Kad lietas pazūd

Pirms pāris gadiem es pavadīju vasaru Portlendā – zaudējot lietas. Vispār es dzīvoju Austrumu krastā, bet togad, sapratusi, ka neizturēšu vēl vienu svelmainu augustu, nolēmu uz laiku pārcelties uz Rietumiem. Tas izrādījās pārsteidzoši vienkārši. Pēc koledžas beigšanas es kādu laiku biju dzīvojusi Portlendā, un maniem turienes paziņām tieši tolaik bija vajadzīgs cilvēks, kurš pieskatītu viņu māju. Kāda cita draudzene savukārt devās prom uz visu vasaru un ar lielāko prieku aizdeva man savu pikapu. Sludinājumu portālā Craigslist kāds cilvēks par pusvelti pārdeva man divriteni. Ļoti īsā laikā un ar niecīgu piepūli no manas puses viss sastājās savās vietās.

Un tad pēkšņi mistiskā kārtā nekas vairs nebija savā vietā. Jau pirmajā dienā es aizmirsu pikapa atslēgas kafejnīcā uz letes. Nākamajā dienā atstāju ārdurvīs mājas atslēgas. Vēl pēc dažām dienām, sēžot āra kafejnīcā un sildoties dienvidus saules staros, es novilku savu kreklu ar garām piedurknēm un, dodoties mājās, atstāju to uz krēsla atzveltnes. Atgriezusies pēc krekla, atklāju, ka turpat esmu aizmirsusi arī naudas maku. Te jāatzīmē, ka līdz šai vasarai es savā pieauguša cilvēka mūžā bez maka biju palikusi vienu vienīgu reizi, kad kļuvu par bruņotas laupīšanas upuri. Taču vēl tajā pašā pēcpusdienā, tikai nedaudz vēlāk es iegriezos sporta preču veikalā, lai nopirktu slēdzeni savam jaunajam ritenim, un atstāju maku pie kases.

Maku man atdeva, toties nākamajā dienā pazuda divriteņa slēdzene. Es biju tikko pārradusies mājās un izņēmusi to no iepakojuma, kad iezvanījās telefons. Uz brīdi izgāju no istabas, bet pēc laiciņa atgriezusies atklāju, ka slēdzene pazudusi. Tas bija kaitinoši; es tovakar biju plānojusi ar riteni doties uz pilsētas centru, lai apmeklētu pasākumu Portlendas slavenajā grāmatveikalā Powell’s. Un tā nu, pavadījusi absurdu laika daudzumu slēdzenes meklējumos un tā arī to neatradusi, es padevos un uz centru devos pikapā. Novietoju auto, aizgāju uz pasākumu, pēc tam vēl kādu laiciņu uzkavējos, pļāpājot un rakņājoties pa grāmatplauktiem, tad iznācu no veikala– bija burvīgs vasaras vakars – un vairs neatradu savu pikapu.

Tas jau bija nopietni, es biju sasniegusi pilnīgi jaunu pakāpi savā lietu zaudēšanas mākslā – ne tikai tāpēc, ka pazaudēt pikapu nav nemaz tik viegli, bet arī tāpēc, ka konkrētais auto bija milzīgs. Draudzene, kurai tas piederēja, savulaik strādājusi par ātrās palīdzības šoferi, un iespaidīgu apmēru braucamie viņai šķiet pilnīgi normāla lieta. Pikapam bija riteņi, kas sniedzās man līdz viduklim, pagarināta kabīne un atvērta kravas kaste, kurā varētu pārvadāt vaļveidīgos. Un tomēr es kaut kā biju pamanījusies to pazaudēt pašā Portlendas centrā – pilsētā, kuru es, starp citu, pazīstu tīri labi. Turpmākās 45 minūtes, kamēr pār pilsētas centru lēnām nolaidās vēsa, zilgana nakts, es pavadīju, staigājot apkārt un meklējot pikapu: vispirms uz tās ielas, kur – es biju cieši pārliecināta – biju auto novietojusi, tad tuvākajās šķērsielās un pēc tam jau rādiusā, kura mērogi auga arvien lielāki un absurdāki.

Beidzot atgriezos ielā, no kuras biju sākusi, un šoreiz pamanīju nelielu uzrakstu: novietot auto aizliegts visās diennakts stundās. Sūdrallā. Es pēkšņi jutos kā pasaules lielākā idiote un, pie sevis prātojot, cik man izmaksās dabūt laukā Nevadas izmēra pikapu no evakuēto auto stāvvietas, zvanīju uz Portlendas policijas iecirkni. Man atbildēja kāds brīnišķīgi laipns vīrietis. “Nē, kundze,” viņš teju vai dziedāja telefona klausulē, “šovakar neviens pikaps nav atvests. Jums šodien paveicies!” Jūs nevarat pat iedomāties, policist. Iedvesmojoties no padomiem, kādus bieži saņemam bērnībā, es atgriezos grāmatveikalā, nomierināju nervus ar tasi tējas, sakārtoju domas pie jaunāko literāro debiju plaukta un tad, cik nu tas bija manos spēkos, vēlreiz prātā izsekoju visai vakara gaitai cerībā, ka šādi izdosies izkustināt kādu iestrēgušu atmiņu pavedienu un saprast, kā es šajā vietā nonācu. Neizdevās. No jauna izgājusi Portlendas ielās, es grozījos uz visām pusēm kā āderu meklētāja rīkstīte.

Pēc 75 minūtēm es pikapu atradu – pilnīgi legālā stāvvietā, kvartālā, kam bija tik maz sakara ar jebkādu kaut cik saprātīgi izplānotu maršrutu no manām mājām līdz grāmatveikalam, ka man radās nopietnas aizdomas, vai tik neesmu līdz turienei aizbraukusi kaut kādā disociatīvas fūgas stāvoklī. Es iesēdos mašīnā, devos mājās un – pēc mirkļa paskaidrošu, kādu apsvērumu vadīta, – nolēmu, ka, tiklīdz ieiešu pa durvīm, man noteikti jāpiezvana māsai. Taču es to neizdarīju. Es vienkārši nevarēju to izdarīt. Mans mobilais telefons bija palicis grāmatveikalā, uz viena plaukta ar visiem citiem “Jaunumiem”.

Mana māsa ir kognitīviste un strādā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā, tāpēc varētu teikt, ka prāta procesus, kas iesaistīti objektu meklēšanā vai pazaudēšanā, viņa pārzina labāk nekā vairums cilvēku. Taču tas nebija iemesls, kāpēc es gribēju ar viņu apspriest savu jauniegūto noslieci visu pazaudēt. Es gribēju ar māsu runāt tāpēc, ka viņa, pilnībā apstiprinot stereotipisko priekšstatu par izklaidīgajiem profesoriem, ir aizmāršīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu sastapusi.

Viņai cieši uz pēdām min otrs kandidāts – mans tēvs. Mūsu ģimenes locekļi, visādā citādā ziņā stipri radniecīgas dvēseles, īpatnējā kārtā tieši šajā ziņā ieņem divus pretpolus. Ja iztēlojamies spektru, kura vienā galā ir maniakāli kārtības mīlētāji, bet otrā – cilvēki, kas dzīvo cēlā vienaldzībā pret ikdienas fizisko pasauli, tad mans tēvs un māsa uz šīs skalas atrodas... Taisnību sakot, nekur. Viņi tādu spektru nespētu pat atrast. Tikmēr mēs ar māti jau būtu metušās tajā visu sašķirot pēc krāsas un izmēriem. Nekad neaizmirsīšu, kā māte reiz mēģināja sakārtot pavisam viegli nošķiebušos gleznas rāmi – Klīvlendas Mākslas muzejā. Turpretim mans tēvs reiz pavadīja visu atvaļinājumu kurpēs no diviem dažādiem pāriem, jo, dodoties ceļojumā, citus apavus nebija paņēmis un kļūdu atklāja tikai lidostā, kad drošības kontrolē viņam lika noaut kājas. Māsas stilīgākais izlēciens attiecībās ar Transporta drošības pārvaldi ir gadījums, kad viņa, aizņēmusies no dzīvesbiedra klēpjdatoru, nejauši atstāja to pie ieejas Alaska Airlines iekāpšanas sektorā (nedēļu pēc 11. septembra), gandrīz izprovocējot Oklendas lidostas slēgšanu.

Un tāpēc, kad es sāku – sev pilnīgi netipiski – aizmirst un zaudēt visdažādākās lietas, zvanīju tieši viņai. Pirmkārt, es cerēju, ka viņa varbūt mani pažēlos. Otrkārt, man likās, ka viņa varētu kaut kā palīdzēt; ņemot vērā māsas lielo pieredzi lietu zaudēšanas jomā, es domāju, ka viņa kompensācijas kārtā būs izkopusi arī kaut kādas meklēšanas un atrašanas iemaņas. Tomēr, kad beidzot biju atkal tikusi pie sava telefona un viņu sazvanījusi, abas cerības izgaisa bez pēdām – uz mata kā mana divriteņa slēdzene. Māsa bija visnotaļ izbrīnīta, dzirdot, ka es līdz tam maku nebiju pazaudējusi nevienu pašu reizi, taču, kā jau cilvēks, kuram sava kabatas portfeļa saturs parasti jāatjauno vairākas reizes gadā, īpašu līdzcietību neizrādīja. “Piezvani man,” viņa teica, “kad tavu vārdu zinās Autotransporta departamentā.”

Tāpat māsa nespēja dot man nevienu labu padomu, kā atrast pazaudētas mantas; taisnības labad gan jāsaka, ka šādi padomi paši ir visai grūti atrodami. Ja kaut kas pazudis, netrūkst vecāku, pašpalīdzības guru un gaišreģu, kuri piedāvā savu palīdzību, taču viņu ieteikumi parasti ir vai nu pārāk pašsaprotami (nomierinies, sakārto visu), apšaubāmi (teiksim, tā saucamais “45 centimetru likums”, kas apgalvo, ka lielākā daļa pazaudēto mantu it kā mētājoties nepilnu pusmetru no vietas, kur jūs tās sākumā cerējāt ieraudzīt), vai no New Age gudrībām pagrābti (“iztēlojies sudrabainu pavedienu, kas sniedzas no tavām krūtīm līdz pat lietai, ko esi pazaudējis”). Arī internetā netrūkst padomu pazudušu lietu meklēšanā, taču to lietderīgums pieaug proporcionāli pazaudētā objekta eksotiskumam. Un internets ir ļoti viduvējs palīgs, ja pazudusi kredītkarte vai Kindle lasītājs, bet visai apgaismojošs, ja runa ir par pazudušu robotputekļsūcēju (meklējiet mīkstajās mēbelēs), marihuānas krājumiem (droši vien paši esat sapīpējušies un paranojas lēkmē kaut kur nobāzuši – paskatieties zeķu atvilktnē), dronu (būs vajadzīgs īpašs GPS) vai bitmonētām (labu veiksmi!). Tieši tas pats princips ir spēkā arī attiecībā uz neskaitāmajām interneta lapām, kas veltītas dzīvnieku meklēšanai: tās lielākoties neko nedod, ja gribat atrast pazudušu labradora jaukteni, bet ir pārsteidzoši noderīgas, ja kaut kur aizklīdis karaliskais pitons. Tādas interneta vietnes ir arī teicamas amizantu atgadījumu krātuves; prātā nāk, teiksim, stāsts par kādu pazudušu kaķi Anglijā, Notingemšīrā, kuru pēc 14 mēnešu meklēšanas atrada dzīvnieku barības noliktavā – divreiz resnāku nekā pirms tam.

Laikam gan labākais, ko var pateikt par pazaudētām lietām un internetu, ir tas, ka daudzām lietām tagad kļuvis nesalīdzināmi vieglāk sadzīt pēdas – teiksim, izpārdotām grāmatām, pamatskolas klasesbiedriem, gadu desmitus seniem kompromitējošiem politiķu izteikumiem. Modernās tehnoloģijas vispār reizēm var palīdzēt atrast nozaudētus priekšmetus – kā varēs apliecināt katrs, kuram nācies lūgt, lai draudzene piezvana uz nez kur nobāztu mobilo telefonu, vai kurš izmantojis mazo podziņu pie mašīnas atslēgām, lai dzirdētu, no kurienes uztaurēs viņa Toyota Camry. Pēdējā laikā īpašu uzplaukumu piedzīvo tehnoloģijas, kas izstrādātas speciāli ar domu atvieglot dzīvi tiem, kuri mēdz visu pazaudēt, – teiksim, Apple piedāvātā Find My iPhone aplikācija un plaši izplatītie Bluetooth darbinātie daiktiņi, ko var piestiprināt pie visdažādākajiem sadzīves priekšmetiem, lai jebkurā brīdī izsauktu tos no ētera plašumiem– gluži kā ar Šurpum! burvestību grāmatās par Hariju Poteru.

Šādiem trikiem, lai cik noderīgi tie būtu, tomēr ir savas robežas. Telefons nedrīkst būt izslēgts vai izlādējies; automašīnai jāatrodas atslēgas darbības rādiusā; mazo Bluetooth raidītāju jāiedomājas piestiprināt pie lietas, kuru tu taisies pazaudēt, – pirms esi to pazaudējis. Turklāt, kā apstiprinās jebkurš tālvadības pults īpašnieks, jaunās ierīces pašas bieži vien ir sasodīti grūti atrodamas, un šo problēmu vēl jo vairāk saasina tendence izstrādāt arvien mazāka izmēra uzpariktes. Pazaudēt Apple IIe ir samērā grūti, daudz vieglāk to izdarīt ar klēpjdatoru, pavisam elementāri – ar mobilo telefonu, bet zibatmiņu ir gandrīz neiespējami nepazaudēt. Un tad vēl mūžīgais paroļu jautājums; paroles un datori ir apmēram tas pats, kas zeķes un veļas mašīnas. Vienīgais, ko visā reālajā vai digitālajā pasaulē vēl vieglāk pazaudēt nekā paroli, ir informācija, kas nepieciešama, lai tai piekļūtu, un tieši tā reizēm var gadīties, ka pieaudzis cilvēks pēkšņi sāk interesēties par savas pirmās klases skolotājas pieradinātās iguānas meitas uzvārdu.

Paroles, pases, lietussargi, šalles, auskari, austiņas, mūzikas instrumenti, nodokļu deklarācijas veidlapas, vēstule, uz kuru tu taisījies kaut kad atbildēt, meitas skolai adresēta ekskursijas atļauja, kas tev jāparaksta, krāsas bundža, ko tu pirms trim gadiem rūpīgi noglabāji, labi zinot, ka vajadzēs kaut ko piekrāsot: mūsu pazaudēto mantu saraksts un vieglums, ar kādu mēs tās zaudējam, ir vienkārši apstulbinoši. Kādas apdrošināšanas kompānijas aptaujas dati liecina, ka vidusmēra cilvēks dienā pazaudē līdz pat deviņiem priekšmetiem; tas nozīmē, ka, nodzīvojuši līdz 60 gadu vecumam, mēs katrs būsim pazaudējuši līdz divsimt tūkstošiem lietu. (Šie skaitļi šķiet absurdi tikai līdz brīdim, kad tu sāc domāt par neskaitāmajām reizēm, kad esi no apakšstāva pilnā rīklē aurojusi, lai noskaidrotu, vai dzīvesbiedre nav redzējusi tavu jaku, vai to, cik bieži tu izpurini visus dīvānspilvenus, meklējot tikko lietoto pildspalvu, vai to ikdienas jezgu un sajukumu, kad tu, ar vienu kāju jau ārā no mājas, pēkšņi nevari atrast bērna pusdienu kārbu vai mašīnas atslēgas.) Protams, daudzas no šīm lietām mēs atkal atrodam, taču laiku, kas iztērēts, tās meklējot, nebūs iespējams atgūt nekad. Dzīves laikā katrs no mums pavadīs aptuveni sešus mēnešus, vienkārši meklējot pazudušas lietas; šeit, Savienotajās Valstīs, kolektīvi rēķinot, iznāk apmēram 54 miljoni stundu dienā. Un kur nu vēl ar to saistītie zaudējumi – 2011. gadā ASV tikai par pazaudētiem mobilajiem telefoniem vien iztērēti 30 miljardi dolāru.

Vispārīgi runājot, pastāv divi izskaidrojumi tam, kāpēc mēs visu ko zaudējam: viens – zinātnisks, otrs– psihoanalītisks, bet abi neapmierinoši. Zinātniskā versija saka, ka lietu pazaudēšana ir vai nu atmiņas, vai uzmanības traucējumu rezultāts: vai nu mēs nespējam atmiņā piekļūt konkrētajai informācijai (teiksim, kur nolikām kabatas portfeli), vai arī nemaz neesam to iekodējuši. Psihoanalītiskais skaidrojums, tieši otrādi, apgalvo, ka lietu pazaudēšana īstenībā ir veiksme: šādi mūsu neapzinātās vēlmes sabotē racionālo prātu. Savā “Ikdienas dzīves psihopatoloģijā” Freids apraksta “neapzināto veiklību, ar kādu priekšmets tiek pazaudēts dažādu slēptu, taču spēcīgu motīvu iespaidā”; šādu motīvu skaitā viņš min “pazudušā priekšmeta zemo vērtējumu vai slepenu nepatiku pret to vai pret cilvēku, no kura rokām tas nācis”. Freida kolēģis un laikabiedrs Eibrahams Ārdens Brills to pateicis lakoniskāk: “Mēs nekad nepazaudējam to, ko augsti vērtējam.”

Zinātniskais izskaidrojums ir pārliecinošs, taču neinteresants. Tas nepasaka, kā cilvēks jūtas, kad ir kaut ko pazaudējis, un sniedz tikai visabstraktāko un nepraktiskāko priekšstatu par to, kā no tā izvairīties. (Koncentrējies! Un pie viena dabū kaut kur jaunus gēnus vai dzīves apstākļus, lai uzlabotu atmiņu.) Psiholoģiskais skaidrojums ir, tieši otrādi, interesants, amizants un teorētiski pat noderīgs (Freids norāda uz “iespaidīgo ticamību”, ka pazudusī manta no jauna atradīsies, kad motīvs, kas licis to pazaudēt, būs zaudējis savu spēku) – tikai diemžēl aplams. Augstsirdīgākais, ko par to iespējams pateikt, ir tas, ka šāda pieeja nozīmē fantastiski pārvērtēt mūsu sugu: iznāk, ka, ja mums nebūtu nekādu neapzinātu motīvu, mēs vispār nekad un neko nepazaudētu.

Tas ir acīmredzams bleķis – taču, tāpat kā ar daudziem psiholoģijas apgalvojumiem, arī šī nepatiesumu nav iespējams pierādīt. Varbūt mīlošajai māmiņai, kura tirdzniecības centrā pazaudējusi savu mazuli, klusībā bija līdz kaklam viss, ko no sievietes prasa rūpes par mazu bērnu. Varbūt mana māsa tik bieži pazaudē naudas maku tāpēc, ka pašos pamatos nespēj pieņemt kapitālismu. Varbūt cilvēks, kurš aizmirsa taksometrā biļetes uz mūziklu “Hamiltons”, sirdī bija Džefersona piekritējs. Freids šādus pieņēmumus atbalstītu, un, bez šaubām, dažreiz mēs patiešām pazaudējam lietas kaut kādu apspiestu emociju dēļ, vai vismaz šāds izskaidrojums mums liekas pārliecinošs. Taču mūsu pieredze saka, ka šādi gadījumi ir ļoti reti – ja vispār sastopami. Vairumā gadījumu pats labākais izskaidrojums ir pavisam vienkāršs: dzīve ir sarežģīta, un cilvēka prāta spējas ir ierobežotas. Mēs pazaudējam lietas tāpēc, ka esam nepilnīgi, tāpēc, ka esam cilvēki, tāpēc, ka mums ir ko pazaudēt.

Viens no maniem mīļākajiem pazaudētajiem objektiem literatūrā parādās – jeb, pareizāk sakot, pazūd – Patijas Smitas 2015. gadā publicētajos memuāros “M līnijas vilciens”. Lai gan kopumā grāmatā runāts par daudz smagākiem zaudējumiem, Smita kaut kur pusceļā apstājas, lai aprakstītu, ko pārdzīvojusi, pazaudējot ļoti mīļu melnu mēteli, ko viņas 57. dzimšanas dienā no paša muguras novilcis un uzdāvinājis kāds draugs. Mētelis no skata nav bijis nekāds iespaidīgais – kožu saēsts, pairušām vīlēm un pamatīgo caurumu dēļ katrā kabatā pats ideāli pielāgots lietu zaudēšanai, taču Smita raksta: “Ik reizi, kad to uzvilku, es jutos kā es.” Tad nāca kāda īpaši barga ziema, kad vajadzēja siltāku apģērbu, un, kad lielais aukstums bija garām, mētelis vairs nekur nebija atrodams.

Kad mēs kaut ko pazaudējam, pirmā reakcija, gluži dabiski, ir vēlēšanās zināt, kur šis priekšmets atrodas. Taču aiz jautājuma par atrašanās vietu slēpjas cits – par cēlonību. Kas ar to noticis? Kādi faktori vai spēki likuši tam pazust? Tādi jautājumi ir būtiski, jo palīdz saprast, kur sākt meklēšanu. Mēs rīkosimies dažādi, ja domāsim, ka mētelis palicis taksometrā, vai ka paši to kaut kad iesaiņojām un noglabājām pagrabā. Tikpat svarīgi ir tas, ka atbildes uz šiem jautājumiem var sniegt mums to karsti kāroto stāvokli, ko sauc par pieliktu punktu. Ir labi dabūt atpakaļ savas atslēgas, bet vēl labāk – saprast, kā tieši tās varēja nonākt kaimiņa pārstrādājamo atkritumu tvertnē.

Taču jautājumi par cēloņiem var radīt arī jaunas problēmas, jo būtībā tie mūs mudina atrast vainīgo. Mēs, kā jau cilvēki, bieži vien negribīgi uzņemamies vainu paši, un, ja runa ir par pazudušām mantām, tad vienmēr pastāv iespēja (un reizēm tieši tā arī ir), ka pie to pazušanas vainīgs kāds cits. Un tā nu problēma ar priekšmetu kļūst par problēmu ar cilvēku. Jūs esat gatavs apzvērēt, ka atstājāt rēķinu uz galda, lai sieva to iemestu pastkastītē; jūsu sieva tikpat dedzīgi apzvēr, ka nekāda rēķina uz galda nav bijis; necik ilgi, un jums abiem pazūd arī savaldība.

Vēl viena iespēja, krietni mazāk ticama, taču tikpat saudzīga pret mums, ir tāda, ka pazudušais priekšmets pats sarīkojis savu pazušanu – vai nu pats uz savu roku, vai saziņā ar kaut kādiem pārdabiskiem spēkiem. Patija Smita izsaka pieņēmumu, ka īpaši mīļas mantas, tādas kā viņas melnais mētelis, reizēm tiek “ievilktas tai pusdimensionālajā vietā, kur lietas vienkārši pazūd”. Šādi skaidrojumi sastopami daudz biežāk, nekā jums varētu likties. Kad pietiekami daudz laika pavadīts, izmisīgi meklējot priekšmetu, kas vēl nupat tepat bija, pat viszinātniskāk noskaņotais cilvēks pasaulē sāk piesaukt dažādus augstākajā mērā neticamus vaininiekus: tārpejas, citplanētiešus, goblinus, ēteru.

Tas ir visai iespaidīgs pāradresēšanas triks, ņemot vērā, ka deviņos gadījumos no desmit mēs paši esam vainīgi, ka pazudis tas, ko mēs tagad nespējam atrast. Citiem vārdiem izsakoties, pazušanas mikrodrāmā mēs gandrīz vienmēr esam vienlaikus ļaundari un upuri. Tas kaut kādā mērā izskaidro, kāpēc cilvēki, kaut ko pazaudējuši, tik bieži saka, ka tas viņus padarot trakus.

Ja mēs nespējam sadzīt pēdas lietai, ko pēdējie esam turējuši rokās, tas labākajā gadījumā liek domāt, ka mums ir draņķīga atmiņa, bet ļaunākajā – sākt šaubīties par pašu cilvēka es būtību un kontinuitāti. (Ja jums kādreiz gadījies pazaudēt lietu, ko esat rūpīgi noglabājuši drošā vietā, tad zināsiet, kā sekojošo bezspēcīgo izmisumu uzkurina apziņa, ka jūs pievīlusi ne tikai atmiņa, bet arī spēja izsekot pašu loģikas ķēdītei. Kā vaicāja kāds atjautīgs interneta komentētājs: “Kāpēc man ir tik grūti domāt kā man pašam?”) Tātad zaudējums ir tik pārsteidzoši komplicēta parādība lielā mērā arī tāpēc, ka nav nošķirams no tā neizsakāmi sarežģītā fenomena, ko sauc par cilvēka apziņu.

Ar gadiem šis mezgls savelkas arvien ciešāk. Pēc zināma vecuma sasniegšanas katrs pazaudēšanas gadījums tiek pakļauts vēl īpašam papildu izpētes līmenim – ja nu gadījumā izrādītos, ka zaudēts patiesībā ir skaidrais saprāts. Protams, visbiežāk šādi gadījumi nenorāda ne uz kādām novirzēm, tomēr īsti prāta spēju traucējumi tiešām izpaužas arī kā arvien lielāks pazaudētu lietu skaits. Pacienti ar demenci mēdz pazaudēt savas mantas, un cilvēki agrīnajās Alcheimera slimības stadijās bieži nevar atrast priekšmetus, ko noglabājuši pilnīgi nepiemērotās vietās: brilles nonāk cepeškrāsnī, zobu protēze – kafijkannā. Šādi sīki zaudējumi mūs apbēdina tāpēc, ka signalizē par daudz lielākiem zudumiem, kas vēl tikai priekšā: nākotnē mēs pazaudēsim savu neatkarību, prāta spējas un, visbeidzot, pašu dzīvi.

Nav nekāds brīnums, ka lietu, pat visikdienišķāko sīkumu, pazušana var sagādāt tik nepatīkamus pārdzīvojumus. Neatkarīgi no tā, kas pazudis, zaudējums norāda īsto vietu mums; tas liek atzīt, ka mūsu dzīvē nav kārtības, ka esam zaudējuši kontroli un ka mūsu eksistence ir tik īslaicīga. Kad Patija Smita samierinās ar to, ka vairs neatradīs savu melno mēteli, viņa iztēlojas, ka tas kopā ar pārējām pazudušajām lietām visā pasaulē pārcēlies uz dzīvi vietā, ko viņas vīrs mēdzis dēvēt par Pazudušo lietu ieleju. Ēna, kura nav nojaušama pašā frāzē, tumši iekrāso viņas memuārus; tajos Smita apraksta arī, kā zaudējusi savu labāko draugu, brāli, māti un vīru (45 gadu vecumā, ar sirds mazspēju).

Pavirši raugoties, šādi zaudējumi diez vai būtu ierindojami vienā kategorijā ar daudz sīkākiem. Pazaudēt laulības gredzenu ir viens, zaudēt laulāto draugu – pavisam kas cits. Tieši uz šo atšķirību, izliekoties, ka to pat nepiemin, Elizabete Bišopa norāda savā villanellā “Viena māksla” – tas ir varbūt pats slavenākais mēģinājums noskaidrot attiecības ar zaudējumu visā literatūras vēsturē. “Zaudēšanas mākslu nav grūti apgūt,” viņa raksta dzejoļa pirmajā rindiņā. Svarīgi sākt ar gluži triviāliem zaudējumiem, teiksim, atslēgām, un šādi vingrināties tik ilgi, līdz tu jau spēj tikt galā ar tādiem, kas ir patiesi traģiski. Šādu apgalvojumu neviens nespētu uztvert nopietni, un tas no mums nemaz netiek gaidīts. Savā saturā un arī formā dzejolis beidzot atzīst, ka jebkurš zaudējums nobāl līdzās dārga cilvēka zaudēšanai.

Turklāt, lai arī Bišopa to skaidri nepasaka, nāve no citiem zaudējumiem atšķiras ne tikai ar pakāpi, bet arī pēc būtības. Ja runa ir par priekšmetiem, pazaudēšana jau pēc definīcijas ietver atgūšanas iespēju; vismaz teorētiski jebkura pazudusi lieta var atgriezties pie tās īpašnieka. Tāpēc izjūtas, kas raksturīgas situācijai, kad kaut kas pazaudēts, ir nevis izmisums, panika vai skumjas, bet – paradoksālā kārtā – cerība. Turpretim attiecībā uz cilvēkiem zaudējums ir nevis pārejošs, bet gan galīgs stāvoklis. Ja neskaita aizkapa dzīvi (cilvēkiem, kuri tai tic), tas neatstāj mums nekādu cerību un nekādu iespēju kaut ko darīt. Nāve nozīmē pazaudēt bez mazākās iespējas jebkad atrast.

Mans tēvs ir ne tikai izklaidīgs, apāvies nesaderīgās kurpēs, caurcaurēm krietns un spoži apdāvināts; viņš ir arī miris. Es viņu zaudēju (kā pieņemts sacīt) septembra trešajā nedēļā, īsi pirms rudens saulgriežiem. Dienas kopš tā laika kļuvušas tumšākas, un es jūtos tā, it kā būtu pazaudējusi arī sevi – pašplūsmas nesta, apjukusi, izklaidīga. Vai varbūt, ja zudums būtu vieta fiziskajā pasaulē, kaut kas līdzīgs ačgārnai oāzei vai Bermudu trijstūrim, kur gars zaudē savu spēku un kompasa adata griežas kā vilciņš, – atradusies tur.

Tāpat kā nāve vispār, arī mana tēva aiziešana bija kaut kādā ziņā vienlaikus paredzama un šokējoša. Gandrīz desmit pēdējos gadus viņa veselība bija ļoti slikta – varētu pat teikt, satriecoši slikta. Ja neskaita daudzas parastās sūdzības, kas raksturīgas mūsdienu novecošanās procesiem (augsts asinsspiediens, augsts holesterīna līmenis, nieru un sirds mazspēja), viņu bija piemeklējušas arī slimības, kas reti sastopamas jebkurā vecumā un laikmetā, – vīrusa meningīts, Rietumnīlas encefalīts un kāda autoimūna slimība, kuru identificēt neizdevās pat Klīvlendas klīnikas labākajiem mediķiem. Tālāk tēva kaišu saraksts vēršas arvien plašāks, aptverot visu fizioloģisko funkciju un smaguma pakāpju spektru. Viņš bija kritis un ticis pie pleca saišu plīsuma, ko vairs nebija iespējams sadziedēt, kā arī, kādās 4.jūlija svinībās netrāpot uz pareizā kāpņu pakāpiena, iznīcinājis ceļa cīpslu. Viņam bieži bija grūti elpot, kaut arī nekādas plaušu slimības netika konstatētas. Kāds niķīgs kakla nervs palaikam sarīkoja viņam gandrīz pilnīgu īslaicīgu paralīzi. Viņam bija drausmīgas problēmas ar zobiem– kā jau trūkumā uzaugušam bērnam, kāds viņš reiz bija bijis, – un drausmīga podagra – kā jau bagātam vecam patvaldniekam, par kādu viņš ar lielu labpatiku bija kļuvis.

Īsi sakot, viņš bija pilnīgs grausts. Un tomēr, gadiem ejot un neatliekamās medicīniskās palīdzības punkta apmeklējumu skaitam augot, es pamazām saņēmu grožos savu sākotnējo paniku un bailes – daļēji tāpēc, ka mūžīgi dzīvot krīzes stāvoklī nespēj neviens, bet arī tāpēc, ka tēvs pats savu vārguļošanu lielākoties pacieta apbrīnojami bezrūpīgā garā. (“Biopsija – ceturtdien,” viņš man reiz rakstīja par savām problēmām ar miega artēriju. “Nav ne jausmas, kad paredzēta autopsija, un diez vai tikšu par to informēts.”) Bet galvenais – neraugoties uz bēdīgajām izredzēm, viņš vienkārši turpināja būt dzīvs. Ar prātu es sapratu, ka neviens nespēj bezgalīgi pavilkt tik smagu slimību nastu. Un tomēr pats fakts, ka tēvs tik daudzas reizes bijis par mata tiesu no nāves, taču tik un tā izķepurojies, ačgārnā kārtā radīja iespaidu, ka viņš ir nepieveicams.

Tāpēc es pārlieku nesatraucos, kad vasaras nogalē māte kādu rītu piezvanīja, lai pateiktu, ka tēvs ievietots slimnīcā ar priekškambaru mirdzēšanu. Tāpat es īpaši nebrīnījos, kad, tās pašas dienas vakarā kopā ar savu partneri ieradusies pilsētā, uzzināju, ka tēva sirds ritms stabilizējies. Ārsti viņu paturēja slimnīcā galvenokārt novērošanai, tā mums teica, un vēl arī tāpēc, ka leikocītu skaits viņam asinīs bija noslēpumaini augsts. Atstāstot, kā viss norisinājies – viņš ieradies pie kardiologa uz regulāro izmeklēšanu, bet taisnā ceļā aizvests uz intensīvās terapijas nodaļus –, tēvs likās dzīvespriecīgs, skaidri domājošs un nepārprotami pats savā ādā. Arī nākamajā dienā viņš nezaudēja labo omu, tikai bija ārkārtīgi pļāpīgs – ne parastajā neapvaldītajā manierē, bet kaut kā viegli maniakāli, kaut kā nepareizi; ārsti paskaidroja, ka šādu efektu izraisot toksīni, kas uzkrājušies asinīs pēc īslaicīga nieru funkciju zuduma. Ja tas tuvāko pāris dienu laikā neatrisināšoties pats no sevis, būšot vajadzīga dialīze.

Tas bija trešdien. Nākamajās divās dienās pļāpība pārauga nesakarīgos murgos; sestdien tēvs pārstāja reaģēt uz runu. Kaut kur zem viņa klusēšanas segas mēmi slapstījās sešas valodas – kā jau cilvēkam, kas piedzimis Telavivā vecākiem, kuri savulaik aizbēguši no ebreju grautiņiem Polijā, septiņu gadu vecumā pārcēlies uz Vāciju (ebreju ģimenei 1948. gadā – visai neparasts otrādas izceļošanas stāsts, ko diktēja ierobežotās ceļošanas iespējas un bruņotais konflikts toreizējā Palestīnā) un, visbeidzot, 12 gadu vecumā ar bēgļa vīzu ieradies Amerikā. Angļu, franču, vācu, poļu valoda, jidišs un ivrits– pirmo no šīm valodām tēvs bija apguvis pašu pēdējo un runāja tajā nabokoviski plūstoši un eleganti. Viņam patika runāt (ar to es domāju, ka tēvam ārkārtīgi aizraujošs likās pats teikumu būvēšanas process), un ar vārdiem viņš izbruģēja sev celiņu uz visu, prom no visa un cauri visam, tajā skaitā – slimībai. Šajos medicīnisko krīžu gados es biju tēvu redzējusi drudža murgu novājinātu. Es biju viņu redzējusi desmitiem dažādu sāpju mocītu. Es biju viņu redzējusi halucinējam – reizēm to pat pilnībā apzināmies un apspriežam ar mums ne tikai savu vīziju, bet visas cilvēka apziņas noslēpumus. Es biju redzējusi, kā viņš izmet tīklus savā slimības īslaicīgi saduļķotajā prātā un izvelk tikai dīvainas, tumšas dziļūdens radības, mums pārējiem nepazīstamas un biedējošas. Visu šo laiku, šajos tik dažādajos apstākļos, es nebiju piedzīvojusi brīdi, kad viņam būtu aptrūcies vārdu. Bet tagad viņš klusēja jau piecas dienas. Sestajā viņš grīļīgi atgriezās skaņu pasaulē, bet ne pats sevī; sekoja briesmīga cīņas un satraukuma nakts. Pēc tās, ja neskaita atsevišķus vārdus, reizēm mīklainus, reizēm šķietami saprātīgus – “Sveiki!”, “Maču Pikču”, “Es mirstu” –, mans tēvs tā arī neatsāka runāt.

Un pat tad viņš kādu laiku vēl noturējās pie mums – es domāju viņa viņību, viņa Aizek-ību, šo neizskaidrojamo, uzstājīgo patības gabaliņu, kas dzīvo katrā no mums. Dažas dienas pirms nāves, līdz tam ignorējis ikvienu nebeidzamās mediķu straumes lūgumu (“Šulca kungs, vai jūs varat pakustināt kāju pirkstus?”, “Šulca kungs, vai jūs varat saspiest manu roku?”), tēvs izvēlējās atsaukties uz vienu beidzamo uzaicinājumu: izrādījās, ka Šulca kungs vēl joprojām var parādīt mēli. Taču viņa pēdējā apzinātā kustība, darbība, kuru tēvs varēja veikt gandrīz līdz savai pēdējai stundai, bija spēja noskūpstīt manu māti. Ik reizi, kad viņa pieliecās, lai viegli pieskartos viņa mutei, tēvs savilka lūpas un atbildēja ar to pašu īso, mīlestības pilno skūpstu, ko atceros redzējusi visu savu mūžu. Vismaz manā un māsas priekšā tas vienmēr bija mūsu vecāku sveiciens un atvadas, viņu “Saldu dusu” un “Es tikai pajokoju”, viņu “Piedod” un “Tu esi skaista”, un “Es tevi mīlu” – viņu kopīgās valodas svarīgākā pieturzīme, viņu piecdesmit laimīgi kopā nodzīvoto gadu paraksts un zīmogs.

Kādu vakaru, kamēr šis tēva es vēl bija kopā ar mums, mēs, visi viņa mīļie, sanācām kopā un piepildījām viņa klusumu ar vārdiem. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka mūsu ģimene ir ļoti saliedēta, tāpēc tik pārsteidzoši likās sajust, cik tuvāki mēs vēl varam kļūt, cik cieši kopā mēs varam saspiesties ap viņa dziestošo liesmu.

Istaba, kurā mēs atradāmies, bija balts kubs, izgaismots kā pārtikas preču lielveikala eja, taču manās atmiņās šī nakts ir tumša un virmojoša kā Rembranta glezna. Mēs runājām tikai par mīlestību – ko citu vēl varēja pateikt? Mēs runājām, un tēvs, kluss, bet modrs, pievērsās no vienas sejas nākamajai; viņa acīs mirdzēja asaras. Man pirms tam vienmēr bija bail ieraudzīt viņu raudam, un tas arī gadījās ļoti reti, bet nu vienreiz mūžā es jutos par to pateicīga. Tas man pateica to, ko es ļoti gribēju zināt: varbūt pēdējo– un, iespējams, svarīgāko – reizi savā mūžā viņš visu saprata.

Tas viss tagad izklausās tā, it kā tuva cilvēka miršana būtu kaut kas dziļas jēgas piepildīts un gandarījošs – un tā ir taisnība, ka, ja veicas, visā šajā pārdzīvojumā ir uztaustāms arī kaut kāds piepildījuma un jēgas pavediens, tāda sudraba dzīsla kaut kur tumšā alā, simtiem metrus dziļā pazemē. Un tomēr ala paliek ala. Mēs tobrīd jau bijām pavadījuši divas grīļīgas, izstieptas, no laika izrautas nedēļas intensīvās terapijas nodaļā. Nevienu mirkli mums nebija diagnozes, vēl mazāk – prognozes, pie kā varētu tverties. Un ik mirkli mēs tikām apbērti ar jaunām iespējām, jaunām analīzēm, jauniem ārstiem, jaunām cerībām, jaunām bailēm. Katru vakaru mēs pārradāmies mājās pilnīgā spēku izsīkumā, ilgi pēc tumsas iestāšanās, un pārrunājām visu, kas todien bija noticis, – it kā tas varētu palīdzēt nodzīvot nākamo dienu. No rīta mēs pamodāmies un atkārtojām jau ierasto rutīnu – slimnīcas stāvvieta, lifts, diennakts kafetērija –, pa ceļam atklājot, ka, neskaitot šos pieturas punktus, nekādas sistēmas vispār nav. Nav nekā, kas mums palīdzētu sagatavoties vai kaut ko izplānot. Tas bija tikpat kā ik rītu ģērbties, pielāgojoties laika apstākļiem kaut kādā zemē, par kuru mēs neesam pat dzirdējuši.

Pēc zināma laika mēs sapratām, ka tēvs vairs neizveseļosies, un, atmetuši mēģinājumus atvairīt nāvi, atbultējām durvis un sākām gaidīt. Sev par lielu pārsteigumu, es atklāju, ka man tagad liekas mierinoši būt tēvam līdzās – sēdēt blakus, turēt viņa roku, klausīties, kā viņš miegā pa brīdim tik pazīstami iekrācas, vērot, kā elpojot cilājas viņa krūtis. Tas nebija, kā mēdz teikt, neizturami skumji; tieši otrādi, tas bija izturami skumji: tās bija mierīgas, domīgas skumjas – kā sīku vilnīšu rāmā ņirba. Man likās – kā izrādās, maldīgi –, ka es šīs dienas pavadu, pamazām samierinoties ar viņa nāvi. Kopš tā laika es esmu sapratusi, ka pat tēvs, kurš nereaģē uz apkārtējo pasauli un pamazām mirst, kaut kādā ārkārtīgi būtiskā veidā vēl joprojām ir dzīvs. Un tad kādā ļoti agrā rītā – vairs nebija.

No turpmākajām stundām es vislabāk atceros, kā vēroju māti auklējam tēva galvu savā plaukstā. Sieva, kas apskāvusi savu mirušo vīru: bez satraukuma, bez atteikšanās samierināties, bez mazākās iespējas saņemt atbildē kādu mīlošu žestu – vienkārši izmantojot iespēju būt maigai pret viņu vēl vienu pēdējo reizi. Tas bija vistīrākais mīlestības apliecinājums, kādu es jebkad esmu redzējusi. Viņa izskatījās nelaimīga, skaista, neiedomājami mierīga. Viņš vēl neizskatījās miris. Viņš izskatījās pēc mana tēva. Acu priekšā visu laiku bija aina, kā tēvs uztupina brilles uz galvas virsas, lai kaut ko izlasītu. Man iešāvās prātā (mirkli pirms nākamās, daudz smagākās domas), ka brilles vajadzētu nolikt pie viņa gultas – ja nu viņam tās pēkšņi ievajagas.

Un tā sākās mana otrā, drūmākā zaudējumu sezona. Trīs nedēļas pēc tēva nāves nomira cits mūsu ģimenes loceklis– ar vēzi. Vēl pēc trim nedēļām manas dzimtās pilsētas komanda zaudēja beisbola čempionātā; es to tik ļoti nepārdzīvotu, ja tēvs nebūtu bijis tik kaismīgs mūsu komandas līdzjutējs. Un pēc nedēļas Hilarija Klintone un 66 miljoni vēlētāju zaudēja prezidenta vēlēšanās.

Sēras, gluži kā tāda slimīga mīlestība (un kaut kādā mērā tādas tās arī ir), nepazīst robežas. Šajā rudenī reti bija tie brīži, kad es spēju nošķirt pārdzīvojumus par šiem vēlākajiem zaudējumiem no skumjām par tēva nāvi. Viņa piemiņas ceremonijā es nezaudēju savaldību pat brīdī, kad vajadzēja teikt sēru runu. Taču nākamajās bērēs, kad piecēlās runāt nelaiķa dēls, es sāku raudāt. Pēc tam es vēl ilgi nespēju tikt vaļā no sajūtas, ka sekos kaut kas tikpat skumjš – es kuru katru brīdi uzzināšu, ka nomiris vēl kāds man tuvs cilvēks. Pēcvēlēšanu rītā es atkal raudāju – apraudāju savu tēvu, bijušo bēgli, apraudāju nākotni, kuru biju iztēlojusies. Tās vietā piepeši neizbēgami likās vēl citi zaudējumi: pilsoņu tiesību, personīgās un finansiālās drošības, amerikāņu pamatvērtību – cieņas pret uzskatu dažādību un atšķirībām, demokrātijas institūciju un garantiju – zaudējumi.

Nedēļām ilgi es šādi vilkos pa dzīvi, laužoties cauri reālu un vēl tikai gaidāmu sēru viļņiem. Es nespēju nemitīgi neiztēloties visdažādākās katastrofas – gan politiskas, gan citādas. Man uzmācās šausmas ik reizi, kad māte neatbildēja uz manu telefona zvanu, un bija bail, redzot, kā māsa iekāpj lidmašīnā; es tikai ar mokām pieļāvu, ka mana dzīvesbiedre sēžas mašīnā. “Tik daudzas lietas šķiet kā sistas uz pazušanu,” rakstīja Elizabete Bišopa, un liekas, ka, tikpat lielā mērā kā šīs konkrētās skumjas, līdz sabrukumam mani noveda tieši domas par nākotnē gaidāmo ciešanu daudzumu un neizbēgamību.

Vienlaikus es līdz ar visu citu biju zaudējusi arī jebkādu motivāciju; dienu pēc dienas es darīju tik maz, cik nu tas vispār ir cilvēka spēkos. Daļēji tas bija tāpēc, ka es ar šausmām domāju par attālināšanos no laika, kad tēvs vēl bija dzīvs. Bet arī tāpēc, ka tagad, kad visi pašsaprotamie sēru rituāli bija izpildīti – piemiņas ceremonija bija noturēta, nāves birokrātiskie aspekti bija nokārtoti, apģērbs bija ziedots labdarībai, pateicības pastkartītes izsūtītas –, man vienkārši vairs nebija ne jausmas, ko vēl varētu iesākt. Lai gan es desmit gadus biju dzīvojusi bailēs, ka zaudēšu tēvu, tomēr ne reizi nebiju aizdomājusies par to, kas notiks tālāk. Mana iztēle arvien apstājās pašā nāves brīdī – gluži kā sirds.

Tagad, spiesta dzīvot tālāk laikā, es aptvēru, ka nezinu, kā lai to dara. Zināmu mierinājumu sniedza dzeja, bet citādi pirmo reizi mūžā man nebija nekādas vēlēšanās lasīt. Es nespēju sevi piespiest arī strādāt, lielā mērā tāpēc, ka jebkas, ko es sarakstītu, būtu pirmais darbs, ko neredzēs mans tēvs. Es, cik vien spēdama, stiepu garumā tos sīkumus, ko darīt likās viegli un pareizi (telefona zvanus mātei un māsai, saritināšanos uz dīvāna blakus partnerei, rotaļas ar kaķiem), taču ar to vien manas dienas nebija iespējams aizpildīt. Kopš astoņu gadu vecuma, kad es vēl tikai apguvu garlaikošanās mākslu, man ne reizi nebija licies, ka dzīves galvenā problēma ir – ar ko sevi nodarbināt?

Ap šo laiku es sāku staigāt apkārt, meklējot savu tēvu. Bija dienas, kad es sev pateicu tikai, ka gribu tikt ārā no mājām, bet reizēm es ķēros pie viņa meklēšanas tik mērķtiecīgi, it kā mēģinātu atrast pazaudētu cimdu. Mieru un skaidrību es parasti atrodu dabā, tāpēc devos meklējumos zem klajas debess– reizēm pastaigā, reizēm skrējienā. Es, protams, necerēju kaut kur pa ceļam atkal ieraudzīt tēvu viņa fiziskajā veidolā. Ja varētu teikt, ka es par to vispār apzināti domāju, man likās, ka varbūt izdotos izveidot kaut kādu pilnīga tukšuma tuneli, vai nu sevī, vai pasaulē, un tas piepildītos ar viņa klātbūtnes sajūtu – ar viņa balsi, viņa humoru, viņa sirsnību, ar ideālo tuvību mūsu attiecībās.

Kopš tā laika, lasot zinātnisko literatūru par sērām, esmu uzzinājusi, ka šāda “meklēšanas uzvedība”, kā tas tiek apzīmēts, ir plaši izplatīta starp cilvēkiem, kuri zaudējuši kādu tuvu personu. Psihologs Džons Boulbijs, Elizabetes Kibleres-Rosas laikabiedrs, uzskatīja, ka sēru otrā stadija, kas seko nejūtībai, ir “ilgas un meklēšana”. Bet es līdz šim neko tādu apzināti nebiju darījusi, jo manā pieredzē bijis otrādi – aizgājēji vienmēr bija nākuši meklēt mani. Pēc citu man mīļu cilvēku nāves es bieži sajutu viņus sev līdzās, reizēm dzirdēju viņu balsis un atsevišķos, ārkārtīgi dīvainos gadījumos piepeši spokainā kārtā pat nesatricināmi noticēju, ka esmu viņus atkal sastapusi kaut kādā citā, taču ne ar ko nesajaucamā formā. (Izrādās, arī tā ir parasta parādība sēru gadījumos. “Es negaidīju, ka Mičiko vēl kādreiz ieraudzīšu,/ kad viņa nomira,” Džeks Gilberts rakstīja par savu sievu dzejolī “Viens”. “Dīvaini, ka viņa atgriezusies/ kā mana paziņas dalmācietis.”)

Te nu skaidri jāpasaka, ka šādas izjūtas nekādi nesaskan ar maniem priekšstatiem par nāvi. Es neticu, ka mūsu mīļie var ar mums sazināties no viņpasaules – un ka miruši dzīvesbiedri reizēm var iemiesoties dalmāciešos. Taču sēras mūs visus pārvērš par nesaprātīgiem kosmologiem, un man kaut kādā pilnīgi neiespējamā veidā tiešām likās iespējams, ka, ja vien turpināšu meklēt, tad varbūt kādā brīdī atkal būšu kopā ar savu tēvu.

Pirmajā reizē es pagriezos un gāju mājās jau pēc piecām minūtēm; man reti gadījies izmēģināt kaut ko tik bezcerīgu. Pēc sievas nāves K. S. Lūiss, kurš, tāpat kā es, pirms tam reizēm bija jutis, ka mirušie ir kaut kur tepat līdzās, paskatījās naksnīgajās debesīs un, sev par lielām šausmām, saprata, ka nekad un nekur viņu vairs neatradīs. “Vai gan ir kas vēl drošāks par to, ka nekur šajos bezgalīgajos laika un telpas plašumos, ja man ļautu tajos izmeklēties, es neatrastu viņas seju, viņas balsi, viņas pieskārienu?” viņš rakstīja grāmatā “Vērojot sēras”. Starp sevi un savu nelaiķi sievu viņš sajuta vienīgi “aizslēgtas durvis, dzelzs aizkaru, vakuumu, absolūtu nulli”.

Tieši tāpat es jūtos, domājot par savu tēvu. Vārds “pazaudēts” precīzi apraksta to, kā es tēvu sajūtu kopš viņa nāves. Es viņu pastāvīgi meklēju, bet nekur neatrodu. Es pūlos sevī sataustīt kaut kādu viņa klātbūtnes nojausmu, taču neko nejūtu. Es klausos, vai neatskanēs viņa balss, taču neesmu to dzirdējusi kopš tām pēdējām reizēm, kad viņš to izmantoja slimnīcā. Manas sēras ir kā paštaisīts konservu kārbu telefons, kam trūkst skārdenes striķa otrā galā. Viņa trūkums ir absolūts; tur, kur bija viņš, tagad nav nekā.

Laikam gan tas bija pats satriecošākais mana tēva nāvē un visā, kas tai sekoja, – cik svarīga likās pati zaudējuma ideja, cik ietilpīga un precīza tā pēkšņi šķita. Un patiesībā, man par pārsteigumu, tā arī ir precīza. Pirms uzmeklēju vārda “zaudēt” izcelsmi, man bija allaž licies, ka, ja vien runa nav par telefona lādētāju, mašīnas atslēgām vai kūkas recepti, mēs to lietojam tēlaini, pat kā eifēmismu – ka mēs sakām “Esmu zaudējusi tēvu”, lai mīkstinātu nāves triecienu.

Taču izrādās, ka tā nav taisnība. Angļu valodas darbības vārds “to lose” (zaudēt, pazaudēt) ielaidis pamatīgu mietsakni bēdu augsnē; tas ir radniecīgās attiecībās ar “lorn” vārdā “forlorn”, “bezcerīgi nelaimīgs”, un cēlies no senangļu vārda, kas nozīmē “iet bojā”, bet tā priekštecis savukārt ir vēl senāks protoģermāņu vārds ar nozīmi “izšķirt” vai “pārcirst”. Mūsdienu nozīme – atstāt objektu vietā, kur to vairs nav iespējams atrast, – parādījās tikai vēlāk, 13.gadsimtā, bet simt gadus vēlāk šis vārds ieguva arī nozīmi “ciest sakāvi”. 16.gadsimtā mēs sākām zaudēt prātu, 17. – cerību. Citiem vārdiem, iespējamo zaudējumu loks sākās ar savu dzīvību un vienam otru un kopš tiem laikiem turpinājis arvien paplašināties. Rezultātā zaudējumi šodien ir ārkārtīgi neveikla kategorija, kas piestūķēta ar visu ko – no cimdiem līdz ietaupījumiem, no ietaupījumiem līdz tuviem cilvēkiem, piespiedu kārtā apvienojot dažnedažādus neiedomājami atšķirīgus pārdzīvojumus.

Un tomēr mūsu problēma drīzāk ir nevis tā, ka mēs šajā zaudējumu kategorijā esam sabāzuši pārāk daudz, bet gan tieši otrādi – ka mēs pārāk daudz ko atstājam ārpusē. Kādu vakaru tajās nedēļās, kad es spēju atrast mierinājumu vienīgi dzejā, mana dzīvesbiedre nolasīja man priekšā dzejoli “Uz Bruklinas prāmja”. Tajā Volts Vitmens stāv, atspiedies pret kuģa margām, cildinot visu, kas paveras viņa acu priekšā. Viņa skats met tik plašu loku, ka ietver ne tikai molus, buras un zvārojošās kaijas, bet arī visus citus, kas mēro šo ceļu no Manhatanas līdz Bruklinai, – visus, kas stāvējuši pie šīm margām pirms viņa dzimšanas, visus, kas šobrīd stāv viņam apkārt, un visus tos, kuri tāpat stāvēs un skatīsies kaut kad pēc viņa nāves. Dzejolī Vitmens ne tik daudz saredz savu nāvi kaut kad nākotnē, cik atskatās uz to no punkta, līdz kuram aizsniedzies neiedomājamā visredzībā. “Ko jūtat jūs, raugoties uz upi un uz debesīm, to sajutu arī es,” viņš draudzīgi pamāca.

Un vienā acumirklī es pēkšņi aptvēru, ka mana zaudējuma sajūta ir tik ārkārtīgi šaura. Tas, kā man pietrūkst pēc tēva nāves, ir dzīve, kāda tā izskatījās, izlaista caur viņa prizmu – pacelta un aplūkota pret viņa iekšējo gaismu. Tomēr pats svarīgākais, kas izgaisa līdz ar tēva nāvi, ir kaut kas man pilnīgi nepieejams: dzīve, kāda tā izskatījās viņam, dzīve, kādu to dzīvo ikviens no mums – raugoties no iekšpuses uz āru. Visas manas atmiņas, kopā saliktas, nespēj atkārtot vienu vienīgu mirkli no tā, ko nozīmēja būt manam tēvam, un viss, ko es esmu zaudējusi, nobāl salīdzinājumā ar viņa zaudējumu. Tāpat kā Vitmenam, tēva kūsājošā dzīves mīlestība plūda pāri malām un aptvēra pilnīgi visu; es iztēlojos, ar kādu nožēlu, patiesu nožēlu, viņš to visu pametis – ne jau tikai ģimeni, kuru karsti mīlēja, bet visu – no viena krasta līdz otram.

Doma par to, kā izdziest tava apziņa, liek aizrauties elpai. Un tomēr arī šis zaudējums, mūsu pašu esības gals, kas reiz pienāks, ir tikai sīkums lielajā kopainā. Zaudējums, kad mēs to izjūtam, bieži šķiet kaut kāda anomālija, pārrāvums parastajā lietu kārtībā. Taču patiesībā tieši tā ir parastā lietu kārtība. Entropija, mirstīgums, iznīcība – viss lielais universa plāns sastāv no vieniem vienīgiem zaudējumiem, un dzīve būtībā ir tāds kā ačgārns krājkonts, kurā mums pamazām vien atņem pilnīgi visu. Mūsu sapņi un plāni, un darbs, un ceļi, un muguras, un atmiņas, bērnības draugs, cilvēks, kurš 50 gadus bijis tavs vīrs, cilvēks, kurš mūžīgi bijis tavs tēvs, karaļvalsts atslēgas, pati karaļvalsts– agri vai vēlu tas viss aizplūst uz Pazudušo lietu ieleju.

Var atrast vien niecīgu mierinājumu – un ne mazāko kompensāciju. Beigās mēs zaudēsim visu, ko mīlam. Bet kāpēc tam vajadzētu piešķirt tik lielu nozīmi? Mēs taču jau pēc definīcijas nedzīvojam beigās, mēs dzīvojam visā ceļa garumā. Taisnība tiem, kuri neprātīgi iemīlējušies un ik dienu nebeidz brīnīties par to, ka viens otru atraduši, – pārsteidzošākais patiesi ir tas, ka mēs atrodam. Tu satiec svešu sievieti, kura tavā pilsētā ir tikai caurbraucot, un jau pēc dažām dienām skaidri zini, ka apprecēsies ar viņu. Tu zaudē darbu 55 gadu vecumā un pēc 10 gadiem pats sevi pārsteidz, atrodot jaunu aicinājumu. Tev ir doma, un tu atrodi īstos vārdus. Tu piedzīvo krīzi un atrodi sevī drosmi.

Īslaicīgums tam visam tikai piešķir vērtību, nevis atņem to. Vienalga, ko tu pazaudē, kabatas portfeli vai tēvu, mācība ir viena un tā pati. Pazušana mums atgādina, ka ir jāpamana, nepastāvība – ka jālolo, trauslums – ka jāaizstāv. Zaudējums ir kā ārēja sirdsapziņa, kas mūs mudina labāk izmantot savas skaitītās dienas. Vitmens saprata, ka īso ceļu pāri upei vislabāk pavadīt, pievēršoties visam, ko mēs redzam, – godājot to, kas mums šķiet cildens, apsūdzot to, kas mums liekas neciešams, apzinoties, ka esam nesaraujami saistīti ar visu, ieskaitot to, kas mūs vēl nav piemeklējis, ieskaitot to, kas ir jau pagājis. Mēs šeit esam, lai stāvētu sardzē, nevis lai paturētu.

The New Yorker, 2017. gada 13. februārī

Tulkojusi Sabīne Ozola