Kam pieder apziņa

Deli vecpilsētā, pilnā ņudzošas ļaužu drūzmas, turpat pie viduslaiku tirgus plača pāri šauru eju un neona izkārtnēm aprīkotu būdiņu labirintam slejas sarkana trīsstāvu būve ar sprostiem nokrautu jumtu, ko grezno divi vārdi: “Putnu slimnīca”.

Karstā pērnā pavasara dienā, pie slimnīcas durvīm noāvis kājas, uzkāpu otrā stāva foajē, kur darbinieks, labi ja gadus 30 vecs, reģistrēja pacientus. Cienījama vecuma kundze viņam priekšā nolika kurpju kasti un nocēla vāku, atsedzot skatam asiņainu, kaķa apskādētu baltu papagaili. Vīram, kas rindā stāvēja man priekšā, rokās bija būrītis ar balodi, kas banku kvartālā ietriecies loga rūtī. Tūliņ pēc manis ienāca gadus septiņus veca meitene, kam uz rokām bija balta vista – ļenganu kaklu.

Slimnīcas lielā palāta ir šaura, 12 metrus gara telpa ar četros stāvos gar sienām sakrautiem sprostiem un režģiem nobruņotiem griestu ventilatoriem, lai tāds griezdamies neviļus netrāpa kādam spārnam. Izstaigāju istabu visā garumā, galvā veikdams tādu kā tautas skaitīšanu: daudzi būri izskatījās tukši, bet, kad ieskatījos tuvāk, tur pakrēslī tomēr tupēja kāds putns – parasti balodis.

Slimnīcas jaunākais veterinārārsts Dīradžs Kumārs Singhs apgaitā devās, tērpies džinsos un ķirurga maskā. Vecākais vetārsts te naktsmaiņās nostrādājis vairāk nekā gadsimta ceturksni, desmitiem tūkstošu stundu veltījis tam, lai putniem izoperētu audzējus, ar zālēm mazinātu sāpes, dotu viņiem antibiotikas. Singhs tādā ziņā ir zaļknābis, bet, kad redzi, kā viņš izmeklē balodi, kas tāds nenāk ne prātā: putnu tver rokās strauji, bet saudzīgi – kā mēdzam apieties ar mobilo tālruni. Kamēr runājāmies, viņš pamāja asistentam, kas pasniedza elastīgu neilona apsēju, kuru dakteris nostieptu divkārt aptina balodim ap spārnu, procedūru noslēdzot ar prozaisku paukšķi.

Putnu slimnīca ir viena no vairākām, ko uzbūvējuši džainisti. Viņi piekopj senu ticību, kuras galvenais bauslis ir prasība nedarīt pāri ne vien cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Gleznojumi slimnīcas gaitenī rāda, ciktāl džainisti ir gatavi pakļauties šim aizliegumam. Tur viduslaiku valdnieks zilā ģērbā pa pils logu lūkojas, kā šurp glābdamies lido balodis, kam spārnu vajādama pārplēsusi vanagpūce. Valdnieks balodi ielaiž pilī, ar to saniknodams pūci, kas pieprasa atlīdzību par zaudēto maltīti, tad viņš nocērt sev roku un pēdu, lai pūcei tiek.

Putnu slimnīcu un Indiju es gribēju apmeklēt pirmām kārtām tādēļ, lai redzētu, kā mūsdienu pasaulē strādā džainisma baušļi. Indijā džainistu ir nepilns procents iedzīvotāju. Par spīti tam, ka džainisti gadu tūkstošiem hinduistu sabiedrībā bijuši mazākumā, viņiem reizumis izdevies likt par sevi dzirdēt. 13. gadsimtā džainismam izdevās pievērst kādu hinduistu valdnieku, un ar viņa gādību Indostānas pussalā pirmoreiz stājās spēkā dzīvnieku labturības likumi. Saglabājušās liecības, kas vēsta, ka džainisti runājuši ar pašu Budu. Un, kad Gandijs nāca klajā ar tik radikālo nevardarbības mācību, viņa filozofijas mūza un draugs esot bijis kāds džainists.

Gudžarātas pavalstī, kur Gandijs uzauga, es dzestros rītos, pirms sākas autosatiksme, esmu redzējis basu džainistu mūku gājienu: satiksme, viņuprāt, ir nenovēršami vardarbīga, ņemot vērā visu, ko tā nodara dzīvām būtnēm – no kukaiņiem līdz lielāka izmēra radībām. Mūki atsakās ēst saknes, jo to izraušana no zemes izjauc smalko augsnes ekosistēmu. Baltie tērpi ir austi no kokvilnas, nevis zīda, jo zīda ražošana lemj bojāejai zīdtārpiņus. Musonu sezonā viņi atturas doties ceļā, lai nebristu pa peļķēm, kur čum un mudž mikroorganismi, par kuru pastāvēšanu džainisti bija pārliecināti jau kur tas laiks – iekams tie parādījās Rietumu mikroskopos.

Džainisti šajā pasaulē tik viegli un liegi dzīvo tāpēc, ka tic: dzīvniekiem ir apziņa, un tie vairāk vai mazāk jūt emocijas, kas pielīdzināmas tām, kādas pazīstamas cilvēkam, – vēlmes, bailes, sāpes, skumjas un prieks. Doma, ka dzīvniekiem piemīt apziņa, Rietumos ilgi nav atzīta, taču zinātnieki, kas pēdējā laikā pētījuši dzīvnieku spēju pasauli izzināt, sāk nosliekties tai par labu. Un runa ir ne tikai par acīmredzamiem piemēriem – primātiem, suņiem, ziloņiem, vaļiem vai ko tādu. Tagad zinātnieki rod pierādījumus tam, ka savu iekšējo dzīvi dzīvo arī pavisam svešatnīgas radības, kas attīstību pieredzējušas attālākos dzīvības koka zaros. Pēdējā laikā reti kurš brīnās, kad, pārlapojot žurnālu, gadās izlasīt par astoņkāji, kas, liekot lietā taustekļus, pamanās noskrūvēt burkai vāku, vai citu, kurš iešauj akvārija ūdens strūklu pētniekam tieši ģīmī. Daudziem zinātniekiem galvenā mīkla vairs nav jautājums par to, kuriem dzīvniekiem apziņa piemīt, bet gan – kuriem tā nepiemīt.

Mūsu pasaulē nav nekā mīklaināka par apziņu – stāvokli, kas dara dzīvu ik nomoda brīdi, sajūtu, ka atrodies ķermenī, kurš pastāv plašākā krāsu, skaņu un sataustāmu objektu pasaulē, un tas viss tiek filtrēts caur tavu domāšanu un piepildīts ar emocijām.

Pat mūsu laicīgajā pasaulē apziņa saglabā mistisku noslēpumainības auru. Dažkārt to raksturo kā zinātnes pēdējo robežlīniju, dažkārt – kā sazin ko nemateriālu, maģisku, kam zinātne nespēj piekļūt. Viens no pasaulē visvairāk atzītajiem jomas ekspertiem Deivids Čalmerss reiz man teica, ka apziņa varētu būt Visuma pamatiezīme, tāda pati kā telplaiks vai enerģija. Viņš teica: tā varētu būt saistīta ar kvantu pasaules netveramību un nenoteiktību vai kaut ko ārpus fiziskā.

Metafiziskie apraksti joprojām parādās, jo zinātniekiem vēl nav izdevies piedāvāt jēdzīgu apziņas definīciju. Mēs zinām, ka jutekļi informāciju par ārpasauli piegādā smadzenēm un tur tā tiek secīgi apstrādāta arvien komplicētākos neironu slāņos. Taču nezinām, kā šie signāli tiek integrēti viendabīgā, konsolidētā pasaules ainā, mirkļu plūdumā, ko pieredz klīstošās uzmanības lokuss – “aculiecinieks” hinduisma filozofu izpratnē.

Rietumos apziņu ilgi uzskatīja par Dieva dāvanu, kas dota tikai cilvēkam. Vēsturiski iegājies priekšstats, ka visi dzīvnieki (izņemot cilvēku) ir just nespējīgi automāti. Pat pēc tam, kad Darvins pierādīja, ka ar dzīvniekiem esam rados, liela daļa zinātnieku uzskatīja, ka apziņas evolūcija ir pavisam nesena. Viņuprāt, apziņa pirmoreiz uzplaiksnījusi kaut kad pēc tam, kad cilvēka senči nošķīrās no šimpanzēm un bonobo.

Džūljens Džeinss grāmatā “Apziņas izcelšanās divdaļīgā prāta norietā” (Julian Jaynes, “The Origin of Consciousness in the Breakdown of the Bicameral Mind”, 1976) centās pierādīt, ka tas noticis vēl vēlāk. Viņš apgalvoja, ka valoda gluži kā Vergilijs ievedusi mūs dziļos kognitīvos stāvokļos, kas ļāvuši būvēt pieredzes pasaules.

Priekšstats, ka apziņa radusies nesen, sašķobījās pēc Otrā pasaules kara, kad arvien vairāk zinātnieku sāka sistemātiski pievērsties dzīvnieku izturēšanās un smadzeņu pētniecībai. Ik jauns gads nes gūzmām jaunu pētījumu, kuri kopumā vedina domāt, ka apziņa piemīt vairumam dzīvnieku.

Domājams, ka pirms vairāk nekā 500 miljoniem gadu kaut kāda bruņošanās sacensība okeāna dibenā starp plēsēju un viņa upuri lika parādīties pirmajam ar apziņu apveltītajam dzīvniekam uz mūsu planētas. Šis brīdis, kad pasaulē uzplaiksnīja pirmais prāts, bija notikums ar patiesi kosmisku nozīmi, jo tas pavēra iespējas, kādu līdz tam dabā nebija.

Tagad izrādās, ka līdztekus cilvēcisko pieredzējumu pasaulei pastāv arī dzīva un pilnasinīga dzīvnieku pieredzējumu pasaule. Paldies zinātniekiem, kas kaut pa daļai izgaismojuši šo jauno īstenības aspektu. Taču viņi nespēj pateikt, kā izturēties pret kvintiljoniem radību, ar kurām kopā mēs apdzīvojam Zemi. Tā ir filozofiska problēma, un, kā parasti ar tādām notiek, risinājumu gaidīsim vēl ilgi.

Ja neskaita Pitagoru un vēl dažus citus, antīkie Rietumu filozofi par dzīvnieku apziņu nav īpaši likušies zinis. Savukārt Austrumu domātāji daudz noņēmušies ar to, ko tas nozīmē, sevišķi džainisti, kuri jau 3000 gadus dzīvnieku apziņu uztver nopietni un kuriem tā ir morāles jautājums.

Liela daļa ortodoksālo džainistu uzskatu neiztur zinātnes pārbaudi. Ticība nepiešķir privileģētu piekļuvi patiesībai – ne mistiskai, ne kādai citai. Taču džainisti kā, iespējams, pasaulē pirmā kultūra, kas žēlsirdību attiecinājusi arī uz dzīvniekiem, pamatīgi paplašinājuši cilvēka morālās iztēles robežas. Vietas, kur viņi pielūdz un aprūpē dzīvniekus, man šķita gluži piemērotas tam, lai apcerētu dzīvnieku apziņas pētniecības jaunākos sasniegumus.

Putnu slimnīcā es vaicāju Singham, vai ir kādi problemātiski pacienti? Viens neesot gribējis ēst no rokas un dažreiz esot viņam ieknābis, kad viņš gribējis to saņemt. Tad viņš aizveda mani uz citu telpu, lai parādītu to nejaucēnu – Indijas vārnu, kam spalvas spoži melnas, tikai ap kaklu josla kafijas ar pienu krāsā. Vārna vienā laidā plātīja spārnu. Gaisma no loga strāvoja cauri spalvām, it kā spārns būtu venēciešu žalūzija. Singhs teica: esot lauzts.

– Dažas dienas pēc nonākšanas pie mums vārna sāka ķērkt, kad gribēja ēst, – Singhs stāstīja. – Citi putni tā nedara.

Nevarētu teikt, ka putnu un cilvēku saziņā tas būtu kas unikāls. Kāds zaļais papagailis esot apguvis 900 vārdu, un Indijā daži esot apmācīti skaitīt vēdiskās mantras. Taču putni verbālus simbolus reti kad saliek kopā, lai veidotu savus prototeikumus. Un, protams, neviens no viņiem nav apgalvojis, ka tam piemistu apziņa.

Žēl, jo filozofi šādus apgalvojumus tiecas uzskatīt par iespējami labāko apziņas klātbūtnes pierādījumu – pat ja runa ir par cilvēkiem. Ja tāda nav, es varu sazin cik ilgi vērties vārnas melnajās acīs, alkdams ieskatīties viņas prāta fantasmagorijā, tomēr pa īstam nekad tā arī neuzzināšu, vai tur ir apziņa. Man jāsamierinās ar netiešiem pierādījumiem.

Vārnām ir neparasti lielas smadzenes attiecībā pret ķermeņa lielumu, un neironu blīvums tajās ir lielāks nekā citu dzīvnieku smadzenēs. Neirologi spēj izmērīt smadzeņu skaitļotājdarbības sarežģītību, bet, skenējot smadzenes, pagaidām neviens nav spējis atklāt precīzu apziņas neirālo kodu. Līdz ar to ir grūti, balstoties tikai uz neiroanatomijas datiem, sagādāt neapgāžamu argumentu par labu tam, ka kādam konkrētam dzīvniekam piemīt apziņa. Tomēr šāda iespēja netiek izslēgta attiecībā uz tiem dzīvniekiem, kuru smadzenes līdzinās mūsējām, kā tas ir primātiem – pirmajiem dzīvniekiem, kurus zinātnieku sabiedrība gandrīz vienprātīgi pagodinājusi ar atzinumu, ka tiem piemīt apziņa.

Valda uzskats, ka zīdītājiem apziņa piemīt, jo smadzenes viņiem, tāpat kā mums, ir samērā lielas un viņiem ir arī smadzeņu garoza, t.i., vieta, kas it kā atbild par izziņas lietām. Putniem smadzeņu garozas nav. 300 miljonos gadu, kas aizritējuši, kopš putnu genofonds atdalījās no mūsējā, viņu smadzenēs izaudušās cita veida struktūras. Vienā no tām neironu savienojumi darbojas līdzīgi, kā tas notiek smadzeņu garozā, un tas vedina uz domām, vai dabai azotē nav arī citi paņēmieni, kā nodrošināt apziņas klātbūtni smadzenēs.

Citas norādes var uziet, pētot dzīvnieka izturēšanos, bet ir diezgan grūti apzinātu rīcību izfiltrēt no tām, kas radušās evolūcijas ceļā un ir neapzinātas. Daudz ko var uzzināt, pētot spēju izmantot rīkus. Austrālijas “ugunsvanagi” meža ugunsgrēka vietā atrastus liesmojošus žagarus dažkārt aiznes tālāk, uz uguns neskartām vietām, lai no pameža iztriektu medījumu. Vai tas nozīmē, ka plēsēji spēj novērtēt vietu kā fizisku vidi un iztēloties tai citu izmantošanas veidu? Vai varbūt tie šādi rīkojas tāpēc, ka ir šo paņēmienu iemācījušies?

Vārnas ierindojas putnu pasaules spožāko tehnologu vidū. Jau sen zināms, ka tās spēj no žagara izlocīt āķi, un pērn tika novērots, kā noteiktas pasugas vārnas izgatavo instrumentu no trim atsevišķiem zariņiem. Japānā kādā vārnu populācijā izgudrots paņēmiens, kā izmantot autosatiksmi, lai sašķaidītu valrieksta čaulu: putns krustojumā nomet valriekstu un, kad luksoforā iedegas sarkanā gaisma, dodas uzknābāt no čaulas atbrīvoto ēdmaņu.

Kamēr runājos ar Singhu, vārnai sametās garš laiks, un tā pievērsās logam, it kā vēloties aplūkot pašas neskaidro atspulgu. 2008. gadā kāda žagata – vārnas attāla radiniece vārnu dzimtas putnu jeb “spalvoto pērtiķu” saimē – pirmoreiz pierādīja, ka “spoguļtestu” spēj nokārtot arī dzīvnieks, kurš nav zīdītājs. Žagatai uz kakla vietā, kas saskatāma tikai spogulī, tika iezīmēts košs plankums. Kad putns ieraudzīja sevi spogulī, tas nekavējoties lūkoja pārbaudīt, kas noticis ar kaklu.

Singhs teica, ka šī vārna drīz pārcelšoties augstāk, uz kādu no jumta sprostiem, kur putniem ir vairāk vietas, lai izvēcinātu vēl gluži nesadzijušos spārnus, un kur var redzēt debess klaju, kam putna apziņā noteikti ir liela nozīme. Ja viss būs labi, vārna drīz atgriezīsies trauksmainajā dzīvē, kādai priekšroku dod savvaļas vārnas: reizumis tās metas viesulī kā akrobātes vai šļūc pa apsnigušām nogāzēm. (Slimnīcā mirušos putnus aprok izžuvušas upes krastā Deli pievārtē – gluži atbilstīgs atvadu žests vārnām, jo arī tās dažkārt rīko bēres vai, ja ne bēres, tad vismaz līķa apskati, kad sapulcējas ap nelaiķi kā slepkavību nodaļas izmeklētāji, lūkodami noteikt nāves cēloni.)

Vaicāju Singham, kā ir, kad jumta putni tiek palaisti brīvē.

– Mēs te esam, lai viņiem kalpotu, – Singhs sacīja un tad piebilda, ka ne visi putni acumirklī dodas projām. – Dažs atgriežas un nosēžas uz pleca.

Vārna nebūs no tiem, kas sēdēs tev uz pleca, taču Singhs dažreiz redzējis bijušās pacientes lidināmies ap slimnīcu. Iespējams, lūkojas pēc viņa. Vārnas iegaumē cilvēku sejas. Zināms, ka tās mēdz nelabi ķērkt uz kādu, kas nav bijis pa prātam, savukārt tiem, kuri tām iepatikušies, var atnest dāvanu – pogu vai stikla pērlīti – un kā pateicības ziedojumu nolikt vietā, kur cilvēks to noteikti atradīs.

Ja šāda uzvedība liecina par apziņas klātbūtni, tas nozīmē vienu no diviem: vai nu ilgajā evolūcijas vēsturē apziņa uzradusies vismaz divreiz, vai arī tā parādījusies laikā, kad putni un zīdītāji savā evolūcijas ceļā vēl nebija šķīrušies. Abi scenāriji ļautu secināt, ka daba molekulas spēj saaust ar apziņu apveltītā psihē daudz vieglāk, nekā esam pieraduši domāt. Tas nozīmētu, ka gan lieli, gan mazi dzīvnieki, kas mīt uz mūsu planētas, pastāvīgi pieredz un izjūt ko tādu, kas zināmā mērā ir radniecīgs mūsu pieredzējumiem.

Nākamajā dienā pēc putnu slimnīcas apmeklējuma mašīnā braucu projām no Deli pa ceļu, kas ved gar Jamunas upi uz dienvidaustrumiem, lejup no tās sniegotās iztekas Himalaju klinšu radzēs. Deli notekūdeņi krietniem gabaliem vien piesārņojuši upes straumi – Jamuna ir viena no netīrākajām pasaules upēm. Braukdams redzēju plastmasas pudeles līgojam ūdens virspusē. Indijā, kur upēm gara iztēlē ierādīta īpaša vieta, tā ir metafiziska apgānīšana.

Reiz Jamunā peldēja miljoniem zivju – pirms to piesmēja cilvēka radīta tehnosfēra, kas tagad mācas virsū gandrīz ikvienai ūdenstilpei uz mūsu planētas. Atkritumi klāj pat okeāna dzīles: pavisam nesen Marianas dziļvagā uziets iepirkumu maisiņš.

Vienā genofondā kopā ar dzīvniekiem, kas pārtapa par zivīm, mēs bijām pirms aptuveni 460 miljoniem gadu; vēl pēc vairāk nekā 100 miljoniem gadu mēs nošķīrāmies no putniem. Doma, ka mēs esam tik attāli radinieki, daudziem šķiet pārāk radikāla, un tas ir viens no cēloņiem, kāpēc Darvina aprakstītā mūžam mainīgā pasaule tik grūti iemājo cilvēku kolektīvajā apziņā. Un tomēr – mūsu plaukstas ir pārveidojušās pleznas, un mēs žagojamies tāpēc, ka reiz elpojām caur žaunām.

Var šķist, ka zinātnieki reizēm nosodījuši zivis par to, ka tās liegušās kopā ar mums izlīst no ūdens daudz gaisīgākajā Zemes atmosfērā. Nespēja duļķainajā ūdenī necik tālu saredzēt dažkārt uzskatīta par traucēkli izziņas spēju attīstīšanā. Tomēr jauni pētījumi liek domāt, ka zivīm ir attīstīta atmiņa: daža laba spēj asociatīvi atcerēties to, kas noticis pat pirms vairāk nekā 10 dienām.

Tāpat, pēc visa spriežot, tās spēj mānīties. Foreles mātīte “vilto orgasmu”, trīsinoties kā pirms ikru nēršanas, bet viņa to, iespējams, dara tāpēc, lai nevēlamie tēviņi iztērē pieņus un dodas projām. Mums ir augstas izšķirtspējas video, kur redzam jūras asarus darbojamies uz vienu roku ar zušiem, lai no rifiem iztriektu medījumu: tie saskaņo uzbrukumu, cits citam dodot signālus ar galvas kustībām. Šāda izturēšanās liecina, ka zivīm piemīt spēja spekulatīvi spriest par citu būtņu mentālajiem stāvokļiem.

Ir bijuši eksperimenti, kas veikti, lai noskaidrotu, vai zivis jūt sāpes, un tajos novērotie izturēšanās modeļi uzvedina uz nepatīkamākām pārdomām. Sāpes ir viens no intensīvākajiem apziņas stāvokļiem, un to nav iespējams reducēt uz fizisku traumu. Pat vienkāršākajām baktērijām apvalkā ir sensori; kad tie konstatē bīstamu ķimikāliju pēdas, baktērija iedarbina ieprogrammētu refleksu un mūk. Taču baktērijai nav centrālās nervu sistēmas, kas šos signālus spētu integrēt trīsdimensionālā ķīmiskās vides pieredzējumā.

Zivīm ir daudz vairāk dažādu sensoru nekā baktērijām. To sensori signalizē, kad ievērojami ceļas ūdens temperatūra, kad tie nonāk kontaktā ar kodīgām ķimikālijām, kad āķis caururbj zvīņas un ieurbjas miesā. Laboratorijā, kad forelei lūpā injicē skābi, reakcija vērojama ne tikai procedūras skartajā vietā. Zivs valstās šurpu turpu, berzēdama muti gar akvārija sienām vai granti, ar ko nobērts tvertnes dibens. Tā rimstas, kad iešļircināts morfijs.

Šāda izturēšanās liek apšaubīt paša pētījuma ētiskumu. Tomēr izmēģinājumi ar zivīm nav nekas salīdzinājumā ar to, ko pārcieš kvintiljoniem ūdens radību, ko cilvēki bez jebkādām ceremonijām ik gadu izsmeļ no okeāniem, upēm un ezeriem. Daļa zivju joprojām ir dzīvas, kad pēc vairākām stundām tiek iešķūrētas blāvi apgaismotajās dzesētavās – globālās jūras velšu piegādes sistēmas pievadkanālos. Zivju sāpes atšķiras no mūsējām. Komplicētajā spoguļzālē, ko sauc par cilvēka apziņu, sāpēm ir jau eksistenciāla dimensija. Mēs zinām, ka nāve ir neizbēgama, un skumstam par krāšņi iztēloto nākamību, ko nepiedzīvosim, tāpēc ir kārdinājums iedomāties, ka mūsu sāpes iepretim visām citām ciešanām ir pašas dziļākās. Taču būtu labi atcerēties, ka mūsu skatpunkts padara sāpes vieglāk paciešamas, kaut vai pateicoties apziņai, ka tās reiz beigsies. Kad mēs no dzelmes augstspiediena apstākļiem pārāk strauji izraujam zivi, kas nav aplaimota ar mūsu kognitīvajām spējām, un barometriskās traumas dēļ tās asinsvadi piepildās ar skābi, kas saārda audus, svaidīšanās uz klāja varbūt ir mēms kliedziens: zivs uzskata, ka nonākusi nebeidzamā galēju ciešanu stāvoklī.

Džainisti stāsta par senlaiku vīru, vārdā Neminats. Tas esot spējis sadzirdēt dzīvnieku palīgā saucienus. Saikni ar dzīvniekiem viņš esot sajutis, dzimtajā Šauripuras ciematā ganīdams lopus Jamunas upes krastos, un tur es nonācu pēc četru stundu brauciena no Deli.

Neminats ir viens no 24 džainistu “tīrthankarām” – praviešiem līdzīgiem cilvēkiem, kas šķērsojuši metaforisku upi, atsvabinoties no piedzimšanas un atdzimšanas cikla, iekams parādījušies citiem kā tie, kas rāda ceļu uz apgaismību. Tīrthankaru dzīvesstāstos izcelta nevardarbība. Viens no viņiem esot dzemdē peldējis pavisam rāmi, lai ne drusciņas nesaviļņotu augļūdeni un nenodarītu pāri mātei.

Apstiprinājumu guvis tikai dažu tīrthankaru vēsturiskums, un Neminata nav to vidū. Džainisti apgalvo, ka Neminats uz visiem laikiem aizgājis no ciema savā kāzu dienā. Torīt viņš apseglojis ziloni, lai tā mugurā dotos uz templi, kur bija nolikta precību ceremonija. Pa ceļam viņš izdzirdējis šaušalīgus moku kliedzienus un licis noskaidrot, no kurienes tie skan. Ziloņa pavadonis paskaidrojis, ka brēc lopi, ko kauj viņa kāzu mielastam.

Šis brīdis Neminatu pilnīgi pārvērtis. Dažās stāsta versijās vēstīts, ka viņš atsvabinājis vēl dzīvajos palikušās radības, ieskaitot zivi, ko savām rokām aiznesis atpakaļ uz upi. Citi saka, ka viņš esot aizbēdzis. Tomēr visi ir vienisprātis, ka Neminats atteicies no iepriekšējās dzīves un nevis salaulājies ar līgavu, bet devies uz Gudžarātas svēto kalnu Girnāru 60 kilometru attālumā no Arābijas jūras.

Es pats sāku kāpienu Girnāra kalnā pirms saules lēkta. Taka bija ierīkota atbilstoši parastajai apgaismības meklējumu topogrāfijai. Man vajadzēja uzkāpt pa 7000 klintī izcirstiem pakāpieniem, lai deviņos rītā paspētu uz rituālu senlaiku templī turpat vai kalna virsotnē.

Tas bija kādus 80 kilometrus no Gīra Nacionālā parka, kur vēl dienu iepriekš redzēju divus Āzijas lauvas, tik līdzīgus viņu Āfrikas brālēniem. Āzijas lauvas, savulaik iespaidīgākie plēsoņas visā reģionā, britu koloniālisma laikā Indijā praktiski iznīka, jo neviena vicekaraļa vizīte pie maharadžas nebija iedomājama bez medībām vietējā mežā. Vēl tagad Āzijas lauva ir viens no visgrūtāk sastopamajiem lielajiem kaķveidīgajiem, šajā ziņā pārspējot pat savu ziemeļu radinieku – sniega leopardu. Pēdējais ir tik rets, ka, ja pamani to lāčojam pa Himalaju klints krauju, vari uzskatīt, ka garīgais svētceļojums ir izdevies.

Takas pakājē soļojot garām būdiņām un nojumēm, centos nedomāt par lauvām, kas pēdējā laikā sākuši sirot pa Girnāra mežiem. Tikmēr dienasgaisma uz takas malas akmeņiem izvilināja langurus. Viens vēroja, kā tirgonis iekārto stendu ar uzkodām un ūdeni garāmejošiem džainistu svētceļniekiem. Nogaidījis, līdz vīrs novēršas, pērtiķis nočiepa banānu. Gīra Nacionālajā parkā redzēju, kā brieži šos pērtiķus izmanto par trauksmes signalizācijas sistēmu. Languri sēdēja augstu kokos, vērīgi raudzīdamies pēc leopardiem un lauvām, kas dzintardzelteni zeltainajā pirmslietavu sezonas mežā saplūda ar ainavu. Pamanījuši plēsoņu, pērtiķi izgrūda specifisku kliedzienu. To atpazina un ņēma vērā ne tikai brieži vien – tas noderēja arī lauvu uzraugam, ar ko mēs kopā klīdām pa parku.

Kāpienā uz Girnāra virsotni mani vienā laidā apdzina baskājainas sievietes, ģērbušās raibi krāsainos, koši oranžos, zaļos un sārtos sari. Ik uz soļa tinkšķēja smalkās sudraba kājsprādzes. Kad tiku līdz ceļa norādei, kas vēstīja, ka līdz templim man vēl mērojami 1000 pakāpieni, nocēlu no pleciem mugursomu un uzrausos uz mūra, lai izšūpotu kājas.

Divus kāpņu laidus zemāk augšup cīnījās padzīvojis džainistu mūks baltā ģērbā. Viņš izskatījās vientuļš, un likās, ka viņam grūti elpot. Kad džainistu mūki un mūķenes atsakās no pasaulīgās dzīves, viņi sarauj visas saites ar ģimeni – pēdējoreiz apskauj bērnus un apsolās vairs nekad ar viņiem netikties, ja vien neizgadās sastapties uz kāda lauku ceļa, pa kādiem mūki un mūķenes ar mantību uz pleciem klīst visu atlikušo mūžu.

Kādu brīdi uz takas bijām divi vien. Valdīja klusums, tikai kaut kas zumēja: tā, kā noskaidroju, bija iegarena, melna lapsene, kas apsekoja cieši saaugušu bugenvileju puduri. Pēdējais sencis, kas man kopīgs ar šo lapseni, visticamāk, dzīvojis pirms vairāk nekā 700 miljoniem gadu. Jo vairāk uz to skatījos, jo vārāka šķita mūsu evolucionārā saikne. Izstieptais rumpis un matētās acu fasetes šķita pārāk svešādas, lai saistītos ar apziņu. Taču izskats mēdz vilt: dažām lapsenēm esot attīstījušās lielākas acis, lai vieglāk būtu pamanāmi mājieni, ko dod sugas māsas, un noteiktu lapseņu pasugu īpatņi spējot savas kolonijas biedrus atpazīt pēc sejas vaibstiem.

Lapsenes, tāpat kā bites un skudras, ir plēvspārņi – kukaiņu kārta, kam raksturīga apbrīnojami komplicēta izturēšanās. Skudras pieķeras cita pie citas, būvējot tiltus, pa kuriem vajadzības gadījumā pārceļo visa kolonija. Laboratorijās turētas bites spēj iemācīties abstraktus jēdzienus, tādus kā “līdzīgs”, “atšķirīgs” un “nulle”. Medusbites spēj mācīties arī cita no citas. Ja viena atklāj jaunu nektāra ievākšanas paņēmienu, apkārtējās to var atdarināt, un jaunā metode aizceļo pa visu koloniju un tiek nodota pat nākamajām paaudzēm.

Kādā eksperimentā bites tika aizvilinātas uz ezera vidū peldošu laivu, kur zinātnieki bija salikuši cukurūdeni. Bites, kas aizlaidās atpakaļ uz stropu, citām dejojot deva ziņu, kur tas atrodams. Parasti pārējās būtu tūdaļ devušās uz vietu, kur ir šādas nektāra atradnes, bet šoreiz tās nesteidzās, it kā būtu ielūkojušās kādā mentālajā kartē un iesvēlušās neticībā: sak, nez vai ezera vidū varētu ziedēt puķes. Citiem zinātniekiem šo eksperimentu neizdevās atkārtot, tomēr vēl vairāki eksperimenti liek domāt, ka bites tiešām spēj šādi kartēt apkaimi.

Austrālijas Makvori Universitātes neirozinātnieks Andrū Barons 10 gadus pētījis smalkās nervu struktūras medusbišu smadzenēs. Viņaprāt, bites smadzeņu struktūras telpisko informāciju integrē apmēram tāpat, kā to dara cilvēka vidussmadzenes. Izklausās pārsteidzoši, ja reiz medusbites smadzenēs ir tikai 1 miljons neironu, turpretī mūsējās – 85 miljardi, taču mākslīgā intelekta pētnieki apgalvo, ka sarežģītu uzdevumu risināšanai dažkārt pietiek ar samērā vienkāršām neironu ķēdēm. Augļu mušiņām ir tikai 250 000 neironu, un arī tās demonstrē visai sarežģītu uzvedību. Laboratorijas eksperimentos, kad izredzes sapāroties ir visai drūmas, dažas pievēršas alkoholam – apziņas stāvokli mainošai vielai, kas tām dabā pieejama pārplīsušos, iepuvušos augļos.

Daudzu bezmugurkaulnieku evolūcijā nervu sistēma ir palikusi rudimentāra: tas ir neironu tīmeklis, kas vienmērīgi izpleties pa tārpveida ķermeni. Taču pirms vairāk nekā pusmiljarda gadu citus izplūdušus pikučus, kas tāpat staipījās un locījās, dabiskā izlase sāka pārveidot par posmkājiem ar izteiktiem piedēkļiem un jaunievedumu – specializētiem maņu orgāniem, ko tie izmantoja, lai atbrīvotos no eksistences pašplūsmas, kur visu noteica kairinājums un atbildes reakcija.

Jādomā, ka pirmie dzīvnieki, kas pārvietojās trīsdimensiju telpā, saskārās ar jaunām problēmām, kuru risinājums, iespējams, bija apziņas evolūcija. Ņemsim melno lapseni. Kad tā lidinājās virs bugenvilejas ziedlapiņām, tik plānām kā zīdpapīrs, insekta šķiedrainais eksoskeleta galvaskauss uzsūca lērumu informācijas – saulesgaismu, skaņas vibrācijas, ziedu smaržu. Tomēr informācijas plūsmas smadzenes sasniedza ne gluži vienlaikus. Lai radītu adekvātu un vienotu kopskatu par ārpasauli, lapsenei šos signālus nācās savietot. Turklāt vajadzēja novērst kļūdas, kas radās viņas pašas pārvietošanās dēļ, bet tas nav viegli, ņemot vērā, ka daļa sensoru atrodas kustīgās ķermeņa daļās, tai skaitā galvā.

Neirozinātnieks Bjērns Merkers izteicies, ka senatnē dzīvnieku smadzenes šo problēmu risinājušas, radot iekšēju pasaules modeli, kura centrā atradās kaut kas līdzīgs ķermeņa avatāram. Merkers saka: apziņa ir tikai multisensorisks skats no šā modeļa iekšpuses. Te nav ne savietošanas procesu, ne fona trokšņa, ko mūsu ķermenis rada kustoties, – it kā to visu montāžā būtu izrediģējis kāds neredzams, algoritmisks Stenlijs Kubriks. Tāpat mēs neapzināmies mehānismus, kas mūsu vēlmes pārvērš kustībās. Kad man atkal radās vēlēšanās kāpt tālāk kalnā, es vienkārši devos ceļā, nedomājot par katru muskuļa kontrakciju, kas nepieciešama ik solim. Kad lapsene lido, tā, visticamāk, neapzinās katru savu spārnu vēzienu. Tā vienkārši grib un pārvietojas telpā.

Ja kāds no lapsenes senčiem, vēl dzīvodams ūdenī, pieredzēja pirmo, aizmetnim līdzīgo apziņu uz Zemes, tā noteikti ne tuvu neatgādināja mūsējo. Iespējams, tā bija bezkrāsaina un bez kādiem asi iezīmētiem objektiem. Iespējams, epizodiska – tāda, kas noteiktās situācijās ieslēdzas un tad izslēdzas. Varbūt tā bija neskaidra nojēga par divējādām sajūtām, tāds labā un nelabā burbulis kaut kā centrāla un vienota pieredzējumā. Tiem no mums, kuri redzējuši tālu Visumā spulgojam zvaigznes, šāda eksistence būtu gandrīz neiedomājami klaustrofobiska. Taču tas nenozīmē, ka tā nebija apzināta.

Kad mūks nonāca līdz mūrim, uz kura biju atsēdies, lapsene aizlaidās – augšup, pretim saulei, līdz pazuda no skata kaut kur gaismā. Mūkam bija balts sejas apsējs – tāds, ko daži džainisti valkā, lai elpceļos nejauši neierautu kukaiņus un citas sīkas radības. Pamāju, kad viņš kāpa garām, un atslējos pret silto kalna sānu.

Kad nolēcu no mūra un pēc atelpas stīvām kājām atsāku kāpienu, mūks bija balts punktiņš labus sešus kāpņu laidus augstāk. Tempļa kompleksa vārtus sasniedzu tikai piecpadsmit minūtes pirms laika. Marmora pagalms mirdzēja dimantspožs, it kā kalnu saules izbalināts.

Pieliecies zem elegantu zelta medaljonu virtenes, iegāju tempļa iekškambarī, kur smalki izgrebtās sienas nišās un uz plāksnēm, ķēdēs iekārtām pie griestiem, mirdzinājās dučiem sveču. Akmens griestos bija izgrebts lotosa zieds, kura maigās, izplaukušās ziedlapas simbolizē šķīstu, ēterisku dvēseli, kas dzimst no zemes pīšļiem.

Kārtīgās rindās uz grīdas bija sasēduši četrdesmit džainisti, kājas sakrustojuši lotosa pozā. Sievietēm mugurā svaigi, tīri sari, kas uznesti kalnā īpaši svētku reizei. Vīri visi baltā. Iespraucos pa vidu aizmugures rindā.

Mums priekšā bija tumša, tunelim līdzīga eja, kolonnu ieskauta. Viņā galā sveču gaisma apspīdēja melnu marmora tēlu – sēdošu vīrieša figūru. Druknā krūteža izlikta dārgakmeņiem, tāpat arī acis; likās, ka tās rāmi peld kaut kur tumšajā telpā, uzdzenot hipnotisku transu, no kura mani izrāva tikai blakussēdētājs, paraustīdams aiz stērbeles.

– Neminats, – viņš bilda, mādams uz statujas pusi.

Stāsta, ka te, šajā kalnā, Neminats nonācis pie pilnīgas, netraucētas apziņas, kas ļauj piekļūt visam, kas pastāv, ieskaitot visu dzīvu radību prātu. Džainisti tic: cilvēks ir īpašs tāpēc, ka savā dabiskajā stāvoklī mēs esam vistuvāk šādam apgaismības pieredzējumam. Neviena cita Zemes radība nevar tik viegli ieskatīties citas būtnes apziņā.

Svētceļnieki uzsāka dziesmu – vispirms klusām, tad arvien skaļāk. Viens līdz ejas sākumgalam aizvēla milzīgas bungas un iebelza pa tām ar melnu vāli. Divi citi sasita kopā šķīvjus. Pa durvīm, kas iepretim vienas otrām, no vienas puses cits pēc cita iznāca vīri, no otras – sievas, savā starpā sajaucoties un izveidojot divas rindas, katru savā tuneļa pusē. Kāda sieviete oranžā sari un ar zelta vainagu galvā aizgāja līdz Neminata statujai, pacēla trauku virs viņa melnā marmora galvas un izlēja tā saturu, kur piens jaucās ar svētītu ūdeni. Kad tas bija paveikts, kāds vīrs baltā no otras virknes izdarīja tāpat.

Dziesma pieņēmās spēkā, līdz robežojās ar ekstāzi. Svētceļnieki, rokas pacēluši, arvien straujāk un straujāk sita plaukstas virs galvas. Kulminācija šķita tuvojamies, tomēr tad viss noklusa. Vairs nebija ne bungu, ne šķīvju, un klusumā atskanēja tikai pūtiens gliemežvāka ragā.

Tas izskanēja stiepti un dzidri, atbalsojoties ārpus tempļa un pāri aizlaiku kalnu virsotnēm. Kad skaņa izdzisa, es iedomājos, vai nākamajos gadsimtos šī vieta nevarētu kļūt par kaut ko vairāk nekā džainistu svētnīcu. Varbūt šī varētu būt vieta, kas iezīmē pavērsienu cilvēces vēsturē – brīdi, kad esam pamodušies no sapņa par to, ka esam vienīgās saprātīgās būtnes, ko daba radījusi. Varbūt ļaudis šurp dosies no visām pasaules malām, lai apliecinātu cieņu Neminatam, kas, galu galā, tikai simbolizē to cilvēku – lai kas viņš būtu –, kurš pirmais sadzirdēja dzīvas radības kliedzienu un saprata, ko tā grib teikt.

The Atlantic, 2019. gada martā

Tulkojusi Ieva Kolmane