Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dusmīgs cilvēks – nevesels cilvēks. Maldīgas idejas apsēsts.
Tā to redzēja Mikalojus Konstantins.
Sanāk, ka cilvēks dabiski nav dusmīgs un tādam tam nevajag būt.
Un ka no dusmām sabiedrībai būtu vērts ārstēties.
Par to jau bija ierunājies Leonids, taču arī viņš mēdza saniknoties.
Diemžēl. Varbūt reizēm paslepšus.
Senči, redzot galēju necilvēka niknumu ar rāpuļiem, kas gāžas no mutes,
mēdza teikt: velna apsēsts. Laikam gan tādā vārdā pagātnē sauca ļaunuma ideju.
“Taču tagad, Kungs, ceļš ar katru reizi grūtāks.” (MKČ)
Kādas eksorcisma lūgšanas vēl vajag, lai mēs apstātos uz kraujas?
Rudzu laukā un visur.
2021.
(No vispasaules simpozija)
Ir tikai divas tautas.
1. Zombiji, kuri dzīvo Zombijā.
2. Vēlnezombiji, kuri dzīvo Vēlnezombijā.
Abas pieņemas skaitā, tuvojas viena otrai, bet visas alternatīvas satilpst tai otrajā.
Ne ārpušu krāsas, ne sarunvalodas neveido atšķirību, kas būtu būtiska.
ZOMBISMS! Visur atpazīstams, bet.
Arī tā līmenis, kas tiešām nav vienmērīgs.
Šīs nelāgās atšķirības mazināšana ar mērķi izvairīties no revolūcijām ir un paliek galvenais uzdevums.
Tāds lai ir administratīvais un izglītojošais tautu draudzības ceļš.
To divu tautu.
28.07.2021.
fratelli mafiosi,
ja domājat, ka, visam aizejot pie velna, jūs izdzīvosiet, –
jūs patiešām maldāties pašos pamatos.
Zudīsiet arī jūs kopā ar visu pārējo.
Tāpēc labāk apsēdīsimies pie pēdējā ugunskura un
palaidīsim pa apli miera pīpi.
Stop bezsāta laupīšanai!
Stop citu ļaužu aprīšanai!
Lai pie varas esošie ārprātīgie izreģistrējas.
Pamēģinām.
02.08.2021.
Kāda būs Lietuva pēc simts gadiem, ja cilvēki nemīl cits citu, nemīl savus bērnus, vispār negrib sev bērnus? Vienkārši iznīksim kā tauta. Un nebūsim tāda vienīgā, jo arī citas raugās tai pašā bedrē. Vajadzētu sākt domāt, nemierinot sevi ar vārdiem: “Ai, tas nekas, atbrauks kādi emigranti, un būs darbaspēks.” Reizēm tā nenotiek. Reizēm viņi lielās kopienās dzīvo visādās priekšpilsētās, pārtiek no pabalstiem un dumpojas, ka pabalsti par mazu un tamlīdzīgi. Tā ilūzija, ka eiropieši kaut kā nebūt izdzīvos, pieņemdami citu kontinentu iedzīvotājus, kuri integrēsies un kļūs par eiropiešiem, tagad jau ir zudusi. Tagad jau arī lielās valstis, tādas kā Francija, Vācija, ir ievērojušas, ka viss attīstās citā virzienā. Tāpēc jādomā par dzimtas un civilizācijas turpināšanu. Nepietiek vienkārši atvēlēt mazliet vairāk naudas vai pabalstu. It kā maksājot par to, ka cilvēkiem ir bērni. Cilvēkiem pienāktos mīlēt bērnus – tikai tad viņi gribēs, lai bērni viņiem būtu. Tas ir svarīgāk. Skaidrs, ka vajag atbalstīt tādas ģimenes. [..]
Izturēšanās pret dzīvniekiem arī ir cilvēka izturēšanās. Cilvēks, kurš par tiem rūpējas, parasti ir draudzīgs, tas mīl citas dzīvas radības. Lai arī tas radījums nav cilvēks, tu viņu mīli, rūpējies, tātad tu jau esi labs cilvēks, nevis tāds, kurš necieš, spārda, iznīcina un tamlīdzīgi. Bet vēl jo lielākā mērā tas jāattiecina uz cilvēkiem, ko nedrīkst spārdīt, neieredzēt, vai, piemēram, ja cilvēkam nemaz neļauj piedzimt, tad varbūt viņš tiek neieredzēts jau pirms dzimšanas? [..]
Nevēlamība ceļas no tā, ka tas, kurš var uzrasties vai pat jau ir ieņemts, ierodas nemīlēts, jau iepriekš negribēts, nevēlams. Jāteic, ka diezgan bieži tā ir, diemžēl. Un tieši tāpēc, ka nemīlēts, viņš reizēm vēl jo vairāk var nākotnē izraisīt zināmas neērtības vai ekonomiskas grūtības, taču, ja ir mīlestība, tā ir pārāka par visu. Jo cilvēki līdz ar to bērniņu uzņemas gan uzupurēšanos, gan savā ziņā svēto tēva vai mātes vārdu, nevis domā par bērnu kā par sodu, kā par problēmu, kas viņus piemeklējusi. Tās ir būtiski svarīgas lietas. [..]
Atceros, kādreiz bija ļoti skaista iecere – ģimeņu gājiens pa Viļņu. Gāja tēvi un mātes ar bērniņiem, priecīgi, gaiši, ar ticību dzīvei, iemiesodami savstarpējo un vecāku-bērnu mīlestību. Kāpēc tas netiek turpināts? Tā varētu būt ļoti skaista tradīcija. [..]
Eiropa sper daudz soļu, kurus es saucu par pašnāvību, lēnu pašnāvību. Viens no šādiem soļiem ir atteikšanās no kristietības, un ne tikai atteikšanās, bet pat naidīgums pret kristietību, kas ir mīlestības reliģija. Ja tu atmet mīlestību, nepaliek pāri arī “brālības” vārds. No trim savulaik svarīgajiem saukļiem “Brīvība! Vienlīdzība! Brālība!” tagad Eiropas dokumentos vairs nevar atrast tādu vārdu kā “brālība”. Tāpēc, ka tā ir kristietība. Un kaut kur kādam ir neomulīgi, nepatīkami. Varbūt tiem, kam pašiem brālīguma nav. Tāpēc viņiem ir labāk, ja par to nemaz nerunā. Tā ir vēl viena taka uz bezdibeni. [..]
Te patiešām runa ir par dzīvību. Par tautu un civilizācijas, un pašas Eiropas dzīvību. Tādas Eiropas, kādu to izveidoja tūkstošgadīgas tradīcijas, ieskaitot pat karojošo kristietību. Vai arī Eiropa būs pavisam citāda. Nu, varbūt to vēl sauks par Eiropu. Kā savulaik Prūsiju, kas mantoja tikai nosaukumu. Tā kļuva par pavisam citādu civilizāciju, nekā būtu varējusi palikt mūsu brāļu, senatnes prūšu, kopta savā zemē. Tā var notikt ar visu Eiropu. To arī turpmāk sauks par Eiropu, bet eiropieši būs pavisam citādi. Un vai mēs to gribam – mēs, kas tagad dzīvojam, – vai mēs gribam turpināt eiropeisko Eiropas pastāvēšanu? Bet tad vajadzētu galu galā dzīvot arī kā cilvēku dzimtai. Nevis pašiem sevi izmērdēt, jo mums iedzimtas, dabiskas lietas – un to vidū arī vīrieša un sievietes mīlestība – jau ir it kā novecojušas, nostumjamas sāņus. Sevišķi mīlestība, kura rada ģimeni un bērnus un balsta cilvēku noturību pret dzīves nelaimēm. Esot kopā, paliekot kopā, savu kopābūšanu vērtējot augstāk par jebkādām grūtībām vai problēmām. Tas ir jautājums par vērtībām – vienlaikus par sirds un prāta vērtībām. [..]
Ja uzvarēs nāves kultūra, tad būs līdzīgi tam, kā daži puspajokam prognozē: Dievs tas Kungs var izdarīt secinājumus un nospriest, ka šis projekts izrādījies neveiksmīgs.
No sarunas ar priesteri Aļģirdu Daukni: intervija Marijas radio, 11.04.2013.
Lietuvas sajūdis bija īslaicīga gaismas atspīdēšana šī mūsu cilvēces perioda esamībā.
Kāvu plaisma nakts ceļojumā.
Gaiša apjēga, ka var būt citādi. Ka cilvēks var būt citāds un arī viņa dzīve uz šīs planētas – citāda.
Jāgrib citāda (citādas) sava un citu dzīve!
Kāda?
Dzīve, kas tad var būt un turpināties. Dzīvošana – nevis miršana.
Kad mūsu sugas radījumi mīl tieši dzīvi, priecājas par esamību, neslepkavo citus un nenogalina sevi.
Savstarpēja palīdzība. Cerība. Tāds saturs.
Reizēm šķita, ka tas ir iespējams.
Tāda būtu bijusi Lietuvas dāvana pasaulei – kā M. K. Čurļoņa “Draudzība”.
Ja kāds domātu, ka tāda ir arī kristietība, es nestrīdētos pretī.
Ļoti lūgšu nedusmoties.
Mēs gribam to pašu. Ticam labajam, kas svarīgāks par ļauno.
The good matters.
Lietuviski: Labais ir svarīgs.
14.12.2020.
Vai laiki nogāžas pār cilvēku un to rada? Vai drīzāk notiek pretēji: tie, kas dzenas pēc tukša komforta, paši sev rada arī tādus laikus, kas būtu viņu cienīgi?
Tā ir Mihaila Bulgakova iezīmētā Volanda versija, kura izlauž sev globālu triumfa ceļu uz materiālo totālismu. Rakstnieku savienībā – proti, ne lūgšanu vai mīlestības kopienā. Tieši cilvēki, kas ir materiālisma iespaidā, tiek šķiroti pēc funkcijām – producētājos (homo faber) un reproducētājos (homo genitor). Dažs labs vēl iespēj veikt abas funkcijas.
Dalīšanu tajos, kas domāti darbam, un tajos, kas domāti vaislai, mēs redzam pēc valsts (valstu) abējādās intereses. Abas kategorijas ietvertu jēdziens: materiālistisks cilvēks. Atbilstoši tam – viss pārējais.
Rūpes, lai nepietrūktu darbam domāto jeb “darbaspēka”, atspoguļo pieaugusī uzticēšanās robotiem. Mēs tuvojamies situācijai, kad kopienās nemitīgi cits citam uzdosim precizējošu jautājumu: sorry, vai jūs neesat robots? Līdz jautāsim to paši sev.
Bet vispirms uzdosim cits citam arī šādu jautājumu: sir (draugs), bet kas ir gars? Par ko vēsta mūzika?
Vaislas skatījums jau gandrīz pilnībā aizstājis mīlestību, tur nekādas debates neizcelsies. Tās būtu politnekorektas.
Trepju telpas kaimiņš Jons pasācis iziet cilvēkos, sarkani uzkrāsojis lūpas.
Domāju, nespēšu to paciest, neizteicis savu viedokli. Iegādājos kasteti un citus audzināšanas līdzekļus. – Tu man ģimeni nepostīsi! Kad atkal salasīsi kopā zobus uz tās varavīkšņoti svītrotās pārejas, tad varbūt sapratīsi, ka visam ir robežas.
Taču vēl nebiju paguvis stāties cīņā pat savā tuvākajā apkaimē, kad, rau, no tālienes, no otrā Bizbizmārīšu kvartāla, atsoļo Emilija ar karavīra ķiveri galvā un pielīmējusi sev melnas ūsas. Marš, marš. Un vēl uz pieres šķipsniņa melnā muskusa. Baisāk nemaz nemēdz būt. Viss tīšām. Lai.
Godājamā redakcija! Es nevarēju to pieļaut Lietuvā. Taču mani mērķi bija cildeni. Zvērinātajiem nevajag lādēties! Lai tā Emilija no Bizbizmārīšu laukuma iet galīgi! Norāvu viņai ūsas, kas, kā izrādījās, bija īstas. Bet tagad klasesbiedri apgalvo, ka neesmu izdarījis visu, kas likts.
Jūtu, kā manī mutuļo svētums. Tas droši vien ies pāri malām jaunajā Nākotnes prospektā, bet, lūdzu, dodiet man padomu, kā izvairīties no skudru pūžņa. Un no skudrulāčiem ar garām, lipīgām mēlēm. Es gribu tikai mieru un taisnību.
2021.
Vai vajadzīga jauna reliģija?
Ak, lūdzu, nestiepiet mani uz sārtu, es neko neteicu, es tikai nodomāju.
Un pat nenodomāju neko jaunu, viss ir sen pateikts.
Taču varbūt vajag sacīt.
Tad nu uz priekšu, brāļi kolēģi, bet es iešu uz dārziņu.
Tur saldi gulēšu.
Sapņošu par cilvēku brālību.
2020.
Labi ir tas, ka tu esi