Kāpēc tik grūti domāt racionāli?

Racionālāko cilvēku, kādu pazīstu, es sastapu koledžas pirmajā kursā. Gregs (tas nav viņa īstais vārds) piestrādāja par “tehnisko atbalstu” tajā pašā datorklasē, kur strādāju arī es, un mēs sadraudzējāmies. Es biju iecerējis specializēties radošajā rakstīšanā, bet Gregs teica, ka vēl nav izvēlējies starp fiziku un ekonomiku. Viņš taisījās izvēlēties fiziku, ja izrādīsies, ka viņš ir pietiekami gudrs, un ekonomiku, ja tā nebūs; Gregs sprieda, ka tas noskaidrosies tuvāko mēnešu laikā – pēc atzīmēm. Viņš izvēlējās ekonomiku.

Mēs īrējām vienu dzīvokli, un mūsu domas dažādos jautājumos bieži vien nesakrita. Es kaut kāda iemesla dēļ biju pieteicies uz lekcijām par veselības aprūpes politiku, un manī izraisīja sašutumu doma, ka slimnīcu vadībai, sniedzot pakalpojumus, jāņem vērā ārstēšanas izmaksas. (Vai gan lēmumu par to, kas vislabāk palīdzēs pacientiem, nevajadzētu atstāt tikai ārstu ziņā?) Es pamatīgi sacepos un noformulēju dažādus argumentus, kas pamatoja manu viedokli; biju pārliecināts, ka man ir taisnība gan praktiskā, gan morālā aspektā. Gregs nogrozīja galvu. Viņš aizrādīja, ka mans tēvs ir mediķis, un paskaidroja, ka tas, ar ko es nodarbojos, ir “motivēta spriešana”. Manas sajūtas pateica priekšā, ko domāt, un smadzenes pēc tam izprātoja, tieši kā domāt. Man tikai likās, ka tā ir domāšana, bet tā nebija.

Nākamajā gadā bariņš no mums sapirkās stereosistēmas. Izvēle nebija vienkārša: vajadzēja ņemt vērā kanālus, augsto frekvenču skaļruņus, zemo frekvenču skaļruņus, priekšpastiprinātājus. Gregs vispirms to visu pamatīgi izanalizēja un tikai tad no šiem elementiem savāca sev jēdzīgu aparatūru. Es nopirku sistēmu, kura, pēc manām domām, izskatījās stilīgi un kuras skaņai piemita kaut kāds vārdos nenoformulējams tonāls je ne sais quoi¹. Man šķita, ka Grega pieejai trūkst iztēles lidojuma, ka tā ir pārāk utilitāra. Vēlāk, kad viņš nopirka jaunu akustisko sistēmu, es atpirku no viņa veco un konstatēju, ka tā ir daudz labāka par to, kuru savulaik izvēlējos es.

Pēdējā kursā es sāku domāt par doktorantūru. Kāds pazīstams doktorants mani mēģināja atrunāt, brīdinot, ka darba izredzes angļu valodas pasniedzējiem ir visai drūmas. Un tomēr es pieņēmu apšaubāmo lēmumu tiekties pēc doktora grāda. Gregs pievērsās finansēm. Mēs palikām draugi un bieži diskutējām par stāvokli pasaulē un metatēmu – kā to visdrošāk uzzināt. Mani nomāca milzīgais pieejamo zināšanu apjoms – pārāk daudz žurnālu, pārāk daudz grāmatu –, tāpēc, pieaicinājis sava Vergilija lomā Gregu, devos dziļāk racionalitātes valstībā. Izrādījās, ka pastāv aizvien pieaugoša racionalitātes kustība ar savu ētosu, domāšanas stilu un zināšanu kopumu, lielā mērā smeltu no psiholoģijas un ekonomikas avotiem. Es, tāpat kā Gregs, lasīju virkni racionālās domāšanas piekritēju blogu – Marginal Revolution, Farnam Street, Interfluidity, Crooked Timber. Es stundām dirnēju tādās vietnēs kā Social Science Research Network un National Bureau of Economic Research, kur varēju piekļūt tikko publicētiem pētījumiem; es uzsūcu akadēmiskus rakstus par kognitīvajām nosliecēm, kas ievirza mūsu domāšanu zināmā gultnē, un apguvu vienkāršu formulu, kas ļauj aplēst manu riskantāko lēmumu “paredzamo vērtību”. Kad taisījos pirkt māju, Gregs man izklāstīja kompromisus, ar kādiem jārēķinās, ja māju īrē, un ar kādiem – ja pērk (nolēmu tikai īrēt); kad apsvēru iespēju mainīt karjeru, viņš manis izvēlētos variantus pārbaudīja ar stresa testu (karjeru nomainīju). Man, no dabas emocionālam un impulsīvam cilvēkam, racionāla domāšana prasīja visai smagu darbu. Pat Gregs atzina, ka tas ir smags darbs: viņam nācās pastāvīgi pārbaudīt pašam savu domāšanu, meklējot tajā vājās vietas – gluži kā zinātniskās fantastikas datoram, kurš nule kļuvis par jūtošu būtni.

Es bieži sev uzdevu jautājumu: kā šādā situācijā domātu Gregs? Es piesavinājos viņa paradumu pārbaudīt, ko es zinu un cik labi es to zinu, lai varētu nošķirt savus labi pamatotos viedokļus no pagaidu uzskatiem. Gregs man teica, ka slikti finanšu ieguldītāji bieži rīkojas ar vienkāršotām, aptuveni zīmētām savu zināšanu kartēm, bet labi investori ir rūpīgi kartogrāfi, kuri skaidri saredz atšķirību starp jau apdzīvotām, tikai aptuveni izmērītām un vēl pilnīgi neapgūtām teritorijām. Tam visam pa vidu mūsu dzīve ritēja savu gaitu. Ap to laiku, kad es pametu doktorantūru, lai izmēģinātu žurnālistiku, Gregs sajūsminājās par savas draudzenes racionālo prātu, apprecējās ar viņu un kļuva par riska ieguldījumu fonda direktoru. Viņa tagadējā personīgā īpašuma vērtība vairākus tūkstošus reižu pārsniedz manējo.

Tikmēr puse amerikāņu atsakās vakcinēties; daudzi tic sazvērestības teorijām vai pseidozinātnei. Nevar sacīt, ka mēs nedomājam, – mēs visu laiku lasām, spriežam, debatējam, taču liekas, ka mēs to darām it kā pa starpu citām lietām, pa ceļam ar vienu aci šķielējot uz troļļiem savā telefonā. Šovasar es telefonā izlasīju ekonomista Ārnolda Klinga bloga ierakstu, kurā viņš atzīmē, ka šogad klajā nācis neparasti liels daudzums grāmatu par racionālo domāšanu, tajā skaitā Stīvena Pinkera “Racionalitāte: kas tā tāda, kāpēc tās liekas tik maz, un kāpēc tā ir svarīga” (Viking) un Džūlijas Geilefas “Izlūka domāšana: kāpēc daži cilvēki lietas saskata skaidri, bet citi ne” (Portfolio). Klings spriež, ka būtu tikai saprotami, ja racionalitāte tieši šobrīd piedzīvotu savu zvaigžņu stundu: “Barbari izlaupa pilsētu, un mirstošās kultūras glabātāji patveras savos pagrabos, lai rakstītu.” Pretrunīgā laikmetā racionalitāte var kalpot par uzskatu higiēnu, veidu, kā nomazgāt no sevis nost maldīgus uzskatus. Šķelšanās laikos racionalitāte sola ieviest tiesas zālē kārtību. Kad pasaule mainās tik strauji, mums vajag stratēģiju, kas palīdzētu to saprast. Mēs gluži saprātīgi ceram, ka racionāli cilvēki būs piesardzīgāki, godīgāki, patiesāki, taisnīgāki, zinātkārāki un kļūdīsies retāk nekā iracionāli cilvēki.

Un tomēr racionalitātei ir arī asi stūri, kuru dēļ ir grūti tai ierādīt vietu savas dzīves centrā. Cilvēks var būt tik racionāls, ka vairs nespēj piekļūt sirsnīgākiem eksistences veidiem – kā students Bazarovs Turgeņeva “Tēvos un dēlos”, kurš pasludina: “Es paceļu skatu uz debesīm tikai tad, kad gribu nošķaudīties.” (Arī Gregs reizēm raizējas, ka ir pārmērīgi racionāls – ka viņš kļūst par bezsirdīgu priekšnieku, aukstu zivi, robotu.) Tu vari būt vislabāko nodomu vadīts un racionāls, bet tomēr kļūdīties – vienkārši tāpēc, ka tik daudz kas mūsu domāšanā var aiziet greizi. (“Racionāls, īp. v.: brīvs no jebkādiem maldiem, izņemot tos, kas rodas novērojumu, pieredzējumu un refleksijas rezultātā,” Ambrozs Bīrss rakstīja “Sātana vārdnīcā”.) Tu vari būt racionāls un ļauties pašapmānam, jo, ja tu sev saki, ka esi racionāls, arī tas var kļūt par neobjektivitātes avotu. Pilnīgi iespējams, ka tu centies izskatīties racionāls tikai tādēļ, lai atstātu iespaidu uz citiem, vai ka dažām lietām (darbam) tev ir racionālāka pieeja nekā citām (bērniem), vai ka tavu racionalitāti nomaina aizvainojums, tiklīdz tavas idejas tiek apšaubītas. Varbūt tu iracionāli turies pie vēlēšanās vienmēr pašam atbildēt uz visiem sarežģītajiem jautājumiem, lai gan daudz jēdzīgāk būtu paļauties uz ekspertu konsensu. Iespējams, ka – gluži kā gadījumā ar “Zvaigžņu ceļa” Spoku – tavas racionālās aplēses nerēķinās ar citu cilvēku iracionalitāti. (Analizējot Spoka prognozes, Geilefa konstatējusi, ka iznākums, ko Spoks atzinis par neiespējamu, patiesībā piepildījies ap 80% gadījumu – bieži vien tieši tāpēc, ka viņš pieņem, ka citi būs tikpat “loģiski” kā viņš pats.)

Par neīstas vai neobjektīvas racionalitātes upuriem var kļūt ne tikai atsevišķi cilvēki, bet veselas sabiedrības. 2014. gadā iznākušajā grāmatā “Sabiedrības sacelšanās un autoritātes krīze jaunajā gadu tūkstotī” Mārtins Gurijs, izbijis CIP analītiķis, kurš kļuvis par libertāriski orientētu sociālo filozofu, rakstīja, ka par mūsu laikmeta galveno drāmu kļuvusi it kā pseidoracionālu institūciju atmaskošana: secinājuši, ka lielie dūži, kas sēž mūsu augstskolās, ziņu dienestos un parlamentos, labāk pieprot radīt racionāli domājoša cilvēka iespaidu nekā patiešām piekopt šādu praksi, cilvēki visā pasaulē pievēršas nihilistiskam populismam, kas jebkādas publiskās racionalitātes formas uzlūko ar dziļām aizdomām. Kovida noliedzēji un klimata aktīvisti ir pilnīgi atšķirīgi cilvēki, taču viņus vieno vilšanās sistēmās, ko mūsu vārdā uzbūvējuši eksperti: gan vienu, gan otru acīs elite pavada laiku, veikli ņirbinot PowerPoint prezentāciju slaidus Davosā, kamēr pasaule apkārt deg zilās liesmās. No šāda skatpunkta raugoties, masu iracionalitātes galvenais cēlonis ir racionālistu kļūdas. Cilvēki ticētu sistēmai, ja tā tiešām būtu sakarīga.

Un tomēr bez šīm racionālajām sistēmām dzīve mūsdienu pasaulē nebūtu iespējama; mums tās jāuzlabo, nevis jānoraida. Mums nav citas izvēles kā vienīgi cīkstēties ar racionalitāti – ideālu, kurš, kā rakstīja sociologs Makss Vēbers, “ietver milzumu pretrunu”. Mēs gribam dzīvot racionālākā, bet ne mānīgi racionalizētā pasaulē. Kā indivīdi mēs gribam būt racionālāki, tomēr ne pārracionāli. Mums jāsaprot, kad domāt un kad beigt domāt, kad šaubīties un kad uzticēties. Racionalitāte ir viena no cilvēces superspējām. Kā iemācīties to izmantot jēdzīgi?

Vēbers, 20. gadsimta sākumā rakstot par racionalitāti, savus pūliņus uztvēra kā mēģinājumu aptvert titānisku spēku – uzaustošu pasaules skatījumu, kas pārraksta visu mūsu vērtību sistēmu. Viņš runāja par dažādiem racionalitātes tipiem. Mēs varam piekopt instrumentālo racionalitāti (kā panākt to, ko es vēlos?) un vērtību racionalitāti, kas attiecināta uz nolūkiem un mērķiem (vai man ir pamatots iemesls vēlēties to, ko es vēlos?). Mēs varam pievērsties afektu racionalitātei (vai es esmu aukstasinīgs, mierīgs un nosvērts?) vai izkopt paradumu racionalitāti (vai es dzīvoju sakārtotu jeb “racionalizētu” dzīvi?). Vēbers neapšaubāmi atzina racionalitāti par lietderīgu, taču bažījās, ka tā pārvērš indivīdu par “zobratiņu lielajā mehānismā” un dzīvi – par “dzelzs būri”. Mūsdienās Vēbera pesimisms joprojām met ēnu uz racionalitāti un ar to saistītajiem vārdiem; tie joprojām ir apvīti ar dubultnozīmēm. Ja jūs nodarbojaties ar organizācijas struktūras racionalizāciju, vai jūs ieviešat kārtību haosā vai tikai meklējat pamatojumu visam, kas patiesībā ir neloģisks?

Vēbera racionalitātes definīcijas nekādā ziņā nav kanoniskas. Darbā “Racionalitātes koeficients: virzība uz racionālās domāšanas pārbaudi” (M.I.T., 2016) psihologi Kīts Stanovičs, Ričards Vests un Magija Toplaka nosauc racionalitāti par “grūtu un samocītu terminu”, daļēji tāpēc, ka filozofi, sociologi, psihologi un ekonomisti to formulējuši katrs citādi. Aristotelim racionalitāte ir tas, kas cilvēku atšķir no dzīvnieka. “Racionalitātes koeficienta” autoriem tā ir prāta spēja, kas paralēla intelektam, taču atšķiras no tā un attiecināma uz cilvēka spēju prātā žonglēt ar vairākiem scenārijiem vienlaicīgi, neļaujot nevienam no tiem piesavināties visu uzmanību vai noskaņot pret pārējiem. Daži cilvēki ir labāki žonglētāji, citi – sliktāki, un tieši tāpēc pasaule ir pilna ar “gudriem cilvēkiem, kas dara stulbas lietas”: studentiem, kas piedzeras iepriekšējā vakarā pirms svarīga eksāmena, vai ceļotājiem, kas pērk aviobiļetes, ieplānojot sev neiespējami īsu pārsēšanās laiku.

Džūlija Geilefa, kura veido raidierakstu ar nosaukumu “Racionāli runājot” un ir viena no bezpeļņas organizācijas “Lietišķās racionalitātes centrs” dibinātājām Bērklijā, savā grāmatā, kas veltīta šai tēmai, vārdu “racionalitāte” izmanto reti. Viņa apraksta “izlūka domāšanu”, kas var palīdzēt “saskatīt, kad tu maldies, uztaustīt savas “aklās zonas”, pārbaudīt savus pieņēmumus un mainīt kursu”. (Turpretim “karavīra domāšana” mudina par katru cenu aizstāvēt savas pozīcijas.) Geilefa sliecas raudzīties uz racionalitāti kā uz metodi, kas palīdz veidot patiesībai atbilstošākus uzskatus. Savukārt Pinkers, kognitīvais un evolucionārais psihologs, to uztver instrumentāli – kā “spēju izmantot zināšanas savu mērķu sasniegšanai”. Saskaņā ar šo definīciju cilvēkam, lai viņu varētu saukt par racionālu, ir jāzina lietas, jāgrib lietas un jāizmanto tas, ko viņš zina, lai panāktu to, ko viņš grib. Nodoms te ir būtiski svarīgs: Pinkers uzsver, ka cilvēks nav racionāls, ja atrisina problēmu, nejauši uzduroties stratēģijai, “kas sagadīšanās dēļ tiešām darbojas”.

Introspekcija ir būtisks racionalitātes priekšnoteikums. Racionālam cilvēkam jāpiekopj tas, ko neirologs Stīvens Flemings darbā “Pazīsti sevi: pašapzināšanās zinātne” (Basic Books) sauc par “metakognīciju” jeb “spēju domāt par savu domāšanu” – “trauslu, skaistu un, godīgi sakot, dīvainu cilvēka prāta īpašību”. Metakognīcija attīstās jau agrā bērnībā, kad mēs vēl ar lielām pūlēm mācāmies saskaņot savas kustības ar nodomiem. (“Kāpēc es tā izdarīju?” nesen man jautāja mazais dēlēns, nejauši nogāzis savu krūzīti no brokastu galda.) Vēlāk dzīvē tā ļauj, piemēram, golfa spēlētājam pamanīt nelielas atšķirības starp savu pirmo un otro sitienu un pēc tam ieviest vajadzīgās korekcijas trešajā. Tā var mums palīdzēt arī izsekot sava prāta darbībai. Veiksmīgs students izmanto metakognīciju, lai saprastu, kad jāturpina mācīties un kad apgūts pietiekami; būtībā viena daļa viņa smadzeņu seko tam, ko dara citas.

Ikdienas dzīvē lielākais metakognīcijas šķērslis ir tas, ko psihologi sauc par “prasmes ilūziju”. Izpildot uzdevumus, kas mums kļūst arvien pazīstamāki, mēs sekojam savam veikumam arvien paviršāk; tā notiek, kad mēs vadām auto vai lokām izžuvušo veļu un arī kad domājam domas, ko esam domājuši jau daudzreiz. Flemings raksta, ka gatavoties eksāmenam, pārlasot savas piezīmes, nav labs paņēmiens, jo tas ir garīgais ekvivalents braucienam pa labi pazīstamu maršrutu. “Eksperimenti atkārtoti parādījuši, ka daudz labākus rezultātus dod sevis pārbaudīšana, kad mēs liekam sev atbildēt uz eksāmena jautājumiem vai rakstiski izklāstīt to, ko zinām,” viņš raksta. Svarīgi izjaukt šo prasmes ilūziju un iedrošināt savas “nezināšanas apzināšanos”.

Flemings atzīmē, ka metakognīcija ir prasme. Dažiem tā padodas labāk, citiem – sliktāk. Geilefa uzskata, ka, pieregulējot jeb “kalibrējot” savu metakognitīvo domāšanu, mēs varam uzlabot sniegumu un tādējādi kļūt racionālāki. Savas grāmatas sadaļā “Kalibrācijas vingrinājumi” viņa piedāvā lasītājam virkni apgalvojumu, kas ir vai nu patiesi, vai nepatiesi (“Zīdītāji un dinozauri kādu laiku eksistēja paralēli”, “Cingu izraisa C vitamīna trūkums”); lasītāja uzdevums ir izsvērt katra apgalvojuma patiesumu, vienlaikus norādot arī, vai viņš ir par 55, 65, 75, 85 vai 95 procentiem pārliecināts par savu atbildi. Geilefa uzskata, ka nevainojami kalibrēta cilvēka atbildes, par kurām viņš ir par 75 procentiem drošs, būs pareizas 75 procentos gadījumu. Vingrināšanās rezultātā man izdevās nonākt diezgan tuvu “nevainojamai kalibrācijai”: proti, es vēl joprojām uz dažiem jautājumiem atbildēju nepareizi, taču pareizi noteicu, cik aplami būšu atbildējis.

Ir vairākas kalibrācijas metodes. Izmantojot “ekvivalento derību” tehniku, par kuras autoru Geilefa uzskata lēmumu pieņemšanas ekspertu Daglasu Habardu, mēs iztēlojamies, ka mums tiek piedāvāti divi paņēmieni, kā laimēt 10 tūkstošus dolāru: var vai nu “slēgt derības” par kāda apgalvojuma patiesumu (piemēram, ka pašbraucoši auto parādīsies uz ceļiem jau tuvākā gada laikā), vai neskatoties izvilkt no kastes ar bumbiņām vienu, cerot, ka tā būs iezīmēta. Pieņemsim, ka kastē ir četras bumbiņas. Vai jūs labāk vēlētos atbildēt uz jautājumu vai bāzt roku kastē? (Es dodu priekšroku kastes piedāvātajām izredzēm.) Tagad pieņemsim, ka kastē atrodas 24 bumbiņas; vai jūsu izvēle mainītos? Iztēlojoties kastes ar dažādu bumbiņu skaitu, varat gūt priekšstatu par to, kādā mērā jūs esat pārliecināti par saviem apgalvojumiem. Geilefas gadījumā kastē, kas ir “ekvivalenta” viņas ticībai drīzai pašbraucošo auto ieviešanai, būtu deviņas bumbiņas, tātad viņa ir par 11 procentiem pārliecināta par šādas prognozes pareizumu. Šādas tehnikas var parādīt, ka mūsu zināšanas ir niansētākas, nekā mums pašiem liekas; vajag tikai ciešāk ieskatīties. Protams, pilnīgi iespējams, ka mēs saskatītu detaļas, kuru tur nemaz nav.

Zināšanas par to, ko tu zini, ir racionalitātes ievadkursa viela. Augstākā līmenī kursa darba tēmai jābūt saistītai ar pārmaiņām pašās zināšanās. Vairums no mums par savu informētību gādā visvienkāršākajā veidā – uzņemot jaunu informāciju. Racionālisti rīkojas tāpat, tikai apzināti, vienlaikus mērķtiecīgi pārzīmējot savas intelektuālās kartes. Situāciju sarežģī tas, ka ziņas par jaunām teritorijām ienāk no dažādiem avotiem; visi svaigie fakti un viedokļi nav vienlīdz nozīmīgi. Pēdējo gadu desmitu laikā racionālisti, risinot šo problēmu, pievērsušies 18. gadsimta matemātiķa un garīdznieka Tomasa Beiza idejām. Tā sauktā Beiza metode – īpaša spriedumu veidošanas tehnika ar savu īpatnēju žargonu – kļuvusi par vispārpieņemto pieeju.

Beiza metodi var paskaidrot dažādi (mediķi to apgūst vienā veidā, statistiķi – citā), taču pamatdoma ir vienkārša. Kad pienāk jauna informācija, nevajag ar to vienā paņēmienā aizvietot visu veco. Tas, kas bijis zināms jau iepriekš, būtu vienkārši noteiktā pakāpē jāpielāgo. Pielāgošanas pakāpe atkarīga no paļāvības uz līdzšinējām zināšanām un jauno datu vērtības. Beizieši pie lietas ķeras, izejot no, kā viņi to sauc, “iepriekšējas varbūtības”, ka zināms uzskats ir patiess, un tālāk noskaidro, vai to kaut kādā mērā vajag pielāgot.

Izvēlēsimies par piemēru pacienti, kura veikusi krūts vēža testu un saņēmusi pozitīvu rezultātu; tas ir klasisks piemērs, ko izmanto Pinkers un citi racionālisti. Iepriekš zināmie fakti ir vienkārši. Krūts vēža izplatība sieviešu vidū – “bāzes līmenis” – ir 1%. Tests uzrāda krūts vēzi 90% gadījumu. Testa kļūdaini pozitīvo rezultātu koeficients ir 9%, tas ir, deviņos procentos gadījumu tas uzrāda pozitīvu rezultātu situācijā, kad vēža nav. Tagad pieņemsim, ka sieviete saņem pozitīvu testa rezultātu. Kāda ir varbūtība, ka viņai ir vēzis?

Kad uz šo jautājumu atbild mediķi, ziņo Pinkers, daudzi no viņiem saka, ka šīs sievietes iespēja izrādīties slimai ar vēzi līdzinās 90%. Patiesībā viņas iespēja ir aptuveni 9%. Mediķi savā atbildē kļūdās tāpēc, ka pārāk lielu nozīmi piešķir jaunajai informācijai (testa rezultātiem) un nepietiekami lielu – tam, ko viņi zināja jau pirms rezultātu saņemšanas, proti, faktam, ka krūts vēzis ir ne pārāk izplatīta parādība. Lai paraudzītos uz to intuitīvi, ir noderīgi sajaukt mūsu rīcībā esošo faktu secību – tā, lai jaunajai informācijai netiktu ierādīta goda vieta. Vispirms iztēlosimies, ka esam veikuši testu tūkstoš sieviešu grupai; 10 no viņām ir krūts vēzis, un deviņas saņems pozitīvus testa rezultātus. No 990 sievietēm, kurām nav vēža, 89 saņems kļūdaini pozitīvu testa rezultātu. Tagad varam pievērsties tai vienai iepriekšminētajai sievietei, kura saņēmusi pozitīvu rezultātu. Lai aplēstu, kāda ir varbūtība, ka viņas testa rezultāts ir pareizi pozitīvs, mēs izdalām to pozitīvo testu skaitu, kuri patiešām norāda uz vēzi (9), ar kopējo pozitīvo testu skaitu (98). Iegūstam aptuveni 9% iespējamību.

Beiza metodi pielieto statistikā, taču to var izmantot, interpretējot jebkādu jaunu informāciju. 1983. gada 26. septembrī Padomju Savienības agrā brīdinājuma sistēma ziņoja, ka no ASV teritorijas startējušas vairākas starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Brīdinājumu redzēja 44 gadus vecais dežurējošais virsnieks Staņislavs Petrovs. Viņa pienākums bija ziņot par to priekšniecībai, kas, visticamāk, būtu devusi atbildes kodoltriecienu. Taču Petrovs, kurš droši vien par 18. gadsimta zinātnieku neko nebija dzirdējis, tomēr lika lietā tieši Beiza metodi. Viņš nepieļāva, ka viņa reakciju diktē tikai jaunā informācija. Petrovs sprieda, ka uzbrukuma varbūtība jebkurā konkrētā naktī ir visai niecīga – tā varētu būt salīdzināma ar iekārtu darbības traucējumu iespējamību. Vienlaikus, izvērtējot brīdinājuma kvalitāti, viņš ievēroja, ka vienā aspektā tas ir nepārliecinošs. (Sistēma konstatēja tikai piecas raķetes – bet pirmais trieciens taču noteikti būtu maksimāli jaudīgs?) Petrovs nolēma par brīdinājumu neziņot un izglāba pasauli.

No Beiza metodes izriet zināmas “labākās prakses” vadlīnijas. Sāciet ar kopainu, cieši nostiprinot to savā prātā. Esiet piesardzīgi, iekļaujot tajā jaunu informāciju, un neizdariet pārsteidzīgus secinājumus. Ievērojiet, kad jaunie dati maina un kad nemaina sākotnējos pieņēmumus (vairumā gadījumu nemaina), bet paturiet acīs, cik bieži rodas iespaids, ka šie pieņēmumi nonāk pretrunā ar to, kas ir jauns. Uzmanieties no satraucošu jaunumu iedarbības spēka un aplūkojiet tos plašākā reālās pasaules kontekstā.

Varētu sacīt, ka pamatprincips ir salikt pa vietām gatavojamā ēdiena sastāvdaļas (mise en place). Iepriekšējo, “termiski apstrādāto” informāciju turiet vienā vietā, bet “jēlo” – citā; atcerieties, ka jēlie produkti uz uguns bieži sarūk. Taču Beiza metodes patiesais spēks nav procesuālajā pieejā; tas meklējams tajā, ka šī tehnika aizvieto mūsu prātā faktus ar varbūtībām. Citi var būt pilnīgi pārliecināti, ka ĢMO ir slikti vai Džekam nevar uzticēties, vai ka Eirāzija ir ienaidniece, bet beizietis šos apgalvojumus klasificē kā varbūtību. Viņš nebūvē nesatricināmu pasaules uzskatu, bet gan, pastāvīgi atjauninot datus par varbūtībām, soli pa solim tuvojas noderīgākam priekšstatam par realitāti. Ēdiens nekad nav līdz galam gatavs.

Attiecinātas uz konkrētām problēmām – vai ieguldīt naudu Tesla akcijās? Cik bīstams ir kovida delta variants? –, racionālo autoru popularizētās tehnikas ievieš lielāku skaidrību un ir iedarbīgas. Taču racionalitātes kustība ir arī sociāla parādība; racionālisti šodien veido tā saucamo “racionalitātes kopienu” un, tāpat kā evaņģēlisti, cer, ka tā augs arvien lielāka.

Racionālistu kopienai ir pašai sava leksika. Ja racionālists grib izteikt jums lielu komplimentu, viņš sacīs, ka jūs esat likuši viņam “pārskatīt savas iepriekšējās varbūtības” – tas ir, mainīt dažus savus labi pamatotos iepriekšējos pieņēmumus. (Šī cilvēka mentālajā kartē pieaudzis vai sarucis iespējamību grēdas varbūtīgais augstums.) Tas pats racionālists var runāt par kāda uzskata paturēšanu “rezervē”; tas ir veids, kā pateikt, ka noteikta ideja vai fakts tiks ņemts vērā kā aprioro varbūtību korekcija nākamajā reizē, kad pienāks jauna informācija. (Ekonomisti lieto terminu “robežderīgums”, lai aprakstītu, kā mēs vērtējam zināmu lietu virknes: pirmais načo ir ļoti gards, bet katra nākamā načo robežderīgums sarūk attiecībā pret fritētiem vistu spārniņiem.) Racionālists var runāt par uzskatu “atjaunināšanu”; tas ir jauks un optimistisks izteiciens, kas aizgūts no “Beiza inferences” prakses statistikā; racionālisti to izmanto, lai destigmatizētu savu kļūdu atzīšanu. Šādai leksikai praksē raksturīga tīkami mērķtiecīga noskaņa, kas vedina uz domām par celtni, kuru būvē stāvu pa stāvam. “Ik pa laikam parādās kāds stāsts, kas liek man atjaunināt savas varbūtības,” 2019. gadā rakstīja ekonomists Tailers Kauens, reaģējot uz Džefrija Epstīna lietu. “Es tagad vairāk vai mazāk sliecos uz viedokli, ka spēks, kas daudziem cilvēkiem liek turēties pieņemamas uzvedības rāmjos, ir vienkārši inerce.”

Silīcija ielejā cilvēki staigā tēkreklos ar uzrakstu “atjaunini savas varbūtības”, taču pats fakts, ka tu runā kā racionālists, vēl nenozīmē, ka tu tāds esi. Cilvēks var stundām malt par iepriekšējām varbūtībām, ar kurām viņš ir tikai aptuveni pazīstams, vai paziņot, ka pārskata savas varbūtības, kaut gan patiesībā pieturas pie gluži parastiem, nemainīgiem uzskatiem. Google ļauj bez lielas piepūles projicēt viltus viszinības auru. Racionālists var radīt citiem un arī pats sev iespaidu, ka izlasījis un prātā pārstrādājis veselu zinātnes apakšnozari, it kā būtu nedēļas laikā nopelnījis doktora grādu, taču viņš nezinās, kuriem pētniekiem viņu kolēģi uzticas un kurus ignorē vai kas tika runāts pēc pērnā gada konferences noslēguma. Lasīt par ķirurģiju un būt ķirurgam ir divas dažādas lietas, un tieši ķirurga iepriekšējās varbūtības mūs patiešām interesē. Nesen kādā intervijā Kauens – pārcilvēciski darbspējīgs lasītājs, kura blogs Marginal Revolution ir informācijas kāru racionālistu ikdienas lasāmviela, – Ezram Klainam izteicās, ka racionalitātes kustība pievērsusies “ārkārtīgi kultūrspecifiskam pasaules skatījumam”. Tā būtībā ir kultūra, kuras centrā ir māksla uzvarēt interneta forumu strīdos. Kauens izteica domu, ka, lai saprastu realitāti, ne tikai par to jālasa – tā jāredz arī savām acīm. Viņš pats savas varbūtības iezemējis, apmeklējot aptuveni 100 pasaules valstis, un reiz iekūlies brazīliešu narkotiku bandas un policijas apšaudes krustugunīs.

Pats par sevi saprotams, ka mēs gribam, lai cilvēki, kas ir pie varas, domātu racionāli. Un tomēr sajūta, ka racionālisti kaut kādā ziņā nav piesaistīti nepastarpinātai pieredzei, var padarīt nedaudz biedējošu domu par racionālistu, kura rokās ir vara. Vai šāds līderis nedreifē pa datu matricu – vai paša realitātes kartes izstrādāšana viņu neinteresē vairāk par cilvēkiem, kurus šī realitāte ietver? Kādā britu komiķu dueta Mičela un Veba skečā ministrs, kuram dots rīkojums izbeigt recesiju, vaicā saviem analītiķiem, vai viņi apsvēruši iespēju “nogalināt visus trūcīgos”. “Es nesaku, ka tā vajag darīt, es tikai ierosinu iesviest šo domu datorā un paskatīties, vai tas gadījumā nenostrādā,” viņš saka. (Kad padotie saka, ka nenostrādātu, ministrs ierosina pārbaudīt citu, vēl nejēdzīgāku alternatīvu: “Paaugstiniet PVN un tad nogaliniet visus trūcīgos.”) Šī karikatūra atbalso plaši izplatīto skepsi pret racionalitāti kā vērtību sistēmu. Laikā, kad cauri ASV Kongresa mašinērijai lēni virzījās veselības aprūpes reformas likumprojekts, konservatīvie bažījās, ka tamlīdzīgi priekšlikumi uzpeldēs kaut kādās “nāves komisijās”, kur racionālu ekspertu grupas ierosinās samazināt veselības aprūpes izmaksas, likvidējot vecos cilvēkus. Šīs bailes, protams, saasināja fakts, ka mēs patiešām tērējam pārāk daudz naudas par veselības aprūpi cilvēku pēdējos mūža gados. Norādīt uz šādām neērtām patiesībām ir racionālistu nepatīkamais pienākums; reizēm gan liekas, ka, to darot, viņi jūtas mazliet par daudz ērti.

Mūsu personīgajā dzīvē valda cita dinamika. Draugiem nav pār mums varas; vienīgais, ko viņi spēj, ir pabikstīt mūs, pastumt kādā labākā virzienā. “Lepnuma un aizspriedumu” galvenā varone Elizabete Beneta ir gudra, ar dzīvu iztēli apveltīta un domājoša jauna sieviete, taču par racionālisti var nosaukt viņas labāko draudzeni Šarloti Lūkasu. Šarlote domāšanā izmanto Beiza metodi. Kad viņu jaunais paziņa Dārsija kungs ballē izturas augstprātīgi un noraidoši, Šarlote neuzbāzīgi mudina Liziju paturēt prātā kopainu: Dārsijs ir “tik izsmalcināts jauns vīrietis no labas ģimenes, bagāts – viss runā viņam par labu”; tāpēc, iepazīstoties ar viņu, iepriekšējai varbūtībai vajadzētu būt apziņai, ka bagāti un izskatīgi cilvēki viesībās bieži uzvedas augstmanīgi – šāda uzvedība pati par sevi vēl ne par ko neliecina. Kad Šarlote apprecas ar Kolinsa kungu, kaitinošu garīdznieku ar nodrošinātiem ienākumiem, Lizija par šo izvēli ir šausmās, taču Šarlote aizrāda, ka veiksmīga laulība atkarīga no daudziem faktoriem, tajā skaitā finansiāliem, un spriež, ka viņas pašas izredzes uz laimīgu dzīvi “ir tikpat labas kā tās, ar kādām var lepoties vairums cilvēku, kuri iestūrē laulības ostā”. (Mūsdienās bāzes līmenis viņas viedokli apstiprinātu: lai arī gandrīz 50% kopējā laulību skaita beidzas ar šķiršanos, šī proporcija ir zemāka cilvēkiem ar lielākiem ienākumiem.) Daļēji pateicoties tieši Šarlotes piemēram, Lizija ciešāk ieskatās Dārsija kungā un atklāj, ka viņam piemīt ne tikai daži iepriekš paredzami trūkumi, bet arī gluži negaidītas labas īpašības. Romantisku komēdiju varoņiem bieži vien ir kaismīgi draugi, kuri viņus mudina klausīt sirdij, bet Džeina Ostina saprata, ka patiesībā mums visvairāk vajadzīgi tādi, kas domā racionāli.

Šarlote parāda, ka lādzīga racionālista izturēšanās veids var robežoties ar izsmalcinātu laipnību, kas norāda uz citām, dziļākām rakstura īpašībām. Geilefa apraksta tipiski pieklājīgu domu apmaiņu nu jau vairs nefunkcionējošajā tīmekļa vietnē ChangeAView. Kāds vīriešu kārtas blogeris, kuram paskaidrots, ka viens no viņa ierakstiem ir seksistisks, sākumā dedzīgi aizstāvējies. Taču vēlāk bloga ierakstā ar nosaukumu “Kāpēc ir ticams, ka man nav taisnība” viņš rūpīgi apkopojis labākos argumentus, kas izvirzīti pret viņa nostāju. Pēc zināma laika šis blogeris paziņojis, ka ir pārliecinājies par savu kļūdīšanos, un atvainojies – ne tikai tiem, kurus aizvainojis, bet arī visiem, kas nostājušies viņa pusē maldīgu (kā viņš tagad atzinis) iemeslu dēļ. Geilefa raksta, ka šī godīgā un no aizspriedumiem brīvā attieksme uz viņu atstājusi lielu iespaidu un viņa nosūtījusi blogerim privātu ziņojumu. Mans lasītāj, viņi saderinājās.

Racionalitātes kopiena būtu lieliska vide 2021. gadā sarakstīta Ostinas romāna darbībai. Un tomēr mēs varētu vaicāt: cik lieli nopelni Geilefas un viņas vīra savešanā pienākas racionalitātei? Tā noteikti spēlēja zināmu lomu, taču racionalitāte nav vienīgais ceļš, kādā ievērot viņas uztvertās rakstura īpašības. Ilgus gadus es apbrīnoju savu draugu Gregu par viņa racionalitāti, taču kopš tā laika esmu atjauninājis uzskatus. Man tagad liekas, ka ne jau racionalitāte kā tāda viņam liek būt tik zinātkāram, atklātam, godīgam, uzmanīgam, vērīgam un taisnīgam – tieši otrādi.

Grāmatās “Racionalitāte”, “Izlūka domāšana” un citās līdzīgās iracionalitāte bieži tiek pasniegta kā aplamas uzvedības forma, ko varētu labot ar audzināšanu vai socializāciju. Dažos gadījumos tas noteikti tā ir, taču ne visos. Kādu pavasari, kad es vēl mācījos vidusskolā, pie mūsu dzīvojamās istabas loga bija pasācis lidināties kardinālputns, un mana māte, kas bija vērīga, asprātīga un gudra, taču ne īpaši racionāli domājoša, pamazām pārliecināja sevi, ka tā ir ļauna zīme. Viņa mēdza sēdēt atpūtas krēslā un modri, bet nervozi gaidīt putna ierašanos. Līdzīgi notikumi – zemē atrasts saplēsts dolārs, pārdurta riepa mašīnas kreisajā, ne labajā pusē – spēja aptumšot viņas noskaņojumu uz vairākām dienām, reizēm pat nedēļām. Viņu visā vadīja emocijas – kā vēlētāju, māti, darbinieci un draudzeni. Viņa bija trauksmaina, poētiska un pretrunīga personība. Šaubos, vai viņai būtu ko palīdzējusi grāmata par racionālu domāšanu. Savā ziņā šādas grāmatas sarakstītas tiem, kuri jau ir racionāli.

Mans tēvs, tieši pretēji, ir mediķis un zinātnieks ne tikai pēc profesijas, bet arī domāšanā. Kad es biju mazs, viņš man pateica, ka Ziemassvētku vecīša nav, – ilgi pirms es to izsecināju pats. Mēs runājām par fiziku, datoriem, bioloģiju un “Zvaigžņu ceļu” un vienojāmies, ka abi esam Spoki, nevis kapteiņi Kērki. Mani vecāki izšķīrās pirms vairākiem gadu desmitiem. Taču nesen, kad māti vajadzēja pārvest no slimnīcas uz rehabilitācijas centru un es domāju, ko varētu vai vajadzētu darīt, lai ietekmētu to, kādā vietā viņa nonāks, jutos apjucis un gandrīz rīkoties nespējīgs. Bet tēvs pa telefonu pacietīgi, metodiski un apdomīgi izrunāja ar mani visus iespējamos scenārijus, izpētot katras krustceles, atsijājot neizbēgamo no iespējamā, paturot to visu prātā un izklāstot savus apsvērumus bezkaislīgā tonī. Tas viss pilnībā saskanēja ar viņa raksturu.

Es pats gadu desmitiem esmu nopūlējies būt racionāls. Kāpēc tad es jutos tik bezpalīdzīgs, kad vajadzēja pieņemt lēmumu par mātes aprūpi? Gregs saka, ka viņa biznesā nepietiek ar racionālo domāšanu. Cilvēkam, kurš radis bez steigas un pamatīgi visu apsvērt, var rasties grūtības uztvert informāciju un izdarīt spriedumus, ja laika ir maz; cilvēks, kuram padodas racionāla lemšana, var nevēlēties uzņemties atbildību, kad tam pienācis laiks. Grega riska ieguldījumu fonda kolēģi par “komerciālu” (tas ir kompliments) sauc cilvēku, kurš ir ne tikai racionāls, bet arī izlēmīgs un nemēdz vilcināties. Lai gan mēs dzīvojam Beiza varbūtību pasaulē, darboties spējīgam racionālistam jāvar noorientēties hipotēku tirgū šodien un jāizvēlas rehabilitācijas centrs uzreiz. Racionālā līmenī es zinu, ka koronavīruss būtiski neapdraud manu mazo dēlu, un tomēr es šoruden vilcinājos, pirms pieteicu viņu bērnudārzā, kur viņš varētu atrast draugus. Tu vari droši zināt, kas ir pareizi, bet tik un tā mocīties ar lēmuma pieņemšanu.

Viens no pārbaudījumiem ir spēja rīkoties saskaņā ar paša secinājumiem. Taču racionālistam jābūt arī “metaracionālam” – gatavam atdot “domāšanas pulti” kādam citam, kurš ir labāk informēts vai labāk apmācīts. Arī tas ir grūtāk nekā izklausās. Intelektuālā līmenī mēs saprotam, ka mūsu sarežģītajā sabiedrībā nepieciešama gan praktiskā, gan kognitīvā darba dalīšana. Mēs atzīstam, ka mūsu zināšanu kartes ierobežo ne tikai prāta spējas, bet arī laiks un intereses. Un tomēr racionālisti, gluži kā Gurija populisti, var sarīkot savus pretošanās dumpjus, atkal un atkal secinādami, ka nav iespējams aizstāvēt neviena cita uzskatus – tikai savējos. Lai izlaistu no rokām kontroli, tāpat kā lai realizētu savus secinājumus, lietā jāliek visa sava personība. Man likās iespējami būt metaracionālam sarunā ar tēvu ne jau tikai tāpēc, ka cienu viņa prātu, bet arī tāpēc, ka zinu: viņš ir labs un apdomīgs cilvēks, kuram rūp manas un mātes intereses. Es paļāvos, ka viņam, atšķirībā no Mičela un Veba skeča ministra, mēs rūpam pietiekami, lai viņš iedziļinātos mūsu problēmā. Ar rūpēm, protams, nepietiek. Taču pa abiem kopā mums bija visi vajadzīgie elementi: abpusēja uzticēšanās, abpusēja ieinteresētība un abpusēja apņemšanās racionāli spriest un pēc tam rīkoties.

Racionalitātes realitāte māca būt pazemīgam. Zini, gribi un izmanto to, ko tu zini, lai iegūtu to, ko tu gribi. Izklausās pēc vienkāršas formulas. Taču patiesībā tā iezīmē veselu virkni arvien smagāku problēmu. Faktu meklējumos mums jāapmierinās ar varbūtībām. Mēs nespējam visu zināt paši, tāpēc esam spiesti paļauties uz citiem, kuriem tas rūp pietiekami, lai viņi zinātu. Mums jārīkojas arī tad, kad neesam droši par savu rīcību, un mums jārīkojas laikus – reizēm katram uz savu roku, bet bieži vien kopā. Lai to izdarītu, racionalitāte ir nepieciešama, taču ne pietiekama. Domāšanas sakārtošana – tā ir tikai daļa no darba.

The New Yorker, 2021. gada 23. augustā