Kā vadīt valsti reibuma stāvoklī: Mariano Melgareho

… Melgarejo,

bestia borracha, espumarajo

de minerales traicionados,

barba de infamia, barba horrenda

sobre los montes rencorosos.¹

Pablo Neruda “Vispārējais dziedājums”

Var droši apgalvot, ka atrašanos pastāvīgā reibulī diez vai kāds uzskatīs par ideāli piemērotu apziņas stāvokli tādas valsts apdomīgai un gudrai pārvaldīšanai, kura ir gandrīz tikpat liela kā Kolumbija. Nezinu spriest – ir tā patiesība vai nav. Pavisam droši zinu tikai to, ka slavas apvītais ģenerālis Mariano Melgareho pārvaldīja Bolīviju no 1864. līdz 1871. gadam, ne brīdi nebūdams skaidrā.

Melgareho bija necilas izcelsmes jauktenis, turklāt ārlaulības bērns. Viņa māte bija nabadzīga sieviete no ciema, bet tēvs – visai pārticis kaimiņš, kurš viņu pameta, kad bija apaugļojis. Kad piedzima mazais bastards, tēvā pamodās jūtas, un viņš atgriezās pie mātes, kura trūkuma dēļ atradās dilemmas priekšā – vai nu bēgt prom no ciema, vai arī nosmacēt jaundzimušo ar smirdīgu spilvenu, tādā veidā dāvājot debesu valstībai vēl vienu eņģelīti. Taču, piegājis pie šūpuļa, tēvs tajā ieraudzīja tik atbaidošu neglīteni, ka, pilns riebuma un šausmu, ka dzemdinājis krupi, metās prom kā sasvilis, izvirzdams visādus zaimus.

Māte, nabadzības spiesta, izvēlējās kaut ko pa vidu starp bēgšanu un bērna nogalēšanu. Viņa ietina mazo briesmoni lupatās, kādas nu varēja atrast, un devās uz žēlsirdīgo māsu klosteri. Tur viņa nosauca savu vārdu – Ignasija Melgareho –, nosauca arī bezsirdīgā tēva vārdu – Kastulo Valensija – un lūdza, lai māsas pieņem mazuli. Mūķenes paņēma bērnu rokās, bet, iztinušas to no lupatām un ieraudzījušas briesmīgo kukaini, kas viņām bija iesmērēts, tūdaļ izsauca kapelānu, lai tas izdzītu no viņa ļaunos garus un izspriestu, vai viņam ir dvēsele un vai viņu drīkst slacīt ar svēto kristības ūdeni. Dievbijīgais garīdznieks paskatījās uz bērnu, apspieda nelabumu un, lai gan nespēja novērst šausmu izteiksmi sejā, tomēr saņēma sevi rokās. Viņš pārbaudīja bērna dzimumu, drošs paliek drošs, apšļakstīja viņu ar svētīto ūdeni – ja nu bērnā tiešām bija iegājis nelabais – un galu galā nolēma viņu kristīt, dodot viņam svētā Mariano vārdu un mātes uzvārdu. Pirms aiziešanas kapelāns mierināja mūķenes, sakot, ka ķipara dievlīdzība slēpjoties viņa dvēselītē, nevis miesiskajā čaulā, kura, tiesa kas tiesa, nebija nekāda glītā.

Tomēr mūķenes kapelāna vārdiem tā īsti nenoticēja. Viņas aprūpēja mazo briesmoni, kamēr tas rāpoja un nesāka slieties kājās. Taču pēc tam viņas atzina savu sakāvi tā riebuma priekšā, ko viņās raisīja mazulis un ko vēl ļaunāku darīja nedziedināmā koprofāgija, kurai tas pastāvīgi nodevās. Un tā viņas beigās vienojās pārvest viņu uz gaužām nolaistu bāreņu namu, kas atradās turpat apkaimē. Tur tad arī zēns uzauga starp sabiedrības tumšākajām padibenēm un sāka apgūt un jau pārsteidzoši agri praktizēt viszemiskākos netikumus, uz kādiem vien spējīga cilvēciska radība. Šajā derdzīgajā vidē viņš kaut kā ar dievu uz pusēm iemācījās lasīt un rakstīt, taču uzaudzēja dzelzs muskuļus, ceļot milzīgus akmeņus un mētājot tos uz visām pusēm, par lielām šausmām spēļu biedriem. Robustā miesas būve viņam lieti noderēja kautiņos, kurus viņš parasti sāka ar kājām un dūrēm, bet, nevilcinājās ķerties arī pie dunča vai rungas, ja ar plikām rokām uzveikt pretinieku neizdevās. Turklāt viņam bija arī savs psiholoģiskais ierocis – melna, mežonīga bārda, kas jau no pavisam agras jaunības sedza gandrīz visu viņa seju.

Jaunajam Melgareho, protams, nebija laika, nemaz nerunājot par vēlēšanos, apgūt zinības pat ne pamatizglītības līmenī. Reiz, būdams jau republikas prezidents, viņš, uzstājoties lielas auditorijas priekšā ar runu par kara mākslu, izteicās, ka Napoleons bijis daudz prasmīgāks un pieredzējušāks stratēģis par Bonapartu un ka Simona Bolivara Atbrīvotāja lielākā militārā kļūda bijusi tā, ka viņš neesot izveidojis aliansi ar Atavalpu, lai sakautu Ernanu Kortesu.

Jau kopš bāreņu patversmes gadiem nākamajā diktatorā izpaudās divas lietas, kuras vēlāk kļuva par viņa dzīves ievērības cienīgākajām konstantēm: neatvairāma tieksme patērēt okeāniskus daudzumus alkohola un karsta, dumpīga, nevaldāma daba, kas neskaitāmas reizes noveda pie tā, ka viņš viegli un pat ar neķītru baudu pašrocīgi laupīja kādam dzīvību. Jau savas militārās karjeras sākumā, vēl būdams pavisam jauns, viņš iesaistījās visos iespējamajos dumpjos un sazvērestībās. Vienā no šādiem sacelšanās mēģinājumiem, kas bija vērsts pret diktatoru Isidoro Belsū, viņš tika sagūstīts un notiesāts uz nāvi. Belsū viņu apžēloja. Kurš gan zina, vai pāris gadus vēlāk, kad Melgareho viņu nodevīgi noslepkavoja, bijušajam diktatoram pietika laika nožēlot, ka nebija izmantojis iespēju satriekt odzes indīgo galvu.

Melgareho galvu reibinošais kāpiens varas virsotnē notika visnotaļ saprotamu cēloņu dēļ. Pirmkārt, likt donam Mariano šajā ceļā kaut mazākos šķēršļus nozīmēja šķirties no šīs pasaules ar lodi galvā. Piedevām viņš kaujā allaž izrādīja gluži pašnāvniecisku drosmi. Tomēr der piebilst, ka viņa bezbailībai nebija nekā kopīga ar patiesi varonīgu dabu, jo ne vienā vien kritiskā brīdī viņš izturējās kā pēdējais gļēvulis. Lieta tāda, ka pirms došanās kaujā Melgareho allaž izdzēra pudeli lēta anīsa degvīna, kas bagātināts ar šaujampulveri, un dāsni izdāļāja veselīgo mikstūru arī saviem brašuļiem. Vēdergraizes, ko izraisīja šis cildenais dzēriens, radīja ģenerāļa Melgareho kaujinieku rindās lielākus zaudējumus nekā ienaidnieka svins un durkļi.

Mūsu varonim bija savi priekšstati par demokrātiju, un viņš turējās pie stingras pārliecības, ka lode ir daudz ērtāks un drošāks veids, kā atbrīvoties no sāncenšiem, nekā lēnā, nogurdinošā vispārējo vēlēšanu procedūra. Tā nu, palikdams uzticīgs savai politiskajai filozofijai, viņš nonāca valsts augstākā vadītāja amatā ar ierastajiem līdzekļiem. Ticis jaunajā vietā, Melgareho uz ātru roku uzcepa visai saprātīgu inaugurācijas runu, kurā paziņoja, ka valdīšot tik ilgi, cik viņam labpatikšot, un ka tos, kuriem viņa nodoms nebūšot pa prātam, viņš likšot nosist ar nūjām pilsētas galvenajā laukumā. Tūlīt pēc tam viņš ar vislielākās cieņas un mērenības pilniem vārdiem pieskārās spēkā esošajai valsts konstitūcijai, sakot, ka grasoties uz tās veikt visintīmāko higiēnas procedūru, kādu cilvēks mēdz piekopt ik dienas, jo īpaši rīta stundās. Un tā bolīviešiem sākās jauns pilsonisko brīvību, demokrātijas, likuma un taisnīguma varas laikmets.

Pilī sākās nevaldāmas dzīres un rauti, kurus vadīja ģenerālis Melgareho un viņa konkubīne Huana Sančesa. Valsts pirmā amatpersona un viņa viesi izdzēra mucām brendija un alus, bet pret rītu – jau pieminēto anīsa degvīnu ar šaujampulveri, kuru Melgareho un viņa cīņubiedri tempa, galvenokārt lai parādītu savu neapstrīdamo īsta vīra krampi un raksturu. Taču neparastākais šajās ballēs bija tas, ka tajās piedalījās arī prezidenta mīļākais zirgs Oloferns, kuram viņa saimnieks ar bezgalīgu pacietību bija iemācījis dzert līdz augstākajai skurbuma pakāpei. Kamēr viesi dzēra un, atraugu dārdiem skanot, bāza mutē uzkodas, Oloferns zāles kaktā tukšoja mucām alu no īpašas siles, ko Viņa Ekselences adjutanti bija sarūpējuši laimīgajam rumakam.

Melgareho un Oloferns visās dzīrēs bija tie, kuri izrādīja vislielāko izturību alkohola paisuma priekšā un tādējādi bija pēdējie dzīru dalībnieki, kuri palika kājās. Kad viesi, pārēšanās un žvinguļa pievarēti, gulēja nemaņā uz grīdas, augstākā virspavēlnieka mīļākā izklaide bija dot pavēli Olofernam, kurš no uzņemtā šķidruma bija apskurbis un uzblīdis, apsvētīt bakhiskajā kaujā kritušos ar varenām un siltām mīzala šaltīm. Nogāzis pār viņiem šo neparasti devīgo lijumu, Oloferns mīlīgi likās zemē izgulēt dzērumu blakus saviem izmērcētajiem dzīru biedriem.

Melgareho paģiras, kā jau varētu domāt, bija apokaliptiskas. Jau agrā rīta stundā visa prezidenta pils skanēja no viņa lāstiem un zaimiem, kas vienmēr veidoja šķību un griezīgu duetu ar žēlabainajiem Oloferna zviedzieniem. Kalpotāju saime atradās paaugstinātas gatavības stāvoklī, jau zinot, kādas pavēles sekos šai ellišķīgajai kakofonijai. Saimnieks un zirgs bija modušies, kuņģa skābes un citu lielā dzerstiņa raisīto ciešanu plosīti, un katrs savā valodā (kuras, starp citu, neko daudz neatšķīrās) pieprasīja nekavējoties izsniegt viņiem nomierinošu dziedekli. Sulaiņi tūdaļ steidzās palīgā ar mučelēm alus: istabas temperatūrā – zirgam un mūžīgajos sniegos atdzesētu – satrapam. Kolīdz svētītā straume skāra viņu izkaltušās rīkles, lamas un zviedzieni tūdaļ mitējās, un tad jau nāca arī brokastis – kārtīga siena kaudze Olofernam un 15 cūku taukos ceptas olas, katra komplektā ar krūzi karstas šokolādes, un desmitiem maizes kukulīšu Melgareho. Ap šo laiku viesi jau bija modušies un devušies prom no pils, saņemot violetzilajās acīs belzienu no nežēlīgās saules, kas jau atradās augstu debesīs, un paciešot šķebinošo, lipīgo miklumu, ar ko viņus bija apšļācis varenais Oloferna urīna fontāns, kamēr viņi izgulēja dzērumu.

Jāpiemin arī tas, ka paģirās Viņa Ekselence kļuva īpaši viegli aizkaitināms. Neskaitāmus valsts aparāta darbiniekus prezidenta kabinetā ķēra revolvera lode tikai par to, ka viņi bija raudzījuši bikli iebilst valdnieka plāniem. Upuris vēl nebija paspējis izlaist garu, kad Melgareho pavēlēja, lai aizvāc šo mēslu no viņa acīm. Kādu rītu, kad alus straumes un brokastu rituāls bija īpaši maz līdzējis paģiru sūrmes mīkstināšanā, Melgareho pieņēma militāro parādi, jādams uz Oloferna, kurš, pretstatā savam saimniekam, jau bija pilnībā atžirdzis. Šajā brīdī kāds saulesbrālis plānprātiņš piesauca Melgareho māti un meta viņam ar oli, taču jaudāja trāpīt tikai prezidenta zirgam pa cirksni. Desmit minūtes vēlāk nabaga muļķīti jau bija sakapājuši gabalos pils sargu zobeni.

Kādu dienu 1870. gadā prezidents Melgareho saņēma ziņu, ka sācies Francijas–Prūsijas karš. Daudz nedomādams, ģenerālis tūdaļ nostājās Francijas pusē un pieteica karu ķeizara un Bismarka impērijai. Pēc tam viņš sasauca sava karaspēka elites vienības Muriljo laukumā un paziņoja (ne bez stimulējošā degvīna ar šaujampulveri ieņemšanas), ka pēc pāris dienām viņiem ar savu prezidentu priekšgalā būs jādodas ceļā, lai pievienotos Napoleona III armijai un dotu pelnītu kāvienu teitoņu agresoriem. Melgareho noslēdza savu uzrunu kareivjiem ar paziņojumu, ka viņiem okeāns būs jāšķērso peldus. Un, kā uzliekot punktu uz i, viņš tiem beigās vēl stingri pieteica īpaši pielūkot, lai peldot nesamirkst ieroči un munīcija.

Kad ģenerālisimuss atgriezās savā kabinetā, viņa tuvākie padomnieki apspriedās un secināja, ka Viņa Ekselence šoreiz, pieberot šaujampulveri degvīnam, būs pāršāvis nedaudz pār strīpu. Tā rezultātā šie, saņēmuši visu drosmi, iegāja pie viņa, lai bilstu un kartēs un pasaules atlantos parādītu, ka Atlantijas okeāna izmēri ir nedaudz par lielu, lai kareivji to pārpeldētu ar ieročiem un uzkabi uz muguras. Turklāt viņi norādīja uz apstākli, kas izrādījās vispārliecinošākais, lai atrunātu prezidentu no viņa frankofiliskās dēkas: neuzveicamais Oloferns varētu nogrimt spēku izsīkuma dēļ kaut kur, piemēram, Azoru salu rajonā. Veroties kartēs, Melgareho iegrima domās un beigu beigās padevās. Neviens no piesardzīgajiem padomniekiem netika nošauts, un prezidents aprobežojās ar 10 tūkstoš peso nosūtīšanu Francijas imperatoram ieroču un provianta iepirkšanai. Ir zināms, ka nepateicīgais Napoleons tā arī nenosūtīja savam Bolīvijas sabiedrotajam nekādu vēsti pateicībā par šo palīdzību.

Saskaņā ar bolīviešu mutvārdu tradīcijā saglabājušos nostāstu reiz Melgareho ielūdzis pilī Lielbritānijas pilnvaroto lietvedi, lai augsti godātajam viesim izrādītu, kāda disciplīna valda prezidenta sardzē. Melgareho angļu diplomātam par godu nostādīja ierindā 20 sardzes kareivjus un nokomandēja viņus pagriezties ar skatu uz balkonu, kura balustrāde pirms tam bija noņemta. Tad, jau tā pārbiedētajam viesim par izbīli, prezidents izkliedza pavēli kareivjiem soļot balkona virzienā. Un pats neticamākais, kas Viņa Majestātes imperatores karalienes Viktorijas sūtnim lika šausmās sastingt, bija tas, ka, nesaņēmuši pavēli apstāties, prezidenta sargi turpināja iet un krist lejup tukšumā, sašķaidoties pret laukuma bruģakmeņiem. Nespēdams novaldīties, diplomāts izvirda pār Melgareho galvu veselu aizvainojošu vārdu straumi. Diktators, kurš nebija pieradis, ka kāds viņam izrādītu necieņu, piesauca klāt sardzi, lika atnest vēderainu māla krūku, pilnu ar biezu, karstu šokolādi, un, nokomandējis sardzes vīrus pavērst durkļus pret nelaimīgā sūtņa viduci, lika viņam izdzert visu trauka saturu līdz pēdējai pilei. Pilnvarotais uz karstām pēdām atgriezās Londonā, un vienmēr atrodas kāda mēle, kas apgalvo, ka viņš aizceļojis nevis ar parastajiem tā laika transporta līdzekļiem, bet šokolādes iedarbības rezultātā vienā rāvienā pacēlies gaisā un pārlidojis pāri pusei Dienvidamerikas un visam Atlantijas okeānam, iekšējo gāzu izplūdes reaktīvā spēka dzīts.

1871. gadā uzliesmoja sacelšanās, kas beidzās ar Melgareho gāšanu. To vadīja ģenerālis Agustins Moraless, tāds pats negausis un dzērājs kā viņa priekštecis, tikai ar vēl kādu grēciņu, kurš Melgareho nepiemita, – viņš piekopa incestu. Viņa vienīgā piegulētāja bija paša meita, kurai dubultstatusā kā tēvs un kā mīļākais viņš palika uzticīgs visos pārbaudījumos.

Redzot, ka lieta zaudēta, Melgareho laidās prom, cik ātri vien Oloferna kājas nesa, Peru robežas virzienā. Viņu pavadīja bariņš uzticamāko sekotāju, kuru uzticība dīvainas sakritī- bas dēļ kļuva jo mazāka, jo vairāk kļuva samanāms brašā ērzeļa pagurums un jo tuvāk nāca viņiem pa pēdām sekojošie Moralesa rīkļurāvēji, kuriem bija pavēlēts sakapāt gabalos gāzto prezidentu un viņa rokaspuišus un nogādāt viņu galvas un pārējās ķermeņa daļas Lapasā, lai tur tās audzinošos nolūkos tiktu izrādītas tautai. Kad viņš bija pienācis pavisam pie robežas, tie visi jau bija viņu pametuši. Taču drīz pēc tam arī krietnais Oloferns izlaida garu, skaļi zviegdams pēc alus.

Melgareho sasniedza Peru, pārģērbies par ubagojošu mūku un jājot visai bēdīga izskata ēzeļa mugurā. Ieradies galvaspilsētā, viņš atklāja savu īsto vārdu un paziņoja presei, ka Bolīvijas demokrātijas vārdā pieprasa, lai viņš nekavējoties tiktu atjaunots prezidenta amatā. Viņš vēl mēģināja sarīkot sazvērestību pret Moralesu, taču viņu pievīla līdzekļu trūkums algotņu apbruņošanai. Neilgi pēc tam viņš Limā arī mira, nogalināts no svaiņa rokas.

No grāmatas “Tropu bestiārijs” (“Bestiario tropical”, Ediciones Gamma, 1986)

Tulkojis Valdis Ābols