Kad lietas pazūd

Pirms pāris gadiem es pavadīju vasaru Portlendā – zaudējot lietas. Vispār es dzīvoju Austrumu krastā, bet togad, sapratusi, ka neizturēšu vēl vienu svelmainu augustu, nolēmu uz laiku pārcelties uz Rietumiem. Tas izrādījās pārsteidzoši vienkārši. Pēc koledžas beigšanas es kādu laiku biju dzīvojusi Portlendā, un maniem turienes paziņām tieši tolaik bija vajadzīgs cilvēks, kurš pieskatītu viņu māju. Kāda cita draudzene savukārt devās prom uz visu vasaru un ar lielāko prieku aizdeva man savu pikapu. Sludinājumu portālā Craigslist kāds cilvēks par pusvelti pārdeva man divriteni. Ļoti īsā laikā un ar niecīgu piepūli no manas puses viss sastājās savās vietās.

Un tad pēkšņi mistiskā kārtā nekas vairs nebija savā vietā. Jau pirmajā dienā es aizmirsu pikapa atslēgas kafejnīcā uz letes. Nākamajā dienā atstāju ārdurvīs mājas atslēgas. Vēl pēc dažām dienām, sēžot āra kafejnīcā un sildoties dienvidus saules staros, es novilku savu kreklu ar garām piedurknēm un, dodoties mājās, atstāju to uz krēsla atzveltnes. Atgriezusies pēc krekla, atklāju, ka turpat esmu aizmirsusi arī naudas maku. Te jāatzīmē, ka līdz šai vasarai es savā pieauguša cilvēka mūžā bez maka biju palikusi vienu vienīgu reizi, kad kļuvu par bruņotas laupīšanas upuri. Taču vēl tajā pašā pēcpusdienā, tikai nedaudz vēlāk es iegriezos sporta preču veikalā, lai nopirktu slēdzeni savam jaunajam ritenim, un atstāju maku pie kases.

Maku man atdeva, toties nākamajā dienā pazuda divriteņa slēdzene. Es biju tikko pārradusies mājās un izņēmusi to no iepakojuma, kad iezvanījās telefons. Uz brīdi izgāju no istabas, bet pēc laiciņa atgriezusies atklāju, ka slēdzene pazudusi. Tas bija kaitinoši; es tovakar biju plānojusi ar riteni doties uz pilsētas centru, lai apmeklētu pasākumu Portlendas slavenajā grāmatveikalā Powell’s. Un tā nu, pavadījusi absurdu laika daudzumu slēdzenes meklējumos un tā arī to neatradusi, es padevos un uz centru devos pikapā. Novietoju auto, aizgāju uz pasākumu, pēc tam vēl kādu laiciņu uzkavējos, pļāpājot un rakņājoties pa grāmatplauktiem, tad iznācu no veikala– bija burvīgs vasaras vakars – un vairs neatradu savu pikapu.

Tas jau bija nopietni, es biju sasniegusi pilnīgi jaunu pakāpi savā lietu zaudēšanas mākslā – ne tikai tāpēc, ka pazaudēt pikapu nav nemaz tik viegli, bet arī tāpēc, ka konkrētais auto bija milzīgs. Draudzene, kurai tas piederēja, savulaik strādājusi par ātrās palīdzības šoferi, un iespaidīgu apmēru braucamie viņai šķiet pilnīgi normāla lieta. Pikapam bija riteņi, kas sniedzās man līdz viduklim, pagarināta kabīne un atvērta kravas kaste, kurā varētu pārvadāt vaļveidīgos. Un tomēr es kaut kā biju pamanījusies to pazaudēt pašā Portlendas centrā – pilsētā, kuru es, starp citu, pazīstu tīri labi. Turpmākās 45 minūtes, kamēr pār pilsētas centru lēnām nolaidās vēsa, zilgana nakts, es pavadīju, staigājot apkārt un meklējot pikapu: vispirms uz tās ielas, kur – es biju cieši pārliecināta – biju auto novietojusi, tad tuvākajās šķērsielās un pēc tam jau rādiusā, kura mērogi auga arvien lielāki un absurdāki.

Beidzot atgriezos ielā, no kuras biju sākusi, un šoreiz pamanīju nelielu uzrakstu: novietot auto aizliegts visās diennakts stundās. Sūdrallā. Es pēkšņi jutos kā pasaules lielākā idiote un, pie sevis prātojot, cik man izmaksās dabūt laukā Nevadas izmēra pikapu no evakuēto auto stāvvietas, zvanīju uz Portlendas policijas iecirkni. Man atbildēja kāds brīnišķīgi laipns vīrietis. “Nē, kundze,” viņš teju vai dziedāja telefona klausulē, “šovakar neviens pikaps nav atvests. Jums šodien paveicies!” Jūs nevarat pat iedomāties, policist. Iedvesmojoties no padomiem, kādus bieži saņemam bērnībā, es atgriezos grāmatveikalā, nomierināju nervus ar tasi tējas, sakārtoju domas pie jaunāko literāro debiju plaukta un tad, cik nu tas bija manos spēkos, vēlreiz prātā izsekoju visai vakara gaitai cerībā, ka šādi izdosies izkustināt kādu iestrēgušu atmiņu pavedienu un saprast, kā es šajā vietā nonācu. Neizdevās. No jauna izgājusi Portlendas ielās, es grozījos uz visām pusēm kā āderu meklētāja rīkstīte.

Pēc 75 minūtēm es pikapu atradu – pilnīgi legālā stāvvietā, kvartālā, kam bija tik maz sakara ar jebkādu kaut cik saprātīgi izplānotu maršrutu no manām mājām līdz grāmatveikalam, ka man radās nopietnas aizdomas, vai tik neesmu līdz turienei aizbraukusi kaut kādā disociatīvas fūgas stāvoklī. Es iesēdos mašīnā, devos mājās un – pēc mirkļa paskaidrošu, kādu apsvērumu vadīta, – nolēmu, ka, tiklīdz ieiešu pa durvīm, man noteikti jāpiezvana māsai. Taču es to neizdarīju. Es vienkārši nevarēju to izdarīt. Mans mobilais telefons bija palicis grāmatveikalā, uz viena plaukta ar visiem citiem “Jaunumiem”.