Kā ziepju gabals

Ja Marija Montesori kaut ko ienīda, tad tā bija spēlēšanās. Viņa neatbalstīja arī rotaļlietas, pasakas un fantāziju. Tas man bija pārsteigums. Pateicoties mūsdienu Montesori skolu hipijiskajai reputācijai, man bija radies priekšstats, ka Montesori metodes būtība ir “mācīties spēlējoties”, un tieši šādi viņas filozofiju bieži vien raksturo arī viņas cienītāji. Tomēr, lasot viņas pašas rakstīto, kļūst skaidrs, ka Montesori metodes pamatā bija ticība darbam – centīgam, fokusētam un mērķtiecīgam darbam. Viņas skatījumā bērni darbam koncentrējas vairāk nekā pieaugušie. Daudzi pieaugušie ir slinki un strādā tikai tāpēc, ka par to maksā, un dara to iespējami maz. Taču viņas skolās, kā viņa raksta, “mēs novērojam kaut ko dīvainu: atstāti savā nodabā, bērni nepārtraukti strādā – un pēc ilgstošas un nepārtrauktas darbības bērnu darbspēja nevis pasliktinās, bet uzlabojas”. Montesori novērotā dedzīgā koncentrēšanās ļoti sasaucas ar to, ko psihologs Mihājs Čīksentmihāji sauca par “plūsmu”, – stāvokli, kad cilvēks ir pilnībā iegrimis kādā darbībā. Nesen daži psihologi, kas pētīja bērnus ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu un autiskā spektra traucējumiem, lietoja vārdu “hiperfokuss”. Montesori uzskatīja, ka šis fenomens piemīt visiem bērniem kā Dieva radībām.

Montesori izglītības teorija ir ne vien mazāk rotaļīga, nekā varētu domāt, bet arī, kā liecina Kristinas De Stefano sarakstītā Marijas Montesori biogrāfija¹, daudz dziļāk sakņota katolicismā. Viņa rakstīja, ka izglītības uzdevums ir atklāt bērnā “patieso cilvēka garu, Radītāja ieceri – zinātnisko un reliģisko patiesību”. Savas metodes viņa bieži pretnostatīja 1852. gadā mirušajam vācu izglītības teorētiķim Frīdriham Frēbelam (Montesori piedzima 1870. gadā). Frēbels 1840. gadā radīja vārdu Kindergarten, lai apzīmētu pirmsskolas izglītības iestādes, kurās bērni pavada dienas rotaļājoties. Viņš izveidoja dažādus priekšmetu komplektus jeb “rotaļu veltes” (Spielgaben), kas bija piemērotas dažāda vecuma bērniem. Piemēram, “pirmā velte” bija krāsaini dzijas kamoliņi; “trešā velte” bija astoņi vienādi koka klucīši. Daudzas Frēbela veltes bija tie paši objekti, kurus Montesori izmantoja savās skolās. Atšķirība bija tiem piešķirtajā nozīmē. Pēc Frēbela domām, bērns ir jāmudina sakārtot spēļu klucīšus tā, it kā tie būtu zirgi un stallis, un pēc tam pārveidot tos par baznīcu. Montesori uzskatīja, ka šādas fantāzijas tikai izraisa bērnā “apjukumu” un pat “mežonību”. Viņasprāt, klucītis ir klucītis un iespēja neizlikties, ka tas ir kas cits, bērnu atbrīvo.

Īpaši mulsinošas bija leļļu tējas servīzes, jo tās iznieko iespēju iemācīt bērniem noderīgās prasmes pasniegt īstu maltīti. Reiz dažas bāreņu nama audzinātājas uzaicināja Montesori pavērot viņu darbu. Viņas acīmredzot cerēja, ka Montesori ieraudzīs radniecību starp viņu un savām audzināšanas metodēm. Viņas tai pastāstīja, ka, tāpat kā viņa, uzskata, ka bērniem ir jāmāca praktiskas lietas. Taču Montesori uzskatīja, ka viņa ir bezcerīgi pārprasta, par ko pati pastāsta grāmatā “Pašmācība sākumskolās” (1916):

Daži bērni sēdēja pie maza galdiņa ar rotaļu piederumiem un klāja galdu leļļu maltītei; viņu sejas bija pilnīgi bez izteiksmes. Es ar izbrīnu skatījos uz cilvēkiem, kas bija mani uzaicinājuši: viņi šķita ļoti apmierināti; viņi acīmredzot domāja, ka nav nekādas atšķirības starp galda klāšanu rotaļā un tā klāšanu īstai ēdienreizei; viņiem iztēles dzīve un reālā dzīve bija viens un tas pats.

Dot bērnam leļļu traukus īsto vietā, pēc Montesori domām, ir “nevīžīga kļūda”, maldi. Bērniem vajadzīgi reāli, praktiski priekšmeti. Savās skolās viņa gādāja, lai jau trīs četrus gadus veci bērni pasniegtu cits citam pusdienas porcelāna šķīvjos un bļodās. Kādu dienu viņa ar gandarījumu vēroja četrgadīgu meitenīti, vārdā Pepinella, kura no galda uz galdu nesa smagu zupas terīni. Pie katra galda, nolikusi terīni, Pepinella atspiedās uz rokām un “veica mazu palēcienu”, tādējādi izrādot atvieglojumu. Taču viņa “tūlīt atkal ieņēma cienīgo stāju” un kā īsta strādniece nesa to uz nākamo galdu.

Montesori uzskatīja, ka bērnu, kuram dota iespēja strādāt, rotaļlietas nesajūsmina. Bija ļaudis, kas ziedoja rotaļlietas viņas pirmajām Romā izveidotajām maznodrošināto bērnu skolām, taču Montesori konstatēja, ka bērni par tām neizrāda nekādu interesi. Viņa mēģināja spēlēties ar šīm mantām, un bērni uz brīdi pat iesaistījās, taču drīz vien atgriezās pie skolas uzdevumiem. “Tad es sapratu, ka rotaļas, iespējams, ir maznozīmīgas bērnu dzīvē un ka viņi pie tām ķeras, ja nav nekā labāka, ko darīt.” Taču viņa neuzskatīja, ka iztēlei nebūtu nekādas jēgas; iztēles mērķi viņa redzēja reālu lietu radīšanā. Kāpēc pieaugušie tērē tik daudz laika, lai pasakās liktu bērniem iztēloties neiespējamo? Ja viņi spēj iztēloties fejas, viņa rakstīja, “bērniem nebūtu grūti iztēloties Ameriku”. Viņa ļoti atzinīgi novērtēja trīs gadus vecu zēnu, kurš, aplūkojis globusu, teica, ka tagad saprot, kā viņa tēvocis trīs reizes apceļojis pasauli. Īpaši viņa nicināja melīgās pasaciņas, kas tika stāstītas bērniem, – par zobu feju, Ziemassvētku vecīti un runājošiem dzīvniekiem. Viņa to uzskatīja par pieaugušo izdabāšanu saviem maldīgajiem priekšstatiem:

Mūs uzjautrina nenobrieduša prāta ilūzijas, nezināšana un kļūdas, tāpat kā mūs ne tik sen uzjautrināja zīdaiņa smiekli, kad to pameta gaisā, ko tagad zīdaiņu aprūpē nosoda kā nepareizu un ārkārtīgi bīstamu rīcību. Īsāk sakot, tie esam mēs, kas priecājas par Ziemassvētku izdarībām un bērna lētticību.

Kā skaidro De Stefano, Montesori uzskatīja, ka bērni ir radīti milzīgam darbam – gran lavoro. Viņa rakstīja, ka “koncentrēšanās spēkam, ko demonstrē mazi bērni vecumā no trīs līdz četriem gadiem, nav analoga, ja nu vienīgi ģēniju annālēs”. Audzināšanas mērķis ir nodrošināt bērniem vidi, kurā tie var brīvi strādāt bez pieaugušo iejaukšanās. Tas bērniem sniedz daudz lielāku gandarījumu nekā “bezjēdzīga spēle”. Ja bērni ir noguruši, tad tāpēc, ka strādājuši pārāk maz, nevis pārāk daudz. Viens no viņas principiem bija tāds, ka “garīgais darbs nenogurdina, tas sniedz barību mūsu garam”.

Radikālā ideja Montesori metodes pamatā bija nevis tā, ka bērni mācās rotaļājoties, bet gan ka pieaugušie neļauj bērniem mācīties, viņus pārtraucot. Tieši šī pārtraukšana pārvērš skolas par vietu, kur “ķermeni spīdzina un kropļo un asinis saindē”. Kad mazulim ir dusmu lēkme, tas ir tāpēc, ka tiek izjaukta viņa dabiskā vēlme pēc kārtības. Bērns piedzīvo “smagu haosu” – Montesori rakstīja –, līdzīgi kā cilvēks, kuram pieder milzīgs daudzums nesakarīgās kaudzēs sakrautu grāmatu. Bērnam nepieciešama sensorā audzināšana, kas ļautu viņam atrast “līdzsvaru” savā prātā, padarot to līdzīgu “labi organizētam muzejam”.

Montesori pierakstus caurvij apbrīna par bērnu koncentrēšanās spējas piemēriem. Viens no slavenākajiem stāstiem ir par meiteni, kas strādāja ar perforētu dēlīti Casa dei bambini – skolā trīs līdz sešus gadus veciem bērniem, kuru Montesori palīdzēja dibināt 1907. gadā Romas trūcīgajā Sanlorenco rajonā. Viņa ar izbrīnu vēroja, kā meitene sprauda un mainīja caurumos tapiņas. Lai ko Montesori darīja, nekas nespēja novērst viņas uzmanību. Viņa uzcēla meiteni ar visu krēslu uz galda, bet bērns neizlaida no rokām dēlīti un turpināja darboties. Tad viņa aicināja citus bērnus dziedāt un dejot ap galdu, bet meitene joprojām strādāja. Montesori saskaitīja, ka meitene iesprauda un izvilka tapiņas 44 reizes bez pārtraukuma un nenovēršot uzmanību, līdz beidzot apstājās pati pēc savas gribas. Kādā grāmatā Montesori šo gadījumu min kā “stāstu par brīnumu” – garīgu mirkli, kurā atklājusies bērna dvēsele.

Nav grūti atrast norādes uz Montesori metodes izcelsmi pašas Marijas bērnībā. Jau agrā vecumā viņa juta spēcīgas bailes tikt traucēta darbā. Viņa atceras, ka nomācošās atmosfēras dēļ bijis neiespējami mācīties valsts pamatskolā Romā. Viņa spēlējusies, jo nav varējusi strādāt. “Skolā es vispār nemācījos. Tikpat kā nepievērsu uzmanību skolotājiem, stundas izmantoju, lai organizētu spēles – Es nesapratu matemātikas uzdevumus un labu laiku atbildēs rakstīju skaitļus, kas pirmie iešāvās prātā.”

Mājās valdīja ļoti nopietna gaisotne. Tēvs strādāja Finanšu ministrijā, un māte Renilde Stopani, bijusī skolotāja, kas apprecoties bija spiesta darbu pamest, mudināja meitu (vienīgo bērnu) allaž domāt par nabadzīgajiem un meklēt veidus, kā būt noderīgai. Montesori apsēstībai ar bērnu darbu pa priekšu nāca viņas mātes apsēstība ar meitas darbu. Renilde atbalstīja viņas studijas Romas Karaliskajā tehnikumā, kur tikko bija uzņemtas pirmās desmit meitenes, un 1890. gadā mudināja viņu iestāties universitātē (tēvs gribēja, lai viņa pārtrauc mācīties). Lai gan Montesori nebija nepieciešamo latīņu un grieķu valodas zināšanu, viņa tomēr izlauza sev ceļu uz medicīnas skolu. Līdz tam medicīnisko izglītību Romas Universitātē bija ieguvušas tikai divas sievietes. Katra semestra sākumā māte sadalīja mācību grāmatu mazākās daļās, lai nebūtu pārāk smagi nest. Montesori tik ļoti riebās līķu smaka sekciju zālē, ka viņa maksāja sanitāram, lai tas smēķē viņai blakus. Beigu beigās viņa sāka smēķēt pati. Viņu satrauca arī atkailinātie dzimumorgāni: katoliskā audzināšana nebija viņu tam sagatavojusi. Kad tika atsegts sievietes līķis, “mana kautrība bija pārāk spēcīga – Es gandrīz noģību, ieraudzījusi šo kailo sievieti”. Pārējie studenti nepadarīja dzīvi vieglāku. De Stefano raksta: “Viņa ir izvēlēta pirmā ienākt auditorijā, tāpēc viņas saskarsme ar citiem studentiem ir samazināta līdz minimumam. Viņa sēž viena pirmajā rindā. Viņa vienmēr aiziet pēdējā.”

Tas sniedz ieskatu biogrāfijā, kurā Montesori portrets zīmēts 83 nelielās epizodiskās nodaļās. De Stefano pieeja ir kombinēt īsus, intīmus, romānam raksturīgus teikumus tagadnes izteiksmē (“Tas sākas ar mazu meitenīti. Viņa sēž lielā klasē ar pārāk augstiem griestiem.”) ar gariem Montesori un viņas laikabiedru citātiem, izmantojot nepublicētas vēstules, pierakstu klades un dienasgrāmatas no Itālijas, ASV un Spānijas arhīviem, kā arī Montesori arhīva Amsterdamā. Virknējot epizodes, De Stefano, kura apgalvo, ka “nav montesoriete”, veido dīvaināku un interesantāku ainu nekā tā, ko piedāvā šīs kustības pārstāvji. Montesori atklājas kā “autoritāra figūra, pārliecināta par Dieva uzticētu misiju” un “ļoti oportūnistiska”. Ieguvusi ārsta diplomu, viņa vēstulē kādam draugam raksta: “Nekas mani nesatricina, nekas. Par sarežģītām lietām es skaļi izsakos ar tādu vienaldzību –, ka pat mani pasniedzēji ir neizpratnē, un man piemīt tāds morālais spēks, kādu varētu gaidīt no padzīvojušas, pieredzes rūdītas sievietes.”

Pēc piecu gadu pētījumiem De Stefano ir pārliecināta, ka Montesori bija “ģeniāla” un ir atklājusi satraucošas patiesības par pieaugušo un bērnu attiecībām. Piemēram, viņas vērojums, ka pieaugušajiem šķiet, ka viņiem ir tiesības rīkoties ar bērniem pēc sava prāta un ka bērna pienākums ir pieņemt glāstus – pat pret savu gribu. Vēl viena atziņa, kas tagad ir pieņemta gandrīz visās pasaules skolās, bija tāda, ka vide jāpielāgo bērna vajadzībām un spējām, nevis jāiekārto atbilstoši pieaugušo vēlmēm. De Stefano raksta, ka Montesori “aicina pieaugušos atteikties no spēka un pārākuma pozīcijas attiecībā pret bērniem, kādā viņi kopš neatminamiem laikiem sevi apzināti vai neapzināti nostādījuši”.

1897. gadā Montesori palika stāvoklī no Džuzepes Montesāno, jauna ārsta no Veselības institūta. Viņai bija 27 gadi, un viņa gatavojās no ārstes kļūt par skolotāju. Māte viņu pārliecināja neprecēties ar Montesāno un atteikties no bērna – puisēna, vārdā Mario –, lai koncentrētos uz karjeru. “Domāju, ka māte visas savas ambīcijas projicēja uz meitu,” De Stefano stāstīja Montesori mazmeita. “Viņa tai teica: “Tu esi paveikusi to, ko Itālijā nav paveikusi neviena cita sieviete. Tu esi zinātniece, ārste, tu esi viss. Bērna dēļ tu vari to visu pazaudēt.”” Mario tika atdots zīdītājai, un Montesāno piekrita, ka viņa bērnu audzina attālināti. Montesori, šķiet, bija pieņēmusi mātes lēmumu, ka, izņemot atsevišķus apciemojumus slepenībā, viņai darba labad jādzīvo šķirti no bērna: “Realitāte sastāv no cīņas, sāpēm un smaga darba, tā arī ir visa dzīve.” Daudz vēlāk viņa rakstīja, ka katru vakaru lūgusi Dievu par dēlu, lai Viņš dāvā tam visus priekus, visas bēdas atstājot viņai.

Ar Montesāno palīdzību viņa varēja apmeklēt patversmi Romā. Bērni tur cieta no dažādām slimībām, kas visas tika klasificētas kā “frenastēnija” – garīgu un fizisku problēmu kopums, ko tolaik mēdza dēvēt par “idiotismu” vai “vājprātību”. Tie bija “akluma, mēmuma, kurluma, epilepsijas, paralīzes, autisma, rahīta, rakstura traucējumu, demences un nepietiekama uztura” gadījumi. Bērnus, kuri nonāca patversmē, uzskatīja par neārstējamiem un atstāja lielā, tukšā telpā. Viņi valkāja netīrus maisauduma priekšautus. Gultas vietā viņiem bija salmi. Sieviete, kas izrādīja šo vietu Montesori, žēlojās, ka bērni esot “rijīgi”: beiguši ēst, viņi metās četrrāpus uz grīdas, savāca maizes drupatas un apēda arī tās. Montesori teorija bija, ka bērni šajā briesmīgajā tukšajā telpā ir nevis izsalkuši, bet gan nogarlaikojušies. Maizes drupatas bija vienīgais, ar ko viņi varēja darboties. Ar Montesāno atļauju viņa izņēma dažus bērnus no patversmes, lai pārbaudītu savu teoriju, ka šiem “mazajiem frenastēniķiem” patiesībā vajadzīga īpaša izglītošana.

Patversmē pieredzētais pamudināja Montesori lasīt Eduāra Segēna darbus. 19. gadsimta 30. gados Segēns bija strādājis par asistentu pie Žana Marka Gaspāra Itāra – ārsta, kurš bija atbildīgs par vienu no slavenākajiem audzināšanas eksperimentiem vēsturē. Itārs bija pieņēmis aprūpē Averonas mežā atrastu zēnu. Zēns tik ilgi nebija kontaktējies ar cilvēkiem, ka gandrīz atgādināja dzīvnieku. Itārs nosauca viņu par Viktoru un izgudroja dažādus vingrinājumus, lai padarītu bērnu par izglītotu franču zēnu. Galu galā viņam tomēr nācās atzīt sakāvi, un viņš aizveda Viktoru uz Parīzes kurlmēmo institūtu. Segēns šo darbu turpināja un 1840. gadā nodibināja pirmo privāto iestādi Parīzē bērniem ar īpašām vajadzībām. 1846. gadā viņš publicēja grāmatu par savu pieredzi. Viņš rakstīja, ka pat par bezcerīgiem uzskatīti bērni spēj apgūt daudzas prasmes, ja darbā ar viņiem izmanto jauna veida izglītību, kas balstīta maņas orgānu izmantošanā. Lai attīstītu tausti, viņš bērniem aizsēja acis un aicināja viņus iebāzt roku maisā ar miltiem, zirņiem vai gliemežvākiem. Viņš iemācīja bērniem alfabētu, liekot viņiem darboties ar koka burtiem. Izlasījusi Segēna grāmatu, Montesori juta, ka ir atradusi savu dzīves uzdevumu. “Jau tajā laikā Segēna teiktais man šķita kā saucēja balss tuksnesī.”

Turpmākie gadi bija ļoti ražīgi. 1898. gadā Montesori uzstājās ar, De Stefano vārdiem runājot, “pirmatklājējas runu pedagoģiskajā kongresā Turīnā, iestājoties par labāku izglītību bērniem ar īpašām vajadzībām. Viņa apgalvoja, ka cilvēks, kurš atsakās atbalstīt šo programmu, nav tiesīgs saukt sevi par “civilizētu personu”. 1899. gadā viņa pārstāvēja Itāliju feministu konferencē Londonā un 1900. gadā atvēra Romā Ortofrēnijas skolu, kas bija paredzēta gan kā koledža skolotāju sagatavošanai, gan skola bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Viens no tās dibinātājiem bija Montesāno. Skolā bērni attīstījās neparastā veidā. Viņu sekmes bija tikpat labas kā bērniem bez mācīšanās traucējumiem kaimiņu skolās; daži pat nokārtoja valsts eksāmenus. Tas lika Montesori jautāt: “Kāpēc veselus bērnus parastajās skolās apmāca tik zemā līmenī, ka viņus var apsteigt mani dzīves pabērni?” Bija atlicis tikai pussolis līdz atziņai, ka viņas adaptētā Segēna metode var dot labumu visiem bērniem, ne tikai bērniem ar mācīšanās traucējumiem. 1901. gadā viņa pameta Ortofrēnijas skolu un 1907. gadā izveidoja savu pirmo pilnvērtīgo bērnudārzu – “Bērnu māju” – Sanlorenco rajonā Romā. Tieši šeit tika izstrādāta Montesori metode.

Montesori bija personiski iemesli steigā pamest Ortofrēnijas skolu. 1901. gada rudenī Montesāno apprecējās ar citu. Montesori vairākas dienas pavadīja, guļot uz grīdas un raudot, un, šķiet, nekad vairs nav viņu pieminējusi, ja nu vienīgi netieši. Kādam audzēknim viņa aprakstīja briesmīgās sāpes, kad bija zaudējusi “vīrieti, kuru mīlēju” un sapratusi, “ka viņš ir pavisam citāds, nekā domāju”. Šķiet, ka Sanlorenco bērnudārzā Montesori izveidojās ciešāka saikne ar bērniem nekā Ortofrēnijas skolā. Viņa gribēja, lai “Bērnu māja” būtu vieta, kura līdzinās mājām un kurā bērni apgūtu noderīgas prasmes, piemēram, pogu aizpogāšanu. Tā kā lielākajai daļai viņas skolēnu nebija mācīšanās grūtību un tāpēc viņiem nebija nepieciešams tik intensīvs atbalsts, Montesori neaprobežojās ar Segēna metodēm vien. De Stefano raksta: “Viņa parādīja bērniem materiālus un ko ar tiem darīt, tad ļāva viņiem strādāt un pati vēroja jeb, kā viņai patika teikt, meditēja.” Drīz viņa noformulēja savas filozofijas stūrakmeni: “Pieaugušais nedrīkst nostādīt sevi pārākuma pozīcijā, izsakot spriedumus un vērtējumus. Pieaugušajam ir pazemīgi jānolaižas vienā līmenī ar skolēniem.” Kā piemēru viņa minēja zēnu, kurš, zīmējot koku, tā stumbru bija izkrāsojis sarkanu, nevis brūnu. “Skolotāja vēlējās iejaukties, sakot: “Vai tev šķiet, ka kokiem ir sarkani stumbri?” Es viņu atturēju un ļāvu bērnam izkrāsot koku sarkanu.” Vēlāk, pavadījis laiku dārzā un aplūkojis kokus, viņš sāka krāsot stumbrus brūnus. “Tādā veidā mēs varam pārbaudīt bērna intelektuālo attīstību. Mēs nevaram radīt novērotājus, sakot “vērojiet”, bet gan dodot viņiem vērošanai nepieciešamos līdzekļus, un šos līdzekļus iegūst, attīstot maņas.”

Daži no kaislīgākajiem un neparastākajiem Montesori aprakstiem ir par klusuma spēlēm, ko viņa spēlēja “Bērnu mājā”. Viņa uzsvēra, ka šīs spēles nekādi nelīdzinās tam, ko parasti saprot ar rotaļāšanos. Tās bija “brīva darbība, kas vērsta uz noteiktu mērķi, nevis nekārtīgs troksnis, kas novērš uzmanību”. Kāda trīsgadīga meitenīte bija tā apņēmusies gūt panākumus klusuma spēlē, ka veiksmīgi aizturēja šķavas. Bērnu sajūsma par šīm spēlēm bija viens no iemesliem, kāpēc Montesori vērsās pret rotaļlietām. Viņa atklāja, ka bērniem tik ļoti patīk censties būt pilnīgi klusiem, ka ir bezjēdzīgi mēģināt viņus piekukuļot ar saldumiem vai rotaļlietām.

Viņi bija kā kuģi drošā un mierīgā ostā, laimīgi, ka piedzīvojuši kaut ko jaunu un guvuši uzvaru pār sevi. Tas bija viņu īstais atalgojums. Viņi aizmirsa solītos saldumus un vairs nevēlējās rotaļlietas, kas, kā man šķita, viņus piesaistīs. Tāpēc es atteicos no šī nelietderīgā paņēmiena un ar izbrīnu vēroju, kā spēle kļūst arvien pilnīgāka, līdz pat trīs gadus veci bērni nekustīgi sēdēja klusumā.

Viņas lielais atklājums “Bērnu mājā” bija tas, ka, iedodot bērniem pareizos materiālus, skolotājiem paliek ļoti maz darāmā. Viņa sagādāja mālu, klučus un zīmuļus, rāmīšus, lai vingrinātos aizpogāt un atpogāt pogas, lupatiņas tīrīšanai. Vannas istabā bija bērnu izmēra spoguļi un izlietnes, kā arī bērnu izmēra krēsli – vēl viens jaunievedums, kas tagad skolās ir vispārpieņemts. Viņa iedeva bērniem priekšautus un sandales, ko viņi paši varēja viegli uzvilkt un novilkt. Ja kāds vēlējās gulēt uz grīdas vai sēdēt zem galda, viņš to drīkstēja. Bērni varēja arī pārvietot galdus un krēslus, kur vien vēlējās. Reiz viņa pamanīja, kā kāds bērns pēc nodarbības sakārto krēslus un rūpīgi atstāj vienu no tiem mazliet iešķībi, jo tā tas bija stāvējis, viņam ienākot telpā.

Viņas pazīstamākie mācību līdzekļi bija smilšpapīra burti. Sākumā viņa bija domājusi pasūtīt koka alfabētu, kādu bija izmantojis Segēns, taču tas bija pārāk dārgi. Tā vietā viņa pati izgatavoja burtus no papīra, līmes un smilšpapīra un drīz vien pamanīja šāda alfabēta “lielo priekšrocību”: smilšpapīra raupjums palīdzēja bērniem sajust burtus, pirms viņi iemācījās tos rakstīt. Divus mēnešus pēc tam, kad bērni bija sākuši pētīt šos burtus, sākās “rakstīšanas sprādziens”. Kādu dienu Montesori iedeva piecgadīgam zēnam krīta gabaliņu, un viņš uzrakstīja vārdus mano, camino, tetto (“roka”, “skurstenis”, “jumts”). “Rakstot viņš turpināja saukt: “Es protu rakstīt! Es zinu, kā rakstīt!” [..] Citi bērni to izdzirdēja, sanāca ap viņu aplī un izbrīnā skatījās.” Daži palūdza Montesori krītu un arī sāka rakstīt vārdus, lai gan nekad iepriekš nebija turējuši rokā rakstāmrīku.

Šie redzamie panākumi palīdzēja Montesori metodei izplatīties visā pasaulē. Itālijas laikraksti rakstīja par Sanlorenco “brīnumu”. Montesori piesaistīja jaunus mācekļus, un tika nodibinātas jaunas skolas – vispirms Milānā, pēc tam citas Romā, tad ASV. 1913. gadā, kad viņa pirmoreiz apmeklēja Ameriku, kādā laikrakstā viņa tika nodēvēta par “interesantāko sievieti Eiropā”, bet cits rakstīja par “Montesori drudzi”. Vašingtonā viņa apmeklēja Aleksandra Greiema Bella un viņa sievas Meiblas izveidoto Montesori skolu. Ņujorkā viņa lasīja pilnībā izpārdotu lekciju Kārnegiholā; tūkstoš cilvēku stāvēja ārpusē uz ielas, tikai lai paskatītos uz viņu. Viņu pieteica filozofs Džons Djūijs. “Attīstība, uz kuru es tiecos, ietver visu bērnu kopumā,” viņa teica. “Mans augstākais mērķis ir cilvēces pilnveide.”

Amerikā Montesori autoritārās noslieces kļuva vēl redzamākas nekā Itālijā. Viņa ātri veidoja saites un tikpat ātri tās sarāva. Kad Montesori pirmoreiz ieradās ASV, viņu reklamēja žurnālists Samjuels Maklūrs (no McClure’s Magazine). Viņa vīzija bija “Montesori–Maklūra kompānija, kas iekaros pasauli un pelnīs daudz naudas”, viņa rakstīja. Viņas mērķis bija atstāt šo kompāniju mantojumā dēlam Mario, ar kuru Montesori bija atjaunojusi attiecības. Viņa sūtīja sirsnīgas telegrammas Maklūram (“dārgais draugs”), lūdzot rakstīt viņai ik dienu un atklājot viņam, ka ievēro Kelloga masāžu un veģetāro diētu, lai Amerikas tūres laikā uzturētu sevi formā. Taču jau četrus mēnešus pēc viņu pirmās tikšanās Montesori šīs attiecības pilnībā pārtrauca. Viņa nosūtīja pēdējo telegrammu: “NEDARIET NEKO BEZ LĪGUMIEM / AIZLIEDZU PUBLICĒT PAGĀJUŠĀ GADA LEKCIJAS.”

Nākamo vizīti ASV 1914. gadā viņa sāka labā noskaņojumā, aprakstot tēvam debesskrāpjus, rakstāmmašīnas un elektrību, zeltaino Losandželosas gaismu un jauno sieviešu pūļus, kas nāk uz viņas lekcijām un vēlas paspiest viņai roku. Šoreiz līdzi bija arī Mario, ko visiem stādīja priekšā kā viņas brāļadēlu. “Mario ir svinīgā, triumfālā noskaņojumā,” viņa tēvam teica. Sanfrancisko viņa lika uzbūvēt klasi ar stikla sienām, lai novērotāji varētu redzēt, kā bērni tajā strādā. Taču viņa turpināja sargāt savu metodi. Viņa aizvainoja Meiblu Bellu – nu jau Montesori izglītības asociācijas prezidenti –, sarakstot virkni prasību un paģērot saskaņot ar viņu visu, ko asociācija dara. Bella sūdzējās, ka šis saraksts ir “tik neliberāls, tik pretrunā ar maniem priekšstatiem par to, ko pārstāv Montesori ideja”. Kur šajā tieksmē visu kontrolēt bija Montesori ticība eksperimentālajai metodei?

Viņas amerikāņu sekotāji nenovērtēja to, ka daudzu Montesori ideju saknes meklējamas viņas reliģijā. 1939. gada Ziemassvētkos viņa teica runu, kurā paziņoja, ka “kritušajam pieaugušajam pestīšana jāmeklē bērnā”. Barselonā viņas metodi katoļu izglītības sistēmā integrēja Sv. Vinsenta de Pola biedrības misionārs, tēvs Antonio Kasuljerass Kalvets. Katalonijas Montesori skolas pārņēma šo metodi kā daļu no reliģiskās mācību programmas. Papildus bērnu izmēra galdiem un krēsliem Barselonas skolās bija arī miniatūras kapelas ar bērniem atbilstoša izmēra svētbildēm un dārzi, kuros bērni novāca graudus un vīnogas sakramentam. Montesori, kas parasti ļoti rūpējās, lai viņas idejas nesajauktu ar citu sistēmu idejām, ļoti priecājās, redzot, kā tās apvieno ar katolicismu. Viņa zināja, ka daži viņas pieeju uzskatīja par antireliģisku, jo Montesori runāja zinātnes valodā un bija atteikusies no soda un atalgojuma jēdziena. Tomēr, kā viņa rakstīja pēc vairākiem gadiem, Montesori bija liels prieks uzzināt, ka Sv. Vinsenta de Pola biedrības priesteri instinktīvi atzina viņas metodi par katolisku pēc būtības.

20. gadsimta 20. gados Montesori centās pietuvoties katoļu baznīcai, cerot saņemt pāvesta atzinību. 1922. gadā viņa publicēja eseju krājumu “Bērns baznīcā: esejas par bērnu reliģisko audzināšanu”. Taču pretmīlestību viņa nesaņēma. Reiz viņa žēlojās Mario, ka pozitīvisti viņu uzskata par pārāk reliģiozu, savukārt “reliģiozie cilvēki” – par pārāk lielu pozitīvisma piekritēju. 1929. gadā pāvests Pijs XI izdeva encikliku, kurā kritizēja “sholastiskos novatorus” un apstiprināja principu, ka bērni ir jālabo un vajadzības gadījumā jāsoda, kas šķita nepārprotams Montesori metodes noraidījums. Vēlākajos gados Montesori pauda cerību, ka viņas metodi izmantos visu konfesiju cilvēki. 1939. gadā viņa kopā ar Mario viesojās Indijā un bija sajūsmā par to, kā viņu kā garīgo līderi uzņēma cilvēki, “kuru paražas ir neiedomājami atšķirīgas no mūsu paražām un kuri tomēr visi nav mežoņi”. Reiz viņa rakstīja kādam holandiešu māceklim, kurš tikko bija pārgājis katoļticībā: “Metode ir sīkums. Kā esmu teikusi jau agrāk, tā ir jāuztver kā “ziepju gabals”, neliels civilizācijas papildinājums; ikviens – ateists, ebrejs, kristietis – var to izmantot, lai nomazgātos.” Šo ziepju gabalu viņa pat piedāvāja Musolīni, kurš gan to pieņēma ar visai mērenu entuziasmu. Montesori bieži attēlo kā nelokāmu diktatūras pretinieci. Patiesībā, nespēdama iegūt baznīcas atbalstu, viņa meklēja Musolīni aizsardzību, lai viņas Itālijas skolas netiktu slēgtas. De Stefano uzskata, ka tas varētu būt iemesls, kāpēc viņa tā arī nesaņēma Nobela miera prēmiju, lai gan bija tai nominēta trīs gadus pēc kārtas (1949., 1950. un 1951. gadā).

1928. gadā viņa rakstīja Musolīni, saucot viņu par cilvēces “glābēju” un sakot, ka viņas darbs ir atkarīgs no viņa. 1930. gadā viņa neredzēja citu izeju kā vien piekrist fašista Emilio Bodrero iecelšanai Opera Montessori – institūta, ko viņa bija dibinājusi savas metodes popularizēšanai un pārraudzībai, – prezidenta amatā. 1931. gadā viņa rakstīja Bodrero (vēstules kopija nosūtīta Musolīni) par viņas metodes un fašisma radniecību, jo abu pamatā esot ticība disciplīnai. “Kopumā mana metode var sadarboties ar fašismu, lai tas apzinātos iespējas veidot lielu garīgo enerģiju, radīt īstu garīgo higiēnu, kas, pielietota mūsu rasei, var palielināt tās milzīgo spēku, kurš, esmu pārliecināta, var pārspēt visu pārējo rasu spēku.” Viņa pat piekrita savā skolotāju seminārā izveidot fašisma kultūras kursu. Taču šie samierināšanas žesti bija veltīgi. 1933. gadā Bodrero uzrakstīja ziņojumu Musolīni, kurā izklāstīja savas sūdzības par Montesori, arī par viņas paradumu izraisīt personiskus konfliktus ar Montesori asociāciju vadītājiem. To izlasījusi, viņa pameta Opera Montessori un nekavējoties kļuva par antifašisti. Viņa rakstīja Mario, kurš bija kļuvis par lielāko mātes uzticības personu un kuru viņa vēlāk nosauca par sava darba “īsto un likumīgo turpinātāju”, ka Dievs ir “izmantojis vienīgo līdzekli, kas viņam bija, lai liktu mums saprast, ka esam šeit pietiekami daudz strādājuši un nu esam vajadzīgi citur”.

1936. gadā visas Montesori skolas Itālijā tika slēgtas. Viena no viņas skolniecēm – Ada Pīrsone – palīdzēja Montesori iekārtoties uz dzīvi Nīderlandē, kur viņa dzīvoja līdz pat savai nāvei 1952. gadā. Pīrsone viņai uzdāvināja lielu māju Lārenā, netālu no Amsterdamas, kur viņa sapņoja paplašināt savu metodi, pārnesot to no maziem bērniem uz pusaudžiem – “delikātu, pārsteigumu pilnu vecumu”. Pusaudžus, tāpat kā mazus bērnus, skola pārāk bieži lauza un bremzēja. “Četrpadsmit, sešpadsmit gados bērni joprojām ir pakļauti aprobežotajai “slikto atzīmju” šantāžai, ko skolotāji izmanto viņu darba vērtēšanai.” Viņai bija vīzija par vidusskolu, kurā visas zināšanu jomas būtu apvienotas vienotā mācību programmā un pusaudži varētu veikt gan fizisku, gan intelektuālu darbu. Pusaudžus viņa sāka dēvēt par Erdkinder – “zemes bērniem”.

Taču skola bija pārāk niecīga vieta, lai ietvertu viņas ideju universālo dabu. Grāmatā “Cilvēka veidošanās” (1949), ko viņa sarakstīja gandrīz 80 gadu vecumā, Montesori skaidroja, ka “jāņem vērā cilvēka personība, nevis audzināšanas metode; tā ir bērna aizstāvība, viņa dabas zinātniska atzīšana”. Viņa uzstāja, ka bērni ir pasaules “aizmirstie pilsoņi”. Izprast viņu spējas nozīmē ieraudzīt, uz ko ir spējīgi visi cilvēki. Viņa apgalvoja, ka viņas vēstījums par darbu – ka tas piešķir jēgu cilvēka dzīvei, ka tā pilnīga izpausme ir iespējama tikai brīvības stāvoklī – attiecas gan uz pieaugušajiem, kas strādā rūpnīcā, gan uz bērniem skolā. Viņa pati bija piemērs tam, cik intensīvi var strādāt pieaugušie, norobežojoties no ārējās pasaules prasībām. “Bērnu mājā” Romā viņa radīja klusuma spēli, demonstrējot to bērniem ar savu piemēru: “Ir absolūts klusums, kur nekas, absolūti nekas nekustas. Viņi pārsteigti skatās, kā es stāvu istabas vidū, – tik klusi, it kā manis nemaz nebūtu. Tad viņi cenšas mani atdarināt un darīt vēl labāk.”

London Review of Books, 2022. gada 15. decembrī