Dzīves ziņa

Rvīns Varde

Karmas sods

Piesaucot Rietumos visvairāk lasītā Solžeņicina darba “Gulaga arhipelāgs” pirmo nodaļu “Arests”, apliecinu: tā ir ārkārtīgi nepatīkama sajūta – iekļūt varas iestāžu zobratos. Tiesa, mani nemaz nearestēja, bet izkratīja gan.

Iespējams, tikai retais spēj iztēloties, ka kaut kas tāds notiek tepat un tālāk minētā iemesla dēļ. Bet notika.

Vārdu sakot, kā tas gadījās?

Jau krietnu laika posmu mani interesēja obscenitāte literatūrā – tā radās gandrīz līdz ar interesi par literatūru pašu. Atminos, sāku apmeklēt krievu bibliotēku Ģertrūdes ielā. Bibliotekāre bija inteliģenta krievu tante ar augstu pieri un biezām krellēm. Vārds pa vārdam sākām sarunāties, viņa slavēja Akuņina mēģinājumus izvilkt no Čehova “Kaijas” vēl kaut ko vairāk, dažbrīd ieteica kādu grāmatu. Taču paralēli daiļliteratūrai es lasīju Pluceru-Sarno, sekojot viņa atsaucēm uz avotiem.

Tikmēr mani vecāki, kaislīgi cenzūras atbalstītāji, saoda ko nelāgu. Reiz tēvs manos krājumos atrada Čārlzu Bukovski un uzmeta acis stāstu nosaukumiem, taču ar to pilnībā pietika. Sajutis briesmas, sarunāju ar klasesbiedru, ka iekrāto obscēno literatūru uz laiku varēšu noglabāt pie viņa. Tur bija arī častušku blāķītis – es tās biju izdrukājis par 4 santīmiem lapā, nav joka lieta. Un tā sanāca, ka vēl pirms skolas bija jāieskrien minētajā Ģertrūdes ielas bibliotēkā. Obscēnā krava bija sabāzta biksēs un aiz krekla. Kad jau grasījos doties prom, bibliotekārei radās aizdomas un viņa pieprasīja parādīt, kas man atrodas aiz apģērba. Drebošām rokām pa vienai vien es vilku ārā savu nelegālo samizdatu, un viņas godīgo acu priekšā mainījās Eroti, karikatūras ar pajūgos iejūgtiem dzimumlocekļiem, Lukas Mudiščeva radinieks, kas caru smīdināja, celdams svaru bumbas paši saprotiet ar ko, un vēl daudzas citas pievilcīgas lietas. Ceļu uz bibliotēku man nācās aizmirst.

Tomēr mācību es nebiju ņēmis vērā, un attiecīgā interese nenoplaka. Pirms gadiem desmit uzrakstīju dažas īsas tematiskas esejas – tāpat vien, vingrinot spalvu – un, nopublicējis internetā, tās nekavējoties aizmirsu. Bet pa to laiku kaut kur nolupušos kabinetos pamazām sāka čaukstēt papīri un klabēt zīmogi. Pēc dažiem mēnešiem vienā jaukā dienā pulksten septiņos no rīta atskanēja zvans – mamma paziņoja, ka pie viņas tikko pabijusi policija, kas tagad dodoties pie manis. Mamma tā arī nebija sapratusi, kas par lietu, taču bija ārkārtīgi uztraukusies. Tikmēr es metos pie datora un tūlīt pat izdzēsu visu, kas kādam varētu likties kompromitējošs. Kā Gaidaja filmā “Nevar būt”, kurā kukuļņēmēja sieva, vīra arestu paredzot, steigā krāmē somā vilnas zeķes, es šaudījos pa istabu, iztēlojoties nākotnes miglainās perspektīvas. Policija ieradās vairāku cilvēku sastāvā un uzrādīja kratīšanas orderi. Apsēdos uz dīvāna un skatījos, ko viņi dara.

Vai šis ir tas dators, ar kuru jūs rakstījāt stāstu, kas publicēts tādā un tādā vietnē?

Jā, šis, – izdvesu, pats tik tikko dzirdēdams, ko saku. – Bet tai vietnē taču bija sacīts, ka saturs domāts cilvēkiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, – es piebildu.

Bet policisti savāca visu datoru – nez kāpēc ne tikai cieto disku – un aizgāja.

Sarunas pie izmeklētājas arī bija dīvainas.

Kāpēc jūs to uzrakstījāt?

Nē, nudien, kāpēc? Tāpēc, ka es to varu. Es arī tagad varu kaut ko tādu uzrakstīt, izmeklētāj. Paldies, nevajag. Es apjautājos, vai viņa kādreiz ir lasījusi de Sadu. Viņa de Sadu lasījusi nebija.

Izrādījās, kāda Anglijā dzīvojoša tautiete, internetā uzdūrusies manām nepiedienīgajām esejām, bija nospriedusi, ka tas ir nepieļaujami. (Ja nu bērni izlasa?) Krietni vēlāk, kad viss bija beidzies, man izsniedza lietas materiālus, kas sastāvēja no 108 lapām. Pirmā lapa bija tieši šis tantes iesniegums bez garumzīmēm, emocionāls vēstījums, kurā bija norādīta viņas adrese un citi dati. Tas mani ļoti izbrīnīja. Ja nu piepeši es tiešām tiktu iespundēts un izrādītos slēpts maniaks, es taču varētu to tanti uzmeklēt. Vai sūtīt viņai gadu no vietas tukšas aploksnes ar kviešu miltiem.

Lai varētu tiesāt, policijai bija jānoskaidro mans psihiskais stāvoklis, tā nu es nonācu Tvaika ielā. Pirmā ekspertīzes daļa bija saruna, kurā man bija jāstāsta par savu dzīvi, skolu, vecākiem. Viena sieviete taujāja, kamēr otra pētīja ķermeņa valodu. Zinot, ka viņas tāpat izzīdīs to, kas nepieciešams, centos runāt atklāti, bet neiedziļinoties. Jāatzīst, sieviete manis izvēlēto stilu novērtēja, sakot:

Jaunais cilvēk, jūs gan esat maniaks!

Cita starpā viņa apjautājās, vai man patīk žņaugt savu meiteni tuvības laikā.

Otrajā daļā bija jautājumi un uzdevumi – man bija jāzīmē dažādi priekšmeti. Jautājumi nereti bija visai līdzīgi, vedinot domāt, ka tā drīzāk ir mana godīguma pārbaude.

Ko jūs mīlat vairāk – māti vai tēvu?

Ja jūs būtu mākslinieks, vai jums patiktu gleznot puķes?

Kad skatāties filmu par bandītiem un policistiem – kam jūs jūtat līdzi?

Ekspertīzes slēdzienā tika ierakstīts: “Vairākkārt atzīmē, ka jautājumiem ir dubultnozīme.” Par manu izskatu tika atzīmēts: “Bohēmisks izskats, kopta bārda.” Mani atzina par pieskaitāmu, tiesa, secinot, ka es esot “paštaisna, egocentriska personība ar noslieci uz literāro ekshibicionismu”. Ekspertīzes pieprasījuma dokumentos gan nemaz nebija lūgts pārbaudīt manu psihisko veselību, bet manu spēju apzināties savu rīcību eseju rakstīšanas brīdī. Tātad esmu apzinājies. Tāpēc mani drīkst tiesāt.

Prokurors bija bargs. Ar brillēm.

Jūs atzīstat savu vainu?

Nē.

Bet vai jūs uzrakstījāt to, kas pievienots lietai?

Jā, to es izdarīju gan.

Tātad jūs atzīstat savu vainu.

Tas nebija jautājums, un, ja arī būtu, es nezinātu, ko atbildēt. Tā kā pusotru gadu jau biju sarunājies ar izmeklētāju, manī vairs nebija ne sevis žēlošanas, ne sašutuma. Ja prokurors teiktu, ka tūliņ sitīs mani krustā, es laikam gan atbildētu: lai notiek. Mans bijušais dators tika pasludināts par noziedzīga nodarījuma ieroci un konfiscēts – gluži kā nazis slepkavības gadījumā. Es vēl vārgi nošļupstēju:

Bet kā tad ar maniem failiem?

Vajadzēja reaģēt ātrāk, – prokurors pamācīja.

Man piesprieda naudassodu, taču, tā kā naudas man nebija, tad tiku notiesāts ar piespiedu darbu.

Probācijas dienests, kas nodarbojas ar piespiedu darbu koordinēšanu, izrādījās iejūtīgs. Tika sastādīts darba grafiks, lai es varētu izciest sodu brīvajā laikā. Mani nofotografēja. Darbinieks pētīja manas dzīvesvietas apkārtni kartē, mēģinot uziet iespējamo darbavietu. Kapi? – Lieliski. Kas var būt labāks par kapiem? Mierīgi un no sirds. Vai jums būtu iebildumi strādāt pansionātā ar ļaudīm, kam ir garīgās attīstības traucējumi? Nē, protams, visu mūžu esmu cerējis. (To gan es skaļi nepateicu.) Nedaudz pārsteidza panta “Vardarbīga rakstura pornogrāfisku materiālu izgatavošana un publiska demonstrēšana” savietojamība ar šāda rakstura darbu, bet ap to laiku es jau sapratu, ka Lielais Brālis nav apveltīts ar tik labu redzi, kā to iedomājas sazvērestību teoriju adepti. Tobrīd es vēl gremdējos psihedēliskās revolūcijas izpētē un sirgu ar interesi par garīgumu, kas izpaudās kā karma joga. Manā izpratnē tas nozīmēja darīt to, ko liek, un nekurnēt par grūtībām, jo tās kalpo izaugsmei un mācībai.

Jaunā darbavieta, kurp devos pēc parastā darba diennakts maiņas, neatgādināja stingrā režīma cietumu, kā iepriekš šķita. Uzreiz sapratu, ka darbiniekus no pacientiem nemaz nav tik viegli atšķirt. Mēļoja, ka ārzemēs šai jomā ļaudis darbojoties ne ilgāk par trīs gadiem, pēc tam notiekot rotācija. Šeit viena tante strādāja jau 19 gadus. Es painteresējos, vai viņa nejūt sekas. Šī atteica, ka pati nejūtot, bet citi gan.

Bruņojies ar karmas jogu, uzsāku savas pārmācīšanas darba gaitas. Līdz šim piespiedu darbu veicēji bija bijuši lielākoties pavisam specifiska rakstura, tādēļ darbinieki pēc laika apvaicājās, kāda iemesla dēļ tad šāds čakls un piedienīgs jauneklis šeit nokļuvis. Kad atklāti atzinos, viņi smējās. Iesākumā laistīju puķes no šļūtenes, tad stiepu pa kāpnēm ratiņkrēslos esošos ļautiņus, nesu ēdiena spaiņus pusdienām un veicu vēl citus derīgus darbus. Jau pašā pirmajā dienā viens onkulis ratiņos paskatījās uz mani viltīgi, bet labvēlīgi un mājieniem aicināja pie sevis. Ievedis mani vannasistabā, viņš aizslēdza durvis, atpogāja bikses un centās ar dažādām skaņām pierunāt mani apmierināt viņa vajadzību. Man tomēr šāds pārbaudījums ar karmas jogu nelikās savienojams, un, kad par šo gadījumu pasūdzējos pansionāta kopējai, viņa paskaidroja:

Tātad tu viņam patiki. Jo parasti viņš nemēdz tā darīt.

Pirmās dienas pansionātā pagāja trauksmaini. Kāda paciente man apsēdās blakus un sāka ļauni smieties. Otra turpat raudāja, un tikai pēc tam sapratu, ka tas nebija ļauni. Kad istabā sūcu putekļus, mani uzmanīgi novēroja kāds pacients, kurš galu galā uzdāvināja man ābolu. Atcerējos, ka Ramana Maharši nekad neliedza cilvēkiem dāvināt sev ēdamo un uzskatīja par pienākumu to apēst. (Reiz viņam atnesa no marihuānas pagatavotas bumbiņas, un pat tās Maharši bija spiests locīt iekšā.) Tāpēc ābolu nekavējoties pieņēmu, bet pēc tam kopējai izteicu pieņēmumu, ka šis onkulis nu gan ir reti sakarīgs.

Sakarīgs? – viņa pārjautāja. – Tu zini, ko viņš izdarīja vakar? Vakariņās bija makaroni. Viņš pateica, ka tie ir viņa mīļākie makaroni. Tad devās uz savu istabu, ieslēdza krānu izlietnē uz pilnu klapi un sāka tajā vemt, izraisot plūdus.

Kāda paciente nekad nerunāja, tikai skatījās tālumā. Taču kopēja apgalvoja, ka tā reiz viņu nezin kāpēc esot nosaukusi par mauku. Kāds puisis mēdza izmesties pagalam pliks un apgalvot, ka visus deputātus vajag “ielikt maisā un samest Daugavā”. Bija vēl kāds klusētājs, kuram patika “zīmēt” – viņam mēdza iedot pildspalvu un baltu lapu, tad nu viņš švīkāja, līdz lapa kļuva caura. Tad deva citu. Ja viņu neapsēdināja, viņš stāvēja kā Atlants. Tiesa, reiz Lieldienās viņš iemeta kopējai ar olu pa pieri. Jā, un citu reizi, pie pusdienu galda piepeši ieraudzījis daiļā dzimuma pārstāvi, viņš sāka neslēpjoties sist kulakā. Sanitāre aizstūma viņu uz tualeti, no kurienes viņš atgriezās piesārtis, labā omā. Kāds zēns runāja tik rupji un izaicinoši, ka es to pat uztvēru personīgi un apjautājos, vai varam nonākt pie kopsaucēja. Izrādījās, viņš vienkārši atkārto mājās dzirdētus vārdus un intonācijas, to nozīmi neapzinoties. Kāds sirmgalvis pacients paziņoja, ka viņam ir 7 gadi. Es attraucu, ka tas nav iespējams. “Domā, kā gribi,” atteica gudrinieks. Viena meitene sāka mani iztaujāt, uzdodot vienu jautājumu pēc cita: “Vai tev ir mājdzīvnieki? Ar ko tu viņus baro? Cik ilgs laiks paiet ceļā uz pansionātu? Vai tev ir meitene?” Un tā vienā laidā. Kad cikls bija noslēdzies un pirmais jautājums izskanēja no jauna, un es aizrādīju, ka viņa atkārtojas, viņa konstatēja: “Es jau neko, tikai prasu.” Vēl kāds nedaudz agresīvāks personāžs pirms kāda laika bija sagrābis vienu darbinieci aiz matiem, otru – aiz krūts un nekādi negribēja no tās šķirties.

Pansionāta uzdevums bija pēc iespējas vairāk iesaistīt pacientus; viņus apmeklēja pat mācītājs.

Viens no aktivitāšu virzieniem bija mākslinieciskā pašdarbība. Lieki piebilst, ka ikviena replika aktieriem padevās ar milzu piepūli, iegaumēt koncepciju viņi nespēja, un man jau no paša sākuma likās, ka nekas prātīgs tur nesanāks.

Liktenīgajā dienā mēs ar pasniedzējām aizkulisēs izveidojām tērpu slānekļus tajā secībā, kādā tie mežonīgā ātrumā bija jāliek virsū ratiņos sēdošajiem aktieriem atbilstoši gadalaiku mijai. Spriedze galēji pieauga, kad viens no aktieriem, kurš stūma savu amata brāli pa skatuvi ratiņos, zaudēja mēra sajūtu un brāzās uz priekšu, nepievērsdams uzmanību orķestra bedrei: viņš apstājās, tikai skaļi apsaukts. Tikmēr aizkulisēs kāds audzēknis sāka rakties mūsu izveidotajās tērpu kārtās. Audzinātājs uzsprāga: “Bļaģ! Ko tu dari?!” Izrādījās, audzēknim bija pazudušas čības, bet nezināms spēks lika domāt, ka čības ir tieši tur, zem drēbēm. Pēc izrādes iestādē salūza lifts. Ratiņos sēdošos cilvēkus nācās stumt pa kāpnēm, kamēr lejā gaidīja autobuss, bet ēdamzālē dzisa pusdienas. Viens kategoriski atteicās kāpt lejā pa kāpnēm – esot bail. Pasniedzēja puķainā kleitā, tēlodama bezrūpību un cenzdamās akcentēt kāpņu pievilcību, lēkāja pa tām augšup un šļūca lejup, bet puisi tas ne mazākajā mērā nepārliecināja. Piedāvājos viņu nonest lejā ar varu, taču manu priekšlikumu nepieņēma, jo būšot liela brēka.

Attieksme pret mani vēl vairāk uzlabojās, kad pansionāta darbinieki atklāja, ka protu zīmēt. Tagad viņi uzelpoja, iemeta miskastē gadiem deldētos zaķīšu un salaveču trafaretus, kamēr es noformēju sienas, izmantojot aplikācijas. Viens kolēģis, kurš piespiedu darbus bija dabūjis, reibumā bēgot no policijas un izrādot pretošanos, pieķēris mani lasām grāmatu par Nisargadatu Maharadžu, pagrozīja to rokās un, nebildis ne pušplēsta vārda, atdeva to atpakaļ. Darbinieki ik dienas mudināja mani doties mājās agrāk, solot vajadzības gadījumā probācijas dienesta pārbaudei pateikt, ka esmu devies uz veikalu pēc viņu lūguma. Kad piespiedu darbi bija beigušies, viņi uzdāvināja man trauku servīzi. Tas bija aizkustinoši.

Pēc soda saņemšanas vienmēr pastāv risks aiziet Dostojevska pēdās, kurš savu nonākšanu uz ešafota sāka uzskatīt par pamatotu mācību. Tomēr man nemaz nebija daudz iemeslu uzskatīt to visu par sodu, vienīgi nedaudz sarūgtināja tas, ka policija manā datorā tagad spēlē Solitaire. Bezspēcība un vientulība papīra giljotīnas priekšā bija radījusi zināmu samierināšanos. Turklāt pat Brodskis negribēja, lai viņu uzskata par upuri. Labi, ka likums pāriet, bet māksla – nekad. No otras puses, būt tiesātam par teksta uzrakstīšanu ne katram izdodas.

Raksts no Marts 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">