Kā karojošs antitotalitārists atklāja ultranacionālismu

Pirmo reizi mēs tikāmies gandrīz pirms 30 gadiem, uzreiz pēc Berlīnes mūra krišanas, kādā disidentu saietā Francijas vēstniecībā Budapeštā.

Prezidents Fransuā Miterāns bija man lūdzis sagatavot ziņojumu par to, kā Francija varētu palīdzēt Centrāleiropas valstu rekonstrukcijā pēc atbrīvošanās no komunisma jūga.

Tolaik Viktors Orbāns bija viena no spilgtākajām personībām uzvaras vainagotajā cīņā ar padomju iekārtu. Šis jaunais cilvēks, kuram Džordža Sorosa piešķirtā stipendija ļāva studēt Oksfordā, savu maģistra darbu bija veltījis poļu kustībai Solidaritāte. Orbāns savulaik kļuva slavens vienas dienas laikā, pateicoties runai, ar ko uzstājās Budapeštas Varoņu laukumā, godinot ungāru 1956. gada sacelšanās mocekli Imri Naģu.

Un te nu viņš ir šodien, 2019. gada 10.aprīlī; šie 30gadi viņu pārvērtuši par tuklu satrapu ar pensionēta cīkstoņa miesasbūvi, par Vladimiru Putinu bez muskuļiem. Viņa sejā ir kaut kas skumjš un padrūms, un tam līdzi nāk dīvaina atturība, kas robežojas ar kautrību, – īpašība, kas senāk viņam nepiemita. Atturība parādās, kad viņš sasveicinās ar manu draugu Žilu Ercogu, kurš palīdzēs ar piezīmēm, – nepārliecināti pasniedz viņam roku un nomurmina: “Labrīt, mani sauc Viktors Orbāns. Laipni lūdzu Budapeštā.”

Mēs atrodamies reliģiska satura grāmatu pildītā bijušā karmelītu klostera bibliotēkā Budas pils rajonā; uz šo vēsturisko ēku pirms neilga laika pārcēlies Orbāna birojs. To es uzzinu no Ungārijas vēstnieka Francijā Ģerģa Kāroja. Viņš ieradies no Francijas tikai tādēļ, lai varētu būt klāt šajā intervijā, kas norit angliski.

Dažādu iemeslu dēļ – manu prātu šajā brīdī pārplūdina atmiņas, man negribas sarunu sākt ar jautājumu par to, kā izbijis karojošs antitotalitārists ceļā uz Damasku (pareizāk – Maskavu) atklājis konservatīvismu un ultranacionālismu vai kā Sorosa stipendiāts pamanījies pasludināt savu bijušo skolotāju par tautas ienaidnieku nr.1 (vēl gluži nesen Sorosa karikatūra bija izlīmēta Ungārijas galvaspilsētas ielās), un es nejūtu arī vēlēšanos uzreiz mēģināt atrisināt mīklu, kā īstens disidents varēja apgūt staļinisko retrospektīvās biogrāfiju pārrakstīšanas tehniku (šajā gadījumā viņš tīrīšanu sarīkojis pats savā atmiņā), – es sāku pavisam nekaitīgi un uzdodu pieklājīgu jautājumu, gluži vienkārši, lai iegūtu mazliet laika un pamazām iejustos.

– Kāpēc jūs izvēlējāties šo klosteri? Kāpēc tik askētisku vietu?

Taču Orbāna atbilde dīvainā kārtā ir tieša un koncentrēta, un saruna jau uzreiz uzņem apgriezienus.

– Tāpēc, ka mana biroja vecās telpas bija parlamenta ēkā, lejā, Donavas otrā krastā, un tas nebija labi no varas dalīšanas viedokļa.

Atbilde būtu godīgāka, ja viņš teiktu: “Tāpēc, ka es vēlos būt noteicējs šajā pilsētā, kas vienīgā visā valstī vēl turpina man pretoties.”

Taču viņš tā nesaka.

Neliberālisma izgudrotājs, cilvēks, kurš izmanto demokrātiju, lai torpedētu demokrātiju, autokrāts, kurš pastāvīgi cenšas apklusināt Ungārijas parlamentu, komandē tiesnešus un kontrolē medijus, man paziņo, ka aizgājis no agrākajām telpām, rūpējoties par demokrātiskajiem procesiem.

Es neprotestēju.

Man šajā brīdī vēl nav ne jausmas, cik laika viņš man atvēlēs.

Es vēl nezinu, ka nākamajā rītā Ungārijas brīvā prese atzīmēs, ka es vienā pēcpusdienā esmu pavadījis ar Orbānu vairāk laika nekā tās žurnālisti deviņos demotatūras (termins, ar ko es apzīmēju demokrātisku diktatūru) gados, kopā ņemot. Tāpēc ķeros vērsim pie ragiem.

– Jūs Eiropā esat kļuvis par demotatūras neliberālā spārna līderi...

Apzīmējums neliberāls,šķiet, viņu pārsteidzis.

– Atļaujiet jūs šai vietā pārtraukt. Mums vajadzētu vispirms vienoties par terminoloģiju. Kāda ir realitāte? Liberālisms radījis politisko korektumu, tātad – totalitārisma paveidu, kas ir tiešs pretstats demokrātijai. Un tāpēc es uzskatu, ka neliberālisms atjauno patiesu brīvību, patiesu demokrātiju.

Šoreiz gan es jūtos spiests viņam pateikt, cik demagoģiska man šķiet šāda loģika. Un uzskaitu dažus no demokrātijas gara pārkāpumiem, par ko pirms dažām stundām uzzināju man par godu sarīkotā nevalstisko organizāciju sanāksmē: slēgti laikraksti, migranti, kuri cieš badu, cietumsods cilvēkiem, kas palīdz patvēruma meklētājiem, Centrāleiropas Universitāte – pazīstama kā Džordža Sorosa universitāte – spiesta piešķirtos akadēmiskos grādus validēt Vīnē, aresti un naudas sodi bezpajumtniekiem, tiesneši, kuri izpilda valdības rīkojumus, un tā tālāk.

Viņš klausās, mani nepārtraucot, un viņa sejas izteiksme liekas nomākta un skumja. Ir tikai viens izņēmums, un tas ir brīdis, kad pieminu NVO sanāksmē klāt bijušo Gāboru Ivāņi, sava veida “tautas priesteri”, kurš nodibinājis Ungārijas Evaņģēlisko brālību – organizāciju, kas sniedz patvērumu bezpajumtniekiem un tiem retajiem migrantiem, kuriem izdevies izlauzties caur Orbāna jaunā dzelzs priekškara dzeloņdrātīm uz Ungārijas robežām. Atņemot brālībai baznīcas statusu, režīms tai krietni samazinājis finansējuma iespējas.

– Es labi pazīstu Ivāņi, – viņš mani pārtrauc. – Viņš kristījis divus no maniem bērniem. Bet tā nolēma parlaments, kura ziņā ir visas baznīcas lietas. Turklāt...

Viņš saminstinās, šķiet, mēģinot atrast vārdus.

– Turklāt viņš mani nosauca par fašistu. Un tas ir vienīgais, ko es nespēju viņam piedot.

Es neatlaižos.

– Un tātad – lai kā jūs to definētu, jūs Eiropā esat neliberālā strāvojuma līderis. Vai tas būtu precīzs raksturojums? Vai jūs pieņemat šo lomu?

– Jā un nē.

Atkal šī pieticīgā, gandrīz bažīgā seja, kas tik ļoti nesaskan ar priekšstatu, kāds vairumam no mums ir par lielo, ļauno Orbānu.

– Tāpēc, ka jūs pakļauj uzbrukumiem?

Viņš pasmaida.

– Man nospļauties uz šiem uzbrukumiem, – viņš saka. – Ziniet, Ungārija ir īpaša zeme. Tā ir vienīgā Eiropas valsts, kuras valoda ārzemniekam ir pilnībā nesaprotama. Un, vai zināt, tas, ka mūs tik slikti saprot, mani pilnībā apmierina.

– Kā tas jāsaprot?

– Tas jāsaprot tā, ka man šīs kustības līdera mantija šķiet mazliet par smagu. Neaizmirstiet, ka Ungārija ir arī maza valsts. Un tai nav ne vēlēšanās, ne līdzekļu uzņemties kaut kādu vadību.

Viņš stabili iekārtojies savā atzveltnes krēslā, nedaudz noliecies pāri nelielajam koka galdam, kas mūs šķir. Vai viņš saka, ko domā? Eiropas Tautas partija nesen no sava vidus izslēgusi Orbāna partiju Fidesz. Vai tas licis viņam ieslēgt atpakaļgaitu? Vai viņš sadzirdējis, kā gar ausīm aizsvilpj lode, un iztrūcies? Es neatlaižos.

– Vai jūs gribat sacīt, ka prese kļūdās, gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas raksturojot kā maču starp Orbānu un Makronu?

Pēc šiem vārdiem viņš skaļi iesmejas un, pagriezies pret vēstnieku Kāroju (Kārojs sarunas laikā nebilda ne vārda, taču Orbāns vairākkārt pie viņa vērsās, it kā kaut kas šajā vecā kaluma aristokrātā viņam liktos dziļi iespaidīgs), izsmejoši atkārto: “Orbāns un Makrons... Orbāns un Makrons...”

– Jūs Makronu tā neciešat?

– Nepavisam. Man ar viņu ir ļoti labas personiskas attiecības. Man vienkārši liekas, ka mūsu profesijai viņš ir pārāk intelektuāls.

– Un?

– Un man jau tāpat pietiek raižu pašam savā zemē, kas, kā visas mazās valstis, ir trausla un apdraudēta. Runājot par jūsu pieminēto maču, es gribētu, lai šo cīņu uzņemas kāds cits.

– Jūs domājat Marinu Lepenu?

Dzirdot to, viņš sastingst, un smiekli apraujas.

– Nekādā gadījumā! Es ar Lepenas kundzi neielaidīšos nekādās darīšanās. Nekādās.

– Kāpēc ne?

– Tāpēc, ka Lorāns Vokjē mani brīdināja, ka tā ir robeža, ko nedrīkst pārkāpt.

– Lorāns Vokjē?

– Viņš ir mans draugs. Ziniet, man Francijā ir daudz draugu.

– Piemēram?

Viņš uzskaitot pieliec pirkstus.

– Nikolā Sarkozī, protams. Žaks Širaks, kurš vienmēr ar mani ļoti sirsnīgi sasveicinās. Un Valerī Žiskārs d’Estēns, kurš politikā ir mana mēraukla. Es viņu cenšos apciemot katru reizi, kad esmu Parīzē.

Taču es atgriežos pie Lepenas.

– Vai tas jāsaprot tā, ka jūs labprāt sadarbotos ar Marinu Lepenu, ja šie franču draugi jūs nebūtu brīdinājuši?

Viņa atbilde seko bez vilcināšanās.

– Nē. Es tik un tā nebūtu viņas sabiedrotais.

– Es atkal vaicāšu: kāpēc ne?

– Tāpēc, ka viņa nav pie varas.

Tagad mana kārta justies pārsteigtam.

– Kad politiski līderi nav pie varas, viņi var atļauties runāt un darīt visu, kas ienāk prātā. Viņi var kļūt nekontrolējami. Es negribu ne ar ko tādu sapīties.

– Bet kurš tad? Ja jūs neesat šis cīnītājs un Marina Lepena arī ne, kurš tad paliek?

Viņš atbild, ne mirkli nevilcinoties, it kā par šo jautājumu būtu daudz domājis un jau sen formulējis savu viedokli.

– Mateo Salvīni. Viņš vada lielu valsti. Eiropa var uzlikt sankcijas tādai mazai valstiņai kā Ungārija. Tā neuzdrīkstētos ķerties klāt Itālijai ar 60 miljoniem iedzīvotāju. Turklāt Itālijai ir spēcīga balss. Tā ir ieņēmusi stingru pozīciju pret migrāciju. Itālija sargā mūsu frontes līniju.

Vārdus “frontes līnija” viņš izrunā ar zināmu pompu, it kā migrantu traģēdija būtu kaut kādu agresoru karš ar Ungāriju. Es vaicāju, vai tas neizklausās mazliet pēc tiem antisemītiem, kuri pēc kara – pēc īstā kara, kurā gandrīz pilnībā tika iznīcināti Eiropas ebreji, – tā arī palika antisemīti, lai arī gandrīz visi ebreji bija vai nu gājuši bojā, vai emigrējuši.

Viņš mani pārtrauc.

– Tā jūs nedrīkstat runāt. Man ar Izraēlu ir vislabākās attiecības.

– Labi. Bet ar ebrejiem?

– Tieši tāpat. Es jums kaut ko pateikšu. Ungārijas vēsturē bija laiks, kad mums lauksaimniecībā nepietika darbaspēka un vajadzēja aicināt šurp čehus, rutēņus, čigānus un tā tālāk. Un ap 19. gadsimta vidu maģāri pamazām sāka kļūt par mazākuma tautību. Un vai zināt, kā mēs to atrisinājām? Ar grandiozu maģāru un ebreju savienību, jo kopā mēs veidojām vairāk nekā 50% no Ungārijas iedzīvotāju skaita.

Par šo savienību viņš runā kā magnāts, kurš apraksta zināmas izmaiņas direktoru valdes vairākuma sastāvā. Un, kad es jautāju, kur tad vēlāk radās maģāru antisemītisms, kas, kā zināms, bija viens no nežēlīgākajiem visā Eiropā, – kas bija tā avots, viņš nāk klajā ar apstulbinošu atbildi.

– Bēla Kuns.

Kuns bija Ļeņina sabiedrotais, kurš 1918. gadā nodibināja īsu laiku pastāvējušo Ungārijas Padomju republiku.

– Jā, – viņš paliek pie sava. – Bēla Kuns. Ebrejiem bija liela loma viņa neveiksmīgajā mēģinājumā sarīkot komunistisku revolūciju. Tas ir skumjš fakts, taču tā notika. Un tieši tas Budapeštā izjauca šo lielisko savienību starp ebreju un maģāru tautu.

Vai Orbāns apzinās, ka, liekot vienādības zīmi starp terminiem “ebrejs” un “boļševiks”, viņš atkārto vienu no galvenajām 20. gadsimta antisemītiskās propagandas tēmām?

Es viņam pastāstu, ko dzirdēju tārīta NVO sanāksmē, – ka Orbāna ieceltā Ungārijas Holokausta muzeja direktore Marija Šmite dziedot slavas dziesmas reģentam Miklošam Horti, kurš no 1933. līdz 1944. gadam brāļojās ar Hitleru.

Viņš mani atkal pārtrauc.

– Paklausieties. Es, Viktors Orbāns, pirmais esmu gatavs cildināt reģentu Horti. Viņš ir daļa no Ungārijas vēstures. Mums viņam jāpateicas par to, ka tikām vaļā no Bēlas Kuna.

– Piekrītu. Bet tālāk? Vai viņš nebija tas, kurš 1944. gada martā, kad nacisti iebruka Ungārijā, viņus ielaida un pieļāva, ka viņi sāk izvest ebrejus?

Mans sarunas biedrs savelk nožēlas pilnu seju. Uz īsu mirkli viņa vaibstos pavīd kaut kas no kādreizējā jaunā disidenta, tikai tagad ar gadu nastu plecos.

– Tā ir taisnība. Tas ir brīdis, kad viņam vajadzēja noiet no skatuves.

Taču es atgriežos pie migrantu jautājuma.

– Runājot par migrantiem, es gribēju jums pateikt, ka zināmos momentos šai sakarā bijis vērojams tāds kā antisemītisms, tikai bez ebrejiem. Šķiet, ka Ungāriju pārņēmis vispārējs naids pret migrantiem, kaut arī Budapeštas ielās viņus ir grūti atrast.

– Nemāniet nu pats sevi! Mums bija migranti. 2015. gadā. Kad Angela Merkele atvēra viņiem durvis. Tie bija plūdi, tas bija cunami.

– Jūs lieliski zināt, ka viņi nepalika.

– Taisnība. Bet viņi var atgriezties. Eiropas Savienībā ir tāds noteikums. Migrantam vienmēr ir tiesības atgriezties valstī, kur viņš iebraucis Šengenas zonā. Un jums jāsaprot viena lieta: Ungārija vienmēr bijusi caurstaigāta zeme. Te cauri vazājušies visi, pilnīgi visi. Man nav ne mazākās vēlēšanās pieredzēt, ka tas atkārtojas.

Viņš atzīst, ka atgriešanās tiesības gan ir spēkā tikai sešus mēnešus un tā rezultātā jebkāda “apgrieztā cunami” risks ir visai niecīgs.

Tāpat viņš piekrīt arī, ka senākais Orbāns cildinājis Ungāriju par to, ka tā kalpojusi par bēgšanas ceļu austrumvāciešiem, kuri vēlējās rast patvērumu Rietumos.

Un arī, ka 1956. gada Ungārija, tā Ungārija, kuras 180000dēlus un meitas pēc sacelšanās apspiešanas laipni uzņēma Austrijā, pati guvusi labumu no tiesībām uz politisko patvērumu. Šo argumentu gan viņš pieņem tikai daļēji, precizējot, ka 150 000 sacelšanās dalībnieku austrieši sākumā “sabāzuši nometnēs”.

Tad viņš atkal pāriet asā uzbrukumā Merkelei.

– Kanclere ir jauks cilvēks, – viņš iesāk. – Un es saprotu, ka viņai ir problēmas ar demogrāfiju un darbaspēku. Bet kāpēc par viņas problēmu risinājumu būtu jāmaksā mums, ungāriem?

Vēl asāku uzbrukumu izpelnās pats migrācijas fenomens kopumā.

– Eiropas problēma ir islāms. Un par šo islāma izplatīšanos – ko lai par to saka? Tam pretojas kristietība. Kristietība vēl joprojām turpina pretoties. Un Ungārija šodien, tāpat kā pagātnē, ir Eiropas kristietības priekšpostenis.

Vai viņa mērķis ir Ungārijas distancēšanās no tās Eiropas, kura, izsakoties viņa vārdiem, kalpo tikai Vācijas interesēm un kuru apdraud “lielā aizstāšana” – grand remplacement?

Viņš reaģē ļoti spēcīgi, es pieļauju – domājot par Eiropas struktūrfondu miljardiem, kas Ungārijai ļāvuši izbūvēt automaģistrāles, atjaunot katedrāles, tiltus un pilis, kuru dēļ Budapešta kļuvusi par Centrāleiropas Ninīvi, tik jutekliski piekļāvusies Donavas krastiem.

– Nekādā gadījumā! Es jums jau teicu, esmu kristīgākais un tātad eiropeiskākais no eiropiešiem. Es esmu Eiropas DNS. Es esmu tās sargs.

– Pat ja pāvests jums nepiekrīt un turpina apliecināt kristiešu pienākumu uzņemt migrantus un dot viņiem patvērumu?

Klusums.

Otro reizi mūsu sarunā, tāpat, kā runājot par Fidesz konfliktu ar Eiropas Parlamentu, man liekas, ka viņš jūtas nobažījies un nav pārliecināts par sevi.

– Jā, tā ir neveikla situācija. Īpaši tāpēc, ka pāvests gatavojas apmeklēt Budapeštu. Taču es, uzvēlis plecos savu svētceļnieka nastu, vairākas reizes nedēļā, neviena žurnālista vai kāda cita nepavadīts, eju pie katoļiem un skaidroju savu nostāju. Tagad klausieties uzmanīgi.

Viņa dzīvnieciskā puse strauji atgriezusies priekšplānā.

– Mūsu partneriem jāsaprot, ka ungāri ir sena tauta, brīva un lepna, un necietīs, ka mūs pamāca, kā dzīvot. Mūs savulaik iekaroja Osmaņu impērija. Mūs iekaroja slāvi. Komunisti. Mēs to visu neizcietām tāpēc vien, lai tagad nonāktu zem Briseles zābaka.

Es iebilstu, ka Briseli gan nevar salīdzināt ar okupācijas armiju.

Tālāk es strauji pāreju pie divām reālām varām, kuras Ungārijas vēsturē bijis smags slogs un ar kuru pēctečiem Orbāns, šķiet, atradis kopīgu valodu.

– Vai jūs runājat par [Turcijas prezidentu Redžepu Taijipu] Erdoganu? – viņš jautā.

– Tas būtu viens no viņiem.

– Ar Erdoganu ir sarežģīti. Tāpat kā bija ar Silvio Berluskoni. Reti kurš zina par manām personīgajām attiecībām ar Berluskoni. Jūs zināt?

– Baidos, ka ne.

– 90. gados kādu dienu man zvana telefons. Zvanītājs ir Berluskoni. Es par viņu toreiz neko nebiju dzirdējis. Bet viņš mani uzaicina uz AC Milan maču. Viņš tolaik kala plānus dibināt savu partiju Forza Italia. Un viņš gribēja, lai es aizbraucu un pastāstu, kā es to esmu paveicis ar Fidesz. Un tā es savos 30 gados sniedzu pamācības nākamajam Itālijas premjeram.

– Un Erdogans?

– Par Erdoganu jums jāzina viena lieta. Viņš ir liels futbola mīļotājs, tāpat kā es. Un visiem futbola cienītājiem ir kaut kas kopīgs. Ir viens tāds muskulis te, pie krustiem...

Viņš mazliet pieliecas krēslā, it kā rādot man savu muguras lejasdaļu.

– Un tieši to mēs ar Erdoganu izdarījām, pirmo reizi satiekoties. Mēs pieskārāmies viens otra mugurai – un pazinām viens otrā futbola mīļotāju.

– Labi. Bet kā paliek ar to Ungāriju, ko jūs aprakstījāt kā mazu, neaizsargātu nāciju, ko apdraud...

Viņš iekarst.

– Tas ir brīnums! Lūk, kas jums jāsaprot. Ungārija nav nācija, tas ir brīnums!

– Sauksim to par brīnumu. Vai šim brīnumam nevajadzētu vēl jo aizdomīgāk raudzīties uz Osmaņu imperiālismu, kas atgriežas Ankarā?

– Protams. Bet man atkal jāsaka, pievērsiet uzmanību...

Viņš ar žestu norāda uz plauktiem; šajā bibliotēkā viņš ieslēdzas katru ceturtdienu.

– Zinātnieki atklājuši daudz jauna. Īpaši lingvisti, kasēta somugru matricu, no kuras atvasinātas turku un maģāru valodas. Es ar to gribu teikt, ka mūsu nāciju pagātne ir tāda, kāda nu tā ir, taču mēs esam arī tuvi radinieki.

Neviens vērā ņemams zinātnieks neuztver nopietni šo miglaino teoriju, kas Ankarā pazīstama kā panturānisms. Taču Viktora Orbāna vajadzības tā, šķiet, apmierina.

Es neatlaižos.

– Un Krievija?

– Krievija ir liela valsts.

– Es zinu.

– Tā ir liela valsts, kas atrodas mums ļoti tuvu. Mūs šķir tikai Ukraina.

– Arī to es apzinos.

– Ar to es gribu teikt, ka mums jābūt uzmanīgiem. Ļoti uzmanīgiem. Mums jāatbalsta Ukraina, jo tas ir pēdējais bastions starp mums un krieviem. Taču vienlaikus mēs nedrīkstam arī provocēt Putinu. Un tāpēc es esmu pret Eiropas Savienības sankcijām pret viņu.

– Tādā mērā, ka piešķirat gandrīz diplomātisku statusu krievu investīciju bankai, kas martā sāka darboties Budapeštā?

Pirmo reizi kopš intervijas sākuma liekas, ka viņš tūlīt zaudēs savaldību.

– Pirmkārt, tā nav krievu banka.

Viņš pieliec pirkstus kā skaitot un atkal savelk tādu seju kā pirmīt, uzskaitot savus franču draugus vai paskaidrojot, ka ebreju un maģāru savienība nodrošinājusi vairākumu.

– Banka, par kuru jūs runājat, saucas Starptautiskā Investīciju banka, 51% tās kapitāla pieder nekrieviem. Un, atklāti sakot, eiropieši – eiropieši...

– Jā?

– Eiropieši ir neiedomājami divkoši. No vienas puses, mums lasa morāli. No otras puses, cik man zināms, es gan nebiju tas, kurš uzsāka Nord Stream 2 projektu, kura dēļ jūs esat kļuvuši atkarīgi no krievu gāzes.

Es domāju par baumām, kas Budapeštā klīst par Orbāna biznesa sakariem ar Putinu un Kremli. Un domāju par to, ko pēc pāris stundām, kāpjot uz kādas Budapeštas skatuves, sacīšu par šo reālās pasaules Lūku Debesgājēju, kurš, iespējams, pārgājis Spēka tumsas pusē, kļuvis par oligarhu impērijas raustāmo ķiparu un padarījis savu veco draugu Lērincu Mēsārošu par bagātāko cilvēku pasaulē – kā Kaligula iecēla savu zirgu par senatoru.

Dīvainā kārtā es šobrīd par to vairs nejūtos tik ļoti pārliecināts kā pirms mūsu sarunas.

Man grūti noticēt, ka aiz viņa runas par kristietības krusta karu slēpjas izdevīgu darījumu meklētāja oportūnisms.

Es vairāk tomēr sliecos ticēt, ka no viņa puses tā ir kaut kāda absurda patiesa pārliecība un ka pārliecības patiesumu nemazina tās absurdums.

Horti, par kuru viņš tā jūsmo, bija admirālis valstī bez izejas uz jūru un reģents valstī bez karaļa.

Viktors Orbāns, iedomātais kristīgo vērtību herolds, kuru pastāvīgi kritizē Romas pāvests; Eiropas Savienības (viņa acīs – vairāk unikālu nāciju cietuma nekā miljardiem vērtu ikgadēju subsīdiju un palīdzības avota) kritiķis; suverēnists, kuru fascinē Putins; ungāru dvēseles atjaunošanas meistars ar prokrievisku nostāju, kas pašus dvēseles saimniekus padara par nieka bandiniekiem spēlē, kuru izplāno jaunie Radecki, kas apņēmušies, Maskavā sēžot, sadalīt Eiropu mazos gabaliņos, – jā, iespējams, ka šis cilvēks, par spīti visām atšķirībām, tiešām ir jauns Horti, kurš iemieso visai līdzīgu absurdu.

Intervija tuvojas noslēgumam.

Viņš mūs izved uz terases ar skatu uz Donavu un aicina manu operatoru mums sekot.

Man atkal ataust atmiņā drosmīgais jaunais disidents no 30 gadus senas pagātnes.

Un tad piepeši, it kā nolasot manas domas vai varbūt pirmo reizi pamanot manu piespraudi no universitātes, kuru atbalsta Džordžs Soross un kuru viņš pats vēlas slēgt, Orbāns man pajautā, vai es uzturu kontaktus ar Sorosu.

Es atbildu, ka uzskatu viņu par savu draugu.

Viņš gandrīz bikli pajautā, kā Sorosam klājas.

Un kad es savukārt kameras priekšā vaicāju, vai viņš nevēlētos nodot savam bijušajam skolotājam kādu ziņu, Orbāns atbild, ne vienu, bet veselas divas reizes:

– Es vēlu viņam labu veselību un veiksmi.

Vēl pēdējo reizi es viņā saskatu to Oksfordas studentu, kurš Varoņu laukumā lēja karstas asaras pie Imres Naģa tukšā kapa.

Uz mirkli es ieraugu toreizējo jauno cilvēku, kurš šodien visu enerģiju velta pūliņiem pārbraukt savās rožpumpura kamaniņās pāri kādreizējā labdara galvai.

Un es būtu gatavs zvērēt, ka tajā mirklī šis cilvēks, kurš ir Sorosa, mans un jebkura cīņā pret populismu iesaistīta demokrāta ienaidnieks, cilvēks, kurš nogalinājis jauno disidentu sevī un droši vien ir pilnīgi bezcerīgs gadījums visā, kas attiecas uz patiesību, gara acīm uz mirkli ierauga to ceļu, kuru neizvēlējās, un dzīvi, kuru nedzīvoja.

Es, protams, nevaru būt drošs.

The Atlantic, 2019. gada 13. maijā