Kā debesīs, tā arī zem zemes

Šis bija dīvainākais uzdevums, kādā vien esmu ticis nosūtīts. Reizēm domāju, vai tikai tas nebija sapnis vai halucinācija, ko izraisījusi pārstrādāšanās, stress vai mans kārtējais mēģinājums pārstāt dzert – tāda kā izkropļota versija par “rozā ziloņiem”, kas mēdz rēgoties griestos alkoholiķiem. Tomēr, pieļaujot iespēju, ka tīri fiziski ne viss noticis tieši tā, kā šeit aprakstīts, tik un tā tas varētu būt noticis kaut kādā citā ziņā.

Viss sākās diezgan nevainīgi. Žurnāla redaktore lūdza mani aizbraukt uz kādu pilsētiņu valsts ziemeļaustrumos. Es to neminēšu vārdā saprotamu iemeslu dēļ, kas vēlāk taps skaidri arī jums, bet jūs tāpat to uzminētu trīs piegājienos.

Tajā vietā arheoloģiskajos izrakumos bija atrastas kaut kādas senas dārglietas, nekas pārāk iespaidīgs – parastais saktu un aproču klāsts. Es bildu, ka diez vai ir vērts trīs stundas līdz turienei braukt, ja mums vajadzīgas tikai pāris bildes ar interesantākajiem eksemplāriem un neliels vietējā muzeja direktora komentārs, ko viņš mierīgi varētu mums sniegt arī pa telefonu.

Redaktore it kā bija vienisprātis, taču zināja teikt, ka vietējā muzeja direktors neesot sevišķi atsaucīgs: viņš esot no tiem, kuri uzskata, ka viņu pilsētiņa pasaules vēsturē ir teju tikpat svarīga kā pati Bābele, tāpēc žurnālistiem noteikti jāierodas pie viņa personīgi. Viņas uzjautrinātais balss tonis liecināja, ka aiz tā slēpjas kas vairāk. Kaut kā bija iesaistīti arī dzīvnieki. Un man noteikti esot jāliek uzsvars uz tiem. Jo dzīvnieki patīkot visiem. (Man nepatīk. Es pret tiem esmu vienaldzīgs. Un man kā žurnālistam šķiet, ka dzīvnieki ir tikpat necienīgs temats kā karaļnama jaunumi vai horoskopi.)

Pilsētiņā es ierados mazliet pēc pusdienlaika. Nekas neliecināja, ka šajā vietā būtu norisinājušies sensacionāli notikumi: nekādu sirēnu, lentēm norobežotu teritoriju vai policijas patruļu ielās. Šī bija viena no tām vietām, kur vajadzēja vismaz pusstundu, lai atrastu vietējo kafejnīcu. Tipiska Latvijas mazpilsēta, kur viss ir pa vienam: viena kafejnīca, viena pasta nodaļa, viens jaunu apģērbu veikals, viens lietotu apģērbu veikals, viena aptieka, viena domes ēka, viens muzejs. Neregulārs zemes gabals, kas gan sevi, gan pilsētas iedzīvotājus cenšas pārliecināt, ka ir pilsētas laukums, un tam blakus parks, kurš, kā var just, dziļi ievelk elpu pirms ziemas iestāšanās.

Kafejnīcā tiku pie negaršīgas kafijas, toties no viesmīles uzzināju pirmo informāciju. Jā, viņa esot dzirdējusi, ka kaut kas izrakts. Kaut kas vērtīgs un sens. Bet, kas tieši, viņa nemācēja teikt.

– Varbūt pilsēta atkal būs slavena? – viņa ieminējās.

– Vai tad tā reiz bijusi slavena? – es atvaicāju.

Viesmīle izskatījās aizvainota.

– Mēs bijām Hanzas savienībā, – viņa novīpsnāja kā lielhercogiene, kas stāsta par savu ķeizarisko izcelsmi.

Es šķērsoju tukšo pilsētas laukumu un iegāju parkā, kur dārznieki grāba kaudzēs lapas. Viņi šķita tik ļoti sakoncentrējušies šim vienkāršajam uzdevumam, ka atgādināja sapierus, kas atmīnē lauku.

Domes birojā palūdzu, vai varu runāt ar mēru. Sekretāre atbildēja, ka viņš ir izgājis. Es viņai pastāstīju, ka esmu no starptautiskas ziņu aģentūras, nosūtīts rakstīt par neparastajiem atklājumiem, kas notikuši viņu burvīgajā pilsētiņā. Viņa pārskatīja informāciju par mēra atrašanās vietu un ieveda mani viņa kabinetā.

Tas bija maza auguma vīrs ar lielu galvu un stipri krunkainu kaklu: šķita, ka galva spiež uz ķermeni ar pamatīgu spēku. Mugurā viņam bija nobružāts melns uzvalks, it kā viņš būtu gatavojies doties uz kāda attālāka radinieka bērēm, uz deguna biezas, apaļas brilles. Mēri kaut kādā ziņā vienmēr nejēdzīgi iztaisās par sīkmanīgiem lielkungiem, bet viņam šī īpašība šķita piemītam mazāk nekā citiem. Šis atradums bija viņa retā iespēja izcelties Rīgas partijas vadītāju acīs. Iespēja pilsētai nonākt uzmanības lokā. Kā jau kārtīgs žurnālists, es pārņēmu stāstītāja runas manieri un pieskaņojos viņa entuziasmam. Mērs uzreiz atvērās, it kā es viņam būtu pakutinājis vēderu.

– Tas sākās pagājušajā nedēļā, – viņš teica, šļūkājošā gaitā pārvietodamies pa kabinetu. Viņa bikšu gali jau bija nosmērējušies gar apavu zolēm. Ik pa laikam mērs apstājās, lai palūkotos pa logu, kā pārbaudīdams, vai viņa pilsēta nav nozagta.

– Vai spējat noticēt – tepat parkā! Mums pašā deguna galā. Sākumā domājām, ka tas ir kāds joks. Varbūt tās pērlītes ir no plastmasas. Iedomājieties, kādas gan pērles var būt parkā? Viens no dārzniekiem tās ienesa iekšā ar domu, ka varbūt kādai meitenītei izbirušas – ja nu vēlāk atnāk pakaļ kopā ar māti. Un nejauši sanāca tā, ka tieši tobrīd bija atnācis mūsu muzeja direktors, lai prasītu vairāk naudas; jūs viņu jau satikāt? Es jūs iepazīstināšu. Viņš ir eksperts šajās lietās; muzejs ir ļoti interesants, var uzzināt visu par pilsētas vēsturi. “Tā, parādiet man,” viņš teica. “Tās taču nav plastmasas, bet stikla pērlītes! Turklāt vecas, to uzreiz var redzēt! Patiesībā mums muzejā ir ļoti līdzīgas. Kur jūs tās atradāt?” Un dārznieks šim saka: “Tepat kurmja rakumos, nāc pats paskaties!” Tā nu mēs visi izgājām ārā, dārznieks aizveda mūs līdz rakumiem, es skatos apkārt un redzu, ka uz cita paugura vēl kaut kas mirdz. Es saku: “Paskat, tur vēl viena!” Un tiešām kaut kas tur ir, tikai šoreiz nevis pērlīte, bet maza, glīta saktiņa, kādas sprauž pie tautastērpa. Muzeja direktors nespēja noticēt savām acīm. Domājām, kāds nudien grib mūs izāzēt. Nebūtu jau pirmā reize, kad politiskie konkurenti mēģina mani pataisīt par muļķi. Bet nē, viss bija īsts. Un tā tas arī sākās. Ar kurmjiem, saproties. Šie ņem un izrok vēsturisku mantojumu. Izceļ gaismā vērtslietas, kas nez cik gadus gulējušas zemē. Mūsu apslēptos dārgumus, kā muzeja kurators tos sauc. Aiziesim uz muzeju, viņš jums vairāk pastāstīs!

Muzejs atradās turpat blakus domei. Muzeja direktors, kalsns vīrietis iekritušiem vaigiem un garu, smailu degunu, plandījās gar putekļainajām muzeja vitrīnām ar kabatlakatu rokās, palaikam noslaucīdams garo degunu. Viņš mums parādīja dažus priekšmetus, kuri nevarētu šķist interesanti nevienam, kas dzimis tālāk par 10 kilometriem no šīs vietas. Varēja just, ka viņš šaubās, vai atklāt man savu noslēpumu. Tādēļ es pajautāju, vai tiesa, ka pilsēta ir bijusi nozīmīga Hanzas savienībā. Jā, turklāt ļoti svarīga un turīga. Es vaicāju, kāda bijusi pilsētas loma neatkarības cīņās. Arī ļoti nozīmīga. Tās nebūtu varējušas notikt bez šīs pilsētas līdzdalības. Drīz vien viņš saprata, ka esmu īsts vēstures lietpratējs.

Direktors mūs abus ar mēru ieveda slēgtā telpā, kas atradās muzeja dziļumā aiz galvenās izstāžu zāles, un ieslēdza gaismu. Telpas vidū stāvēja garš galds, kas vairāk izskatījās pēc līķu sekcijas galda, un uz tā – pārsteidzoša juvelierizstrādājumu kolekcija: bronza un zelts, dzintars, sudraba ķēdes, bļodu un pudeļu fragmenti, sprādzes, dunči, kaut kas līdzīgs ķiverei, puse vairoga un vēl kāds jocīgs priekšmets, kas izskatījās pēc kroņa vai diadēmas. Ļoti skaisti darinājumi, vēl mazliet netīri. Tiem apkārt bija salikti dažnedažādi tīrīšanas līdzekļi un birstītes.

– Te nu ir viss, ko mazie draudziņi mums sanesuši! – direktors iedziedājās.

Mērs samiedza acis un piekrītoši pamāja.

– Ievērības cienīgs guvums. Svarīgākie artefakti, kādi jelkad atrasti Livonijas teritorijā. Mums, protams, trūkst finansējuma, lai pašu spēkiem pilnībā veiktu šo priekšmetu restaurāciju, – jūs varētu to pieminēt savā reportāžā –, taču esam apņēmušies tos paturēt. Mēs labprāt pieņemsim palīdzību no Rīgas vai varbūt pat Tartu kolēģiem, bet uzskatām, ka kolekcijai jāpaliek in situ. Igauņi jau ar mums sazinājās, bet mēs vēlamies uzsvērt, ka tā ir mūsu, nevis viņu darbības joma. Šiem arheoloģiskajiem atradumiem jākļūst par pamatu jaunam muzejam ar modernām iekārtām, apmeklētāju centru, ikgadējām konferencēm...

– Tad jūs patiešām kļūtu slaveni, – es sacīju, uzskaitīdams universitātes: Oksfordu, Sorbonnu, Hārvardu.

Viņi sajūsmināti māja ar galvu.

Es jautāju, vai šis viss tika atrasts tepat parkā.

– Nē jel! – mērs iesmējās. – Tur jau tā lieta! Tie ir no visas pilsētas! Kurmji izrakņājuši visus apkārtnes laukus un dārzus un savilkuši mums savus dārgumus! Vai nav lieliski? It kā pasaule beidzot būtu gatava uzklausīt mūsu stāstu – mēs esam izredzēti! Kāds tur augšā rūpējas par mums.

– Vai arī apakšā, – es atjokoju, norādīdams uz zemi. To pateicis, uzreiz sapratu, ka esmu pieļāvis lielu kļūdu.

– Mēs nezinām, kādēļ tā notiek. Vismaz ne pagaidām, – teica muzeja direktors. – Arī šo jautājumu būtu vērts izpētīt zinātniekiem. Atradumi atbilstoši jāklasificē, jāsaglabā un jāpasniedz kā valstiski un akadēmiski nozīmīgi. Tas būs mans mūža darbs. Mana atbildība ne tikai tagadnes, bet arī vēstures un nākotnes priekšā. Es ceru, ka jūs to atspoguļosiet savā reportāžā, nevis tikai pasniegsiet kā sensāciju.

– Mēs augstu vērtējam savu vēsturi un cilvēkus. Viņi ir mūsu lielākā bagātība, – mērs sacīja frāzi, ko bija jau iepriekš teicis tūkstošiem reižu.

Es viņiem pateicos par atvēlēto laiku un apsolīju informēt, kad mans raksts tiks publicēts, dodot nekonkrētus mājienus par starptautisko informācijas apriti un Eiropas Savienības naudu.

Nākamās pāris stundas pavadīju, aptaujājot cilvēkus ielās – vaicājot, vai visgudrie kurmji kaut ko izrakuši arī viņu dārzā. Daudzi aptaujātie apstiprināja, ka patiešām ir atraduši priekšmetus kurmju rakumos vai to tuvumā un aiznesuši uz muzeju. Citi dzīvoja cerībā, ka kurmji drīz apciemos arī viņus. Man tika piedāvāti dažādi skaidrojumi: ka kurmji veidojot milzīgu pazemes labirintu un atbrīvojoties no visa, kas gadās viņiem ceļā; ka viņi kaut kādā veidā esot ierakušies vikingu apbedījuma pakalnā; ka tas viss esot saistīts ar saules kalendāru, jo šis laiks vienmēr esot bijis saistīts ar kurmjiem. Daži izteica priekšlikumu, ka kurmim jākļūst par pilsētas simbolu. Kāds septiņgadīgs zēns sacīja, ka, viņaprāt, kurmji esot “patrioti, kas vēlas darīt kaut ko savas valsts labā”. Māte ar viņu ļoti lepojās.

Vakarā apmetos viesnīcas numurā virs kafejnīcas un centos strādāt pie raksta, taču man tas nekādi nevedās. Ekscentriskais notikumu griezums “Maģiskie kurmji un apraktie dārgumi” izklausījās pārāk triviāli un man pašam uzdzina nelabumu, bet jebkas nopietnāks liktu man izklausīties pēc jukušā. Tomēr kaut kas tajā, kā mērs, muzeja direktors un pilsētas cilvēki bija ar mani runājuši, viesa manī šaubas. Es aizgāju uz dzērienu veikalu un nopirku viskiju. Tas nebija labs, bet es to dzēru. Lai arī no viskija nekas skaidrāks netapa, vismaz izdevās aizmigt.

Nākamajā rītā zvanīja redaktore un lika nodot rakstu. Teicu, ka tas ir gandrīz gatavs. Viņa bija neapmierināta, prasīja, vai esmu dzēris, un, pirms paguvu atbildēt, paziņoja, ka sūtīs manā vietā kādu citu, ja stundas laikā nebūšu viņai atsūtījis galavariantu. Noliekot klausuli, izdzirdēju, ka pret jumtu sāk sisties smagas lietus lāses, un tas manu noskaņojumu vērta tikai vēl drūmāku. Iegāju dušā, iztīrīju zobus un nolēmu, ka man vēlreiz jārunā ar mēru un muzeja direktoru. Es gribēju to visu salikt pa plauktiņiem.

Iznācis no dušas, dzirdēju, ka lietus jau periodiski mijas ar krusas gabaliem. Kafejnīcā, kur grozījās daži agrīni pašvaldības darbinieki, noriju pāris malkus nebaudāmās kafijas un izgāju laukā. Man par lielu izbrīnu, debesīs nebija ne mākonīša. Diena bija pilnīgi skaidra. Augstu gaisā lidinājās milzīgs klaigājošu putnu bars, veidojot lielu, neregulāru rakstu, kas atgādināja zem viņiem esošās pilsētas ielas. Pēc brīža aptvēru, tieši kas man šajā skatā liekas tik neparasts. Barā bija visu veidu putni: vārnas, kaijas, mājas strazdi, meža strazdi, daži neveikli meža putni un pat pāris ērgļu. Viņu dažādie izmēri, pārvietošanās ātrums, atšķirīgie spārnu vēzieni un lidošanas prasmes – viss kopā radīja iespaidu, it kā viņi mežonīgi veltos pār namu jumtiem.

Es pagājos dažus soļus parkā, un atkal sāka birt krusa. Viens krusas grauds iztriecās cauri koku lapotnei un ar trulu skaņu iekrita zālē. Tad vēl viens, pēc sekundes nākamais, un atkal viens. Es apstājos, lai novērtētu krītošo graudu izmēru. Ziņkāre vienmēr dzen uz tiem paskatīties. Mēs gūstam baudu, aplūkojot prāva izmēra krusas gabalu, tik tīru un nevainojamu kā kristālu, un mums paliek žēl, kad tas izkūst plaukstā. Taču tas nebija krusas grauds.

Sākumā nodomāju, ka tas ir sīks kociņš konfekšu papīriņā, ko, iespējams, nometis kāds neaudzināts līdzpilsonis. Bet, to pacēlis, sapratu, ka turu rokā audumā ietītu kaula gabaliņu, kas ļoti atgādināja cilvēka pirksta kaulu. Audums bija rozā krāsā, ar sīku rakstiņu. Tas izskatījās ļoti vecs un pamatīgi satrunējis.

Man uznāca jauns nelabuma vilnis, kam nebija nekāda sakara ar vakardienas slikto viskiju. Noliecos pie nākamā gabaliņa, kas bija nokritis no debesīm. Arī tas izskatījās pēc kaula. Tam klāt vēl turējās izkaltusi, šķiedraina cīpsla. Blakus nokrita žokļa gabals ar trim zobiem, no kuriem vienam bija svina pildījums. Šie gabali sāka birt arvien ātrāk. Es pārvilku mēteli pār galvu un skrēju uz automašīnu. Pārvietodamies sāniski kā krabis vai cits neglīts radījums, es vēl uzmetu acis pilsētas domei un muzejam. Gaismas bija ieslēgtas. Redzēju cilvēku stāvus, kas steidzās pie logiem. No visām malām sāka atskanēt kliedzieni, bet putni kā neprātīgi laidās pār pilsētu, bērdami savas nelūgtās dāvanas dārzos, notekcaurulēs un pār pilsētas iedzīvotāju galvām.