Vācijas, Austroungārijas, Krievijas un Osmaņu Impērijas valdnieki tā sarūpēja ne tikai savu sakāvi, bet arī savu monarhiju sabrukumu. Daži galminieki viņus par to bija brīdinājuši, taču zaudējuši iekšpolitiskajās varas cīņās: tātad jau atkal virsroku ņēma vara, nevis saprāts. Visi iesaistītie cieta smagus zaudējumus, ja neskaita divus ārpusniekus, kuri atrada iespēju gūt no tā visa zināmu labumu, proti, amerikāņus un boļševikus. Visiem pārējiem šis karš bija pilnīgi iracionāls.

Otrajā pasaules karā racionalitātei traucēja ideoloģija. Ja Francija un Lielbritānija būtu apvienojušas spēkus ar Padomju Savienību, lai atturētu Hitleru, šo konfliktu būtu bijis iespējams novilcināt vai pat novērst. Taču šo valstu vadītāji no komunisma baidījās vairāk nekā no fašisma, un tā 1939. gadā izolācijā palikušais Staļins parakstīja ar Vāciju paktu par neuzbrukšanu. Tālajos Austrumos japāņu vadoņi pienācīgi nenovērtēja ķīniešu nacionālisma spēku, bet Klusā okeāna reģionā japāņu un amerikāņu līderi kļūdījās, cenšoties paredzēt viens otra reakciju. Visos gadījumos kara iniciatori bija vācu un itāļu fašisti vai japāņu pusfašisti; visos gadījumos tā būtībā bija pašnāvība. Kas viņus pie tā noveda? Visas Ass valstis militārā ziņā atpalika no saviem tehnoloģiski pārākajiem sāncenšiem, taču to vadoņi tik un tā bija pārliecināti, ka nācijas karotājas gars ir stiprāks par biedējoši niecīgajām izredzēm uz panākumiem. Ekonomiskie motīvi šo režīmu domāšanā bija pakārtoti imperiālistiskas iekarošanas mērķim; ikviens no šiem režīmiem uzskatīja, ka ir pārāks par pagrimušajiem liberālajiem eiropiešiem, komunistu varu un Ķīnu. Ass vadoņu domāšanā šis karš iemiesoja Vēbera “vērtību racionalitāti”, kurā uzticība augstākajām vērtībām ņem virsroku pār instrumentālo racionalitāti.

Arī Korejas karā gan amerikāņu, gan ķīniešu un ziemeļkorejiešu vadoņiem skatu uz situāciju aizmigloja ideoloģija, un viņi visi nepietiekami novērtēja pretiniekus. Vienīgais iespējamais rezultāts bija asiņains militārais strupceļš, kurā neviens no iesaistītajiem nesasniedza savus mērķus, toties notika Korejas sašķelšanās, kuras rūgtā pēcgarša vēl joprojām indē dzīvi Austrumāzijā. Vjetnamā ASV sakāves cēlonis bija nespēja pienācīgi novērtēt pretinieka ideoloģisko solidaritāti. Virknē pēdējā laika karu ar islāma valstīm ASV un to sabiedrotie svinējuši uzvaru kaujas laukā, taču nevērīgā attieksme pret politikas un varas attiecībām visai paredzamā kārtā nav ļāvusi sasniegt amerikāņu mērķus; un tieši tāpat notiks ar Izraēlu Palestīnā. Amerikāņu iejaukšanās nodarījusi milzīgu kaitējumu Afganistānai un Irākai un veicinājusi haosu, kas pārņēmis Lībiju, Sīriju un Jemenu. Ja neskaita Auksto karu, Savienotās Valstis nav spējušas sasniegt savus mērķus nevienā kaut cik nozīmīgā karā kopš 1945. gada, un pasaulē vienīgajai superlielvalstij tas ir visai nožēlojams rādītājs.

No Donbasa līdz Gazai

Arī Putins šķiet tālu no savu vērienīgo mērķu sasniegšanas. Viņa iebrukumu Ukrainā 2022. gadā uzkurināja parastais baiļu un pārliecīgas pašpaļāvības sajaukums. Daļa krievu baiļu ir saprotama, un tās izraisījusi NATO paplašināšanās austrumu virzienā: tā sākās 1999. gadā, kad šajā militārajā savienībā iestājās Polija, Ungārija un Čehija; drīz pēc 2000. gada pievienojās vēl septiņas valstis. Gandrīz visas vēlējās iestāties tāpēc, ka baidījās no Krievijas, un visas, izņemot Slovēniju, ir bijušās Padomju bloka valstis. Šajā laikā ASV un NATO pilnā mērā izmantoja Krievijas nespēju sarīkot kaut ko vairāk par tīri vārdiskiem protestiem. 2021. gada beigās Rumānijā un Polijā jau bija izvietotas NATO raķešu bāzes, NATO rīkoja militārās mācības Baltijas valstīs un Melnajā jūrā, bet bijušās padomju republikas Vidusāzijā saņēma militāro palīdzību no ASV. 2021. gada novembrī Vašingtona parakstīja stratēģiskās sadarbības līgumu ar Kijivu, atbalstot Ukrainas centienus iestāties NATO, un ASV apsolīja “nelokāmu atbalstu” atjaunotai Krimas iekļaušanai Ukrainas teritorijā. Pretsitiens sekoja 2022. gada februārī, kad pie Ukrainas robežām koncentrētais Krievijas karaspēks trīs frontēs iebruka kaimiņvalstī.

Krievijas bailes no NATO tikai daļēji izskaidro Putina kāri uzsākt karu; svarīgu lomu te spēlējuši vēl četri, ne tik racionāli faktori. Pirmajam ir ideoloģiska daba: tā ir sava “diženuma” apziņa, kas papildu emocionālo lādiņu saņem no pazemojuma pēc PSRS sabrukuma, savienojumā ar pārliecību par Rietumu hegemonijas nenovēršamo norietu. Otrs ir militārais faktors: Krievija bija kļuvusi pārāk pašpārliecināta pēc panākumiem Čečenijā, Gruzijā un Sīrijā, kur vajadzēja cīnīties ar krietni vājāku pretspēku. Trešais faktors ir politisks: atbalsts Putina režīmam sāka nīkuļot, un tādā situācijā ir populāri izspēlēt nacionālo kārti. Ceturtais faktors ir Putina nicinājums pret ukraiņiem, un tas pieņēmās spēkā, pieaugot domstarpībām starp abiem režīmiem; tāpat kā daudzi citi agresori pirms viņa, arī Putins nicina savus ienaidniekus un noniecina viņu spēkus. Taču ukraiņi, kas bruņojušies ar moderniem ieročiem un smeļas emocionālo spēku no apziņas, ka aizstāv savu dzimteni, cīņā parādījuši prasmi, drosmi un sīkstu neatlaidību. Krievijas sākotnējās neveiksmes ilga pietiekami, lai ārzemēs saceltos sašutums. Putins negribot nostiprināja savu pretinieku solidaritāti, un Rietumu atbilde bija spēcīgāka un vienotāka, nekā viņš bija gaidījis. Taču tam gan nevajadzēja nākt kā pārsteigumam, jo ASV tagad varēja izmantot izdevību ierādīt Krievijai pienācīgo vietu, nesūtot kaujā savu karaspēku. Baidenam bija iespēja karot pastarpināti, bet Putinam tādas nebija. Pa vidu šai iracionālajai cīņai ir sakropļoti ukraiņu līķi un sagrautas pilsētas – parastās kara šausmas, taču tās uz rietumniekiem atstājušas daudz spēcīgāku iespaidu nekā citu ādas krāsu kara upuru ciešanas Āfrikā un Āzijā.

Pašreizējais vētrainais izraēliešu uzbrukums Gazai ir tikai nesenākais īpašajā karu un bruņotu domstarpību virknē kopš Izraēlas dibināšanas 1948. gadā. Gandrīz visi līdzšinējie konflikti beigušies ar Izraēlas uzvaru, piespiežot arābu valstis piekrist Izraēlai izdevīgākiem miera līgumiem ar Telavivu, un tas noticis uz palestīniešu rēķina, bet miera periodi izraēliešiem ļāvuši izveidot arvien vairāk un vairāk apmetņu okupētajās teritorijās. Viens no būtiskākajiem motīviem ir reliģiskās atšķirības – ne tāpēc, ka pretinieki censtos uzspiest viens otram savu ticību, bet gan tāpēc, ka abas puses ir pārliecinātas par savām dievišķajām tiesībām uz vienu un to pašu zemi. Ebreju Bībele apgalvo, ka Dievs to apsolījis Israēla bērniem, bet arābi saka, ka Kanaānas zeme apsolīta Ismaēlam, ko viņi uzskata par savu ciltstēvu. Musulmaņi un ebreji godā vienas un tās pašas svētvietas – Aksas mošeju un Klints kupolu, Patriarhu alu un Tempļa kalnu –, tādējādi Jeruzaleme kļuvusi par karsta konflikta epicentru. Ne palestīnieši, ne arī Izraēlas politiskā elite īpaši nav izcēlušies ar reliģiozitāti, taču šajā nacionālisma laikmetā viņu etniskā identitāte – piederība pie ebrejiem vai arābiem – šo cīņu ievērojami saasinājusi.

Situācija ir unikāla arī tāpēc, ka šajā gadījumā kādai pirmiedzīvotāju tautai apmetņu koloniālisma valsts statusu uzspiež cita tauta, kas bēgusi no genocīda. Liberāli domājot, varētu pieņemt, ka šausminošā Šoas pieredze liks Izraēlas ebrejiem būt iejūtīgākiem pret citu ciešanām. Taču šķiet, ka daudzi domā tieši pretēji: lai ebreji izdzīvotu kā tauta, viņiem pilnā mērā jāliek lietā visi piespiedu līdzekļi, kas ir viņu rīcībā. Un, tā kā Izraēlas ebrejiem ir pietiekami militāra un politiska spēka, lai sagrābtu arābu zemes, vairums uzskata, ka viņiem ir tiesības tā rīkoties savas etniskās izdzīvošanas vārdā. Šos plānus stiprina piekļuve starptautiskajam kapitālam, kas ļāvusi izveidot modernu valsti, bruņotos spēkus, kuru rīcībā ir attīstīta tehnoloģija, un veiksmīgu ekonomiku. Turpretim palestīnieši pārsvarā ir trūcīgi, atkarīgi no izraēliešiem savā piekļuvē pašiem būtiskākajiem pakalpojumiem abos anklāvos, pasaules lielvalstu pamesti un vēl joprojām pakļauti etniskai tīrīšanai. Tādā kontekstā būtu jāskata Hamās apgalvojums, ka bruņota cīņa var sniegt gandarījumu, pat ja tā nenestu reālu ieguvumu. Izraēlas atbilde ir valsts vardarbība, kuras sekas ir divdesmitkārtīga atšķirība abu pušu bojāgājušo skaitā; kopš 7. oktobra tā pieaugusi līdz simtkārtīgai: nogalināts ap 30 000 palestīniešu – salīdzinājumā ar nepilniem 2000 izraēliešu. Pateicoties tam, ka proizraēliski noskaņotie amerikāņu ebreji spējuši noorganizēt Izraēlas politiku kritizējušo ASV politiķu sakāvi, turklāt amerikāņu sabiedrībā mazinājies antisemītisms, bet evaņģēlisko kristiešu aprindās pieaudzis cionismam labvēlīgs noskaņojums, Izraēla jau krietnu laiku bijusi ASV privileģētākā sabiedrotā un atalgota ar ievērojamu ekonomisku un militāru atbalstu. No visām amerikāņu politiskajām neveiksmēm Tuvajos Austrumos tieši šis ir tas gadījums, kad ASV spēkos būtu izdarīt spiedienu uz abām pusēm. Taču Vašingtona sniedz stingru atbalstu Izraēlai. Miera un reālas vienošanās izredzes jau sen nav bijušas nekas vairāk kā vārga gaismiņa kaut kur tālu pie apvāršņa. Tagad nodzisusi pat tā – abām pusēm.

Haizivis pret grunduļiem

No senās pasaules līdz mūsdienām uzsākts vērienīgs karš daudz biežāk beidzies ar neveiksmi – un milzīgu postu – nekā ar panākumiem. Ir arī izņēmumi: daži kari ir racionāli tādā ziņā, ka uzsākti iedzīvošanās nolūkos un šo mērķi tiešām sasnieguši. Tie pārsvarā bijuši imperiālistiski iekarošanas kari ar daudz vājākiem pretiniekiem – “haizivis pret grunduļiem” – vai lēti finansējami sirojumi. Par racionāliem var uzskatīt arī aizstāvēšanās karus ar labām izredzēm uz panākumiem. Visos šajos gadījumos ieguvums ir “nulles summa”: lai kāds kaut ko iegūtu, citiem jācieš zaudējumi. Karš atnes ieguvumus iekarotājiem, bet slaktiņus un īpašumu zaudējumu – uzvarētajiem. Iekarojumi radījuši sociālās formas, kuru nosaukumi runā paši par sevi – “impērijas” un “civilizācijas”: ēģiptiešu, akadiešu, asīriešu, romiešu, hellēņu, persiešu, turciešu, musulmaņu arābu, mogulu, mongoļu, ķīniešu, spāņu, britu, acteku, inku, maiju, amerikāņu un tā tālāk. Šīs civilizācijas auga, apslaktējot un pakļaujot neskaitāmas citas tautas, ciltis un pilsētvalstis, vienlaikus sludinot, ka iekarotajiem atnesušas kārtību, brīvību, civilizāciju un reizēm arī patieso ticību. Taču mūsdienās diženā iekarotāja figūra ir gandrīz pilnīgi novecojis priekšstats. Putina centieni to iemiesot varētu būt pēdējais (neveiksmīgais) mēģinājums. Nacionālisma leģitimētās valstis tagad dzīvo par svētu un neaizskaramu atzītā pasaules kārtībā. Pastāv viena milzīga globāla civilizācija ar konkurējošiem impēriju centriem, kas ekspluatē savas perifērijas; karš starp tiem būtu iracionāls, jo tas varētu iznīcināt visu cilvēci.

Citus karus varētu uzskatīt par racionāliem tādā izpratnē, ka mēs, šodienas acīm raugoties, saskatām to radītos neplānotos ieguvumus, teiksim, ekonomikas attīstību. Iekarošana var veicināt radošo garu, saplūdinot atšķirīgas sociālās prakses, kā reizēm tiek apgalvots, runājot par Mongoļu impēriju. Reizēm tā tiešām rada sociālu kārtību, kā vienmēr sludinājuši imperiālisti. Ibn Haldūns atzīmējis, ka agrīnajos arābu karos iekarotāji sagrābuši lielas bagātības sev un saviem sekotājiem – vienmēr uz iekaroto rēķina. Impēriska vara tiešām rosinājusi ekonomisko izaugsmi un labus ienākumus no nodokļiem, taču tikai pirmajām divām paaudzēm, bet pēc tam sekojis pagrimums un dinastijas sabrukums. Daži autori apgalvojuši, ka arī mūsdienu pasaulē kariem dažkārt bijušas neplānotas labvēlīgas sekas, taču pierādījumi nav pārliecinoši un ieguvums nobāl salīdzinājumā ar kara atnesto postu.

Hipotētiskais jautājums, vai civilizācijai vairāk nebūtu devis miers, iespējams, nav atrisināms. Taču Sunu Ķīnā miers veicināja būtiskus tehnoloģiskus atklājumus, protoindustrializāciju un ekonomisko attīstību, bet karš šai izaugsmei pielika punktu. Pirmsmodernitātes karu hronisti tos uzskatīja par nulles summas situācijām un uzsvēra postu, ko šie konflikti atnesuši kara skartajiem reģioniem. Kopš 1945. gada apkopotā nacionālo ienākumu statistika rāda, ka karš vienmēr samazinājis IKP uz vienu iedzīvotāju, pat ja neņem vērā cilvēku dzīvību un pamatkapitāla zudumus. Kopumā visos karos, ko es savos pētījumos esmu aplūkojis, zaudētāju ir daudz vairāk nekā ieguvēju. Ņemot vērā droši zināmo faktu, ka karš nogalina miljoniem cilvēku, lielākā daļa karu šķiet bezjēdzīgi un iracionāli gan līdzekļu, gan mērķu ziņā. Kāpēc tādā gadījumā karu vēl joprojām ir tik daudz?

Kurš pieņem lēmumu?

Vairumā reālisma skolas tekstu kara spēlētāji ir valstis jeb “vienības”, kā saka starptautisko attiecību teorētiķi. Tomēr vēsturiskā socioloģija liek domāt, ka lēmumu vienmēr pieņem cilvēki, valdītāji un viņu svīta, vienalga, vai tā būtu monarhija, oligarhija, pārstāvnieciskā demokrātija vai diktatūra. Gadījumos, kam esmu pievērsies, izšķirošo vārdu teicis neliels valdnieku, padomnieku un dažu citu ietekmīgu personu pulciņš, bet reizēm visu izlēmis viens cilvēks. Nesenāko laiku prezidentiem piešķirtā vara palaist kodolraķetes, kas var iznīcināt visu pasauli, ir ekstrēms gadījums. Mēs nevaram karos vainot veselas nācijas vai visu kapitālistu šķiru, lai gan ir tādi koloniāli baņķieri, mediju magnāti un ieroču tirgoņi, kurus varētu saukt pie atbildības. Vairums kapitālistu labprātāk izvēlas slēgt darījumus miera apstākļos; tiesa gan, viņi ātri pielāgojas un izmanto iespēju gūt peļņu no kara. Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, nav tā, ka pārstāvnieciskās demokrātijas būtu mazāk gribējušas karu – gan pret autoritāriem režīmiem, gan citām demokrātijām, ja pieskaitām to daudzos koloniālos karus ar pirmiedzīvotāju tautu tiešajām demokrātijām.

Pašas tautas reti ir atbildīgas par kara uzsākšanu – ne tāpēc, ka cilvēkiem būtu tik augsta morāle, bet tāpēc, ka viņi nav īpaši ieinteresēti (visās šī vārda nozīmēs): uz spēles nav liktas viņu personīgās intereses, un ārpolitikas lietas viņiem vispār ir diezgan vienaldzīgas. Parlamentārās demokrātijās vēlētie pārstāvji ir atkarīgi no vēlētājiem, ja vēlas tikt ievēlēti no jauna, un tāpēc arī viņi demonstrē līdzīgu intereses trūkumu par valsts ārlietām. ASV Kongresā vairums pārstāvju un senatoru atstāj ārpolitiku attiecīgo komiteju ziņā. Ja augstākstāvošie komitejas locekļi piekrīt valsts administrācijai, ārpolitikas lēmumi tiek apstiprināti gandrīz automātiski – ja vien neiejaucas ietekmīgas interešu grupas vai rupji cilvēktiesību pārkāpumi neizprovocē moralizējošas retorikas plūdus. Tieši šī iemesla dēļ ASV Kongresa balsojumi kara jautājumos bijuši tik asimetriski.

Mūsdienu pasaulē sabiedriskajai domai tiešām ir daudz lielāka loma nekā pagātnē, taču plašākās sabiedrības neinformētības apstākļos ar to bieži manipulē politiskie līderi, interešu grupas un mediju magnāti. Kad ģeopolitiskajā situācijā valda spriedze, draudus no ārpuses var “nacionalizēt”, ja izdodas sabiedrību pārliecināt,
ka tās dzīvesveids ir briesmās. Un, kad sākas karš, noskaņojums, ko varētu raksturot ar vārdiem “visi kā viens zem mūsu karoga”, parasti noturas pietiekami ilgi, lai valdītājiem būtu nodrošināts atbalsts. Armijā bariem vien piesakās brīvprātīgie, ko uzkurinājuši propagandas ziņojumi par ienaidnieka pastrādātajām zvērībām. Taču pēc pirmajiem entuziasma uzplūdiem parasti tomēr izrādās, ka vajag iesaukumu, pat ja karavīri turpina pildīt pavēli cīnīties, ievērojot militāru disciplīnu. Karaspēku atšķirīgā lojalitāte – augsta, kad jāaizstāv dzimtene vai arī ļoti ideoloģizētās armijās, krietni zemāka vairumā karu, kur piedalās profesionāli vai obligātā kārtā iesaukti karavīri, – jānostiprina ar trulu ierindas apmācību, dzelžainu disciplīnu un kaujas lauka apvidu, no kura grūti aizbēgt. Ja dienu pirms karadarbības sākšanas sarīkotu aizklātu balsošanu, lielākā daļa karavīru droši vien nobalsotu pret to; vienīgais izņēmums varētu būt elitārās vienības.

Lēmumos par karu un mieru nekādas demokrātijas nav. Tauta par ienaidnieku nezina daudz vairāk kā to, ko tai pastāstījuši valdītāji. Pagātnē cilvēki par karu domāja kā par sava vietējā valdnieka vai monarha aizstāvēšanu; paklausība bija viņu pienākums, ko nostiprināja ar rituāliem un piespiešanu. Mūsdienās daudzi identificējas ar mediju pasniegto nācijas un tās ienaidnieku tēlu. Tāpat kā šobrīd krievi un izraēlieši, arī amerikāņi atbalstījuši karu, kas viņiem pasniegts kā pašaizsardzības akts, labā cīņa ar ļaunumu. Tiesa gan, ir bijušas sabiedrības – piemēram, Eirāzijas un Tuvo Austrumu jātnieku ciltis –, kurās vīriešiem karš, šķiet, bijis kā narkotika, bet sievietes šādu attieksmi uztvērušas kā normālu. Sākt karu nolēma hans vai emīrs un viņa uzticības personas, bet netrūka arī tautas entuziasma. Patriarhālajai ideoloģijai ir tendence apslāpēt pacifistiskas noslieces vīriešos, kas baidās, ka viņiem uzspiedīs apkaunojošo gļēvuļa zīmogu. Sievietes šajā ētosā bieži ir līdzzinātājas, un tas ir būtisks faktors, kas liek vīriešiem paciest kaujas lauka šausmas.

Taisnība arī, ka atsevišķās sabiedrībās kvazireprezentatīvu lēmumu sākt karu pieņēmušas plašākas sabiedrības grupas nekā tikai valdnieki un viņu tuvākās aprindas, tomēr šos gadījumus visai reti varētu nosaukt par tautas gribas izpausmi. Dažās grieķu pilsētvalstīs lēma viss pilsoņu kopums, tātad 20–40% visu pieaugušo vīriešu. Daudz cilvēku bija iesaistīti lēmumu pieņemšanā agrīnajās šumeru pilsētvalstīs, arī senajā tagadējās Meksikas pilsētā Tlaskalā un daudzās Amerikas pirmiedzīvotāju tautās. Tomēr, teiksim, Romas gadījumā senāts parasti panāca, ka tautas sapulce nobalso par karu, izmantojot dažādas manipulācijas. Anglijas parlaments šādus jautājumus tradicionāli atstāja
monarhu un viņu ministru ziņā, ja neskaita 18. gadsimtu, kad dominēja merkantilisms un lēmumu pieņemšanā iesaistījās baņķieri un tirgotāji. 19. gadsimtā debates par koloniālo politiku bija garantija, ka Pārstāvju palātā soli būs tukši; sabiedrības interese pamodās vienīgi reizēs, kad publiski plaši tika iztirzāti – un pēc tam desmitkārtīgi atriebti – kādi nežēlīgi briesmu darbi pret britiem. Vadoņi mēdza arī izmantot viltus ieganstus, lai noskaņotu tautu par labu karam: Hitlera meli par vāciešu slepkavošanu Dancigā (Gdaņskā) 1939. gadā, Rouzevelta sagrozītie fakti par mīnu kuģa Greer sadursmi ar vācu zemūdeni 1941. gadā un Džonsona izdomājumi par Tonkinas līča incidentu Vjetnamā 1964. gadā bija iegansti uzsākt karu, un tiem noticēja vairums pilsoņu. Bušs Jaunākais un Blērs savām lētticīgajām sabiedrībām iebaroja nepatiesu informāciju par iedomātiem Sadāma Huseina sakariem ar teroristiem un Irākas masu iznīcināšanas ieroču programmām. Putins neskaitāmas reizes melojis par savu karu Ukrainā.

Pilnvaru pieteikt karu ASV Konstitūcija piešķir Kongresam, taču 20. un 21. gadsimtā tas parasti tikai ratificējis lēmumus, ko jau pieņēmuši prezidenti. (Otrais pasaules karš bija daļējs izņēmums.) 2023. gada oktobrī, kad Izraēla iebruka Gazā, Baidens piedāvāja neierobežotu atbalstu, pirms tam nekonsultējies ar Kongresu. 2001. gadā panikā, ko bija izraisījis 11. septembra terorisma akts, Kongress – tikai ar vienu balsi pret – pieņēma Likumu par militāra spēka izmantošanas autorizēšanu, dodot atļauju valsts prezidentam bez Kongresa akcepta lietot bruņotu spēku pret “teroristiem” vai tiem, kas dod viņiem patvērumu. Līdz 2018. gadam šis likums bija izmantots 41 reizi, lai uzbruktu 19 valstīm. 2024. gada janvārī Baidens vienpusēji par teroristiem pasludināja Jemenas hutiešus. Mēdz notikt sabiedrības demonstrācijas kara vai miera atbalstam, taču tajās iesaistās tikai neliela iedzīvotāju daļa. Karš kļūst nepopulārs, ja tajā klājas slikti vai ja tā vajadzībām nepieciešama mobilizācija, papildu nodokļi vai aizņēmumi. Valdošajā šķirā var pastāvēt frakcijas, kas aktīvi atbalsta karu vai mieru, var notikt īpašu interešu grupu rīkota lobēšana vai studentu un intelektuāļu mobilizēšanās. Taču tā tad nu arī ir plašākā sabiedrības līdzdalība attiecībā uz lēmumiem par karu un mieru. Tātad jautājums ir, nevis kāpēc valstis karo, bet gan kāpēc to dara valdītāji.

Valdītāju motīvi

Tā kā karus rīko valdītāji, svarīgi ir viņu mērķi un personība. Nedaudzi no viņiem uzmanību koncentrē uz stabilitāti, ekonomiku, sociālo labklājību vai tiesiskumu un iestājas pret karaklausību un augstākiem nodokļiem. Citi karu uzskata par ienesīgu vai varonīgu, labprāt paaugstina nodokļus un ierosina ieviest obligāto karadienestu. Svarīgs rādītājs ir katra personīgā karošanas vēsture: vairākas uzvaras pēc kārtas vairo prestižu un pavalstnieku lojalitāti, palielinot iespēju, ka sekos jauni kari. Valdītāji var būt spējīgi vai nekompetenti, mierīgi vai impulsīvi, aizdomīgi vai paļāvīgi, viegli vai grūti aizvainojami. Salīdziniet trīs pēc kārtas valdījušus Minu dinastijas imperatorus: tie ir karotājs Junle, administrators Sjuaņde un nepraša Džentuns. Salīdziniet nežēlīgo karotāju Henriju V ar Henriju VI, kam bija garīgās veselības problēmas, vai miermīlīgo Čemberlenu ar kareivīgo Čērčilu, vai Obamu, kurš vēlējās pieskatīt katru sīkumu, ar neparedzamo nejēgu Trampu. Latīņamerikā četros no 15 izcīnītajiem kariem var vainot pārgalvīgus prezidentus, kas uzsāk vai izprovocē karu, kurā, visticamāk, zaudēs. Tā kā atšķirības starp personībām ir neparedzamas, reālisti savos modeļos tās noraksta kā “troksni”. Taču modeļus nedrīkst jaukt ar izskaidrojumiem.

Monarhi, diktatori un prezidenti par valsts politiku reti lemj vienpersoniski. Viņi bieži uzklausa citus viedokļus galmā, padomēs vai asamblejās. Taču valdītāji cenšas iecelt padomniekus, kuru uzskati ir līdzīgi viņējiem, un debates nacionālajā politikā iespaido to, kā viņi uztver ārpasauli. Lēmumi par karu un mieru bieži atkarīgi no tā, kurai frakcijai ir virsroka iekšpolitikas jautājumos. Debates par Japānas imperiālismu 20. gadsimta sākumā atrisinājās, kad Lielās depresijas, strādnieku šķiras apspiešanas, politisko partiju sabrukuma un pret mēreniem politiķiem sarīkotu atentātu iespaidā varas līdzsvars Tokijā nosvērās pa labi. Imperators un viņam tuvākās aprindas līdz ar to pavērsās agresīva imperiālisma virzienā. Bušs Jaunākais nāca pie varas, pateicoties savai iekšpolitiskajai programmai, būdams pilnīgā neziņā par norisēm ārpasaulē. Viņš ļāva, lai cilvēkus ārlietu un aizsardzības posteņiem izvēlas viceprezidents Čeinijs. Čeinijs izvēlējās “vanagus”, kas bija noskaņoti uzsākt karus.

Valdītāji mēdz arī izmantot karus, lai nostiprinātu savu politisko varu. Daži marksisti izteikuši viedokli, ka karš tiek izmantots, lai novērstu uzmanību no šķiru cīņas. Svarīgākais piemērs tam ir periods pirms Pirmā pasaules kara, kad monarhi savos aprēķinos tiešām ņēma vērā strādnieku šķiras ietekmi. Taču viņiem kara sekas bija revolūcija, par ko jau pirms tam bija brīdinājuši atsevišķi galma skeptiķi. Karam ir tendence drīzāk saasināt nekā mazināt šķiru pretrunas, īpaši pēc sakāves. Biežāk gan valdītāji, netiekot galā ar sāncenšiem, uzsākuši karu, lai novērstu konfliktu elites aprindās vai lai atspēkotu pārmetumus par vājumu, kā tas bija ar Taidzunu vai Anglijas karali Henriju V. Vāji valdītāji, kas uzsāk karu, bieži vien nevēlas piekāpties, baidoties, ka tas pastiprinās viņu negatīvo tēlu. Šādas “auditorijas izmaksas” ļoti svarīgas likās senās Ķīnas feodāļiem un imperatoriem, viduslaiku monarhiem, valstu vadītājiem, kuri uz galvas metās Pirmajā pasaules karā, ģenerālim Galtjeri, Sadāmam Huseinam. Monarhi var vēlēties pierādīt, ka viņi patiešām ir Debesu dēli vai Dieva iesvaidīti. Putins vēlas pierādīt, ka viņš ir Pēteris I. Valdītāji, kuri baidās no saviem ģenerāļiem, var tīšuprāt novājināt armiju, lai mazinātu apvērsuma briesmas. Rezultātā ir mazāka iespēja, ka viņi uzsāks karu, toties šāda pavērsiena iedrošināto konkurējošo valstu uzbrukuma draudi pieaug. Persiešu valdnieks šahs Muhammads II, baidoties no saviem ģenerāļiem, sadalīja armiju mazākos karaspēkos, ko izvietoja dažādās pilsētās, un Čingishans varēja tos citu pēc cita pieveikt un iznīcināt šaha impēriju. Romas imperatori izmantoja pretoriāņu gvardi, lai pasargātos no savas armijas. Inku valdnieki centās nodrošināties pret apvērsumiem, mazinot armijas spēku, un tieši tāpat rīkojušies vairāki Tuvo Austrumu režīmi: Sadāms Huseins šādā veidā būtībā pašiznīcinājās. To pašu gandrīz paveica arī Staļins ar 30. gadu tīrīšanu Sarkanās armijas virsnieku sastāvā.

Kara finansiālās izmaksas bieži bijis racionāls faktors, kas valdītājus atturējis no karošanas, jo nodokļu palielināšana ir nepopulārs solis. Bieži vien valdītāji nebija noskaņoti izspiest papildu ienākumus no zemniecības, baidoties no dumpja vai ilgstoša kaitējuma ekonomikai, kas savukārt nākotnē nozīmētu kariem mazāk nodokļu un karotāju. Viegli pieveicami pretinieki vai īsi kari neradīja postošas sekas, tāpat arī stingru noteikumu regulēti kari ar nelieliem upuriem. Tomēr, ja vienīgais motīvs karu sākšanai būtu ekonomiskais ieguvums, pasaules vēsturē būtu bijis krietni mazāk karu, jo tikai nedaudzi tiešām dod kādu ieguvumu.

Emocijas un ideoloģijas

Vēsturnieki norādījuši uz alkatību un slavas kāri kā svarīgākajiem kara sākšanas motīviem. Politologi piedāvā citu pāri, kas daļēji pārklājas ar iepriekšējo: alkatība un pārestība. Tie, kas sākuši agresīvus karus, saviem karotājiem un pavalstniekiem parasti solījuši dažādus ekonomiskus labumus, taču, iegūstot jaunu teritoriju, nodevas vai pakļāvīgus vasaļus, valdnieki saņēmuši arī gandarījumu, ko sniedz gods un augsts statuss – pašiem un visai valstij, bet šīs divas lietas viņu acīs bijušas viens un tas pats: viņi taču ir “valstsvīri”. Slava bija augstākais sasniegums, jo to uztvēra kā kaut ko mūžīgu, turpretim ekonomiskais izdevīgums noder tikai tagadnē. Šie goda un slavas motīvi apvienojās vienā ideoloģiski emocionālā komplektā un darbojās paralēli materiālā ieguvuma motīvam. Es gribētu nosaukt vēl trešo motīvu – valdītājiem dabiski piemītošo slieksmi gūt baudījumu no pacelšanās pāri citiem, kā to uzsvēra Nīče. Tā saskatāma lielu iekarotāju attieksmē, kam līdzi bieži vien nāk viņu karavīru sajūsmas pilnā nodošanās laupīšanai un izvarošanai, arī sirojumiem. Amerikas līderi šodien tīksminās par apziņu, ka ir “brīvās pasaules līderi” vai “pasaulē varenākās lielvalsts” pārstāvji. Šie trīs motīvi – alkatība, statuss-gods-slava un kundzība – daudzkārt veidojuši kombinācijas, kas kropļo racionālus aprēķinus.

Reālistu racionalitāte prasa kara ekonomiskās izmaksas un ieguvumus samērot ar upuriem un uzvaras ticamību, taču tas nav viegli. Lai to paveiktu, valdītājiem vajadzētu vienlaikus novērtēt četrus atsevišķus kritērijus, un nav tāda vienādojuma, kas padarītu to iespējamu. Tomēr kara cena cilvēku dzīvību izteiksmē valdītājiem bieži likusies nebūtiska, jo reti kurš no viņiem kaujā riskējis ar savējo. 20. gadsimtā viņi jau bija kļuvuši par kabineta slepkavām, kas sūta jaunus vīriešus mirt kaut kur tālumā. Reti kura militārā kampaņa atcelta tāpēc, ka bijis bail zaudēt daudz dzīvību. Neveiksmes parasti tikai pastiprināja aicinājumus nebaidīties no upuriem, ko valdītāji paši no sevis neprasīja. Daudzi vadoņi savus karavīrus uzskatīja par salašņām no necivilizētajām zemākajām šķirām. Mūsdienu karavīriem nepatīk, ka tos uzskata par lielgabalu gaļu: Pirmajā pasaules karā franču kājnieki sadumpojās un pieprasīja, lai upuri, ko no viņiem prasa, būtu “samērīgi”. 2021. gadā afgāņu karavīri masveidā dezertēja, kad viņu priekšstatus par samērīgiem upuriem izjauca pēkšņā ASV karaspēka izvešana.

Reālisti nepievērš pienācīgu uzmanību svarīgajai lomai, kāda lēmumā sākt karu ir emocijām un ideoloģijām. Tās palīdz, aizpildot tukšumus cilvēka racionalitātē, situācijā, ar ko netiek galā zinātniskās zināšanas, un ļauj rīkoties, neraugoties uz neskaidrību, jo karš vienmēr ir kā riskants šāviens tumsā. Tādām emocijām kā aizvainojums, naids un godkāre ir ievērojama loma briestošā kara tuvināšanā vidē, kam raksturīgs drīzāk drudzis nekā miers, un tās vēl vairāk pastiprina anarhija, kas valda starpvalstu attiecībās. Strīdus var saasināt provokācijas, naidīga retorika, ieroču žvadzināšana, patruļu sadursmes, kuģa nogremdēšana vai slikta izturēšanās pret valsts pilsoņiem ārzemēs, un tas viss vēl vairāk uzkurina emocijas. Pretējās puses pastrādāto nežēlību publiskošana pastiprina izredzes, ka eskalācija turpināsies. Pretiniekus uzskata par “teroristiem”, Ameriku – par Lielo Sātanu, Irānu – par vienu no Ļaunuma Ass zemēm. Risināt sarunas ar ļaunumu ir grūti. Pragmatismu ņem talkā, lai panāktu mieru, bet karā apelē pie emocijām, kas kļūst vēl spēcīgākas, kad sākušās kaujas, padarot konflikta pārtraukšanu vēl jo grūtāku. Agresija, ko uzkurina paštaisnas dusmas, var ņemt virsroku pār pretrunīgu informāciju, kas varētu mudināt izvēlēties mieru. Kad abās pusēs virmo emocijas, seko postoša abpusēji riskanta spēle.

Vēstures liecības vedina domāt, ka pārmērīgai pašpārliecībai kombinācijā ar neracionālām bailēm bijusi būtiska loma daudzu mūsdienu karu uzsākšanā. Pētījumā, kurā analizēti 26 kari, kas notikuši 20. gadsimtā, secināts, ka lēmumā par to uzsākšanu kļūdas lielākoties pieļautas ne jau neprecīzas informācijas vai lojalitātes problēmu dēļ, kā sacītu reālisti, ne arī materiālo interešu dēļ, kā apgalvotu marksisti un ekonomisti; tās izraisījušas tādas emocijas kā goda, statusa vai atriebības kāre.¹ Pētot lomu, kādu mūsdienu karadarbībā bijusi provokācijai, atklājies, ka spēcīgās lielvalstīs divreiz iebrukuši neizprovocēti agresori, bet vēl sešos citos gadījumos agresorus izprovocējis “fantāzijas uzkurinātais defensīvais kareivīgums”, kāds, viņuprāt, piemitis upuriem; reālos draudus saasinājusi “viņu pašu slieksme pārspīlēt iespējamās briesmas un reaģēt uz tām ar pretdarbīgu kareivīgumu.”² Vēl kādā pētījumā, kas uzsver pārmērīgas pašpārliecības lomu karošanas lēmuma pieņemšanā, konstatēts, ka iemesls, kāpēc valdītāji nav pienācīgi novērtējuši savu pretinieku vai izredzes, ka tam palīdzēs arī citi, bijis “reālas empātijas trūkums attiecībā pret saviem upuriem vai to potenciālajiem sabiedrotajiem”. Minētie pētījumi neaplūko koloniālos karus, kuros empātijas trūkums izpaudies vēl uzkrītošāk. Šie emocionālie stāvokļi – bailes, pārmērīga pašpārliecība, empātijas trūkums – traucē racionāliem lēmumiem. Visus trīs mēs patlaban varam vērot gan Krievijā, gan Izraēlā.

Svarīgs faktors šajā ziņā ir vienotības efekts sabiedrībā, kā atzīmējis Dirkems. Ibn Haldūna apzīmējums tam ir asabija, normatīvā solidaritāte, kas rada kolektīvu gribu tiekties uz tālāku mērķu sasniegšanu. Viņš apgalvoja, ka tā ir pati fundamentālākā saite cilvēku sabiedrībā un galvenais vēstures virzītājspēks, kas izskaidro karavīru uzticību un drosmi kaujā. Taču normatīvai solidaritātei ir arī ēnas puse: tā neļauj just empātiju pret ienaidnieku un saprast to. Dirkemam nacionālā sabiedrība ir būris, kas iesprosto cilvēku, uzspiežot stereotipisku priekšstatu par “citādo”. Kara laikā karaspēks dodas kaujā ar dziesmu un marša solī, nespējot iztēloties, ka tajā pašā brīdī un ar tādu pašu aizrautību to dara arī ienaidnieka karavīri. Valdītāji noliedz, ka ienaidnieka pārliecībai varētu būt jebkāds pamats, noniecina tā taisnīguma izjūtu, cīņas garu un noturību, kas var nepazust arī pēc zaudējuma. Atkal kā lieliski piemēri jāmin Putins un Netanjahu. Kā gan viņi var cerēt, ka viņu šausmīgās ofensīvas ar laiku panāks pakļaušanos viņu varai? Un tieši tāpat – vai Hamās līderi neapzinājās, kādas elles šausmas gāzīsies no debesīm pēc zvērībām, ko viņi pastrādāja 7. oktobrī? Valdītāji uz ienaidnieka resursiem raugās aprobežoti, vadoties vienīgi pēc ārējām vājuma pazīmēm – baumām par nevienprātību vai neapmierinātību, karaspēka demoralizāciju, pagrimuma iespaidu, ko pastiprina rasu vai reliģiskie stereotipi, vai nicinājumu pret it kā vārgulīgu vadoni –, tādējādi visnotaļ saprotamām kļūdām piejaucot arī pašapmāna devu.

Vērtības un fakti

Pārmērīga pašpārliecība rodas arī tad, ja izplūst robeža starp faktiem un vērtībām. Racionālās izvēles teorija tiecas būt zinātniska, stingri nošķirt faktus no vērtībām; pasaulē valda “tas, kas ir”, nevis “tas, kam vajadzētu būt”, kā jau mācīts visiem sociālo zinātņu pētniekiem. Taču domāšana darbojas citādi. Mēs visi jaucam kopā faktus ar vērtībām. Karā tas izpaužas kā pārliecība, ka mūsu mērķis ir taisnīgs, tāpēc mums vajadzētu izcīnīt uzvaru. Angļu valodā vārds should – “vajadzētu” – sevī nes divkāršu nozīmi: uzvara ir morāli vēlamais, bet reizē arī ticamais iznākums. Amerikas pilsoņu karā gan Savienības, gan Konfederācijas armijas karavīri bija pārliecināti, ka viņu lietas taisnīguma dēļ uzvarai jānāk ātri. Kad sākās Pirmais pasaules karš, britu karavīri domāja, ka būs mājās jau līdz Ziemassvētkiem, bet vācieši – ka pagūs atgriezties pirms rudens. Romas senatori ticēja, ka visi viņu kari ir taisnīgi – ka tiem savu svētību devuši dievi, sūtot viņu karaspēku taisnīgā uzbrukumā, kur garantēta uzvara. Ķīniešu konfūcisma un legālisma teorētiķi šo ideju iztirzājuši sīki un smalki un pārsvarā nonākuši pie secinājuma, ka taisnīgs un tikumīgs valdnieks uzvarēs netaisnīgu un despotisku sāncensi, jo cilvēki viņam sniegs lielāku atbalstu. Labajam ir spēks. Šī apgalvojuma patiesums ir strīdīgs, taču, ja viena puse jūtas īpaši taisnīgas idejas motivēta, tās karaspēka noskaņojums var būt labāks un arī kaujas laukā var veikties labāk, kā apgalvoja gan klasiskie ķīniešu teorētiķi, gan Ibn Haldūns un kā pierādīja Vjetnamas Tautas armija cīņā ar amerikāņiem. Tomēr, ja abas puses ir vienlīdz pārliecinātas par savu taisnību, tad rezultāts ir vēl jo asiņaināks konflikts, kā tas bijis gadījumā ar Trīsdesmitgadu karu, Otro pasaules karu vai Izraēlas un Palestīnas konfliktu.

Pārliecīgu pašpaļāvību rada arī ideoloģijas, kas demonizē ienaidnieku. Putins demonizē ukraiņus, saucot viņus par fašistiem; ASV administrācijas demonizējušas ājatollas, Sadāmu un Kadāfi. Putins bija pārliecināts, ka panāks ātru militāro un politisko uzvaru, bet amerikāņi un izraēlieši zināja, ka viņu militārais pārsvars nodrošinās uzvaru kaujas laukā, taču maldījās, spriežot par politiskajām sekām. Viņi ticēja savu mērķu globālajam taisnīgumam. Irākiešiem “vajadzētu” ar prieku sagaidīt amerikāņus; amerikāņiem “vajadzētu” spēt izveidot demokrātisku iekārtu citur pasaulē; izraēliešiem “vajadzētu” varēt nodrošināt mieru savā valstī. Pēdējā laikā uzkrītoši bieži ir tieši šādi ideoloģiskie kari pret “ļaunajiem” ienaidniekiem; tas ir pretrunā ar Vēbera apgalvojumu, ka mūsdienu pasaule kļūst arvien racionālāka. Modernās ideoloģijas izaudzinājušas agresorus, kas vēlas pārveidot vai iznīcināt sabiedrību valstī, kurai uzbrūk. Ekstrēms gadījums šajā ziņā bija nacistiskā Vācija, jo nacistu uzvaras gadījumā nāve vai verdzība gaidīja ebrejus, komunistus un slāvus. Šīm grupām pašaizsardzība nozīmēja izmisīgi racionālu mēģinājumu izdzīvot.

Valdītāji sastapušies arī ar kārdinājumu vēlreiz iet ceļu, kas savulaik atnesis panākumus. No uzvarām dzima pārliecība par saviem spēkiem, līdz ar to karš kļuva par ticamāku jebkuru domstarpību iznākumu. Roma, dažas pēdējās no senās Ķīnas karojošajām valstīm, palikušie Japānas daimjo un ietekmīgākie no izdzīvojušajiem agro jauno laiku Eiropas valdniekiem bija raduši uzvarēt. Lielākā daļa ar laiku par to saņēma pelnīto sodu, taču savulaik izcīnīto triumfālo uzvaru virkne bija atstājusi pēdas karošanas kultūrā un būtiskajā militāro institūciju lomā valsts dzīvē. Valdītāju izpratnē tieši karš, nevis tirdzniecība bija ceļš uz bagātību, veiksmīgu karjeru, sociālo stāvokli un slavu. Romas republika bija galējs piemērs tam, kā karošanas kultūra iespaidoja sabiedrības dzīvi, un romiešu militārismam bija neparasti garš mūžs. Taču kara kultu mēdz mantot arī sekojošās sabiedrības, kā tas bijis gadījumā ar Prūsiju un Vāciju un seno un mūsdienu Japānu. Markss sacīja, ka visu mirušo paaudžu tradīcijas ir slogs, kas kā murgs gulstas uz dzīvo smadzenēm, taču vadoņiem, kuri pieraduši uzvarēt, karš bieži vien ir visai patīkams nomoda sapnis.

Novirzīšana

Tika atrasti divi ceļi, kā mazināt kara izraisītās sāpes. Pirmais paredzēja cīņas noteikumus, kas pēc iespējas samazināja kritušo skaitu valdošās šķiras un virsnieku rindās. Galējs šī principa piemērs bija acteku rituālie “ziedu kari”, bet maigākas formas pastāvēja Ķīnā Pavasara un rudens periodā, viduslaiku Eiropā un pēc tam atkal gadsimtā, kas sekoja 1648. gada Vestfālenes miera līgumam. Kari notika, taču tos regulēja stingri noteikumi par izturēšanos pret gūstekņiem un ieņemtajām pilsētām, un tas nozīmēja, ka maksa par tiem nebija gluži tik dārga – vismaz zināmai sabiedrības daļai.

Otrs veids, kā mazināt sāpes, bija karu novirzīšana. Senajā Ķīnā un Eiropā konfliktus starp galvenajām lielvalstīm varēja daļēji novirzīt uz vājākām tautām kaut kur perifērijā vai nenozīmīgākajiem ienaidnieka sabiedrotajiem. Impērijas veidoja, izplešoties pa perifēriju: Roma – pa Vidusjūras reģionu, Džou dinastijas valdnieki – starp “lauka cilvēkiem”, un 18. gadsimta Lielbritānija un Francija – pa visu pasauli, kad abu valstu miera līgumi parasti piešķīra teritoriālus ieguvumus abām pusēm uz kolonizēto iezemiešu rēķina. Tad sekoja kara laupījuma dalīšana, kā Āfrikas sadalīšana starp Eiropas valstīm vai situācija vēlīnajā Ķīnas impērijā, kad pasaules svarīgākās lielvalstis piedalījās sabiedroto karaspēka izveidošanā, lai apspiestu ķīniešu pretošanos. Aukstā kara laikā ASV un PSRS konflikts tika risināts ar pastarpinātu karu palīdzību – racionāla stratēģija pašām superlielvalstīm, lai arī varbūt ne gluži to satelītvalstīm un lielvalstu vadītajām kustībām.

Un otrādi, atkārtoti zaudējumi vai dārgi izmaksājuši neizšķirti iznākumi mazināja ambīcijas, iedragājot militārismu, – tā ir aizkavēta “reālistiska” reakcija, kā, piemēram, Romas impērijā pēc vairākiem neko neatrisinošiem kariem ar partiešiem un ziemeļu barbariem. Šausminošie 16. gadsimta Japānas pilsoņu kari radīja vispārējas ilgas pēc miera, ko Tokugavas sjogunāta politika spēja nodrošināt turpmākajiem 300 gadiem. Reālistisks pragmatisms biežāk gan bija īslaicīgs efekts. Četriem no traģiskākajiem Eiropas konfliktiem – Trīsdesmitgadu karam, Napoleona kariem un abiem pasaules kariem – sekoja diplomātiska miera periodi. Pirmajos trīs gadījumos tie bija īslaicīgi. Ceturtais šobrīd šķiet apdraudēts. ASV neseno neveiksmīgo karu virkne var arī nenovest pie ilgstoša piesardzības perioda Vašingtonā, jo ASV vadītāji bojāejas risku novirzījuši uz ienaidnieka karavīriem, civiliedzīvotājiem un algotņiem, kas mirst tālu no amerikāņu sabiedrības acīm. Dažiem amerikāņiem karš Ukrainā ir ideālā vētra, kas novājina Krieviju uz ukraiņu dzīvību un amerikāņu dolāru, bet ne amerikāņu dzīvību rēķina. Tramps tam nepiekrīt. Viņam dolāri ir pārāk dārgi.

Izdzīvošana?

Par labu racionāliem kariem runā vēl viena reālistu argumentu virkne, ko mums vajadzētu aplūkot. Autori, kas pazīstami kā defensīvie reālisti, saka, ka valstis pirmajā vietā liek izdzīvošanu un racionāli aprēķina līdzekļus, kas ļauj to nodrošināt. Agresīvie reālisti saka, ka valstis aprēķina ekonomisko vai stratēģisko ieguvumu no kara, samērojot to ar izmaksām bagātības un dzīvību izteiksmē un militāras uzvaras iespējamību. Ja izredzes liekas labas, valsts sāk karu. Valstis sāk karu, kad to armijas ir spēcīgas, bet izvēlas aizsardzību vai diplomātiju, kad tās ir vājas. Manuprāt, apšaubāmi ir abi šie pieņēmumi.

Paši valstu vadītāji ir pārliecināti, ka viņu lēmumi kara un miera jautājumā ir racionāli, un, protams, centīsies izvairīties no karošanas, ja uzskatīs, ka viņus gaida zaudējums. Taču mēs varam ierosināt vienkāršu pārbaudi: vai tie, kas sāk agresīvus karus, tajos uzvar? Pats par sevi saprotams, ka daži neuzvar, taču iespējams, ka tas tikai norāda uz saprotamām kļūdām. Un ja nu kara iniciatori sistemātiski zaudētu vai izcīnītu dārgus karus, kuros uzvarētājs nav neviens? Dati liecina, ka agresoram vidēji ir 50% izredžu uzvarēt, un apmēram pusē uzvaras gadījumu runa ir par haizivju un grunduļu karu, kurā iznākums ir samērā paredzams. Vai jūs riskētu sākt karu, kurā uzvaras izredzes ir tikai 50:50? Klauzevics atzīmēja, ka karš ir laimes spēle – taču laikam gan ne visai prātīga.

Grūti kaut cik atzinīgi novērtēt defensīvo reālistu pārliecību, ka izdzīvošana ir valsts pamatmērķis, jo nomācošais valstu vairākums to nav spējis. Tas neattiecas uz postkoloniālo Latīņameriku, kur mēģinājumi līdzsvarot hegemonijas kārotāju centienus izrādījās veiksmīgi sešos karos un necieta sakāvi nevienā militārā konfliktā. Pēc 1830. gada izdzīvojušas visas šī reģiona valstis. Tas ir netipiski. Pēc Džou dinastijas no vairāk nekā 70 Ķīnas polītijām izdzīvoja tikai viena. 16. gadsimta Japānā no vairāk nekā 200 polītijām pāri palika viena. Eiropas valstu skaits līdz 20. gadsimta sākumam saruka no 300 līdz 30. No pirmskolumba Amerikas un Āfrikas pazudis nezināms daudzums valstu un cilšu. Pasaules civilizācijas izpletušās, iznīcinot vairumu mazāko polītiju. Tās iznīka, ciešot sakāvi karā, piekāpjoties militāra spēka draudu priekšā vai laulības un mantojuma līgumu dēļ. Tomēr vairums pazudušo valstu gāja bojā kara vai kara draudu rezultātā. Taču mūsdienās šāda izzušana ir reta parādība.

Es sāku ar jautājumu, kāpēc valdītāji savu mērķu sasniegšanai izvēlas karu, nevis maigākus varas instrumentus. Taču “izvēle” šajā gadījumā nav gluži īstais vārds, jo lēmumos ietverti arī sociālie un vēsturiskie nosacījumi, kurus paši spēlētāji var pilnībā neapzināties, jo tie ir daļa no realitātes, kas tiek uztverta kā kaut kas pašsaprotams. Sociālās struktūras rada cilvēki, taču pēc tam tās institucionalizējas, ierobežojot savu izveidotāju turpmāko rīcību. Lēmumus par karu un mieru iespaido nosacījumi, kas mantoti no pagātnes. Karam ir daudzi un dažādi cēloņi; motīvi un līdzekļi jāaplūko to vēsturiskajā, ekoloģiskajā un ģeopolitiskajā kontekstā, tāpat kā neparedzami eskalācijas procesi. Ja to daudzveidīgā mijiedarbība apgāž reālistu spriedumus, tikpat labi tā var izrādīties spēcīgāka arī par jebkuru vienkāršu cēloņsakarības teoriju. Atbildot uz to, daži starptautisko attiecību reālisti paplašinājuši racionālas izvēles jēdzienu, iekļaujot tajā arī visus šos faktorus – emocijas, ideoloģijas, iekšpolitiku un tā tālāk. Taču, ja mēs tos visus atzīstam par racionāliem, teorija kļūst par noslēgtu loku un mēs vairs vispār nevaram teikt, ka pastāv arī kaut kas iracionāls.

Gan reālisma, gan marksisma kara teorijām pamatā likta ideja par apvienotu ekonomisko un militāro varu – materiālo resursu sagrābšanu ar kara palīdzību. No uzvarētāju viedokļa tas reizēm ir racionāli, taču, kā mēs jau redzējām, šis ir pārliecinošs nulles summas gadījums: lai kāds gūtu labumu, citiem ir jācieš. Bet, ņemot vērā, ka alkatība, triāde statuss-gods-slava un vēlēšanās pacelties pāri citiem nepārprotami ir svarīgi valdītāju rīcības motīvi, nevar sacīt, ka lēmumos par kara sākšanu dominētu racionalitāte. Turklāt pārrēķināšanās notikusi pārāk bieži, lai varētu uzturēt racionālās izvēles modeli. Uzbrukuma kari, kuros viss norit pēc plāna, pārsvarā ir tie, kuros “haizivis uzbrūk grunduļiem” vai kuros karš starp haizivīm ir novirzīts uz grunduļiem, kā tas bija Aukstā kara laikā. Haizivju militārais pārākums nozīmē, ka tām nav pārāk jācenšas aprēķināt savas izredzes; tās var paļauties uz savu uzvaru. Un, tā kā vēsturi raksta haizivis, uzvara karā šķiet daudz ticamāka, izdevīgāka, racionālāka un spožāka nekā ir patiesībā.

© New Left Review, 2024. gada janvāris/februāris