Jūsu tauki vajadzīgi tautai!

Vairāk nekā 10 gadus pirms Konstitūcijas 19. labojuma, kas piešķīra viņai vēlēšanu tiesības, 1909. gadā, Lulu Hanta-Pītersa jau bija sasniegusi tālaika sievietei neierastu statusu. Viņa bija ieguvusi medicīnas doktora grādu Kalifornijas Universitātē laikā, kad Amerikas medicīnas studentu vidū sieviešu bija mazāk nekā 5%, un viņa bija pirmā sieviete, kas stažējās Losandželosas apgabala Vispārīgajā slimnīcā. Kādu laiku viņa vadīja slimnīcas patoloģijas laboratoriju un vēlāk bija Kalifornijas Sieviešu klubu federācijas Sabiedrības veselības komitejas priekšsēdētāja Losandželosā. Santa Cruz Evening News rakstīja, ka šis amats viņai deva “lielāku varu nekā visai pilsētas Veselības pārvaldei”. Viņa bieži uzstājās ar lekcijām par sabiedrības veselību un bērnu uzturu.

Tomēr nākamajā desmitgadē tam, ko Lulu Hanta-Pītersa sāka uzskatīt par savu lielāko triumfu, bija drīzāk personisks, ne profesionāls raksturs. Kad viņai apritēja 40 gadi, Hanta-Pītersa ar stingru un neatlaidīgu disciplīnu notievēja, nometot 30 kilogramus no sava, kā viņa teica, “pārlieku masīvā ķermeņa”. Par to viņa ļoti vēlējās pastāstīt citiem – ar dedzību, kas jau līdzinājās mesiānismam. Lekcijās viņa sāka pievērsties jaunatklātajam “svētajam grālam” – rīkam, ko viņa uzskatīja par svara samazināšanas atslēgu, kaut kam, ko sauca par kalorijām.

Kalorija – vārds, kura nozīmi mūsdienās zina pat skolēni, – vairāk nekā pirms 100 gadiem bija nišas jēdziens, kas tikai sāka nākt ārā no laboratorijām un parādīties sabiedrības redzeslokā. Hanta-Pītersa bija gatava šo evolūciju paātrināt, apgriežot kājām gaisā kaloriju nozīmi un pielietojumu un pārvēršot to par vienu no noturīgākajiem un nozīmīgākajiem mūsdienu veselības konceptiem. Kalorija ļāva sabiedrībai pirmo reizi “ieskatīties dziļāk” pārtikas produktos, ko tā lietoja, un iegūt elementāru izpratni par uzturu. Taču tā arī metās mocīt miljoniem cilvēku, vairot bagātību korporācijām, iedvesmot vairākas reklāmas kampaņu paaudzes, izraisīt plaši izplatītu vainas apziņu un lepnumu un pat, kā tagad daži apgalvo, – gramu pa gramam, kaloriju pa kalorijai – novest amerikāņus līdz aptaukošanās epidēmijai, liekot ļaudīm uztraukties par kalorijām, nevis uzturvielām un pievēršot viņus pārmērīgi apstrādātiem ogļhidrātiem.

Galu galā Hanta-Pītersa savu aizraušanos ar kaloriju skaitīšanu destilēja līdz plānai rokasgrāmatai, kas tika publicēta 1918. gadā un kļuva par pirmo diētām veltīto bestselleru. Grāmatā ar nosaukumu “Uzturs un veselība ar kaloriju atslēgu” Hanta-Pītersa nevairījās no humora un rotaļīguma. Viņa iesaistīja savu 10 gadus veco māsasdēlu (“mazo resgali”), kurš uzzīmēja ērmīgas strīpiņfigūru ilustrācijas, un pati nelaimīgajiem “Draudzīgās resno brālības” locekļiem, kā viņa tos sauca vēlākajos darbos, izdomāja tādus satīriskus vārdus kā Ima Rīmas kundze un Sīkaļa Tonnas kundze (mūsdienās šādus epitetus un terminoloģiju diez vai uzņemtu ar sapratni). Tai pašā laikā viņa izrādīja stabilu cieņu neredzamajai, neizsakāmajai kalorijai. “Vārds “kalorija” jums jāzina un jālieto tikpat bieži vai pat biežāk nekā vārdi “pēda, jards, kvarts, galons”,” viņa rakstīja. “Turpmāk jūs ēdīsit pārtikas kalorijas. Jūs turpmāk teiksiet nevis “viena maizes šķēle” vai “kūkas gabals”, bet “100 kalorijas maizes” un “350 kalorijas kūkas”.”

Šī ideja bija tik svaiga un vienkārša, ka aizsāka veselu kustību. 1922. gadā “Uzturs un veselība” bija bestselleru sarakstos un noturējās tur četrus gadus – līdzās Marka Tvena un Emīlijas Poustas grāmatām. Un tieši tā – par laimi vai, kā tagad noskaidrojies, diemžēl – sākās kaloriju skaitīšanas gadsimts.

Kad Hanta-Pītersa 20. gadsimta sākumā sāka sludināt par kalorijām, šī ideja plašākai publikai bija tik jauna, ka viņai nācās lasītājiem mācīt, kā šis vārds ir izrunājams. (“Kal-o-ri,” viņa paskaidroja un kautrīgi piebilda, ka, jā, kalorijas ir košers.) Taču zinātnieki kalorijas bija pētījuši jau vairākas desmitgades, bet viņu iemesli bija pilnīgi atšķirīgi. Terminu “kalorija”, kura pamatā ir latīņu valodas sakne calor, kas nozīmē siltumu, pirmais ieviesa franču ķīmiķis un fiziķis Nikolā Klemāns, kurš 19. gadsimta 20. gados to aprakstīja kā siltuma mērvienību, ko var pārvērst enerģijā. Precīzāk, tā tika definēta kā siltuma daudzums, kas nepieciešams, lai paaugstinātu viena kilograma ūdens temperatūru par vienu grādu pēc Celsija. Klemānu neuztrauca ēdiens vai ķermeņa svars, bet gan tas, kā izmērīt tvaika enerģiju, kas nepieciešama dzinēja darbināšanai. Tomēr nākamajās desmitgadēs citi Eiropas zinātnieki šo ideju attiecināja arī uz cilvēka ķermeni, lietojot loģiku, ka arī ķermenis ir mašīna, kas, lai radītu enerģiju, sadedzina degvielu (ogļu vietā izmantojot pārtiku). 19. gadsimta beigās vācu fiziologi, izmantojot Klemāna metodes, mērīja pārtikas produktu enerģētisko vērtību ar “elpas kalorimetru” – slēgtu kameru, kurā mēra dzīvnieka skābekli un oglekļa dioksīdu, kā arī izdalīto siltumu, – lai noteiktu, kā šī enerģija organismā tiek pārstrādāta.

1869. gadā un pēc tam arī 19. gadsimta 80. gados kāds Jaunanglijas ķīmiķis, vārdā Vilburs Atvoters, devās uz Vāciju studēt jauno uztura zinātni. Viņš atgriezās ar ideju, kas izmainīja amerikāņu attieksmi pret ēdienu. Viņš uzskatīja, ka kalorija var palīdzēt uzlabot cilvēku uzturu laikā, kad lielākā problēma bija nevis aptaukošanās, bet nepietiekams uzturs. Tas bija lielisks papildinājums tālaika industriālajai revolūcijai, jo demonstrēja, kā zinātne spēj mainīt ikdienas dzīvi: kalorijas varētu celt amerikāņu strādnieku produktivitāti, bet tas neko nemaksātu.

Atvoteru sāka dēvēt par Amerikas uztura zinātnes tēvu. 19. gadsimta 90. gados viņš dedzīgi rakstīja par “intelektuālā un morālā stāvokļa un izaugsmes” uzlabošanu, radot standartizētu formulu kaloriju daudzuma noteikšanai dažādos pārtikas produktos, ko nosauca par “fizioloģiskās degvielas vērtību”. Šāda formula ļautu amerikāņiem izvēlēties produktus pēc skaitļiem, nevis minējumiem vai emocijām, tādējādi saņemot no ēdiena vislielāko uzturvielu daudzumu. “Reālajā ēšanas praksē esam pārāk atkarīgi no garšas,” viņš rakstīja. Risinājums bija “regulēt apetīti ar saprāta palīdzību”, izmantojot viņa kaloriju tabulu. Viņa darbs izrādījās tik ilgtspējīgs, ka mūsdienās uzturvērtības marķējumu var atrast uz visām pārtikas precēm veikalā. Kalorijas joprojām tiek aprēķinātas, pamatojoties uz izdalīto siltumu, lai gan zinātnieki vairs neizmanto kalorimetru, jo pārtikas produktu uzturvērtību var aprēķināt pēc “Atvotera sistēmas”, kas nosaka kaloriju vērtību katram gramam olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu pārtikas produktos.

1894. gadā Atvotera uztura apraksts kļuva par pirmo ASV Lauksaimniecības departamenta publicēto rokasgrāmatu. Lai propagandētu ekonomisko aspektu, tajā bija ietverti dažādu pārtikas produktu cenu aprēķini, ņemot vērā kaloriju daudzumu, ko tie nodrošina. Sadaļā ar nosaukumu “Lēti un dārgi pārtikas produkti” bija salīdzinātas “enerģijas kalorijas”, ko var iegūt, piemēram, no 25 centus vērtām austerēm un 25 centus vērtiem kviešu miltiem (pārsteidzoša ziņa: milti bija mazāk “dārgi”). Šķiet, ka kulmināciju šis mazāk pazīstamais ekonomiskais kaloriju aspekts sasniedza 1920. gadā, kad bijušais Mičiganas gubernators Čeiss Osborns ierosināja starptautiskajā tirdzniecībā kā universālo valūtu izmantot kaloriju, nevis dārgmetālus. Viņš ierosināja preces vērtību noteikt pēc tās ražošanā nepieciešamajām kalorijām. Piemēram, vilnas mēteļa cena būtu atkarīga no kalorijām, kas nepieciešamas, lai izaudzētu aitas, cirptu vilnu, šūtu apģērbu, transportētu to uz tirgu utt. Maigi izsakoties – neparocīgi.

Tālaika progresīvie ideāli, kas bija vērsti uz zinātni, racionalitāti un kvantificēšanu, bija ļoti populāri, un plaukstošā pārtikas industrija saredzēja tajā izdevīgumu. 1915. gadā kalorijām pieķērās Džozefa Šlica alus rūpnīca. “Tīrs alus ir nākamais labākais enerģijas avots pēc piena,” Šlics sludināja laikraksta reklāmā. “Glāzē piena ir 184 kalorijas, glāzē tīra alus – 137… un tas nevairo žulti.” Presto miltu maisījuma reklāma salīdzināja mārciņu liellopa gaļas ar mārciņu miltu – 1000 kalorijas pret 1600 kalorijām – un attiecīgi cenu, 25 centus pret 6 centiem. “Tas pierāda, ka Presto ir četras reizes izdevīgāks par liellopa gaļu: padomājiet par to!”

Satraukums pārņēma arī akadēmiskās aprindas. Kad Hanta-Pītersa mācījās par ārstu, viņa, visticamāk, studēja Atvotera darbus un viņa kaloriju rokasgrāmatu, lai noteiktu bērnu uztura vajadzības, kas bija viena no viņas specializācijām. (Atvoters nomira 1907. gadā, kad viņa vēl mācījās medicīnas skolā.) Taču viņas novatoriskā pieeja bija palūkoties uz kalorijām no otras puses, izvirzot hipotēzi, ka tās var izmantot ne tikai veselīga svara pieauguma, bet arī svara samazināšanas vadlīnijās. “Lulu Hanta-Pītersa pārstāvēja tālaika pārtikas reformatoru kustību, ko interesēja racionālāka pārtikas ražošana,” raksta Helena Zouija Vaita, Mičiganas Valsts universitātes uztura vēsturniece un grāmatas “Moderna pārtika, morāla pārtika: paškontrole, zinātne un mūsdienu amerikāņu ēšanas uzplaukums 20. gadsimta sākumā” autore. “Ideja bija ēst nevis tradīciju vai, nedod Dievs, baudas dēļ, bet gan saskaņā ar zinātni un skaitļiem, saskaņā ar jaunajām zināšanām par uzturu.”

Pati cīnījusies ar, viņasprāt, lieko svaru, Hanta-Pītersa par pirmo pētījuma objektu izvēlējās savu ķermeni un nomestos 30 kilogramus uzskatīja par pārliecinošu argumentu.

Hanta-Pītersa prata pārliecināt, taču viņai arī paveicās. Desmitgade, kurā viņa sāka savu kaloriju kampaņu, bija izcili piemērota viņas komunikācijas prasmēm un vēstījumam. Līdz ar gadsimtu miju bija sācies sociālo pārmaiņu vilnis. Mainījās arī mode: 19. gadsimta 90. gadu sievišķīgo Gibsona meiteni nomainīja 20. gadsimta 20. gadu slaidais, zēniskais flaperu siluets. Visu 19. gadsimta otro pusi zināms kuplums, īpaši sievietēm, tika uzskatīts par šarmantu, veselīgu un sievišķīgu. Tas liecināja arī par turību un pārpilnību. Taču 20. gadsimta sākumā liekais svars sāka asociēties ar zemāku kārtu un nabadzību, savukārt slaidums kļuva par pārticības un statusa pazīmi.

Lai izskaidrotu šīs pārmaiņas, daudzi vēsturnieki norāda uz amerikāņu ekonomista un sociologa Torsteina Veblena idejām, kas izklāstītas viņa 1899. gadā izdotajā grāmatā “Dīkdienīgās šķiras teorija”. Viņš apgalvoja, ka jaunā augstākā vidusšķira, kas radusies pēc industriālās revolūcijas, izceļas ne tikai ar “uzkrītošu patēriņu”, bet arī ar “uzkrītošu izšķērdību”. Un kas vēl labāk raksturo izšķērdību nekā fakts, ka pārtikas ir tik daudz, ka no tās var atteikties? Cilvēks, kas cieš badu, nekad neievēros diētu, bet jauna dāma to darīs, lai uzvilktu piegulošu balles kleitu.

Šīs pārmaiņas ilustrē pētījums par diētām, ko ievērojušas sievietes Smita koledžā. Tas publicēts 1995. gada žurnālā Journal of Women’s History, un tajā dokumentēta ķermeņa svara uztvere laika posmā no 19. gadsimta 90. līdz 20. gadsimta 20. gadiem. Sākumā studentes rakstīja vēstules uz mājām par brīnišķīgiem mielastiem, ko viņas baudīja skolā, un pat par mērķi pieņemties svarā. Kāda skolniece, kas svēra 60 kilogramus, 1892. gada februārī rakstīja mātei: “Mans mērķis ir svērt vismaz 68 kilogramus.” Pedagogi un sabiedriski ietekmīgas personas bažījās, ka akadēmiskais dzīvesveids kaitēs jauno sieviešu veselībai un, kas nav mazsvarīgi, viņu sievišķīgajai pievilcībai un reproduktīvajām spējām nākotnē. Par stipru veselību liecināja nevis novājēšana, bet gan pieņemšanās svarā par dažiem kilogramiem.

20. gadsimta 20. gados scenārijs bija mainījies. Diētu kultūra kļuva tik izplatīta, ka 1924. gadā Smita koledžas nedēļas žurnālā publicētajai vēstulei redakcijai bija virsraksts “Ievērot diētu vai vēl nemirt?” (“To Diet or Not to Die Yet?”). Trīs Smita koledžas studentes vēstulē brīdināja par apsēstību ar svara zaudēšanu: “Ja drīzumā nebūs profilakses pret pārmērīgām diētām, Smita koledža kļūs bēdīgi slavena nevis ar silfām¹ līdzīgām formām, bet gan ar tās studentu izkāmējušajām sejām un blāvajām, nedzīvajām acīm.”

Modes tendences bija līdzīgas: 19. gadsimta tērpu modeļi pārspīlēja sievišķīgos apaļumus, vispirms ar stīpu svārkiem, vēlāk ar krūšu daļu, lai gan kuplo apakšdaļu līdzsvaroja korsetē iežņaugts viduklis. Taču Viktorijas laikmeta beigās ārsti sāka pret šo apģērbu iebilst, aizsākot tā saukto “korsešu polemiku”. Gandrīz gadsimtu pirms tā dēvētās krūšturu dedzināšanas kustības pagājušā gadsimta 60. gadu beigās agrīnā feministe Elizabete Stjuarta-Felpsa-Vorda 1873. gadā rakstīja: “Sadedziniet korsetes! Metiet sārtā cietsirdīgo tēraudu, kas tik daudzus gadus valdījis pār vēdera un krūškurvja saturu, un atviegloti uzelpojiet, jo es jums saku, ka kopš šī brīža ir sākusies jūsu emancipācija!”

20. gadsimta pirmajā desmitgadē mode beidzot sāka atsvabināties no korsetes, taču ieviesa “pinekļu” svārkus (hobble skirt) – taisnu, šauru siluetu, kas iežņaugto vidukli aizvietoja ar tik šauru apakšmalu, ka sieviete tik tikko spēja paspert soli. Svārku radītājs modes dizainers Pols Puarē savā 1931. gada autobiogrāfijā šo laikmetu raksturo šādi: “Brīvības vārdā es pasludināju korsetes norietu,” – un vienlaikus piebilst, ka viņš gan atbrīvoja krūtis, taču savažoja kājas.

Ironiskā kārtā sievietes atteicās no korsešu un šauro svārku mokām un tās aizstāja ar iekšēju spīdzināšanu, lai kontrolētu savu ķermeni, “svara samazināšanu”. Šim nolūkam viņām palīdzēja vēl viens jaunievedums – vannasistabas svari, kas ASV tirgū parādījās 1913. gadā. Līdz tam cilvēki svērās tikai ārsta kabinetā vai uz publiskajiem maksas svariem kinoteātros un universālveikalu tualetēs. Kad tādi medicīnas sasniegumi kā dezinfekcija, vakcinācija un pasterizācija solīja labāku higiēnu un ilgāku mūžu, cilvēki sāka ticēt, ka veselība ir viņu pašu rokās. Tiem, kas vēlas samazināt svaru, mājas svari, tāpat kā kalorijas, piedāvāja maģisku skaitli, veidu, kā izmērīt panākumus vai neveiksmes, un kontroles izjūtu pār svara samazināšanas procesu jeb, kā to sāka dēvēt Hanta-Pītersa, “pītersaizingu”.

Šādā svara apzināšanās ainavā ienāca Hanta-Pītersa. Savas grāmatas sākumā viņa drosmīgi atklāti pastāstīja par neapmierinātību ar pašas svaru, lai gan daudzas citas viņas dzīves detaļas palika ēnā. Mēs zinām, ka Lulu Hanta-Pītersa piedzima Tomasa un Alises Hantu ģimenē 1873. gadā un uzauga nelielajā Milfordas pilsētiņā Meinas pavalstī. Viņa mācījās Austrummeinas normālskolā un vēlāk pārcēlās uz Kaliforniju, kur apprecējās ar Luisu Pītersu. Dažus gadus vēlāk viņa sāka studēt medicīnu.

Luisam Pītersam vēstures grāmatās nav nekādas lomas, un Lulu darbos viņš parādās reti. Ko viņš domāja par viņas augošo slavu un sūri grūti izcīnīto slaido siluetu? Vai stimuls nomest svaru daļēji bija vēlme izpatikt vīram? Gluži pretēji! Grāmatā Hanta-Pītersa raksta, ka, tiklīdz sāksiet samazināt svaru, jums nāksies cīnīties pret “vīru, kurš teiks, ka viņam nepatīk tievas sievietes. Es gandrīz vai ienīstu savu vīru, kad iedomājos, cik ilgi viņš ir turējis mani šajos maldos. Tagad, protams, es zinu visu par viņa greizsirdīgo dabu”. Viņa arī piemin, ka precību brīdī bijusi miesās viskuplākā, tātad acīmredzami viņas apaļīgums nav bijis šķērslis laulībām.

Uztura vēsturniece Vaita ir piesardzīga ar secinājumiem par Hantas-Pītersas laulību. “Viņa cenšas pierādīt, ka precējusies tādēļ, ka tā ir statusa pazīme. Vientuļai pusmūža sievietei, ko tajos laikos sauktu par vecmeitu, sarakstīt šādu grāmatu būtu neprāts. Tāpēc viņa jau sākumā liek saprast: esmu guvusi panākumus precību tirgū. Arī citi notievēšanas rokasgrāmatu autori, kuri 20. gadsimta 20. gados baudīja īstu uzplaukumu, pateicoties gan Hantai-Pītersai, gan jaunajam flaperu² ideālam, skaidri norādīja, ka slaidums ir “daļa no dzirksteles uzturēšanas laulībā”. Vaita vēl piebilst: “Tolaik pievilcība arvien vairāk tika asociēta ar noteiktu figūru.”

Laikā, kad publiskās grēksūdzes mediju ēra vēl bija tālā nākotnē, Hantas-Pītersas cīņa ar lieko svaru kļuva par daļu no viņas publiskā tēla un, tāpat kā Oprai Vinfrijai un “Svara vērotāju” dibinātājai Džīnai Naidečai, par biznesa idejas atslēgu. Par apaļīgumu bērnībā un nemitīgo svara pieaugumu viņa rakstīja: “Es nekad neteikšu, cik es svēru, man par to ir milzīgs kauns.” Un piebilda: “Mans normālais svars ir 68 kilogrami, bet kādreiz es svēru par 30 kilogramiem vairāk nekā tagad.” Tas, ka viņa lietoja vārdu “kauns”, lai raksturotu savus gandrīz 100 kilogramus, nebija nejaušība. Hanta-Pītersa uzskatīja, ka kauns ir spēcīgs motivators, un šis jēdziens viņas darbos parādās vairākkārt. (Vēlāk viņa laikrakstam uzrakstīja sleju ar nosaukumu “Kauns būt resnai”.)

“Mūsdienās mēs to sauktu par fat-shaming jeb resno cilvēku kaunināšanu un vairītos no tādiem, kas to dara,” saka Čina Džou (Chin Jou), Teksasas Universitātes Sanantonio starpdisciplinārā uztura vēsturniece un grāmatas “Amerikas pilsētu uzbarošana: kā pilsētu centri ar valdības palīdzību tika pie ātrās ēdināšanas” autore. Tomēr viņa uzskata: lai gan varbūt vairs nelietojam tik rupjus izteicienus, Hantas-Pītersas “resnuma fobija joprojām ir daļa no dominējošā amerikāņu priekšstata par to, kāds ir veselīgs un estētiski pievilcīgs ķermenis”. “Kas attiecas uz vārdu fat³,” viņa turpina, “mūsdienu aktīvisti, kas paši sevi dēvē par “tauku pieņemšanas” advokātiem, cenšas šo vārdu reabilitēt, atsvabinot to no idejas, kas saistās ar morāli un paškontroli.”

Tomēr Hantai-Pītersai un citiem viņas laika cilvēkiem apaļīguma šķietamā amoralitāte bija tiešā veidā saistīta ar viņas vēstījumu. Viņa salīdzināja diētu ar “citām lietām dzīvē, kas to padara dzīvošanas vērtu, – piemēram, būt kārtīgai, laipnai, maigai, lasīt, mācīties, mīlēt”. Vaita saka: “Būt formā – tas tika uzskatīts par redzamo izpausmi tādiem morāles jautājumiem kā paškontrole, gudrība, mērķtiecība, efektivitāte. Visi šie tālaika tikumi saistījās ar principu – neēst pārāk daudz.” Turklāt, kā uzsver Vaita, “viņa sevi uzskatīja par autoritāti: “Es to paveicu, tātad arī tu to vari.” Un tas deva viņai tiesības atklāti un fanātiski vērsties pret resniem cilvēkiem. Mūsdienās ir sociāli nepieņemami teikt, ka resnums ir personīgo trūkumu rezultāts, taču populārajā kultūrā joprojām notiek plaša moralizēšana par tievumu un resnumu”.

Hanta-Pītersa kā intuitīva mārketinga lietpratēja sasaistīja to, ko uzskatīja par slaidumam piemītošo morāli, ar vēl vienu augsta līmeņa tikumu, proti, patriotismu. Kad ASV 1917. gadā iesaistījās Pirmajā pasaules karā, federālā valdība ar saukli “Pārtika uzvarēs karu” sludināja patēriņa samazināšanu. Krāsainas pavārgrāmatas un plakāti cildināja “uzvaras ēdienus” bez miltiem un “uzvaras sēklu sēšanu”, kad dārzeņus audzē paši (“Katrs dārzs – munīcijas fabrika!”). Kādā bukletā pašaizliedzības vērtība tika skaidrota vēl tiešāk: “Cukurs nozīmē kuģus: cukurs, ko izmanto saldajos dzērienos, uz Ameriku jāved ar kuģiem. Tagad šie kuģi vajadzīgi, lai nogādātu uz fronti karavīrus. Dzeriet mazāk saldinātus dzērienus. Mēs piedalāmies karā. Katra cukura karote, katrs malks nozīmē mazāk karavīru frontē.”

Hanta-Pītersa kaloriju patriotisma vienādojumam uzspieda savu zīmogu. Jau ceturtajā “Uztura un veselības” rindkopā viņa raksta: “Kara laikā uzkrāt taukus ir noziegums. [..] Resnus cilvēkus vienmēr ir uzskatījuši par joku, bet jūs vairs neesat nekāds joks. Tagad jūs uzlūko ar neuzticību, aizdomām un pat nepatiku, ne vairs ar draudzīgu iecietību un smaidu! Kā jūs uzdrīkstaties krāt taukus, kad tie ir vajadzīgi mūsu tautai? Nedariet to!”

Hanta-Pītersa ieteica sapulcināt draugus ar lieko svaru un izveidot “Svara vērotāju pretķeizara klasi”. Viņa skaidroja, ka klasei būtu jāiegādājas labi, precīzi svari un jātiekas reizi nedēļā, lai nosvērtos: šī ideja (izņemot ķeizara elementu) tika atdzīvināta 60. gadu sākumā, kad Naideča izveidoja apkaimes svara zaudēšanas klubus, kas vēlāk kļuva par “Svara vērotājiem”. Hantai-Pītersai par labu jāsaka, ka pēc pamiera noslēgšanas viņa pati devās uz Eiropu. 1919. gadā viņa pievienojās Sarkanā Krusta mediķu delegācijai Balkānos un pavadīja tur gandrīz divus gadus, izpelnoties Serbijas un Albānijas valdības apbalvojumus par bērnu labklājības un sabiedrības veselības veicināšanu izpostītajā pēckara sabiedrībā. Vēlāk Hanta-Pītersa rakstīja par “izsaukumiem, uz kuriem dedzinošajā saulē kājām jādodas pa bruģi, lielākus attālumus veicot uz nikniem mūļiem; par garām stundām nervus bendējošās slimnīcās un par briesmīgiem cilvēkēdājiem odiem”.

1921. gadā viņa atgriezās mājās un atklāja, ka grāmatai jau iznākuši atkārtoti izdevumi. 1922. gada 25. aprīlī laikrakstā Los Angeles Times viņa sāka publicēt ikdienas rubriku “Uzturs un veselība”, kas nodrošināja grāmatai vietu bestselleru sarakstos. Galu galā rubrika tika publicēta laikrakstos visā valstī un turpināja pastāvēt līdz pat viņas pāragrajai nāvei no pneimonijas 1930. gadā.

Jau no paša sākuma Hantas-Pītersas slejā izpaudās viņas spilgtais rakstnieces talants. Lasītāju viņa uzrunāja kā draugu, kura grūtības viņai ir saprotamas. Turklāt viņa pārzināja pārsteidzoši modernus ieintriģēšanas paņēmienus. Pirmā sleja ar nosaukumu “Kāds ir tavs svars?” iepazīstināja lasītājus ar dažādām slimībām, piemēram, diabētu, ko saista ar lieko svaru, un noslēdzās ar šādu tekstu: “Vai vēlaties notievēt? Muļķīgs jautājums numur 13579. Jā, notievēt jūs vēlaties vairāk par jebko citu uz pasaules! Mēs jums parādīsim, kā. Tas notiks rīt. Un tas būs tik vienkārši!”

Āķis bija vienkāršība: arī mūsdienu diētas sola “viegli samazināt svaru”. Tomēr lasītājus, visticamāk, piesaistīja arī Hantas-Pītersas atklātība, viņas gatavība mesties smagā darbā kopā ar citiem “resnajiem draugiem”. Nedēļu pēc rubrikas iznākšanas sākuma viņa publicēja rakstu “Mans apkaunojošākais brīdis”. Tajā viņa apraksta atgadījumu, kad viņa – tobrīd ar 20 kilogramiem liekā svara – iekāpusi liftā. “Neviens neizkāpa, un es iekāpu,” viņa rakstīja. “Liftnieks aizvēra durvis un nospieda kabīnes sviru. Nekādas reakcijas. Viņš pārslēdza uz priekšu un atpakaļ. Lifts nekustējās.” Kāds laipns kungs izkāpa, bet lifts nepakustējās. Vēl kāds kungs viņam sekoja, bet bez panākumiem. “Piesarkusi, bet rotaļīgi es ar vāru smaidu pieteicos izkāpt. Lifts palēcās un aizbrauca”, bet ne tik ātri, lai viņa nedzirdētu tajā palikušo stulbos smieklus. Tas bija “apkaunojoši”, viņa atzina, taču arī “nenovērtējami. Es sāku tievēt”.

Hanta-Pītersa mudināja lasītājus “iesūtīt savu apkaunojošāko brīdi”, mūsdienu sociālo mediju satura veidotāju stilā, kuri aicina laikot un komentēt. Un tas darbojās. Viņa saņēma tūkstošiem vēstuļu, ko bieži izmantoja par materiālu savās slejās. Mērijai, kas Hantai-Pītersai rakstīja, cik ļoti viņu iedrošinājis tās personīgais stāsts par svara zaudēšanu, viņa atbildēja kā pie bikts: “Tā ir nepārtraukta cīņa, Mērij! Es atklāju: ja ķeros klāt saldajiem riekstiņiem, man iet kā dzērājam. Vēl pagājušonedēļ es norāvos. Biju kārtīgi pavakariņojusi, bet man tā sakārojās tos sasodītos cukurotos riekstus. Es nopirku paciņu un, lai zibens mani sasper, lielāko daļu apēdu pati. Kad saskaitīju tās dienas kalorijas, to bija tuvu 4000 – gandrīz tik daudz, lai pietiktu trim dienām!”

Hanta-Pītersa bija sava laikmeta produkts – ar flaperu stila īso matu griezumu, bārkstainām matu lentēm un izplūktām uzacīm –, taču viņa bija arī nākotnes vēstnese. Daudzi mūsdienu mārketinga paņēmieni atkārto Hantas-Pītersas metodes, piemēram, fiksētās 100 kaloriju porcijas. Savu “kaloriju atslēgu” viņa formulēja ar 100 kaloriju vienībām. Šajā vērtībā var apēst 500 gramus vistas gaļas, 800 gramus liesas zivs vai vienu vidēja lieluma ābolu. Tagad 100 kaloriju iepakojumā tiek piedāvāts plašs uzkodu klāsts, sākot ar ūdenskliņģeriem un beidzot ar mazajiem proteīna batoniņiem. Hantas-Pītersas norādījumi ir pazīstami ikvienam mūslaiku diētas ievērotājam: “Iespējams, sākumā tu jutīsies izsalcis, bet drīz vien pie pārmaiņām pieradīsi,” viņa rakstīja. Citviet bija brīdinājums: “Neko nenogaršo! Pretoties otrajam kumosam būs daudz grūtāk nekā pirmajam.”

Vairākas amerikāņu paaudzes ir pārņēmušas Hantas-Pītersas ideju skaitīt kalorijas, un to veicina arī sabiedrības veselības infrastruktūra, kas mums iesaka “mazāk ēst un vairāk kustēties”. Diemžēl šī ieteikuma sekas bijušas bēdīgas. Pierādīts, ka lielākā daļa kalorijas ierobežojošo diētu ilglaicīgi ir neveiksmīgas un bieži vien izraisa pieņemšanos svarā, pārsniedzot sākotnējo svaru. Daudzos pētījumos pēdējās desmitgadēs pierādīts, ka kaloriju uzņemšana un to sadedzināšana (tas ir, ēšana un sportošana) nav atsevišķi procesi, bet gan ir cieši savīti sarežģītā dejā. Kaloriju samazināšana izraisa hormonālo reakciju kaskādi, kas palielina izsalkumu un nogurumu, vienlaikus palēninot vielmaiņu un apgrūtinot svara zaudēšanu. Pētījumā, kas publicēts žurnālā Public Health Nutrition, mēģinājumi panākt un uzturēt kaloriju deficītu raksturoti kā “praktiski un bioloģiski nepierādāmi”. Rādās, ka jaunie svara samazināšanas medikamenti, piemēram, Ozempic, šo kaskādi pārtrauc, manipulējot ar hormoniem zarnās un smadzenēs, lai mazinātu apetīti.

Jaunākie Slimību kontroles un profilakses centru dati liecina, ka 42% pieaugušo amerikāņu ir aptaukojušies. Salīdzinājumam – vēl tikai pirms 20 gadiem tie bija 30%. (1962. gadā šis rādītājs bija 13,4%.) Šiem skaitļiem kāpjot, pieaug arī 2. tipa diabēta rādītāji. Konstrukcija, ko Hanta-Pītersa – un savā ziņā arī Atvoters – uzbūvēja no kalorijām, sāk drupt. Arvien vairāk pētījumu liecina, ka viņu popularizētie matemātiskie vienādojumi ir ārkārtīgi vienkāršoti. Kaut vai Hantas-Pītersas aprēķini, kas izklāstīti viņas grāmatā: “Samazinot 1000 kalorijas dienā, jūs zaudēsiet 3 kilogramus mēnesī jeb 45 kilogramus gadā.” Saskaņā ar šo loģiku cilvēks varētu kristies svarā līdz nullei, vienkārši turpinot atteikties no 1000 kalorijām dienā, bet tā tas nedarbojas. Pati Hanta-Pītersa atklāja sava organisma kilogramu zaudēšanas spēju robežas. Viņa vēlējās pārvarēt savu plato fāzi un notievēt zem 68 kilogramiem, bet, neraugoties uz drakonisko režīmu, kurā viņa sevi ierobežoja līdz aptuveni 1200 kalorijām dienā, un regulārām fiziskām aktivitātēm, tas viņai tā arī neizdevās.

Kļūdu vienādojumā “kalorijas iekšā – kalorijas ārā” var rezumēt šādi: cilvēka ķermenis nav tvaika mašīna, ēdiens nav ogles. Gan ķermenis, gan uzturs ir daudz sarežģītāki, to mijiedarbība ir sarežģīta un attīstījusies gadsimtu gaitā. Zinātnieki atklāj, ka uz ķermeņa svaru un praktiski visu, kas to ietekmē, – izsalkumu, sāta sajūtu, vielmaiņu, tauku uzkrāšanos – iedarbojas plašs faktoru klāsts, kas vēl pirms 100 gadiem nebija zināms. Piemēram, ir tādi hormoni kā insulīns, kas palielina apetīti un veicina tauku uzkrāšanos, grelīns – “izsalkuma hormons” – un leptīns un peptīds YY, ko dēvē par sāta hormoniem. Mēs vēl arvien mācāmies arī par mikrobiomu – unikālo baktēriju populāciju cilvēka gremošanas traktā – un to, cik ļoti konkrētās baktērijas var ietekmēt svara samazināšanos vai pieaugumu, kā arī par tādiem mehānismiem kā parasimpātiskā nervu sistēma, kas var ietekmēt enerģijas patēriņu (vienādojuma daļu “kalorijas ārā”).

Daudzas pārtikas produktu īpašības ietekmē to, cik kaloriju faktiski paliek organismā un vai šīs kalorijas tiek uzglabātas kā tauki vai, piemēram, sadedzinātas enerģijai, vai izmantotas audu un muskuļu būvēšanai. Rafinēti ogļhidrāti organismā sadalās gandrīz uzreiz, izraisot insulīna izdalīšanos un tauku uzkrāšanos; olbaltumvielas sadalās lēni, un tam nepieciešams vairāk enerģijas, tādējādi daļu kaloriju iztērējot tikai gremošanas procesā. Dažos pārtikas produktos, piemēram, dažos riekstu veidos, kaloriju daudzums, kad to izmēra organismā, ir ievērojami mazāks nekā laboratorijas testos. Arī neapstrādātas pārtikas gremošanā rodas mazāk kaloriju nekā tajā pašā ēdienā, kas ir termiski apstrādāts. Šīs anomālijas ir tikai aisberga virsotne.

Tāpēc nav pārsteigums, ka iepretim 2013. gadā izdotajai grāmatai “Kāpēc kalorijas skaitās?” ir 2021. gadā izdota grāmata “Kāpēc kalorijas neskaitās?” un ka uztura speciālistu konferences ir kļuvušas par diskusiju un strīdu perēkļiem. Daži eksperti, kas ir pret kaloriju skaitīšanu, uzskata, ka kaloriju samazināšanas vadlīnijas un to sludinātāji ir ne tikai likuši vilties diētas ievērotāju paaudzēm, bet zināmā mērā ir atbildīgi par aptaukošanās epidēmiju. Džeisons Fangs, nefrologs un aptaukošanās un 2. tipa diabēta eksperts, savā grāmatā “Aptaukošanās kods” raksta, ka kaloriju samazināšana ir nežēlīgs apmāns. Viņš raksta, ka, piešķirot prioritāti kalorijām, nevis citiem apsvērumiem, piemēram, makroelementu sastāvam (ogļhidrātu, tauku un olbaltumvielu proporcijām) un rūpnieciskās pārstrādes ietekmei, teorija “vienkārši uzņemt mazāk kaloriju” ir nostiprinājusi ideju, ka “resnu var padarīt tiklab 100 kalorijas kolas, kā 100 kalorijas brokoļu”. Kaloriju nozīmes izcelšana palīdzēja arī radīt zema tauku satura produktu kultu, ko Fangs un citi eksperti vaino pašreizējā aptaukošanās laikmeta izraisīšanā. Medicīnas iestādes pirms vairākiem gadu desmitiem ieteica samazināt tauku patēriņu par labu mērenai olbaltumvielu un bagātīgai ogļhidrātu devai. Praksē šie ieteikumi daudziem cilvēkiem ļāva sātīgo tauku vietā uzņemt vienkāršus, pārstrādātus ogļhidrātus. Tas savukārt izraisa pastiprinātu insulīna izdalīšanos, lai pārvietotu cukuru no asinsrites uz krātuvēm, kas
izraisa vēl lielāku izsalkumu, mudina našķoties un veido lielākas tauku rezerves.

Dažas pazīmes liecina, ka sabiedrība sāk apzināties, ka “kalorijas nav viss”, taču daudzi Hantas-Pītersas vēstījumi par aptaukošanos un svara samazināšanu joprojām ir aktuāli, piemēram, apsēstība ar skaitļiem. Lai gan varbūt cilvēku, kas skaita kalorijas, vairs nav tik daudz, Vaita saka: “Ir vēl visi pārējie skaitļi, ko mēs asociējam ar savu ķermeni, – svars, ķermeņa masas indekss, apģērba izmērs, paredzamais dzīves ilgums vai holesterīna līmenis.” Nemaz nerunājot par to, ka kaloriju skaitīšana tiek aizstāta ar ogļhidrātu gramu skaitīšanu, ko dažs labs tagad dara. Un, lai gan Hantas-Pītersas publiskā resnuma kaunināšana tagad tiek uzskatīta par nepieņemamu, šķiet, ka tiekšanās būt slaidam arvien saglabā morālo aspektu. Savā ziņā, saka Džou, “sieviešu diētu kultūra mūsdienās var sievietes vēl vairāk pārslogot. Diētu kultūras pārstāvēm ne tikai jākontrolē pārtikas patēriņš, bet arī jāiztur ievērojama fiziskā slodze, lai iegūtu vingru izskatu. Sievietes, kas ievēroja Hantas-Pītersas diētas programmu, vienkārši centās būt tievas.”

Mūsdienu censoņi var runāt par “tīru” uzturu un veselības uzlabošanu, taču ideālais izejas punkts joprojām ir būt slaidam, un tie, kuri tādi nav, bieži tiek klusībā nosodīti, piedēvējot viņiem gribas trūkumu. Vai jaunās zāles, piemēram, Ozempic, kas parāda aptaukošanās bioloģiskos cēloņus, spēs pielikt šai vainošanai punktu? Iespējams. Taču daudziem šķiet, ka loģiska ir ideja vienkārši saņemties un ēst mazāk.

Arī pēc vairākām desmitgadēm Hantas-Pītersas ticība gribasspēkam, kas ir stiprāks par vēlmēm, ir populāra. “Jūsu kuņģim jābūt disciplinētam,” viņa rakstīja 1918. gadā.

Kas var būt vienkāršāks?

© Smithsonian Magazine, 2024. gada jūnijā